SOCIĀLAIS DIALOGS

SOCIĀLAIS DIALOGS

Sociālais dialogs ir Eiropas sociālā modeļa būtiska sastāvdaļa, kas līdz ar Amsterdamas reformu ir pilnībā atzīts Līgumā. Tātad sociālie partneri (darba devēju un darba ņēmēju pārstāvji) var aktīvi līdzdarboties Eiropas sociālās politikas veidošanā.

JURIDISKAIS PAMATS

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 151.–156. pants.

MĒRĶI

Saskaņā ar LESD 151. pantu darba devēju un darba ņēmēju dialoga veicināšana ir atzīta par ES un dalībvalstu kopēju mērķi. Sociālā dialoga mērķis ir uzlabot pārvaldību Eiropā, lēmumu pieņemšanā un īstenošanā iesaistot sociālos partnerus.

SASNIEGUMI

A. Divpusējs sociālais dialogs

Saskaņā ar sākotnējo redakciju Romas līgumā viens no Komisijas uzdevumiem sociālajā jomā ir veicināt ciešu sadarbību dalībvalstu starpā attiecībā uz darba devēju un darba ņēmēju tiesībām apvienoties un rīkot sarunas par darba koplīgumu slēgšanu. Šo noteikumu tomēr sāka īstenot tikai pēc daudziem gadiem.

Pēc Komisijas priekšsēdētāja Xxxxxxx Xxxxxx iniciatīvas 1985. gadā uzsāktā Val Duchesse sociālā dialoga mērķis bija iesaistīt iekšējā tirgus veidošanā sociālos partnerus, ko pārstāv Eiropas Arodbiedrību konfederācija (EAK), Eiropas Rūpniecības un darba devēju konfederāciju savienība (UNICE) un Uzņēmumu ar valsts kapitāla daļu Eiropas Centrs (CEEP). Šo sociālo partneru sanāksmēs tika pieņemti vairāki kopīgi paziņojumi par nodarbinātību, izglītību, apmācību un citiem sociālās jomas jautājumiem.

1992. gadā tika nodibināta Sociālā dialoga komiteja (SDK), kas ir galvenais divpusēja sociālā dialoga forums Eiropā. SDK parasti sanāk trīs vai četras reizes gadā, un tajā ir 64 locekļi (32 darba devēji, 32 darba ņēmēji), kas pārstāv Eiropas sekretariātus vai valstu organizācijas. Tajā pašā laikā ar Vienoto Eiropas aktu tika radīts juridiskais pamats “Kopienas mēroga sociālā dialoga” veicināšanai. UNICE, EAK un CEEP 1991. gada oktobrī pieņēma kopēju vienošanos, kurā iekļauta prasība obligāti apspriesties ar sociālajiem partneriem par tiesību aktu sagatavošanu sociālajā jomā un dot sociālajiem partneriem iespēju iesaistīties sarunās par pamatnolīgumu slēgšanu Kopienas mērogā. Šī prasība tika atzīta nolīgumā, kas pievienots Māstrihtas Protokolam par sociālo politiku un ko parakstīja visas dalībvalstis, izņemot Apvienoto Karalisti. Tādējādi sociālajiem partneriem valsts mērogā tika dota iespēja ar koplīgumu palīdzību īstenot direktīvas.

Nolīguma par sociālo politiku iekļaušana EK līgumā pēc Amsterdamas līguma stāšanās spēkā beidzot ļāva piemērot vienotus pamatnoteikumus sociālajam dialogam ES. Šā procesa gaitā, kas skar dažādas nozares, tika noslēgti pamatnolīgumi par bērna kopšanas atvaļinājumu (1995), nepilna darba laika darbu (1997) un darbu uz noteiktu laiku (1999), kuri tika īstenoti ar Padomes direktīvām.

