Apmācību materiāli
Apmācību materiāli
nevalstisko organizāciju ekspertiem sociālās jomas publisko pakalpojumu kvalitātes
izvērtēšanas apguvei
Projekta „Biedrības „Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi” kapacitātes stiprināšana līdzdalībai sociālo pakalpojumu cilvēkiem ar invaliditāti plānošanas un kvalitātes izvērtēšanas procesos” (Līguma identif. nr.
1DP/1.5.2.2.2./11/APIA/SIF/015/50) ietvaros
Autors: Xxxxx Xxxxxxx
Rīgā, 2012.g. augustā
„Šis materiāls „Apmācību materiāli nevalstisko organizāciju ekspertiem sociālās jomas publisko pakalpojumu kvalitātes izvērtēšanas apguvei.” ir veidots ar Eiropas Savienības Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu. Par materiāla „ Apmācību materiāli nevalstisko organizāciju ekspertiem sociālās jomas publisko pakalpojumu kvalitātes izvērtēšanas apguvei.” saturu atbild biedrība „Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi”.
92,07 % no Projekta finansē Eiropas Savienība ar Eiropas Sociālā fonda starpniecību. Apakšaktivitāti administrē Valsts kanceleja sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu.
IEGULDĪJUMS TAVĀ NĀKOTNĒ EIROPAS SAVIENĪBA
Izdale (2.nodarbība)
Likumdošanas jautājumi dzīves kvalitātes izvērtējuma sociālos pakalpojumos kontekstā
Starptautiskie cilvēktiesību dokumenti
1990. gada 4. maijā, kad Latvija de iure vēl nebija neatkarīga un nebija arī ANO dalībvalsts, tūlīt pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas toreizējā Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas pievienošanos starptautiskajiem instrumentiem cilvēktiesību jautājumos, tādējādi pievienojoties 51 starptautiskam dokumentam cilvēktiesību jautājumos. To starpā Latvija pievienojās:
✓ Vispārējai cilvēktiesību deklarācijai (1948. gada 10. Decembris)
✓ ANO Starptautiskajam paktam par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un tā fakultatīvajam protokolam (1966. gada 16. Decembris)
✓ ANO Starptautiskajam paktam par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (1966. gada 16. Decembris)
✓ Konvencijai pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem (1984. gada 10. Decembris)
✓ Bērna tiesību konvencija (1989. gada 20. Novembris)
Vispārējā cilvēktiesību deklarācija nosaka, ka:
1. pants
Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās. Viņiem ir saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā.
3. pants
Katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un personas neaizskaramību.
5. pants
Nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi, necilvēcīgi ar viņu apieties un sodīt, pazemojot viņa cilvēcisko cieņu.
13. pants
1. Katram cilvēkam ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties sev dzīvesvietu....
ANO Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām nosaka, ka:
7. pants
Nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai nežēlīgam, necilvēcīgam vai viņa pašcieņu aizskarošam sodam vai apieties ar viņu tādā veidā.
9. pants
1. Katram cilvēkam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību.
12. pants
1. Katram, kas likumīgi atrodas kādas valsts teritorijā, ir tiesības šajā teritorijā brīvi pārvietoties un brīvi izvēlēties dzīvesvietu.
17. pants
1. Nedrīkst patvarīgi vai nelikumīgi iejaukties kāda privātajā vai ģimenes dzīvē, patvarīgi vai nelikumīgi apdraudēt viņa dzīvokļa neaizskaramību vai viņa korespondences noslēpumu vai nelikumīgi apdraudēt viņa godu un reputāciju.
2. Xxxxxx ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādu iejaukšanos vai šādiem apdraudējumiem.
ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām nosaka, ka:
6. pants
1. Šā pakta dalībvalstis atzīst tiesības uz darbu, kuras ietver katra cilvēka tiesības uz to, lai viņam būtu iespēja pelnīt sev iztiku ar darbu, ko viņš brīvi izvēlas vai pieņem, un veiks attiecīgos pasākumus šo tiesību garantēšanai.
2. Pasākumos, kas šā pakta dalībvalstīm jāveic minēto tiesību pilnīgai īstenošanai, ietilpst tehniskā un arodapmācība un sagatavošanas programmas, kā arī citi veidi un metodes, lai
panāktu nemitīgu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību un pilnīgu produktīvu nodarbinātību apstākļos, kas garantē cilvēka politiskās un ekonomiskās pamatbrīvības.
9. pants
Šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz sociālo nodrošinājumu, ieskaitot sociālo apdrošināšanu.
11. pants
1. Šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz viņam un viņa ģimenei atbilstošu dzīves līmeni. Tas ir nepieciešamais uzturs, apģērbs un mājoklis, un tiesības nemitīgi uzlabot dzīves apstākļus. Dalībvalstis veiks nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šo tiesību īstenošanu, atzīstot, ka šai ziņā svarīga nozīme ir brīvprātīgai starptautiskajai sadarbībai.
12. pants
1. Šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības sasniegt visaugstāko fiziskās un psihiskās veselības līmeni.
13. pants
1. Šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz izglītību. Tās vienojas, ka izglītības mērķim jābūt pilnīgai cilvēka personības un tā cieņas apziņas attīstībai un tai jāstiprina cilvēktiesību un pamatbrīvību respektēšana.
Konvencija pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās un sodīšanas veidiem nosaka, ka:
Šajā konvencijā ar terminu "spīdzināšana" apzīmē jebkādu darbību, ar kuru kādai personai tīši tiek sagādātas stipras fiziskas vai morālas sāpes vai ciešanas nolūkā iegūt no tās vai no trešās personas ziņas vai atzīšanos, sodīt to par rīcību, kuru izdarījusi šī persona vai trešā persona vai par kuras izdarīšanu tā tiek turēta aizdomās, kā arī nolūkā iebiedēt vai piespiest šo personu vai trešo personu vai jebkura cita iemesla dēļ, kas balstās uz jebkāda rakstura diskrimināciju, ja šādas sāpes vai ciešanas sagādā valsts amatpersona vai cita oficiāla persona vai tās tiek sagādātas šādas amatpersonas vai oficiālas personas izdarītās kūdīšanas dēļ vai ar to ziņu vai klusu piekrišanu.
Konvencija nosaka, ka nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai nežēlīgam, necilvēcīgam vai pašcieņu aizskarošam sodam.
Bērnu tiesību konvencija nosaka, ka:
23. pants
1. Dalībvalstis atzīst, ka garīgā vai fiziskā ziņā nepilnvērtīgam bērnam jādzīvo pilnvērtīga un cienīga dzīve apstākļos, kas garantē viņa pašcieņu, palīdz viņam uzturēt ticību saviem spēkiem un atvieglo viņa iespējas aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē.
2. Dalībvalstis atzīst nepilnvērtīga bērna tiesības uz īpašu gādību un stimulē un nodrošina, ja ir resursi, palīdzības sniegšanu bērnam, kam uz to ir tiesības, un par viņa aprūpi atbildīgajām personām, saskaņā ar iesniegto lūgumu un atbilstoši bērna stāvoklim un viņa vecāku vai citu personu apstākļiem, kuras gādā par bērnu.
3. Atzīstot nepilnvērtīga bērna īpašās vajadzības, palīdzība saskaņā ar šā panta 2.punktu tiek sniegta pēc iespējas bez maksas, ņemot vērā vecāku vai citu personu, kas gādā par bērnu, finansiālos resursus, un tās mērķis ir nodrošināt, lai nepilnvērtīgam bērnam būtu efektīvi pieejami pakalpojumi izglītības sfērā, profesionālajā sagatavošanā, medicīniskajā apkalpošanā, veselības atjaunošanā, sagatavošanā darba gaitām un pieejami atpūtas līdzekļi tādā veidā, kāds ļautu pēc iespējas pilnīgāk iesaistīt bērnu sociālajā dzīvē un panākt viņa personības attīstību, arī bērna kulturālo un garīgo attīstību.
4. Dalībvalstis starptautiskās sadarbības garā sekmē apmainīšanos ar attiecīgu informāciju profilaktiskās veselības aizsardzības jomā un nepilnvērtīgu bērnu medicīniskajā, psiholoģiskajā un funkcionālajā ārstēšanā, ieskaitot informācijas izplatīšanu par rehabilitācijas metodēm, vispārizglītojošo un profesionālo sagatavošanu, kā arī pieeju šādai informācijai, lai ļautu dalībvalstīm uzlabot savas iespējas un zināšanas un paplašināt savu pieredzi minētajā jomā. Šai sakarā sevišķa uzmanība jāpievērš jaunattīstības valstu vajadzībām.
27. pants
1. Dalībvalstis atzīst katra bērna tiesības uz tādu dzīves līmeni, kāds nepieciešams bērna fiziskajai, intelektuālajai, garīgajai, tikumiskajai un sociālajai attīstībai.
Reģionālie cilvēktiesību dokumenti
Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (LR pievienojas 1997.gadā) nosaka, ka:
5. pants
Tiesības uz brīvību un drošību
1. Ikvienam ir tiesības uz brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot likumā noteikto kārtību...
8. pants
Tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi
1. Ikvienam ir tiesības uz savu privāto un ģimenes dzīvi, korespondences noslēpumu un dzīvokļa neaizskaramību.
ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām (ratificēta 2010.gada 28.janvārī, parakstīts fakultatīvais protokols).
Konvencija ir visaptverošs dokuments cilvēku ar invaliditāti tiesību aizsardzībai. Konvencijas mērķis ir panākt esošo tiesību mehānismu efektīvu izmantošanu personu ar invaliditāti tiesību aizsardzībai un īstenošanai, nevis meklēt jaunas tiesības. Konvencija aicina uz nediskriminējošu attieksmi un vienlīdzīgu, taisnīgu pieeju visās dzīves jomās – izglītībā, veselības aprūpē, darbavietā, ģimenes dzīvē, kultūras un sporta pasākumos, kā arī piedaloties politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Konvencija iezīmē pāreju no politikas, kas koncentrēta uz personām ar invaliditāti kā uz līdzjūtības, medicīniskās aprūpes un sociālās aprūpes „objektu”, uz politiku jaunā kvalitātē. Tas nozīmē - visu veidu šķēršļu novēršana cilvēku ar invaliditāti pilnvērtīgai iekļaušanai sabiedrībā, apzinoties viņu patieso vērtību un tiesības. Vienlaikus tās ir minēto cilvēku iespējas pieprasīt šīs tiesības un pašiem pieņemt lēmumus, kuri balstīti uz viņu informētību un piekrišanu līdzdarboties savā un sabiedrības interešu labā.
2010.gada 22. janvārī ANO Ģenerālās asamblejas galvenajā mītnē Ņujorkā Latvijas Republikas vārdā tika parakstīts arī Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām Fakultatīvais protokols. Tā ir iespēja personām ar invaliditāti, kuras uzskata, ka Konvencijas dalībvalsts pārkāpj dokumentā noteiktās tiesības, iesniegt paziņojumus ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejai.
Konvencijā noteiktās tiesības
Konvencija papildina esošos starptautisko cilvēktiesību aktus. Tā neatzīst nekādas jaunas cilvēktiesības personām ar invaliditāti, bet gan paskaidro dalībvalstu saistības un likumīgos pienākumus ievērot un nodrošināt iespēju visām personām ar invaliditāti izmantot visas cilvēktiesības. Konvencija nosaka sfēras, kur ir nepieciešams veikt pielāgojumus, lai personas ar invaliditāti varētu realizēt savas tiesības, kā arī jomas, kurās ir jāpastiprina viņu tiesību aizsardzība, jo šīs tiesības parasti netiek ņemtas vērā. Tā arī nosaka universālas minimālās prasības, kas attiecas uz ikvienu cilvēku, un kas nodrošina pamatu ikviena cilvēka pastāvēšanai. Saskaņā ar konvencijas noteikumiem dalībvalstīm, izstrādājot un ieviešot likumdošanu un politiskās nostādnes konvencijas realizēšanai, kā arī visos citos politiskajos jautājumos, kas skar personas ar invaliditāti, ir jākonsultējas ar personām ar invaliditāti ar viņus pārstāvošo organizāciju starpniecību.
Parasti personām ar invaliditāti tiek liegtas šādas pamata tiesības:
o Iespējas iegūt izglītību.
o Pārvietošanās brīvība.
o Xxxxxxx dzīvot sabiedrībā patstāvīgi, saņemot atbilstošu atbalstu.
o Darba ieguve pat cilvēkiem ar labu kvalifikāciju.
o Informācijas pieejamība.
o Piemērotas medicīniskās aprūpes saņemšana.
o Politisko tiesību īstenošana, piemēram, piedalīšanās vēlēšanās.
o Patstāvīga lēmumu pieņemšana, nepieciešamības gadījumā saņemot atbalstu.
Konvencijas vispārīgie principi
Vispārīgie principi sniedz dalībvalstīm un citām institūcijām vadlīnijas par konvencijas interpretēšanu un īstenošanu. Konvencijai ir astoņi vispārīgie principi:
- Cieņa pret personas cieņu, autonomiju, tostarp brīvību pašam pieņemt lēmumus un neatkarību no citām personām;
- Nediskriminēšana;
- Pilnvērtīga un efektīva līdzdalība un iekļaušana sabiedrībā;
- Atšķirību respektēšana un personu ar invaliditāti atšķirību pieņemšana kā daļa no humānisma un
- atšķirīgā cilvēkos;
- Iespēju vienlīdzība;
- Pieejamība;
- Vienlīdzība vīriešu un sieviešu starpā;
- Cieņa pret bērnu ar invaliditāti attīstības iespējām un viņu tiesībām saglabāt savu identitāti.
-
Konvencijā ietvertās tiesības
Lai gan pilsoņu, kultūras, ekonomiskās, politiskās un sociālās tiesības, kas ir norādītas konvencijā, attiecas uz visiem cilvēkiem, konvencija uzmanību pievērš darbībām, kas ir jāveic dalībvalstij, lai nodrošinātu, ka cilvēki ar invaliditāti varētu baudīt šīs tiesības vienlīdzīgi ar citiem.
