Starptautiskā tiesiskā atbildība
Starptautiskā tiesiskā atbildība
Starptautiski tiesiskā atbildība ir starptautisko tiesību subjektu pienākums atbildēt par to darbības vai bezdarbības rezultātā radīto kaitējumu.
Starptautiski tiesisko atbildību var arī definēt kā valsts starptautiski prettiesiskas darbības juridiskās sekas, konkrēti, no vienas puses,
tiesībpārkāpēja pienākumu, no otras, - cietušās valsts tiesības un pilnvaras.
Starptautiski tiesiskā atbildība ir apskatāma arī kā starptautisko tiesību pamatprincips, kas izriet no starptautisko tiesību sistēmas juridiskās dabas, valsts suverenitātes un valstu vienlīdzības doktrīnas. Tā nodrošina, ka, kāda valsts
pastrādā starptautiski prettiesisku aktu pret citu valsti, tai iestājas starptautiskā atbildība.
Respektīvi, starptautiski tiesiskā atbildība ir starptautisko tiesību nozare, kas reglamentē atbildību ar starptautiski prettiesisku aktu pastrādāšanu un kompensāciju par radīto kaitējumu. Starptautiskajās
attiecībās, tāpat kā jebkurās citās sabiedriskās attiecībās, viena tiesību subjekta
iejaukšanās otra tiesību subjekta juridisko interešu sfērā sekas ir atbildība dažādos tās veidos. Reparācijas un restitūcija par starptautiski prettiesisku darbību Eiropā jau sen ir bijusi tiesību sastāvdaļa. Jau viduslaikos valstu īpašos pienākumus citai pret citu un atbildību par to pārkāpšanu noteica starptautiskos līgumos. Tādi
starptautisko tiesību klasiķi kā Xxxxxxx bieži saistīja reparācijas un restitūciju ar netaisnīga kara sekām. Mūsdienās starptautisko tiesību normu attīstība jau noliedz privātās represālijas, ierobežo spēka pielietošanu pašaizsardzības gadījumos, bet ANO Starptautiskā tiesa izdarīja lielu ieguldījumu starptautiskās atbildības koncepcijas attīstībā.
Tā Spanish Zoneof Marocco Claims lietā tiesnesis Xxxxxx paziņoja:
„Atbildība ir nepieciešamas tiesību sekas. Visas starptautiska rakstura tiesības ir saistītas ar starptautisko atbildību. Ja noteiktas saistības netiek pildītas, tad
atbildības sekas ir pienākums samaksāt reparācijas. ” Savukārt ChorzowFactory ( Jurisdiction)Starptautiskās justīcijas pastāvīgā tiesa noteica: ”Tas ir starptautisko tiesību princips, ka saistību pārkāpuma sekas ir pienākums samaksāt atbilstošas formas reparāciju. Reparācijas tādēļ cieši saistītas ar nespēju piemērot konvenciju, un nav nepieciešams tās noteikt pašā konvencijā.”
Starptautiskā atbildība ir cieši saistīta ar valstu starptautiskajām saistībām un tieši atbilst tām. Ikvienas starptautiskās saistības pārkāpums ir saistīts ar atbildību par to. Starptautisko tiesību noteikumi par valstu atbildību reglamentē arī pieļaujamos atbildes pasākumus uz šādiem pārkāpumiem un šīs atbildības veidus.
Starptautiski tiesiskā atbildība, pēc autora (X. Xxxxxx) viedokļa, ir arī viens no galvenajiem starptautiskā miera un drošības, starptautiskās tiesiskās kārtības, nacionālās drošības un fizisko personu drošības galvenajiem garantiem.
Starptautiski tiesisko atbildību iedala valstu, starptautisko organizāciju, korporāciju un fizisko personu atbildībā.
Starptautiskās atbildības jautājumus var risināt diplomātiskā ceļā, ar
jebkuras ārpustiesas starptautisko strīdu izlīdzināšanas procedūras starpniecību
starptautiskās justīcijas institūcijās, kā arī ar divpusējo vai daudzpusējo starptautisko pretenziju komisiju palīdzību.
