Virsraksts: Maiņas darījuma kvalifikācija, atzīstot vienošanos par simulatīvu, noslēgtu ar mērķi apiet pirmpirkuma tiesības

Virsraksts: Maiņas darījuma kvalifikācija, atzīstot vienošanos par simulatīvu, noslēgtu ar mērķi apiet pirmpirkuma tiesības

Tēze: Maiņas līguma būtiska sastāvdaļa ir maiņas priekšmets (lieta vai tiesība), kuru katram līdzējam ir pienākums nodot (piešķirt tiesības uz to) otram līdzējam, pretī saņemot ekvivalentu, kas nevar būt nauda. Pakalpojums pēc savas būtības nav nedz ķermeniska, nedz arī bezķermeniska lieta. Līdz ar to pakalpojums nav uzskatāms par lietu Civillikuma izpratnē. To kā darbību nevar uzskatīt arī par prasījumu vai citu līdzējam piederošu tiesību, kas ietilpst viņa mantas sastāvā.

Kvalificējot vienošanās, kas nosaukta par maiņas līgumu, juridisko dabu, jāvērtē līguma saturu darījumu dalībnieku gribas izteikuma aspektā, t.i., jāapsver, kādu tiesisko attiecību nodibināšanu un kādu seku iestāšanos līdzēji patiesībā ar šo darījumu vēlējušies, nevis jāvadās vienīgi no līguma tekstā iekļautā formulējuma.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Senāta Civillietu departamenta

2012.gada 25.janvāra

SPRIEDUMS

Lietā Nr. SKC –11/2012

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts šādā sastāvā:

tiesas sēdes priekšsēdētājs senators X.Xxxxx

senatore referente X.Xxxxxx

senatore X.Xxxxx,

piedaloties Rīgas domes pārstāvim zvērinātam advokātam Agrim Bitānam, SIA „Rīgas ūdens” pārstāvei zvērinātai advokātei Vinetai Čukstei, SIA „Ūdens atpūtas parks” pārstāvim zvērinātam advokātam Xxxxxx Xxxxxxxx un SIA „US CEE Private Property Latvia” pārstāvim zvērinātam advokātam Mārtiņam Aljēnam,

izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu sakarā ar prasītājas Rīgas domes kasācijas sūdzību par Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2010.gada 24.februāra spriedumu un atbildētāju SIA „Ūdens atpūtas parks” un SIA „US CEE Private Property Latvia” kasācijas sūdzību par Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2010.gada 1.jūlija papildspriedumu Rīgas domes prasībā pret SIA „Rīgas ūdens”, SIA „Ūdens atpūtas parks” un SIA „US CEE Private Property Latvia” par vienošanās atzīšanu par simulatīvu, atzīstot to par pirkuma līgumu, pirmpirkuma un izpirkuma tiesību atzīšanu, īpašuma tiesību atzīšanu un zemesgrāmatas ieraksta dzēšanu.

Aprakstošā daļa

[1] SIA „Rīgas ūdens” (kas izveidota, reorganizējot Rīgas pilsētas pašvaldības uzņēmumu „Rīgas ūdens”) pieder ēku un būvju nekustams īpašums, kas atrodas [adrese], Rīgā, kadastra Nr. [kadastra numurs], īpašuma tiesības zemesgrāmatā nostiprinātas 2006.gada 14.augustā. Minētās ēkas saistītas ar zemi, kas pieder Rīgas pilsētai.

SIA „Rīgas ūdens” ir nomas tiesības uz Rīgas pilsētai piederošo zemes gabalu [adrese], Rīgā, (platība 218 442 m²), pamatojoties uz 1999.gada 16.martā starp Rīgas domi un pašvaldības uzņēmumu „Rīgas ūdens” noslēgto nomas līgumu. Uz minētā zemes gabala atrodas Rīgas pilsētas ūdensapgādes ražošanas kompleksa „Daugava” ēkas, kas vienlaikus ar zemi ierakstītas Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr.2092 kā Rīgas pilsētai piederošas.

SIA „Rīgas ūdens” 2006.gada 20.februārī noslēgusi ar SIA „Ūdens atpūtas parks” „Vienošanos par pasākumiem ēku un būvju maiņas nodrošināšanai” (turpmāk tekstā - Vienošanās). Puses vienojušās, ka SIA „Rīgas ūdens” mainīs tai piederošās ēkas un būves [adrese], Rīgā, pret SIA „Ūdens atpūtas parks” kapitālieguldījumiem ēkās un būvēs (rekonstrukcija un jaunbūve) [adrese], Rīgā, SIA „Rīgas ūdens” teritorijā šajā vienošanās minētajos termiņos un ieguldījumu apmērā.

Pamatojoties uz minēto Vienošanos, SIA „Ūdens atpūtas parks” 2006.gada 28.augustā nostiprinājusi zemesgrāmatā īpašuma tiesības uz ēkām [adrese], Rīgā.

