Common use of Paskaidrojums Clause in Contracts

Paskaidrojums. Hartas 51. panta 1 mērķis ir noteikt Hartas piemērošanas jomu. Tajā ir skaidri noteikts, ka Harta attiecas galvenokārt uz Savienības iestādēm un struktūrām saskaņā ar subsidiaritātes principu. Šis noteikums ir izstrādāts saskaņā ar 6. panta 2. punktu Līgumā par Eiropas Savienību, kurā noteikts Savienības pienākums ievērot pamattiesības, kā arī saskaņā ar Ķelnes Eiropadomes izdotām pilnvarām. Termins "iestādes" ir noteikts Konstitūcijas I daļā. Vārdu "struktūras" Konstitūcijā parasti lieto attiecībā uz visām citām iestādēm un organizācijām, kas izveidotas ar Konstitūciju vai sekundārajiem tiesību aktiem (sk., piem., Konstitūcijas I–50. vai I–51. pantu). Attiecībā uz dalībvalstīm no Tiesas judikatūras skaidri izriet, ka prasība ievērot Savienības noteiktās pamattiesības ir saistoša dalībvalstīm tikai tad, ja tās darbojas Savienības tiesību aktu jomā (1989. gada 13. jūlija spriedums Lietā 5/88 Wachauf [1989] ECR 2609; 1991. gada 18. jūnija spriedums Lietā ERT [1991] ECR I–2925); 1997. gada 18. decembra spriedums (Lietā C–309/96 Annibaldi [1997] ECR I–7493). Tiesa to formulēja šādi: "Turklāt jāatceras, ka prasības, kas izriet no Kopienas tiesību sistēmā paredzētās pamattiesību aizsardzības, ir saistošas arī dalībvalstīm tad, ja tās īsteno Savienības noteikumus…" (2000. gada 13. aprīļa spriedums Lietā C–292/97, [2000] ECR 2737, pamatojuma 37. punkts). Protams, šis Hartā paredzētais noteikums attiecas uz valsts iestādēm, kā arī reģionālām vai vietējām struktūrām, un uz sabiedriskām organizācijām tad, ja tās īsteno Kopienas tiesību aktus. Panta 2. punkts kopā ar 1. punkta otro teikumu apstiprina to, ka Harta nevar paplašināt Savienības kompetences un uzdevumus, kas tai attiecīgi piešķirti Konstitūcijas pārējās daļās. Te skaidri norādītas konsekvences, kādas ir subsidiaritātes principam un tam, ka Savienībai ir tikai tās pilnvaras, kas tai piešķirtas. Savienības garantētās pamattiesības stājas spēkā tikai saskaņā ar Konstitūcijas I un III daļā noteiktajām pilnvarām. Tātad saskaņā ar 1. punkta otro teikumu Savienības iestāžu pienākums veicināt Hartā noteiktos principus var rasties tikai šo pašu pilnvaru robežās. Panta 2. punkts arī apstiprina to, ka, pamatojoties uz Hartu, Savienības tiesību aktu piemērošanu nevar attiecināt uz jomām, kurās Savienībai nav pilnvaru, kas noteiktas Konstitūcijas pārejās daļās. Tiesa jau ir apstiprinājusi šo noteikumu attiecībā uz pamattiesībām, kas atzītas par daļu no Savienības tiesībām (1998. gada 17. februāra spriedums Lietā C–249/96 Grant, 1998 ECR I–621, pamatojuma 45. punkts). Saskaņā ar šo noteikumu ir pilnīgi skaidrs, ka Hartas iekļaušana Konstitūcijā nenozīmē, ka tiek paplašinātas tās dalībvalstu funkcijas, ko var uzskatīt par "Savienības tiesību aktu īstenošanu" (1. punkta un iepriekšminētās judikatūras nozīmē).