Starptautiski tiesiskās atbildības pamats ir starptautisko tiesību subjektu darbība vai bezdarbība, kas pārkāpj citu starptautisko tiesību subjektu tiesības, ir pretrunā ar pārkāpēja starptautiskajām saistībām un veido starptautisko tiesību pārkāpumu.
Brounlijs par starptautiskās atbildības pamatu uzskata viena tiesību subjekta tiesisko interešu pārkāpumu no otra tiesību subjekta puses. Starptautisko atbildību parasti saista ar valstīm, bet patiesībā tā ir saistāma ar visu veidu tiesību subjektiem.
Regulējums:
♦ paražu tiesības- regulē pārsvara. Parasti valsts par šiem jautājumiem vienojas savstarpējos līgumos.
♦ atsevišķas konvenciālās normas, attiecībā uz valstīm, īpaši ANO Starptautisko tiesību komisijas 2001.gada “The draft articles on Responsibility of States for internationally wrongful acts” (Normu projekts par valsts atbildību par starptautiski prettiesiskiem nodarījumiem). Šis projekts ir eksistējušo paražu tiesību normu apkopojums. Šis projekts ir domāts pieņemšanai, ka starptautiskā konvencija. Atsevišķas līguma normas var paredzēt atbildību, taču tas ir izņēmuma gadījums, nevis likumsakarība.
Pie noteiktiem apstākļiem atbildība var iestāties arī starptautiskajām organizācijām. Spēja atbildēt ir viena no starptautiskās tiesībsubjektības elementiem.
Starptautiskās tiesiskas atbildības subjekti
Pamatā valstis, bet var būt arī starptautiskās organizācijas, fiziskas personas un citi ar starptautisko tiesībsubjektību apveltīti veidojumi
1. Valsts- pilna apmēra atbildība attiecas uz valstīm. Pēc vispārēja noteikuma atbildība nav ierobežota.
2. Starptautiskas organizācijas (ļoti reti). Bieži vien ir paredzēta solidāra atbildība tiem šīs organizācijas locekļiem, kas pieņēma šo prettiesisko lēmumu.
3. Fiziskās personas (X.Xxxxxxxxx)
Atbildības jēdziens, veidi, forma
Starptautiski tiesiskā atbildība- ir negatīvas sekas, kuras iestājas par starptautisko tiesību pārkāpumu. Šis sekas var izpausties piemēram, ka pienākums likvidēt radīto kaitējumu. Šis tiesiskas sekas iestājas starptautisko tiesību normu pārkāpējam.
Veidi:
1) materiālā jeb ekonomiskā (iestājas valstīm, starptautiskām organizācijām u.t.t.)
2) politiskā (iestājas valstīm, starptautiskām organizācijām u.t.t.)
3) krimināltiesiskā (iestājas fiziskām personām). Par starptautisko tiesību pārkāpumiem var atbildēt arī fiziskas personas. Taču šajā gadījumā jāizšķir atbildību, kas iestājas izpildītājiem un tiem, kas deva pavēle izpildīt darbību, kas ir
starptautisko tiesību pārkāpums. Fiziskas personas atbild par starptautiskiem noziegumiem- genocīdu, noziegumiem pret mieru, kara noziegumiem.
Formas:
1. Politiskā - represālijas, darbības apturēšana starptautiskajā organizācijā un izslēgšana no tām, suverenitātes ierobežojumi (suverenitātes ierobežojumi iestājas parasti tikai ļoti smaga starptautisko tiesību pārkāpuma rezultātā( piemēram, Vācija pēc II pasaules kara, vai tagad Irāka). Pienākums sniegt apmierinājumu
2. Materiālā- reparācijas. Aizsākums šai atbildībai tika likts lietā Chorcow factory case PCIJ Series, 1928. Materiāla atbildība izpaužas pienākuma maksāt naudu.
Valsts atbildība
Starptautiski prettiesisks akts (darbība vai bezdarbība) izraisa valsts starptautisko atbildību (projekta 1.p.)