SIA „Ūdens atpūtas parks” 2006.gada 8.septembrī noslēgusi pirkuma līgumu ar sabiedrību „US CEE Private Property LLC”, atsavinot tai minētā ēku īpašuma 3/5 domājamās daļas par Ls 295 650, bet 2006.gada 2.oktobrī noslēgusi pirkuma līgumu ar sabiedrību „New Waterlands Holding CM”, atsavinot tai minētā ēku īpašuma 2/5 domājamās daļas par Ls 189 000.

Sabiedrības „US CEE Private Property LLC” īpašuma tiesības uz ēkām zemesgrāmatā nostiprinātas 2006.gada 20.septembrī, bet sabiedrībai „New Waterlands Holding CM” – 2006.gada 25.oktobrī.

Abas minētās sabiedrības, būdamas 2006.gada 4.oktobrī reģistrētās SIA „US CEE Private Property Latvia” dibinātājas (kurām attiecīgi pieder 60% un 40%), 2006.gada 17.oktobrī pieņēmušas lēmumu par pamatkapitāla palielināšanu par Ls 98 000 un apmaksas veidu un kārtību, saskaņā ar kuru sabiedrība „US CEE Private Property LLC” kā mantisko ieguldījumu nodevusi nekustamā īpašuma [adrese], Rīgā, 3/5 domājamās daļas, bet sabiedrība „New Waterlands Holding CM” - 2/5 domājamās daļas, pretī saņemot kapitāla daļas attiecīgi Ls 58 800 un Ls 39 200 vērtībā.

SIA „US CEE Private Property Latvia” īpašuma tiesības uz ēkām [adrese], Rīgā, zemesgrāmatā nostiprinātas 2006. gada 30. novembrī.

[2] Rīgas dome 2007.gada 18.janvārī cēlusi tiesā prasību pret SIA „Ūdens atpūtas parks”, SIA „Rīgas ūdens” un SIA „US CEE Private Property Latvia” par vienošanās atzīšanu par simulatīvu, pirmpirkuma tiesību izmantošanas pārkāpumu, izpirkuma un īpašuma tiesību atzīšanu, norādīdama, ka no Vienošanās satura un tajā ietvertajiem noteikumiem izriet, ka pušu saistību izpilde vērsta uz tādas situācijas panākšanu, kad formāli darījums apzīmēts kā maiņas līgums, bet faktiski pušu griba bijusi pirkuma līguma noslēgšana. Maiņas līgumā kā maksāšanas līdzeklis nevar būt nauda, turpretī, Vienošanās faktiski ir paredzēta nekustamā īpašuma atsavināšana par atlīdzību naudā, pavisam kopā Ls 700 000. Attiecībā uz pārvākšanās kompensāciju Ls 80 000 līdzējas vienojušās, ka SIA „Ūdens atpūtas parks” to samaksās tieši SIA „Rīgas ūdens”, kas apstiprina šīs Vienošanās kvalifikāciju kā pirkuma līgumu (Civillikuma 2002.pants). Apstāklis, ka visa Vienošanās minētā summa netiek maksāta tieši SIA „Rīgas ūdens”, bet tiek apmaksāti citu personu būvdarbi, nemaina darījuma būtību un tā priekšmeta atbilstību pirkuma līgumam. Vienošanās ir simulatīvs darījums un ir atzīstams par pirkuma līgumu.

Vienošanās kā atsavinājuma darījums maiņas līguma formā tika noslēgts ar mērķi liegt Rīgas domei kā zemes īpašniecei likumā paredzētās pirmpirkuma tiesības.

Tā kā SIA „Rīgas ūdens” nav piedāvājusi prasītājai izmantot pirmpirkuma tiesības nekustamā īpašuma atsavināšanas darījumā, Rīgas domei kā zemes īpašniecei ir atzīstamas izpirkuma tiesības uz nekustamo īpašumu – ēkām un būvēm [adrese], Rīgā.

Ievērojot Civillikuma 1381.panta otro daļu un Augstākās tiesas Senāta 2003.gada 12.novembra spriedumā lietā Nr.SKC–395 atzīto, ka minētā tiesību norma dod tiesības atstumt gan pirmo ieguvēju, gan otro, prasītājai ir tiesības izpirkuma tiesību vērst pret SIA „US CEE Private Property Latvia”, kurai par īpašumu samaksājama summa, par kādu tika palielināts tās pamatkapitāls, t.i., Ls 98 000.