Paskaidrojums. Hartas 5152. panta 1 panta1 mērķis ir noteikt paredzēt Hartas tiesību un principu piemērošanas jomu. Tajā ir skaidri noteikts, ka Harta attiecas galvenokārt uz Savienības iestādēm un struktūrām saskaņā ar subsidiaritātes principu. Šis noteikums ir izstrādāts saskaņā ar 6. panta 2. punktu Līgumā par Eiropas Savienību, kurā noteikts Savienības pienākums ievērot pamattiesības, kā arī saskaņā to interpretēšanas noteikumus. 1. punktā nosaka tiesību ierobežošanas noteikumus. Formulējuma pamatā ir Tiesas judikatūra: "…Tiesas judikatūrā skaidri paredzēts, ka pamattiesību izmantošanai drīkst uzlikt ierobežojumus, jo īpaši sakarā ar Ķelnes Eiropadomes izdotām pilnvarām. Termins "iestādes" ir noteikts Konstitūcijas I daļā. Vārdu "struktūras" Konstitūcijā parasti lieto kopīgu tirgus organizāciju, ja šie ierobežojumi patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko īsteno Savienība, un attiecībā uz visām citām iestādēm konkrēto mērķi nav nesamērīga un organizācijāmnepamatota iejaukšanās, kas izveidotas ar Konstitūciju vai sekundārajiem grauj šo tiesību aktiem (sk., piem., Konstitūcijas I–50. vai I–51. pantu). Attiecībā uz dalībvalstīm no Tiesas judikatūras skaidri izriet, ka prasība ievērot Savienības noteiktās pamattiesības ir saistoša dalībvalstīm tikai tad, ja tās darbojas Savienības tiesību aktu jomā (1989. gada 13. jūlija spriedums Lietā 5/88 Wachauf [1989] ECR 2609; 1991. gada 18. jūnija spriedums Lietā ERT [1991] ECR I–2925); 1997. gada 18. decembra spriedums (Lietā C–309/96 Annibaldi [1997] ECR I–7493). Tiesa to formulēja šādi: "Turklāt jāatceras, ka prasības, kas izriet no Kopienas tiesību sistēmā paredzētās pamattiesību aizsardzības, ir saistošas arī dalībvalstīm tad, ja tās īsteno Savienības noteikumus…būtību" (2000. gada 13. aprīļa spriedums Lietā C–292/97, [2000] ECR 2737, pamatojuma 37. punkts). Protams, šis Hartā paredzētais noteikums attiecas uz valsts iestādēm, kā arī reģionālām vai vietējām struktūrām, un uz sabiedriskām organizācijām tad, ja tās īsteno Kopienas tiesību aktus. Panta 2. punkts kopā ar 1. punkta otro teikumu apstiprina to, ka Harta nevar paplašināt Savienības kompetences un uzdevumus, kas tai attiecīgi piešķirti Konstitūcijas pārējās daļās. Te skaidri norādītas konsekvences, kādas ir subsidiaritātes principam un tam, ka Savienībai ir tikai tās pilnvaras, kas tai piešķirtas. Savienības garantētās pamattiesības stājas spēkā tikai saskaņā ar Konstitūcijas I un III daļā noteiktajām pilnvarām. Tātad saskaņā ar 1. punkta otro teikumu Savienības iestāžu pienākums veicināt Hartā noteiktos principus var rasties tikai šo pašu pilnvaru robežās. Panta 2. punkts arī apstiprina to, ka, pamatojoties uz Hartu, Savienības tiesību aktu piemērošanu nevar attiecināt uz jomām, kurās Savienībai nav pilnvaru, kas noteiktas Konstitūcijas