Prettiesiska akta pazīmes:
♦ attiecināms uz valsti saskaņā ar starptautiskajām tiesībām
♦ veido starptautisko tiesību pārkāpumu (2.pants)
Starptautiskais akts ir prettiesisks, ja tas pārkāpj starptautiskas tiesības, pat, ja ir saskaņā ar iekšējām tiesībām (3.pants). Tātad valsts atbildība iestājās neatkarīgi no tam vai pārkāpums ir vai nav nosodāms saskaņā ar nacionālajām tiesībām, t.i., nacionālas tiesības nevar kalpot par attaisnojumu.
Attiecināmība uz valsti( 4-11.pants):
1. Nodarījumu ir veikusi valsts institūcija
2. Nodarījumu ir veikusi persona vai veidojums, kurš izpilda valsts funkcijas. Šeit ir domāta valsts varas deleģēšana. Formāli šī persona vai veidojums neskaitās piederīga pie valsts sistēmas piederīga, taču tai ir deleģēta kāda valsts vara.
3. Nodarījumi ir veikusi viena valsts institūcija, kura darbojas citas valsts labā.
4. Nodarījums ir veikts, pārsniedzot pilnvaras vai instrukcijas. Valsts atbildes par pārkāpumu arī tad, ja persona būs rīkojusies ārpus viņam dotajām pilnvarām.
5. Nodarījumu ir vadījusi vai kontrolējusi valsts. Nodarījumu veicējs šajā gadījumā nav valsts institūcija, vai persona, vai veidojums ar izpildvaras funkcijām, bet to ir veikusi kāda fiziskā vai juridiska persona, kuru vada valsts.
6. Nodarījums veikts situācijā, kad nepastāv valsts vara vai tā nav darboties spējīga. Šajā gadījuma valsts funkcijas realizē kāds cita veidojums, un šis veidojums, darbojoties, izdara starptautisko tiesību pārkāpumu. Par šo pārkāpumu ir atbildīga valsts, jo tai bija pienākums nodrošināt valsts varas realizāciju.
7. Sacelšanās vai līdzīgu kustību nodarījums. Valsts, kas ir izveidojusies pēc starptautiskā pārkāpuma sacelšanās rezultātā, arī atbild par šis kustības paveiktiem nodarījumiem.
8. Nodarījums, kuru valsts ir akceptējusi un atzinusi.
Starptautisko tiesību pārkāpums (12-15.pants):
1) Starptautiskās tiesības ir pārkāptas, ja valsts nav rīkojusies saskaņā ar savām saistībām neatkarīgi no to izcelsmes un veida (12.p.)
2) Nav pārkāpums, ja nodarījuma brīdī pārkāptā saistība nebija saistoša valstij (piemēram, tā radās vēlāk, vai valsts nav ratificējusi to dokumentu, kur tā ir noteikta.
3) Nodarījums laikā:
a) vienreizējs (īslaicīgs pārkāpums izdarīts tad, kad tika veikts nodarījums, pat ja tā sekas turpinās)
b) ilgstošs pārkāpums tiek izdarīts visā tajā laikā, kad nodarījums paliek pretrunā ar starptautiskajām tiesībām esošs.
c) tādu pienākumu pārkāpums, kur□ uzliek par pienākumu valstij novērst atgādinājumu, ilgst visu laiku, kamēr turpinās prettiesisks atgādinājums (atbildība par bezdarbu)
4) Vairāku sekojošo nodarījumu izraisīts pārkāpums- ilgst no pirmā līdz pēdējam atgādinājumam.
Starptautisko tiesību pārkāpumi:
1. delikti (mazāk kaitīgi)
2. Starptautiskie noziegumi (ļoti kaitīgi ) X.Xxxxxxxxx Delikta objekts var būt:
• starptautisko līgumu un vispārpieņemto starptautisko tiesību principu ievērošana;
• ārvalsts tiesības, gods, cieņa, un tās īpāšuma tiesības;
• ārvalstnieku tiesības;
• ārvalsts diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību un to personāla tiesības, privilēģijas un imunitāte;
• starptautisko organizāciju tiesības, privilēģijas un imunitāte;
• palīdzības sniegšana otrai valstij, zinot, ka tā pārkāpj starptautiskās tiesības;
• apzināta otras valsts tiesībpārkāpumu vadīšana un kontrolēšana;
• apzināta otras valsts piespiešana pastrādāt tiesībpārkāpumu. Starptautiskā nozieguma objekts var būt:
• miers;
• valstu un tautu drošība;
• draudzīgas attiecības starp tautām;
• rupji un masveida cilvēka tiesību pārkāpumi (genocīds);
• rupji un masveida kara likumu un paražu un humanitāro tiesību pārkāpumi;
• starptautisko krimināltiesību pārkāpumi (pirātisms, cilvēku un narkotiku tirdzniecība).1
Starptautiskajam noziegumam vai deliktam, lai tas tiktu konstatēts, ir jāsatur vaina, tātad vai nu tiešs nodoms izraisīt kaitīgās sekas, vai apzināti šīs kaitīgās sekas jāpieļauj, vai jāpieļauj neuzmanība vai arī noziedzīga pašpārliecinātība.