• Konvencijā ietvertās tiesības:
o Vienlīdzība likuma priekšā bez diskriminācijas;
o Xxxxxxx tiesības uz dzīvību, brīvību un drošību.
o Vienlīdzīga atzīšana likuma priekšā un vienlīdzīga likumīgo tiesību izmantošana;
o Spīdzināšanas aizliegums;
o Ekspluatācijas, vardarbības un ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums;
o Tiesības cienīt personas fizisko un garīgo integritāti;
o Pārvietošanās un pilsonības izvēles brīvība;
o Tiesības dzīvot sabiedrībā;
o Tiesības uz savu viedokli un tā paušanu;
o Cieņa pret privāto dzīvi;
o Cieņa pret mājām un ģimeni;
o Tiesības uz izglītību;
o Tiesības uz veselību;
o Tiesības strādāt;
o Tiesības uz piemērotiem dzīves apstākļiem;
o Tiesības piedalīties politiskajā un sabiedriskajā dzīvē;
o Tiesības piedalīties kultūras dzīvē.
Konvencija atzīst, ka atsevišķi cilvēki ir pakļauti diskriminācijai ne tikai savas invaliditātes dēļ, bet arī dzimuma, vecuma, etniskās piederības un/vai citu iemeslu dēļ. Tādēļ konvencijā ir ietverti divi panti, kas ir veltīti noteikta veida personu ar invaliditāti grupām: sievietēm un bērniem ar invaliditāti.
Konvencija apraksta noteiktas sfēras, kurās dalībvalstij ir jāveic noteiktas darbības. Tiesību noteikšana nav tas pats, kas tiesību īstenošanas nodrošināšana. Tādēļ konvencija liek dalībvalstīm nodrošināt tādu vidi, lai personas ar invaliditāti varētu pilnvērtīgi baudīt savas tiesības vienlīdzīgi ar citiem. Šie nosacījumi attiecas uz:
o Sabiedrības apziņas stiprināšanu;
o Pieejamību, kas ir pamats visu tiesību izbaudīšanai.
o
Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām
(būtiskākie panti dzīves kvalitātes nodrošinājuma izvērtēšanas kontekstā)
1. pants.
Mērķis
Šās konvencijas mērķis ir veicināt, aizsargāt un nodrošināt to, lai visas personas ar invaliditāti varētu pilnībā un vienlīdzīgi izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības, un veicināt tām piemītošās cieņas ievērošanu.
Pie personām ar invaliditāti pieder personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt to pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem.
19. pants.
Patstāvīgs dzīvesveids un iekļaušana sabiedrībā
Šīs konvencijas dalībvalstis atzīst, ka visām personām ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā ar tādu pašu izvēles brīvību kā citiem cilvēkiem, un veic efektīvus un atbilstošus pasākumus, lai atvieglotu personām ar invaliditāti šo tiesību izmantošanu un pilnīgu iekļaušanos un līdzdalību sabiedrības dzīvē, tostarp nodrošinot, ka:
a) personām ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem ir iespējas izvēlēties dzīvesvietu un to, kur un ar ko tās dzīvo, un ka tām neliek dzīvot kādos noteiktos apstākļos;
b) personām ar invaliditāti ir pieejami dažādi mājās un dzīvesvietā sniegtie pakalpojumi un citi sociālā atbalsta pasākumi, tostarp personīgā palīdzība, kas nepieciešama, lai dzīvotu un iekļautos sabiedrībā un lai nepieļautu izolēšanu vai nošķiršanu no sabiedrības;
c) plašai sabiedrībai paredzētie sociālie pakalpojumi un objekti ir vienlīdz pieejami arī personām ar invaliditāti un atbilst to vajadzībām.
20. pants.
Individuālā pārvietošanās
Dalībvalstis veic efektīvus pasākumus, lai personām ar invaliditāti nodrošinātu individuālo pārvietošanos ar pēc iespējas lielāku personīgo patstāvību, tostarp:
a) atvieglojot personu ar invaliditāti individuālo pārvietošanos viņu izvēlētā veidā un laikā un par pieejamu cenu;
b) atvieglojot personām ar invaliditāti kvalitatīvu pārvietošanās palīglīdzekļu, ierīču, atbalsta tehnoloģiju un palīgu un starpnieku pakalpojumu pieejamību, tostarp nodrošinot tos par pieejamu cenu;
c) nodrošinot personām ar invaliditāti un speciālistiem, kuri strādā ar personām ar invaliditāti, pārvietošanās iemaņu apmācību....
21. pants.
Vārda un uzskatu brīvība un pieeja informācijai
Dalībvalstis veic visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu, ka personas ar invaliditāti var īstenot tiesības uz vārda un uzskatu brīvību, tostarp brīvību meklēt, saņemt un izplatīt informāciju un idejas vienlīdzīgi ar citiem un visos komunikācijas veidos pēc savas izvēles, kā definēts šīs konvencijas 2. pantā, tostarp:
a) informāciju, kas paredzēta plašai sabiedrībai, savlaicīgi un bez papildu maksas sniedzot personām ar invaliditāti pieejamos formātos un ar tehnoloģijām, kas atbilst dažādiem invaliditātes veidiem...
22. pants.
Privātās dzīves neaizskaramība
1. Nevienu personu ar invaliditāti neatkarīgi no dzīvesvietas vai sadzīves apstākļiem nedrīkst pakļaut patvaļīgiem vai nelikumīgiem privātās dzīves, ģimenes dzīves, mājas vai korespondences, vai citu veidu komunikācijas traucējumiem, vai nelikumīgi aizskart tās godu un reputāciju. Personām ar invaliditāti ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādiem traucējumiem vai aizskārumiem....
24. pants.
Izglītība
1. Dalībvalstis atzīst personu ar invaliditāti tiesības uz izglītību. Lai šīs tiesības varētu bez diskriminācijas un ar vienlīdzīgām iespējām īstenot, dalībvalstis nodrošina, ka izglītības sistēmā var iekļauties visos līmeņos un visu mūžu gūt izglītību ar mērķi:
a) pilnībā attīstīt cilvēka potenciālu, kā arī pašcieņu un savas vērtības apzināšanos un nostiprināt cieņu pret cilvēktiesībām, pamatbrīvībām un cilvēku dažādību;
b) attīstīt personu ar invaliditāti personību, talantus un radošo garu, kā arī viņu garīgās un fiziskās spējas, pilnībā izmantojot to potenciālu;
c) dot personām ar invaliditāti iespēju efektīvi piedalīties brīvas sabiedrības dzīvē....
27. pants.
Darbs un nodarbinātība
1. Dalībvalstis atzīst personu ar invaliditāti tiesības uz darbu vienlīdzīgi ar citiem; tās ietver iespēju pelnīt iztikas līdzekļus ar darbu, kuru persona ar invaliditāti brīvi izvēlas vai kuram piekrīt darba tirgū un darba vidē, kas ir atklāta, veicina integrāciju un ir pieejama personām ar invaliditāti.....
28. pants.
Pienācīgs dzīves līmenis un sociālā aizsardzība
1. Dalībvalstis atzīst personu ar invaliditāti tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni sev un saviem ģimenes locekļiem, tostarp uz pienācīgu pārtiku, apģērbu un mājokli un uz pastāvīgu dzīves apstākļu uzlabošanos, un veic atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu un veicinātu šo tiesību īstenošanu bez diskriminācijas invaliditātes dēļ.
30. pants.
Līdzdalība kultūras dzīvē, atpūta, brīvā laika pavadīšana un sports
1. Dalībvalstis atzīst personu ar invaliditāti tiesības piedalīties kultūras dzīvē vienlīdzīgi ar citiem un veic atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka personām ar invaliditāti:
a) ir pieejami kultūras materiāli pieejamos formātos;
b) ir pieejamas televīzijas programmas, filmas, teātris un citi kultūras pasākumi pieejamos formātos;
c) ir pieejamas tādas kultūras pasākumu vai pakalpojumu vietas kā teātri, muzeji, kinoteātri, bibliotēkas un tūrisma pakalpojumi, un pēc iespējas lielākā mērā ir pieejami valsts nozīmes kultūras pieminekļi un objekti.
2. Dalībvalstis veic atbilstošus pasākumus, lai personas ar invaliditāti varētu attīstīt un izmantot savu radošo, māksliniecisko un intelektuālo potenciālu ne tikai savā labā, bet arī sabiedrības bagātināšanai.
Latvijas likumdošana (dzīves kvalitātes nodrošinājuma izvērtēšanas kontekstā)
Cilvēku ar funkcionāliem traucējumiem dzīves kvalitātes izvērtējums un tajā ietvertās sfēras un rādītāji ir sasaistāmi ar vairākiem Latvijas Republikā spēkā esošiem normatīvajiem aktiem:
1. 31.10.2002. likums "Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums"’
2. 03.06.2003. MK noteikumi Nr.291 "Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem"
3. 12.12.2000. MK noteikumi Nr.431 "Higiēnas prasības sociālās aprūpes institūcijām"
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums
1.pants. Likumā lietotie termini
Likumā ir lietoti šādi termini:
I nodaļa Vispārīgie noteikumi
3) dzīves kvalitāte — personas, ģimenes, personu grupas, sabiedrības labklājības rādītājs, kas ietver fizisko un garīgo veselību, brīvo laiku un tā izmantošanu, darbu, saikni ar sabiedrību, tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos realizēt, kā arī materiālo nodrošinājumu.
3.pants. Tiesības uz sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību
(1) Tiesības saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību ir Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem un ārzemniekiem, kuriem piešķirts personas kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju.
(2) Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas kārtību nosaka Ministru kabinets un pašvaldību domes.
(3) Kārtību, kādā saņemami pašvaldību sniegtie sociālie pakalpojumi, nosaka pašvaldību saistošajos noteikumos.
4.pants. Sociālo pakalpojumu sniegšanas pamatprincipi
(1) Sociālos pakalpojumus sniedz, tikai pamatojoties uz sociālā darba speciālista veiktu personas individuālo vajadzību un resursu novērtējumu.
(2) Sociālos pakalpojumus nodrošina klienta dzīvesvietā vai iespējami tuvu tai, un tikai tad, ja šāds pakalpojumu apjoms nav pietiekams, tiek nodrošināta sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.
(3) Sniedzot sociālos pakalpojumus, institūcijas nodrošina starpprofesionālu un starpinstitucionālu sadarbību.
(6) Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās darbs organizējams tā, lai institūcijas vidi tuvinātu ģimeniskai videi un nodrošinātu patstāvīgas dzīves iemaņu apgūšanu bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem.
II nodaļa
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības organizēšana 9.pants. Pašvaldības pienākumi sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanā
(1) Pašvaldībai, kuras teritorijā persona reģistrējusi savu pamatdzīvesvietu, ir pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību.
9.1 pants. Valsts finansētie ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumi
No valsts budžeta, ievērojot šā likuma 13.1 panta noteikumus, finansē ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumus:
1) personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras šajās institūcijās ievietotas līdz 2003.gada 1.janvārim;
2) pilngadīgām neredzīgām personām un personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem;
3) bērniem ar smagiem garīga rakstura traucējumiem vecumā no četriem līdz astoņpadsmit gadiem;
4) bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem un bērniem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem vecumā līdz četriem gadiem.
17.pants. Sociālo pakalpojumu sniedzējs
(1) Sociālos pakalpojumus šajā likumā minētajos gadījumos drīkst sniegt tikai tāds sociālo pakalpojumu sniedzējs, kas atbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām un ir reģistrēts sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā.
22.pants. Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanas veidi
Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi tiek sniegti:
1) personas dzīvesvietā, nodrošinot aprūpi mājās, rehabilitāciju dzīvesvietā, dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, grupu dzīvokļos (grupu mājās), servisa dzīvokļos, naktspatversmēs vai patversmēs un citur;
2) ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās.
27.pants. Dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumi
(1) Dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas nodrošina aprūpi un iespēju iesaistīties fiziskās un garīgās aktivitātēs:
2) invalīdiem ar fiziska rakstura traucējumiem;
3) personām ar garīga rakstura traucējumiem;
27.1 pants. Grupu mājas (dzīvokļa), pusceļa mājas un servisa dzīvokļa pakalpojumi
(1) Grupu mājā (dzīvoklī) nodrošina mājokli un atbalstu sociālo problēmu risināšanā personām ar garīga rakstura traucējumiem, kurām ir objektīvas grūtības dzīvot patstāvīgi, bet nav nepieciešama atrašanās ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.
(2) Pusceļa mājā sniedz sociālās rehabilitācijas pakalpojumus personām ar garīga rakstura traucējumiem, lai apgūtu iemaņas patstāvīgai dzīvei vai dzīvei grupu mājā (dzīvoklī).
(3) Servisa dzīvoklī personai ar smagiem funkcionāliem traucējumiem nodrošina neatkarīgas dzīves iespējas, palielinot šīs personas sociālās funkcionēšanas un pašaprūpes spējas.
28.pants. Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumi
(1) Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas nodrošina mājokli, sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju:
4) pilngadīgām personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, kurām nav nepieciešama atrašanās specializētā ārstniecības iestādē un kuru stāvoklis neapdraud apkārtējos, ja nepieciešamā pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās, dienas aprūpes centrā vai grupu mājā (dzīvoklī) noteikto sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma apjomu.
