EIROPAS SAVIENĪBA
LĪGUMA PAR EIROPAS SAVIENĪBU UN EIROPAS KOPIENAS DIBINĀŠANAS LĪGUMA
KONSOLIDĒTĀS VERSIJAS
LASĪTĀJU IEVĒRĪBAI
Šis izdevums satur Līguma par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līguma konsolidētās versijas, ietverot grozījumus, kas tika veikti ar 2003. gada 16. aprīlī parakstīto Atēnu līgumu.
Šajā izdevumā ir arī iekļauti šiem līgumiem pievienotie protokoli, ar grozījumiem, kas veikti ar 2003. gada Pievienošanās aktu.
Šā izdevuma mērķis ir atvieglot darbu ar minētajiem dokumentiem, un institūcijas nav atbildīgas par to saturu.
SATURA RĀDĪTĀJS
Lpp.
LĪGUMA PAR EIROPAS SAVIENĪBU KONSOLIDĒTĀ VERSIJA . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 5 EIROPAS KOPIENAS DIBINĀŠANAS LĪGUMA KONSOLIDĒTĀ VERSIJA 37
PROTOKOLI 187
PAPILDINĀJUMS 325
PAR EIROPAS SAVIENĪBU KONSOLIDĒTĀ VERSIJA
SATURA RĀDĪTĀJS
LĪGUMA TEKSTS
Lpp.
Preambula . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 9
I SADAĻA — Kopīgi noteikumi 10
II SADAĻA — Noteikumi, ar ko groza Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu,
lai izveidotu Eiropas Kopienu 13
III SADAĻA — Noteikumi, ar ko groza Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumu 14
IV SADAĻA — Noteikumi, ar ko groza Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu 14
V SADAĻA — Noteikumi par kopējo ārpolitiku un drošības politiku 14
VI SADAĻA — Noteikumi par policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās 23
VII SADAĻA — Ciešākas sadarbības noteikumi 31
VIII SADAĻA — Nobeiguma noteikumi 33
VIŲA MAJESTĀTE BEĻĢU KARALIS, VIŲAS MAJESTĀTE DĀNIJAS KARALIENE, VĀCIJAS FEDERA- TĪVĀS REPUBLIKAS PREZIDENTS, GRIEĶIJAS REPUBLIKAS PREZIDENTS, VIŲA MAJESTĀTE SPĀ- NIJAS KARALIS, FRANCIJAS REPUBLIKAS PREZIDENTS, ĪRIJAS PREZIDENTS, ITĀLIJAS REPUBLI- KAS PREZIDENTS, VIŲA KARALISKĀ AUGSTĪBA LUKSEMBURGAS LIELHERCOGS, VIŲAS MAJES- TĀTE NĪDERLANDES KARALIENE, PORTUGĀLES REPUBLIKAS PREZIDENTS, VIŲAS MAJESTĀTE LIELBRITĀNIJAS UN ZIEMEĻĪRIJAS APVIENOTĀS KARALISTES KARALIENE (1),
APŲĒMUŠIES iezīmēt jaunu posmu Eiropas integrācijas procesā, kas sācies, nodibinot Eiropas Kopienas,
PATUROT PRĀTĀ, cik vēsturiski svarīgi ir tas, ka beigusies Eiropas kontinenta sašķeltība, un to, ka jāliek droši pamati nākotnes Eiropai,
APLIECINOT atbalstu brīvības un demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību respektēšanas princi- pam, kā arī tiesiskuma principam,
APSTIPRINOT savu atbalstu sociālajām pamattiesībām, kas definētas Eiropas Sociālajā hartā, kura parakstīta Turīnā 1961. gada 18. oktobrī, un 1989. gada Kopienas Hartā par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām,
TIEKDAMIES nostiprināt savu tautu solidaritāti, vienlaikus respektējot to vēsturi, kultūru un tradīcijas,
TIEKDAMIES arī turpmāk attīstīt iestāžu demokrātisku un efektīvu darbību, lai vienotā sistēmā tās varētu labāk veikt uzticētos uzdevumus,
APŲĒMUŠIES stiprināt un tuvināt valstu tautsaimniecības un nodibināt ekonomisko un monetāro savienību, kas saskaņā ar šo Līgumu paredz arī vienotu un stabilu valūtu,
APŲĒMUŠIES veicināt savu tautu ekonomisko un sociālo attīstību, ievērojot noturīgas attīstības principu, pilnīgojot iekšējo tirgu un vēršot plašumā kohēziju un vides aizsardzību, kā arī īstenot tādu politiku, kas reizē ar sasniegumiem ekonomikas integrācijā nodrošinātu attīstību arī citās jomās,
APŲĒMUŠIES ieviest kopīgu pilsonību savu valstu pilsoņiem,
(1) Kopš tā laika par Eiropas Savienības dalībvalstīm ir kļuvušas Čehijas Republika, Igaunijas Republika, Kipras Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Ungārijas Republika, Maltas Republika, Austrijas Republika, Polijas Republika, Slovēnijas Republika, Slovākijas Republika, Somijas Republika un Zviedrijas Karaliste.
APŲĒMUŠIES īstenot kopējo ārpolitiku un drošības politiku, paredzot arī pakāpeniski izveidot kopējo aizsardzības politiku, kas varētu pāraugt kopīgā aizsardzībā saskaņā ar 17. panta noteiku- miem, tādējādi stiprinot Eiropas identitāti un neatkarību, lai veicinātu mieru, drošību un progresu Eiropā un pasaulē,
APŲĒMUŠIES atvieglināt personu brīvu pārvietošanos, reizē nodrošinot savu tautu drošību un aizsargātību, saskaņā ar šā Līguma noteikumiem izveidojot telpu, kurā valda brīvība, drošība un tiesiskums,
APŲĒMUŠIES arvien ciešāk saliedēt Eiropas tautu savienību, kur saskaņā ar subsidiaritātes principu lēmumu pieņemšana ir cik iespējams tuvināta pilsoņiem,
PAREDZOT turpmākus pasākumus, kas jāveic, lai attīstītos Eiropas integrācija,
IR NOLĒMUŠI dibināt Eiropas Savienību un tālab iecēluši par saviem Pilnvarotajiem:
(pilnvaroto saraksts nav sniegts)
KAS, iepazinušies ar pārējo Pušu pilnvarām un atzinuši tās par likumīgām un spēkā esošām, ir vienojušies par turpmāko.
I SADAĻA
KOPĪGI NOTEIKUMI
1. pants
Ar šo Līgumu AUGSTĀS LĪGUMSLĒDZĒJAS PUSES kopīgi nodibina EIROPAS SAVIENĪBU, še turpmāk “Savienība”.
Šis Līgums ir jauna pakāpe, veidojot vēl ciešāku Eiropas tautu savienību, kur lēmumu pieņemšana ir cik iespējams atklāta un cik iespējams tuvināta pilsoņiem.
Savienības pamatā ir Eiropas Kopienas, ko papildina šā Līguma noteikta politika un sadarbības formas. Tās uzdevums ir konsekventi un solidāri attīstīt dalībvalstu un to tautu attiecības.
2. pants
Savienībai ir šādi mērķi:
— veicināt ekonomisku un sociālu attīstību un augstu nodarbinātību, kā arī panākt līdzsvarotu un noturīgu attīstību, jo īpaši, radot telpu bez iekšējām robežām, stiprinot ekonomisko un sociālo kohēziju un nodibinot ekonomisko un monetāro savienību, kuras galamērķis saskaņā ar šo Līgumu paredz vienotu valūtu;
— apliecināt savu identitāti starptautiskā mērogā, jo īpaši, īstenojot kopējo ārpolitiku un drošības politiku, kas ietver arī pakāpenisku kopējās aizsardzības politikas izveidi, kura varētu pāraugt kopīgā aizsardzībā saskaņā ar 17. panta noteikumiem;
— stiprināt dalībvalstu pilsoņu tiesību un interešu aizsardzību, ieviešot Savienības pilsonību;
— saglabāt un attīstīt Savienību kā telpu, kurā valda brīvība, drošība un tiesiskums, kur personu brīva pārvietošanās ir nodrošināta saistībā ar piemērotiem pasākumiem, kas attiecas uz ārējo robežu kontroli, patvēruma meklētājiem, imigrāciju un noziedzības novēršanu un apkarošanu;
— pilnībā saglabāt un papildināt acquis communautaire, apsverot, ciktāl šā Līguma ieviestā politika un sadarbības formas būtu jāpārskata, lai nodrošinātu Kopienas darbības mehānismu un iestāžu efektivitāti.
Savienība savus mērķus sasniedz tā, kā paredz šis Līgums, un saskaņā ar tajā ietvertajiem nosacījumiem un grafiku, respektējot subsidiaritātes principu, kas definēts Eiropas Kopienas dibinā- šanas līguma 5. pantā.
3. pants
Savienībā ir vienota organizatoriska sistēma, kas nodrošina darbības konsekvenci un nepārtrauktību, lai sasniegtu tās mērķus, reizē respektējot un paplašinot acquis communautaire.
Savienība jo īpaši nodrošina konsekvenci visā uz ārieni vērstā darbībā saistībā ar savu ārpolitiku, drošības politiku, ekonomikas politiku un attīstības politiku. Padome un Komisija ir atbildīgas par to, lai nodrošinātu šādu konsekvenci un šajā nolūkā sadarbojas. Katra no tām saskaņā ar savām pilnvarām nodrošina attiecīgās politikas īstenošanu.
4. pants
Eiropadome rosina Savienības attīstību un nosaka šīs attīstības vispārējās politiskās pamatnostādnes.
Eiropadomē ir dalībvalstu vai to valdību vadītāji un Komisijas priekšsēdētājs. Viņiem palīdz dalīb- valstu ārlietu ministri un viens Komisijas loceklis. Eiropadome sanāk vismaz divreiz gadā, un tās priekšsēdētājs ir tās dalībvalsts vai valdības vadītājs, kura ir Padomes prezidentvalsts.
Eiropadome pēc katras sanāksmes iesniedz Eiropas Parlamentam ziņojumu un reizi gadā – rakstisku ziņojumu par Savienības attīstību.
5. pants
Eiropas Parlaments, Padome, Komisija, Tiesa un Revīzijas palāta īsteno savas pilnvaras saskaņā ar tādiem nosacījumiem un tādos nolūkos, kādi paredzēti gan Eiropas Kopienu dibināšanas līgumos un turpmākos līgumos un aktos, ar ko tos groza un papildina, gan arī citos šā Līguma noteikumos.
6. pants
1. Savienība ir dibināta, ievērojot dalībvalstu kopīgos principus - brīvības, demokrātijas, cilvēk- tiesību un pamatbrīvību respektēšanas principu un tiesiskuma principu.
2. Savienība kā Kopienas tiesību vispārēju principu ievēro pamattiesības, ko nodrošina 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām.
3. Savienība respektē savu dalībvalstu nacionālo identitāti.
4. Savienība nodrošina līdzekļus, kas vajadzīgi, lai sasniegtu tās mērķus un īstenotu tās politiku.
7. pants
1. Padome pēc trešdaļas dalībvalstu, Eiropas Parlamenta vai Komisijas pamatota priekšlikuma, saņēmusi Eiropas Parlamenta piekrišanu, ar četru piektdaļu tās locekļu balsu vairākumu var konstatēt, ka ir droša varbūtība, ka kāda dalībvalsts varētu nopietni pārkāpt 6. panta 1. punktā minētos principus, un var šai dalībvalstij adresēt attiecīgus ieteikumus. Pirms nākt klajā ar šādu konstatāciju, Padome uzklausa attiecīgo dalībvalsti un, ievērojot iepriekšminēto procedūru, var aicināt neatkarīgas personas piemērotā termiņā iesniegt ziņojumu par stāvokli attiecīgajā dalībvalstī.
Padome pastāvīgi pārbauda, vai pamatojums, uz kura balstīta konstatācija, vēl aizvien ir spēkā.
2. Padome, sanākot valstu vai valdību vadītājiem, pēc trešdaļas dalībvalstu vai Komisijas priekšlikuma un ar Eiropas Parlamenta piekrišanu var ar vienprātīgu lēmumu konstatēt, ka kāda dalībvalsts vairākkārt nopietni pārkāpusi 6. panta 1. punktā minētos principus, iepriekš aicinot attiecīgās dalībvalsts valdību izteikt savu viedokli.
3. Ja saskaņā ar 2. punktu konstatēti pārkāpumi, tad Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var nolemt attiecīgai dalībvalstij uz laiku atņemt dažas tiesības, kas izriet no šā Līguma piemērošanas konkrētai dalībvalstij, tostarp šīs dalībvalsts valdības pārstāvja balsstiesības Padomē. To īstenojot, Padome ņem vērā iespējamās sekas, ko šāda tiesību atņemšana var radīt attiecībā uz fizisku un juridisku personu tiesībām un pienākumiem.
Attiecīgai dalībvalstij joprojām ir saistoši šā Līguma uzliktie pienākumi.
4. Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var vēlāk nolemt mainīt vai atcelt pasākumus, kas veikti saskaņā ar 3. punktu, ja mainās apstākļi, kas likuši tos īstenot.
5. Padome, pieņemot lēmumu saskaņā ar šo pantu, neņem vērā attiecīgās dalībvalsts valdības pārstāvja balsi. Klātesošu vai pārstāvētu locekļu atturēšanās neliedz pieņemt 2. punktā minētos lēmumus. Kvalificēts balsu vairākums ir tāda pati attiecīgajiem Padomes locekļiem piešķirto balsu attiecība, kāda noteikta Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 205. panta 2. punktā.
Šo punktu piemēro arī tad, ja balsstiesības ir uz laiku atņemtas saskaņā ar 3. punktu.
6. Šā panta 1. un 2. punktā paredzētos lēmumus Eiropas Parlaments pieņem ar divu trešdaļu balsu vairākumu, ko nodevis Eiropas Parlamenta locekļu vairākums.
II SADAĻA
NOTEIKUMI, AR KO GROZA EIROPAS EKONOMIKAS KOPIENAS DIBINĀŠANAS LĪGUMU, LAI IZVEIDOTU EIROPAS KOPIENU
8. pants
(teksts nav pievienots)
III SADAĻA
NOTEIKUMI, AR KO GROZA EIROPAS OGĻU UN TĒRAUDA KOPIENAS DIBINĀŠANAS LĪGUMU
9. pants
(teksts nav pievienots)
IV SADAĻA
NOTEIKUMI, AR KO GROZA EIROPAS ATOMENERĢIJAS KOPIENAS DIBINĀŠANAS LĪGUMU
10. pants
(teksts nav pievienots)
V SADAĻA
NOTEIKUMI PAR KOPĒJO ĀRPOLITIKU UN DROŠĪBAS POLITIKU
11. pants
1. Savienība izstrādā un īsteno kopējo ārpolitiku un drošības politiku, kas aptver visas
ārpolitikas un drošības politikas jomas, un tās mērķi ir:
— sargāt Savienības kopējās vērtības, pamatintereses, neatkarību un integritāti saskaņā ar Apvie- noto Nāciju Organizācijas Statūtu principiem;
— visādi stiprināt Savienības drošību;
— saglabāt mieru un stiprināt starptautisko drošību saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principiem, kā arī Helsinku Nobeiguma akta principiem un Parīzes Hartas mērķiem, tostarp tiem, kas attiecas uz ārējām robežām;
— veicināt starptautisku sadarbību;
— attīstīt un stiprināt demokrātiju un tiesiskumu, kā arī cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu.
2. Uzticības un savstarpējas solidaritātes garā dalībvalstis aktīvi un konsekventi atbalsta Savienī- bas ārpolitiku un drošības politiku.
Dalībvalstis sadarbojas, lai stiprinātu un attīstītu savstarpēju politisku solidaritāti. Tās atturas no jebkādas rīcības, kas ir pretrunā Savienības interesēm vai varētu liegt tai būt iedarbīgam, vienotam spēkam starptautiskās attiecībās.
Padome nodrošina šo principu ievērošanu.
12. pants
11. pantā norādītos mērķus Savienība tiecas sasniegt:
— izstrādājot kopējās ārpolitikas un drošības politikas principus un vispārējās pamatnostādnes;
— vienojoties par kopīgu stratēģiju;
— nosakot kopīgu rīcību;
— pieņemot kopēju nostāju;
— stiprinot dalībvalstu sistemātisku sadarbību politikas īstenošanā.
13. pants
1. Eiropadome nosaka kopējās ārpolitikas un drošības politikas principus un vispārējās pamat- nostādnes, arī jautājumos, kas saistīti ar aizsardzību.
2. Eiropadome pieņem lēmumu par kopīgu stratēģiju, kas Savienībai īstenojama jomās, kur dalībvalstīm ir svarīgas kopīgas intereses.
Kopīgajā stratēģijā nosaka tās mērķus, darbības laiku un līdzekļus, ko nodrošina Savienība un dalībvalstis.
3. Padome pieņem lēmumus, kas vajadzīgi, lai noteiktu un īstenotu kopējo ārpolitiku un drošības politiku, pamatojoties uz Eiropadomes noteiktām vispārējām pamatnostādnēm.
Padome iesaka Eiropadomei kopīgu stratēģiju un to īsteno, jo īpaši, nosakot kopīgu rīcību un kopēju nostāju.
Padome nodrošina Savienības rīcības vienotību, konsekvenci un efektivitāti.
14. pants
1. Padome nosaka kopīgu rīcību. Kopīgā rīcība ir paredzēta īpašiem gadījumiem, kad vajadzīga Savienības operatīva rīcība. Tajā nosaka tās mērķus, piemērošanas jomu, līdzekļus, ko Savienība var izmantot, vajadzības gadījumā arī darbības laiku, un īstenošanas nosacījumus.
2. Ja apstākļi mainās, būtiski ietekmējot jautājumu, kas prasījis kopīgo rīcību, Padome pārskata šīs rīcības principus un mērķus un pieņem vajadzīgos lēmumus. Kamēr Padome nav pieņēmusi lēmumu, kopīgā rīcība turpinās.
3. Kopīgā rīcība dalībvalstīm ir saistoša, pieņemot nostāju un veicot darbību.
4. Padome var lūgt Komisiju sniegt piemērotus priekšlikumus, kas attiecas uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku, lai nodrošinātu kopīgās rīcības īstenošanu.
5. Ja kāda valsts saskaņā ar kopīgo rīcību paredzējusi pieņemt savu nostāju vai sākt savu rīcību, tā laikus sniedz informāciju, lai vajadzības gadījumā varētu iepriekš apspriesties Padomē. Pienākums iepriekš sniegt informāciju neattiecas uz pasākumiem, kas ir tikai Padomes lēmumu transpozīcija attiecīgā valstī.
6. Gadījumos, kad stāvokļa maiņa rada neatliekamo vajadzību, bet Padome nav pieņēmusi lēmumu, dalībvalstis var steidzami veikt vajadzīgos pasākumus, ievērojot vispārīgos kopīgās rīcības mērķus. Attiecīgā dalībvalsts tūlīt informē Padomi par šiem pasākumiem.
7. Ja rodas būtiskas grūtības, īstenojot kopīgu rīcību, dalībvalsts par tām ziņo Padomei, kas apspriež tās un meklē piemērotus risinājumus. Šie risinājumi nedrīkst būt pretrunā kopīgās rīcības mērķiem vai mazināt tās iedarbību.
15. pants
Padome pieņem kopēju nostāju. Kopējā nostājā nosaka Savienības attieksmi īpašos ģeogrāfiskos vai tematiskos jautājumos. Dalībvalstis nodrošina savas politikas saskaņu ar kopējo nostāju.
16. pants
Dalībvalstis Padomē cita citu informē un savā starpā apspriež visus ārpolitikas un drošības politikas jautājumus, kas ir vispārsvarīgi, lai panāktu to, ka ar saskaņotu rīcību tiek nodrošināta iespējami efektīva Savienības ietekme.
17. pants
1. Kopējā ārpolitika un drošības politika aptver visus jautājumus, kas attiecas uz Savienības drošību, to skaitā pakāpenisku kopējās aizsardzības politikas izstrādi, kas varētu pāraugt kopīgā aizsardzībā, ja tā nolemtu Eiropadome. Tādā gadījumā tā iesaka dalībvalstīm pieņemt šādu lēmumu saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām.
Savienības politika saskaņā ar šo pantu neskar dažu dalībvalstu drošības politikas un aizsardzības politikas īpašās iezīmes un ievēro to dalībvalstu pienākumus, kuras uzskata, ka to kopīgā aizsardzība ir īstenojama Ziemeļatlantijas Līguma organizācijā (NATO) saskaņā ar Ziemeļatlantijas Līgumu, un ir saderīga ar kopējo drošības un aizsardzības politiku, kas noteikta šajā struktūrā.
Pakāpeniska kopējās aizsardzības politikas izstrāde notiks, dalībvalstīm sadarbojoties bruņojuma jomā, ja tās uzskatīs to par vajadzīgu.
2. Šajā pantā minētie jautājumi aptver humānās palīdzības un glābšanas uzdevumus, miera uzturēšanas uzdevumus un kaujas vienību uzdevumus krīzes pārvarēšanai, tostarp miera atjaunoša- nu.
3. Ar aizsardzību saistītus lēmumus, kurus izskata saskaņā ar šo pantu, pieņem, neskarot politiku un pienākumus, kas minēti 1. punkta otrajā daļā.
4. Šā panta noteikumi neliedz divām vai vēl vairākām dalībvalstīm attīstīt ciešāku divpusēju sadarbību Rietumeiropas Savienībā (RES) un NATO, ja vien šāda sadarbība nav pretrunā šajā sadaļā paredzētajai sadarbībai un nekavē to.
5. Lai veicinātu šā panta mērķu sasniegšanu, šā panta noteikumus pārskatīs saskaņā ar 48. pantu.
18. pants
1. Prezidentvalsts pārstāv Savienību jautājumos, kas pieder pie kopējās ārpolitikas un drošības politikas.
2. Prezidentvalsts ir atbildīga par lēmumu īstenošanu, kas pieņemti saskaņā ar šo sadaļu; šajā
statusā tā pauž Savienības nostāju starptautiskās organizācijās un starptautiskās konferencēs.
3. Prezidentvalstij palīdz Padomes ģenerālsekretārs, kas īsteno Augstā pārstāvja pilnvaras kopējās
ārpolitikas un drošības politikas jomā.
4. Komisija pilnībā iesaistās šā panta 1. un 2. punktā minēto uzdevumu izpildē. Pildot šos uzdevumus, prezidentvalstij vajadzības gadījumā palīdz nākamā prezidentvalsts.
5. Padome, kad vien tā uzskata par vajadzīgu, var izvirzīt īpašu pārstāvi, pilnvarojot to konkrētos politikas jautājumos.
19. pants
1. Dalībvalstis koordinē savu darbību starptautiskās organizācijās un starptautiskās konferencēs.
Šādos forumos tās atbalsta kopējās nostājas.
Starptautiskās organizācijās un starptautiskās konferencēs, kur nepiedalās visas dalībvalstis, kopējo nostāju atbalsta tās valstis, kas tajās piedalās.
2. Neskarot 1. punktu un 14. panta 3. punktu, dalībvalstis, kas pārstāvētas starptautiskās organizācijās vai starptautiskās konferencēs, kur nepiedalās visas dalībvalstis, informē pārējās dalīb- valstis par visiem jautājumiem, kas izraisa kopēju ieinteresētību.
Dalībvalstis, kuras ir arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes locekles, vienojas un pilnībā informē pārējās dalībvalstis. Dalībvalstīm, kuras ir Drošības padomes pastāvīgās locekles, ir, pildot savas funkcijas, jānodrošina Savienības nostājas un interešu atbalsts, neskarot pienākumus, ko tām uzliek Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti.
20. pants
Dalībvalstu diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības un Komisijas delegācijas trešās valstīs un starptautiskās konferencēs, kā arī to pārstāvji starptautiskās organizācijās sadarbojas nolūkā ievērot un īstenot Padomes noteiktās kopējās nostājas un kopīgās rīcības.