Starptautisko noziegumu subjektīvā puse ir noteikta daudzos starptautiskos dokumentos. Tā 1974.gada Agresijas definīcijā noteikts, ka agresija ir:
1. 1 XXXXXX, X. Starptautiskās publiskās tiesības. III.sēj. Rīga: 2007, 263.lpp
• vienas valsts iebrukums vai uzbrukums otras valsts teritorijai vai jebkura militāra okupācija, kā arī citas valsts pievienošana ar spēku;
• citas valsts teritorijas bombardēšana ar bruņotajiem spēkiem vai jebkādu ieroču pielietošana pret citas valsts teritoriju;
• citas valsts ostu vai piekrastes blokāde ar bruņotajiem spēkiem;
• uzbrukums ar bruņotajiem spēkiem citas valsts sauszemes, jūras un gaisa spēkiem;
• vienas valsts bruņoto spēku, kas atrodas otras valsts teritorijā saskaņā ar savstarpējo līgumu, darbība pret šo valsti pretēji līguma noteikumiem;
• vienas valsts atļauja izmantot savu teritoriju valstij agresijas izraisīšanai pret trešo valsti;
• bruņoto bandu, grupu vai valsts regulāru bruņoto spēku un algotņu iesūtīšana bruņota spēka pielietošanai pret otru valsti.
Definīcijas 4. pantā noteikts, ka minētais uzskaitījums nav izsmeļošs. Nekādi politiski, militāri, ekonomiski vai citi apsvērumi nevar kalpot par attaisnojumu agresijai.2
Atbildība par citas valsts darbībām (16- 19.pants):
1. Palīdzības sniegšana pārkāpuma izdarīšanā
2. Pārkāpuma izdarīšanas vadīšana vai kontrolēšana
3. Piespiešana izdarīt pārkāpumu Pazīmes:
a) Valsts apzinās, ka tiek veikta prettiesiska darbība, bet neskatoties uz to sniedz palīdzību
b) Valsts apzinās, ka šis darbības veikšana būs starptautisko tiesību pārkāpums arī tad, ja to veiktu šis valsts un pār to iestāsies starptautiski tiesiskā atbildība
Apstākļi, kas izslēdz atbildību (20-27.pants):
♦ Aizskartās valsts piekrišana. Nevar akceptēt aizskartās valsts piekrišanu, ja tiek pārkāpta jus cogens norma.
♦ Pašaizsardzība
♦ Pretpasākumi starptautisko tiesību pārkāpumiem
♦ Force majeure
♦ Ārkārtējas palīdzības sniegšana- parasti notiek, lai glābtu citu valsts iedzīvotājus
♦ Galēja nepieciešamība- darbība tiek veikta, lai novērstu vēl lielāku kaitējumu.
Šie apstākļi izslēdz pienākumu kompensēt nodarīto kaitējumu.
Šie apstākļi izslēdz valsts atbildību tiktāl, ciktāl bija nepieciešams izdarīt pārkāpumu. Ja pārkāpums pārsniedz šis attaisnojošas robežas, tad iestājas atbildība. Tātad:
a) automātiski šie apstākļi neizslēdz valsts atbildību
b) var saglabāties zaudējumu atlīdzības pienākums.