IV nodaļa
Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās dzīvojošo personu tiesības
29.pants. Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientu tiesības
(1) Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas klientam ir tiesības:
1) patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos īstenot tiktāl, ciktāl tas neierobežo citu personu tiesības un brīvības vai neapdraud personas veselību vai dzīvību;
2) baudīt individuālu personāla pieeju sociālo pakalpojumu sniegšanā;
3) ja viņš ir pilngadīga persona, — laikposmu no viena mēneša līdz trim mēnešiem uzturēties ārpus institūcijas citas personas (ģimenes) aprūpē. Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija, rakstveidā vienojoties ar personu (ģimeni), nosaka šīs uzturēšanās ilgumu, pušu tiesības un pienākumus, kā arī izmaksā klienta uzturnaudu vai uztura pabalstu atbilstoši laikposmam, kuru viņš atrodas citas personas (ģimenes) aprūpē;
(2) Ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas klientam ir tiesības uz noteiktu naudas summu personiskiem izdevumiem šādā apmērā:
1) pilngadīgai personai, kura ir pensijas vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēja, naudas summa, kas paliek tās rīcībā pēc ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojuma samaksas, nedrīkst būt mazāka par 10 procentiem no šīs personas pensijas, ieskaitot piemaksu pie pensijas, vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra;
2) pilngadīgai personai, kura nav pensijas vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēja, naudas summa, kas izmaksājama no ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas budžeta, ir 10 procenti no valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra;
30.pants. Sociālās aprūpes padomes kompetence
(1) Lai sekmētu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās dzīvojošo personu tiesību ievērošanu, attiecīgās institūcijas vadītājs izveido sociālās aprūpes padomi (turpmāk — padome), kuras sastāvā ietilpst ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā dzīvojošās personas, to radinieki, institūcijas darbinieki un vietējās pašvaldības pārstāvji. Padomes lēmumiem ir ieteikuma raksturs.
(2) Padome:
1) saskaņo institūcijas iekšējās kārtības noteikumus;
2) iesniedz priekšlikumus institūcijas darbības uzlabošanai;
3) izskata konfliktus starp klientiem un institūcijas administrāciju;
4) piedalās institūcijas sniegto pakalpojumu kvalitātes novērtēšanā.
31.pants. Personas tiesību ierobežojumi ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā
(1) Lai nepieļautu personas atstāšanu bez uzraudzības un aizsargātu citu personu tiesības un brīvības, ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas vadītājs vai viņa pilnvarota persona var pieņemt lēmumu par nepieciešamību ierobežot personas tiesības brīvi pārvietoties.
(2) Ja persona ar savu rīcību apdraud savu vai citu personu veselību vai dzīvību, attiecīgās institūcijas vadītājs vai viņa pilnvarota persona var pieņemt lēmumu, izdarot atzīmi personas lietā, par personas izolēšanu uz laiku, ne ilgāku par 24 stundām, īpaši šim nolūkam iekārtotā telpā, kur personai tiek nodrošināta nepieciešamā aprūpe un nepārtraukta uzraudzība.
(4) Pensijas, piemaksas pie pensijas un valsts pabalstu izmaksu klientiem, ievērojot šā likuma 29.panta otrās daļas 1.punkta nosacījumus, nodrošina ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas, kuru kontā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, pamatojoties uz klienta iesniegumu, pārskaita pensiju, piemaksu pie pensijas vai valsts pabalstu.
Ministru kabineta noteikumi Nr.291
Rīgā 2003.gada 3.jūnijā (prot. Nr.32 31.§)
Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem
Izdoti saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 17.panta pirmo daļu
I. Vispārīgais jautājums
1. Noteikumi nosaka prasības, kas jāievēro sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas un sociālā darba sociālo pakalpojumu sniedzējiem (turpmāk — sociālo pakalpojumu sniedzējs):
1.1. vispārīgās prasības sociālo pakalpojumu sniedzēju darbībai;
1.2. prasības, kas sociālo pakalpojumu sniedzējiem jāievēro pakalpojumu sniegšanas procesā;
1.3. prasības, kas noteiktas sociālo pakalpojumu sniegšanas vietai, ja attiecīgais sociālais pakalpojums netiek sniegts klienta dzīvesvietā.
II. Vispārīgās prasības sociālo pakalpojumu sniedzēju darbībai
2. Lai optimāli apmierinātu klienta vajadzības, sociālo pakalpojumu sniedzējs nodrošina:
2.1. informācijas pieejamību par sociālo pakalpojumu sniedzēja mērķiem, uzdevumiem, funkcijām un organizatorisko struktūru;
2.2. atbilstošu skaitu darbinieku (nepieciešamo darbinieku skaitu nosaka sociālā pakalpojuma sniedzēja institūcijas vadītājs vai xxxxxxxx institūcija pēc sociālo pakalpojumu sniedzēja institūcijas vadītāja priekšlikuma) ar attiecīgu izglītību (darbinieki, kuriem ir Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 41. un 42.pantā noteiktā izglītība);
2.3. vienmērīgu un racionālu darba uzdevumu sadali starp darbiniekiem;
2.4. regulāru kvalifikācijas celšanu katru gadu darbiniekiem, kuri strādā ar klientiem:
2.4.1. institūcijas vadītājam un sociālajam darbiniekam — ne mazāk par 24 stundām gadā;
2.4.2. sociālās palīdzības organizatoram, sociālajam aprūpētājam un sociālajam rehabilitētājam — ne mazāk par 16 stundām gadā;
2.4.3. aprūpētājam — ne mazāk par astoņām stundām gadā;
2.4.4. pārējiem darbiniekiem — atbilstoši nepieciešamībai;
2.5. sociālo pakalpojumu sniedzēja uzturēšanai nepieciešamo resursu piesaisti;
2.6. finansējuma racionālu un efektīvu izlietojumu;
2.7. darba aizsardzības, vides drošības, ugunsdrošības un higiēnas prasību ievērošanu;
2.8. ar klientu saistītās informācijas iegūšanu, lietošanu un glabāšanu atbilstoši ierobežotas pieejamības informācijas statusam;
2.9. klienta privātās dzīves neaizskaramību;
2.10. klienta funkcionālo spēju novērtēšanu;
2.11. iespēju klientam saņemt pirmo palīdzību;
2.12. sadarbību ar klienta pašvaldības sociālo dienestu un citām institūcijām;
2.13. sociālās rehabilitācijas vai sociālās aprūpes procesa izvērtēšanu ne retāk kā reizi sešos mēnešos sociālo pakalpojumu sniedzēju institūcijās, kur nodrošina izmitināšanu;
2.14. sociālās rehabilitācijas vai sociālās aprūpes procesa izvērtēšanu ne retāk kā reizi 12 mēnešos vai pēc attiecīgā sociālo pakalpojumu kursa beigām sociālo pakalpojumu sniedzēju institūcijās, kur nenodrošina izmitināšanu.
3. Sociālo pakalpojumu sniedzējs nodrošina iespēju klientam vai viņa likumiskajam pārstāvim iesniegt sūdzības vai sniegt mutiskus vai rakstiskus priekšlikumus par sociālo pakalpojumu sniedzēja darba uzlabošanu, kā arī izskata un izvērtē iesniegtos priekšlikumus un sūdzības.
4. Sociālo pakalpojumu sniedzējs nodrošina klientam informāciju:
4.1. par sociālo pakalpojumu sniedzēja darba organizāciju;
4.2. par sniedzamajiem sociālajiem pakalpojumiem un to saņemšanas iespējām, mērķiem, iespējamo ietekmi uz klienta pašaprūpi un sociālās funkcionēšanas uzlabošanos;
5. Sociālo pakalpojumu sniedzēja institūcijas teritorijā vide ir piemērota personām ar pārvietošanās grūtībām.
6. Sociālo pakalpojumu sniedzējs nodrošina klientiem un apmeklētājiem uzgaidāmo telpu ar sēdvietām un iespēju izmantot sanitāro telpu.
V. Prasības pilngadīgu personu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām
26. Pilngadīgu personu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija (turpmāk – pieaugušo aprūpes institūcija) nodrošina pensijas vecuma personām, kā arī personām ar invaliditāti, kurām noteikta I un II invaliditātes grupa, diennakts aprūpi, sociālo rehabilitāciju un pastāvīgu dzīvesvietu.
26.1 Prasības pieaugušo aprūpes institūcijām attiecas arī uz pansijām un citām sociālās
aprūpes institūcijām, kuras nodrošina īslaicīgu sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu ar izmitināšanu pensijas vecuma personām un personām ar invaliditāti, kurām noteikta I un II invaliditātes grupa, diennakts aprūpi, sociālo rehabilitāciju un pastāvīgu dzīvesvietu.
27. Pieaugušo aprūpes institūcijā ar klientiem strādā sociālie darbinieki, sociālie aprūpētāji, praktizēttiesīgu māsu reģistrā reģistrētas medicīnas māsas un aprūpētāji. Pieaugušo aprūpes institūcijas vadītājs ir tiesīgs sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu nodrošināšanai piesaistīt citus speciālistus.
28. Klientam pieaugušo aprūpes institūcijā ir nodrošināts atbalsts viņa problēmu risināšanā.
29. Pieaugušo aprūpes institūcijā ir nepieciešamie apstākļi, lai klients varētu saturīgi pavadīt laiku:
29.1. ir atpūtai un nodarbībām piemērotas telpas un atbilstošs inventārs;
29.2. tās teritorija ir piemērota atpūtai;
29.3. klientiem ir nodrošināta iespēja apmeklēt kultūras un sporta nodarbības un pasākumus, kā arī iesaistīties sabiedriskajās aktivitātēs ārpus pieaugušo aprūpes institūcijas;
29.4. tikties ar draugiem, ģimenes locekļiem un radiniekiem.
30. Pieaugušo aprūpes institūcijā klientam atbilstoši viņa funkcionālajam stāvoklim ir nodrošināta iespēja apgūt šādas sadzīves un pašaprūpes iemaņas:
30.1. personiskās naudas izlietojuma plānošana;
30.2. iepirkšanās un citu sadzīves iemaņu iegūšana;
30.3. dzīvojamo telpu un teritorijas uzkopšana;
30.4. apģērba mazgāšana, gludināšana un apavu kopšana;
30.5. ēdiena gatavošana;
30.6. darba prasmju saglabāšana, atjaunošana vai apgūšana atbilstoši individuālās sociālās rehabilitācijas plānā paredzētajam.
31. Klientiem ir nodrošināta reģistrācija pie ģimenes ārsta, kā arī ģimenes ārsta un citu speciālistu nozīmētā ārstēšanas plāna izpilde.
31.1 Pieaugušo aprūpes institūcija nodrošina Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības
likuma 31.panta ceturtajā daļā minēto Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras pārskaitīto naudas līdzekļu izmaksu klientiem, ievērojot likuma 29.panta otrās daļas 1.punkta nosacījumus.
32. Pieaugušo aprūpes institūcija klientam atbilstoši viņa vajadzībām nodrošina nepieciešamos tehniskos palīglīdzekļus normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.
33. Pieaugušo aprūpes institūcija klientu nodrošina ar viņa dzimumam un gadalaikam piemērotiem apaviem, apģērbu, gultas piederumiem un gultas veļu, kā arī dvieļiem un personīgās higiēnas priekšmetiem.
34. Pieaugušo aprūpes institūcija nodrošina klienta apģērba un apavu individuālu lietošanu, kā arī to atdošanu atpakaļ lietotājam, ja apģērbu un apavus mazgā vai kopj centralizēti.
35. Xxxxxxxx ir nodrošināta viņa vecumam un veselības stāvoklim atbilstoša ēdināšana ne retāk kā trīs reizes dienā.
36. Pieaugušo aprūpes institūcijā ir nodrošināta klientu uzturēšanās piemērotās telpās:
36.1. vienā istabā dzīvojošo personu skaits atbilst normatīvajos aktos noteiktajām higiēnas prasībām sociālās aprūpes institūcijām;
36.2. istabas aprīkojums un iekārtojums atbilst klienta vecumam un funkcionālajam stāvoklim.
37. Pieaugušo aprūpes institūcijā klientam ir nodrošināta iespēja lietot sanitāro telpu. Sanitārā telpa izvietota iespējami tuvu klienta dzīvojamai telpai, un tā ir iekārtota atbilstoši viņa funkcionālajam stāvoklim.
38. Pieaugušo aprūpes institūcijā ir noteikta kārtība, kādā klients, ja nepieciešams, tiek izolēts uz laiku, ne ilgāku par 24 stundām, un uzraudzīts.
39. Pieaugušo aprūpes institūcijā ir apkopoti klienta dokumenti, izveidojot klienta lietu, kurā iekļauti šādi dokumenti:
39.1. sociālā pakalpojuma saņemšanas pamatojums;
39.2. invaliditāti apliecinošs dokuments vai dokuments, kas apliecina, ka personai ir piešķirta pensija, piemaksas pie pensijas, apdrošināšanas atlīdzība, kaitējuma atlīdzības vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts (kopija);
39.3. klienta personīgo mantu pieņemšanas akts;
39.4. personas vajadzību pēc sociālajiem pakalpojumiem novērtēšanas karte;
39.5. līgums par sociālā pakalpojuma samaksas kārtību;
39.7. individuālā sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas plāna kopija, ja klients sociālo pakalpojumu saņēmis pašvaldības sociālajā dienestā vai citās institūcijās, kas sniedz sociālos pakalpojumus.
39.1 Katram klientam izstrādā un kā atsevišķu nomenklatūras lietu noformē individuālo
sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas plānu. Plānā ietver:
39.1 1. risināmās problēmas definējumu;
39.1 2. sociālās rehabilitācijas vai sociālās aprūpes mērķi;
39.1 3. sociālās rehabilitācijas vai sociālās aprūpes uzdevumus un veicamos pasākumus;
39.1 4. sociālās rehabilitācijas vai sociālās aprūpes procesa novērtējumu.
IX. Prasības dienas aprūpes centram
52. Dienas aprūpes centrā sociālos pakalpojumus sniedz sociālie darbinieki un sociālie aprūpētāji. Dienas aprūpes centra vadītājs ir tiesīgs sociālo pakalpojumu nodrošināšanai piesaistīt citus speciālistus.
