SOCIĀLAIS DIALOGS

SOCIĀLAIS DIALOGS

Sociālais dialogs ir viens no Eiropas sociālā modeļa pamatelementiem. Tas ļauj sociālajiem partneriem (darba devēju un darba ņēmēju pārstāvjiem) aktīvi līdzdarboties, tostarp ar līgumu palīdzību, Eiropas sociālās un nodarbinātības politikas veidošanā.

JURIDISKAIS PAMATS

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 151.–156. pants.

MĒRĶI

Saskaņā ar LESD 151. pantu darba devēju un darba ņēmēju dialoga veicināšana ir atzīta par ES un tās dalībvalstu kopēju mērķi. Sociālā dialoga mērķis ir uzlabot Eiropas pārvaldību, lēmumu pieņemšanā un īstenošanā iesaistot sociālos partnerus.

SASNIEGUMI

A. (Divpusēja) sociālā dialoga attīstība ES līmenī

Saskaņā ar 1957. gada Romas līgumu viens no Komisijas uzdevumiem ir veicināt dalībvalstu ciešu sadarbību attiecībā uz darba devēju un darba ņēmēju tiesībām apvienoties un vest koplīguma sarunas. Tomēr pirms šī noteikuma īstenošanas pagāja daudzi gadi.

Pēc toreizējā Komisijas priekšsēdētāja Xxxx Xxxxxx iniciatīvas 1985. gadā uzsāktā Val Duchesse sociālā dialoga procesa mērķis bija iekšējā tirgus veidošanā iesaistīt sociālos partnerus, ko pārstāv Eiropas Arodbiedrību konfederācija (ETUC), Eiropas Rūpniecības un darba devēju konfederāciju savienība (UNICE) un Uzņēmumu ar valsts kapitāla daļu Eiropas Centrs (CEEP). Šī procesa rezultātā tika pieņemti vairāki kopīgi paziņojumi par nodarbinātību, izglītību, apmācību un citiem sociāla rakstura jautājumiem.

1986. gadā ar Vienoto Eiropas aktu (tā 118.b pantu) tika radīts juridisks pamats Kopienas mēroga sociālā dialoga attīstībai, un sāka veidoties Eiropas sociālais dialogs, pirmkārt, izveidojot vadības komiteju, kas 1992. gadā kļuva par Sociālā dialoga komiteju (SDK) – galveno divpusēja sociālā dialoga forumu Eiropas līmenī. SDK sanāksmes notiek trīs līdz četras reizes gadā.

1991. gadā UNICE (tagad BusinessEurope), ETUC un CEEP (tagad SGI Europe) pieņēma kopēju deklarāciju, kurā iekļauta prasība obligāti apspriesties ar sociālajiem partneriem par tiesību aktiem sociālajā jomā un dot sociālajiem partneriem iespēju

piedalīties sarunās par pamatnolīgumu slēgšanu Eiropas līmenī. Šī prasība tika atzīta Māstrihtas Protokolam par sociālo politiku pievienotajā Nolīgumā par sociālo politiku, kurš sociālajiem partneriem paredz konstitucionāli atzītu lomu Eiropas likumdošanas procesā. Valsts līmenī sociālajiem partneriem tika nodrošināta iespēja īstenot direktīvas ar koplīgumu palīdzību.

Nolīgums par sociālo politiku tika iekļauts Amsterdamas līgumā (1997), līdz ar to beidzot izveidojot vienotu satvaru sociālajam dialogam Eiropas Savienībā. Šī procesa rezultāts starpnozaru līmenī bija pamatnolīgumi par bērna kopšanas atvaļinājumu (1995), nepilna darba laika darbu (1997) un darbu uz noteiktu laiku (1999), kuri visi tika īstenoti ar Padomes direktīvām.

Lisabonas līgumā (2009) sociālo partneru loma ir uzsvērta vēl vairāk (LESD

152. pants), norādot uz nepieciešamību atvieglot dialogu, vienlaikus ievērojot to autonomiju un daudzveidību.