2 XXXXXX, X. Starptautiskās publiskās tiesības. III.sēj. Rīga: 2007, 264.lpp
Apstākļi, kas ierobežo valsts atbildību:
1) pats cietušais varēja veikt, kādas darbības , kas izslēgtu zaudējumu nodarīšanu.
par atbildības ierobežojumiem var kalpot tie mērķi, kas ir noteikti ANO Statūtos. (O.Galaders)
Starptautiskās atbildības saturs
1) Pienākums pārtraukt prettiesiskas darbības
2) Pienākums turpināt pildīt savas saistības
3) Pienākums neatsākt prettiesiskas darbības veikšanu
4) Pienākums atlīdzināt zaudējumus. Jebkura prettiesiskā darbība, kura ir radījusi zaudējumus, uzliek pienākumu tos atlīdzināt.
5) Neiespējamība aizbildināties ar nacionālajām tiesībām.
Zaudējumu atlīdzība (34-39.pants)
1. Restitūcija- iepriekšējā stāvokļa atjaunošana. Tā varētu notikt, kā restaurācija (piemēram, piesārņoto ūdeņu attīrīšana), ja tā ir iespējama.
2. Kompensācija (pilna vai vismaz daļējā apmēra). Praksē atlīdzinot zaudējumos netiek ņemta vērā neiegūta pelņā, atlīdzina reālus zaudējumus (X.Xxxxxxxxx).
3. Satisfākcija- apmierinājuma sniegšana izpaužas nemateriālā formā (piemēram, valsts atvainošanas- kā valsts savas vainas atzīšana). Satisfākcija - pārkāpējs apliecina, ka pārkāpums ir bijis un ka viņš to vairs neatkārtos.
4. Procenti. Tas pats kā civiltiesībās saprot ar likumiskiem procentiem. Nosakot atlīdzības apmēru jāņem vērā arī cietušais un to rīcība, kas veicināja zaudējumu rašanas.
5. Nosakot atlīdzības apmēru, jāņem vērā arī cietušo tīša darbība vai izlaidība
Kontribūcija - zaudējošā valsts maksa uzvarējošai ( tas nav tagad uzskatīta par materiālās atbildības veidu). 1949.gada šis atbildības veids ir pasludināts par nelikumīgu.
Retorsija - atbilde uz nedraudzīgam darbībām, kuri nav veidojuši tiesības pārkāpumu.
Represālijas var būt gan individuālas, gan kolektīvas -tās varētu tikt uzskatīts par tiesību pārkāpumu, bet tā kā tas ir atbildes reakcija, tad tā ir uzskatīta par tiesisku.(X.Xxxxxxxxx)
Valsts ir tiesīga veikt sankcijas pret pārkāpēju arī bez ANO DP rezolūcijas- tiesīga, ja vajag tūlīt veikt pašaizsardzību. Ja no pārkāpuma ir pagājis kāds laiks, tad vairs nav tiesīga. Cietusi valsts var izdarīt pretpasākumus, bet tiem jābūt samērīgiem ar tiem pārkāpumiem, no kuras cietusi valsts
Piemērs pastāv trīs valstīs - A, B, C. Valsts A izdara pārkāpumu pret valsti B. Valstij C ir tiesības prasīt atbildību, kaut arī pārkāpums netika veikts pret viņu, ja cietuša valsts to neizdarīs.
Fizisko personu atbildība- Saka strādāt Romas Starptautiskais kara tribunāls- tam ir jurisdikcija gadījumā, ja personas netiek sauktas pie atbildības to nacionālās valstīs. Par juridisko peronu atbildību netik runāts.
Valstu starptautiskās atbildības vēsture un pamatnostādnes
Vēsturiski vispārējā teorija par valstu atbildību ir radusies no principa, ka saskaņā ar starptautiskajām tiesībām valsts ir atbildīga par ārvalstniekam radītu ar valsti saistītu kaitējumu. Mūsdienās to jau vairs nesaista tikai ar ārvalstniekiem radītu kaitējumu, bet gan ar jebkuru starptautisko tiesību pārkāpumu no valsts puses. Tādējādi valstu atbildība ir cieši saistīta ar valstu tiesībām un pienākumiem, pastāvīgo suverenitāti par tās dabas resursiem un starptautisko tiesību principiem, kas ir piemērojami draudzīgām attiecībām un sadarbībai starp valstīm.