Prasībā lūgts atzīt 2006.gada 20.februārī starp SIA ,,Rīgas ūdens” un SIA „Ūdens atpūtas parks” noslēgto Vienošanos par simulatīvu darījumu un atzīt to par pirkuma līgumu; atzīt Rīgas domei kā zemes [adrese], Rīgā, īpašniecei minētajā darījumā pirmpirkuma tiesības; atzīt Rīgas domei izpirkuma tiesības uz SIA „US CEE Private Property Latvia” piederošo nekustamo īpašumu - ēkām un būvēm [adrese], Rīgā, un izmaksāt SIA „US CEE Private Property Latvia” tiesas depozītā iemaksātos Ls 98 007,18; atzīt Rīgas domes īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu Rīgā, [adrese], kas sastāv no vairākām ēkām (būvēm), un dzēst zemesgrāmatā ierakstītās SIA „US CEE Private Property Latvia” īpašuma tiesības.

Prasība pamatota uz likuma „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību” 14.pantu, Civillikuma l., 1381.-1389., 1439., 1504., 1505., 2091.-2093.pantu, Komerclikuma 153.pantu.

[3] Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2007.gada 2.februāra lēmumu prasības nodrošināšanas nolūkā Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr.100000241740 ierakstīta aizlieguma atzīme SIA „US CEE Private Property Latvia” piederošajam ēku un būvju īpašumam [adrese], Rīgā.

[4] Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2008.gada 18.jūnija spriedumu Rīgas domes prasība apmierināta un noteikts SIA „US CEE Private Property Latvia” izmaksāt tiesas depozītā iemaksātos Ls 450 000 un piedzīt no Rīgas domes SIA „US CEE Private Property Latvia” labā Ls 37 652, kā arī no visām atbildētājām līdzīgās daļās Rīgas domes labā piedzīta tās samaksātā valsts nodeva Ls 4590.

[5] Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta, izskatījusi lietu sakarā ar atbildētāju SIA „Ūdens atpūtas parks” un SIA „US CEE Private Property Latvia” apelācijas sūdzību un Rīgas domes pretapelācijas sūdzību, 2010.gada 24.februārī nospriedusi prasību noraidīt un piedzīt no Rīgas domes valsts labā ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus Ls 6,60.

Spriedums pamatots ar tālāk minētajiem argumentiem.

[5.1] Saskaņā ar Civillikuma 2091.pantu par maiņas līguma priekšmetu var būt ne tikai ķermeniskas lietas, bet arī prasījumi un citādas tiesības. Maiņas gadījumā priekšmets netiek pirkts par naudu, bet gan tiek aizstāts ar kaut ko citu, kam līdzēju ieskatā ir atbilstoša vērtība. Par maiņas līguma priekšmetu var būt arī kompleksi pakalpojumi, kas sevī ietver intelektuālo un organizatorisko darbu, materiālu un naudas līdzekļu ieguldīšanu. Tādējādi 2006.gada 20.februāra līgums atbilst maiņas līguma izpratnei, un tas apspriežams pēc maiņas līguma noteikumiem.

[5.2] Vienošanās atzīšanai par simulatīvu – noslēgtu ar mērķi noslēpt pirkuma līgumu (Civillikuma 1439.pantu), nepieciešams konstatēt, ka puses noslēgušas Civillikuma 2002.panta pazīmēm atbilstošu darījumu. Prasītājai jāpierāda, ka SIA „Rīgas ūdens” tieši vai pastarpināti ir saņēmusi vai ir tiesīga saņemt samaksu naudā par strīdus ēku atsavināšanu. Faktam, ka līgumā ietverts vispārīgs maiņas priekšmeta novērtējums naudā, nav tiesiskas nozīmes.

[5.3] Prasītājas apgalvojumi par pirkuma līguma pastāvēšanu nav guvuši apstiprinājumu. Vienošanās 2.1.punktā SIA „Ūdens atpūtas parks” bez finanšu līdzekļiem līguma izpildes priekšmetā ir apņēmusies ieguldīt arī organizatorisku un intelektuālu darbu. Tas nozīmē, ka SIA „Ūdens atpūtas parks” izpildījums ir dažādu maksājumu izdarīšana SIA „Rīgas ūdens” interesēs. Darījuma rezultātā SIA „Rīgas ūdens” nav ieguvusi naudas līdzekļus. Lietā nav arī pierādījumu, ka Ls 80 000, kas noteikta kā kompensācija par SIA „Rīgas ūdens” izdevumiem saistībā ar pārvākšanos uz jaunajām telpām, būtu izdarīta ar mērķi daļēji samaksāt par atsavinātajiem objektiem. Līdz ar to atzīstams, ka 2006.gada 20.februāra līgums ir tiesisks maiņas līgums.