pārejās daļās. Tiesa jau ir apstiprinājusi šo noteikumu attiecībā uz pamattiesībām, kas atzītas par daļu no Savienības tiesībām (1998. gada 17. februāra spriedums Lietā C–249/96 Grant, 1998 ECR I–621, pamatojuma 45. punkts). Saskaņā ar šo noteikumu Atsauce uz vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, attiecas gan uz Konstitūcijas I–2. pantā minētajiem mērķiem, gan uz citām interesēm, kas aizstāvētas konkrētos Konstitūcijas noteikumos, piemēram, I–5. panta 1. punktā, III– 133. panta 3. punktā, kā arī III–154. un III–436. pantā. Panta 2. punkts attiecas uz tiesībām, kas jau skaidri garantētas Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā un atzītas Hartā, un kas tagad ir pilnīgi skaidrsiekļautas Konstitūcijas pārējās daļās (īpaši tiesības, ko nosaka Savienības pilsonība). Šis punkts precizē to, ka uz šīm tiesībām attiecas nosacījumi un ierobežojumi, ko piemēro Savienības tiesību aktiem, uz kuriem tās pamatojas, un kas tagad paredzēti Konstitūcijas I un II daļā. Harta nemaina EK līgumā noteikto tiesību sistēmu, ko tagad nosaka Konstitūcijas I un III daļa. Panta 3. punkta mērķis ir nodrošināt nepieciešamo Hartas iekļaušana Konstitūcijā nenozīmēatbilstību ECK, paredzot noteikumu, ka tiek paplašinātas tās dalībvalstu funkcijastiktāl, ko var uzskatīt par "ciktāl pašreizējās Hartas tiesības atbilst ECK garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms, tostarp atļautie ierobežojumi, ir tādi paši kā ECK paredzētajām tiesībām. Jo īpaši tas nozīmē, ka, paredzot šo tiesību ierobežojumus, likumdevējam jāievēro tie paši standarti, kas noteikti ECK sīki izstrādātajos ierobežojumu noteikumos un kas tādejādi attiecas uz šajā pantā minētajām tiesībām, tomēr negatīvi neietekmējot Savienības tiesību aktu īstenošanu" (un Eiropas SavienībasTiesas nošķirtību. Atsauce uz ECK attiecas gan uz konvenciju, gan uz tās protokoliem. Garantēto tiesību nozīmi un apjomu nosaka ne tikai šo divu dokumentu teksti, bet arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūra. Punkta pēdējā teikuma nolūks ir ļaut Savienībai garantēt plašāku aizsardzību. Katrā ziņā Hartā paredzētais aizsardzības līmenis nedrīkst būt zemāks par ECK garantēto līmeni. Harta neietekmē dalībvalstu iespējas izmantot ECK 15. pantu, kas pieļauj atkāpes no ECK tiesībām kara vai citu valsts pastāvēšanai būtisku draudu gadījumā, kad tās darbojas valsts aizsardzības jomā kara gadījumā un uztur likumību un kārtību saskaņā ar Konstitūcijas I–5. panta 1. punktā, kā arī III– 131. un III–262. pantā atzītiem pienākumiem. Turpmāk ir uzskaitītas tiesības, kas, neliedzot grozījumu iespējas tiesību aktos, likumdošanas procedūrā un pamatlīgumos, pašreizējā posmā uzskatāmas par atbilstošām ECK tiesībām šā punkta un iepriekšminētās judikatūras nozīmē). Uzskaitījumā nav iekļautas tiesības, kuru nav ECK.

