Paskaidrojums. Šajā pantā garantētās tiesības ir tiesības, kas garantētas Konstitūcijas I–10. un III–335. pantā. Saskaņā ar Hartas 52. panta 2. punktu 1 tās piemēro saskaņā ar nosacījumiem, kas noteikti abos minētajos pantos.
Paskaidrojums. Hartas 51. panta 1 mērķis ir noteikt Hartas piemērošanas jomu. Tajā ir skaidri noteikts, ka Harta attiecas galvenokārt uz Savienības iestādēm un struktūrām saskaņā ar subsidiaritātes principu. Šis noteikums ir izstrādāts saskaņā ar 6. panta 2. punktu Līgumā par Eiropas Savienību, kurā noteikts Savienības pienākums ievērot pamattiesības, kā arī saskaņā ar Ķelnes Eiropadomes izdotām pilnvarām. Termins "iestādes" ir noteikts Konstitūcijas I daļā. Vārdu "struktūras" Konstitūcijā parasti lieto attiecībā uz visām citām iestādēm un organizācijām, kas izveidotas ar Konstitūciju vai sekundārajiem tiesību aktiem (sk., piem., Konstitūcijas I–50. vai I–51. pantu). Attiecībā uz dalībvalstīm no Tiesas judikatūras skaidri izriet, ka prasība ievērot Savienības noteiktās pamattiesības ir saistoša dalībvalstīm tikai tad, ja tās darbojas Savienības tiesību aktu jomā (1989. gada 13. jūlija spriedums Lietā 5/88 Wachauf [1989] ECR 2609; 1991. gada 18. jūnija spriedums Lietā ERT [1991] ECR I–2925); 1997. gada 18. decembra spriedums (Lietā C–309/96 Annibaldi [1997] ECR I–7493). Tiesa to formulēja šādi: "Turklāt jāatceras, ka prasības, kas izriet no Kopienas tiesību sistēmā paredzētās pamattiesību aizsardzības, ir saistošas arī dalībvalstīm tad, ja tās īsteno Savienības noteikumus…" (2000. gada 13. aprīļa spriedums Lietā C–292/97, [2000] ECR 2737, pamatojuma 37. punkts). Protams, šis Hartā paredzētais noteikums attiecas uz valsts iestādēm, kā arī reģionālām vai vietējām struktūrām, un uz sabiedriskām organizācijām tad, ja tās īsteno Kopienas tiesību aktus. Panta 2. punkts kopā ar 1. punkta otro teikumu apstiprina to, ka Harta nevar paplašināt Savienības kompetences un uzdevumus, kas tai attiecīgi piešķirti Konstitūcijas pārējās daļās. Te skaidri norādītas konsekvences, kādas ir subsidiaritātes principam un tam, ka Savienībai ir tikai tās pilnvaras, kas tai piešķirtas. Savienības garantētās pamattiesības stājas spēkā tikai saskaņā ar Konstitūcijas I un III daļā noteiktajām pilnvarām. Tātad saskaņā ar 1. punkta otro teikumu Savienības iestāžu pienākums veicināt Hartā noteiktos principus var rasties tikai šo pašu pilnvaru robežās. Panta 2. punkts arī apstiprina to, ka, pamatojoties uz Hartu, Savienības tiesību aktu piemērošanu nevar attiecināt uz jomām, kurās Savienībai nav pilnvaru, kas noteiktas Konstitūcijas pārejās daļās. Tiesa jau ir apstiprinājusi šo noteikumu attiecībā uz pamattiesībām, kas atzītas par daļu no Savienības tiesībām (1998. gada 17. februāra spriedums Lietā C–249/...
Paskaidrojums. Šajā pantā izmantots Eiropas Sociālās hartas 1. panta 3. punkts un Kopienas Darba ņēmēju sociālo pamattiesību hartas 13. pants.
Paskaidrojums. Šā panta 1. punkts pamatojas uz ECK 2. panta 1. punktu, kas izteikts šādi: "1. Ikvienam ir tiesības uz personas brīvību un drošību.".
Paskaidrojums. Tiesa 2001. gada 9. oktobra nolēmumā lietā C–377/98 Netherlands v. European Parliament and Council, 2001 ECR 7079, pamatojuma 70. – 77. punktā –apstiprināja, ka cilvēka pamattiesības uz cieņu pieder pie Savienības tiesībām un medicīnas un bioloģijas sakarā pie tām pieder arī orgānu donora un saņēmēja apzināta un brīva piekrišana.
Paskaidrojums. Hartas 5. panta 1 1. un 2. punktā minētās tiesības atbilst ECK 4. panta 1. un 2. punktam, kas izteikts tādiem pašiem vārdiem. Tāpēc saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu 2 tam ir tāda pati nozīme un piemērojums kā minētajam ECK pantam. Tātad: – 1. punktā paredzētajām tiesībām nevar būt likumīgu ierobežojumu; – 2. punktā minētā jēdziena "piespiedu darbs" izpratnē jāņem vērā ECK 4. panta 3. punktā ietvertās "negatīvās definīcijas": "Šā panta izpratnē jēdziens "piespiedu darbs" neietver:
Paskaidrojums. Hartas 6. pantā 2 minētās tiesības ir tiesības, ko garantē ECK 5. pants, un saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu 3 šīm tiesībām ir vienāda nozīme un vienāds apjoms. Tāpēc ierobežojumi, ko tām var likumīgi uzlikt, nevar pārsniegt tos, kas atļauti saskaņā ar ECK 5. pantu, kas izteikts šādi:
Paskaidrojums. Tiesības, kas garantētas ar 7. pantu 2, atbilst tām tiesībām, ko garantē ECK 8.
Paskaidrojums. Šis pants pamatojas uz ECK 12. pantu, kas izteikts šādi: "Laulības vecumu sasniegušiem vīriešiem un sievietēm ir tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kas reglamentē šo tiesību izmantošanu.". Šā panta formulējums ir mainīts, lai to varētu attiecināt arī uz gadījumiem, kuros valstu tiesību akti par ģimenes dibināšanas pamatu atzīst ne tikai laulību, bet arī citus pasākumus. Šis pants nedz aizliedz, nedz uzliek par pienākumu piešķirt laulības statusu viena dzimuma cilvēku savienībai. Šīs tiesības tādējādi ir līdzīgas tām, ko piešķir ECK, bet to apjoms var būt plašāks, ja to paredz attiecīgas valsts tiesību akti.
Paskaidrojums. Tiesības, kas garantētas 1. punktā, atbilst tiesībām, ko garantē ECK 9. pants, un saskaņā ar Hartas 52. panta 3. punktu1 tām ir tāda pati nozīme un apjoms. Tāpēc, paredzot ierobežojumus, ir jāņem vērā Konvencijas 9. panta 2. punkts, kas izteikts šādi: "Brīvību paust savu ticību vai pārliecību var ierobežot tikai likumā paredzētajā kārtībā un tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, lai nodrošinātu sabiedrisko drošību, sabiedrisko kārtību, sabiedrības veselību un tikumību, vai aizsargātu citu cilvēku tiesības un brīvības". Tiesības, kas garantētas 2. pantā, atbilst attiecīgo valstu konstitucionālām tradīcijām un attiecīgo valstu tiesību attīstībai šajā jautājumā.