Saskaņā ar LESD 154. pantu Komisijai ir jāapspriežas ar sociālajiem partneriem ES mērogā pirms jebkādu pasākumu veikšanas sociālās politikas jomā. Šādos gadījumos sociālie partneri var izteikt vēlmi savā starpā apspriest vienošanos par attiecīgo jautājumu un apturēt Komisijas iniciatīvu. Xxxxxxx var ilgt līdz deviņiem mēnešiem, un sociālajiem partneriem ir šādas iespējas:

— tie var noslēgt vienošanos un kopīgi prasīt, lai Komisija iesniedz Padomei priekšlikumu pieņemt lēmumu par tās īstenošanu, vai

— pēc savstarpējas vienošanās var izvēlēties to īstenot saskaņā ar īpašām sociālo partneru un dalībvalstu procedūrām un metodēm (“brīvprātīgi” vai vēlāk – “autonomi” nolīgumi) vai

— ja tie nespēj panākt vienošanos, Komisija turpinās darbu pie attiecīgā priekšlikuma.

Sociālo partneru xxxxxxx, apspriežot pamatnolīgumu par pagaidu darbu, beidzās ar neveiksmi 2001. gada maijā. Līdz ar to Komisija 2002. gada martā pieņēma priekšlikumu direktīvai, pamatojoties uz sociālo partneru panākto vienprātību. Pēc priekšlikuma grozīšanas 2002. gada novembrī procesa kulminācija bija Direktīvas 2008/104 pieņemšana. Līdzīgi arī 2004. gadā pēc tam, kad sociālie partneri bija izteikuši nevēlēšanos iesaistīties sarunās, Eiropas Komisija nāca klajā ar priekšlikumu pārskatīt Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem, cita starpā ņemot vērā tādas jaunākās tendences kā dežūras pēc izsaukuma un elastīgu darba laika nedēļu. Pēc tam Parlaments, Komisija un Padome nespēja vienoties par šo jautājumu, un Eiropas sociālie partneri centās panākt vienošanos gadu ilgā sarunu procesā, kas arī tika pārtraukts 2012. gada decembrī būtisku atšķirību dēļ par to, vai dežūras pēc izsaukuma laiku var uzskatīt par darba laiku. Komisija 2013. gadā atsāka pārskatīšanas un ietekmes novērtējuma procedūru, veicot plašu sabiedrisko apspriešanu 2015. gadā, vienlaikus sagatavojot īstenošanas ziņojumu saskaņā ar direktīvu, un tam visam vajadzētu palīdzēt noteikt turpmākās pārskatīšanas rezultātus. Komisijas 2017. gada darba programmā šobrīd ir ietverta neleģislatīva iniciatīva par Darba laika direktīvas īstenošanu. Parlaments 2017. gada 19. janvāra rezolūcijā par Eiropas sociālo tiesību pīlāru[1] aicināja atjaunināt Eiropas sociālos standartus, tostarp noteikumus par darba laiku.

Kopš 1998. gada, kad Komisija nolēma dibināt īpašas struktūras (Komisijas 1998. gada

20. maija Lēmums Nr. 98/500/EK), arī tika ievērojami veicināts sociālais dialogs atsevišķās nozarēs. Galvenajās ekonomikas nozarēs tika izveidotas vairākas komitejas, kuras guvušas labus panākumus. Risinot sociālo dialogu atsevišķās nozarēs, radās trīs Eiropas nolīgumi par jūrnieku darba laika organizēšanu (1998), civilās aviācijas mobilo darbinieku darba laika organizēšanu (2000) un dažiem tādu mobilo darbinieku darba apstākļu aspektiem, kuri sniedz savstarpēji izmantojamus pārrobežu pakalpojumus dzelzceļa nozarē (2005). Šos nolīgumus īstenoja ar Padomes lēmumu. “Nolīgums par darba ņēmēju veselības aizsardzību, pareizi strādājot ar kristālisko silīcija oksīdu un to saturošiem izstrādājumiem un tos pareizi izmantojot”, kas parakstīts 2006. gada aprīlī, bija Eiropas sociālo partneru pirmais daudznozaru sarunu rezultāts. Padome 2014. gadā ar direktīvu īstenoja nozaru nolīgumu par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem iekšējo ūdensceļu transporta nozarē no 2012. gada.