Paskaidrojums. Hartas 51Pirmās daļas pamatā ir ECK 13. pants: "Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas paredzētas šajā Konvencijā, tikušas pārkāptas, ir nodrošināta efektīva lietas izskatīšana valsts iestādē, neatkarīgi no tā, vai pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot dienesta pienākumus.". Tomēr Savienības tiesību aktos aizsardzība ir plašāka, jo tā garantē tiesības uz efektīvu lietas izskatīšanu tiesā. Savā 1986. gada 15. maija spriedumā Tiesa minētās tiesības atzina par vispārēju Savienības tiesību principu (Lietā 222/84 Johnston [1986] ECR 1651; sk. arī 1987. gada 15. oktobra spriedumu Lietā 222/86 Heylens [1987] ECR 4097 un 1992. gada 3. decembra spriedumu Lietā C–97/91 Borelli [1992] ECR I–6313). Pēc Tiesas spriedumiem šis vispārējais Savienības tiesību princips attiecas arī uz dalībvalstīm, īstenojot Savienības tiesību aktus. Šā precedenta iekļaušana Hartā nenozīmē, ka būtu paredzēts mainīt pārsūdzības tiesību sistēmu, kas noteikta pamatīgumos, un jo īpaši noteikumus par tiešo prasību pieņemšanu izskatīšanai Eiropas Savienības Tiesā.. Eiropas Konvents ir izskatījis Savienības pārsūdzības tiesību sistēmu, tostarp pieņemamības noteikumus, un uzskata, ka tie ar nelieliem grozījumiem ir iekļauti Konstitūcijas III–353. līdz III– 381. pantā un jo īpaši III–365. panta 1 mērķis ir noteikt 4. punktā. Hartas piemērošanas jomu47. Tajā ir skaidri noteikts, ka Harta pants1 attiecas galvenokārt uz Savienības iestādēm un struktūrām saskaņā ar subsidiaritātes principudalībvalstu iestādēm, kad tās īsteno Savienības tiesību aktus, un tāpat uz visām tiesībām, kas garantētas Savienības tiesību aktos. Šis noteikums ir izstrādāts saskaņā ar 1 Konstitūcijas II-107. pants Otrā daļa atbilst ECK 6. panta 21. punktu Līgumā par Eiropas Savienību, kurā noteikts Savienības pienākums ievērot pamattiesības, kā arī saskaņā ar Ķelnes Eiropadomes izdotām pilnvarām. Termins "iestādes" ir noteikts Konstitūcijas I daļā. Vārdu "struktūras" Konstitūcijā parasti lieto attiecībā uz visām citām iestādēm un organizācijāmpunktam, kas izveidotas izteikts šādi: "Ikvienam, nosakot civilās tiesības un pienākumus vai to, cik pamatota ir viņam izvirzītā apsūdzība krimināllietā, ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, ar Konstitūciju likumu noteiktā tiesā. Tiesas spriedums jādara publiski zināms, taču preses un publikas klātbūtne procesā var tikt pilnībā vai sekundārajiem tiesību aktiem (sk.daļēji aizliegta demokrātiskās sabiedrības tikumisku apsvērumu, piem.sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ, Konstitūcijas I–50. vai I–51. pantu). Attiecībā uz dalībvalstīm no Tiesas judikatūras skaidri izriet, ka prasība ievērot Savienības noteiktās pamattiesības ir saistoša dalībvalstīm tikai tad, ja tās darbojas tas vajadzīgs nepilngadīgo interesēs vai procesa dalībnieku privātās dzīves aizsardzības nolūkā, vai tiktāl, ciktāl tiesa to uzskata par absolūti nepieciešamu īpašos apstākļos, kuros atklātība varētu kaitēt lietas taisnīgai izskatīšanai.". Savienības tiesību aktu jomā (1989. gada 13. jūlija spriedums Lietā 5/88 Wachauf [1989] ECR 2609; 1991. gada 18. jūnija spriedums Lietā ERT [1991] ECR I–2925); 1997. gada 18. decembra spriedums (Lietā C–309/96 Annibaldi [1997] ECR I–7493). Tiesa to formulēja šādi: "Turklāt jāatceras, ka prasībasaktos tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu neattiecas tikai uz strīdiem par tiesībām un pienākumiem, kas izriet no Kopienas tiesību sistēmā paredzētās