Tās izvērš sadarbību, apmainoties ar informāciju, veicot kopīgu izvērtēšanu un palīdzot ieviest Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 20. pantā minētos noteikumus.
21. pants
Prezidentvalsts apspriežas ar Eiropas Parlamentu par galvenajiem kopējās ārpolitikas un drošības politikas aspektiem un pamatvirzienu izvēli un nodrošina to, ka Eiropas Parlamenta viedokli pienācīgi ņem vērā. Prezidentvalsts un Komisija regulāri informē Eiropas Parlamentu par Savienības ārpolitikas un drošības politikas attīstību.
Eiropas Parlaments var uzdot Padomei jautājumus vai sniegt tai ieteikumus. Tas rīko gadskārtējas debates par panākumiem, kas gūti kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanā.
22. pants
1. Katra dalībvalsts vai Komisija var griezties Padomē ar jebkuru jautājumu, kas saistīts ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku, kā arī iesniegt Padomei priekšlikumus.
2. Gadījumos, kad lēmumi jāpieņem ātri, prezidentvalsts pēc savas ierosmes vai pēc Komisijas vai kādas dalībvalsts lūguma četrdesmit astoņās stundās vai, ārkārtas gadījumā, īsākā laikā, sasauc Padomes ārkārtas sanāksmi.
23. pants (1)
1. Lēmumus, ko nosaka šī sadaļa, Padome pieņem vienprātīgi. Personiski klātesošu vai pārstā- vētu locekļu atturēšanās neliedz pieņemt šādus lēmumus.
Ikviens Padomes loceklis, kas atturas no balsošanas, var kvalificēt savu atturēšanos, oficiāli par to paziņojot saskaņā ar šo apakšpunktu. Šādā gadījumā tam lēmums nav jāpiemēro, bet jāatzīst, ka lēmums uzliek saistības Savienībai. Savstarpējas solidaritātes garā attiecīgā dalībvalsts atturas no jebkādas rīcības, kas varētu būt pretrunā vai traucēt Savienības rīcībai, kura pamatojas uz šo lēmumu, un pārējās dalībvalstis respektē tās nostāju. Ja Padomes locekļiem, kuri šādi kvalificējuši savu atturēšanos, ir vairāk nekā viena trešdaļa balsu, kas vērtētas saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 205. panta 2. punktu, tad lēmums nav pieņemts.
2. Atkāpjoties no 1. punkta noteikumiem, Padome lēmumus pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu, kad tā:
— nosaka kopīgu rīcību, kopēju nostāju vai pieņem citādu lēmumu, pamatojoties uz kopīgu stratēģiju;
— pieņem lēmumus kopīgas rīcības vai kopējas nostājas īstenošanai;
— izvirza īpašu pārstāvi saskaņā ar 18. panta 5. punktu.
(1) Pants grozīts ar 2003. gada Pievienošanās aktu. Skatīt papildinājumu šā izdevuma beigās.
Ja kāds Padomes loceklis paziņo, ka svarīgu un pamatotu iemeslu dēļ, kas saistīti ar valsts politiku, viņš vēlas iebilst pret kāda lēmuma pieņemšanu ar kvalificētu balsu vairākumu, balsošana nenotiek. Padome, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, var lūgt, lai šo jautājumu izlemj Eiropadome, pieņemot vienprātīgu lēmumu.
Padomes locekļu balsis sadala saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 205. panta 2. punktu. Lēmumu pieņemšanai vajadzīgas vismaz 232 balsis “par”, balsojot vismaz divām trešdaļām locekļu. Ja Padomei lēmums jāpieņem ar kvalificētu balsu vairākumu, tad jebkurš Padomes loceklis var lūgt pārbaudīt, vai dalībvalstis, kas veido kvalificēto balsu vairākumu, pārstāv vismaz 62 % no Savienības kopējā iedzīvotāju skaita. Ja tiek konstatēts, ka minētais kritērijs nav ievērots, tad attiecīgo lēmumu nepieņem.
Šis punkts neattiecas uz lēmumiem, kas saistīti ar militāriem un aizsardzības jautājumiem.
3. Par procedūras jautājumiem Padome pieņem lēmumu ar savu locekļu balsu vairākumu.
24. pants
1. Ja, īstenojot šo sadaļu, ir jāslēdz nolīgums ar vienu vai vairākām valstīm vai starptautiskām organizācijām, Padome var pilnvarot prezidentvalsti, kurai vajadzības gadījumā palīdz Komisija, sākt sarunas šajā sakarā. Šādus nolīgumus pēc prezidentvalsts ieteikuma slēdz Padome.
2. Padome lēmumus pieņem vienprātīgi, ja nolīgums attiecas uz jautājumiem, par kuriem vajadzīga vienprātība, lai pieņemtu iekšējus lēmumus.
3. Ja nolīgums paredzēts tādēļ, lai īstenotu kopīgu rīcību vai kopēju nostāju, tad Padome lēmumu pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu saskaņā ar 23. panta 2. punktu.
4. Šā panta noteikumi attiecas arī uz jautājumiem, kas ietverti VI sadaļā. Ja nolīgums attiecas uz jautājumiem, par kuriem vajadzīgs kvalificēts balsu vairākums, lai pieņemtu iekšējus lēmumus vai pasākumus, Padome lēmumu pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu saskaņā ar 34. panta 3. punktu.
5. Neviens nolīgums nav saistošs dalībvalstij, kuras pārstāvis Padomē paziņo, ka tai ir jāpilda savas valsts konstitucionālās prasības; pārējie Padomes locekļi var vienoties par to, ka nolīgumu tomēr pagaidām piemēro.
6. Nolīgumi, kas noslēgti saskaņā ar šajā pantā paredzētiem nosacījumiem, ir saistoši Savienības iestādēm.
25. pants
Neskarot Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 207. pantu, Politikas un drošības komiteja pārrauga starptautisko stāvokli jomās, uz ko attiecas kopējā ārpolitika un drošības politika, un palīdz noteikt šo politiku, pēc Padomes lūguma vai pēc savas ierosmes sniedzot Padomei atzinumus. Tā pārrauga arī apstiprinātās politikas īstenošanu, neskarot prezidentvalsts un Komisijas kompetenci.
Šīs sadaļas darbības jomā un Padomes pakļautībā minētā Komiteja īsteno krīzes pārvarēšanas pasākumu politisku kontroli un stratēģisku vadību.
Neskarot 47. pantu, Padome krīzes pārvarēšanas pasākuma mērķiem un uz tam vajadzīgo laiku, kurus pati noteikusi, var pilnvarot Komiteju pieņemt attiecīgus lēmumus par attiecīgā pasākuma politisko kontroli un stratēģisko vadību.
26. pants
Padomes ģenerālsekretārs, Augstais pārstāvis kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, palīdz Padomei kopējās ārpolitikas un drošības politikas jautājumos, jo īpaši palīdzot formulēt, sagatavot un īstenot lēmumus attiecībā uz politiku, un vajadzības gadījumā pēc prezidentvalsts lūguma Padomes uzdevumā risinot politisku dialogu ar trešām personām.
27. pants
Komisija pilnībā iesaistās darbībās, ko veic kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā.
27.a pants
1. Ciešāka sadarbība šajā sadaļā minētajās jomās ir vērsta uz to, lai nosargātu Savienības kopējās vērtības un ievērotu Savienības kopējās intereses, apliecinot to kā saliedētu spēku starptautiskā mērogā. Sadarbojoties tiek ievēroti šādi principi:
— kopējās ārpolitikas un drošības politikas principi, mērķi, vispārīgās pamatnostādnes un konse- kvence, kā arī saskaņā ar šo politiku pieņemtie lēmumi;
— Eiropas Kopienas pilnvaras un
— Savienības dažādu jomu politikas saderība ar Savienības uz ārieni vērstām darbībām.
2. Uz šajā pantā paredzēto ciešāko sadarbību attiecas 11. līdz 27. pants, kā arī 27.b līdz 28. pants, ja vien nav citādi paredzēts 27.c pantā un 43. līdz 45. pantā.
27.b pants
Šajā sadaļā paredzētā ciešākā sadarbība ir saistīta ar kopīgu rīcību vai kopēju nostāju īstenošanu. Tā nav saistīta ar jautājumiem, kuros skarti militāri vai aizsardzības aspekti.
27.c pants
Dalībvalstis, kas savā starpā vēlas veidot 27.b pantā paredzēto ciešāko sadarbību, iesniedz attiecīgu lūgumu Padomei.
Lūgumu nosūta Komisijai un informēšanas nolūkā Eiropas Parlamentam. Komisija par to sniedz atzinumu, jo īpaši par to, vai ierosinātā ciešākā sadarbība ir saderīga ar Savienības politiku. Atļauju dod Padome, lēmumu pieņemot saskaņā ar 23. panta 2. punkta otro un trešo daļu un ievērojot 43. līdz 45. pantu.
27.d pants
Neskarot prezidentvalsts vai Komisijas pilnvaras, Padomes ģenerālsekretārs, Augstais pārstāvis kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā jo īpaši nodrošina to, ka Eiropas Parlaments un visi Padomes locekļi saņem pilnīgu informāciju par ciešākas sadarbības īstenošanu kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā.
27.e pants
Dalībvalstis, kas vēlas piedalīties ciešākā sadarbībā, kura izveidota saskaņā ar 27.c pantu, par savu nodomu paziņo Padomei un informē Komisiju. Komisija sniedz atzinumu Padomei trīs mēnešos no dienas, kad saņemts minētais paziņojums. Četros mēnešos no dienas, kad saņemts minētais paziņojums, Padome pieņem lēmumu par lūgumu, kā arī par īpašiem pasākumiem, ko tā uzskata par vajadzīgiem. Lēmumu uzskata par pieņemtu, ja vien Padome ar kvalificētu balsu vairākumu tajā pašā termiņā nav pieņēmusi lēmumu to pagaidām atlikt; tādā gadījumā Padome savu lēmumu pamato un nosaka termiņu tā pārskatīšanai.
Šā panta sakarā Padome pieņem lēmumus ar kvalificētu balsu vairākumu. Kvalificēts balsu vairākums ir tāda pati attiecīgajiem Padomes locekļiem piešķirto balsu attiecība un attiecīgo Padomes locekļu skaita attiecība, kāda noteikta 23. panta 2. punkta trešajā daļā.
28. pants
1. Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 189., 190., 196. līdz 199. pantu, 203., 204., 206. līdz
209. pantu, 213. līdz 219. pantu, 255. un 290. pantu piemēro noteikumiem, kas attiecas uz šajā
sadaļā minētajām jomām.
2. Administratīvos izdevumus, kas rodas iestādēm, ievērojot noteikumus, kuri attiecas uz šajā
sadaļā minētajām jomām, sedz no Eiropas Kopienu budžeta.
3. Darbības izdevumus, ko rada šo noteikumu īstenošana, arī sedz no Eiropas Kopienu budžeta, izņemot tos izdevumus, kas rodas no darbībām militārā vai aizsardzības jomā, un gadījumus, kad Padome vienprātīgi pieņem citādu lēmumu.
Gadījumos, kad izdevumus nesedz no Eiropas Kopienu budžeta, tos sedz dalībvalstis atkarībā no to nacionālā kopprodukta lieluma, ja vien Padome vienprātīgi nepieņem citādu lēmumu. Attiecībā uz izdevumiem, kas rodas no darbībām militārā un aizsardzības jomā, dalībvalstīm, kuru pārstāvji Padomē ir snieguši oficiālu paziņojumu saskaņā ar 23. panta 1. punkta otro daļu, nav pienākums sniegt šādu finansējumu.
4. Budžeta procedūra, kas noteikta Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā, attiecas uz izdevu- miem, ko sedz no Eiropas Kopienu budžeta.
VI SADAĻA
NOTEIKUMI PAR POLICIJAS UN TIESU IESTĀŽU SADARBĪBU KRIMINĀLLIETĀS
29. pants
Neskarot Eiropas Kopienas pilnvaras, Savienības mērķis ir nodrošināt pilsoņiem augstu aizsardzības līmeni teritorijā, kur valda brīvība, drošība un tiesiskums, organizējot dalībvalstu kopīgu rīcību policijas un tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās un novēršot un apkarojot rasismu un ksenofobiju.
Šo mērķi sasniedz, novēršot un apkarojot organizētu un citādu noziedzību, jo īpaši terorismu, cilvēku tirdzniecību un nodarījumus pret bērniem, narkotiku un ieroču nelegālu tirdzniecību, kā arī korupciju un krāpšanu:
— ciešāk sadarbojoties dalībvalstu policijai, muitas iestādēm un citām kompetentām dalībvalstu iestādēm gan tieši, gan ar Eiropas Policijas biroja (Eiropola) starpniecību saskaņā ar 30. un 32. panta noteikumiem;
— ciešāk sadarbojoties dalībvalstu tiesu iestādēm un citām kompetentām iestādēm, tostarp izmantojot Eiropas tiesu sadarbības vienību (Eurojust) saskaņā ar 31. un 32. pantu;
— vajadzības gadījumā tuvinot dalībvalstu krimināltiesiskās normas saskaņā ar 31. panta e) punkta noteikumiem.
30. pants
1. Kopīga rīcība policijas sadarbības jomā ir:
a) operatīva sadarbība starp dalībvalstu kompetentām iestādēm, tostarp policiju, muitas un citām dalībvalstu speciālajām tiesību aizsardzības iestādēm, noziedzīgu nodarījumu novēršanas, atklā- šanas un izmeklēšanas jautājumos;
b) atbilstīgas informācijas apkopošana, glabāšana, apstrāde, analīze un apmaiņa saskaņā ar attiecīgiem noteikumiem par personas datu aizsardzību, tostarp tās informācijas, kas tiesību aizsardzības iestāžu rīcībā nonākusi, jo īpaši ar Eiropola starpniecību, no ziņojumiem par aizdomīgiem finanšu darījumiem;
c) sadarbība un kopīgas iniciatīvas mācībās, sakaru ierēdņu apmaiņā, komandējumos, aprīkojuma lietošanā un kriminālistikā;
d) īpašu izmeklēšanas metožu kopīga izvērtēšana attiecībā uz organizētās noziedzības smago formu atklāšanu.
2. Padome veicina sadarbību ar Eiropola starpniecību un, konkrēti, piecus gadus pēc Amsterda- mas Līguma stāšanās spēkā:
a) ļauj Eiropolam atvieglināt un palīdzēt dalībvalstu kompetentām iestādēm sagatavot īpašus izmeklēšanas pasākumus, kā arī rosina tos koordinēt un īstenot, tostarp operatīvas darbības, ko veic apvienotas komandas, kurās kā papildspēki ir iekļauti Eiropola pārstāvji;
b) paredz pasākumus, kas ļauj Eiropolam lūgt dalībvalstu kompetentās iestādes vadīt un koordinēt izmeklēšanu konkrētās lietās un attīstīt speciālas ekspertīzes metodes, ko dalībvalstis varētu izmantot, tādējādi palīdzot tām veikt izmeklēšanu organizētās noziedzības jomā;
c) sekmē sadarbību starp darbiniekiem, kas veic izmeklēšanu un kriminālvajāšanu, specializējoties organizētās noziedzības apkarošanā un cieši sadarbojoties ar Eiropolu;
d) izveido vienotu sistēmu pārrobežu noziedzības izpētes, dokumentācijas un statistikas jomā.
31. pants
1. Kopīga rīcība attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās cita starpā:
a) atvieglo un paātrina sadarbību starp dalībvalstu kompetentām ministrijām un tiesu iestādēm vai līdzīgām iestādēm attiecībā uz procesuālajām darbībām un lēmumu izpildi, vajadzības gadījumā sadarbojoties ar Eurojust starpniecību;
b) atvieglo izdošanu starp dalībvalstīm;
c) nodrošina dalībvalstīs piemērojamo normu saderību, ciktāl tas vajadzīgs šīs sadarbības uzlabo-
šanai;
d) novērš jurisdikcijas konfliktus starp dalībvalstīm;
e) pakāpeniski paredz pasākumus, kas nosaka minimālus standartus attiecībā uz noziedzīgu darbību elementiem un sodiem, ko piemēro tādās jomās kā organizētā noziedzība, terorisms un narkotiku nelegāla tirdzniecība.
2. Padome veicina sadarbību ar Eurojust starpniecību,
a) gādājot par to, lai Eurojust spētu veicināt pietiekamu koordinēšanu starp dalībvalstu krimināl- vajāšanas iestādēm;
b) sekmējot to, lai Eurojust atbalstītu nopietnu pārrobežu noziegumu kriminālizmeklēšanu, jo īpaši saistībā ar organizēto noziedzību, cita starpā ņemot vērā Eiropola veiktos pētījumus;
c) veicinot ciešu sadarbību starp Eurojust un Eiropas tiesu tīklu, jo īpaši nolūkā sekmēt tiesiskās palīdzības lūgumu un izdošanas lūgumu izpildi.
32. pants
Padome izstrādā nosacījumus un ierobežojumus, ar kādiem 30. un 31. pantā minētās kompetentās iestādes var rīkoties citas dalībvalsts teritorijā, sazinoties un vienojoties ar tās valsts iestādēm.
33. pants
Šī sadaļa neiespaido to dalībvalsts pienākumu izpildi, kas attiecas uz likumības un kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības sargāšanu.
34. pants (1)
1. Dalībvalstis Padomē cita citu informē un savā starpā apspriežas, lai koordinētu rīcību jomās, kas minētas šajā sadaļā. Šajā sakarā tās attīsta attiecīgo resoru sadarbību.
2. Padome nosaka pasākumus un veicina sadarbību, ievērojot attiecīgu formu un procedūras, kas izklāstītas šajā sadaļā, sekmējot Savienības mērķu sasniegšanu. Šajā sakarā Padome pēc kādas dalībvalsts vai Komisijas ierosinājuma vienprātīgi var:
a) pieņemt kopēju nostāju, kurā definē Savienības attieksmi kādā konkrētā jautājumā;
b) pieņemt pamatlēmumus dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanai. Pamatlēmumi ir saistoši dalīb- valstīm attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm izvēlēties to īstenošanas formu un metodes. Tiem nav tiešas iedarbības;
c) pieņemt lēmumus jebkādos citos nolūkos, kas atbilst šīs sadaļas mērķiem, izņemot dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu. Šie lēmumi ir saistoši, un tiem nav tiešas iedarbības; Padome ar kvalificētu balsu vairākumu paredz pasākumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu šos lēmumus Savienības līmenī;
d) izstrādāt konvencijas, kuras iesaka dalībvalstīm pieņemt saskaņā ar to attiecīgajām konstitucio- nālajām prasībām. Dalībvalstis sāk attiecīgās procedūras laikā, ko nosaka Padome.
Tiklīdz konvencijas pieņēmusi vismaz puse dalībvalstu, tās šajās dalībvalstīs stājas spēkā, ja vien šajās konvencijās nav paredzēts citādi. Konvenciju īstenošanas pasākumi jāparedz Padomē ar Līgumslēdzēju Pušu divu trešdaļu balsu vairākumu.
(1) Pants grozīts ar 2003. gada Pievienošanās aktu. Skatīt papildinājumu šā izdevuma beigās.
3. Gadījumos, kad Padomei lēmumi jāpieņem ar kvalificētu balsu vairākumu, tās locekļu balsis sadala saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 205. panta 2. punktu, un Padomes lēmumu pieņemšanai vajadzīgas vismaz 232 balsis “par”, balsojot vismaz divām trešdaļām locekļu. Ja Padomei lēmums jāpieņem ar kvalificētu balsu vairākumu, tad jebkurš Padomes loceklis var lūgt pārbaudīt, vai dalībvalstis, kas veido kvalificēto balsu vairākumu, pārstāv vismaz 62 % no Savienī- bas kopējā iedzīvotāju skaita. Ja tiek konstatēts, ka minētais kritērijs nav ievērots, tad attiecīgo lēmumu nepieņem.
4. Par procedūras jautājumiem Padome pieņem lēmumu ar savu locekļu balsu vairākumu.
35. pants
1. Eiropas Kopienu Tiesas kompetencē, ievērojot šā panta nosacījumus, ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par pamatlēmumu un lēmumu spēkā esamību un interpretāciju, par to konvenciju interpretāciju, kas pieņemtas saskaņā ar šo sadaļu, un šo konvenciju īstenošanas pasākumu spēkā esamību un interpretāciju.
2. Nākot klajā ar deklarāciju Amsterdamas Līguma parakstīšanas laikā vai vēlāk, jebkura dalīb- valsts var atzīt, ka Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus, kas precizēti 1. punktā.
3. Dalībvalstij, kas nāk klajā ar deklarāciju saskaņā ar 2. punktu, ir jānorāda, ka:
a) jebkura šīs dalībvalsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, var lūgt Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu par jautājumu, kas radies sakarā ar kādu lietu, kuru tā izskata un kura attiecas uz kāda 1. punktā minēta akta spēkā esamību vai interpretā- ciju, ja šī tiesa uzskata, ka lēmums attiecīgā jautājumā vajadzīgs, lai tā varētu sniegt spriedumu, vai ka
b) jebkura šīs dalībvalsts tiesa var lūgt Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu par jautājumu, kas radies sakarā ar kādu lietu, kuru tā izskata un kura attiecas uz kāda 1. punktā minēta akta spēkā esamību vai interpretāciju, ja šī tiesa uzskata, ka lēmums šajā jautājumā vajadzīgs, lai tā varētu sniegt spriedumu.
4. Jebkura dalībvalsts, neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav nākusi klajā ar deklarāciju saskaņā ar 2. punktu, ir tiesīga iesniegt Xxxxxx lietas izklāstu vai rakstiskus apsvērumus par lietām, ko izskata atbilstīgi 1. punktam.
5. Tiesas kompetencē nav pārbaudīt dalībvalsts policijas vai citu tiesību aizsardzības dienestu rīcības likumību vai proporcionalitāti vai to dalībvalsts pienākumu izpildi, kas attiecas uz likumības un kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības sargāšanu.
6. Tiesas kompetencē ir pārbaudīt pamatlēmumu un lēmumu likumību, ja dalībvalsts vai Komisija ir griezusies Tiesā sakarā ar kompetences trūkumu, par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumiem, par šā Līguma vai jebkuru ar tā piemērošanu saistīto tiesību normu pārkāpumiem vai arī par pilnvaru nepareizu izmantošanu. Šajā punktā paredzētā griešanās tiesā jāveic divos mēnešos pēc attiecīgā akta publicēšanas.
7. Tiesas kompetencē ir izšķirt jebkuras domstarpības starp dalībvalstīm attiecībā uz tādu aktu interpretāciju vai piemērošanu, kas pieņemti saskaņā ar 34. panta 2. punktu, ja vien šādas domstarpības nevar izšķirt Padome sešos mēnešos pēc tam, kad kāds no locekļiem griezies Padomē. Tiesas kompetencē ir arī izšķirt jebkuras domstarpības starp dalībvalstīm un Komisiju attiecībā uz tādu konvenciju interpretāciju vai piemērošanu, kas pieņemtas saskaņā ar 34. panta 2. punkta d) apakšpunktu.
36. pants
1. Koordinēšanas komiteju izveido no augstākajiem ierēdņiem. Papildus koordinācijai Komitejas pienākumos ir:
— pēc Padomes lūguma vai pēc savas iniciatīvas sniegt atzinumus Padomei;
— neskarot Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 207. pantu, piedalīties Padomes apspriežu sagatavošanā jomās, kas minētas 29. pantā.
2. Komisija ir pilnībā iesaistīta darbā, ko veic jomās, kuras attiecas uz šo sadaļu.
37. pants
Starptautiskās organizācijās un starptautiskās konferencēs, kur piedalās dalībvalstis, tās aizstāv kopējās nostājas, kas pieņemtas saskaņā ar šo sadaļu.