Fizisku personu starptautiskās atbildības koncepcijas vēsture
Pēc Versaļas miera līguma 227.panta 1.daļas sabiedrotie apsūdzēja bijušo Vācijas imperatoru Xxxxxxxx XX Xxxxxxxxxxxx „augstākajā noziegumā pret
starptautisko morāli un līguma neaizskaramību”. Tika veikti sagatavošanas darbi viņa tiesāšanai īpašā tribunālā. Tomēr process izpalika, jo Vilhelms ieguva
patvērumu pie saviem radiniekiem Xxxxxxxxxxxx karaļnama pārstāvjiem Nīderlandē, kas viņu neizdeva.
Līguma 228.pants noteica, ka Vācijas valdība atzīst sabiedroto tiesības nodot kara tribunāliem personas, kas tiek apsūdzētas kara likumu un paražu pārkāpumos.
Vācija apsolīja izdot sabiedrotajiem šīs personas. 1920.gada 3.februārī šie no
tūkstoš apsūdzētajiem sastāvošie saraksti tika nodoti Vācijai, bet tā ierosināja pati viņus tiesāt Leipcigas Augstākajā tiesā. Sabiedrotie tam piekrita. Vācija no visa garā saraksta tiesāja tikai 12 personas, pusi attaisnoja, pārējos notiesāja ar nelieliem cietumsodiem.
Nirnbergas process
Nirnbergas process notika no 1945.gada 20.novembra līdz 1946.gada 1.oktobrim.
Fašistiskās Vācijas galvenos kara noziedzniekus tiesāja Nirnbergas procesā, kura organizēšana notika atbilstoši vairāku starptautisko konferenču lēmumiem.
Tomēr ar pirmo ierosinājumu par šāda procesa nepieciešamību ar t.s. Sv. Džeimsas deklarāciju 1942.g. 13.janvārī klajā nāca 9 Vācijas okupētās valstis- Beļģija, Nīderlande, Čehoslovākija, Francija, Grieķija, Luksemburga, Norvēģija, Polija un Dienvidslāvija. Deklarācijā šīs valstis interna aliaapņēmās darboties kopīgi, lai vestu pie tiesas vainīgos Eiropā pastrādātajos noziegumos. Tam bija nepieciešama
„starptautiskā solidaritāte, lai novērstu šo vardarbības aktu atkārtošanos sabiedrības
atriebības rezultātā un lai apmierinātu civilizētās pasaules taisnīguma apziņu”. Deklarācijā noteikts par „kara principiālo mērķi sodīt ar organizētas justīcijas palīdzību tos, kas ir vainīgi vai atbildīgi par šiem noziegumiem, neatkarīgi no tā, vai viņi ir devuši sameklēt tos, izdot tiesai, tiesāt un garantēt, ka pasludinātie spriedumi tiek izpildīti”.
1943.gadā oktobrī tika radīta Apvienoto Nāciju Kara noziegumu komisija (UnitedNationsWarCrimesCommission- UNWCC), kas kļuva par svarīgo šo noziegumu dokumentācijas centru, jo tai antihitleriskās koalīcijas dalībvalstis iesūtīja savas prasības un tā publicēja kara noziegumos aizdomās turēto sarakstus. Komisija sadarbojās 17valstis, PSRS tai nepievienojās, jo Padomju Savienības pieprasīja, lai tajā tiktu pielaistas visas 16 PSRS savienotās republikas.
Princips, pēc kura noziedzīgo pavēļu un slepeno rīkojumu tiešie izpildītāji tiek saukti pie atbildības pēc to valstu likumiem, kuru teritorijās šie noziegumi ir pastrādāti, tika formulēts jau 1943.gada 30.oktobra Maskavas deklarācijā par
hitleriešu atbildību par pastrādātajām zvērībām, kurā bija noteikts, ka jebkura pamiera Vācijā laikā vācu virsnieki un nacistu partijas pārstāvji, kas bija atbildīgi par zvērībām, masu slepkavībām vai apzināti tajās piedalījās, tiks nosūtīti atpakaļ uz valstīm, kur viņi pastrādājuši savus noziegumus, lai viņus varētu tiesāt un sodīt atbilstoši šo atbrīvoto valstu likumiem. Atbildīgo sarakstus jau sastādīja UNWCC.