pamattiesību aizsardzībasciviltiesībām. . Tā ir viena no konsekvencēm, kas izriet no tā, ka Savienība ir saistošas arī dalībvalstīm tadkopiena, ja tās īsteno Savienības noteikumus…kuras pamatā ir tiesiskums, kā Tiesa konstatējusi Lietā 294/83, "Les Verts" v. European Parlament (20001986. gada 1323. aprīļa spriedums Lietā C–292/97spriedums, [20001988] ECR 2737, pamatojuma 37. punkts1339). ProtamsTomēr ECK paredzētās garantijas visādā ziņā, šis Hartā paredzētais noteikums izņemot vienīgi to piemērošanas jomu, tāpat attiecas arī uz valsts iestādēm, kā arī reģionālām vai vietējām struktūrām, un Savienību. Attiecībā uz sabiedriskām organizācijām tad, ja tās īsteno Kopienas tiesību aktus. Panta 2. punkts kopā ar 1. punkta otro teikumu apstiprina topanta trešo daļu jānorāda, ka Harta nevar paplašināt Savienības kompetences un uzdevumus, kas tai attiecīgi piešķirti Konstitūcijas pārējās daļās. Te skaidri norādītas konsekvences, kādas ir subsidiaritātes principam un tam, ka Savienībai ir tikai tās pilnvaras, kas tai piešķirtas. Savienības garantētās pamattiesības stājas spēkā tikai saskaņā ar Konstitūcijas I un III daļā noteiktajām pilnvarāmEiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru ir jānodrošina juridiskā palīdzība gadījumos, kad tādas palīdzības trūkums varētu liegt nodrošināt efektīvu lietas izskatīšanu tiesā (ECT spriedums 9.10.1979, Airey, A sērija, 32. Tātad saskaņā ar 1. punkta otro teikumu Savienības iestāžu pienākums veicināt Hartā noteiktos principus var rasties tikai šo pašu pilnvaru robežās. Panta 2. punkts arī apstiprina tosējums, ka, pamatojoties uz Hartu, Savienības tiesību aktu piemērošanu nevar attiecināt uz jomām, kurās Savienībai nav pilnvaru, kas noteiktas Konstitūcijas pārejās daļās. Tiesa jau ir apstiprinājusi šo noteikumu attiecībā uz pamattiesībām, kas atzītas par daļu no Savienības tiesībām (1998. gada 17. februāra spriedums Lietā C–249/96 Grant, 1998 ECR I–621, pamatojuma 45. punkts11). Saskaņā ar šo noteikumu ir pilnīgi skaidrsJuridiskās palīdzības sistēma tiek piemērota, ka Hartas iekļaušana Konstitūcijā nenozīmē, ka tiek paplašinātas tās dalībvalstu funkcijas, ko var uzskatīt par "arī izskatot lietas Eiropas Savienības tiesību aktu īstenošanu" (1. punkta un iepriekšminētās judikatūras nozīmē)Tiesā.

Paskaidrojums. Hartas 5152. panta 1 panta1 mērķis ir noteikt paredzēt Hartas tiesību un principu piemērošanas jomu. Tajā ir skaidri noteikts, ka Harta attiecas galvenokārt uz Savienības iestādēm un struktūrām saskaņā ar subsidiaritātes principu. Šis noteikums ir izstrādāts saskaņā ar 6. panta 2. punktu Līgumā par Eiropas Savienību, kurā noteikts Savienības pienākums ievērot pamattiesības, kā arī saskaņā to interpretēšanas noteikumus. 1. punktā nosaka tiesību ierobežošanas noteikumus. Formulējuma pamatā ir Tiesas judikatūra: "…Tiesas judikatūrā skaidri paredzēts, ka pamattiesību izmantošanai drīkst uzlikt ierobežojumus, jo īpaši sakarā ar Ķelnes Eiropadomes izdotām pilnvarām. Termins "iestādes" ir noteikts Konstitūcijas I daļā. Vārdu "struktūras" Konstitūcijā parasti lieto kopīgu tirgus organizāciju, ja šie ierobežojumi patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko īsteno Savienība, un attiecībā uz visām citām iestādēm konkrēto mērķi nav nesamērīga un organizācijāmnepamatota iejaukšanās, kas izveidotas ar Konstitūciju vai sekundārajiem grauj šo tiesību aktiem (sk., piem., Konstitūcijas I–50. vai I–51. pantu). Attiecībā uz dalībvalstīm no Tiesas judikatūras skaidri