53. Dienas aprūpes centrā klientam un viņa likumiskajiem pārstāvjiem tiek sniegts atbalsts problēmu risināšanā.
54. Klients var uzturēties dienas aprūpes centrā pilnu darbdienu vai atbilstoši noslēgtajam līgumam.
55. Dienas aprūpes centrā klientam ir nodrošināta ēdināšana atbilstoši līgumam starp klientu un dienas aprūpes centru.
56. Dienas aprūpes centrs sniedz klienta likumiskajam pārstāvim informāciju par klienta veselības stāvokļa izmaiņām.
57. Dienas aprūpes centrs klientam nodrošina:
57.1. atpūtai un nodarbībām piemērotas telpas un inventāru;
57.2. personām ar funkcionālajiem traucējumiem piemērotu aprīkojumu;
58. Dienas aprūpes centrā ir:
58.1. klientu vajadzībām pielāgotas sanitārās telpas;
58.2. klientiem nepieciešamie higiēnas līdzekļi.
58.1 Dienas aprūpes centrā ir apkopoti klienta dokumenti, izveidojot klienta lietu. Klienta lietā iekļauj šādus dokumentus:
58.11. klienta vai tā likumiskā pārstāvja iesniegumu;
58.12. ģimenes ārsta izziņu;
58.13. sociālā pakalpojuma saņemšanas pamatojumu;
58.14. sociālās rehabilitācijas vai sociālās aprūpes plānu atbilstoši klienta funkcionālajam stāvoklim.
XVII. Prasības grupu mājām (dzīvokļiem)
90. Grupu māja (dzīvoklis) paredzēts pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem.
91. Sociālos pakalpojumus klientiem grupu mājā (dzīvoklī) sniedz sociālais darbinieks. Sociālo pakalpojumu sniedzējs ir tiesīgs sociālās rehabilitācijas pakalpojuma nodrošināšanai piesaistīt citus speciālistus.
92. Grupu mājā (dzīvoklī) klientam nodrošina:
92.1. xxxxxxx un atbalstu sociālo problēmu risināšanā;
92.2. uzraudzību, kuru nodrošina vismaz viens darbinieks uz 16 personām;
92.3. dzīvojamo istabu (ne mazāk kā 6 m2 vienai personai), kurā izvieto ne vairāk kā divas personas;
92.4. koplietošanas telpu ar galdu un krēsliem;
92.5. virtuvi, kurā ir:
92.5.1. elektriskā cepeškrāsns;
92.5.2. elektriskā plīts;
92.5.3. galds vai darba virsma ēdiena sagatavošanai;
92.5.4. ledusskapis;
92.5.5. skapis traukiem un virtuves piederumiem;
92.6. ne mazāk kā vienu dušu, tualeti ar roku mazgātni sešām personām;
92.7. telpu vai vietu klientu personīgās veļas mazgāšanai un žāvēšanai;
92.8. dušu un tualeti ar roku mazgātni personālam;
92.10. sociālo rehabilitāciju.
93. Sociālā pakalpojuma sniedzējs sociālo pakalpojumu klientam grupu mājā (dzīvoklī) uzsāk sniegt pēc līguma noslēgšanas ar klientu vai tā likumisko pārstāvi. Līgumā nosaka sniegtā sociālā pakalpojuma saturu un apjomu un mājokļa nodrošināšanas izdevumu segšanas kārtību.
94. Sociālā pakalpojuma sniedzējs grupu mājā (dzīvoklī) izveido klienta lietu, kurā iekļauj vismaz šādus dokumentus:
94.1. sociālā pakalpojuma saņemšanas pamatojumu;
94.2. dokumentu, kas apliecina nepieciešamību klientam dzīvot grupu mājā (dzīvoklī);
94.3. personas vajadzību pēc sociālajiem pakalpojumiem novērtēšanas karti;
94.4. līgumu par grupu mājas (dzīvokļa) pakalpojuma saņemšanu.
94.1 Katram klientam izstrādā sociālās rehabilitācijas plānu, kuru sociālās rehabilitācijas laikā papildina un pilnveido, norādot veikto pasākumu rezultātus.
XVIII. Prasības specializētajām darbnīcām
95. Specializētās darbnīcas nodrošina darba vietu un speciālistu atbalstu redzes invalīdiem un personām ar garīga rakstura traucējumiem.
96. Specializētajā darbnīcā ar klientiem strādā specializētās darbnīcas profilam atbilstošs speciālists.
97. Specializētajā darbnīcā atbilstoši klientu grupai ir izstrādāti darba drošības noteikumi viegli uztveramā valodā vai Braila rakstā, vai audioierakstā.
98. Specializētajā darbnīcā ir ierīkota:
98.1. darba telpa ar aprīkojumu atbilstoši profilam, darba aizsardzības noteikumiem un higiēnas prasībām;
98.2. tualete ar roku mazgātni;
98.3. duša (izņemot darbnīcas, kuras izveidotas kā ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās
rehabilitācijas institūcijas struktūrvienība);
98.4. garderobe vai pārģērbšanās vieta;
98.5. atpūtas telpa klientiem;
98.6. telpa personālam.
99. Sociālo pakalpojumu klientam specializētajā darbnīcā uzsāk sniegt pēc līguma noslēgšanas ar klientu vai tā likumisko pārstāvi. Līgumā nosaka sniegtā sociālā pakalpojuma saturu un apjomu.
100. Specializētās darbnīcas sociālā pakalpojuma sniedzējs izveido klienta lietu, kurā iekļauj vismaz šādus dokumentus:
100.1. sociālā pakalpojuma saņemšanas pamatojumu;
100.2. dokumentus, kas apliecina personas atbilstību darbam specializētajā darbnīcā.
Ministru kabineta noteikumi Nr.431
Rīgā 2000.gada 12.decembrī (prot. Nr.58 13.§)
Higiēnas prasības sociālās aprūpes institūcijām
I. Vispārīgais jautājums
1. Šie noteikumi nosaka higiēnas prasības (to skaitā medicīniski sanitārās prasības) sociālās aprūpes institūcijām, izņemot tās institūcijas, kurās tiek veikta ģimenes tipa aprūpe.
II. Prasības telpām un aprīkojumam
3. Telpu funkcionālais lietojums, platība, aprīkojums un inventārs atbilst aprūpējamās personas vajadzībām, veselības stāvoklim un spējai pārvietoties.
4. Bērniem, kuri sasnieguši septiņu gadu vecumu, un pieaugušajiem guļamtelpas un sanitārās telpas ierīko atsevišķi katram dzimumam.
5. Darbiniekiem paredz atsevišķas sanitārās telpas ar tualeti, roku mazgātni un dušu.
7. Telpu uzturēšanas prasības:
7.1. telpas uztur tīras. Telpu mitro uzkopšanu veic ne retāk kā reizi dienā, lietojot mazgāšanas līdzekļus, bet sanitārajās telpās — dezinfekcijas līdzekļus atbilstoši to lietošanas instrukcijām. Telpās nepieļauj sinantropo kukaiņu un grauzēju klātbūtni;
7.3. atkritumus savāc aizveramos atkritumu savākšanas traukos, kurus regulāri iztukšo un dezinficē.
8. Prasības veļai un gultas piederumiem:
8.1. gultas veļu maina pēc nepieciešamības, bet ne retāk kā vienu reizi septiņās dienās gulošām personām un ne retāk kā reizi 10 dienās pārējām personām;
8.2. veļu mazgā centralizēti attiecīgās sociālās aprūpes institūcijas veļas mazgātavā. Pieļaujama veļas mazgāšana arī citās veļas mazgātavās, ja attiecīgo veļu mazgā atsevišķi no pārējās veļas;
III. Prasības ūdensapgādei un kanalizācijai, apkurei, ventilācijai un apgaismojumam
9. Dzīvojamās ēkas nodrošina ar nepārtrauktu dzeramā ūdens prasībām atbilstoša aukstā un karstā ūdens padevi.
12. Telpās nodrošina dabīgo vai mehānisko ventilāciju, relatīvo gaisa mitrumu 30-60 % un gaisa kustības ātrumu, kas nepārsniedz 0,15 m/s.
13. Visās dzīvojamās telpās ir dabiskais apgaismojums.
IV. Prasības aprūpējamo personu un sociālās aprūpes institūcijas darbinieku personīgajai higiēnai
14. Aprūpējamām personām nodrošina iespēju ne retāk kā reizi 10 dienās siltā ūdenī nomazgāt visu ķermeni, noskūt bārdu, apgriezt matus un nagus.
VII. Īpašas prasības pieaugušo sociālās aprūpes institūcijām
27. Dzīvojamā istabā–guļamtelpā un guļamtelpā izvieto ne vairāk kā sešas personas.
28. Gaiteņos margas ierīko vienā pusē, kāpnēs – abās pusēs.
29. Personām nodrošina iespēju dzīvojamā ēkā iekļūt ar riteņkrēsliem. Ieeja ēkā ir labi apgaismota. Pie ieejas atrodas telpa riteņkrēslu novietošanai.
30. Personām nodrošina iespēju liftā iekļūt ar riteņkrēslu. Liftā ir margas un nodrošināta iespēja apsēsties.
VIII. Noslēguma jautājumi
31. Par šo noteikumu ievērošanu un izpildi ir atbildīgs sociālās aprūpes institūcijas vadītājs.
35. Līdz 2012.gada 31.decembrim šo noteikumu 1.pielikuma 3.1.apakšpunktā minētajā pieaugušo sociālās aprūpes institūcijas dzīvojamā istabā–guļamtelpā minimālā platība uz vienu cilvēku nedrīkst būt mazāka par 4 m2 un minimālajā aprīkojumā ietilpst individuālā gulta un skapītis personīgajām mantām. Ja persona lieto ratiņkrēslu vai ir pozicionējama, minimālā platība uz vienu cilvēku nedrīkst būt mazāka par 6 m2 un minimālais aprīkojums tiek noteikts atbilstoši individuālajām vajadzībām.
1.pielikums Ministru kabineta
2000.gada 12.decembra noteikumiem Nr.431
Sociālās aprūpes institūciju telpu minimālā platība un aprīkojums
(Pielikums grozīts ar MK 26.07.2005. noteikumiem Nr.542)
Nr. p.k. | Institūcija un telpas nosaukums | Platība (m2 uz vienu cilvēku) | Aprīkojums |
1 | 2 | 3 | 4 |
3. | Pieaugušo sociālās aprūpes institūcija: | ||
3.1. | dzīvojamā istaba-guļamtelpa | 6,0 | koplietošanas skapis, galds, individuāla gulta, krēsls, skapītis personīgajām mantām |
3.2. | sadzīves telpa | 0,5 | - |
3.3. | ēdamtelpa | 0,9 | - |
3.4. | sanitārā telpa | tualete, izlietne | |
3.5. | koplietošanas sanitārā telpa uz 20 personām | - | vanna, pārvietojamā duša, rokturis, stienis, kur pieturēties, sēdeklis vannā, tualete |
3.6. | guļamtelpa | 4,0 | individuāla gulta, skapītis personīgajām mantām |
2.pielikums Ministru kabineta
2000.gada 12.decembra noteikumiem Nr.431
Minimālā gaisa temperatūra sociālās aprūpes institūciju telpās
Nr. p.k. | Institūcija un telpas nosaukums | Temperatūra (oC) |
3. | Pieaugušo sociālās aprūpes institūcija: | |
3.1. | dzīvojamā istaba-guļamtelpa, ēdamtelpa | 18 |
3.2. | vannas istaba (vannošanās laikā) | 24 |
3.3. | tualete | 18 |
Izdale 1 (3.nodarbība)
Cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem raksturojums
Izmantota grāmata: Xxxxxxxxx Xxxxxxx, „Speciālā psiholoģija”, RAKa, 2003.g.
„Latvijā par garīgi atpalikušu uzskatām bērnu, kam psihiskās darbības ainā centrālo raksturojumu ieņem stabili, izteikti un neatgriezeniski intelektuālās darbības traucējumi, kas radušies organisku galvas smadzeņu darbības traucējumu rezultātā”. (10., 49. lpp)
1. tabula
Garīgās atpalicības līmeņi (pēc starptautiskās Slimību klasifikācijas Levels of Mental Retardation)
F 70 | Viegla garīgā atpalicība | Mild | IQ aptuveni starp 50 un 69 (pieaugušā garīgais vecums starp 9 un 12 gadiem). Iespējams, ka ir mācīšanās grūtības skolā. Daudzi pieaugušie spēj strādāt un iekļauties sabiedrībā. Jāiekļauj: viegla psihiskā atpalicība. |
F 71 | Vidēji smaga garīgā atpalicība | Moderate | IQ aptuveni starp 35 un 49 (pieaugušā vecums starp 6 un 9 gadiem). Pieaugušiem būs vajadzīgs dažādas pakāpes atbalsts, lai spētu dzīvot un strādāt sabiedrībā. |
F 72 | Smaga garīgā atpalicība | Severe | IQ aptuveni starp 24 un 34 (atbilst 3 – 6 gadiem). Nepieciešams nepārtraukts atbalsts. |
F 73 | Dziļa garīga atpalicība | Profound | IQ zem 20 (atbilst mazāk par trim gadiem. |
(10., 59. lpp.)
Jēdziens „intelektuālās attīstības traucējumi” Latvijas tiesību aktos netiek lietots. Tā vietā plaši tiek izmantoti jēdzieni „garīgā atpalicība”, un „personas ar garīga rakstura traucējumiem” (lai gan pēdējais jēdziens nav definēts tiesību aktos un nav skaidras nostājas, vai tas ietver sevī arī cilvēkus ar psihiskās veselības traucējumiem). Tiek izmantots plašāks jēdziens – „cilvēki ar īpašām vajadzībām”.
Slimība vai attīstības traucējums
Funkciju pasliktināšanās vai invaliditāte
Atpalicība
Garīgās atpalicības cēloņi (10., 51.lpp.)
Kā redzams attēlā, cilvēka ierobežotā intelekta attīstība noved pie funkciju pasliktināšanās, kas kļūst par atpalicību.
Pēc Pasaules Veselības Organizācijas datiem 1 – 3% iedzīvotāju ir ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Šo traucējumu cēloņi 70% gadījumu ir attīstībā esoša organisma ievainojums jeb prenatāli traucējumi, perinatāli jeb dzemdību traucējumi (15%), postnatāli jeb pēcdzemdību tracējumi (15% gadījumu). Tāpat cēlonis var būt intelektuālās attīstības traucējumu klīniskās formas, tādas kā oligofrēnija (nepietiekama attīstība prenatālajā stadijā un dzīves 1. – 3. gadā) un demence (smadzeņu garozas bojājums pēc agrīnās attīstības stadijas).
Cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem šie traucējumi ir stabili, izteikti un neatgriezeniski, kas radušies organisku galvas smadzeņu darbības traucējumu rezultātā. Domāšanas traucējumi izpaužas visos psihiskajos procesos – uztvere, atmiņa, iztēle – tāpat emocionālajā un gribas sfērā, valodā, visos darbības veidos, kā arī personībā. Šiem cilvēkiem ir raksturīgi domāšanas spēju (vispārināšanas, abstrakcijas), loģiskās atmiņas, uzmanības, iztēles u.c. izziņas procesu traucējumi, valodas attīstības aizture. Tikai ilgstoši un noturīgi izziņas darbības traucējumi liecina par garīgo atpalicību (īslaicīgi traucējumi var būt pēc smadzeņu traumām, slimības, dziļa psihiska pārdzīvojuma, bada u.c. apstākļu ietekmē). Raugoties no sociālā aspekta, intelektuālās attīstības traucējumi ir viens no smagākajiem cilvēka attīstības traucējumiem.
Amerikas Garīgo traucējumu asociācija (AAMD – The American Assotiacion of Mental Deficiency) ir definējusi garīgās attīstības traucējumus kā „nozīmīgu, ievērojamu, neparastu vispārējo intelektuālo funkcionēšanu, kas pastāv vienlaicīgi ar adaptīvās uzvedības nepietiekamību, kura parādījusies attīstības laikā”.
Intelektuālās attīstības traucējumus raksturo trīs faktori – intelektuālo funkciju traucējumi, adaptācijas traucējumi un attīstības periodu nobīdes. (10., 52. – 60. lpp.)
Intelektuālo funkciju traucējumi izpaužas kā atmiņas, uzmanības un domāšanas procesu traucējumi. Traucēti un ar īpatnībām ir visi atmiņas procesi – iegaumēšana,
saglabāšana, reproducēšana un aizmiršana. Iegaumēšanai trūkst mērķtieksmes, ir reproducēšanas grūtības, mazs apjoms īslaicīgajai atmiņai, iegaumēt ar vārdiskās uztveres palīdzību vieglāk ir to, ko saka otrs, grūtāk – paša lasīto, vēl grūtāk – pie sevis lasīto tekstu, paātrināta aizmiršana. Uzmanībā dominē netīšā, pievēršanās kontrastiem, emocionāli piesaistošiem objektiem, ar iekšējās runas palīdzību veidojama paškontrole un tīšā uzmanība. Mazs uzmanības apjoms, zemas koncentrācijas spējas, noturība, sadalīšanas spējas, pārslēgšana. Intelektuālo funkciju traucējumiem raksturīgas domāšanas formu īpatnības. Spriedumiem nav objektīva pamatojuma, ir gadījuma raksturs, tie neatspoguļo reālo īstenību, nav vispusīgi. Spriedumi ir kategoriski (nelieto
„varbūt”, iespējams” u.c.), tie nav patstāvīgi veidoti, bet ir kaut kur noklausīti. Spriedumi ir nekritiski, bet rodas kāda spilgta vai maznozīmīga notikuma ietekmē. Slēdzieni ir neobjektīvi, veidojušies no gadījuma rakstura spriedumiem (analoģiskie), tiem trūkst pamatojuma, piemīt kategoriskums, nekritiskums un tendence nepabeigt aizsākto, jo tiek zaudēts domu pavediens. (10., 130. – 135. lpp.)
Cilvēku ar garīgo atpalicību personībai raksturīgas uztveres grūtības, kuras izpaužas kā uztveres pasivitāte, lēnāks uztveres temps, tātad ir palēnināta arī apkārtējās pasaules iepazīšana. Viņiem trūkst virzības, nav mērķtiecības, reti uzdod jautājumus un negaida atbildes, jo trūkst zinātkāres. Sašaurinātais uztveres apjoms apgrūtina vienlaicīgi uztvert vairākus objektus. Uztvere bieži ir neprecīza, var izlaist svarīgāko, bet uztvert nebūtisko. (10., 126. lpp.)
Personības attīstības procesā cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem sastopas ar lielākām grūtībām, viņiem var būt traucēta pamatuzticēšanās, trūkt droša pamata un var būt traucēta pozitīva paštēla veidošanās. Šo cilvēku personības virzībai raksturīgs zems motīvu apzinības līmenis, ātra motīvu maiņa, grūtības izvirzīt galveno mērķi un pakļaut tam darbību, viņu izziņas intereses ir situatīvas, nenoturīgas, sociālās vajadzības izpaužas kā tieksme pēc tuvības, vecākiem, draugiem, sabiedrības. Tās veidojas ar novēlošanos. Interese par objektu ir šaura, pasīva, bez tuvākas, dziļākas izpētes.
Cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem piemīt tādas vērtējuma un pašvērtējuma īpatnības kā pašapziņas trūkums, nekritiska attieksme pret savu rīcību un darbību, nesamērīgi augsts pretenziju līmenis, kas veidojies audzināšanas rezultātā, paaugstināts (neadekvāts) pašvērtējums kopā ar neobjektīvu kritiskumu pret citiem, īpaši tad, ja ir papildus traucējumi – neirotiskas, šizofrēniskas iezīmes, pazemināts pašvērtējums, bailes kļūdīties zaudēt, saņemt kritiku.
Personības un emocionālajai sfērā cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem var atzīmēt šauru emociju diapazonu (prieks, dusmas, bēdas, bailes), kas saistās ar pamatvajadzību apmierināšanu. Emociju intensitātes īpatnības raksturojamas ar ekspansiju vai zemu emocionalitāti, piemīt emociju polaritāte, nepamatotas emociju
svārstības vai vienveidīgi emocionālie stāvokļi, tādi kā epileptiskā, šizofrēniskā demence. Emocionālie pārdzīvojumi ir neadekvāti un emocionālās izpausmes neatbilstošas situācijai, piemīt disforijas un eiforijas, kā arī afekts, stress un frustrācija var būt par cēloni bīstamām reakcijām. (10., 72. lpp.)
Gribas struktūras īpatnības var raksturot kā mērķtiecības un neatlaidības trūkumu, grūtības plānot savu darbību, paredzēt rezultātu, jo vāji ir attīstīta domāšana un iekšējā runa. Cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem rīkojas pēc instrukcijas, viņiem dominē tuvākie mērķi, viņi darbojas vadoties pēc iekšējiem motīviem. Vairumā gadījumu pārsvaru šo cilvēku rīcībā gūst subjektīvie ieradumi – viņi izvairās no grūtībām, atstāj darbu nepabeigtu, ko vēl stimulē ieaudzinātā bezpalīdzība, paļaušanās uz citiem, bailes, neticība saviem spēkiem, kūtrums. Gribas īpatnības nosacīti var iedalīt pozitīvajās un negatīvajās atkarībā no tā, vai šīs īpatnības veicina vai bremzē produktīvu darbību. Pie negatīvajām īpatnībām var minēt impulsivitāti, nesavaldīgu rīcību, negatīvismu un rīkošanos pretēji prasībām vai citu rīcībai, ietiepību – vēlmi rīkoties pēc savām iedomām, neizlēmību (nespēju pieņemt savu lēmumu, jo trūkst argumentu, spītību, kas saistīta ar kritiskās domāšanas traucējumiem, kā arī infantilismu – agrīnam vecumam raksturīgas iezīmes. Turpretī tādas gribas īpatnības kā paklausība un neatlaidība, izturība un spēja ilgstoši veikt vienveidīgu, monotonu darbu, atbildība var būt noteicošās, lai cilvēkam tiktu iespēja izpaust sevi produktīvā, algotā darbā.
Cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem saskarsmē nespēj pietiekami atšķirt lietišķu kontaktu no personiskās saskarsmes, viņiem ir grūtības izprast savu stāvokli kolektīvā.
Attīstībai ir saistība ar:
Attīstības psiholoģija
Izdale 2 (3.nodarbība)
1. uzvedības strukturālajām izmaiņām, kuras ir saistītas ar dzīves gājumu;
2. veidu, kādā talanti, apstākļi un notikumi, kā arī tikšanās vienam ar otru ir saistītas, lai tālāk noteiktu dažādos ceļus uz pieaugušo pasauli;
3. virkni kvalitatīvu pārmaiņu personai, kura attīstās, kā ietekmē viņa funkcionē citādi (un labāk) dažādās jomās.
Attīstība nebeidzas nekad, arī vecāki cilvēki sevi pilnveido. Lai gan pirmie dzīves gadi (īpaši pirmie dzīves mēneši) ir īpaši svarīgi. Vairākas prasmes vēlākā dzīves posmā vairs nevar vai ar ļoti lielām grūtībām var attīstīt. Tā veidojas izšķirošās fāzes, lai veidotos saprātīgums, attīstītos valoda, justos droši un pasargāti utt.
Attīstība ir ļoti plašs jēdziens un ietver daudz vairāk nekā tikai kognitīvo attīstību. Bērni un pieaugušie attīstās arī kustībās, emocionāli, bioloģiski, neiroloģiski, izjūtās…
Jautājumā par to, kā attīstās bērni un pieaugušie, domas dalās, tāpat kā nākamajos aprakstos, kuros ir parādīti daži svarīgākie atzarojumi.
Xxxxx
Xxxxx /Piaget/, franču attīstības psihologs, koncentrējas uz kognitīvās attīstības loģiku. Par citām jomām viņš izsakās maz vai gandrīz nemaz. Viņš vecumu ierobežo līdz 12 gadiem, lai gan citi psihologi, kā, piemēram, Xxxxxxxx, izstrādā savu teoriju līdz pat veciem cilvēkiem.
Viņa teorija balstās uz fāzēm. Viņš nodala dažādas fāzes. Bērns attīstās no zemākas kvalitātes fāzes uz augstākas kvalitātes fāzi, kas tiek skaidri nodalīta no iepriekšējās. Tiklīdz bērns sasniedz līdzsvaru esošajā fāzē, tā viņš ir gatavs pāriet uz nākamo fāzi – augstāku.
Četras Piažē fāzes
Bērns attīstās no zemākas kvalitātes fāzes uz augstākas kvalitātes fāzi, kas tiek skaidri nodalīta no iepriekšējās:
sensomotoriskā fāze (no dzimšanas līdz divu gadu vecumam); pirmsoperatīvā fāze (no diviem līdz sešiem vai septiņiem gadiem);
konkrētu darbību fāze (no sešiem septiņiem līdz apmēram vienpadsmit gadiem);
formālo darbību fāze (sākot no apmēram divpadsmit gadiem).
Sensomotoriskā fāze
Galvenā pazīme sensomotoriskajai fāzei ir tā, ka bērnam ir tikai ierobežotas iespējas, lai saprastu, kas notiek viņam apkārt, un tātad arī lai domātu.
Bērni šajā vecumā nepārtraukti izzina pasauli. Sagadīšanās pēc viņi atklāj, ka viņi var manipulēt ar apkārtējo pasauli. Sākumā viņi to dara tikai ar priekšmetiem un personām, kuras atrodas viņu sasniedzamības robežās, vēlāk arī ar lietām, kas atrodas ārpus viņu sasniedzamības. Sagadīšanās aspekts pakāpeniski pazūd, un tā vietā rodas virzīta manipulācija.
Sensomotoriskais periods sastāv no vairākām apakšfāzēm:
a) Xxxxx dzimis bērns pavisam nedaudz reaģē uz kādām lietām. Tā ir nekoordinētu refleksu darbību fāze.
b) Otrā fāze ilgst no diviem līdz četriem mēnešiem. Tajā paplašinās jūtīgums pa visu ķermeni. Kustības uzlabojas. Bērns atkārto kādu noteiktu darbību. Tās ir primārās cirkulārās reakcijas.
c) Trešajā fāzē, kas ir starp četriem un astoņiem mēnešiem, bērns ar minējumu un neveiksmju palīdzību turpina mācīties un izveido vairāk un vairāk sakarību. Šeit Piažē runā par sekundārajām cirkulārajām reakcijām.
d) Ceturtajā fāzē (8 līdz 12 mēneši) bērns sāk atpazīt objektus un iedomājas objektus, kuri nav viņam tieši uztverami. To Piažē sauc par objektu nemainīgumu.
e) Piektajā fāzē (otrajā dzīves gadā) bērns aktīvi eksperimentēs, ņemot vērā konkrēti noteiktu rezultātu. Sensorajā jomā nenotiek tik liela attīstība, bet liela attīstība notiek kustību jomā. Bērna reakcijas ir trešējās cirkulārās reakcijas.
f) Sākot no astoņpadsmitā mēneša (pēdējā sestā fāze), bērna priekšstati kļūs arvien spēcīgāki, atceroties iepriekšējo pieredzi. Bērns ir gatavs iekšēji eksperimentēt, tātad paredzēt noteiktas savas darbības sekas. Piažē runā par iekšējo trešējo cirkulāro reakciju.
Pirmsoperatīvā fāze
Visu šo fāzi bērns veido iekšējo pasaules uztveri. Viņš simboliski spēlējas, pielieto bildi (veidolu), valodu un sāk zīmēt. Viņš var uzvesties tā, it kā tā būtu īsta.
Operacionālās domāšanas fāze
Bērns ir tādā stāvoklī, lai izpildītu dažus noteiktus, loģiskus procesus. Tas notiek ar konkrētiem materiāliem: piemēram, sašķiro klucīšus. Izpratne vēl joprojām ir atkarīga no konkrētas pieredzes un objektiem un vēl ir ierobežota ar abstraktu hipotētisku uztveri.
Formālās domāšanas fāze
Bērns sāk aptvert iespēju loģiski saprast un formulēt, un pārbaudīt abstraktās hipotēzes.
Teorija
Būtisks jautājums ir, kā bērni nonāk līdz tam, ka tiek attīstīts līdzsvarots domāšanas modelis, lai tad ar jauna nelīdzsvara (pārtraukšanas) palīdzību attīstītos uz nākamo fāzi.