[5.4] Mantas ieguldīšana SIA „US CEE Private Property Latvia” pamatkapitālā nav darbības, kas būtu uzskatāmas par atsavināšanu. Kapitāla daļas nevar tikt pielīdzinātas naudai kā maksāšanas līdzeklim, jo kapitāla daļu īpašums pēc savas būtības ir personai piemītoša likumā noteiktu tiesību kopuma ar likumā paredzētu to izmantošanas kārtību apliecinoša kategorija. Atbilstoši Civillikuma 2093.panta noteikumiem pirmpirkuma tiesības un izpirkuma tiesības maiņas līgumā nav izlietojamas. Tā kā nekustamais īpašums ir atsavināts maiņas ceļā, konkrētajā gadījumā nav konstatējams prasītājas pirmpirkuma tiesību pārkāpums un līdz ar to izpirkuma tiesības nav izmantojamas. Tādēļ nav nepieciešams izvērtēt apstrīdētajam darījumam sekojošās tiesiskās darbības un jautājumu par izpirkuma maksas apmēru.

[5.5] Lietā nav pierādījumi, ka atbildētāji savas subjektīvās tiesības realizējuši, neievērojot citu personu intereses un tādējādi būtu pārkāpts Civillikuma 1.pants.

[6] Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta pēc savas iniciatīvas 2010.gada 1.jūlijā taisījusi papildspriedumu, ar kuru noraidījusi SIA „Ūdens atpūtas parks” un SIA „US CEE Private Property Latvia” pieteikumu par izdevumu piedziņu advokāta palīdzības samaksai.

Tiesa atzinusi, ka lietā nav iegūti pārliecinoši pierādījumi, lai piedzītu kā atlīdzību par advokāta pakalpojumiem (attiecīgi Ls 8966,73 un Ls 15 214,94), jo iesniegtajos maksājumu uzdevumos ir norādes uz rēķinu numuriem, taču paši rēķini, uz kuru pamata maksājumi izdarīti, lietā nav iesniegti.

[7] Rīgas dome iesniegusi kasācijas sūdzību par Civillietu tiesu palātas 2010.gada 24.februāra spriedumu, lūdzot to atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā, norādīdama tālāk minētos argumentus.

[7.1] Tiesa, norādīdama, ka par maiņas priekšmetu var būt pakalpojumi un darbs, tajā skaitā materiālu un naudas līdzekļu ieguldīšana, nepareizi interpretējusi Civillikuma 2091.pantu, kas skaidri nosaka, ka maiņas priekšmets var būt lieta. Pakalpojumi nav lieta Civillikuma izpratnē.

[7.2] Tiesa nav piemērojusi Civillikuma 1439. un 1504.panta normas par darījumu interpretāciju un pušu patiesās gribas noskaidrošanu. Tiesa nav vērtējusi pušu gribu un nav interpretējusi līguma saturu, bet darījuma kvalifikāciju noteikusi vienīgi no līguma tekstā ietvertajiem formulējumiem.

[7.3] Tiesa nepamatoti secinājusi, ka mantas ieguldīšana kapitālsabiedrības pamatkapitālā nav uzskatāma par atsavināšanu, kuras galvenā pazīme ir īpašuma tiesību pāreja no līdzšinējā īpašnieka uz jauno īpašnieku. Pēc ieguldīšanas pamatkapitālā nekustamais īpašums pārgāja SIA „US CEE Private Property Latvia” īpašumā. Tādējādi tiesa nepamatoti paplašinājusi Civillikuma 1383.panta tvērumu un šo materiālo tiesību normu ir nepareizi iztulkojusi un piemērojusi.

[7.4] Apelācijas instances tiesa ir pārkāpusi procesuālo tiesību normas, kas nosaka pienākumu paziņot lietas dalībniekiem par tiesas sēdes vietu un laiku. Civilprocesa likuma 54.panta pirmajā daļā noteikts, ka lietas dalībniekus aicina uz tiesu, savlaicīgi paziņojot par tiesas sēdes vai atsevišķas procesuālās darbības laiku un vietu. Lieta pēc būtības tika izskatīta tiesas sēdē 2010.gada 10.februārī, kas bija noteikta iespējamā izlīguma apstiprināšanai. Konstatējot, ka puses nav panākušas izlīgumu un prasītājas pārstāvis tiesas sēdē nav ieradies, tiesai vajadzēja piemērot Civilprocesa likuma 209.panta pirmās daļas pirmo punktu. Turklāt pēc ierašanās uz tiesas sēdes atlikušo daļu, prasītājas pārstāvim tika liegts pienācīgi sagatavoties tiesas sēdei, jo tiesas sēde tika pārtraukta tikai uz 30 minūtēm.

[7.5] Tā kā tiesa nav pareizi piemērojusi Civillikuma normas, ir pārkāpusi procesuālo tiesību normas un nav pamatojusi savu viedokli, ir konstatējams Civilprocesa likuma 189.panta trešās daļas un 190.panta pirmās daļas pārkāpums.

Tāpat apelācijas tiesas spriedums neatbilst Civilprocesa likuma 193.panta piektās daļas un 432.panta otrās daļas noteikumiem attiecībā uz sprieduma formu un saturu, jo tiesa nav norādījusi apstākļus, kas dod pamatu tiesas izdarītajiem secinājumiem un argumentiem par pakalpojumu kā maiņas objektu, un nav norādīts, kādu iemeslu dēļ ir noraidīti prasītājas argumenti.