Nākamais Maskavas deklarācijas jauninājums bija tas, ka minētajām nacionālajām tiesām bija jānotiek neatkarīgi no tās tiesas, kurā bija jātiesā tie vācu noziedznieki, „kuru noziegumiem nebija noteiktas ģeogrāfiskas vietas un kuri bija jātiesā ar sabiedroto vienotu nolēmumu ”.
Tomēr galveno noziedznieku koncepcija tika izstrādāta tikai sakarā ar
Starptautiskā kara tribunāla izveidošanu, kaut arī praktiski šo terminu jau pielietoja pirms tam adhocnacionālajās tiesās un tribunālos zemāka līmeņa noziedzniekiem atbildības nodrošināšanai.
Nirnbergas procesa turpmāko organizēšanu pamatā nodrošināja amerikāņi, kaut arī procesa noteikumus pieņēma karstu debašu laikā starp ASV, Francijas, Lielbritānijas un PSRS pārstāvjiem. 1945.g. 2.maijā ASV prezidents Xxxxxxx iecēla Savienoto Valstu Augstākās tiesas locekli tiesnesi Xxxxxxx X. Xxxxxxxx par šīs valsts pārstāvi sarunās par tribunāla izveidošanu un galveno padomnieku ASV kriminālvajāšanas komandai tajā. 1945.g. 7.maijā Vācija kapitulēja.
Tribunāla sagatavošanai pamatu bija ielikusi UNWCC, pateicoties tam
atbilstoši t.s. „Tailora” ziņojumam ASV militārajiem komandieriem bija iespēja aizturēt un apcietināt aizdomās turētos kara noziedzniekus bez nepieciešamības pierādīt to kara noziegumus. Tomēr arī pašiem militārajiem komandieriem nebija tiesību šādus tribunālus organizēt, izņemot gadījumus, kad to pieprasīja militārās drošības vai okupācijas apsvērumi to okupācijas zonās. Pēdējos gadījumos tomēr netiesāja personas, kas ieņēma augstus civilos vai militāros amatus.
Apvienoto Nāciju Londonas vienošanās par Eiropas ass valstu galveno kara noziedznieku vajāšanu un sodīšanu, kuraibija pievienoti Starptautiskā kara tribunāla Statūti, tika parakstīta Londonā 1945.gada 8.augustā ASV, Francijas, Lielbritānijas un PSRS pārstāvju apspriedē, kas notika Xxxxxxxx vadībā, balstoties uz viņa ‘Iepriekšējo ziņojumu’. Vadoties pēc šiem dokumentiem tika
izveidots Nirnbergas Starptautiskais kara tribunāls.Tas darbojās visu Apvienoto Nāciju interesēs un pielietoja Starptautiskā kara tribunāla( SKT)
Statūtus kā „neapstrīdamu un pietiekamu likumu, kas nosaka procesa pamatus, tā kārtību un galveno kara noziedznieku sodus”.
Pēc Nirnbergas SKT Statūtu galveno kara noziedznieku sodīšanai
6.panta šāda rīcība ir noziegumi:
a) Noziegumi pret mieru, tajā skaitā agresīva kara plānošana, sagatavošana, izraisīšana vai vešana vai karš, pārkāpjot starptautiskos līgumus, vienošanos vai solījumus, vai līdzdalība kopējā plānā vai sazvērestībā, kas vērsti uz jebkuras iepriekš minētas darbības īstenošanu;
b) Kara noziegumi, tajā skaitā kara likumu un paražu pārkāpumi;
c) Noziegumi pret cilvēcību, tajā skaitā slepkavības, iznīcināšana, paverdzināšana, izsūtīšana un cita veida nežēlība, kam tiek pakļauti civiliedzīvotāji pirms kara vai kara laikā, vai vajāšana pēc politiskiem, rases vai reliģiskajiem motīviem ar mērķi īstenot šos noziegumus, vai sakarā ar jebkuru noziegumu, kas pakļauts Tribunāla jurisdikcijai neatkarīgi no tā, vai šīs darbības bija vai nebija tās valsts iekšējo
tiesību pārkāpumi, kur tās tika pastrādātas.