[1]Pieņemtie teksti, P8_TA(2017)0010.

2012. gada aprīlī frizētavu nozares sociālie partneri noslēdza vienošanos par skaidrām vadlīnijām, lai frizieri varētu strādāt veselībai nekaitīgā un drošā vidē visā savā karjeras laikā, un prasīja Padomei pieņemt īstenošanas lēmumu. Tā kā dažas dalībvalstis iebilda pret šā nolīguma daļām, īstenošana ar Padomes lēmumu netika turpināta. Tā vietā 2016. gada jūnijā frizētavu nozares sociālie partneri parakstīja jaunu Eiropas pamatnolīgumu par arodveselības aizsardzību un darba drošību, pieprasot to īstenot ar Padomes lēmumu. Saskaņā ar labāka regulējuma programmu Komisija pirms priekšlikuma iesniegšanas par Padomes lēmuma īstenošanu veiks samērīgu ietekmes novērtējumu, jo īpaši vēršot uzmanību uz nolīguma parakstītāju pušu reprezentativitāti, nolīguma likumību ES tiesiskā regulējuma ietvaros un subsidiaritātes un proporcionalitātes principu ievērošanu. Savā 2016. gada 21. novembra atklātajā vēstulē Komisijas priekšsēdētājam J. C. Juncker attiecīgie sociālie partneri izteica iebildumus pret ietekmes novērtējuma procesa izmantošanu, lai vienošanos varētu neiesniegt Padomei tās īstenošanas lēmuma pieņemšanai, un pieprasa tikt pilnībā informētiem par dažādiem ietekmes novērtējuma procesa posmiem un kritērijiem attiecībā uz lēmumu, kurus Komisija izmantos.

Nolīgumu par tāldarbu, ko noslēdza 2002. gada maijā, īstenoja, pirmo reizi ievērojot sociālo partneru un dalībvalstu īpašās procedūras un metodes. Sociālie partneri noslēdza arī “autonomos nolīgumus” par stresu, kas saistīts ar darbu, un par Eiropas atļauju autovadītājiem, kuri sniedz savstarpēji izmantojamos pārrobežu pakalpojumus (2004), kā arī par uzmākšanos un vardarbību darbavietā (2007. gada aprīlis) un par iekļaujošu darba tirgu (2010. gada marts).

Kopš ir veiktas ar Amsterdamas līgumu ieviestās izmaiņas, apspriešanās process ir kļuvis vēl nozīmīgāks, jo tas attiecas uz visām jomām, kas pašlaik minētas LESD 151. pantā.

Stājoties spēkā Lisabonas līgumam, tika iekļauts jauns pants (LESD 152. pants), kurā teikts, ka “Savienība atzīst un savā līmenī veicina sociālo partneru lomu, ņemot vērā valstu sistēmu dažādību. Tas veicina dialogu sociālo partneru starpā, ievērojot viņu autonomiju”. LESD

153. pants arī dod dalībvalstīm iespēju uzticēt sociālajiem partneriem Padomes lēmumu īstenošanu, kurus tā pieņēmusi par Eiropas mērogā parakstīta koplīguma ratifikāciju.