[8] SIA „Ūdens atpūtas parks” un SIA „US CEE Private Property Latvia” iesniegušas kasācijas sūdzību par Civillietu tiesu palātas 2010.gada 1.jūlija papildspriedumu, lūgdamas to atcelt un lietu šajā daļā nodot jaunai izskatīšanai.

Atbildētāju kasācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa nepamatoti nav piemērojusi Civilprocesa likuma 44.panta pirmo un trešo daļu, jo lietā ir iesniegti pierādījumi, ka atbildētājām SIA „Ūdens atpūtas parks” un SIA „US CEE Private Property Latvia” tika sniegta advokātu juridiskā palīdzība un tā ir apmaksāta. Neizskaidrojot atbildētājiem, ka lietā iesniegtie dokumenti - maksājumu uzdevumi nav atzīstami par pietiekamiem pierādījumiem, ir pārkāpusi Civilprocesa likuma 93.panta ceturto daļu. Turklāt attiecīgie rēķini bija atbildētāju pārstāvju rīcībā, bet tiesas sēdē tie netika pieņemti.

[9] Paskaidrojumos sakarā ar Rīgas domes kasācijas sūdzību atbildētāja SIA „US CEE Private Property Latvia” norādījusi, ka tā nav pamatota un ir noraidāma. Civillietu tiesu palāta nav pārkāpusi materiālo tiesību normas un pamatoti nav piemērojusi kasācijas sūdzībā norādītas procesuālo tiesību normas.

[10] Paskaidrojumos sakarā ar atbildētāju kasācijas sūdzību Rīgas dome norādījusi, ka kasācijas sūdzībā minētie argumenti par procesuālo tiesību pārkāpumiem ir nepamatoti un kasācijas sūdzība noraidāma.

[11] Senāta sēdē, sniegdams paskaidrojumus, prasītājas pārstāvis uzturēja kasācijas sūdzību, bet atbildētāju kasācijas sūdzību neatzina. Atbildētāju SIA „Ūdens atpūtas parks” un SIA „US CEE Private Property Latvia” pārstāvji uzturēja kasācijas sūdzību par papildspriedumu, bet prasītājas kasācijas sūdzību lūdza noraidīt. SIA „Rīgas ūdens” pārstāve prasītājas kasācijas sūdzību neatzina.

Motīvu daļa

[11] Pārbaudījis sprieduma un papildsprieduma likumību attiecībā uz personām, kas to pārsūdzējušas, un attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībās, kā to nosaka Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa, Senāts atzīst, ka spriedums un papildspriedums atceļams.

[12] Tiesisks darījums ir atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisku attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai vai izbeigšanai (Civillikuma 1403.pants). Katrā tiesiskā darījumā jāņem vērā dalībnieki, priekšmets, gribas izteikums, sastāvdaļas un forma (Civillikuma 1404.pants). Tiesību doktrīnā atzīts, ka tie ir tiesisko darījumu raksturojošie elementi, kuriem jāpastāv, lai tiesiskais darījums būtu spēkā (sk. Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. X.Xxxxxxx vispārīgā zinātniskā redakcijā. - Rīga: Mans Īpašums, 1998, 19.lpp.).

Tātad viens no tiesiska darījuma sastāva elementiem ir darījuma sastāvdaļas - darījuma saturā ietvertie noteikumi un tās iedala būtiskās vai dabiskās, vai nejaušās (Civillikuma 1469.pants).

Darījuma būtiskās sastāvdaļas ir tas viss, kas nepieciešams kāda konkrēta tiesiska darījuma jēdzienam un bez kā pats nodomātais darījums nav iespējams (Civillikuma 1470.pants). Ar šīm sastāvdaļām saprot nodomātā tiesiskā darījuma jēdziena pazīmes, kas parasti ir tieši paredzētas likumā, piemēram, pirkuma līgumam tās ir noteiktas Civillikuma 2002.pantā. Būtiskajās sastāvdaļās neko nevar pārgrozīt, pat arī darījuma dalībniekiem savstarpēji vienojoties, jo tādējādi nodomātais darījums vai nu vispār nav uzskatāms par noslēgtu, vai arī varbūtēji noslēgts kāds cits darījums (sk. X.Xxxxxxx. Privāttiesību teorija un prakse. Raksti privāttiesībās- Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005, 147.-148.lpp.).

Maiņas līguma raksturojošās pazīmes ir ietvertas Civillikuma 2091.pantā, kura pirmajā daļā noteikts, ka maiņas līgums ir divu personu abpusējs apsolījums dot vienu priekšmetu pret otru, izņemot naudu, bet otrajā - ka par maiņas līguma priekšmetu var būt ne vien ķermeniskas lietas, bet arī prasījumi un citādas tiesības.