izriet, ka prasība ievērot Savienības noteiktās pamattiesības ir saistoša dalībvalstīm tikai tad, ja tās darbojas Savienības tiesību aktu jomā (1989. gada 13. jūlija spriedums Lietā 5/88 Wachauf [1989] ECR 2609; 1991. gada 18. jūnija spriedums Lietā ERT [1991] ECR I–2925); 1997. gada 18. decembra spriedums (Lietā C–309/96 Annibaldi [1997] ECR I–7493). Tiesa to formulēja šādi: "Turklāt jāatceras, ka prasības, kas izriet no Kopienas tiesību sistēmā paredzētās pamattiesību aizsardzības, ir saistošas arī dalībvalstīm tad, ja tās īsteno Savienības noteikumus…būtību" (2000. gada 13. aprīļa spriedums Lietā C–292/97, [2000] ECR 2737, pamatojuma 37. punkts). Protams, šis Hartā paredzētais noteikums attiecas uz valsts iestādēm, kā arī reģionālām vai vietējām struktūrām, un uz sabiedriskām organizācijām tad, ja tās īsteno Kopienas tiesību aktus. Panta 2. punkts kopā ar 1. punkta otro teikumu apstiprina to, ka Harta nevar paplašināt Savienības kompetences un uzdevumus, kas tai attiecīgi piešķirti Konstitūcijas pārējās daļās. Te skaidri norādītas konsekvences, kādas ir subsidiaritātes principam un tam, ka Savienībai ir tikai tās pilnvaras, kas tai piešķirtas. Savienības garantētās pamattiesības stājas spēkā tikai saskaņā ar Konstitūcijas I un III daļā noteiktajām pilnvarām. Tātad saskaņā ar 1. punkta otro teikumu Savienības iestāžu pienākums veicināt Hartā noteiktos principus var rasties tikai šo pašu pilnvaru robežās. Panta 2. punkts arī apstiprina to, ka, pamatojoties uz Hartu, Savienības tiesību aktu piemērošanu nevar attiecināt uz jomām, kurās Savienībai nav pilnvaru, kas noteiktas Konstitūcijas pārejās daļās. Tiesa jau ir apstiprinājusi šo noteikumu attiecībā uz pamattiesībām, kas atzītas par daļu no Savienības tiesībām (1998. gada 17. februāra spriedums Lietā C–249/96 Grant, 1998 ECR I–621, pamatojuma 45. punkts). Saskaņā ar šo noteikumu Atsauce uz vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, attiecas gan uz Konstitūcijas I–2. pantā minētajiem mērķiem, gan uz citām interesēm, kas aizstāvētas konkrētos Konstitūcijas noteikumos, piemēram, I–5. panta 1. punktā, III– 133. panta 3. punktā, kā arī III–154. un III–436. pantā. Panta 2. punkts attiecas uz tiesībām, kas jau skaidri garantētas Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā un atzītas Hartā, un kas tagad ir pilnīgi skaidrsiekļautas Konstitūcijas pārējās daļās (īpaši tiesības, ko nosaka Savienības pilsonība). Šis punkts precizē to, ka Hartas iekļaušana Konstitūcijā nenozīmē, ka tiek paplašinātas tās dalībvalstu funkcijasuz šīm tiesībām attiecas nosacījumi un ierobežojumi, ko var uzskatīt par "piemēro Savienības tiesību aktu īstenošanu" (aktiem, uz kuriem tās pamatojas, un kas tagad paredzēti Konstitūcijas I un II daļā. Harta nemaina EK līgumā noteikto tiesību sistēmu, ko tagad nosaka Konstitūcijas I un III daļa. 1 Konstitūcijas II-112. pants Harta neietekmē dalībvalstu iespējas izmantot ECK 15. pantu, kas pieļauj atkāpes no ECK tiesībām kara vai citu valsts pastāvēšanai būtisku draudu gadījumā, kad tās darbojas valsts aizsardzības jomā kara gadījumā un uztur likumību un kārtību saskaņā ar Konstitūcijas I–5. panta 1. punktā, kā arī III– 131. un III–262. pantā atzītiem pienākumiem. Turpmāk ir uzskaitītas tiesības, kas, neliedzot grozījumu iespējas tiesību aktos, likumdošanas procedūrā un pamatlīgumos, pašreizējā posmā uzskatāmas par atbilstošām ECK tiesībām šā punkta un iepriekšminētās judikatūras nozīmē). Uzskaitījumā nav iekļautas tiesības, kuru nav ECK.