Nirnbergas SKT Statūti, Apsūdzības raksts un Tribunāla spriedums nošķir fizisku personu- galveno kara noziedznieku atbildību, kas atbild kā par saviem, tā izpildītāju noziegumiem, no noziedzīgu komandu izpildītāju atbildības.
ANO tās pirmajā sesijā ĢA rezolūciju 1946.g. 11.decembrī ir ‘apstiprinājusi Nirnbergas un Tokijas procesu Statūtu un spriedumu principus un devusi uzdevumu ar ĢA 1946.g. 11.decembra rezolūciju izveidotajai Starptautisko tiesību kodifikācijas komitejai izturēties pret tiem kā primārā
svarīguma jautājumu, kodificējot noziegumus pret mieru un cilvēces drošību vai kodificējot starptautiskās krimināltiesības.
Nirnbergas principus formulēja 1950.g. 29.jūlijā Ženēvā. Tajos noteikti šādi principi.
I princips
Jebkura persona, kura pastrādā darbību, kas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām veido noziegumu, ir atbildīga, un tāpēc tā jāsoda.
II princips
Tas fakts, ka iekšējās tiesības neuzliek sodu par darbību, kas veido noziegumu saskaņā ar iekšējām tiesībām, neatbrīvo šo darbību pastrādājušos personu no atbildības saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.
III princips
Tas fakts, ka persona, kura pastrādājusi darbību, kas veido noziegumu saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, ir rīkojusies kā valsts galva vai atbildīga valdības amatpersona, neatbrīvo viņu no atbildības saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.
IV princips
Tas fakts, ka persona ir rīkojusies, izpildot savas valdības vai priekšnieka pavēles, neatbrīvo viņu no atbildības saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ar noteikumu, ka tai patiesībā bija morālas izvēles iespēja.
V princips
Ikvienai personai, kura ir apsūdzēta par noziegumu saskaņā ar
starptautiskajām tiesībām, ir tiesības uz godīgu tiesu, kas balstās uz faktiem un tiesībām.
VI princips
Šeit turpmāk noteiktie noziegumi ir sodāmi kā noziegumi saskaņā ar starptautiskajām tiesībām:
a) Noziegumi pret mieru
b) Xxxx xxxxxxxxx
c) Noziegumi pret cilvēcību
VII princips
Līdzdalība noziegumu pret mieru, kara noziegumu vai noziegumu pret cilvēcību pastrādāšana, kā tas noteikts VI principā, ir noziegums saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.
Tokijas process
Tokijas procesā, kuru izveidoja saskaņā ar ASV, Austrālijas , Francijas, Jaunzēlandes, Kanādas, Ķīnas, Lielbritānijas, Nīderlandes un PSRS 1946. gada 19.janvāra vienošanos, kurai pievienojās arī Filipīnas un Indija atbilstoši Tālo Austrumu Starptautiskā tribunāla Statūtiem, kas , tāpat kā Nirnbergas Starptautiskā kara tribunāla Statūti, ietvēra procesuālās normas, tiesāja galvenos japāņu kara noziedzniekus. Minēto valstu pārstāvji veidoja tribunāla sastāvu. Process notika no 1946.gada 3.maija līdz 1948.gada 12.novembrim. Tiesāti tika ne visi galvenie Japānas kara noziedznieki. Tiesai nodeva tikai 28 noziedzniekus, no kuriem notiesāja 25. Ar nāvessodu pakarot notiesāja bijušos premjerministrus Todzio un Hireta ministru Xxxxxxx, ģenerāļus Xxxxx, Xxxxxxx, Xxxxxx un Muto. 16 noziedzniekus notiesāja ar mūža cietumsodu, vienu – ar 20 gadu cietumsodu, bet vienam piesprieda 7 gadu cietumsodu.
Izmantotās literatūras un avotu saraksts.
▣ 1. Xxxxxx X. «Starptautiskās tiesības», Apgāds «Zvaigzne ABC», 1996, 460.-483.lpp
▣ 2.Xxxxxx X. «Starptautiskās tiesības», Apgāds «Zvaigzne ABC», 2007, 234.-258.lpp