18. un 19. pantu attiecīgi piemēro jomām, uz kurām attiecas šī sadaļa.
38. pants
Nolīgumos, kas minēti 24. pantā, var ietvert jomas, uz ko attiecas šī sadaļa.
39. pants
1. Padome apspriežas ar Eiropas Parlamentu, pirms paredz kādu pasākumu, kas minēts 34. panta 2. punkta b), c) un d) apakšpunktā. Eiropas Parlaments sniedz atzinumu termiņā, ko var noteikt Padome un kas nav mazāks par trim mēnešiem. Ja atzinums noliktā laikā nav sniegts, lēmumu var pieņemt Padome.
2. Prezidentvalsts un Komisija regulāri informē Eiropas Parlamentu par pārrunām jomās, uz ko attiecas šī sadaļa.
3. Eiropas Parlaments var uzdot Padomei jautājumus vai sniegt tai ieteikumus. Tas rīko gadskārtējas debates par panākumiem, kas gūti jomās, uz ko attiecas šī sadaļa.
40. pants
1. Ciešākas sadarbības mērķis šajā sadaļā minētajās jomās ir veicināt to, lai Savienība ātrāk kļūtu par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, reizē ievērojot Eiropas Kopienas pilnvaras un šajā sadaļā izklāstītos mērķus.
2. Uz šajā pantā paredzēto ciešāko sadarbību attiecas 29. līdz 39. pants un 40.a līdz 41. pants, ja vien nav citādi paredzēts 40.a pantā un 43. līdz 45. pantā.
3. Uz šo pantu, kā arī uz 40.a un 40.b pantu attiecas Eiropas Kopienas dibināšanas līguma noteikumi par Tiesas pilnvarām un to īstenošanu.
40.a pants
1. Dalībvalstis, kas nolēmušas ciešāk sadarboties saskaņā ar 40. pantu, iesniedz lūgumu Komisijai, kura var iesniegt attiecīgu priekšlikumu Padomei. Ja Komisija priekšlikumu neiesniedz, tā informē attiecīgās dalībvalstis par šādas rīcības iemesliem. Tādā gadījumā dalībvalstis, lai saņemtu atļauju ciešāk sadarboties kādā konkrētā jomā, var iesniegt priekšlikumu Padomei.
2. Šā panta 1. punktā minēto atļauju saskaņā ar 43. līdz 45. pantu piešķir Padome ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Komisijas priekšlikuma vai vismaz astoņu dalībvalstu ierosmes, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu. Padomes locekļu balsis vērtē saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 205. panta 2. punktu.
Jebkurš Padomes loceklis var lūgt jautājumu izskatīt Eiropadomē. Pēc tam, kad jautājums Eiropa- domē apspriests, Padome var pieņemt lēmumu saskaņā ar šā punkta pirmo daļu.
40.b pants
Dalībvalstis, kas vēlas piedalīties ciešākā sadarbībā, kura izveidota saskaņā ar 40.a pantu, par savu nodomu paziņo Padomei un informē Komisiju, kas trīs mēnešos pēc paziņojuma saņemšanas dienas sniedz Padomei atzinumu, kuru var papildināt ar ieteikumu par īpašiem noteikumiem, kas var būt vajadzīgi, lai šī dalībvalsts varētu iesaistīties tādā sadarbībā. Padome par attiecīgo lūgumu pieņem lēmumu četros mēnešos pēc paziņojuma saņemšanas dienas. Lēmums uzskatāms par pieņemtu, ja vien Padome ar kvalificētu balsu vairākumu tajā pašā termiņā nav nolēmusi to pagaidām atlikt; tādā gadījumā Padome paziņo sava lēmuma iemeslus un nosaka termiņu tā pārskatīšanai.
Šā panta sakarā Padome pieņem lēmumus, ievērojot 44. panta 1. punktā izklāstītos nosacījumus.
41. pants
1. Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 189., 190., 195., 196. līdz 199. pantu, 203.,
204. pantu, 205. panta 3. punktu, 206. līdz 209. pantu, 213. līdz 219. pantu, 255. un 290. pantu piemēro noteikumiem, kas attiecas uz šajā sadaļā minētajām jomām.
2. Administratīvos izdevumus, kas rodas iestādēm, ievērojot noteikumus, kas attiecas uz šajā
sadaļā minētajām jomām, sedz no Eiropas Kopienu budžeta.
3. Darbības izdevumus, ko rada šo noteikumu īstenošana, arī sedz no Eiropas Kopienu budžeta, ja vien Padome vienprātīgi nepieņem citādu lēmumu. Gadījumos, kad izdevumus nesedz no Eiropas Kopienu budžeta, tos sedz dalībvalstis atkarībā no to nacionālā kopprodukta lieluma, ja vien Padome vienprātīgi nepieņem citādu lēmumu.
4. Budžeta procedūra, kas noteikta Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā, attiecas uz izdevu- miem, ko sedz no Eiropas Kopienu budžeta.
42. pants
Padome pēc Komisijas vai kādas dalībvalsts ierosinājuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, var vienprātīgi nolemt, ka uz rīcību 29. pantā minētajās jomās attieksies Eiropas Kopienas dibināšanas līguma IV sadaļa, reizē nosakot balsošanas nosacījumus, kas uz to attiecas. Tā iesaka dalībvalstīm pieņemt šo lēmumu saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām.
VII SADAĻA
CIEŠĀKAS SADARBĪBAS NOTEIKUMI
43. pants
Dalībvalstis, kas nolēmušas ciešāk sadarboties, var izmantot iestādes, procedūras un mehānismus, kas noteikti šajā Līgumā un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā, ja paredzētā sadarbība:
a) ir vērsta uz Savienības un Kopienas mērķu sasniegšanu un to interešu aizstāvēšanu un ievērošanu, kā arī uz to integrācijas procesa nostiprināšanu;
b) respektē minētos līgumus un Savienības iestāžu vienoto sistēmu;
c) respektē acquis communautaire un pasākumus, kas noteikti saskaņā ar pārējiem minēto Līgumu noteikumiem;
d) nepārsniedz Savienības vai Kopienas pilnvaras un neskar jomas, kuras ir Kopienas ekskluzīvā kompetencē;
e) nevēlami neietekmē iekšējo tirgu, kā tas definēts Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 14. panta 2. punktā, vai arī ekonomisko un sociālo kohēziju, kas noteikta saskaņā ar minētā Līguma XVII sadaļu;
f) nerada šķēršļus vai diskrimināciju tirdzniecībā starp dalībvalstīm un neizkropļo dalībvalstu savstarpējo konkurenci;
g) iesaista vismaz astoņas dalībvalstis;
h) respektē to dalībvalstu kompetenci, tiesības un pienākumus, kuras šajā sadarbībā neiesaistās;
i) neietekmē Protokolu, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā;
j) ir pieejama visām dalībvalstīm saskaņā ar 43.b pantu.
43.a pants
Ciešāku sadarbību izmanto tikai kā pēdējo līdzekli, ja Padomē konstatēts, ka tādas sadarbības mērķus atbilstošā termiņā nevar sasniegt, piemērojot attiecīgus pamatlīgumu noteikumus.
43.b pants
Ciešāka sadarbība, tās izveidošanas gaitā, ir pieejama visām dalībvalstīm. Tāpat tā dalībvalstīm ir pieejama jebkurā laikā saskaņā ar šā Līguma 27.e un 40.b pantu un Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 11.a pantu, ievērojot pamatlēmumu un citus saskaņā ar to pieņemtus lēmumus. Komisija un dalībvalstis, kas piedalās ciešākā sadarbībā, gādā par to, lai tajā iesaistītos pēc iespējas vairāk dalībvalstu.
44. pants
1. Lai pieņemtu aktus un lēmumus, kas vajadzīgi, lai īstenotu 43. pantā minēto ciešāko sadarbību, piemēro attiecīgos organizatoriskos noteikumus, ko paredz šis Līgums un Eiropas Kopienas dibināšanas līgums. Lai gan piedalīties apspriedēs var visi Padomes locekļi, lēmumu pieņemšanā tomēr piedalās tikai tie, kas pārstāv ciešākā sadarbībā iesaistītās dalībvalstis. Pieņemot lēmumus par ciešāku sadarbību, kas izveidota saskaņā ar 27.c pantu, kvalificēts balsu vairākums ir tāda pati attiecīgajiem Padomes locekļiem piešķirto balsu attiecība un tāda pati attiecīgo Padomes locekļu skaita attiecība, kāda noteikta Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 205. panta 2. punktā un šā Līguma 23. panta 2. punkta otrajā un trešajā daļā. Vienprātīgu lēmumu pieņem tikai attiecīgie Padomes locekļi.
Minētie akti un lēmumi nav Savienības acquis daļa.
2. Aktus un lēmumus, kas pieņemti, lai īstenotu ciešāku sadarbību, kurā dalībvalstis iesaistās, tās piemēro tiktāl, ciktāl šie akti un lēmumi attiecas uz tām. Minētie akti un lēmumi ir saistoši tikai ciešākā sadarbībā iesaistītām dalībvalstīm un attiecīgos gadījumos ir tieši piemērojami tikai tādās dalībvalstīs. Ciešākā sadarbībā neiesaistītas dalībvalstis netraucē sadarboties iesaistītajām dalībvalstīm.
44.a pants
Izdevumus, kas radušies, īstenojot ciešāku sadarbību, un kas nav iestāžu administratīvās izmaksas, sedz iesaistītās dalībvalstis, ja vien Padome pēc apspriedes ar Eiropas Parlamentu vienprātīgi nenolemj ko citu.
45. pants
Padome un Komisija, savstarpēji sadarbojoties, nodrošina konsekvenci darbībās, ko veic atbilstīgi šai sadaļai, kā arī tādu darbību atbilstību Savienības un Kopienas politikai.
VIII SADAĻA
NOBEIGUMA NOTEIKUMI
46. pants
Eiropas Kopienas dibināšanas līguma, Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līguma un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma noteikumi, kas attiecas uz Eiropas Kopienu Tiesas pilnvarām un šo pilnvaru īstenojumu, šajā Līgumā attiecas tikai uz šādiem noteikumiem:
a) uz noteikumiem, ar ko groza Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu, lai izveidotu Eiropas Kopienu, kā arī Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu;
b) uz VI sadaļas noteikumiem saskaņā ar 35. pantā paredzētajiem nosacījumiem;
c) uz VII sadaļas noteikumiem saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 11. un 11.a pantā un šā Līguma 40. pantā paredzētajiem nosacījumiem;
d) uz 6. panta 2. punktu - attiecībā uz iestāžu darbību -, ciktāl tas ir Tiesas jurisdikcijā saskaņā ar Eiropas Kopienu dibināšanas līgumiem un šo Līgumu;
e) uz 7. pantā paredzētiem procedūras noteikumiem, Tiesai rīkojoties pēc attiecīgās dalībvalsts lūguma viena mēneša laikā no dienas, kad Padome izdarījusi minētajā pantā paredzēto konstatāciju;
f) uz 46. līdz 53. pantu.
47. pants
Ųemot vērā noteikumus, ar ko groza Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu, lai izveidotu Eiropas Kopienu, kā arī Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu, kā arī šos nobeiguma noteikumus, neviens šā Līguma noteikums neiespaido Eiropas Kopienu dibināšanas līgumus vai vēlākus līgumus un aktus, ar ko tos groza vai papildina.
48. pants
Jebkuras dalībvalsts valdība vai Komisija var Padomei iesniegt priekšlikumus grozīt Līgumus, kuri ir Savienības izveides pamatā.
Ja Padome, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu un, vajadzības gadījumā, ar Komisiju, sniedz atzinumu, ka jāsasauc dalībvalstu valdību pārstāvju konference, to sasauc Padomes priekšsēdētājs nolūkā savstarpēji vienoties par to, kādi grozījumi jāizdara šajos līgumos. Ja paredzami grozījumi attiecībā uz iestādēm monetārā jomā, jāapspriežas arī ar Eiropas Centrālo banku.
Grozījumi stājas spēkā, kad tos ratificējušas visas dalībvalstis saskaņā ar savām attiecīgajām konstitucionālajām prasībām.
49. pants
Jebkura Eiropas valsts, kas respektē 6. panta 1. punktā izklāstītos principus, var lūgt, lai to uzņem par Savienības locekli. Tā adresē iesniegumu Padomei, kas lēmumu pieņem vienprātīgi, apspriedusies ar Komisiju un saņēmusi Eiropas Parlamenta piekrišanu, kurš pieņem lēmumu ar visu tā locekļu absolūtu balsu vairākumu.
Uzņemšanas nosacījumus un šādas uzņemšanas izraisītās korekcijas Līgumos, kuri ir Savienības izveides pamatā, nosaka dalībvalstu nolīgums ar valsti, kas iesniegusi uzņemšanas iesniegumu. Šo nolīgumu iesniedz ratifikācijai saskaņā ar katras līgumslēdzējas valsts attiecīgajām konstitucionālajām prasībām.
50. pants
1. Ar šo ir atcelts 2. līdz 7. un 10. līdz 19. pants Līgumā par vienotas Eiropas Kopienu Padomes un vienotas Eiropas Kopienu Komisijas izveidi, kas parakstīts 1965. gada 8. aprīlī Briselē.
2. Ar šo ir atcelts 1986. gada 17. februārī Luksemburgā un 1986. gada 28. februārī Hāgā parakstītā Vienotā Eiropas akta 2. pants, 3. panta 2. punkts un III sadaļa.
51. pants
Šis Līgums ir noslēgts uz neierobežotu laiku.
52. pants
1. Augstās Līgumslēdzējas Puses šo Līgumu ratificē saskaņā ar attiecīgajām konstitucionālajām prasībām. Ratifikācijas dokumentus deponē Itālijas Republikas valdībai.
2. Šis Līgums stājas spēkā 1993. gada 1. janvārī ar noteikumu, ka deponēti visi ratifikācijas dokumenti vai, ja tas nav noticis, nākamā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad ratifikācijas dokumentu deponējusi pēdējā parakstītājvalsts.
53. pants (1)
Šā Līguma oriģinālu vienā eksemplārā angļu, dāņu, franču, grieķu, holandiešu, īru, itāļu, portugāļu, spāņu un vācu valodā deponē Itālijas Republikas valdības arhīvā; visi teksti ir vienlīdz autentiski, un Itālijas Republikas valdība izsniedz apliecinātu kopiju visu pārējo parakstītājvalstu valdībām.
Ievērojot 1994. gada Pievienošanās līgumu, šis Līgums somu un zviedru valodā arī ir vienlīdz autentisks. Ievērojot 2003. gada Pievienošanās līgumu, šis Līgums čehu, igauņu, latviešu, lietuviešu, maltiešu, poļu, slovāku, slovēņu un ungāru valodā arī ir vienlīdz autentisks.
(1) Skatīt papildinājumu šā izdevuma beigās.
TO APLIECINOT, attiecīgie Pilnvarotie ir parakstījuši šo Līgumu.
Māstrihtā, tūkstoš deviņi simti deviņdesmit otrā gada septītajā februārī.
(pilnvaroto saraksts nav sniegts)
EIROPAS KOPIENAS DIBINĀŠANAS LĪGUMA KONSOLIDĒTĀ VERSIJA
SATURA RĀDĪTĀJS
LĪGUMA TEKSTS
Lpp.
Preambula 43
Pirmā daļa — Principi 44
Otrā daļa — Savienības pilsonība 49
Trešā daļa — Kopienas politika 51
I SADAĻA — Xxxxx preču aprite 51
1. nodaļa — Muitas savienība 52
2. nodaļa — Kvantitatīvo ierobežojumu aizliegums starp dalībvalstīm 52
II SADAĻA — Lauksaimniecība 53
III SADAĻA — Personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite 57
1. nodaļa — Darba ņēmēji 57
2. nodaļa — Tiesības veikt uzņēmējdarbību 59
3. nodaļa — Pakalpojumi 62
4. nodaļa — Kapitāls un maksājumi 63
IV SADAĻA — Vīzu politika, patvēruma politika, imigrācijas politika un cita politika, kas saistīta ar personu brīvu pārvietošanos 65
V SADAĻA — Transports 70
VI SADAĻA — Kopīgi noteikumi par konkurenci, nodokļiem un tiesību aktu tuvināšanu 73
1. nodaļa — Konkurences noteikumi 73
1. iedaļa — Noteikumi, kas attiecas uz uzņēmumiem 73
2. iedaļa — Valsts atbalsts 76
2. nodaļa — Noteikumi par nodokļiem 78
3. nodaļa — Tiesību aktu tuvināšana 79
VII SADAĻA — Ekonomikas politika un monetārā politika 82
1. nodaļa — Ekonomikas politika 82
2. nodaļa — Monetārā politika 87
3. nodaļa — Organizatoriskie noteikumi 90
4. nodaļa — Pārejas noteikumi 93
VIII SADAĻA — Nodarbinātība 101
IX SADAĻA — Kopējā tirdzniecības politika 103
X SADAĻA — Muitu sadarbība 106
XI SADAĻA — Sociālā politika, izglītība, arodmācības un jaunatne 106
1. nodaļa — Noteikumi sociālajā jomā 106
2. nodaļa — Eiropas Sociālais fonds 111
3. nodaļa — Izglītība, arodmācības un jaunatne 112
XII SADAĻA — Kultūra 113
XIII SADAĻA — Veselības aizsardzība 114
XIV SADAĻA — Patērētāju tiesību aizsardzība 115
XV SADAĻA — Eiropas komunikāciju tīkli 116
XVI SADAĻA — Rūpniecība 117
XVII SADAĻA — Ekonomiskā un sociālā kohēzija 118
XVIII SADAĻA — Pētniecība un tehnoloģijas attīstība 120
XIX SADAĻA — Vide 123
XX SADAĻA — Sadarbība attīstības jomā 125
XXI SADAĻA — Sadarbība ar trešām valstīm ekonomikas, finanšu un tehnikas jomā 127
Ceturtā daļa — Aizjūras zemju un teritoriju asociēšana 128
Piektā daļa — Kopienas iestādes 130
I SADAĻA — Noteikumi par iestādēm 130
1. nodaļa — Iestādes 130
1. iedaļa — Eiropas Parlaments 130
2. iedaļa — Padome 135
3. iedaļa — Komisija 138
4. iedaļa — Tiesa 141
5. iedaļa — Revīzijas palāta 150
2. nodaļa — Vairākām iestādēm kopīgi noteikumi 153
3. nodaļa — Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 157
4. nodaļa — Reģionu komiteja 160
5. nodaļa — Eiropas Investīciju banka 162
II SADAĻA — Finanšu noteikumi 163
Sestā daļa — Vispārīgi un nobeiguma noteikumi 170
Nobeiguma noteikumi 180
I pielikums — Saraksts, kas minēts Līguma 32. pantā 183
II pielikums — Aizjūras zemes un teritorijas, uz kurām attiecas Līguma IV daļas noteikumi 186
VIŲA MAJESTĀTE XXXXX XXXXXXX, VĀCIJAS FEDERATĪVĀS REPUBLIKAS PREZIDENTS, FRANCI- JAS REPUBLIKAS PREZIDENTS, ITĀLIJAS REPUBLIKAS PREZIDENTS, VIŲAS KARALISKĀ AUGST- ĪBA LUKSEMBURGAS LIELHERCOGIENE, VIŲAS MAJESTĀTE NĪDERLANDES KARALIENE (1),
APŲĒMUŠIES likt pamatus aizvien ciešākai Eiropas tautu savienībai,
APŲĒMUŠIES ar kopīgu rīcību nodrošināt savu valstu ekonomisko un sociālo attīstību, likvidējot
šķēršļus, kas sadala Eiropu,
APLIECINĀDAMI, ka svarīgākais viņu centienu mērķis ir pastāvīgi uzlabot savu tautu dzīves un darba apstākļus,
ATZĪDAMI, ka šķēršļu pārvarēšana prasa saskaņotu rīcību, lai nodrošinātu vienmērīgu izaugsmi, līdzsvarotu tirdzniecību un godīgu konkurenci,
TIEKDAMIES stiprināt savu tautsaimniecību vienotību un nodrošināt to harmonisku attīstību, mazinot atšķirības, kas pastāv dažādu reģionu starpā, un mazāk attīstīto reģionu atpalicību,
VĒLĒDAMIES ar kopējo tirdzniecības politiku veicināt starptautiskās tirdzniecības ierobežojumu pakāpenisku atcelšanu,
GRIBĒDAMI apliecināt solidaritāti, kas saista Eiropu ar aizjūras zemēm, un vēlēdamies nodrošināt to labklājības pieaugumu saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principiem,
APŲĒMUŠIES tādējādi apvienot resursus, lai saglabātu un stiprinātu mieru un brīvību, un aicinādami Eiropas pārējās tautas, kurām tādi paši ideāli, pievienoties šiem centieniem,
APŲĒMUŠIES attīstīt visaugstāko iespējamo zināšanu līmeni, nodrošinot savām tautām plašas iespējas iegūt izglītību un to pastāvīgi papildināt,
IR NOLĒMUŠI izveidot EIROPAS KOPIENU un tālab iecēluši par saviem Pilnvarotajiem:
(pilnvaroto saraksts nav sniegts)
KAS, iepazinušies ar pārējo Pušu pilnvarām un atzinuši tās par likumīgām un spēkā esošām, ir vienojušies par turpmāko.
(1) Kopš tā laika par Eiropas Kopienas dalībvalstīm ir kļuvušas Čehijas Republika, Dānijas Karaliste, Igaunijas Republika, Grieķijas Republika, Spānijas Republika, Īrija, Kipras Republika, Latvijas Republika, Lietuvas Republika, Ungārijas Republika, Maltas Republika, Austrijas Republika, Polijas Republika, Portugāles Republika, Slovēnijas Republika, Slovākijas Republika, Somijas Republika, Zviedrijas Karaliste un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste.
PIRMĀ DAĻA
PRINCIPI
1. pants
Ar šo Līgumu AUGSTĀS LĪGUMSLĒDZĒJAS PUSES kopīgi nodibina EIROPAS KOPIENU.
2. pants
Nodibinot kopēju tirgu un ekonomisko un monetāro savienību, kā arī īstenojot kopēju politiku vai
3. un 4. pantā minētās darbības, Kopienas uzdevums ir visā Kopienā veicināt harmonisku, līdzsvarotu un noturīgu saimnieciskās darbības attīstību, panākt augstu nodarbinātības un sociālās aizsardzības līmeni, vīriešu un sieviešu vienlīdzību, noturīgu izaugsmi bez inflācijas, augstu konkurētspējas un ekonomiskās konverģences pakāpi, augstu vides kvalitātes aizsardzības un uzlabošanas pakāpi, paaugstināt dzīves līmeni un dzīves kvalitāti, kā arī panākt ekonomisko un sociālo kohēziju un solidaritāti starp dalībvalstīm.
3. pants
1. Lai sasniegtu 2. pantā izvirzītos mērķus, Kopienas darbība saskaņā ar šo Līgumu un tajā ietverto grafiku paredz:
a) starp dalībvalstīm aizliegt muitas nodokļus un preču importa un eksporta kvantitatīvos ierobežojumus un citus pasākumus ar līdzvērtīgu iedarbību;
b) kopējo tirdzniecības politiku;
c) iekšēju tirgu, kurā visas dalībvalstis atceļ šķēršļus brīvai preču, personu, pakalpojumu un kapitāla apritei;
d) pasākumus, kas attiecas uz personu ieceļošanu un pārvietošanos, kā paredz IV sadaļa;
e) kopēju lauksaimniecības un zivsaimniecības politiku;
f) kopēju transporta politiku;
g) sistēmu, kas nodrošina to, ka iekšējā tirgū nav izkropļota konkurence;
h) dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ciktāl tā vajadzīga kopējā tirgus darbībai;
i) veicināt dalībvalstu nodarbinātības politikas koordināciju, lai kāpinātu tās efektivitāti, izstrādā- jot koordinētu nodarbinātības stratēģiju;
j) sociālo politiku, kas ietver arī Eiropas Sociālā fonda darbību;
k) stiprināt ekonomisko un sociālo kohēziju;
l) vides politiku;
m) stiprināt Kopienas rūpniecības konkurētspēju;
n) veicināt pētniecību un tehnoloģijas attīstību;
o) veicināt Eiropas komunikāciju tīklu izveidi un attīstību;
p) veicināt augsta veselības aizsardzības līmeņa sasniegšanu;
q) veicināt kvalitatīvu izglītību un mācības, kā arī dalībvalstu kultūras uzplaukumu;
r) sadarbības politiku attīstības jomā;
s) asociēt aizjūras zemes un teritorijas, lai izvērstu tirdzniecību un kopīgi veicinātu ekonomisku un sociālu attīstību;
t) atbalstīt patērētāju tiesību aizsardzību;
u) pasākumus enerģētikas, civilās aizsardzības un tūrisma jomā.