Tomēr kopš ekonomikas un finanšu krīzes sākšanās sociālais dialogs ir ievērojami mazinājies pēc tam, kad tika veikti krīzes pasākumi, ierobežojot tā decentralizāciju un mazinot koplīgumu apjomu un valsts intervenci algu politikas jomā. Ņemot vērā to, kā arī konstatējumu, ka dalībvalstis, kurās ir visspēcīgākais sociālais dialogs, ir visveiksmīgāk pārvarējušas krīzi, jaunā Komisija 2014. gada novembrī uzsāka dialoga atjaunošanu ar sociālajiem partneriem, jo īpaši jaunajā ekonomikas pārvaldības sistēmā, kā priekšnoteikumu Eiropas sociālās tirgus ekonomikas darbībai. Turklāt priekšsēdētāja vietnieks X. Xxxxxxxxxxx un komisāre M. Thyssen 2016. gada jūnijā parakstīja kopīgu paziņojumu “Jauns sākums sociālam dialogam”, vienojoties ar sociālajiem partneriem tos vairāk iesaistīt Eiropas pusgadā un ES politikā un likumdošanas procesā kopumā, un uzsverot spēju veidošanu. Paziņojumā ir uzsvērta Eiropas sociālā dialoga īpaši nozīmīgā loma kā būtiskai sastāvdaļai ES nodarbinātības un sociālās politikas veidošanā. Pēc sabiedriskās apspriešanās par Eiropas sociālo tiesību pīlāru 2016. gadā Komisija 2017. gada aprīlī publicēja Eiropas sociālo tiesību pīlāru, kurā cita starpā atzīst sociālo partneru tiesības iesaistīties nodarbinātības un sociālās politikas izstrādē un īstenošanā, un atbalsta to ciešāku iesaisti politikas veidošanā un likumdošanā, vienlaikus ņemot vērā valstu sistēmu dažādību.

B. Trīspusējs sociālais dialogs

Kopš paša Eiropas integrācijas procesa sākuma tiek uzskatīts, ka Kopienas tiesību aktu izstrādē ir svarīgi iesaistīt ekonomikas un sociālās jomas dalībniekus. Ogļu un tērauda nozares padomdevēja komiteja un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja tam ir pierādījums. Kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem ir pastāvējušas vairākas padomdevējas komitejas, kuru uzdevums bija atbalstīt Eiropas Komisiju konkrētu politikas virzienu izstrādāšanā. Parasti

šajās komitejās, piemēram, Migrējošo darba ņēmēju sociālā nodrošinājuma komitejā, iekļauj pārstāvjus no valsts darba devēju un arodbiedrību organizācijām, kā arī dalībvalstu pārstāvjus. Sākot ar 1970. gadu, galvenais trīspusējā sociālā dialoga forums Eiropā bija Pastāvīgā nodarbinātības komiteja, kuru veido 20 sociālo partneru pārstāvji, vienādi sadalot vietas starp arodbiedrībām un darba devēju organizācijām. Pēc 1999. gadā veiktajām reformām šīs komitejas darbs ir pilnībā pakļauts koordinētajai Eiropas nodarbinātības stratēģijai. Pamatojoties uz sociālo partneru kopējo ieguldījumu 2001. gada decembra Lākenas augstākā līmeņa sanāksmē, Padome 2003. gada martā izveidoja Augstākā līmeņa trīspusējo sociālo sanāksmi par izaugsmi un nodarbinātību (2003/174/EK), kas aizstāja Nodarbinātības komiteju. Lai veicinātu Padomes, Komisijas un sociālo partneru sadarbību, tiem apspriežoties par ekonomikas, sociālajiem un nodarbinātības jautājumiem, tā notiek vismaz reizi gadā, un vienai no sanāksmēm ir obligāti jānotiek pirms Eiropadomes pavasara sanāksmes.

Augstākā līmeņa sanāksme formalizēja procesu, kas norisinājies kopš 1997. gada, un tajā piedalās kārtējā ES Padomes prezidentvalsts un divas nākamās prezidentvalstis, Eiropas Komisija un sociālie partneri. Minētās trīs Padomes prezidentvalstis parasti pārstāv valdības vai valsts vadītāji un ministri, kas atbild par nodarbinātību un sociālajām lietām; arī Eiropas Komisijai ir divi pārstāvji – parasti tas ir Komisijas priekšsēdētājs un komisārs, kas atbild par nodarbinātību un sociālajām lietām. Sociālo partneru pārstāvji veido divas vienādas delegācijas, kas sastāv no 10 darba ņēmēju pārstāvjiem un 10 darba devēju pārstāvjiem, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai nodrošinātu sieviešu un vīriešu līdzsvarotu pārstāvību. Katrā grupā ir Eiropas starpnozaru organizāciju pārstāvji, kuri pārstāv vispārējās intereses vai uzraugošā un vadošā personāla un mazo un vidējo uzņēmumu konkrētas intereses Eiropas līmenī. Tehnisko koordināciju darba ņēmēju delegācijai nodrošina EAK, bet darba devēju delegācijai – UNICE. Pēc Lisabonas līguma ratifikācijas Augstākā līmeņa trīspusējās sociālās sanāksmes par izaugsmi un nodarbinātību loma ir atzīta LESD 152. pantā.