Bērni (paši) attīstās bioloģiski, kā dēļ mainās viņu intereses un iespējas. Paralēli tam bērns uzkrāj milzīgu pieredzi. Mijiedarbība starp bērnu (ar viņa bioloģiskajām iespējām un ierobežojumiem) un pasauli, kas griežas ap viņu, veido viņa teorijas galveno punktu.
Bērns uzkrāj un pielāgo jaunas (gadījuma rakstura) pieredzes savā esošajā domāšanas laukumā. To Piažē sauc par asimilāciju.
Kādā noteiktā momentā bērns piedzīvos to, ka viņa domāšanas laukums nav apmierinošs un, tiklīdz viņš būs bioloģiski tam gatavs, veidos jaunu kvalitatīvi labāku domāšanas lauku. To mēs saucam par pielāgošanu. Bērni savu domāšanas veidu piesaista realitātei.
Tātad bērni mācās spontāni.
Šeit Piažē ignorē sociālās mijiedarbības nozīmi un attīstību. Ja mēs varam ticēt tam, ko apgalvo Piažē, bērnam pastāv iespējas veidot pieredzi, kas ir piemērota viņa bioloģiskajam vecumam. Šis apgalvojums viņam sagādāja daudz kritikas, īpaši no Vigotska, kuru mēs tūlīt aprakstīsim un kurš bija nozīmīgākais Piažē teorijas pretinieks.
Tomēr mēs uzsveram apkārtējās vides nozīmi, kas ir izaicinoša un stimulējoša un ir piemērota bērna vecuma bioloģiskajai attīstībai. Gan nepietiekamu stimulu, gan pārāk daudz vai pārāk grūtu stimulu ietekmē attīstība kļūst inerta vai pat noved pie tā, ka sākas regresija.
Xxxxxxxxx
Xxxxx uzsvēra, ka skolēniem pārsvarā nozīme ir viņu pašu aktivitātēs ar apkārtējo vidi, Vigotskis uzsver bērna kulturālo nozīmīgumu un sociālo kontekstu kā pamatavotus aprūpē un atbalstu mācībās. Vecāki, skolotāji vai citi aprūpētāji iegūst daudz svarīgāku funkciju.
Bērns ir aktīvs mācību procesa laikā un tik tiešām uzkrāj dažādas pieredzes un no tām mācās, bet to viņš nedara viens. Bērni mācās domāt ar konstruēšanas vai līdzkonstruēšanas palīdzību. To viņi iemācās galvenokārt ar norādījumiem un aprūpētāju instrukcijām. Turklāt bērni daudz mācās no pieredzējušākiem citiem bērniem.
Pieredzējušāka persona palīdz bērnam paredzēt pazīmes, piedāvā padomdevēju (gidu), sniedz piemērus, uzdod jautājumus, iemāca stratēģiju…
Lai efektīvāk izvietotu šo palīdzību, mēs uzdodam jautājumu „Kas tad ir nākamais solis?” un piedāvājam skolēnam jaunu izaicinājumu, kas ir nedaudz sarežģītāks kā iepriekšējais.
Svarīga sastāvdaļa Vigotska norobežojumos ir valoda. Piedāvātā palīdzība neierobežo mutiskās instrukcijas. Arī pedagoģiskās pieejas, piemēram, parādīt priekšā un darīt kopā, ir ļoti būtiskas. Bērni tiek nepārtraukti stimulēti, lai mācītos un sasniegtu nedaudz vairāk, pārvarētu šķēršļus.
Piažē – Xxxxxxxxx
Xxxxx saskata ierobežotāku aprūpētāja darbu, bet Vigotskis uzskata, ka aprūpētāji kā starpnieki ieņem izšķirošu lomu. Piažē teorijā aprūpētājiem ir jāpiedāvā pareizie materiāli atbilstoši bērna bioloģiskajam attīstības vecumam, bet bērniem pašiem ir jāiemācās ar to apieties. Vigotskis nemitīgi iesaista aprūpētājus. Viņu esamībai ir daudz lielāka nozīme.
Xxxxxxxx
Xxxxxxxx ir Xxxxxx sekotājs un neliek tik lielu uzsvaru uz kognitīvo aspektu, bet gan attīstību vairāk apskata no emocionālā viedokļa. Tāpat kā Piažē, Xxxxxxxx izdala vairākas fāzes, bet viņš tās apraksta daudz tālāk nekā tikai līdz 12 gadu vecumam. Xxxxxxxx pieņem, ka katrā fāzē mēs pārdzīvojam konfliktu. Tiklīdz kā tiek pārdzīvots konflikts, mēs esam gatavi pāriet uz nākamo fāzi, kur mūs atkal sagaida jauns konflikts. Konfliktu var atrisināt gan pozitīvi, gan negatīvi. Protams, visi tiecas uz pozitīvu rezultātu: uz uzticēšanos, pašcieņu, mācībām, kompetenci…
Krīze
Pozitīvs rezultāts Negatīvs rezultāts
Uzticēšanās pret neuzticību (no dzimšanas līdz 18 mēnešiem).
Uzticēšanās aprūpētājam un pareģojumiem noved līdz uzticībai plašākai sabiedrībai.
Bailes, bažas un neuzticēšanās. Rūpju trūkums – gan fizisku, gan psiholoģisku – noved pie neuzticēšanās sabiedrībai.
Autonomija pret šaubām (18 mēneši līdz trīs gadi).
Pašvērtības izjūta. Pārliecība par izvēli un vēlēšanos. Apkārtējā vide iedrošina neatkarību, kas rada lepnumu un labvēlību.
Pazūd pašcieņa. Sajūta, ka kāds no augšas ārēji kontrolē, izsauc šaubas par sevi un citiem. Iniciatīva pret vainas apziņu (trīs līdz seši gadi).
Spējīgs uz visu gan mācībās, gan sākot aktivitātes, gan piedzīvojot patiku un lepnumu par paša sniegumu.
Nav spējīgs kontrolēt jaunu sajūtošu spēku. Iespējama krišana noved pie vainas izjūtas un bailēm no nosodījuma.
Būt neuzņēmīgam pret pakļautību, mazvērtību (seši gadi līdz pubertātei).
Iemācās darba vērtību, uzlabo prasmes un līdzekļus. Kompetence palīdz sakārtot procesus un rūpējas par to, lai tie strādātu.
Atkārtota vilšanās un krišana noved pie nespējas un mazvērtīguma sajūtas, kas ietekmē vīziju par dzīvi.
Nākamās fāzes ir šādas:
- Identitāte – identitātes krīze
- Intimitāte – izolācija
- Radoša rīcība – egocentrisms
- Integritāte – izmisums
Uzvedība
Uzvedība un attīstība ir saistītas lietas. Lai izskaustu slikto uzvedību un iemācītu vēlamo uzvedību, pastāv vairāki veidi, kā to izdarīt. Pazīstamākais ir veidot sarunu, bet bieži tiek izmantotas arī soda un uzslavu metodes.
Uzvedības speciālisti uzskata, ka vēlamā uzvedība pastiprināsies, ja tā tiks uzslavēta, bet nevēlamā saruks, ja mēs to nosodīsim, un arī nevēlamas uzvedības ignorēšana novedīs pie tās izzušanas (vai vismaz samazināšanās).
Zināmākie psihologi, kas specializējas uzvedības jautājumos, ir Xxxxxxxx un Xxxxxxx. Viņi atklāja, ka uzslavas izraisa kādu noteiktu uzvedības veidu, arī uzvedību, kas pirms tam netika pamanīta vai bija tikai refleksu veidā.
Viņu modelis piedāvā iespēju pielietot uzvedību un sniedz mums arī ieskatu, kā uzvedība rodas. Iespējams, nav nemaz nepieciešams norādīt, ka nākamā shēma ir realitātes vienkāršots variants, bet mēs iesakām paturēt prātā, ka tā ir vienkāršota.
Runa ir par faktoriem, kas izprovocē uzvedību. Tos sauc par stimuliem. Katram stimulam ir reakcija, kāda noteikta uzvedība. Šajā uzvedībā reakcija ir pozitīva, ignorējoša vai negatīva.
C+ = uzslava C0 = ignorēšana C- = nosodīšana
Tas, protams, ir ļoti primitīvi teikts, ka uzslava izsauc vēlamo uzvedību un ignorēšana vai nosodījums mazina nevēlamo uzvedību. Šādā gadījumā mēs nerēķināmies ar veidu, kādā bērns saprot lietas. Dažreiz mums ir maz ko ignorēt, nosodīt vai uzslavēt. Ja bērns pasaka ko tādu, kas nav pareizi, bieži pieaugušie sāk smieties. Tā ir uzslava, kas tajā pašā laikā noved pie nevēlamas uzvedības. Ignorēšana ir kas tāds, ko mēs reti konsekventi piekopjam, un sods bērnam dažreiz pat sagādā prieku, jo tas ir uzmanības (tiesa gan, negatīvas) apliecinājums. Tomēr šī shēma kaut ko izskaidro. Mēs, piemēram, iemācāmies, ka bieži nevēlamu uzvedību uzslavējam, tiklīdz tai vispār pievēršam uzmanību. Pat kriminālnoziedznieki, kuriem ir piemērots ļoti smags sods, bauda to uzmanību, kas tiek viņiem pievērsta tiesas procesa laikā.
Pirms tam jau mēs rakstījām, ka, pēc Piažē modeļa, bērni mācās, uzkrājot pieredzi, un tā iekļaujas viņu domāšanas laukā. Runa ir par pozitīvu pieredzi, kuru bērns integrēs savā domāšanas procesā. Bērni kaut ko pēkšņi piedzīvo, tā saukto aha-erlebnis, un uz tā pamata mācās ļoti pozitīvā veidā. Viņu uzvedība tiek uzslavēta.
Lai nu kā, bērni ar ierobežotām mācīšanās iespējām bieži vien ir neapmierināti un vīlušies. Viņi izzina mazāk un līdz ar to iegūst arī mazāku pieredzi, kā dēļ viņu iespēja gūt panākumus mazinās. Tieši tāpēc ir nepieciešams iejaukšanās virziens.
Mūsu shēma tiek paplašināta:
- Starpnieks piedāvā palīdzību, kā dēļ skolēnam ir lielākas iespējas parādīt vēlamo uzvedību un tātad tikt uzslavētam.
Šajā punktā mēs atsaucamies uz Vigotski, kurš uzsvēra aprūpētāja nozīmi, un pārsvarā mācāmies instrukcijas veidā, kopā domājam, kopā mācāmies un kopā pārdomājam.
Lai gan ne tikai starpnieks iejauksies starp stimuliem un skolēna uzvedību. Mēs varam arī skolēnu stimulēt skaļi, pateikt to, ko viņš redz, ko viņš domā un kas viņam ir jādara…
Xxxxxx viņam to izteikt, mēs rosinām viņa iekšējo domāšanu. Mazi bērni, jo īpaši bērni un pieaugušie ar garīgo invaliditāti, daudzas lietas dara nepareizi, un mēs nesaprotam, kāpēc. Bieži iemesls tam ir nepareiza domāšana un spriestspēja. Vēlāk mēs pie šīs tēmas atgriezīsimies, kad runāsim par “Think Aloud Program”.
- Mēs ļaujam skolēnam pateikt to, ko viņš redz, domā, un izteikt skaļi savu risinājumu.
Bērni, kuri nerunā, var izmantot piktogrammas, krāsainas kartītes, dažādus priekšmetus... lai parādītu savu iekšējo domāšanas veidu.
Neiroloģja
Bērniem, kuri slimo ar cerebrālo trieku, ir neattīstītas smadzenes. Tāpēc rodas anormālas darbības un kustības, kuras tā arī izpaužas uz āru. Bērni to nevar kontrolēt.
Kopā ar šīm anormālajām darbībām ir arī nozīmīgi koordinācijas traucējumi (acu-roku koordinācija, vizuālās un mutiskās informācijas integrācija). Bieži garīgā atpalicība ir vienojošs faktors cerebrālajai triekai. Esošais smadzeņu bojājums neattīstās. Bērna kustības gan attīstās. Bērns kādā noteiktā veidā var iemācīties apieties ar savām neattīstītajām kustībām.
Šādu bērnu aprūpē ir divi galvenie elementi:
- anormālās kustību problēmas censties pēc iespējas uzlabot;
- ietekmēt pārējos attīstības procesus.
Neiropsiholoģija
Vienas no saistītajām problēmām bērniem ar CT ir problēmas mācīties un mācību traucējumi. Šīs problēmas vai traucējumi mācīties īpaši izpaužas no sešu gadu vecuma. Ir ļoti svarīgi pēc iespējas ātrāk noteikt, vai tās ir problēmas vai traucējumi mācīties, lai pēc iespējas ātrāk varētu iesaistīties.
Izmantotie materiāli:
xxxx://xxx.xxxxxx0.xxx/xxx/Xxxxxxxxxx/xxxxx%00xxxxxxxx/xxxxx%00x%00xxxx/Xxxxx ek%20Lets%20Aluksnes%20rokasgramata_final.doc
Attīstības programmas
Izdale 3 (3.nodarbība)
FEUERŠTEINA „INSTRUMENTĀLĀ BAGĀTINĀŠANAS” PROGRAMMA
Feueršteins apgalvo, ka mācīšanās ietekmē strukturāli kognitīvās pārmaiņas. Tas nozīmē, ka mācīšanās izmaina smadzeņu struktūru.
Mācīšanās pieredze ar starpniecības palīdzību.
Mācīšanās pieredze ar starpniecības palīdzību ir svarīgs aspekts Feueršteina teorijā. Tā ir tāda mācīšanās pieredze, kur starpnieks (pieaugušais, piemēram, skolotājs) nostāda sevi starp to, kas ir jāiemācās, un starp pašu skolēnu.