2. Veicot jebkuru šajā pantā minēto darbību, Kopiena tiecas novērst nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem un sekmēt vienlīdzību.
4. pants
1. Lai sasniegtu 2. pantā izvirzītos mērķus, dalībvalstu un Kopienas darbība saskaņā ar šo Līgumu un tajā ietverto grafiku paredz izstrādāt ekonomikas politiku, kas balstās uz dalībvalstu ekonomikas politiku precīzu koordināciju, iekšējo tirgu un kopēju mērķu definēšanu, un kuru īsteno saskaņā ar principu, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence.
2. Līdztekus iepriekšminētajam, kā arī saskaņā ar šo Līgumu un tajā ietverto grafiku un procedūrām, šīs darbības paredz arī neatsaucami fiksēt valūtas kursus, lai varētu ieviest vienotu valūtu – Eiropas valūtas vienību (ECU), kā arī noteikt un veidot vienotu monetāro politiku un valūtas maiņas kursa politiku, kuras galvenais mērķis ir uzturēt stabilas cenas un, neietekmējot šo mērķi, atbalstīt Kopienas vispārējo ekonomikas politiku saskaņā ar principu, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence.
3. Šīs dalībvalstu un Kopienas darbības saskan ar šādiem pamatprincipiem: stabilas cenas, stabila valsts finanšu un monetārā sistēma un stabila maksājumu bilance.
5. pants
Kopiena darbojas saskaņā ar šā Līguma piešķirtajām pilnvarām un izvirzītajiem mērķiem.
Jomās, kas nav ekskluzīvā Kopienas kompetencē, tā rīkojas saskaņā ar subsidiaritātes principu un vienīgi tad, ja dalībvalstis nespēj pilnībā sasniegt paredzētās darbības mērķus un ja paredzētās darbības apjoma vai rezultātu dēļ tos var vieglāk sasniegt Kopiena.
Kopienas rīcība vienmēr ir samērīga ar šā Līguma mērķiem.
6. pants
Nosakot un īstenojot Kopienas politiku un darbības, kas minētas 3. pantā, tajās jāparedz vides aizsardzības prasības, lai veicinātu noturīgu attīstību.
7. pants
1. Kopienai uzticētos uzdevumus veic šādas iestādes:
— EIROPAS PARLAMENTS,
— PADOME,
— KOMISIJA,
— TIESA,
— REVĪZIJAS PALĀTA.
Visas iestādes darbojas saskaņā ar pilnvarām, ko tām piešķir šis Līgums.
2. Padomei un Komisijai palīdz Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, kā arī Reģionu komiteja, kuras darbojas padomdevēju statusā.
8. pants
Saskaņā ar šajā Līgumā noteiktajām procedūrām izveido Eiropas Centrālo banku sistēmu (še turpmāk “ECBS”) un Eiropas Centrālo banku (še turpmāk “ECB”); ECBS un ECB darbojas saskaņā ar pilnvarām, ko tām piešķir šis Līgums un tam pievienotie ECBS un ECB Statūti (še turpmāk “ECBS Statūti”).
9. pants
Ar šo ir nodibināta Eiropas Investīciju banka, kas darbojas saskaņā ar pilnvarām, kuras tai piešķir
šis Līgums un tam pievienotie Statūti.
10. pants
Dalībvalstis veic gan vispārējus, gan īpašus attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas izriet no šā Līguma vai ko rada Kopienas iestāžu darbība. Tās atvieglina Kopienas uzdevumu veikšanu.
Tās atturas no visiem pasākumiem, kas varētu traucēt šā Līguma mērķu sasniegšanu.
11. pants
1. Dalībvalstis, kas vēlas ciešāk sadarboties kādā no šajā Līgumā minētām jomām, iesniedz lūgumu Komisijai, kura var iesniegt attiecīgu priekšlikumu Padomei. Ja Komisija priekšlikumu neiesniedz, tā informē attiecīgās dalībvalstis par šādas rīcības iemesliem.
2. Šā panta 1. punktā minēto atļauju veidot ciešāku sadarbību saskaņā ar 43. līdz 45. pantu Līgumā par Eiropas Savienību piešķir Padome ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu. Ja ciešāku sadarbību veido jomā, uz kuru attiecas šā līguma 251. pantā minētā procedūra, tad ir vajadzīga Eiropas Parlamenta piekrišana.
Jebkurš Padomes loceklis var lūgt jautājumu izskatīt Eiropadomē. Pēc tam, kad jautājums Eiropa- domē apspriests, Padome var pieņemt lēmumu saskaņā ar šā punkta pirmo daļu.
3. Attiecībā uz aktiem un lēmumiem, kas vajadzīgi ciešākas sadarbības īstenošanai, piemēro visus attiecīgus šā Līguma noteikumus, izņemot gadījumus, kad šajā pantā vai 43. līdz 45. pantā Līgumā par Eiropas Savienību noteikts kas cits.
11.a pants
Dalībvalstis, kas vēlas piedalīties ciešākā sadarbībā, kura izveidota saskaņā ar 11. pantu, par savu nodomu paziņo Padomei un informē Komisiju, kas trīs mēnešos pēc paziņojuma saņemšanas dienas sniedz atzinumu Padomei. Četros mēnešos pēc paziņojuma dienas Komisija pieņem lēmumu par attiecīgo lūgumu un par īpašiem noteikumiem, kurus tā uzskata par vajadzīgiem.
12. pants
Piemērojot šo Līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskrimi- nācija pilsonības dēļ.
Padome saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru var pieņemt noteikumus, kas aizliedz šādu diskrimināciju.
13. pants
1.Neskarot pārējos šā Līguma noteikumus un nepārsniedzot pilnvaras, ko Kopienai piešķir šis Līgums, Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, ar vienprātīgu lēmumu var paredzēt attiecīgus pasākumus, lai cīnītos pret diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ.
2. Atkāpjoties no 1. punkta, gadījumos, kad nolūkā atbalstīt dalībvalstu rīcību, kas vērsta uz 1. punktā minēto mērķu sasniegšanu, Padome paredz Kopienas veicināšanas pasākumus, kas neietver dalībvalstu normatīvo aktu saskaņošanu, Padome pieņem lēmumus saskaņā ar 251. pantā paredzēto procedūru.
14. pants
1. Saskaņā ar šo pantu, 15. un 26. pantu, 47. panta 2. punktu, 49., 80., 93. un 95. pantu un neskarot citus šā Līguma noteikumus, Kopiena paredz pasākumus, lai līdz 1992. gada 31. decembrim pakāpeniski izveidotu iekšējo tirgu.
2. Iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā saskaņā ar šo Līgumu ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite.
3. Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu nosaka pamatnostādnes un nosacījumus, kas vajadzīgi, lai visās attiecīgajās nozarēs nodrošinātu līdzsvarotu attīstību.
15. pants
Izstrādājot priekšlikumus par to, kā sasniegt 14. pantā izvirzītos mērķus, Komisija ņem vērā, cik lieli pūliņi konkrētu valstu tautsaimniecībām ar atšķirīgu attīstības līmeni būs jāpieliek iekšējā tirgus izveides laikā, un var ierosināt attiecīgus noteikumus.
Ja šie noteikumi rada izņēmuma statusu, tiem jābūt pagaidu noteikumiem un jārada cik iespējams mazi traucējumi kopējā tirgus darbībā.
16. pants
Neskarot 73., 86. un 87. panta noteikumus un, ņemot vērā nozīmi, kāda sabiedriskiem pakalpo- jumiem ir Savienības kopīgo vērtību sistēmā, kā arī to nozīmi sociālas un teritoriālas kohēzijas veicināšanā, Kopiena un dalībvalstis, nepārsniedzot savas attiecīgās pilnvaras un šā Līguma piem- ērošanas jomu, rūpējas, lai šādi pakalpojumi pamatotos uz tādiem principiem un nosacījumiem, kas ļauj īstenot to uzdevumu.
OTRĀ DAĻA
SAVIENĪBAS PILSONĪBA
17. pants
1. Ar šo ir izveidota Savienības pilsonība. Ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis. Savienības pilsonība papildina, nevis aizstāj valsts pilsonību.
2. Savienības pilsoņiem ir ar šo Līgumu piešķirtās tiesības un ar to uzliktie pienākumi.
18. pants
1. Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstīs, ievērojot šajā
Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos pasākumus.
2. Ja izrādās, ka minētā mērķa sasniegšanai vajadzīga Kopienas rīcība, bet šis Līgums nav piešķīris šim nolūkam vajadzīgās pilnvaras, tad Padome var pieņemt noteikumus, lai sekmētu 1. punktā minēto tiesību īstenošanu. Padome pieņem lēmumu saskaņā ar 251. pantā noteikto procedūru.
3. Šā panta 2. punkts neattiecas uz noteikumiem par pasēm, personu apliecībām, uzturēšanās atļaujām vai citiem līdzīgiem dokumentiem, kā arī uz noteikumiem par sociālo nodrošinājumu vai sociālo aizsardzību.
19. pants
1. Ikvienam Savienības pilsonim, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsonis, ir tiesības balsot un kandidēt pašvaldību vēlēšanās šajā dalībvalstī saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem. Šīs tiesības īsteno, ievērojot sīki izstrādātus noteikumus, kas Padomei pēc Komisijas priekšlikuma un apspriedes ar Eiropas Parlamentu jāpieņem ar vienprātīgu lēmumu; šie noteikumi var paredzēt izņēmumus kādas dalībvalsts īpašu problēmu dēļ.
2. Neskarot 190. panta 4. punktu un noteikumus, kas pieņemti tā īstenošanai, ikvienam Savienības pilsonim, kas dzīvo kādā dalībvalstī, bet nav tās pilsonis, ir tiesības balsot un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās šajā dalībvalstī saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem. Šīs tiesības īsteno, ievērojot sīki izstrādātus noteikumus, kas Padomei pēc Komisijas priekšlikuma un apspriedes ar Eiropas Parlamentu jāpieņem ar vienprātīgu lēmumu; šie noteikumi var paredzēt izņēmumus kādas dalībvalsts īpašu problēmu dēļ.
20. pants
Ikvienam Savienības pilsonim trešajā valstī, kurā nav pārstāvniecības tai dalībvalstij, kuras pilsonis viņš ir, ir tiesības uz jebkuras dalībvalsts diplomātisko un konsulāro iestāžu aizsardzību ar tādiem pašiem nosacījumiem kā šīs valsts pilsoņiem. Dalībvalstis savstarpēji nosaka vajadzīgos noteikumus un sāk starptautiskas sarunas, lai nodrošinātu šādu aizsardzību.
21. pants
Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības iesniegt lūgumrakstu Eiropas Parlamentā saskaņā ar 194. pantu.
Ikviens Savienības pilsonis var vērsties pie ombuda, kura institūts izveidots saskaņā ar 195. pantu.
Ikvienam Savienības pilsonim ir tiesības rakstiski vērsties pie jebkuras no iestādēm vai struktūrām, kas minētas šajā pantā vai 7. pantā, kādā no 314. pantā minētajām valodām un saņemt atbildi tajā pašā valodā.
22. pants
Komisija reizi trijos gados ziņo Eiropas Parlamentam, Padomei un Ekonomikas un sociālo lietu komitejai par to, kā ir ievēroti šīs Līguma daļas noteikumi. Šajā ziņojumā ņem vērā Savienības attīstību.
Pamatojoties uz to un neskarot citus šā Līguma noteikumus, Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, ar vienprātīgu lēmumu var pieņemt noteikumus, kas nostiprina vai paplašina šajā Līguma daļā noteiktās tiesības; šos noteikumus Padome iesaka dalībvalstīm pieņemt saskaņā ar to attiecīgajām konstitucionālajām prasībām.
TREŠĀ DAĻA
KOPIENAS POLITIKA
I SADAĻA
BRĪVA PREČU APRITE
23. pants
1. Kopienas pamats ir muitas savienība, kas aptver visu preču tirdzniecību un paredz dalīb- valstīm aizliegt savstarpējus ievedmuitas un izvedmuitas nodokļus un visus maksājumus ar līdzvēr- tīgu iedarbību, kā arī ieviest kopējus muitas tarifus attiecībās ar trešām valstīm.
2. Šīs sadaļas 25. pants un 2. nodaļa attiecas uz dalībvalstu izcelsmes ražojumiem un no trešām valstīm ievestajiem ražojumiem, kas dalībvalstīs ir brīvā apgrozībā.
24. pants
Ražojumus, kas ievesti no trešām valstīm, uzskata par esošiem brīvā apgrozībā dalībvalstī, ja attiecībā uz šādiem ražojumiem ir ievērotas visas vajadzīgās importa formalitātes un dalībvalstī ir iekasēti visi vajadzīgie muitas nodokļi vai maksājumi ar līdzvērtīgu iedarbību, un ja par šiem ražojumiem šādi nodokļi vai maksājumi nav pilnīgi vai daļēji atmaksāti.
1. NODAĻA
MUITAS SAVIENĪBA
25. pants
Ievedmuitas un izvedmuitas nodokļi, kā arī citi maksājumi ar līdzīgu iedarbību dalībvalstu starpā ir aizliegti. Šis aizliegums attiecas arī uz fiskāliem muitas nodokļiem.
26. pants
Kopējos muitas tarifus nosaka Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu.
27. pants
Veicot uzdevumus, kas Komisijai šajā nodaļā uzticēti, tā ņem vērā
a) vajadzību veicināt tirdzniecību starp dalībvalstīm un trešām valstīm;
b) pārmaiņas konkurences apstākļos Kopienā, ciktāl tās uzlabo uzņēmumu konkurētspēju;
c) Kopienas prasības attiecībā uz apgādi ar izejvielām un pusfabrikātiem; šajā sakarā Komisija gādā, lai netiktu izkropļota dalībvalstu konkurence gatavu preču tirdzniecībā;
d) vajadzību izvairīties no nopietniem traucēkļiem dalībvalstu tautsaimniecībā un panākt ražošanas racionālu attīstību un patēriņa pieaugumu Kopienā.
2. NODAĻA
KVANTITATĪVO IEROBEŽOJUMU AIZLIEGUMS STARP DALĪBVALSTĪM
28. pants
Dalībvalstu starpā ir aizliegti importa kvantitatīvie ierobežojumi un citi pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību.
29. pants
Dalībvalstu starpā ir aizliegti eksporta kvantitatīvie ierobežojumi un pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību.
30. pants
Šā Līguma 28. un 29. pants neliedz noteikt importa, eksporta vai tranzīta aizliegumus vai ierobežojumus, kas pamatojas uz sabiedrības morāles, sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumiem, uz cilvēku veselības un dzīvības aizsardzības, kā arī dzīvnieku un augu aizsardzības, nacionālu mākslas, vēstures vai arheoloģijas bagātību aizsardzības, vai rūpnieciskā un komerciālā īpašuma aizsardzības apsvērumiem. Šādus aizliegumus vai ierobežojumus tomēr nedrīkst piemērot dalībvalstu tirdzniecībā kā patvaļīgas diskriminācijas vai slēptas ierobežošanas līdzekļus.
31. pants
1. Dalībvalstis pielāgo komerciālus valsts monopolus tā, lai attiecībā uz preču sagādes un tirdzniecības nosacījumiem nepastāvētu nekāda dalībvalstu pilsoņu diskriminācija.
Šis pants attiecas uz visām iestādēm, ar kuru starpniecību dalībvalsts de iure vai de facto tieši vai netieši pārrauga, nosaka vai būtiski ietekmē dalībvalstu savstarpēju importu un eksportu. Šis pants attiecas arī uz tiem monopoliem, ko valsts ir deleģējusi trešām personām.
2. Dalībvalstis atturas ieviest jaunus pasākumus, kas nesaskan ar 1. punktā noteiktajiem principiem vai ierobežo to pantu darbības jomu, kuri reglamentē dalībvalstu savstarpēju muitas nodokļu un kvantitatīvo ierobežojumu aizliegumu.
3. Ja kādas valsts komerciāls monopols darbojas saskaņā ar noteikumiem, kas paredz atvieglināt lauksaimniecības produktu pārdošanu vai gūt no tiem optimālu peļņu, tad, piemērojot šo pantu, attiecīgi jārīkojas, lai panāktu līdzvērtīgas garantijas attiecīgo ražotāju nodarbinātībai un dzīves līmenim.
II SADAĻA
LAUKSAIMNIECĪBA
32. pants
1. Kopējais tirgus aptver lauksaimniecību un tirdzniecību ar lauksaimniecības produktiem. “Lauksaimniecības produkti” ir zemkopības, lopkopības un zivsaimniecības produkti, kā arī pirmās pakāpes pārstrādes produkti, kas ir tieši saistīti ar šādiem produktiem.
2. Ja 33. līdz 38. pantā nav paredzēts citādi, tad uz lauksaimniecības produktiem attiecas noteikumi, kas pieņemti, lai izveidotu kopējo tirgu.
3. Produkti, uz kuriem attiecas 33. līdz 38. pants, ir uzskaitīti šā Līguma I pielikumā.
4. Lauksaimniecības produktu kopējā tirgus darbībai un attīstībai jānorit reizē ar kopējas lauksaimniecības politikas izveidi.
33. pants
1. Kopējās lauksaimniecības politikas mērķi ir:
a) celt lauksaimniecības ražīgumu, veicinot tehnikas attīstību un panākot lauksaimniecības ražoša- nas racionālu attīstību un ražošanas faktoru, jo īpaši darbaspēka, optimālu izmantojumu;
b) šādi panākt pietiekami augstu dzīves līmeni lauku iedzīvotājiem, jo īpaši palielinot lauksaim- niecībā nodarbināto personu individuālos ienākumus;
c) stabilizēt tirgus;
d) nodrošināt piedāvāto produktu pieejamību tirgū;
e) panākt, ka patērētāji piedāvātos produktus saņem par samērīgām cenām.
2. Veidojot kopējo lauksaimniecības politiku un īpašas metodes tās piemērošanai, jāņem vērā:
a) lauksaimniecības īpatnības, ko rada lauksaimniecības sociālā struktūra un dažādu lauksaimnie- cības reģionu struktūras un dabas apstākļu atšķirības;
b) vajadzība pakāpeniski īstenot attiecīgus pielāgojumus;
c) tas, ka dalībvalstīs lauksaimniecības nozare ir cieši saistīta ar visu tautsaimniecību.
34. pants
1. Lai sasniegtu mērķus, kas izvirzīti 33. pantā, izveido lauksaimniecības tirgu kopīgo organi- zāciju.
Šai organizācijai, atkarībā no produktiem, uz kuriem tā attiecas, ir šādas formas:
a) kopīgi konkurences noteikumi;
b) dažādo valstu tirgus organizāciju obligāta koordinācija;
c) Eiropas tirgus organizācija.
2. Lauksaimniecības tirgu kopīgā organizācija, kas izveidota saskaņā ar šā panta 1. punktu, var aptvert visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai sasniegtu 33. pantā izvirzītos mērķus, jo īpaši cenu regulēšanu, atbalstu dažādu produktu ražošanai un tirdzniecībai, glabāšanas un pārvadāšanas noteikumus un kopīgus paņēmienus importa un eksporta stabilizācijai.
Kopīgā organizācija darbojas vienīgi 33. pantā izvirzīto mērķu sasniegšanai un nepieļauj ražotāju un patērētāju diskrimināciju Kopienā.
Kopējā cenu politika pamatojas uz kopīgiem kritērijiem un vienādām aprēķinu metodēm.
3. Lai 1. punktā minētā lauksaimniecības tirgu kopīgā organizācija spētu sasniegt tai izvirzītos mērķus, var izveidot vienu vai vairākus lauksaimniecības virzības un garantiju fondus.
35. pants
Lai varētu sasniegt 33. pantā izvirzītos mērķus, kopējā lauksaimniecības politikā var paredzēt tādus pasākumus kā:
a) efektīva darbības koordinācija arodmācību, pētniecības un lauksaimniecības zinību izplatīšanas jomā; tā var ietvert arī projektu vai iestāžu kopīgu finansēšanu;
b) kopīgi pasākumi dažu produktu patēriņa veicināšanai.
36. pants
Šā Līguma nodaļa par konkurenci attiecas uz lauksaimniecības produktu ražošanu un tirdzniecību tikai tiktāl, ciktāl to noteikusi Padome atbilstīgi 37. panta 2. un 3. punktam un saskaņā ar minētajos punktos paredzēto procedūru, ievērojot 33. pantā izvirzītos mērķus.
Padome jo īpaši var atļaut piešķirt atbalstu:
a) lai aizsargātu uzņēmumus, kuriem traucējumus rada strukturāli vai dabas apstākļi;
b) saskaņā ar ekonomikas attīstības programmām.
37. pants
1. Lai izstrādātu vispārīgu kopējās lauksaimniecības politikas plānu, tūlīt pēc tam, kad šis Līgums stājies spēkā, Komisija sasauc dalībvalstu konferenci nolūkā salīdzināt valstu lauksaimniecī- bas politiku, īpaši sagatavojot pārskatu par to resursiem un vajadzībām.
2. Komisija, ņēmusi vērā 1. punktā paredzētās konferences darbu un apspriedusies ar Ekono- mikas un sociālo lietu komiteju, divos gados pēc tam, kad šis Līgums stājies spēkā, iesniedz priekšlikumus par kopējas lauksaimniecības politikas izstrādi un ieviešanu, tostarp paredzot aizstāt valstu lauksaimniecības tirgu organizācijas ar vienu no 34. panta 1. punktā paredzētajām kopīgās organizācijas formām, kā arī priekšlikumus par to, kā īstenot šajā sadaļā izklāstītos pasākumus.
Izstrādājot šos priekšlikumus, ņem vērā šajā sadaļā iztirzāto lauksaimniecības jautājumu savstarpējo atkarību.
Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, ar kvalificētu balsu vairākumu pieņem regulas, direktīvas vai lēmumus; tas neliedz izdot arī ieteikumus.
3. Padome saskaņā ar 2. punktu, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, var aizstāt valstu tirgus organizācijas ar tirgus kopīgo organizāciju, kas paredzēta 34. panta 1. punktā, ja:
a) tām dalībvalstīm, kas neatbalsta šo pasākumu un kam ir pašām savas organizācijas konkrētām ražošanas nozarēm, lauksaimniecības tirgu kopīgā organizācija piedāvā līdzvērtīgus attiecīgo ražotāju nodarbinātības un dzīves līmeņa aizsargpasākumus, ņemot vērā iespējamus pielāgoju- mus un specializāciju, kas būs vajadzīga laika gaitā;
b) šāda organizācija tirdzniecībai Kopienā nodrošina līdzīgus nosacījumus tiem, kas pastāv attiecīgās valsts tirgū.
4. Ja kādām izejvielām ievieš lauksaimniecības tirgu kopīgo organizāciju, pirms tā ieviesta attiecīgajiem pārstrādes produktiem, tad no trešām valstīm var importēt Kopienā tās izejvielas, ko izmanto pārstrādes produktiem, kurus paredz eksportēt uz trešām valstīm.