Vienlaikus Civillikuma 2092.pantā noteikts, ka līdzēju savstarpējām tiesībām un pienākumiem maiņas līgumā attiecīgi piemērojami pirkuma līguma noteikumi. Tiesību doktrīnā šajā sakarā atzīts, ka maiņas ekonomiskais rezultāts ir tāds pats kā pirkumā: pret ekvivalentu tiek iegūta lieta vai tiesība, bet atšķiras ar to, ka maiņas darījumā ekvivalenta funkcijas nevar pildīt nauda, kā tas ir pirkumā (X. Xxxxxxx. Saistību tiesības. II daļa. Mācību grāmata. Tiesu namu aģentūra., Rīga, 2008, 38.lpp.).

Tātad no minētā secināms, ka maiņas līguma būtiska sastāvdaļa ir maiņas priekšmets (lieta vai tiesība), kuru katram līdzējam ir pienākums nodot (piešķirt tiesības uz to) otram līdzējam, pretī saņemot ekvivalentu, kas nevar būt nauda.

[13] Senāts par pamatotu atzīst prasītājas kasācijas sūdzības argumentu, ka apelācijas instances tiesa Civillikuma 2091.pantu nav pareizi iztulkojusi un piemērojusi.

Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma motīviem, tiesa Vienošanos atzinusi par maiņas līgumu, jo uzskatījusi, ka kompleksi pakalpojumi, kas ietver sevī intelektuālo un organizatorisko darbu, materiālu un naudas līdzekļu ieguldīšanu, var būt maiņas līguma priekšmets. Senāta ieskatā, tiesa nav pareizi izpratusi Civillikuma 2091.pantā paredzēto maiņas līguma jēdzienu, kas novedis pie apstrīdētā darījuma kļūdainas juridiskās kvalifikācijas un līdz ar to nepareizas lietas izspriešanas.

[13.1] Kā jau tika norādīts, maiņas līguma kvalificējošā pazīme ir tā, ka līdzēji savstarpēji maina viens otram piederošus priekšmetus, kas ir ķermeniskas lietas, vai arī prasījumus un citādas tiesības.

Civillikuma sistēmā par ķermeniskām vai bezķermeniskām tiek apzīmētas „lietas” (Civillikuma 841.pants). Ķermeniskas lietas ir materiālā formā pastāvoši, vizuāli uztverami objekti, kas var atrasties tiesību subjekta varā, bet bezķermeniskas lietas ir dažādas personiskas lietu un saistību tiesības, ciktāl tās ir mantas sastāvdaļas (X.Xxxxxxxxx, X.Xxxxxxx. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Lietas; Valdījums; Tiesība uz svešu lietu. Rīga.: mans Īpašums, 1998, 9.lpp.). Savukārt pakalpojumu sniegšana ir process, kāda konkrēta darbība. Jēdziens „pakalpojums” ir skaidrots kā paveikta darbība, rezultāts (sk. Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca.: pieejams xxx.xxxxxxx.xx). No minētā secināms, ka pakalpojums (process, paveikta darbība), neatkarīgi no tā, vai tas ir vienkāršs vai komplekss, pēc savas būtības nav nedz ķermeniska, nedz arī bezķermeniska lieta. Līdz ar to pakalpojums kā tāds nav lieta Civillikuma izpratnē. Kasācijas sūdzībā pareizi norādīts, ka nav iespējams nodot īpašuma tiesības uz pakalpojumu, to kā darbību nevar uzskatīt arī par prasījumu vai citu līdzējam piederošu tiesību, kas ietilpst viņa mantas sastāvā.

[13.2] No apstrīdētās Vienošanās 1.4. un 1.5.punkta redzams, ka SIA „Rīgas ūdens” apņēmusies mainīt tai piederošās ēkas, būves, apakšzemes un virszemes tīklus un objektus, tostarp dūņu laukus, kas atrodas [adrese], Rīgā (bilances vērtība Ls 169 492), bet SIA „Ūdens atpūtas parks” no savas puses kā maiņas priekšmetu norādījusi kapitālieguldījumus Ls 370 000 ēkās un būvēs [adrese], Rīgā, pārvākšanās kompensāciju Ls 80 000 (kopā Ls 450 000) un vēl papildus uzņēmusies atbildību par vides piesārņojumu [adrese], Rīgā, kura likvidācijas izmaksas novērtētas aptuveni Ls 250 000. Galīgais kapitālieguldījumu lielums saistībā ar rekonstrukciju tikšot noteikts šīs vienošanās izpildes gaitā un tas nepārsniegšot un nebūšot mazāks par 8 % no Ls 450 000.