Starpniecība ir īpašs iejaukšanās process, kam ir jāatbilst vairākiem būtiskiem kritērijiem:
- Starpniekam ir jārūpējas par to, lai mācību prasmes ir savienojamas ar skolēna attīstības līmeni, tas ir svarīgi skolēnam, un lai to varētu izmantot citās situācijās.
- Pēc Feueršteina teorijas, bērni nemācās faktus, bet viņiem ir jāmācās prasmes. Ņemot vērā kognitīvās funkcijas vai domāšanas instrumentus, bērni tiek iemācīti domāt un mācīties tā, lai viņi kļūtu patstāvīgāki un lai varētu optimāli izmantot apzinātus piedāvājumus, kā arī nejaušus mācību momentus.
- Runa ir par domāšanas procesu visās trijās fāzēs: ieguldījums, apstrāde un ieguve. Tie ir aktīvi domāšanas procesi, kuri nefunkcionē vai nefunkcionē optimāli un kuri var ietekmēt funkcionēšanas līmeni un piemērotību.
„Instrumentālā bagātināšanas” programma
Viens no profesora Xxxxxxxxxxx metodes nodalījumiem ir „instrumentālā bagātināšana” (IE) vai „instrumentālās bagātināšanas programma” (IVP). Tā ir programma, ar kuras palīdzību tiek mācīts saskatīt kādas attīstības iespējas, tās izcelt un stimulēt. Xxxxxxxxxxx tam attīstīja 14 instrumentus: 14 sērijas ar darba lapām, kas attīsta dažādus domāšanas līdzekļus un mācību stratēģiju. Svarīgi ir tas, ka neviens šeit neiemācās kādas specifiskas prasmes, bet gan mācās domāt un spriest.
Priekšnosacījumi, lai lietotu IVP:
- saprast valodu;
- minimālas vizuālas un kustību funkcijas (tā lai, piemēram, varētu savienot divus punktus lapā, pastāv arī versija neredzīgajiem un cilvēkiem ar sliktu redzi);
- programma ir pielāgota cilvēkiem, kuri (vēl) neprot lasīt vai rakstīt.
Apraksts
- 14 sērijas reiz 30 lapaspuses ar zīmuļa un papīra vingrinājumiem, nosauktiem par instrumentiem.
- Katrā darba lapā skolēns iemācās vienu vai vairākus domāšanas principus.
- Skolēns sistemātiski apgūst veidot tiltu (= bridging) starp iemācīto un ikdienišķām dzīves situācijām (mācības skolā, mājās, ārpus mājas, darbā utt.).
- Programma ir sistemātiski izveidota tā, lai var vienkārši sasniegt panākumus, un tā motivē darboties tālāk. Iespēju līmenis tiek sistemātiski paaugstināts.
Darba gaita
– Pilns IVP cikls sastāv no 330 stundām (3 x 1 stunda nedēļā, kas ilgst apmēram divus trīs gadus), vēlams grupu veidā. Tas ir motivējošāk, kā arī tas ir būtiski stratēģiju maiņai.
– IVP ir jāizdomā, kā mēs kaut ko būtībā sasniedzam. Piemēram, jautājums „kā mēs to paveicām?”.
– IVP vislabāk darbojas, ja tas tiek pielietots skolā vai kādā citā izglītības centrā, kur cilvēks izvēlas mācības veicinošu, uz procesu orientētu novērtējumu. Visiem skolotājiem būs jāzina starpnieka mācīšanas veids. Kad centrs ar IVP darbojas kā projekts, tad ir lielāka garantija, ka skolotāji šo domāšanas stilu un darbības veidu pielietos ne tikai IVP mācību stundās, bet arī citos priekšmetos un citos momentos.
– Svarīga ir attiecību kvalitāte starp pasniedzēju un skolēnu: tas tiek saukts par starpniecisko mijiedarbības stilu. IVP ir tikai instruments, lai izveidotu starpniecisko mācību pieredzi. Nav nekādas nozīmes patstāvīgi likt veidot darba lapas. Starpnieks ieņem svarīgu lomu, kas ir daudz lielāka nekā tikai programmas pielāgošana. Ņemot vērā šo domāšanas stilu, tas var darboties citās aktivitātēs. Tas patiešām ir vairāk vērsts uz mācību sekmēšanu, ko veic aprūpētāji, nevis uz pašu programmu. Programma izveido spēcīgu un nepieciešamu atbalstu, bet attiecības starp aprūpētāju un personu ar invaliditāti veido šīs sistēmas mugurkaulu.
BAZĀLĀ STIMULĀCIJA – FROLIHS
Šīs koncepcijas pamatlicējs ir Xxxxxxxx Xxxxxxx /Xxxxxxx Xxxxxxxx/. Bazālā stimulācija ir attīstības sniedzējs. Tas ir kopums, kad pamatidejas tiek piemērotas klientam. Otrs vārds, kas bieži tiek pieminēts, ir Xxxxxxxx Xxxxx. Viņš tiek minēts kā bazālās komunikācijas tēvs. Abas koncepcijas ir ļoti cieši saistītas un bieži praksē pārklājas.
Bazālā stimulācija ir darbība, kura ietekmē visas ikdienas dzīves aktivitātes. Tas ir veids, kā cilvēkus ar smagiem ierobežojumiem kustībās, novērošanā un komunikācijā novērtēt.
„Tur ir” ir vienīgais šīs novērtēšanas metodes priekšnosacījums. Ar pieejas, kustību un vibrāciju palīdzību šie cilvēki iepazīst paši savu ķermeni. Šī pieredze veido pamatu, lai kontaktētos ar plašāku sabiedrību.
Kāds ir mērķis?
Svarīgākais ir tas, ka persona sevi iepazīst, viņam/viņai ir jāiepazīst sava ķermeņa attīstība un dažādie aspekti. Tāpēc viņam/viņai, pirmkārt, pašam sevi ir jāorganizē un ir jābūt tādām primārām funkcijām kā, piemēram, elpošana, gremošana utt. Paralēli tam persona arī iegūst izpratni par novērošanu un kustībām.
Novērošana var notikt tikai ar kustību un pārmaiņu palīdzību. Kāds priekšmets, kuru turam rokās, pēc laika vairs netiks novērots, tomēr šis priekšmets kustēsies. Pastāvīgu troksni pēc laika mēs vairs nedzirdēsim, tomēr troksnis pats mainīsies.
Ņemot vērā to, ka persona pati sevi izzinās, aprūpētājam jāizraisa jaunas vestibulārās, somatiskās un vibratorās pieredzes.
Somatiskā pieredze tiek panākta ar spiediena, temperatūras, kustību palīdzību: masāža, pieskaršanās ādai...
Vestibulārā pieredze ir ķermeņa pieredze, kuru panāk ar kustībām, novērojot izturēšanās izmaiņas, klients jūt savu ķermeni apkārtnē: pārvietojoties, šūpojoties, dejojot, ejot…
Vibratorā pieredze ir vibrācijas novērošana: skaņu viļņi, sarunas, vibrējošie spilveni, burbuļvanna…
Bazālā stimulācija ir orientēta uz blakus esošo maņu pieredzi. Arī smarža un garša veido šo pieredzi. Doma ir, lai klients pievērstu uzmanību tam, ko viņš/viņa piedzīvo. Bazālajā stimulācijā runa ir par nelielām lietām: pieskārieni, kopā elpot, sīkas kustības... Cilvēkam ar (spēcīgu) garīgu invaliditāti tas ir vesels pasākums.
Ar bazālās stimulācijas palīdzību tiek meklēti komunikāciju kanāli starp klientu un viņa/viņas apkārtējo pasauli. Šī komunikācija darbojas divos virzienos. Aprūpētājs ir tas, kam jāpamana komunikāciju signāli, kurus sūta klients. Tajā pašā laikā tas ir aprūpētājs, kurš reaģē uz šiem izsūtītajiem komunikāciju signāliem.
Šādā veidā klients izjūt savu ķermeni, un viņš/viņa var kontaktēties ar plašāku sabiedrību. Kustības, novērošana un komunikācija tiek sasaistīti kopā kontaktā. Tas ir tas, ap ko notiek bazālās stimulācijas process: kontakts pašam ar sevi un plašāku sabiedrību.
Kam tas ir domāts?
Sākumā šī novērtēšanas metode tika pielietota darbā ar bērniem, kuriem ir smaga garīga invaliditāte. Tagad tā tiek pielietota arī darbā ar pacientiem bezsamaņā, pieaugušajiem ar garīgu invaliditāti, gados vecākiem cilvēkiem ar smadzeņu bojājumiem…
Vispārējie principi bazālās stimulācijas aktivitāšu izstrādāšanā:
- Bazālajā stimulācijā runa ir par ķermenisko kontaktu.
- Aprūpētājam ir jādod atbildes uz klienta signāliem. Svarīgi ir turpināt novērot klientu.
- Aktivitātes, kuras klients veido pats, ir jāstimulē.
- Ir svarīgi, ka pats aprūpētājs jūtas mierīgs un drošs. Tikai tādā veidā to var pārnest uz klientu.
- Būtu labi, ja tu pats vispirms izbaudītu to, ko vēlies, lai piedzīvo klients. Tādā veidā cilvēks var labāk iejusties un to visu labāk pārnest uz klientu.
- Aktivitāšu laikā aprūpētājam ir jābūt pilnībā orientētam uz klientu.
- Stimulē abas ķermeņa puses un vienādi ilgu laiku velti katrai ķermeņa pusei.
- Pieņem klientu, tādu kāds viņš/viņa ir, nemēģini viņu pārveidot.
Stimulācija ir sava veida uzaicinājums, pamudinājums, bakstīšana.
Bazālās stimulācijas kodols ir atrast (satikt) pašam sevi. Pamatdoma ir sasniegt to, ka cilvēks ir tas, kas viņš ir, ka viņš/viņa apzinās savu ķermeni. Lai to sasniegtu, ir jāiegūst līdzsvars:
- vitāls līdzsvars: varēt elpot, obstipācija, plaušu problēmas, gremošanas problēmas;
- sensomotoriskais līdzsvars (līdzsvars starp novērošanu un kustībām).
Cilvēkam ir stimulācija un apkārtējā vide jāsasniedz ar šādiem līdzekļiem: somatiskā, vestibulārā un vibratorā pieredze.
- Somatiskā pieredze: paša ķermeņa novērošana ar piekļūšanas palīdzību, paša kustības.
- Vestibulārā pieredze: paša ķermeņa novērošana kustībās, novērot izmaiņas attieksmē.
- Vibratorā pieredze: skaņu viļņu novērošana, skeleta stipruma novērošana. Mērķa grupa
Frolihs bazālo stimulāciju izveidoja galvenokārt bērniem ar daudzpusēju invaliditāti, kuri nevarēja kustēties, un personām ar spēcīgi pazeminātu novērošanu.
Mērķi
Xxxxxxx izdalīja deviņus mērķus:
1. uzturēt dzīvību;
2. xxxxxx xxxx dzīvi;
3. piedzīvot drošību un būvēt uzticību;
4. izstrādāt pašam savu ritmu;
5. izbaudīt apkārtējo vidi;
6. veidot attiecības un piedot tām formu;
7. apjaust nozīmi atļauties;
8. paša dzīvei piešķirt formu;
9. uzkrāt patstāvību un atbildības izjūtu.
Rūpīgi tiek pievērsta uzmanība tam, kādā veidā kaut kas tiek piedāvāts. Respektējot bērnu un vecākus, cilvēks vēlas panākt to, lai bērna vietā izlūkotu pasauli un iespējas.
Bērns un apkārtējā vide ir nepārtraukti jānovēro. Aprūpētājs ir starpnieks kontaktā ar apkārtējo vidi, un viņam ir jāapzinās, ko viņš ar bērnu dara un kā bērns uz to reaģē.
XXXXXXXXXXX PAŠINSTRUKCIJU METODE – “THINK ALOUD PROGRAM” (DOMĀ SKAĻI PROGRAMMA)
Koncepcija
Daudziem tas ir vesels pasākums – kādu uzdevumu izpildīt labi un līdz galam. Bieži vien tas neizdodas izpratnes spējā, struktūrā un efektivitātē, lai sasniegtu mērķi. Pašinstrukciju metode ir noderīgs palīglīdzeklis, lai klientu rosinātu darboties patstāvīgi un virzītu viņu uz priekšu. Šī koncepcija tika izstrādāta „Meihenbauma lācēnu” formā. Tā ir kognitīva metode, kas palīdz klientam viņa/viņas darbības apzināti vadīt.
Meihenbaums /Meichenbaum/ nosaka četras fāzes, lai nonāktu pie labas rīcības:
1. Problēmas analīze
2. Meklēt atrisinājuma stratēģiju
3. Izstrādāt iepriekš sagatavotu darba plānu
4. Izvērtēšanas fāze
Četras fāzes šīs koncepcijas ietvaros tiek vienmēr izrunātas un vizualizētas.
1. Kas man ir jādara?
Klientam ir kārtīgi jāizlasa, jāaplūko, jāuzklausa uzdevums. Viņš/viņa var uzdot papildu jautājumus, lai iegūtu vairāk skaidrības par saņemto uzdevumu. Lai kontrolētu to, vai klients ir pareizi izpratis uzdoto uzdevumu, viņš pats saviem vārdiem var atstāstīt.
2. Kā es to paveikšu? Es izveidoju plānu.
Klients pārdomā, kā sekot stratēģijai. Tiek pārdomāti iespējamie starpsoļi. Ir jāatbild arī uz jautājumu „Kas man ir nepieciešams?”. Ir nepieciešams, lai tas viss atkal tiktu izteikts saviem vārdiem.
3. Es daru savu darbu.
Klients izpilda to, ko viņš/viņa otrajā punktā izteica saviem vārdiem.
4. Es aplūkoju: ko es par to domāju? Jautājumi, uz kuriem ir jāatbild:
· Vai mērķis ir sasniegts? Vai uzdevums ir izpildīts?
· Vai es pieturējos pie sava iepriekš izstrādātā plāna?
· Ja uz kādu no iepriekšējiem jautājumiem atbilde ir „nē”, tad kur bija kļūda?