38. pants
Ja dalībvalstī attiecībā uz kādiem produktiem pastāv valsts tirgus organizācija vai līdzīgi iekšēji noteikumi, kas iespaido tādu pašu produktu konkurētspēju citā dalībvalstī, tad dalībvalstis var noteikt kompensējošus maksājumus par attiecīgo produktu importu no dalībvalsts, kur pastāv šāda organizācija vai noteikumi, ja vien šī valsts nenosaka kompensācijas maksājumus par eksportu.
Komisija nosaka šos maksājumus tādā apjomā, kāds vajadzīgs, lai atjaunotu līdzsvaru; tā var atļaut arī citus pasākumus, kuru sīkākus nosacījumus tā precizē.
III SADAĻA
PERSONU, PAKALPOJUMU UN KAPITĀLA BRĪVA APRITE
1. NODAĻA
DARBA ŅĒMĒJI
39. pants
1. Kopienā nodrošina darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.
2. Pārvietošanās brīvība nozīmē to, ka likvidē jebkādu dalībvalstu darba ņēmēju diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem.
3. Tā nozīmē turpmāk norādītās tiesības, ko var ierobežot, vienīgi pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības apsvērumiem:
a) tiesības pieņemt faktiskos darba piedāvājumus;
b) tiesības šajā nolūkā brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā;
c) tiesības darba nolūkos uzturēties kādā dalībvalstī saskaņā ar normatīviem un administratīviem aktiem, kas reglamentē šīs valsts pilsoņu nodarbinātību;
d) tiesības palikt kādā dalībvalstī pēc tam, kad darba attiecības šajā valstī beigušās, atbilstīgi nosacījumiem, kas ietverti īstenošanas regulās, kuras izstrādās Komisija.
4. Šis pants neattiecas uz nodarbinātību civildienestā.
40. pants
Padome saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru, apspriedusies ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, pieņem direktīvas vai regulas, kas nosaka, kādi pasākumi jāveic, lai radītu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, kas noteikta 39. pantā, jo īpaši,
a) nodrošinot valstu nodarbinātības dienestu ciešu sadarbību;
b) likvidējot tās administratīvās procedūras un praksi, kā arī tādus laika ierobežojumus tiesībām pretendēt uz pieejamu darbu, kurus paredz vai nu attiecīgās valsts tiesību akti, vai starp dalībvalstīm iepriekš noslēgti nolīgumi un kuru saglabāšana traucē liberalizēt darba ņēmēju pārvietošanos;
c) atceļot visus šādus laika ierobežojumus un citus ierobežojumus, ko paredz vai nu attiecīgās valsts tiesību akti, vai arī starp dalībvalstīm iepriekš noslēgti nolīgumi, kas uz citu dalībvalstu darba ņēmējiem attiecina citādus nosacījumus nodarbinātības brīvai izvēlei nekā uz attiecīgās valsts darba ņēmējiem;
d) izveidojot attiecīgu sistēmu, lai darba piedāvājumus saistītu ar darba pieteikumiem un veicinātu piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaru darba tirgū, nopietni neapdraudot dzīves līmeni un nodarbinātības līmeni dažādos reģionos un tautsaimniecības nozarēs.
41. pants
Īstenojot kopīgu programmu, dalībvalstis veicina gados jaunu darba ņēmēju apmaiņu.
42. pants
Padome saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru paredz tādus pasākumus sociālā nodrošinājuma jomā, kas vajadzīgi, lai īstenotu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību; šajā nolūkā tā izveido sistēmu, kas nodrošina to, ka migrējošiem darba ņēmējiem un personām, kas ir viņu apgādībā:
a) summē visus laikposmus, ko saskaņā ar dažu valstu tiesību aktiem ņem vērā, lai piešķirtu un saglabātu tiesības saņemt pabalstu un aprēķinātu tā lielumu;
b) maksā pabalstus personām, kas ir dalībvalstu iedzīvotāji.
Visā 251. pantā minētās procedūras gaitā Padome lēmumu pieņem vienprātīgi.
2. NODAĻA
TIESĪBAS VEIKT UZŅĒMĒJDARBĪBU
43. pants
Ievērojot še turpmāk izklāstītos noteikumus, aizliedz ierobežojumus kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. Tāpat aizliedz ierobežojumus attiecībā uz to, kā dalībvalstu pilsoņi, kas izveidojuši uzņēmumu kādā dalībvalstī, atver šā uzņēmuma pārstāvniecības, filiāles vai meitasuzņēmumus citās dalībvalstīs.
Brīvība veikt uzņēmējdarbību ietver tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, kā arī dibināt un vadīt uzņēmumus, jo īpaši sabiedrības, kas definētas 48. panta otrajā daļā, ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz tās valsts tiesību akti, kurā notiek šī uzņēmējdarbība, ņemot vērā šā Līguma nodaļu par kapitālu.
44. pants
1. Lai panāktu brīvību veikt uzņēmējdarbību attiecībā uz kādu darbības jomu, Padome saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru, apspriedusies ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, pieņem direktīvas.
2. Padome un Komisija veic pienākumus, ko tām uzliek iepriekš izklāstītie noteikumi, jo īpaši,
a) parasti piešķirot prioritāru režīmu tām darbības jomām, kur brīvība veikt uzņēmējdarbību īpaši labvēlīgi iespaido ražošanas un tirdzniecības attīstību;
b) nodrošinot dalībvalstu kompetentu iestāžu ciešu sadarbību, lai izvērtētu, kāds Kopienā ir stāvoklis dažādās darbības jomās;
c) likvidējot tās administratīvās procedūras un praksi, kas izriet no valstu tiesību aktiem vai starp dalībvalstīm iepriekš noslēgtiem nolīgumiem un kuru atstāšana spēkā apdraud brīvību veikt uzņēmējdarbību;
d) nodrošinot iespēju vienas dalībvalsts darba ņēmējiem, kas nodarbināti citā dalībvalstī, palikt tajā ar nolūku sākt darboties kā pašnodarbinātām personām, ja šie darba ņēmēji atbilst tiem nosacījumiem, kas būtu jāievēro, ja tie ieceļotu šajā valstī tad, kad ir nolēmuši sākt šādu darbību;
e) dodot iespēju vienas dalībvalsts pilsoņiem iegūt īpašumā un izmantot zemi un ēkas, kas atrodas citā dalībvalstī, ciktāl tas nav pretrunā 33. panta 2. punktā izklāstītajiem principiem;
f) pakāpeniski atceļot ierobežojumus brīvībai veikt uzņēmējdarbību visās attiecīgajās darbības jomās, gan attiecībā uz to, kā dalībvalstī dibināt pārstāvniecības, filiāles un meitas uzņēmumus, gan arī nosacījumiem, kas attiecas uz galvenā uzņēmuma darbinieku stāšanos vadības un pārraudzības amatos šādās pārstāvniecībās, filiālēs un meitas uzņēmumos;
g) pietiekami koordinējot garantijas, ko dalībvalstis prasa no sabiedrībām, kuras definētas 48. panta otrajā daļā, nolūkā aizsargāt dalībnieku un trešo personu intereses, un paredzot šādu garantiju vienādošanu visā Kopienā;
h) pārliecinoties par to, ka dalībvalstu piešķirtais atbalsts neizkropļo uzņēmējdarbības veikšanas nosacījumus.
45. pants
Attiecībā uz konkrētām dalībvalstīm šo nodaļu nepiemēro tādās darbības jomās, kas attiecīgās valstīs kaut netieši ir saistītas ar valsts varas īstenošanu.
Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu var noteikt, ka šī nodaļa neattiecas uz konkrētām darbības jomām.
46. pants
1. Šī nodaļa un saskaņā ar to veiktie pasākumi neliedz piemērot tādus normatīvus un admi- nistratīvus aktus, kas sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības aizsardzības interesēs ārvalstniekiem paredz īpašu režīmu.
2. Padome saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru pieņem direktīvas, lai koordinētu iepriekš minētos noteikumus.
47. pants
1. Lai personām būtu vieglāk sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām, Padome saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru pieņem direktīvas, kas nosaka diplomu, apliecību un citu oficiālu kvalifikācijas apliecinājuma dokumentu savstarpēju atzīšanu.
2. Tādā pašā nolūkā Padome saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru pieņem direktīvas, lai dalībvalstīs koordinētu normatīvos un administratīvos aktus par to, kā sākt un izvērst darbību kā pašnodarbinātām personām. Padome, visā 251. pantā minētās procedūras gaitā lēmumu pieņemot vienprātīgi, lemj par direktīvām, kuru ieviešana kaut vienā dalībvalstī groza pastāvošos principus, kas noteikti tiesību aktos par brīvajām profesijām un kuri attiecas uz fizisko personu mācībām un profesionālas darbības iespējām. Citos gadījumos Padome pieņem lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu.
3. Ierobežojumu pakāpeniska atcelšana profesijām, kas saistītas ar medicīnu, ar to saistītām profesijām un farmācijas profesijām, ir atkarīga no tā, kā dalībvalstīs koordinē nosacījumus darbam šajās profesijās.
48. pants
Tiesiskais statuss tām sabiedrībām, kuras izveidotas saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenā vadība vai galvenā uzņēmējdarbības vieta ir Kopienā, šajā nodaļā ir pielīdzināts to fizisko personu tiesiskajam statusam, kuras ir dalībvalstu pilsoņi.
“Sabiedrības” ir tādas sabiedrības, kas izveidotas saskaņā ar civiltiesībām vai komerctiesībām, kā arī kooperatīvi un citas juridiskas personas, kas ir publisko tiesību vai privāttiesību subjekti, izņemot bezpeļņas sabiedrības.
3. NODAĻA
PAKALPOJUMI
49. pants
Kā paredz še turpmāk izklāstītie noteikumi, Kopienā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā Kopienas valstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai.
Padome pēc Komisijas priekšlikuma, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu, šo nodaļu var attiecināt arī uz trešo valstu pilsoņiem, kas sniedz pakalpojumus un veic uzņēmējdarbību Kopienas dalībvalstīs.
50. pants
Pakalpojumus uzskata par “pakalpojumiem” šā Līguma nozīmē, ja tos parasti sniedz par atlīdzību, ciktāl uz tiem neattiecas noteikumi par preču, kapitāla un personu brīvu apriti.
Cita starpā pakalpojumi ir
a) rūpnieciskas darbības;
b) komerciālas darbības;
c) amatnieku darbības;
d) brīvo profesiju darbības.
Neskarot noteikumus, ko paredz nodaļa par tiesībām veikt uzņēmējdarbību, persona, kas sniedz pakalpojumus, var uz laiku veikt darbības valstī, kur sniedz pakalpojumus, saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus šī valsts izvirza pati saviem pilsoņiem.
51. pants
1. Pakalpojumu sniegšanas brīvību transporta jomā reglamentē noteikumi, kas izklāstīti sadaļā par transportu.
2. Banku pakalpojumus un apdrošināšanas pakalpojumus, kas saistīti ar kapitāla apriti, liberalizē atbilstīgi kapitāla aprites liberalizācijai.
52. pants
1. Lai liberalizētu kādu konkrētu pakalpojumu, Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedu- sies ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Eiropas Parlamentu, ar kvalificētu balsu vairākumu pieņem direktīvas.
2. Attiecībā uz 1. punktā minētajām direktīvām, prioritāte parasti ir tiem pakalpojumiem, kas tieši iespaido ražošanas izmaksas, vai tiem, kuru liberalizācija palīdz veicināt preču tirdzniecību.
53. pants
Dalībvalstis apliecina gatavību liberalizēt pakalpojumus vairāk, nekā to paredz direktīvas, kas izdotas, ievērojot 52. panta 1. punktu, ja to ļauj valstu vispārējais tautsaimniecības stāvoklis un stāvoklis konkrētā tautsaimniecības nozarē.
Šajā nolūkā Komisija sniedz attiecīgajām dalībvalstīm ieteikumus.
54. pants
Kamēr nav atcelti ierobežojumi pakalpojumu sniegšanas brīvībai, dalībvalstis šos ierobežojumus piemēro visām personām, kas sniedz pakalpojumus 49. panta pirmās daļas nozīmē, neatkarīgi no šo personu pilsonības vai dzīvesvietas.
55. pants
Šā Līguma 45. līdz 48. pants attiecas uz visiem šajā nodaļā izskatītajiem jautājumiem.
4. NODAĻA
KAPITĀLS UN MAKSĀJUMI
56. pants
1. Ievērojot šajā nodaļā izklāstītos noteikumus, ir aizliegti visi kapitāla aprites ierobežojumi dalībvalstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā.
2. Ievērojot šajā nodaļā izklāstītos noteikumus, ir aizliegti visi maksājumu ierobežojumi dalīb- valstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā.
57. pants (1)
1. Šā Līguma 56. pants neliedz attiecināt uz trešām valstīm ierobežojumus, kas 1993. gada 31. decembrī pastāv valstu vai Kopienas tiesību aktos par kapitāla apriti starp dalībvalstīm un trešām valstīm, ja tā ietver tiešas investīcijas – arī investīcijas nekustamā īpašumā – kā arī par uzņēmējdar- bības veikšanu, finanšu pakalpojumu sniegšanu vai vērtspapīru laišanu kapitāla tirgū. Attiecībā uz ierobežojumiem, kas pastāv atbilstīgi Igaunijas un Ungārijas tiesību aktiem, šis datums ir 1999. gada
31. decembris.
2. Tiecoties starp dalībvalstīm un trešām valstīm panākt cik iespējams lielāku kapitāla aprites brīvību un neskarot citas šā Līguma nodaļas, Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu var paredzēt pasākumus attiecībā uz kapitāla apriti starp dalībvalstīm un trešām valstīm, ja tā ietver tiešas investīcijas – arī investīcijas nekustamā īpašumā – kā arī par uzņēmējdar- bības veikšanu, finanšu pakalpojumu sniegšanu vai vērtspapīru laišanu kapitāla tirgū. Lai saskaņā ar šo punktu paredzētu tādus pasākumus, kas Kopienas tiesībās nozīmētu mazināt liberalizāciju kapitāla apritē starp dalībvalstīm un trešām valstīm, ir vajadzīgs vienprātīgs lēmums.
58. pants
1. Šā Līguma 56. pants neskar dalībvalstu tiesības:
a) piemērot atšķirīgas attiecīgas nodokļu tiesību normas dažādiem nodokļu maksātājiem, kuru stāvoklis ir atšķirīgs viņu dzīvesvietas vai kapitāla ieguldījuma vietas dēļ;
b) veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu attiecīgās valsts normatīvo aktu pārkāpumus, jo īpaši nodokļu jomā un finanšu iestāžu konsultatīvās uzraudzības jomā, vai noteikt procedūras, kā pārvaldes vai statistikas informācijas vajadzībām deklarēt kapitāla apriti, vai arī veikt pasākumus, ko pamato sabiedriskās kārtības vai sabiedriskās drošības intereses.
2. Šī nodaļa neliedz piemērot tādus ierobežojumus attiecībā uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību, kas ir saderīgi ar šo Līgumu.
3. Šā panta 1. un 2. punktā minētie pasākumi un procedūras nerada iespēju patvaļīgi diskriminēt vai slēpti ierobežot kapitāla brīvu apriti un maksājumus, kā to nosaka 56. pants.
(1) Pants grozīts ar 2003. gada Pievienošanās aktu. Skatīt papildinājumu šā izdevuma beigās.
59. pants
Ārkārtas apstākļos, ja kapitāla aprite uz trešām valstīm vai no tām rada vai draud radīt nopietnas grūtības ekonomiskās un monetārās savienības darbībai, Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar ECB, ar kvalificētu balsu vairākumu var paredzēt aizsargpasākumus pret trešām valstīm uz laiku, kas nepārsniedz sešus mēnešus, ja šādi pasākumi noteikti ir vajadzīgi.
60. pants
1. Ja 301. pantā paredzētajos gadījumos izrādās vajadzīga Kopienas rīcība, Padome saskaņā ar
301. pantā paredzēto procedūru var veikt steidzamus pasākumus attiecībā uz kapitāla apriti un maksājumiem, kuri skar attiecīgās trešās valstis.
2. Neskarot 297. pantu un tikmēr, kamēr Padome nav veikusi pasākumus saskaņā ar 1. punktu, dalībvalsts nopietnu politisku iemeslu un steidzamības dēļ var veikt vienpusējus pasākumus pret trešām valstīm attiecībā uz kapitāla apriti un maksājumiem. Komisijai un pārējām dalībvalstīm šos pasākumus noteikti dara zināmus līdz to spēkā stāšanās dienai.
Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu var nolemt, ka attiecīgai dalīb- valstij šādi pasākumi jāgroza vai jāatceļ. Visus šādus Padomes lēmumus Padomes priekšsēdētājs dara zināmus Eiropas Parlamentam.
IV SADAĻA
VĪZU POLITIKA, PATVĒRUMA POLITIKA, IMIGRĀCIJAS POLITIKA UN CITA POLITIKA, KAS SAISTĪTA AR PERSONU BRĪVU PĀRVIETOŠANOS
61. pants
Lai pakāpeniski radītu telpu, kurā valda brīvība, drošība un tiesiskums, Padome:
a) piecos gados pēc Amsterdamas Līguma stāšanās spēkā paredz pasākumus, kuru mērķis ir nodrošināt personu brīvu pārvietošanos saskaņā ar 14. pantu, kopā ar papildpasākumiem, kas ir tieši saistīti ar brīvu pārvietošanos un kas attiecas uz ārējo robežu kontroli, patvēruma meklētājiem un imigrāciju saskaņā ar 62. panta 2. un 3. punktu un 63. panta 1. punkta a) apakšpunktu, un 2. punkta a) apakšpunktu, kā arī pasākumiem, kuru mērķis ir novērst un apkarot noziedzību saskaņā ar 31. panta e) punktu Līgumā par Eiropas Savienību;
b) paredz citus pasākumus patvēruma meklētāju, imigrācijas un trešo valstu pilsoņu tiesību aizsardzības jomā saskaņā ar 63. pantu;
c) paredz pasākumus attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kā paredzēts 65. pantā;
d) paredz atbilstīgus pasākumus, kas veicina un stiprina valsts pārvaldes iestāžu sadarbību, kā noteikts 66. pantā;
e) paredz pasākumus policijas un tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās, lai nodrošinātu augstu drošības līmeni, novēršot un apkarojot noziedzību Savienībā saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību.
62. pants
Padome piecos gados pēc Amsterdamas Līguma stāšanās spēkā saskaņā ar 67. pantā minēto procedūru nosaka:
1) pasākumus, lai saskaņā ar 14. pantu panāktu to, ka, šķērsojot iekšējās robežas, neatkarīgi no tā, vai to dara Savienības vai trešās valsts pilsonis, nenotiek nekāda personu pārbaude;
2) pasākumus attiecībā uz dalībvalstu ārējo robežu šķērsošanu, nosakot:
a) standartus un procedūras, kas jāievēro dalībvalstīs, lai veiktu personu pārbaudi uz šīm robežām;
b) noteikumus par vīzām uz paredzēto uzturēšanās laiku, kas nepārsniedz trīs mēnešus, tostarp:
i) to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņiem ir jābūt vīzai, lai šķērsotu ārējās robežas, un to trešo valstu sarakstu, kuru pilsoņi no šīs prasības ir atbrīvoti;
ii) dalībvalstu vīzu izdošanas procedūras un nosacījumus;
iii) vienādu vīzu formu;
iv) noteikumus par vienotu vīzu;
3) pasākumus, kas paredz nosacījumus, saskaņā ar kādiem trešo valstu pilsoņi var brīvi pārvieto- ties dalībvalstu teritorijā ne ilgāk par trim mēnešiem.
63. pants
Padome piecos gados pēc Amsterdamas Līguma stāšanās spēkā, saskaņā ar 67. pantā minēto procedūru, paredz:
1) pasākumus turpmāk norādītajās jomās attiecībā uz patvēruma meklētājiem saskaņā ar 1951. gada 28. jūlija Ženēvas Konvenciju un 1967. gada 31. janvāra Protokolu par bēgļu statusu, kā arī citiem attiecīgiem līgumiem:
a) kritēriji un mehānismi, kā noteikt, kura dalībvalsts ir atbildīga par patvēruma lūguma izskatīšanu, ko vienā no dalībvalstīm iesniedzis trešās valsts pilsonis,
b) minimāli standarti attiecībā uz patvēruma meklētāju uzņemšanu kādā dalībvalstī,
c) minimāli standarti attiecībā uz nosacījumiem bēgļa statusa piešķiršanai trešo valstu pilsoņiem,
d) minimāli standarti attiecībā uz dalībvalstu procedūrām, kuras piemērojot, piešķir vai atņem bēgļa statusu;
2) pasākumus attiecībā uz bēgļiem un pārvietotām personām šādās jomās:
a) minimāli standarti, lai nodrošinātu pagaidu aizsardzību no trešām valstīm pārvietotām personām, kas nevar atgriezties savā izcelsmes zemē, un personām, kam citu iemeslu dēļ vajadzīga starptautiska aizsardzība,
b) pasākumi, kas tiecas nodrošināt līdzsvaru dalībvalstu centienos, uzņemot bēgļus un pārvietotās personas un uzņemoties ar to saistītās sekas;
3) pasākumus attiecībā uz imigrācijas politiku šādās jomās:
a) ieceļošanas un uzturēšanās nosacījumi, kā arī dalībvalstu ilgtermiņa vīzu un uzturēšanās atļauju piešķiršanas procedūru standarti, tostarp ģimeņu atkalapvienošanās nolūkā,
b) nelikumīga imigrācija un nelikumīga uzturēšanās, kā arī tādu personu repatriācija, kas nelikumīgi uzturas dalībvalstīs;
4) pasākumus, kas trešo valstu pilsoņiem, kuri likumīgi dzīvo kādā dalībvalstī, paredz tiesības dzīvot citās dalībvalstīs, un nosacījumus, saskaņā ar kādiem to var darīt.
Pasākumi, ko Padome nosaka saskaņā ar 3. un 4. punktu, neliedz dalībvalstīm attiecīgajās jomās atstāt spēkā vai ieviest savus noteikumus, kas ir saderīgi ar šo Līgumu un starptautiskiem nolīgumiem.
Uz pasākumiem, ko nosaka saskaņā ar 2. punkta b) apakšpunktu, 3. punkta a) apakšpunktu un 4. punktu, neattiecas iepriekš minētais piecu gadu laikposms.
64. pants
1. Šī sadaļa neiespaido to dalībvalstu pienākumu izpildi, kas attiecas uz likumības un kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības sargāšanu.
2. Ja vienā vai vairākās dalībvalstīs rodas ārkārtas stāvoklis pēkšņa trešo valstu pilsoņu pieplūduma dēļ, tad Padome, neskarot 1. punktu, var pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu attiecīgo dalībvalstu interesēs paredzēt pagaidu pasākumus uz laiku, kas nepārs- niedz sešus mēnešus.
65. pants
Pasākumi tiesu iestāžu sadarbībai pārrobežu civillietās, kurus nosaka saskaņā ar 67. pantu un tiktāl, ciktāl tas vajadzīgs iekšējā tirgus pienācīgas darbības nodrošināšanai, ir arī:
a) uzlabošana un vienkāršošana:
— pārrobežu sistēmā tiesas un ārpustiesas dokumentu izsniegšanai,
— sadarbībā pierādījumu vākšanā,
— nolēmumu, tostarp ārpustiesas nolēmumu, atzīšanā un izpildē civillietās un komerclietās;
b) saderības veicināšana noteikumos, ko dalībvalstis piemēro attiecībā uz tiesību normu kolīzijām un jurisdikcijas konfliktiem;
c) šķēršļu likvidēšana civillietu labākai izskatīšanai, vajadzības gadījumā sekmējot dalībvalstīs piemērojamo civilprocesuālo normu saderību.