Tātad SIA „Rīgas ūdens” no savas puses apņēmusies nodot otrai pusei nekustamu īpašumu (ķermenisku lietu), savukārt SIA „Ūdens atpūtas parks” - apņēmusies veikt dažādus maksājumus, kas nosaukti gan par kapitālieguldījumiem, gan kompensāciju, gan izdevumiem par vides piesārņojumu, kurus apelācijas instances tiesa apvienojusi zem nosaukuma „kompleksi pakalpojumi”, taču pēc savas būtības tās ir līdzējas uzņemtas maksājumu saistības. No Vienošanās satura nav redzams, un arī apelācijas instances tiesa spriedumā nav norādījusi, kādu ķermenisku vai bezķermenisku lietu (prasījumu vai citādu tiesību) šī darījuma rezultātā iegūs SIA „Rīgas ūdens”. Norādīdama, ka SIA „Ūdens atpūtas parks” izpildījums saistīts ar dažādu maksājumu izdarīšanu SIA „Rīgas ūdens” interesēs, tiesa akceptējusi naudu kā ekvivalentu, pret kuru SIA „Ūdens atpūtas parks” ieguvusi SIA „Rīgas ūdens” piederošo ēku un būvju īpašumu. Šāds tiesas secinājums ir acīmredzamā pretrunā ar Civillikuma 2091.panta saturu. Tas, ka SIA „Ūdens atpūtas parks” maksājumus neveic tieši SIA „Rīgas ūdens”, bet gan tās interesēs citām personām, vienas puses uzņemtās samaksas saistības būtību nemaina un nepadara to par maiņas objektu Civillikuma 2091.panta izpratnē.

[14] Senāts piekrīt norādei prasītājas kasācijas sūdzībā, ka tiesa, atzīstot apstrīdēto darījumu par tiesisku maiņas līgumu, vispār nav pievērsusies darījuma patiesās jēgas noskaidrošanai un tā saturu nav iztulkojusi Civillikuma 1439. un 1504.panta kontekstā.

Neraugoties uz to, kā darījumu kvalificē tā dalībnieki, izšķiroša nozīme ir tieši tiesas veiktajai tiesiska darījuma juridiskajai kvalifikācijai.

Civillikuma 1439.pants noteic: „Kad darījums ir gan nopietni gribēts, bet apslēpts aiz kāda cita darījuma, tad pirmais ir spēkā, ja vien ar to nav bijis nolūka pievilt trešo personu vai vispār izdarīt kaut ko prettiesīgu; bet otrs, tikai izskata pēc noslēgtais darījums, paliek spēkā tikai tiktāl, ciktāl tas izrādās par vajadzīgu pirmā uzturēšanai spēkā”, bet 1504.pants noteic, ka darījumu iztulkojot jāskatās uz darījumā lietoto vārdu nozīmi, un ja tie nav divējādi saprotami, tad tie cieši jāievēro, ja vien nepierāda, ka tie nesaskan ar dalībnieka gribu.

Līdzēju gribas izteikums ir katra tiesiska darījuma pamatelements (Civillikuma 1427.pants). Tas ir personas gribas izpaudums, kas vērsts uz noteiktu tiesisko seku iestāšanos. No pārsūdzētā sprieduma argumentācijas izriet, ka tiesa, kvalificējot Vienošanos par maiņas līgumu, būtībā vadījusies vienīgi no līguma tekstā iekļautā formulējuma un nav vērtējusi līguma saturu darījumu dalībnieku gribas izteikuma aspektā, respektīvi, nav apsvērusi, kādu tiesisko attiecību nodibināšanu un kādu seku iestāšanos līdzēji patiesībā ar šo darījumu vēlējušies panākt. Minētais dod pamatu uzskatīt, ka tiesas spriedums neatbilst arī Civilprocesa likuma 193.panta piektās daļas prasībām, kas nosaka tiesas pienākumu norādīt lietā konstatētos faktus, pierādījumus, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi, un argumentus, ar kuriem noraidīti tie vai citi pierādījumi.

[15] Pamatojoties uz šī sprieduma 12.-14.punktā norādīto, Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedumu, ar kuru noraidīta prasība daļā par Vienošanās atzīšanu par simulatīvu darījumu, aiz kura apslēpts pirkuma līgums, un Rīgas domes kā zemes īpašnieces pirmpirkuma tiesību pārkāpumu, nevar atzīt par pamatotu, kas ir pietiekams iemesls sprieduma atcelšanai norādītajā daļā. Ievērojot to, ka visu prasībā ietverto savstarpēji saistīto prasījumu pamatā ir vieni un tie paši apstākļi - maiņas līguma simulatīvais raksturs, Senāta ieskatā, atceļams ir viss spriedums un lieta nododama jaunai izskatīšanai, neiedziļinoties pārējo prasītājas kasācijas sūdzībā izvirzīto argumentu apspriešanā.