EIROPAS PARLAMENTA LOMA

Parlaments uzskata, ka sociālais dialogs ir dalībvalstu tradīciju nozīmīga sastāvdaļa, un aicina lielāku nozīmi Eiropas līmenī piešķirt trialogam. Nodarbinātības un sociālo lietu komiteja pirms ziņojumu vai atzinumu sagatavošanas par attiecīgiem jautājumiem arvien biežāk aicina ES sociālos partnerus paust savu viedokli. EP ir arī bieži atgādinājis Komisijai, ka Eiropai ir vajadzīga saskaņota rūpniecības politika, kurā sociālajiem partneriem būtu svarīga loma. Jāatgādina, ka Lisabonas līgumā ir skaidri noteiktas Parlamenta tiesības saņemt informāciju par Savienības mērogā noslēgtu koplīgumu īstenošanu (LESD 155. pants) un par Komisijas iniciatīvām veicināt dalībvalstu sadarbību saskaņā ar LESD 156. pantu, cita starpā jautājumos, kas saistīti ar tiesībām apvienoties un rīkot sarunas par darba koplīgumu slēgšanu starp darba devējiem un darba ņēmējiem.

Pašreizējos ekonomikas krīzes apstākļos Parlaments atgādina, ka sociālajam dialogam ir izšķiroša nozīme stratēģijas “Eiropa 2020” mērķu sasniegšanā nodarbinātības jomā (2009/2220(INI)). EP 2012. gada janvārī uzsvēra, ka, galveno uzmanību pievēršot fiskālajai konsolidācijai, gada izaugsmes pētījumā sniegtie ieteikumi kavē ne tikai darbvietu radīšanu un sociālo labklājību, bet arī pašu sociālo dialogu. Turklāt Eiropas Parlamenta rezolūcijā par 2017. gada Eiropas pusgada ciklu[2] ir atkārtoti uzsvērta sociālā dialoga nozīme un prasīts pastiprināt sociālo partneru ietekmi jaunajā ekonomikas pārvaldības procesā. Kopš 2014. gada to līdzdalība ES līmenī ir nedaudz palielinājusies, tomēr situācija joprojām ir atšķirīga valstu līmenī, un sociālie partneri uzskata, ka viņu līdzdalība abos līmeņos ir informatīva, nevis

konsultatīva. Attiecībā uz ekonomikas pielāgošanas programmām krīzes visvairāk skartajās valstīs Parlaments 2014. gada 13. marta rezolūcijā par nodarbinātību un sociālajiem aspektiem, kas saistīti ar trijotnes (Eiropas Centrālā banka, Komisija un Starptautiskā Valūtas fonda) lomu un darbībām attiecībā uz eurozonas programmas valstīm, uzvēra, ka ar sociālajiem partneriem būtu jāapspriežas vai tie būtu jāiesaista programmu izstrādes sākotnējā posmā.

Parlaments atkārtoti pauda savu nostāju 2017. gada 19. janvāra rezolūcijā par Eiropas sociālo tiesību pīlāru[3], aicinot Komisija pastiprināt konkrētu atbalstu, lai stiprinātu un ņemtu vērā sociālo dialogu visos līmeņos un visās nozarēs.

Xxxxxx Xxxxxx-Drüner 06/2017