Pēc 2008. gada ekonomikas un finanšu krīzes palielinājās spiediens uz sociālo dialogu, ko vienlaikus novājināja tā decentralizācija, koplīguma sarunu tvēruma mazināšanās un valsts intervence darba samaksas politikā. Ž. K. Junkera vadītā Komisija veica pasākumus, lai novērstu šo lejupslīdi, tostarp augsta līmeņa konferencē 2015. gada martā paziņojot par “jaunu sākumu sociālajam dialogam” un 2016. gada jūnijā kopā ar sociālajiem partneriem un Eiropas Savienības Padomes prezidentvalsti parakstot četrpusēju nolīgumu. Šis nolīgums no jauna apstiprina Eiropas sociālā dialoga svarīgo lomu ES politikas veidošanas procesā, tostarp Eiropas pusgadā.

2017. gada Eiropas sociālo tiesību pīlārs arī paredz sociālo partneru autonomijas un tiesību uz kolektīvu rīcību ievērošanu un atzīst to tiesības tikt iesaistītiem nodarbinātības un sociālās politikas izstrādē un īstenošanā, tostarp slēdzot koplīgumus. X. xxx xxx Xxxxxxx vadītā Komisija ir atkārtoti apliecinājusi apņemšanos iesaistīties sociālajā dialogā, to paužot, piemēram, paziņojumos par Eiropas zaļo kursu un par spēcīgu Eiropu taisnīgai pārejai, ikgadējā ilgtspējīgas izaugsmes stratēģijā, konkrētām valstīm adresētos ieteikumos un Atveseļošanas un noturības mehānisma mērķos. 2021. gada maijā sociālā dialoga svarīgā loma tika uzsvērta gan Portu sociālās apņemšanās dokumentā (ko parakstījuši Komisija, Parlaments un Eiropas sociālie partneri), gan Eiropadomes Portu deklarācijā. Komisija 2021. gada februārī publicēja ziņojumu par sociālā dialoga stiprināšanu (Nahles ziņojums), kas tika izmantots, lai izstrādātu rīcības plānu Eiropas sociālo tiesību pīlāra īstenošanai, ar kuru Komisija iepazīstināja 2021. gada martā. Citā ar šo rīcības plānu saistītā iniciatīvā galvenā uzmanība veltīta pašnodarbināto personu koplīguma sarunām. Šajā sakarā Komisija 2021. gada decembrī iepazīstināja ar pamatnostādņu projektu un rīkoja sabiedrisku apspriešanu.

Savā 2022. gada darba programmā Komisija ir norādījusi, ka nāks klajā ar paziņojumu par sociālā dialoga stiprināšanu. Nesenā likumdošanas iniciatīva Eiropas sociālo tiesību pīlāra ietvaros – Komisijas priekšlikums direktīvai par adekvātu minimālo algu Eiropas Savienībā – ir nozīmīga ar to, ka tā pastiprina koplīguma sarunu izmantošanu darba samaksas noteikšanā un paredz, ka dalībvalstīm, kurās koplīguma sarunu segums ir mazāks par 70 %, ir jāizstrādā rīcības plāns koplīguma sarunu veicināšanai.

Ar 2022. gada jūnijā panākto provizorisko vienošanos starp Parlamentu un Padomi šī robežvērtība tika palielināta līdz 80 %.

B. Sociālā dialoga sasniegumi ES līmenī

Saskaņā ar LESD 154. pantu pirms jebkādu pasākumu veikšanas sociālās politikas jomā Komisijai ir jāapspriežas ar sociālajiem partneriem. Sociālie partneri tad var tā vietā izvēlēties vest apspriest līguma noslēgšanu. Šādu sarunu vešanai to rīcībā ir deviņi mēneši, un pēc šī perioda beigām tie var:

1. noslēgt līgumu un kopīgi prasīt, lai Komisija ierosina Padomes īstenošanas lēmumu,

2. noslēgt līgumus un īstenot to paši saskaņā ar savām specifiskām procedūrām un praksi un dalībvalstu procedūrām un praksi (brīvprātīgi vai vēlākā posmā autonomi līgumi) vai

3. nolemt, ka viņi nespēj panākt vienošanos; šādā gadījumā Komisija atsāk darbu pie attiecīgā priekšlikuma.