66. pants
Padome saskaņā ar 67. pantā minēto procedūru paredz pasākumus, lai jomās, uz ko attiecas šī sadaļa, nodrošinātu sadarbību starp atbilstīgām dalībvalstu valsts pārvaldes iestādēm, kā arī starp šīm iestādēm un Komisiju.
67. pants
1. Piecu gadu pārejas laikā pēc Amsterdamas Līguma stāšanās spēkā Padome lēmumus pieņem vienprātīgi pēc Komisijas priekšlikuma vai kādas dalībvalsts ierosinājuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu.
2. Kad šie pieci gadi pagājuši,
— Padome lēmumus pieņem pēc Komisijas priekšlikuma; Komisija izskata katru lūgumu, ko dalībvalsts iesniegusi, lai Komisija iesniegtu Padomei priekšlikumu;
— Padome, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, vienprātīgi pieņem lēmumu, lai nodrošinātu to, ka uz visām šīs sadaļas jomām vai daļu no tām attiecina 251. pantā minēto procedūru, un lai pielāgotu noteikumus par Tiesas pilnvarām.
3. Atkāpjoties no 1. un 2. punkta, pēc Amsterdamas Līguma stāšanās spēkā 62. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) un iii) apakšpunktā minētos pasākumus Padome nosaka ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu.
4. Atkāpjoties no 2. punkta, kad pagājuši pieci gadi pēc Amsterdamas Līguma stāšanās spēkā,
62. panta 2. punkta b) apakšpunkta ii) un iv) apakšpunktā paredzētos pasākumus Padome nosaka saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru.
5. Atkāpjoties no 1. punkta, Padome saskaņā ar 251. pantā paredzēto procedūru paredz:
— pasākumus, kas minēti 63. panta 1. punktā un 2. punkta a) apakšpunktā, ar nosacījumu, ka pirms tam saskaņā ar šā panta 1. punktu Padome ir pieņēmusi Kopienas tiesību aktus, kuros definēti kopīgi noteikumi un pamatprincipi, kas reglamentē šos jautājumus;
— pasākumus, kas minēti 65. pantā, izņemot attiecībā uz jautājumiem, kas saistīti ar ģimenes tiesībām.
68. pants
1. Šai sadaļai 234. pantu piemēro šādos apstākļos un ar šādiem nosacījumiem: ja jautājums par šīs sadaļas interpretāciju vai par tādu Kopienas iestāžu aktu spēkā esamību vai interpretāciju, kas pieņemti, pamatojoties uz šo sadaļu, ir radies sakarā ar kādu lietu, ko izskata kādas dalībvalsts tiesa, kuras nolēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību sistēmu nevar pārsūdzēt, tad šī tiesa, ja tā uzskata, ka lietas izspriešanai ir jāizlemj attiecīgais jautājums, lūdz Tiesu sniegt par to savu nolēmumu.
2. Jebkurā gadījumā Tiesas kompetencē nav lemt par pasākumiem vai lēmumiem, kas pieņemti, piemērojot 62. panta 1. punktu attiecībā uz likumības un kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības sargāšanu.
3. Padome, Komisija vai kāda dalībvalsts var lūgt Tiesas nolēmumu par kādu šīs sadaļas interpretācijas jautājumu vai to Kopienas iestāžu aktu interpretāciju, kuri pamatojas uz šo sadaļu. Nolēmumus, ko Tiesa sniedz, izpildot šādus lūgumus, nepiemēro dalībvalstu tiesu spriedumiem, kas jau ir res judicata.
69. pants
Šo sadaļu piemēro, ievērojot noteikumus Protokolā par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju un Protokolā par Dānijas nostāju un neskarot Protokolu par Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 14. panta dažu aspektu piemērošanu Apvienotajai Karalistei un Īrijai.
V SADAĻA
TRANSPORTS
70. pants
Jomās, uz ko attiecas šī sadaļa, dalībvalstis šā Līguma mērķus īsteno ar kopēju transporta politiku.
71. pants
1. Lai īstenotu 70. pantu, kā arī ievērojot transporta nozares īpatnības, Padome, apspriedusies ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju, saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru nosaka:
a) kopīgus noteikumus, ko piemēro starptautiskiem pārvadājumiem uz kādu dalībvalsti vai no tās, vai cauri vienai vai vairākām dalībvalstīm;
b) nosacījumus, ar kādiem pārvadātāji, kas nav attiecīgās dalībvalsts rezidenti, tajā drīkst sniegt pārvadāšanas pakalpojumus;
c) pasākumus, kas pastiprina transporta drošību;
d) citus attiecīgus noteikumus.
2. Ja tādu noteikumu piemērošana, kas attiecas uz transporta reglamentēšanas sistēmas princi- piem, dažos apgabalos var nopietni ietekmēt dzīves līmeni un nodarbinātību, kā arī transporta infrastruktūru, tad Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu un Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, tos pieņem ar vienprātīgu lēmumu, atkāpjoties no 1. punktā paredzētās procedūras. To darot, Padome ņem vērā vajadzību pielāgoties pārmaiņām ekonomikā, ko radīs kopējā tirgus izveide.
72. pants
Kamēr nav pieņemti 71. panta 1. punktā minētie noteikumi, neviena dalībvalsts bez Padomes vienprātīga apstiprinājuma nedrīkst dažādos noteikumus, kas reglamentē šo nozari 1958. gada 1. janvārī vai – attiecībā uz kandidātvalstīm - to pievienošanās dienā, padarīt citu dalībvalstu pārvadātājiem tieši vai netieši mazāk labvēlīgus kā pārvadātājiem, kas ir attiecīgās valsts pilsoņi.
73. pants
Atbalsts ir saderīgs ar šo Līgumu, ja tas vajadzīgs transporta koordinācijai vai ja tas ir atlīdzība par tādu saistību izpildi, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem.
74. pants
Visos pasākumos, ko šā Līguma sakarā veic attiecībā uz pārvadājumu likmēm un nosacījumiem,
ņem vērā pārvadātāju ekonomiskos apstākļus.
75. pants
1. Attiecībā uz pārvadājumiem Kopienā likvidē tādu diskrimināciju, ka pārvadātāji vienādu preču pārvadāšanai pa vieniem un tiem pašiem transporta ceļiem piemēro atšķirīgas likmes un nosacījumus atkarībā no tā, kas ir attiecīgo preču izcelsmes valsts vai galamērķa valsts.
2. Šā panta 1. punkts neliedz Padomei paredzēt citus pasākumus, ievērojot 71. panta 1. punktu.
3. Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, ar kvalificētu balsu vairākumu pieņem noteikumus, kas vajadzīgi šā panta 1. punkta īstenošanai.
Padome cita starpā var pieņemt noteikumus, kas vajadzīgi, lai Kopienas iestādes spētu nodrošināt 1. punkta prasību ievērošanu un to, lai tas pilnībā nāktu par labu lietotājiem.
4. Komisija pēc savas ierosmes vai pēc kādas dalībvalsts lūguma izmeklē visus diskriminācijas gadījumus 1. punkta sakarā un, apspriedusies ar visām attiecīgajām dalībvalstīm, pieņem vajadzīgos lēmumus atbilstīgi noteikumiem, kas pieņemti saskaņā ar 3. punktu.
76. pants
1. Dalībvalstīm aizliegts bez Komisijas atļaujas pārvadājumiem Kopienā uzlikt tādas likmes un izvirzīt tādus nosacījumus, kas kaut mazliet atbalsta vai aizsargā viena vai vairāku uzņēmumu vai nozaru intereses.
2. Komisija pēc savas ierosmes vai pēc dalībvalsts lūguma pārbauda 1. punktā minētās likmes un nosacījumus, īpaši ņemot vērā gan atbilstīgās reģionālās ekonomikas politikas prasības, mazāk attīstītu reģionu vajadzības un problēmas reģionos, kurus iespaido politiskais stāvoklis, gan arī šādu likmju un nosacījumu ietekmi uz dažādu transporta veidu konkurenci.
Apspriedusies ar katru attiecīgo dalībvalsti, Komisija pieņem vajadzīgos lēmumus.
3. Šā panta 1. punktā paredzētais aizliegums neattiecas uz tarifiem, kas noteikti konkurences dēļ.
77. pants
Maksas vai nodevas par robežu šķērsošanu, kuras pārvadātāji uzliek papildus pārvadājumu likmēm, nedrīkst būt pārmērīgi augstas salīdzinājumā ar pārvadātāju faktiskajām izmaksām.
Dalībvalstis cenšas pakāpeniski samazināt šīs izmaksas.
Komisija var sniegt dalībvalstīm ieteikumus, kā piemērot šo pantu.
78. pants
Šī sadaļa neliedz veikt pasākumus, kas ieviesti Vācijas Federatīvajā Republikā, ciktāl tie vajadzīgi, lai kompensētu saimnieciskās grūtības, ko dažu Vācijas Federatīvās Republikas apgabalu saimniecībai radījusi Vācijas sadalīšana.
79. pants
Komisijai izveido padomdevēju komiteju, kas sastāv no dalībvalstu valdību ieceltiem ekspertiem. Komisija, kad uzskata to par lietderīgu, apspriežas ar šo komiteju transporta jautājumos, neskarot Ekonomikas un sociālo lietu komitejas pilnvaras.
80. pants
1. Šī sadaļa attiecas uz dzelzceļa pārvadājumiem, autopārvadājumiem un pārvadājumiem pa iekšzemes ūdensceļiem.
2. Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var nolemt, vai, ciktāl un saskaņā ar kādu procedūru var pieņemt attiecīgus noteikumus par jūras transportu un gaisa transportu.
Piemēro 71. pantā paredzētos procedūras noteikumus.
VI SADAĻA
KOPĪGI NOTEIKUMI PAR KONKURENCI, NODOKĻIEM UN TIESĪBU AKTU TUVINĀŠA- NU
1. NODAĻA
KONKURENCES NOTEIKUMI
1. IEDAĻA
NOTEIKUMI, KAS ATTIECAS UZ UZŲĒMUMIEM
81. pants
1. Turpmāk norādītais ir aizliegts kā nesaderīgs ar kopējo tirgu: visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū, un jo īpaši darbības, ar kurām:
a) tieši vai netieši nosaka iepirkuma vai pārdošanas cenas, vai kādus citus tirdzniecības nosacīju- mus;
b) ierobežo vai kontrolē ražošanu, tirgus, tehnikas attīstību vai investīcijas;
c) sadala tirgus vai piegādes avotus;
d) līdzvērtīgos darījumos ar dažādiem tirdzniecības partneriem piemēro atšķirīgus nosacījumus, tādējādi radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus;
e) slēdzot līgumus, prasa, lai otra puse uzņemtos papildu saistības, kuras pēc savas būtības vai saskaņā ar nozares praksi nekādi nav saistītas ar attiecīgo līguma priekšmetu.
2. Visi nolīgumi vai lēmumi, kas ir aizliegti saskaņā ar šo pantu, automātiski nav spēkā.
3. Šā panta 1. punktu tomēr var atzīt par nepiemērojamu:
— jebkuram starp uzņēmumiem noslēgtam nolīgumam vai nolīgumu kategorijai;
— jebkuram uzņēmumu apvienības pieņemtam lēmumam vai lēmumu kategorijai;
— jebkādai saskaņotai darbībai vai darbību kategorijai,
kas palīdz uzlabot preču ražošanu vai izplatīšanu, vai veicina tehnisku vai saimniecisku attīstību, reizē ļaujot patērētājiem baudīt pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem, un kas:
a) neuzspiež attiecīgiem uzņēmumiem ierobežojumus, kuri nav obligāti vajadzīgi, lai sasniegtu šos mērķus;
b) neļauj šādiem uzņēmumiem likvidēt konkurenci attiecībā uz šo ražojumu būtisku daļu.
82. pants
Vienam vai vairākiem uzņēmumiem, kam ir dominējošs stāvoklis kopējā tirgū vai būtiskā tā daļā, šāda stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir aizliegta kā nesaderīga ar kopējo tirgu un tiktāl, ciktāl tā var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm.
Stāvokļa ļaunprātīga izmantošana var jo īpaši izpausties kā:
a) tieši vai netieši uzspiestas netaisnīgas iepirkuma vai pārdošanas cenas vai citi netaisnīgi tirdzniecības nosacījumi;
b) ražošanas, tirgus vai tehnikas attīstības ierobežošana, kas kaitē patērētājiem;
c) atšķirīgu nosacījumu piemērošana līdzvērtīgos darījumos ar dažādiem tirdzniecības partneriem, tādējādi radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus;
d) prasība, lai otra puse, slēdzot līgumus, uzņemtos papildu saistības, kas pēc savas būtības vai saskaņā ar nozares praksi nekādi nav saistītas ar attiecīgo līgumu priekšmetu.
83. pants
1. Attiecīgas regulas vai direktīvas, kas vajadzīgas, lai īstenotu 81. un 82. pantā izklāstītos principus, pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, ar kvalificētu balsu vairākumu pieņem Padome.
2. Šā panta 1. punktā minētās regulas vai direktīvas īpaši paredzētas,
a) lai nodrošinātu 81. panta 1. punktā un 82. pantā noteikto aizliegumu ievērošanu, paredzot sodanaudu un kavējuma naudu;
b) lai sīkāk izstrādātu noteikumus 81. panta 3. punkta piemērošanai, ņemot vērā vajadzību gan nodrošināt efektīvu pārraudzību, gan arī - cik vien iespējams vienkāršot pārvaldi;
c) lai vajadzības gadījumā noteiktu, ciktāl un kā uz dažādām tautsaimniecības nozarēm attiecas
81. un 82. pants;
d) lai noteiktu Komisijas un Tiesas funkcijas, piemērojot šajā punktā izklāstītos noteikumus;
e) lai noteiktu attiecības starp valstu tiesību aktiem un noteikumiem, kas ietverti šajā iedaļā vai pieņemti saskaņā ar šo pantu.
84. pants
Kamēr nestājas spēkā noteikumi, kas pieņemti saskaņā ar 83. pantu, par nolīgumu, lēmumu un saskaņotu darbību pieļaujamību, kā arī par dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu kopējā tirgū lemj dalībvalstu iestādes saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem un 81. pantu, jo īpaši ar tā 3. punktu, kā arī ar 82. pantu.
85. pants
1. Neskarot 84. pantu, Komisija nodrošina 81. un 82. pantā izklāstīto principu piemērošanu. Pēc kādas dalībvalsts lūguma vai pēc savas ierosmes, kā arī sadarbojoties ar kompetentām dalīb- valstu iestādēm, kas tai palīdz, Komisija izmeklē gadījumus, kad ir aizdomas par šo principu pārkāpumiem. Ja tā konstatē, ka pārkāpums noticis, tā ierosina attiecīgus pasākumus, lai to novērstu.
2. Ja pārkāpumu nenovērš, Komisija ar pamatotu lēmumu konstatē, ka pastāv šāds principu pārkāpums. Komisija var publicēt savu lēmumu un pilnvarot dalībvalstis veikt pasākumus, kuri vajadzīgi, lai labotu stāvokli, un kuru sīkākus nosacījumus tā precizē.
86. pants
1. Attiecībā uz publiskiem uzņēmumiem un uzņēmumiem, kam dalībvalstis piešķīrušas īpašas vai ekskluzīvas tiesības, dalībvalstis nedz ievieš, nedz uztur spēkā tādus pasākumus, kas ir pretrunā šim Līgumam, jo īpaši noteikumiem, kas ietverti 12. pantā un 81. līdz 89. pantā.
2. Uz uzņēmumiem, kam uzticēti pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi vai kas darbojas kā dalībvalstu fiskāli monopoli, attiecas šajā Līgumā ietvertie noteikumi un jo īpaši noteikumi par konkurenci, ja šo noteikumu piemērojums de iure vai de facto netraucē veikt tiem uzticētos konkrētos uzdevumus. Tie nedrīkst ietekmēt tirdzniecības attīstību tiktāl, lai kaitētu Kopienas interesēm.
3. Komisija nodrošina šā panta piemērošanu un vajadzības gadījumā adresē dalībvalstīm attiecīgas direktīvas vai lēmumus.
2. IEDAĻA
VALSTS ATBALSTS
87. pants
1. Ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražo- šanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.
2. Ar kopējo tirgu ir saderīgs:
a) sociāls atbalsts, ko piešķir individuāliem patērētājiem ar noteikumu, ka to piešķir bez diskrimi- nācijas attiecībā uz konkrēto ražojumu izcelsmi;
b) atbalsts, ko sniedz, lai novērstu kaitējumu, ko nodarījušas dabas katastrofas vai ārkārtēji notikumi;
c) atbalsts, ko sniedz tautsaimniecībai dažos Vācijas Federatīvās Republikas apvidos, kurus iespaidojusi Vācijas sadalīšana, ciktāl šāds atbalsts vajadzīgs, lai kompensētu saimnieciskās grūtības, ko radījusi šī sadalīšana.
3. Turpmāk norādīto var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu:
a) atbalstu, kas veicina ekonomikas attīstību apgabalos, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs;
b) atbalstu, kas veicina kāda svarīga projekta īstenojumu visas Eiropas interesēs vai novērš nopietnus traucējumus kādas dalībvalsts tautsaimniecībā;
c) atbalstu, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm;
d) atbalstu, kas veicina kultūru un kultūras mantojuma saglabāšanu, ja tāds atbalsts neiespaido tirdzniecības apstākļus un konkurenci Kopienā tiktāl, ka tas ir pretrunā kopīgām interesēm;
e) citu kategoriju atbalstu, ko Padome pēc Komisijas priekšlikuma var noteikt ar lēmumu, kuru pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu.
88. pants
1. Komisija, sadarbojoties ar dalībvalstīm, pastāvīgi pārskata visas atbalsta piešķiršanas sistēmas, kas pastāv šajās valstīs. Tā iesaka šīm valstīm attiecīgus pasākumus, kas vajadzīgi sakarā ar kopējā tirgus pakāpenisku attīstību vai darbību.
2. Ja Komisija, likusi ieinteresētajām pusēm iesniegt piezīmes, konstatē, ka atbalsts, ko piešķīrusi kāda valsts vai kas piešķirts no šīs valsts līdzekļiem, ievērojot šā Līguma 87. pantu, nav saderīgs ar kopējo tirgu, vai arī konstatē, ka šādu atbalstu izlieto nepareizi, tā pieņem lēmumu par to, ka attiecīgajai valstij Komisijas noteiktā termiņā tāds atbalsts jāizbeidz vai jāmaina.
Ja attiecīgā valsts noteiktajā termiņā neizpilda šo lēmumu, Komisija vai kāda cita ieinteresēta dalībvalsts, atkāpjoties no 226. un 227. panta, var tieši griezties Tiesā.
Pēc dalībvalsts lūguma Padome var pieņemt vienprātīgu lēmumu par to, ka atbalsts, ko šī valsts piešķir vai paredz piešķirt, atzīstams par saderīgu ar kopējo tirgu, atkāpjoties no 87. panta vai 89. pantā paredzētajām regulām, ja tādu lēmumu attaisno ārkārtas apstākļi. Ja Komisija attiecībā uz šādu atbalstu jau sākusi šā punkta pirmajā daļā paredzēto procedūru, tad tas, ka attiecīgā valsts iesniedz Padomei lūgumu, šo procedūru pārtrauc līdz laikam, kamēr Padome dara zināmu savu attieksmi.
Ja Padome trijos mēnešos pēc minētā lūguma iesniegšanas tomēr nav darījusi zināmu savu attieksmi, šo jautājumu izlemj Komisija.
3. Visi plāni piešķirt vai mainīt atbalstu ir jādara zināmi Komisijai laikus, lai Komisija varētu iesniegt savas piezīmes. Ja Komisija atzīst, ka, ievērojot 87. pantu, šādi plāni nav saderīgi ar kopējo tirgu, tā nevilcinoties sāk 2. punktā paredzēto procedūru. Attiecīgā dalībvalsts nesāk īstenot pašas ierosinātos pasākumus, kamēr šī procedūra nav beigusies ar galīgo lēmumu.
89. pants
Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, ar kvalificētu balsu vairākumu var pieņemt jebkādas attiecīgas regulas, kas vajadzīgas, lai piemērotu 87. un 88. pantu, un jo īpaši var noteikt 88. panta 3. punkta piemērošanas nosacījumus un tās atbalsta kategorijas, uz ko šī procedūra neattiecas.
2. NODAĻA
NOTEIKUMI PAR NODOKĻIEM
90. pants
Dalībvalstis citu dalībvalstu ražojumiem tieši vai netieši neuzliek iekšējos nodokļus, kas lielāki par tiem, kas tieši vai netieši uzlikti līdzīgiem vietējiem ražojumiem.
Dalībvalstis turklāt neuzliek citu dalībvalstu ražojumiem tādus iekšējos nodokļus, kas netieši aizsargā citus ražojumus.
91. pants
Ja ražojumus eksportē uz kādu dalībvalsti, iekšējo nodokļu atmaksājumi nedrīkst pārsniegt iekšējos nodokļus, kas tiem uzlikti tieši vai netieši.
92. pants
Par preču eksportu uz citām dalībvalstīm nedrīkst atlaist vai atmaksāt tādus maksājumus, kas nav apgrozījuma nodokļi, akcīzes nodokļi un citi netiešie nodokļi, un par preču importu no citām dalībvalstīm nedrīkst uzlikt kompensācijas maksājumus, ja vien Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu uz ierobežotu laiku iepriekš nav apstiprinājusi iecerētos pasākumus.
93. pants
Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu un Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, ar vienprātīgu lēmumu pieņem noteikumus par tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz apgrozījuma nodokļiem, akcīzes nodokļiem un citiem netiešajiem nodokļiem tiktāl, ciktāl tāda saskaņošana ir vajadzīga, lai 14. pantā noteiktajā termiņā nodrošinātu iekšējā tirgus izveidi un darbību.
3. NODAĻA
TIESĪBU AKTU TUVINĀŠANA
94. pants
Padome, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu un Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, pēc Komisijas priekšlikuma ar vienprātīgu lēmumu pieņem direktīvas, lai tuvinātu tādus dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas tieši iespaido kopējā tirgus izveidi vai darbību.
95. pants
1. Atkāpjoties no 94. panta un ja vien šis Līgums neparedz ko citu, turpmāk norādītos noteikumus piemēro, lai sasniegtu 14. pantā noteiktos mērķus. Padome saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru, apspriedusies ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, paredz pasākumus, lai tuvinātu dalībvalstu normatīvos vai administratīvos aktus, kuri attiecas uz iekšējā tirgus izveidi un darbību.
2. Šā panta 1. punktu nepiemēro fiskāliem noteikumiem, kā arī noteikumiem, kas saistīti ar personu brīvu pārvietošanos vai nodarbinātu personu tiesībām un interesēm.
3. Šā panta 1. punktā paredzētajos priekšlikumos, kas attiecas uz veselības aizsardzību, drošību, vides aizsardzību un patērētāju tiesību aizsardzību, Komisija par galveno uzskata augstu aizsardzības līmeni, īpašu uzmanību pievēršot visiem atklājumiem, kas pamatojas uz zinātnes faktiem. Saskaņā ar attiecīgām pilnvarām arī Eiropas Parlaments un Padome tiecas sasniegt šo mērķi.
4. Ja pēc tam, kad Padome vai Komisija ir noteikusi saskaņošanas pasākumu, kāda dalībvalsts uzskata par vajadzīgu atstāt spēkā savus noteikumus 30. pantā minēto būtisko iemeslu dēļ vai nolūkā aizsargāt vidi vai darba vidi, tā dara Komisijai zināmus šos noteikumus, kā arī pamatojumu to atstāšanai spēkā.