Vienlaikus Senāts uzskata par nepieciešamu vērst uzmanību, ka saskaņā ar Civillikuma 1383.pantu izpirkuma tiesība nav pielaižama visos atsavināšanas gadījumos, bet tikai tajos, kad izpircējam iespējams pilnīgi atlīdzināt ieguvējam visu to, ko tas samaksājis vai kas tam vēl jāmaksā par iegūto mantu. Tiesību doktrīnā ir atzīts, ka izpirkuma tiesības izlietošanas nepieciešams priekšnoteikums ir iepriekš notikusi nekustamā īpašuma atsavināšana pret atlīdzību naudā (X.Xxxxxxxxx, X.Xxxxxxx. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Lietas; Valdījums; Tiesība uz svešu lietu. Rīga.: mans Īpašums, 1998, 238.lpp.).

Konkrētajā gadījumā SIA „US CEE Private Property Latvia” īpašuma tiesības uz strīdus nekustamo īpašumu zemesgrāmatā nostiprinātas 2006.gada 30.novembrī, pamatojoties uz tās dalībnieču (sabiedrības „US CEE Private Property LLC” un sabiedrības „New Waterlands Holding”, kuras nav šajā lietā pieaicinātas) 2006.gada 17.oktobra lēmumu par pamatkapitāla palielināšanu, apmaksājot pamatkapitālu ar mantisko ieguldījumu. (lietas 1.sējuma 60.-61.lpp.).

Izskatot lietu no jauna, apelācijas instances tiesai jāizvērtē SIA „US CEE Private Property Latvia” īpašuma iegūšanas tiesiskais pamats, kādam tiesiska darījuma tipam tas pieskaitāms, kas ir tā dalībnieki un attiecīgi jāizdara secinājumi, vai konkrētajā gadījumā nav pamata Civillikuma 1383.panta piemērošanai. Pārsūdzētais spriedums šādu analīzi nesatur, bet satur atsauci uz Civillikuma 2093.pantu, kas ļauj secināt, ka lietā nodibinātos apstākļus tiesa saistījusi ar šī panta normu, kas nosaka, ka izpirkuma tiesība nav pielaižama maiņas līgumā, nevis ar Civillikuma 1383.pantu, kā tas norādīts prasītājas kasācijas sūdzībā. Līdz ar to Senāts neuzskata par iespējamu šajā gadījumā pārbaudīt minētās normas piemērošanas pareizību.

[16] Senāts atzīst par pamatotu atbildētāju SIA „Ūdens atpūtas parks” un SIA „US CEE Private Property Latvia” kasācijas sūdzību, kas iesniegta par papildspriedumu, ar kuru noraidīts atbildētāju lūgums par izdevumu atlīdzināšanu advokāta palīdzības samaksai.

Civilprocesa likuma 44.panta mērķis ir nodrošināt lietas dalībnieka, kura labā taisīts tiesas nolēmums, tiesības saņemt tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu, kas radušies sakarā ar konkrētās lietas ierosināšanu un vešanu tiesā un kuri atlīdzināmi saskaņā ar likumu. Līdz ar to tiesas pienākums ir noskaidrot, kādi tiesāšanās izdevumi lietas dalībniekiem bijuši, un atbilstoši Civilprocesa likuma normām jālemj par to atlīdzināšanu.

Lietā ir iesniegti dokumenti – pilnvaras, orderi, advokātu sastādīti procesuālie dokumenti, kas apliecina advokātu sniegtu juridisko palīdzību, kā arī ir iesniegti maksājumu uzdevumi, kas apliecina, ka maksājumi ir izdarīti (lietas 2.sējuma 157.-170.lpp.), turklāt samaksa veikta tiem zvērinātu advokātu birojiem, kuru advokāti pārstāvējuši atbildētājus lietā. Ja tiesa uzskatīja, ka attiecīgie maksājuma uzdevumi, nepierāda izdevumu esamību par advokātu sniegtajiem pakalpojumiem, tai saskaņā ar Civilprocesa likuma 93.panta ceturto daļu tas bija jāizskaidro lietas dalībniekiem un jādod laiks pierādījumu iesniegšanai. Senāts uzskata, ka minēto likumā noteikto prasību neievērošana, bijusi par iemeslu nepamatota papildsprieduma taisīšanai.

[15] Tā kā spriedums un papildspriedums tiek atcelti, saskaņā ar Civilprocesa likuma 458.panta otro daļu kasācijas par kasācijas sūdzībām samaksātā drošības nauda atmaksājama personām, kas to iemaksājušas.

Rezolutīvā daļa

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu, Senāts

n o s p r i e d a

Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2010.gada 24.februāra spriedumu un 2010.gada 1.jūlija papildspriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Atmaksāt Rīgas domei un advokātu birojam „Varul Xxxxxxxx Xxxxxxxxx” par kasācijas sūdzībām samaksāto drošības naudu Ls 50 (piecdesmit) katram.

Spriedums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs senators X.Xxxxx

senatore X.Xxxxxx

senatore X.Xxxxx

Lappuse 14 no 14