LESD 153. pants arī sniedz dalībvalstīm iespēju uzticēt sociālajiem partneriem īstenot Padomes lēmumus par Eiropas līmenī parakstītu koplīgumu.

Kopš 1998. gada pēc Komisijas Lēmuma 98/500/EK pieņemšanas tika enerģiski attīstīts arī nozaru sociālais dialogs. Galvenajās ekonomikas jomās tika izveidotas vairākas komitejas, un tās ir sasniegušas vērtīgus rezultātus. Ar Padomes lēmumiem tika noslēgti un īstenoti trīs Eiropas līmeņa nolīgumi, proti, par jūrnieku darba laika organizēšanu (1998), civilās aviācijas mobilo darbinieku darba laika organizēšanu (2000) un atsevišķiem to mobilo darbinieku darba apstākļu aspektiem, kuri sniedz savstarpējas izmantojamības pārrobežu pakalpojumus dzelzceļa nozarē (2005). Pirmais daudznozaru nolīgums bija 2006. gada aprīlī parakstītais Nolīgums par darba ņēmēju veselības aizsardzību, pareizi strādājot ar kristālisko silīcija oksīdu un to saturošiem izstrādājumiem un tos pareizi izmantojot. Tam sekoja citi ar Padomes direktīvām īstenoti nozaru nolīgumi: nolīgums par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem iekšējo ūdensceļu transporta nozarē (Padomes Direktīva 2014/112/ES), nolīgums par veselības aprūpes darbinieku aizsardzību pret asu medicīnas instrumentu radītiem ievainojumiem un infekcijām (Padomes Direktīva 2010/32/ES), nolīgums jūras zvejniecības nozarē (Padomes Direktīva 2017/159) un nolīgums starp sociālajiem partneriem jūras transporta nozarē (Padomes Direktīva (ES) 2018/131).

Tomēr attiecībā uz citiem nolīgumiem Komisija nolēma nenākt klajā ar priekšlikumu Padomes lēmumam.

2012. gada aprīlī friziera pakalpojumu nozares sociālie partneri noslēdza nolīgumu par frizieriem paredzētiem norādījumiem attiecībā uz veselībai nekaitīgiem un drošiem darba apstākļiem un pieprasīja Padomei pieņemt īstenošanas lēmumu. Tomēr dažas dalībvalstis pret to iebilda. 2016. gada jūnijā xxxxxxxx pakalpojumu nozare parakstīja jaunu Eiropas pamatnolīgumu par veselības aizsardzību un drošību darbā, no jauna pieprasot tā īstenošanu ar Padomes lēmumu. Pirms nākšanas klajā ar priekšlikumu Padomes lēmumam Komisija nolēma veikt samērīgu ietekmes izvērtējumu. Atklātā vēstulē Komisijas priekšsēdētājam Ž. X. Xxxxxxxx sociālie partneri pauda iebildumus

pret ietekmes izvērtēšanas izmantošanu, lai pamatotu nolīguma neiesniegšanu Padomei. 2018. gada sākumā Komisija informēja sociālos partnerus par to, ka tā nenāks klajā ar priekšlikumu Padomes lēmumam, un ierosināja tā vietā atbalstīt nolīguma īstenošanu ar rīcības plāna palīdzību. Sociālie partneri tam piekrita, un 2019. gada decembrī friziera pakalpojumu nozares sociālie partneri un Komisija vienojās par darbību kopumu nolīguma autonomas īstenošanas atbalstam.