5. Turklāt, neskarot 4. punktu, ja pēc tam, kad Padome vai Komisija paredzējusi saskaņošanas pasākumu, kāda dalībvalsts uzskata, ka tai jāievieš savi noteikumi, kas pamatojas uz jauniem zinātnes datiem vides vai darba vides aizsardzības jomā un ir saistīti ar īpašu problēmu, kas šai dalībvalstij radusies pēc saskaņošanas pasākuma paredzēšanas, tā dara Komisijai zināmus plānotos noteikumus, kā arī pamatojumu to ieviešanai.
6. Komisija sešos mēnešos pēc 4. un 5. punktā minētās paziņošanas apstiprina vai noraida attiecīgos valsts noteikumus, iepriekš pārbaudot, vai tie nav patvaļīgas diskriminācijas līdzeklis vai slēpts ierobežojums tirdzniecībā starp dalībvalstīm un nerada šķēršļus iekšējā tirgus darbībai.
Ja šajā laikā Komisija lēmumu nav pieņēmusi, 4. un 5. punktā minētos noteikumus uzskata par apstiprinātiem.
Komisija var informēt attiecīgo dalībvalsti, ka šajā punktā minēto laiku var vēl pagarināt uz laiku līdz sešiem mēnešiem, ja to attaisno jautājuma sarežģītība un cilvēku veselība netiek apdraudēta.
7. Ja saskaņā ar 6. punktu dalībvalstij ļauj atstāt spēkā vai ieviest savus noteikumus, atkāpjoties no saskaņošanas pasākuma, Komisija tūlīt pārliecinās, vai ir jāiesaka pielāgošanās šim pasākumam.
8. Ja kāda dalībvalsts norāda uz kādu īpašu veselības aizsardzības problēmu jomā, kur iepriekš noteikti saskaņošanas pasākumi, tā vērš uz to Komisijas uzmanību, un Komisija tūlīt pārliecinās, vai ir jāierosina Padomei attiecīgi pasākumi.
9. Atkāpjoties no 226. un 227. pantā minētās procedūras, Komisija un jebkura dalībvalsts var tieši griezties Tiesā, ja uzskata, ka cita dalībvalsts nepareizi īsteno šā panta piešķirtās pilnvaras.
10. Iepriekš minētajos saskaņošanas pasākumos vajadzības gadījumā paredz drošības klauzulu, kas ļauj dalībvalstīm viena vai vairāku 30. pantā minētu un ar ekonomiku nesaistītu iemeslu dēļ veikt provizoriskus pasākumus, attiecībā uz kuriem kontroli īsteno Kopiena.
96. pants
Ja Komisija konstatē, ka atšķirības dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktos rada konkurences izkropļojumu kopējā tirgū un ka šis izkropļojums jānovērš, tā apspriežas ar attiecīgajām dalīb- valstīm.
Ja tāda apspriede nepanāk vienošanos, kas likvidē šo izkropļojumu, Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu izdod vajadzīgās direktīvas. Komisija un Padome var veikt jebkādus atbilstīgus pasākumus, ko paredz šis Līgums.
97. pants
1. Ja rodas iemesls bažām, ka normatīva vai administratīva akta pieņemšana vai grozīšana var radīt konkurences izkropļojumu 96. panta nozīmē, attiecīgā dalībvalsts, kas grib šādu aktu pieņemt vai grozīt, apspriežas ar Komisiju. Pēc apspriedes ar dalībvalstīm Komisija iesaka šīm valstīm veikt attiecīgus pasākumus, lai izvairītos no šā izkropļojuma.
2. Ja valsts, kas grib pieņemt vai grozīt savus tiesību aktus, nepilda ieteikumu, ko tai adresējusi Komisija, tad citām dalībvalstīm nav jāgroza savi tiesību akti, lai likvidētu šādu izkropļojumu, kā paredz 96. pants. Ja dalībvalsts, kas neievēro Komisijas ieteikumu, izraisa izkropļojumu, kas kaitē tikai pašai, 96. pantu nepiemēro.
VII SADAĻA
EKONOMIKAS POLITIKA UN MONETĀRĀ POLITIKA
1. NODAĻA
EKONOMIKAS POLITIKA
98. pants
Dalībvalstis īsteno ekonomikas politiku, lai saskaņā ar 99. panta 2. punktā minētajām vispārējām pamatnostādnēm veicinātu 2. pantā noteikto Kopienas mērķu sasniegšanu. Dalībvalstis un Kopiena rīkojas saskaņā ar principu, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence, kas veicina resursu efektīvu sadali, kā arī saskaņā ar 4. pantā izklāstītajiem principiem.
99. pants
1. Dalībvalstis ekonomikas politiku uzskata par vispārsvarīgu jautājumu un koordinē to Padomē saskaņā ar 98. pantu.
2. Padome pēc Komisijas ieteikuma ar kvalificētu balsu vairākumu izstrādā projektu dalībvalstu un Kopienas ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm un iesniedz attiecīgu ziņojumu Eiropadomei.
Eiropadome, pamatojoties uz Padomes ziņojumu, apspriežas par secinājumu attiecībā uz dalībvalstu un Kopienas ekonomikas politikas vispārējām pamatnostādnēm.
Padome, pamatojoties uz minēto secinājumu, ar kvalificētu balsu vairākumu pieņem ieteikumu, kurā nosaka šīs vispārējās pamatnostādnes. Padome šo ieteikumu dara zināmu Eiropas Parlamentam.
3. Lai labāk koordinētu dalībvalstu ekonomikas politiku un nodrošinātu stabilo ekonomisko konverģenci, Padome, pamatojoties uz Komisijas ziņojumiem, pārrauga ekonomikas attīstību visās dalībvalstīs un visā Kopienā, ekonomikas politikas atbilsmi 2. punktā minētajām vispārējām pamatnostādnēm, kā arī regulāri izvērtē to kopumā.
Lai notiktu šāda daudzpusēja uzraudzība, dalībvalstis Komisijai dara zināmus svarīgos pasākumus, ko tās veikušas ekonomikas politikas jomā, kā arī sniedz citu informāciju, kuru uzskata par vajadzīgu.
4. Ja, īstenojot 3. punktā minēto procedūru, konstatē, ka dalībvalsts ekonomikas politika neatbilst 2. punktā minētajām vispārējām pamatnostādnēm vai arī tā varētu traucēt pareizi darboties ekonomiskajai un monetārajai savienībai, Padome pēc Komisijas ieteikuma ar kvalificētu balsu vairākumu attiecīgai dalībvalstij var adresēt vajadzīgos ieteikumus. Pēc Komisijas priekšlikuma Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var pieņemt lēmumu savus ieteikumus darīt zināmus atklātībā.
Padomes priekšsēdētājs un Komisija ziņo Eiropas Parlamentam par daudzpusējās uzraudzības rezultātiem. Ja Padome ieteikumus darījusi zināmus atklātībā, Padomes priekšsēdētāju var uzaicināt uz attiecīgo Eiropas Parlamenta komisiju.
5. Padome saskaņā ar 252. pantā minēto procedūru var pieņemt sīki izstrādātus noteikumus šā
panta 3. un 4. punktā minētās daudzpusējās uzraudzības procedūras īstenošanai.
100. pants
1. Neskarot citas procedūras, ko paredz šis Līgums, Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu var paredzēt ekonomikas stāvoklim piemērotus pasākumus, jo īpaši tad, ja rodas nopietnas grūtības apgādē ar dažiem ražojumiem.
2. Ja kādai dalībvalstij ir grūtības vai to nopietni apdraud lielas grūtības, ko izraisījušas dabas katastrofas vai ārkārtēji notikumi, kurus tā nevar ietekmēt, Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu attiecīgai dalībvalstij var sniegt Kopienas finansiālu atbalstu, paredzot īpašus nosacījumus. Padomes priekšsēdētājs pieņemto lēmumu dara zināmu Eiropas Parlamentam.
101. pants
1. Aizliegts ir pieļaut konta pārtēriņu, kā arī aizliegti ir jebkādi citi kredīta pakalpojumi Eiropas Centrālajā bankā vai dalībvalstu centrālajās bankās (še turpmāk “valstu centrālās bankas”) Kopienas iestāžu vai struktūru, dalībvalstu valdību, reģionālu, vietēju vai citu publisku iestāžu, vai citu publisku tiesību subjektu vai publisku uzņēmumu vajadzībām, kā arī ECB un valstu centrālajām bankām ir aizliegts tieši pirkt parāda instrumentus no minētajām iestādēm.
2. Šā panta 1. punkts neattiecas uz kredītiestādēm ar valsts kapitāla līdzdalību, kam ECB un valstu centrālās bankas sakarā ar rezervju apgādi no centrālām bankām piemēro tādu pašu režīmu kā privātām kredītiestādēm.
102. pants
1. Aizliegti ir visi pasākumi, kas nav pamatoti ar uzraudzības apsvērumiem un kas Kopienas iestādēm un struktūrām, dalībvalstu valdībām, reģionālām, vietējām vai citām publiskām iestādēm, vai citiem publisko tiesību subjektiem vai publiskiem uzņēmumiem paredz priviliģētu režīmu attiecībās ar finanšu iestādēm.
2. Padome saskaņā ar 252. pantā minēto procedūru līdz 1994. gada 1. janvārim precizē definīcijas, lai piemērotu 1. punktā minēto aizliegumu.
103. pants
1. Kopiena nav atbildīga par dalībvalstu valdību, reģionālu, vietēju vai citu publisku iestāžu, citu publisku struktūru vai publisko uzņēmumu saistībām, un tai nav tās jāuzņemas; tas neskar savstarpējas finanšu garantijas īpaša projekta kopīgai īstenošanai. Dalībvalsts nav atbildīga par citas dalībvalsts valdības, reģionālu, vietēju vai citu publisku iestāžu, citu publisku tiesību subjektu vai publisku uzņēmumu saistībām, un tai nav tās jāuzņemas; tas neskar savstarpējas finanšu garantijas īpaša projekta kopīgai īstenošanai.
2. Vajadzības gadījumā Padome saskaņā ar 252. pantā minēto procedūru var precizēt definīcijas, lai piemērotu 101. pantā un šajā pantā minētos aizliegumus.
104. pants
1. Dalībvalstis izvairās no pārmērīga valsts budžeta deficīta.
2. Lai identificētu nopietnas kļūdas, Komisija uzrauga budžeta un valsts parāda kopapjoma dinamiku dalībvalstīs. Komisija īpaši pārbauda budžeta disciplīnas ievērošanu, pamatojoties uz šādiem diviem kritērijiem:
a) vai plānotā vai reālā valsts budžeta deficīta attiecība pret iekšzemes kopproduktu pārsniedz atsauces vērtību, izņemot gadījumus, kad
— vai nu šī attiecība ir būtiski un pastāvīgi pazeminājusies un sasniegusi atsauces vērtībai tuvu līmeni;
— vai arī atsauces vērtība ir pārsniegta tikai izņēmuma kārtā un uz laiku, un šī attiecība joprojām ir tuva atsauces vērtībai;
b) vai valsts parāda attiecība pret iekšzemes kopproduktu pārsniedz atsauces vērtību, ja vien šī
attiecība pietiekami strauji nesamazinās un netuvinās atsauces vērtībai.
Atsauces vērtības ir precizētas Protokolā par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru, kas pievienots šim Līgumam.
3. Ja kāda dalībvalsts neatbilst viena vai abu šo kritēriju izvirzītajām prasībām, Komisija sagatavo ziņojumu. Komisijas ziņojumā ņem vērā arī to, vai valsts budžeta deficīts pārsniedz valdības investīciju izdevumus, kā arī ņem vērā visus citus būtiskus faktorus, tostarp dalībvalsts ekonomikas un budžeta stāvokli vidēji ilgā laikā.
Komisija var sagatavot ziņojumu arī tad, ja kritēriju izvirzītās prasības ir izpildītas, bet tomēr tā uzskata, ka dalībvalstī iespējams pārmērīgs budžeta deficīts.
4. Šā Līguma 114. pantā paredzētā Komiteja izsaka atzinumu par Komisijas ziņojumu.
5. Ja Komisija uzskata, ka dalībvalstī pastāv vai var rasties pārmērīgs budžeta deficīts, Komisija adresē Padomei atzinumu.
6. Padome, izskatījusi apsvērumus, ko var būt sniegusi attiecīgā dalībvalsts, un pēc Komisijas ieteikuma ar kvalificētu balsu vairākumu, pamatojoties uz vispārēju novērtējumu, pieņem lēmumu par to, vai pastāv pārmērīgs budžeta deficīts.
7. Ja saskaņā ar 6. punktu atzīts, ka pārmērīgs deficīts pastāv, Padome attiecīgai dalībvalstij sniedz ieteikumus, lai noteiktā termiņā to novērstu. Ievērojot 8. punktu, šos ieteikumus nedara zināmus atklātībā.
8. Ja Padome konstatē, ka pēc tās ieteikumiem noteiktajā termiņā nav veikta nekāda efektīva rīcība, tā ieteikumus var darīt zināmus atklātībā.
9. Ja dalībvalsts arī turpmāk neīsteno Padomes ieteikumus, Padome var pieņemt lēmumu pieprasīt, lai dalībvalsts noteiktā termiņā veic deficīta samazināšanas pasākumus, ko Padome atzinusi par vajadzīgiem, lai labotu stāvokli.
Tādā gadījumā Padome var lūgt attiecīgo dalībvalsti iesniegt ziņojumus pēc īpaša grafika, lai pārbaudītu, kā šī dalībvalsts tiecas panākt noregulējumu.
10. Attiecībā uz šā panta 1. līdz 9. punktu nedrīkst īstenot šā Līguma 226. un 227. pantā paredzētās tiesības griezties Tiesā.
11. Ja kāda dalībvalsts nepilda saskaņā ar 9. punktu pieņemtu lēmumu, Padome var pieņemt lēmumu piemērot vai - attiecīgos gadījumos - pastiprināt vienu vai vairākus no šiem pasākumiem:
— izvirzīt prasību, lai attiecīgā dalībvalsts pirms obligāciju un vērtspapīru emisijas publicē tādu papildu informāciju, kādu norāda Padome;
— aicināt Eiropas Investīciju banku pārskatīt aizdevumu politiku attiecībā uz šo dalībvalsti;
— izvirzīt prasību, lai attiecīgā dalībvalsts Kopienai bez procentiem deponē atbilstīgu naudas summu līdz laikam, kad Padome atzīst, ka pārmērīgais budžeta deficīts ir novērsts;
— uzlikt atbilstīgas sodanaudas.
Padomes priekšsēdētājs pieņemtos lēmumus dara zināmus Eiropas Parlamentam.
12. Padome atceļ dažus vai visus savus lēmumus, kas minēti 6. līdz 9. punktā un 11. punktā, ja tā atzīst, ka pārmērīgais budžeta deficīts attiecīgajā dalībvalstī ir novērsts. Ja Padome ieteikumus ir iepriekš darījusi zināmus atklātībā, tad, līdzko atcelts lēmums, kas pieņemts saskaņā ar 8. punktu, tā nāk klajā ar publisku paziņojumu, ka attiecīgā dalībvalstī vairs nepastāv pārmērīgs budžeta deficīts.
13. Lēmumus, kas minēti no 7. līdz 9. punktam, kā arī 11. un 12. punktā, Padome pieņem pēc Komisijas ieteikuma ar divu trešdaļu balsu vairākumu, ko vērtē saskaņā ar 205. panta 2. punktu, neņemot vērā attiecīgās dalībvalsts pārstāvja balsis.
14. Citi noteikumi, kas attiecas uz šajā pantā aprakstītās procedūras īstenošanu, ir izklāstīti Protokolā par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru, kurš pievienots šim Līgumam.
Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu un ECB, ar vienprātīgu lēmumu pieņem attiecīgus noteikumus, kas pēc tam aizstāj minēto Protokolu.
Padome līdz 1994. gada 1. janvārim ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, kā arī ievērojot šo punktu, pieņem sīki izstrādātus noteikumus un definīcijas, lai piemērotu minēto Protokolu.
2. NODAĻA
MONETĀRĀ POLITIKA
105. pants
1. ECBS galvenais mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti. Neietekmējot šo mērķi, ECBS atbalsta vispārējo ekonomikas politiku Kopienā, lai palīdzētu sasniegt Kopienas mērķus, kas noteikti šā Līguma 2. pantā. ECBS darbojas saskaņā ar principu, kas paredz atvērta tirgus ekonomiku, kurā pastāv brīva konkurence, veicinot resursu efektīvu sadali, kā arī ievēro šā Līguma 4. pantā noteiktos principus.
2. Galvenie uzdevumi, kas jāīsteno Eiropas Centrālo banku sistēmā, ir šādi:
— definēt un īstenot Kopienas monetāro politiku;
— veikt valūtas maiņas operācijas atbilstīgi 111. pantam;
— turēt un pārvaldīt dalībvalstu oficiālās ārvalstu valūtas rezerves;
— veicināt norēķinu sistēmu vienmērīgu darbību.
3. Šā panta 2. punkta trešais ievilkums neliedz dalībvalstu valdībām turēt un pārvaldīt apgrozāmos līdzekļus ārvalstu valūtās.
4. Ar ECB apspriežas:
— par visiem ierosinātiem Kopienas aktiem, kas ir ECB kompetencē;
— valstu iestādes - par visiem likumprojektiem, kas ir ECB kompetencē, bet ievērojot ierobežo- jumus un nosacījumus, ko Padome izvirzījusi saskaņā ar 107. panta 6. punktā paredzēto procedūru.
ECB var iesniegt atzinumus attiecīgām Kopienas iestādēm vai struktūrām, vai valstu iestādēm par jautājumiem, kas ir tās kompetencē.
5. ECBS palīdz kompetentām iestādēm sekmīgi īstenot politiku, kas attiecas uz kredītiestāžu konsultatīvu uzraudzību un finanšu sistēmas stabilitāti.
6. Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar ECB un saņēmusi Eiropas Parlamenta piekrišanu, ar vienprātīgu lēmumu var noteikt ECB konkrētus uzdevumus saistībā ar politiku, kas attiecas uz kredītiestāžu un citu finanšu iestāžu konsultatīvu uzraudzību; tas neattiecas uz apdroši- nāšanas sabiedrībām.
106. pants
1. ECB ir ekskluzīvas tiesības atļaut emitēt banknotes Kopienā. ECB un valstu centrālās bankas var emitēt šīs naudaszīmes. ECB un valstu centrālo banku emitētās banknotes ir vienīgās naudas- zīmes, kam Kopienā ir likumīga maksāšanas līdzekļa statuss.
2. Dalībvalstis var emitēt monētas, kuru emisijas daudzums jāapstiprina Eiropas Centrālai bankai. Padome saskaņā ar 252. pantā minēto procedūru, apspriedusies ar ECB, var paredzēt pasākumus, kuru mērķis ir saskaņot visu apgrozībai paredzēto monētu denominācijas un tehniskos parametrus tiktāl, ciktāl vajadzīgs, lai to apgrozību Kopienā nekas netraucētu.
107. pants
1. ECBS veido ECB un valstu centrālās bankas.
2. ECB ir tiesību subjekts.
3. ECBS pārvalda ECB lēmējinstances, tās ir Padome un Valde.
4. ECBS Statūti ir noteikti protokolā, kas pievienots šim Līgumam.
5. Padome vai nu pēc ECB ieteikuma, apspriedusies ar Komisiju, ar kvalificētu balsu vairākumu, vai arī pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar ECB, ar vienprātīgu lēmumu var grozīt ECBS Statūtu 5.1., 5.2., 5.3., 17., 18., 19.1., 22., 23., 24., 26., 32.2., 32.3., 32.4., 32.6. pantu, 33.1. panta a) punktu un 36. pantu. Abos gadījumos ir vajadzīga Eiropas Parlamenta piekrišana.
6. Padome vai nu pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu un ECB, vai arī pēc ECB ieteikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu un Komisiju, ar kvalificētu balsu vairākumu pieņem noteikumus, kas minēti ECBS Statūtu 4., 5.4., 19.2., 20., 28.1., 29.2., 30.4. un
34.3. pantā.
108. pants
Ne ECB, ne kādas valsts centrālā banka, ne arī kāds to lēmējinstanču loceklis, īstenojot pilnvaras un veicot uzdevumus un pienākumus, ko uzliek šis Līgums un ECBS Statūti, nelūdz un nepieņem norādījumus no Kopienas iestādēm vai struktūrām, no kādas dalībvalsts valdības vai no kādas citas struktūras. Kopienas iestādes un struktūras un dalībvalstu valdības apņemas ievērot šo principu un nemēģināt iespaidot ECB vai valstu centrālo banku lēmējinstanču locekļus, kad viņi veic amata pienākumus.
109. pants
Vēlākais līdz ECBS izveides dienai visas dalībvalstis nodrošina to, ka šo valstu tiesību akti, tostarp to centrālo banku statūti, ir saderīgi ar šo Līgumu un ECBS Statūtiem.
110. pants
1. Lai veiktu ECBS uzticētos uzdevumus, Eiropas Centrālā banka saskaņā ar šo Līgumu un nosacījumiem ECBS Statūtos:
— pieņem regulas, ciktāl tas vajadzīgs, lai veiktu uzdevumus, kas minēti ECBS Statūtu 3.1. panta pirmajā ievilkumā, 19.1., 22. un 25.2. pantā, un gadījumos, ko paredz 107. panta 6. punktā minētajos Padomes aktos,
— pieņem lēmumus, kas vajadzīgi, lai veiktu uzdevumus, ko šis Līgums un ECBS Statūti uzticējuši ECBS,
— sagatavo ieteikumus un sniedz atzinumus.
2. Regulas ir vispārpiemērojamas. Tās uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojamas visās dalībvalstīs.
Ieteikumi un atzinumi neuzliek saistības.
Lēmumi uzliek saistības kopumā tiem, kam tie adresēti.
Uz ECB pieņemtām regulām un lēmumiem attiecas 253., 254. un 256. pants. ECB var nolemt publicēt savus lēmumus, ieteikumus un atzinumus.
3. Ievērojot ierobežojumus un nosacījumus, ko Padome paredzējusi saskaņā ar 107. panta 6. punktā izklāstīto procedūru, ECB ir tiesības uzlikt sodanaudu vai kavējuma naudu uzņēmumiem, kas nepilda pienākumus, kurus paredz ECB pieņemtās regulas un lēmumi.
111. pants
1. Atkāpjoties no 300. panta, Padome pēc ECB vai Komisijas ieteikuma, apspriedusies ar ECB, lai panāktu vienošanos, kas atbilst mērķim uzturēt cenu stabilitāti, un apspriedusies ar Eiropas Parlamentu, saskaņā ar 3. punktā izklāstīto procedūru noteikumu pieņemšanai, ar vienprātīgu lēmumu var slēgt oficiālus nolīgumus par Eiropas valūtas vienības (ECU) maiņas kursa sistēmu attiecībā pret ārpuskopienas valūtām. Padome pēc ECB vai Komisijas ieteikuma, apspriedusies ar ECB, lai panāktu vienošanos, kas atbilst mērķim uzturēt cenu stabilitāti, ar kvalificētu balsu vairākumu var pieņemt, koriģēt vai atcelt centralizētos Eiropas valūtas vienības (ECU) maiņas kursus valūtas maiņas kursa sistēmā. Eiropas valūtas vienības (ECU) centralizēto maiņas kursu pieņemšanu, koriģēšanu vai atcelšanu Padomes priekšsēdētājs dara zināmu Eiropas Parlamentam.
2. Kamēr nepastāv 1. punktā minētā valūtas maiņas kursa sistēma attiecībā pret vienu vai vairākām ārpuskopienas valūtām, Padome vai nu pēc Komisijas ieteikuma un apspriedusies ar ECB, vai arī pēc ECB ieteikuma, ar kvalificētu balsu vairākumu var noteikt šo valūtu maiņas kursu politikas pamatievirzes. Šīs pamatievirzes neskar ECBS galveno mērķi - uzturēt cenu stabilitāti.