2018. gada 5. martā Komisija informēja centrālās valdības sociālos partnerus, ka tā neierosinās Padomei kā direktīvu īstenot to 2015. gada nolīgumu par informēšanas un uzklausīšanas tiesībām (2.3.6.). Pēc tam, kad Eiropas Sabiedrisko pakalpojumu arodbiedrību federācija (EPSU) iesniedza prasību tiesā, Eiropas Savienības Tiesa 2019. gada 24. oktobrī nolēma, ka Komisijai ir pilnvaras pieņemt lēmumu par to, vai sociālo partneru vienošanās padarīt juridiski saistošas visās ES dalībvalstīs, vai arī no šāda lēmuma atturēties. EPSU iesniedza apelācijas sūdzību, taču 2021. gada septembrī tā tika noraidīta.

Saskaņā ar otro iepriekš minēto izvēles iespēju nolīgums par tāldarbu (2002) bija pirmais nolīgums, kas īstenojams kā autonoms nolīgums. Tam sekoja citi autonomi nolīgumi: par stresu, kas saistīts ar darbu, par Eiropas Savienības atļauju autovadītājiem, kuri sniedz savstarpēji izmantojamos pārrobežu pakalpojumus (abi 2004. gadā), par personas aizskaršanu un vardarbību darbavietā (2007), par aktīvām vecumdienām un paaudžu solidaritātes pieeju (2017) un par digitalizāciju (2020).

Treškārt, vairākos gadījumos sociālie partneri nespēja panākt vienošanos. Piemēram, 2001. gada maijā ar neveiksmi beidzās sarunas par pamatnolīgumu par pagaidu darba aģentūru darbu. Tādēļ Komisija, pamatojoties uz vienprātību, kas tika panākta starp sociālajiem partneriem, 2002. gada martā nāca klajā ar priekšlikumu direktīvai, un 2008. gadā tika pieņemta Pagaidu darba aģentūru direktīva (Direktīva 2008/104/EK). Līdzīgi pēc tam, kad sociālie partneri bija izteikuši nevēlēšanos iesaistīties sarunās, Komisija 2004. gadā ierosināja pārskatīt Darba laika direktīvu (Direktīva 2003/88/ EK). 2009. gadā Parlaments, Komisija un Padome nespēja panākt vienošanos, un 2012. gada decembrī būtisku domstarpību par dežūras laika klasificēšanu dēļ gadu ilgušais sarunu process starp Eiropas sociālajiem partneriem beidzās ar neveiksmi. 2013. gadā Komisija atsāka pārskatīšanu un ietekmes izvērtēšanu, 2015. gadā rīkojot sabiedrisku apspriešanu un 2017. gadā nākot klajā ar īstenošanas ziņojumu, kā arī ar skaidrojošu paziņojumu. Kopš tā laika daži būtiski ar darba laiku saistīti aspekti ir iekļauti citos tiesību aktos, piemēram, Direktīvā par darba un privātās dzīves līdzsvaru un Direktīvā par pārredzamiem un paredzamiem darba nosacījumiem un grozītajā Braukšanas laika regulā.

C. Trīspusējs sociālais dialogs

Kopš paša Eiropas integrācijas sākuma tiek uzskatīts par svarīgu Eiropas tiesību aktu izstrādē iesaistīt ekonomikas un sociālās jomas ieinteresētās personas. Apliecinājums tam ir Ogļu un tērauda nozares padomdevēja komiteja un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja. Kopš 2003. gada augstākā līmeņa trīspusējā sociālo lietu sanāksme par izaugsmi un nodarbinātību ir pulcējusi kopā tā brīža ES Padomes prezidentvalsts, divu nākamo prezidentvalstu, Komisijas un sociālo partneru augsta

līmeņa pārstāvjus, lai atvieglotu pastāvīgu apspriešanos. Tā notiek vismaz divreiz gadā – pirms Eiropadomes pavasara un rudens samita.