3. Atkāpjoties no 300. panta, ja Kopienai ar vienu vai vairākām valstīm vai starptautiskām organizācijām ir jāapspriež nolīgumi par monetāriem vai ārvalstu valūtas režīma jautājumiem, Padome pēc Komisijas ieteikuma un apspriedusies ar ECB, ar kvalificētu balsu vairākumu lemj par sarunu noteikumiem un šādu nolīgumu noslēgšanu. Šādi noteikumi nodrošina to, ka Kopiena pauž vienotu nostāju. Komisija ir pilnīgi iesaistīta šajās sarunās.
Nolīgumi, kas noslēgti saskaņā ar šo punktu, uzliek saistības Kopienas iestādēm, ECB un dalīb- valstīm.
4. Ievērojot 1. punktu, Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar ECB, ar kvalificētu balsu vairākumu pieņem lēmumu par Kopienas nostāju starptautiskā līmenī attiecībā uz īpaši svarīgiem ekonomiskās un monetārās savienības jautājumiem, kā arī lēmumu par tās pārstāvību, ievērojot 99. un 105. pantā paredzēto pilnvaru sadalījumu.
5. Neskarot Kopienas kompetenci un Kopienas nolīgumus par ekonomisko un monetāro savienību, dalībvalstis var piedalīties sarunās starptautiskās organizācijās un slēgt starptautiskus nolīgumus.
3. NODAĻA
ORGANIZATORISKIE NOTEIKUMI
112. pants
1. ECB Padomē ir ECB Valdes locekļi un valstu centrālo banku vadītāji.
2. a) Valdē ir priekšsēdētājs, priekšsēdētāja vietnieks un četri citi locekļi.
b) Valdes priekšsēdētāju, priekšsēdētāja vietnieku un pārējos locekļus pēc Padomes ieteikuma, ko tā sniedz pēc apspriedes ar Eiropas Parlamentu un ECB Padomi, dalībvalstu vai to valdību vadītāji, savstarpēji vienojoties, izraugās no personām ar nevainojamu reputāciju un profesionālu pieredzi monetāros vai banku jautājumos.
Viņu amata pilnvaru laiks ir astoņi gadi, un to nepagarina. Tikai dalībvalstu pilsoņi var būt Valdes locekļi.
113. pants
1. ECB Padomes sēdēs bez balsstiesībām var piedalīties Padomes priekšsēdētājs un viens Komisijas loceklis.
Padomes priekšsēdētājs var ECB Padomei iesniegt priekšlikumu izskatīt kādu jautājumu.
2. ECB priekšsēdētāju uzaicina piedalīties Padomes sanāksmēs, kad Padome apspriež jautājumus, kas saistīti ar ECBS mērķiem un uzdevumiem.
3. Gada pārskatus par ECBS darbību un monetāro politiku gan iepriekšējā, gan kārtējā gadā ECB iesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei un Komisijai, kā arī Eiropadomei. ECB priekšsēdētājs sniedz pārskatu Padomei un Eiropas Parlamentam, kas par to var sarīkot vispārējas debates.
ECB priekšsēdētāju un pārējos Valdes locekļus pēc Eiropas Parlamenta lūguma vai pēc viņu pašu ierosmes var uzklausīt kompetentās Eiropas Parlamenta komitejas.
114. pants
1. Lai veicinātu pilnīgu dalībvalstu politikas koordināciju, kas vajadzīga iekšējā tirgus darbībai, ar šo ir nodibināta Monetārā komiteja, kurai ir padomdevējas statuss.
Tai ir šādi uzdevumi:
— pastāvīgi uzraudzīt dalībvalstu un Kopienas monetāro un finanšu stāvokli, kā arī dalībvalstu vispārējo maksājumu sistēmu, un regulāri par to ziņot Padomei un Komisijai;
— pēc Padomes vai Komisijas lūguma, vai pēc savas ierosmes sniegt atzinumus minētajām iestādēm;
— neskarot 207. xxxxx, palīdzēt sagatavot Padomes darbu, kā minēts 59. un 60. pantā, 99. panta 2., 3., 4. un 5. punktā, 100., 102., 103. un 104. pantā, 116. panta 2. punktā, 117. panta 6. punktā, 119. un 120. pantā, 121. panta 2. punktā un 122. panta 1. punktā;
— vismaz reizi gadā pārbaudīt stāvokli kapitāla aprites un maksājumu brīvības jomā, ko rada šā Līguma un Padomes paredzēto pasākumu piemērošana; šī pārbaude attiecas uz visiem pasākumiem, kas saistīti ar kapitāla apriti un maksājumiem; Komiteja ziņo Komisijai un Padomei par pārbaudes iznākumu.
Dalībvalstis un Komisija katra ieceļ divus Monetārās komitejas locekļus.
2. Sākoties trešajam posmam, izveido Ekonomikas un finanšu komiteju. Monetāro komiteju, kas paredzēta 1. punktā, likvidē.
Ekonomikas un finanšu komitejai ir šādi uzdevumi:
— pēc Padomes vai Komisijas lūguma vai pēc savas ierosmes sniegt atzinumus minētajām iestādēm;
— pastāvīgi uzraudzīt dalībvalstu un Kopienas ekonomikas un finanšu stāvokli un regulāri par to ziņot Padomei un Komisijai, jo īpaši par finansiālām attiecībām ar trešām valstīm un starptautiskām iestādēm;
— neskarot 207. xxxxx, palīdzēt sagatavot Padomes darbu, kā minēts 59. un 60. pantā, 99. panta 2., 3., 4. un 5. punktā, 100., 102., 103. un 104. pantā, 105. panta 6. punktā, 106. panta 2. punktā, 107. panta 5. un 6. punktā, 111. un 119. pantā, 120. panta 2. un 3. punktā, 122. panta 2. punktā un 123. panta 4. un 5. punktā, un veikt citus Padomes noteiktus uzdevumus, kas saistīti ar konsultācijām un jautājumu sagatavošanu;
— vismaz reizi gadā pārbaudīt stāvokli kapitāla aprites un maksājumu brīvības jomā, ko rada šā Līguma un Padomes paredzēto pasākumu piemērošana; šī pārbaude attiecas uz visiem pasākumiem, kas saistīti ar kapitāla apriti un maksājumiem; Komiteja ziņo Komisijai un Padomei par pārbaudes iznākumu.
Dalībvalstis, Komisija un ECB katra ieceļ ne vairāk kā divus Komitejas locekļus.
3. Padome pēc Komisijas priekšlikuma un apspriedusies ar ECB un Komiteju, kas minēta šajā pantā, ar kvalificētu balsu vairākumu pieņem sīki izstrādātus noteikumus par Ekonomikas un finanšu komitejas sastāvu. Padomes priekšsēdētājs šo lēmumu dara zināmu Eiropas Parlamentam.
4. Kamēr ir dalībvalstis, kam piešķirts izņēmuma statuss, kurš minēts 122. un 123. pantā, Komiteja papildus 2. punktā noteiktajiem uzdevumiem pastāvīgi uzrauga šo dalībvalstu monetāro un finanšu stāvokli, kā arī vispārējo maksājumu sistēmu, un regulāri par to ziņo Padomei un Komisijai.
115. pants
Jautājumos, uz kuriem attiecas 99. panta 4. punkts, 104. pants, izņemot tā 14. punktu, kā arī 111.,
121. un 122. pants, un 123. panta 4. un 5. punkts, Padome vai kāda dalībvalsts var lūgt Komisiju, vadoties no apstākļiem, sniegt vai nu ieteikumu, vai priekšlikumu. Komisija izskata šo lūgumu un tūlīt iesniedz Padomei secinājumus.
4. NODAĻA
PĀREJAS NOTEIKUMI
116. pants
1. Ekonomiskās un monetārās savienības otrais posms sākas 1994. gada 1. janvārī.
2. Pirms tam:
a) visas dalībvalstis:
— vajadzības gadījumā paredz attiecīgus pasākumus, lai ievērotu aizliegumus, kas noteikti 56. pantā, kā arī 101. pantā un 102. panta 1. punktā;
— lai varētu veikt novērtējumu, ko paredz b) apakšpunkts, vajadzības gadījumā pieņem daudzgadu programmas nolūkā nodrošināt noturīgu konverģenci, kas vajadzīga, lai panāktu ekonomisko un monetāro savienību, jo īpaši attiecībā uz cenu stabilitāti un stabilām valstu finansēm;
b) Padome, pamatojoties uz Komisijas ziņojumu, novērtē panākumus, kas gūti ekonomiskā un monetārā konverģencē, jo īpaši tādās jomās kā cenu stabilitāte un stabilas valstu finanses, kā arī panākumus, kas gūti, īstenojot Kopienas tiesību aktus attiecībā uz iekšējo tirgu.
3. Šā Līguma 101. pantu, 102. panta 1. punktu, 103. panta 1. punktu un 104. pantu, izņemot
104. panta 1., 9., 11. un 14. punktu, piemēro, sākoties otrajam posmam.
Šā Līguma 100. panta 2. punktu, 104. panta 1., 9. un 11. punktu, 105., 106., 108., 111., 112. un
113. xxxxx, kā arī 114. panta 2. un 4. punktu piemēro, sākoties trešajam posmam.
4. Otrajā posmā dalībvalstis cenšas izvairīties no pārmērīga valsts budžeta deficīta.
5. Otrajā posmā visas dalībvalstis sāk vajadzīgās darbības, lai saskaņā ar 109. pantu panāktu savu centrālo banku neatkarību.
117. pants
1. Otrā posma sākumā izveido Eiropas Monetāro institūtu (še turpmāk “EMI”), un tas sāk pildīt savus pienākumus; EMI ir tiesību subjekts, un to vada un pārvalda Padome, kurā ir priekšsēdētājs un valstu centrālo banku vadītāji, no kuriem viens ir priekšsēdētāja vietnieks.
Priekšsēdētāju pēc EMI Padomes ieteikuma, apspriedušies ar Eiropas Parlamentu un Padomi, ieceļ dalībvalstu vai to valdību vadītāji, savstarpēji vienojoties. Priekšsēdētāju izraugās no personām ar nevainojamu reputāciju un profesionālu pieredzi monetāros vai banku jautājumos. Par EMI priekšsēdētāju var būt tikai kādas dalībvalsts pilsonis. EMI Padome ieceļ priekšsēdētāja vietnieku.
EMI Statūti ir noteikti šim Līgumam pievienotā protokolā.
2. EMI:
— veicina valstu centrālo banku sadarbību;
— veicina dalībvalstu monetāro politiku koordinēšanu nolūkā nodrošināt cenu stabilitāti;
— pārrauga Eiropas monetārās sistēmas darbību;
— rīko apspriedes par jautājumiem, kas ir valstu centrālo banku kompetencē un ietekmē finanšu iestāžu un tirgu stabilitāti;
— pēc Eiropas Monetārās sadarbības fonda likvidēšanas pārņem tā uzdevumus; fonda likvidēšanas kārtība paredzēta EMI Statūtos;
— veicina Eiropas valūtas vienības (ECU) lietojumu un pārrauga tās attīstību, tostarp Eiropas valūtas vienības (ECU) ieskaita sistēmas vienmērīgu darbību.
3. Lai sagatavotos trešajam posmam, EMI:
— sagatavo instrumentus un procedūras, kas vajadzīgas, lai trešajā posmā īstenotu vienotu monetāro politiku;
— vajadzības gadījumā palīdz saskaņot noteikumus un paņēmienus statistikas datu vākšanai, apkopošanai un izplatīšanai jomās, kas ir tā kompetencē;
— izstrādā noteikumus operācijām, kas valstu centrālajām bankām jāveic ECBS struktūrā;
— veicina pārrobežu norēķinu efektivitāti;
— uzrauga Eiropas valūtas vienības (ECU) banknošu tehnisko sagatavošanu.
Vēlākais līdz 1996. gada 31. decembrim EMI precizē ECBS regulatīvo, organizatorisko un apgādes struktūru, kas vajadzīga, lai ECBS veiktu trešā posma uzdevumus. Šo struktūras plānu iesniedz ECB izlemšanai dienā, kad to nodibina.
4. EMI ar divu trešdaļu tās Padomes locekļu balsu vairākumu var:
— izstrādāt atzinumus vai ieteikumus par monetārās politikas un valūtas maiņas kursa politikas vispārējo ievirzi, kā arī par attiecīgiem pasākumiem, ko ieviesusi katra dalībvalsts;
— sniegt atzinumus vai ieteikumus valdībām un Padomei par politiku, kas varētu iespaidot iekšējo vai ārējo monetāro stāvokli Kopienā, un jo īpaši Eiropas monetārās sistēmas darbību;
— sniegt ieteikumus dalībvalstu monetārajām iestādēm par to monetārās politikas īstenošanu.
5. EMI vienprātīgi var pieņemt lēmumu publicēt savus atzinumus un ieteikumus.
6. Padome apspriežas ar EMI par visiem ierosinātiem Kopienas aktiem jomās, kas ir EMI kompetencē.
Dalībvalstu iestādes apspriežas ar EMI par visiem likumprojektiem jomās, kas ir tā kompetencē, ievērojot ierobežojumus un nosacījumus, ko pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu un EMI, Padome ir pieņēmusi ar kvalificētu balsu vairākumu.
7. Padome pēc Komisijas priekšlikuma un apspriedusies ar Eiropas Parlamentu un EMI, ar vienprātīgu lēmumu var uzticēt EMI citus uzdevumus, lai sagatavotu trešo posmu.
8. Ja šis Līgums Eiropas Centrālajai bankai paredz konsultatīvus pienākumus, tad, pirms nodibināta ECB, atsauces uz ECB jāsaprot kā atsauces uz EMI.
9. Otrajā posmā nosaukums ECB, kas lietots 230., 232., 233., 234., 237. un 288. pantā, jāsaprot kā EMI.
118. pants
Eiropas valūtas vienības (ECU) valūtu groza sastāvs nav maināms.
No trešā posma sākuma Eiropas valūtas vienības (ECU) vērtība ir neatsaucami fiksēta saskaņā ar
123. panta 4. punktu.
119. pants
1. Ja attiecībā uz dalībvalsts maksājumu bilanci tai radušās grūtības vai draud nopietnas grūtības, ko radījusi vai nu vispārēja tās maksājumu bilances nestabilitāte, vai arī valūta, kas ir attiecīgās dalībvalsts rīcībā, un ja šādas grūtības īpaši var traucēt kopējā tirgus darbību vai pakāpenisku kopējās tirdzniecības politikas īstenošanu, Komisija tūlīt noskaidro attiecīgās valsts stāvokli un darbības, kuras šī valsts sākusi vai var sākt saskaņā ar šo Līgumu, izmantojot visus līdzekļus, kas ir tās rīcībā. Komisija nosaka, kādus pasākumus tā iesaka veikt attiecīgai valstij.
Ja dalībvalsts rīcība un Komisijas ieteiktie pasākumi izrādās nepietiekami, lai pārvarētu radušās vai draudošās grūtības, Komisija, apspriedusies ar 114. pantā minēto komiteju, sniedz Padomei ieteikumu piešķirt savstarpēju palīdzību un norāda atbilstīgus tās veidus.
Komisija regulāri informē Padomi par stāvokli un tā attīstību.
2. Padome piešķir šādu savstarpēju palīdzību, pieņemot lēmumu ar kvalificētu balsu vairākumu; tā pieņem direktīvas vai lēmumus, kuros paredz sīkākus nosacījumus šādai palīdzībai, kas var izpausties kā:
a) saskaņota pieeja citām starptautiskām organizācijām vai saskaņota darbība citās tādās starptau- tiskās organizācijās, pie kurām dalībvalstis var vērsties;
b) pasākumi, kas jāveic, lai nepieļautu novirzes tirdzniecības plūsmās, ja grūtībās nonākusī valsts uztur vai atkārtoti ievieš pret trešām valstīm vērstus kvantitatīvos ierobežojumus;
c) ierobežota apjoma kredītu saņemšana no citām dalībvalstīm, par ko tās vienojas.
3. Ja Padome nepiešķir Komisijas ieteikto savstarpējo palīdzību vai ja savstarpējā palīdzība un veiktie pasākumi nav pietiekami, Komisija atļauj grūtībās nonākušajai valstij veikt aizsargpasākumus, kuru sīkākus nosacījumus Komisija precizē.
Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var atsaukt šādu atļauju un grozīt minētos nosacījumus.
4. Ievērojot 122. panta 6. punktu, šo pantu vairs nepiemēro, sākoties trešajam posmam.
120. pants
1. Ja maksājumu bilancē pēkšņi rodas krīze un tūlīt netiek pieņemts lēmums, ko paredz 119. panta 2. punkts, attiecīgā dalībvalsts, lai nodrošinātos, var veikt vajadzīgos aizsargpasākumus. Tādiem pasākumiem cik iespējams maz jātraucē kopējā tirgus darbība, un tie nedrīkst būt plašāki nekā noteikti vajadzīgs, lai novērstu pēkšņās grūtības.
2. Komisiju un citas dalībvalstis informē par šādiem aizsargpasākumiem vēlākais tad, kad tie stājas spēkā. Komisija var ieteikt Padomei piešķirt savstarpēju palīdzību saskaņā ar 119. pantu.
3. Pēc tam, kad Komisija sniegusi atzinumu un notikusi apspriede ar komiteju, kas minēta 114. pantā, Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var nolemt, ka attiecīgajai valstij jāgroza, jāpārtrauc vai jāatceļ iepriekšminētie aizsargpasākumi.
4. Ievērojot 122. panta 6. punktu, šo pantu vairs nepiemēro, sākoties trešajam posmam.
121. pants
1. Komisija un EMI sniedz ziņojumus Padomei par panākumiem, ko dalībvalstis guvušas, pildot saistības attiecībā uz ekonomiskās un monetārās savienības izveidi. Šajos ziņojumos ietver vērtē- jumu par to, kā atsevišķu dalībvalstu tiesību akti, tostarp centrālo banku statūti, sader ar šā Līguma
108. un 109. pantu un ECBS Statūtiem. Ziņojumos ir vērtējums arī par to, cik augsts noturīgas konverģences līmenis sasniegts, ņemot vērā katras dalībvalsts atbilstību šādiem kritērijiem:
— augsts cenu stabilitātes līmenis; to konstatē, samērojot inflācijas līmeni attiecīgā valstī ar inflācijas līmeni, augstākais, trijās cenu ziņā stabilākajās dalībvalstīs;
— valsts finanšu stāvokļa stabilitāte; to konstatē, izejot no tā, vai ir sasniegts valsts budžeta stāvoklis bez pārmērīga deficīta, kā noteikts šā Līguma 104. panta 6. punktā;
— vismaz divus gadus attiecīgās valsts valūtas kursa svārstības palikušas Eiropas monetārās sistēmas valūtas maiņas mehānisma noteiktajās robežās, un šīs valsts valūta nav devalvēta attiecībā pret jebkuras citas dalībvalsts valūtu;
— stabilitāte, ko dalībvalsts panākusi konverģencē un ar piedalīšanos Eiropas monetārās sistēmas valūtas maiņas mehānismā, kuru atspoguļo ilgtermiņa procentu likmes.
Četri šajā punktā minētie kritēriji un attiecīgie laikposmi, kuros tie jāievēro, ir sīkāk noteikti šim Līgumam pievienotā protokolā. Komisijas un EMI ziņojumos ņem vērā arī Eiropas valūtas vienības (ECU) attīstību, tirgu integrācijā gūtos sasniegumus, kārtējo maksājumu bilances un to dinamiku, kā arī darbaspēka vienību izmaksu un citu cenu indeksu attīstību.
2. Padome pēc Komisijas ieteikuma, pamatojoties uz šiem ziņojumiem, ar kvalificētu balsu vairākumu izvērtē,
— vai katra konkrēta dalībvalsts atbilst vajadzīgajiem nosacījumiem, lai varētu ieviest vienotu valūtu;
— vai dalībvalstu lielākā daļa atbilst vajadzīgajiem nosacījumiem, lai varētu ieviest vienotu valūtu,
un secinājumus kā ieteikumu iesniedz Padomei, kas sanāk valstu vai to valdību vadītāju līmenī. Notiek apspriedes ar Eiropas Parlamentu, un tas iesniedz savu atzinumu Padomei, kas sanāk valstu vai to valdību vadītāju līmenī.
3. Pienācīgi ievērojot 1. punktā minētos ziņojumus un 2. punktā minēto Eiropas Parlamenta atzinumu, Padome, kas sanāk valstu vai to valdību vadītāju līmenī, ar kvalificētu balsu vairākumu vēlākais līdz 1996. gada 31. decembrim
— pamatojoties uz 2. punktā minētajiem Padomes ieteikumiem, pieņem lēmumu par to, vai dalībvalstu lielākā daļa atbilst vajadzīgajiem nosacījumiem, lai varētu ieviest vienotu valūtu;
— pieņem lēmumu par to, vai Kopienai ir jāpāriet uz trešo posmu,
un, ja tā, tad
— nosaka trešā posma sākuma dienu.
4. Ja līdz 1997. gada beigām nav noteikta trešā posma sākuma diena, trešais posms sākas 1999. gada 1. janvārī. Līdz 1998. gada 1. jūlijam Padome, kas sanāk valstu vai to valdību vadītāju līmenī, atkārtojusi 1. un 2. punktā paredzēto procedūru, izņemot 2. punkta otro ievilkumu, ievērojot 1. punktā minētos ziņojumus un Eiropas Parlamenta atzinumu, pamatojoties uz 2. pantā minētajiem Padomes ieteikumiem, ar kvalificētu balsu vairākumu apstiprina, kuras dalībvalstis atbilst nosacījumiem, kas vajadzīgi, lai ieviestu vienotu valūtu.
122. pants
1. Ja saskaņā ar 121. panta 3. punktu ir pieņemts lēmums noteikt trešā posma sākuma dienu, Padome, pamatojoties uz 121. panta 2. punktā minētajiem ieteikumiem, pēc Komisijas ieteikuma ar kvalificētu balsu vairākumu pieņem lēmumu par to, vai ir tādas dalībvalstis, kam jāpiešķir izņēmuma statuss, kā tas definēts šā panta 3. punktā, un, ja ir, tad kuras tās ir. Tādas dalībvalstis šajā Līgumā dēvē par “dalībvalstīm, kam piešķirts izņēmuma statuss”.
Ja Padome saskaņā ar 121. panta 4. punktu ir apstiprinājusi, kuras dalībvalstis atbilst vajadzīgajiem nosacījumiem, lai varētu ieviest vienotu valūtu, tām dalībvalstīm, kas neatbilst šiem nosacījumiem, piešķir izņēmuma statusu, kā tas definēts šā panta 3. punktā. Tādas dalībvalstis šajā Līgumā dēvē par “dalībvalstīm, kam piešķirts izņēmuma statuss”.
2. Vismaz reizi divos gados vai arī, ja to lūdz dalībvalsts, kam piešķirts izņēmuma statuss, Komisija un ECB ziņo Padomei saskaņā ar 121. panta 1. punktā paredzēto procedūru. Padome, pēc apspriedēm ar Eiropas Parlamentu un pārrunām Padomē, kas sanāk valstu vai to valdību vadītāju līmenī, pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu nolemj, kuras dalībvalstis, kam piešķirts izņēmuma statuss, atbilst vajadzīgajiem nosacījumiem, ko paredz 121. panta 1. punktā izvirzītie kritēriji, un atceļ izņēmuma statusu, kas piešķirts attiecīgajām dalībvalstīm.
3. Šā panta 1. punktā minētais izņēmuma statuss nozīmē to, ka uz konkrēto dalībvalsti neattiecas 104. panta 9. un 11. punkts, 105. panta 1., 2., 3. un 5. punkts, 106., 110. un 111. pants un 112. panta 2. punkta b) apakšpunkts. ECBS Statūtu IX nodaļā ir noteikts, kā tādu dalībvalsti un tās centrālo banku atbrīvo no tās tiesībām un pienākumiem Eiropas Centrālo banku sistēmā.