EIROPAS PARLAMENTA LOMA

Parlaments uzskata, ka sociālais dialogs ir ļoti svarīgs elements dalībvalstu tradīcijās. Parlamenta Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja aizvien biežāk aicina ES līmeņa sociālos partnerus paust savu viedokli. Ar Lisabonas līgumu tika noteiktas Parlamenta tiesības tikt informētam par Savienības līmenī noslēgtu kopēju nolīgumu īstenošanu (LESD 155. pants) un par Komisijas iniciatīvām nolūkā veicināt dalībvalstu sadarbību (LESD 156. pants), tostarp jautājumos, kas saistīti ar tiesībām apvienoties un vest koplīguma sarunas.

Savā 2014. gada 13. marta rezolūcijā par nodarbinātības un sociālajiem aspektiem, kas saistīti ar ECB, Komisijas un SVF lomu un darbībām, un 2017. gada 15. februāra rezolūcijā par vienotā tirgus pārvaldību saistībā ar 2017. gada Eiropas pusgadu Parlaments prasa pastiprināt sociālo partneru lomu jaunajā ekonomikas pārvaldības procesā. Tādā pašā garā Parlaments savā 2018. gada 19. aprīļa rezolūcijā par priekšlikumu Padomes lēmumam par dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnēm aicina Komisiju un dalībvalstis pastiprināt konkrētu atbalstu patiesam sociālajam dialogam, ejot tālāk par vienkāršu apspriešanos. 2019. gada 16. aprīlī rezolūcijā par direktīvu par pārredzamiem un paredzamiem darba nosacījumiem un rezolūcijā par priekšlikumu izveidot Eiropas Darba iestādi Parlaments atkārtoti norādījis, ka vienmēr būtu jāievēro sociālo partneru autonomija, to iespējas rīkoties kā darba ņēmēju un darba devēju pārstāvjiem un valstu darba attiecību sistēmu dažādība. Uz sociālo partneru un sociālā dialoga būtisko lomu Parlaments nesen atkārtoti norādīja arī savā 2021. gada 16. decembra rezolūcijā par demokrātiju darbā. Šajā rezolūcijā Parlaments aicina Komisiju un dalībvalstis kopā ar sociālajiem partneriem apņemties līdz 2030. gadam panākt to, ka koplīguma sarunu tvērums ir 90 %.

Kopš Covid-19 krīzes sākuma Parlaments ir uzsvēris nepieciešamību pēc pienācīga sociālā dialoga visos līmeņos, lai sekmīgi īstenotu ES atveseļošanas plānu, piemēram, 2020. gada 22. oktobra rezolūcijā par eurozonas nodarbinātības un sociālās politikas nostādnēm 2020. gadā un 2021. gada 11. marta rezolūcijā par Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgadu. Šajās rezolūcijās uzsvērts, ka sociālais dialogs un koplīguma sarunas ir galvenie darba devēju un arodbiedrību rīcībā esošie instrumenti, lai noteiktu taisnīgu darba samaksu un darba apstākļus, un ka labi attīstīta koplīguma sarunu sistēma palielina dalībvalstu noturību ekonomikas krīzes laikā. Parlaments arī atkārto savus agrākos aicinājumus atbalstīt sociālo partneru spēju veidošanu un būtiskāku to līdzdalību Eiropas pusgadā un prasa, lai konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos nākotnē tiktu iekļauts iznākums sociālo partneru iesaistīšanai darba samaksas noteikšanas mehānismos. Rezolūcijā par Eiropas pusgadu Parlaments ierosina apsvērt taisnīguma nosacījumu piemērošanu uzņēmumiem, kas vēlas saņemt publiskos līdzekļus, pieprasot tiem ievērot prasību par koplīguma sarunām un darba ņēmēju līdzdalību uzņēmuma lēmumu pieņemšanas procesā.

Xxxxx Xxxxxxx / Xxxx Xxxxxx

08/2022