Šī kontrole ir jāveic, kad tiek izpildīts trešais solis: „Vai es izpildīju iepriekš noteiktos starpposmus? Vai es vēl sekoju savam plānam?” 4. solis ir tikai beigu novērtējums.
Vizualizācija
Paralēli tam, ka šīs dažādās fāzes tiek izrunātas, tajā pašā laikā tās tiek vizualizētas ar lācīšiem. Protams, ka šīs figūras var aizstāt ar citām bildēm, kuras ir piemērotas attiecīgajam klienta vecumam.
Aprūpe
Atbilstoši procesa attīstībai mēs saskatām dažādas iespējas izmantot šo metodi. Jo vairāk klients uzticas šai darba pieejai, jo vairāk viņš/viņa var procesu pats pārņemt savās rokās. Sākumā aprūpētājs klientu turēs pavisam ciešā redzeslokā. Aprūpētājs pats kopā ar klientu skaļi izsaka darbības soļus. Eventuāli aprūpētājs pats var izpildīt uzdevumu pirmajā instancē. Vēlākā stadijā tas būs pats klients, kurš, aprūpētāja pamudināts, izpildīs uzdevumu. Otrajā fāzē klients patstāvīgi izpilda uzdevumu, vienlaicīgi skaļi aprakstot dažādas fāzes. Kā pēdējais, klientam šī saruna būs palikusi atmiņā. Tādā veidā klients pats sevi uzraudzīs, izpildot uzdevumu.
Ir svarīgi, ka šajā metodē tiek iesaistītas dažādas puses. Gan mājās, gan darba grupā, gan jebkurā citā vietā var pielietot šo metodi. Ir svarīgi, lai klients iemācās šo metodi vienmēr un visur pielietot. Tikai tādā veidā viņa vai viņas uzdevums noritēs kārtīgi un tiks sasniegti vairāk un labāki panākumi.
VLASKAMPA IZGLĪTĪBAS PROGRAMMA
Vlaskamps /Vlaskamp/, Nakkens /Nakken/ un van Veiks /Xxx Xxxx/ izveidoja darba metodi, lai pastiprinātu pedagoģiskās aprūpes efektivitāti kādai noteiktai klientu grupai. Viņi strādā Gruningenas Valsts universitātē Nīderlandē.
Mērķa grupa
Šī specifiskā mērķa grupa apvieno cilvēkus ar smagiem kustību, garīgajiem un sensorajiem ierobežojumiem. Lielā mērā viņi ir atkarīgi no apkārtējās vides.
Koncepcija
Xxxxx Xxxxxxxxx izglītības programma iemāca audzinātājiem, kā saskatīt bērnu ar smagu daudzpusīgu invaliditāti vajadzības un kā uz tām adekvāti reaģēt.
Programma ietver divus izejas punktus:
– normatīvais izejas punkts noteic, ka arī personai ar smagu, daudzpusēju invaliditāti ir tiesības izteikt savas vajadzības un vēlmes un ieņemt aktīvu lomu sev apkārtesošajā dzīvē;
– metodiskais izejas punkts nosaka sistemātisku darbību un izvērtēšanu, kas ir orientēta uz mērķi personām ar smagu, daudzpusēju invaliditāti.
Ir izstrādāts darbības modelis, kas sastāv no astoņiem soļiem:
1. solis ietver personas aprakstu: tiek apkopoti dati par saturiskiem aspektiem pedagoģiskajā rīcībā, ņemot vērā konkrētu klientu.
2. solī tiek noteikta perspektīva, kas nosaka, ko nozīmē aprūpētāju izvirzītie mērķi nākotnē. Perspektīva vairumā gadījumu ir noderīga no pusgada līdz diviem gadiem.
3. solī tiek noteikti daži galvenie mērķi, izejot no perspektīvas, un tie noder visiem aprūpētājiem. Šie galvenie mērķi nozīmē starpsoli, lai realizētu perspektīvu.
4. solī tiek izvirzīti darba mērķi. Tie tiek nodalīti no galvenajiem mērķiem. Darba mērķī tiek noteikts, ko var sasniegt īsā termiņā.
5. solī nosaka, ar kādu aktivitāšu palīdzību var sasniegt darba mērķi un kas un kad to noteiks.
6. solī tiek izveidots pārskats par gaitu un aktivitāšu rezultātu.
7. solī ar četru punktu novērtējuma sistēmas palīdzību tiek noteikts, vai mērķis ir sasniegts.
8. solī notiek faktiskā novērtēšana. Novērtētais darba mērķis noved pie kopējā attēla izveidošanas.
BOBATA KONCEPCIJA
Bobata /Bobath/ koncepcija aprakstīta kā “Neuro – Developmental – Treatment” (NDT) (Neiro – Attīstības – Ārstēšana). Koncepciju vispirms aprakstīja Xxxxxx un Xxxxx Xxxxxx
/Xxxxx; Xxxxxx Xxxxxx/. Šie koncepcijas pamatlicēji ir jau miruši, bet koncepcija turpina pastāvēt un attīstīties, ņemot vērā mūsdienīgus ieskatus.
Galvenais mērķis ir kavēt (apspiest) bērnu un pieaugušo anormālas kustības un veicināt normālas kustības. Sākumā šī koncepcija piesaistīja milzīgu uzmanību. Tajā pašā laikā uzmanība tiek vērsta uz muskuļu izturības ilgumu (stiepšanos), izmanto ortēzes (nevis aizstāt, bet atbalstīt, veicina labu stāju…) un uzlabo muskuļu spēku (ceļot svarus, līdzsvars, piemērotas kustības, kas stimulē sensoro darbību…).
Mērķa grupa
Šo koncepciju var izmantot gan darbā ar pieaugušajiem, gan ar bērniem. Daudzās vietās šo terapijas veidu izmanto bērniem ar centrāliem kustību traucējumiem un pieaugušajiem ar cerebrāli vaskulāro patoloģiju (“Cerebraal Vasculair Accident”).
Šo metodi var izmantot ikvienai personai ar centrālās nervu sistēmas bojājumiem līdz pat patoloģiskai stājai un kustībām, kuriem parādās traucējumi normālās stājas un kustību funkcijās.
Kā to var attiecināt un izmantot?
Tā kā šī koncepcija balstās uz anormālu kustību aizkavēšanu un normālu kustību veicināšanu, ir svarīgi zināt anormālās un normālās kustības. Tāpēc ir labi daudzpusīgi sadarboties ar terapeitiem, vecākiem, aprūpētājiem...
Koncepcija mēģina patoloģisku stāju un kustības aizvietot ar normālām kustībām. Izejot no pareizas pozīcijas, klients tiks stimulēts attīstīt normālas kustības. Dažādi terapeiti/darbinieki var izvirzīt priekšnosacījumus. Izejot no šiem labajiem nosacījumiem, var attīstīt normālas kustības.
Katram klientam tiek izvirzīti individuāli mērķi. Katrs darbinieks/terapeits mēģina izvirzīt vairākus nosacījumus, lai tādā veidā sasniegtu normālas funkcijas.
Daži nosacījumu un funkciju piemēri:
Nosacījumi
· Kāju muskuļiem jābūt pietiekami spēcīgiem
· Jābūt pietiekami stabiliem iegurņiem
· Pietiekama simetrija
Ar iesaistīto terapeitu ieskatu tiek iepazīstinātas citas iesaistītās personas, piemēram, vecāki un aprūpētāji. Šādā veidā šo koncepciju var izmantot klienta ikdienas dzīvē: novietojot personu labā izejas punktā, tiek attīstītas normālas kustības.
Šajā koncepcijā var izmantot dažādus materiālus. Daži piemēri:
· lielas bumbas,
· lieli ruļļi,
· ortozes,
· sēžamkrēsli
·
Arī bez dažādu materiālu izmantošanas var tikt kavētas anormālās kustības un veicinātas normālās kustības.
KONTEKSTUĀLĀ ĢIMENES TERAPIJA – XXXXX XXXXXXXXXXX-NAGIJS
Kontekstuālā terapija ir ģimenes terapijas virziens. Xxxxx Xxxxxxxxxxxx-Nagijs /Xxxx Xxxxxxxxxx-Xxxx/ apraksta apkārtējo vidi, kādā parādās cilvēka uzvedība. Kā pamatu viņš izmanto Xxxxxxx Xxxxxx teoriju.
Koncepcija
Termins “kontekstuālā terapija” attiecas uz saistību ar kādu (nozīmīgu) cilvēku no viņa apkārtējās vides. Tiek likts arī uzsvars uz attiecībām starp dažādām paaudzēm. Vairākas pozīcijas atkārtojas vēlākās paaudzēs. Kontekstuālajā terapijā simptomi netiek atstumti malā, bet uzmanība tiek pievērsta „neizmantotajām pozīcijām” un iespējām. Liela uzmanība tiek pievērsta tam, kādu iespaidu citi atstāj uz iesaistīto personu, lai gan varbūt šīs personas nav tieši iesaistītas.
Šī terapija izvirza četras dimensijas:
1. Faktu dimensija: runa ir par cilvēka rasi, ķermeņa īpašībām, šķiršanos, adopciju, invaliditāti, bezdarbu utt. ...
2. Psiholoģiskā dimensija: kontekstuālajam terapeitam ir jābūt ieskatam, kādas ir indivīda vajadzības, izjūtas, domas.
3. Mijiedarbības dimensija: tā ir vērsta uz redzamu uzvedību un komunikāciju starp personām: ģimenes struktūrā, sistēmas noteikumos, koalīcijas veidošanā, atgriezeniskās saites mehānismā utt. ...
4. Racionālas ētikas dimensija: terapija principā ir balstīta uz ieguldījumu attiecībās, palielinot uzticēšanos attiecībās ar piemērotu rūpju un atbildības palīdzību.
5.
Kontekstuālais terapeits izmanto šīs dimensijas terapijas laikā.
Lai varētu runāt par sekmīgu konceptuālo terapiju, ir jānosaka arī dažas pamatnostājas:
A. Daudzpusējā neobjektivitāte
Kontekstuālajā terapijā tiek noslēgts līgums ar klientu (bērnu) un ikvienu, kurš ir vai bija ar viņu saistīts (vecāki). Terapeits nosaka dažādu iesaistīto personu nozīmīguma secību, lai tādā veidā nodalītu katra pozīciju.
B. Orientācija uz palīglīdzekļiem
Kontekstuālā terapija ir orientēta uz to, lai izsekotu pirmsākumiem, no kuriem var iegūt jaunu uzticēšanos. Pirmsākumi bieži vien atrodas tieši tur, kur ir bijusi spēcīga vilšanās.
C. Rīcības nozīmīgums
Rīcība, kas rūpējas par sabalansētību starp ņemšanu un došanu. Nodomi, nozīmes, izjūtas ir nozīmīgas terapeitiskajā procesā, bet tā ir pati rīcība, kas noved pie eksistences.
Piemērs:
Vecāki, vecvecāki, brāļi, māsas sāk darboties, kad viņi tiek iesaistīti. To sauc par daudzpusējo sadarbību.
Lojalitāte var kāda uzvedību vadīt un kontrolēt. Primārā lojalitāte pastāv kopš dzimšanas. Katra nākamā paaudze tiek saistīta ar vertikālo lojalitāti, kura pastāv visu mūžu (piemēram, tu nevari pārstāt būt kādam meita...). Horizontālā lojalitāte – partnera izvēle – to gan var pārtraukt.
Katru reizi, kad krustojas horizontālā un vertikālā lojalitāte, var rasties lojalitātes konflikts. Kontekstuālās terapijas mērķis ir esošās neredzamās lojalitātes padarīt redzamas.
Dažiem bērniem pēc vecāku šķiršanās rodas jauna ģimene. Tas var bērnu bagātināt vai apdraudēt.
EEP UN PERSONĪGĀS NĀKOTNES PLĀNOŠANA
EEP un PTP (Pašrocīgs pieredzes plāns un Personīgās nākotnes plānošana)
EEP un PTP noteikti nav viens un tas pats, bet abiem ir vienojošs faktors – cilvēki ar invaliditāti paši kopā ar apkārtējo vidi veido savu dzīvi. Pirmajā vietā nav attīstību stimulējoša metode, bet gan metode, kas palīdz attīstīties tādā virzienā, kā katrs to vēlas.
Ir vairākas programmas un koncepcijas, kas ir saistītas ar šīm metodēm. Tām visām ir viena filozofija. Šo koncepciju pamati izriet no vieniem un tiem pašiem principiem:
- klients ir kā indivīds un sākumpunkts visam pārējam,
- daudz ko ir iespējams paveikt, iesaistot ģimeni, draugus, paziņas, ar kuriem klientam ir attiecības,
- uzsvars tiek likts uz klienta iespējām, talantiem un sapņiem, un mazāk uz viņa/viņas defektu,
- tiek meklēti pēc iespējas vairāk (atbalstoši) pakalpojumi, kas ir pieejami un izmantojami katram iedzīvotājam,
- netiek apietas diskusijas,
- ļoti liela uzmanība tiek pievērsta klienta dzīves kvalitātei.
Bieži sākums ir tad, kad cilvēks ar invaliditāti piedzīvo kādu krīzi. Persona „ir ieslēgta”. Tiek saaicināti kopā vairāki cilvēki, kuri ir svarīgi klienta dzīvē. Protams, pirms tam ir jāsagatavojas, lai zinātu, kuras tad ir šīs personas. Šis process notiek tādā tempā, kādā strādā klients, bet ikvienā gadījumā var izdalīt trīs lielus soļus:
1. Personiskais profils: Kas es esmu? Ko es daru? Ko es varu? Kāda tagad izskatās mana dzīve?
2. Personiskās nākotnes vīzija, nākotnes plāni. Ir arī jāizrunā nakts murgi, ja tādi ir.
3. Personiskās nākotnes plānošana: prāta vētra, idejas, stratēģijas un rīcība.
Tā kā klients ir šī procesa centrālais punkts, ir svarīgi pielāgoties klienta tempam, ir jāpielāgo komunikācijas līdzekļi un veidi atbilstoši šim klientam. Bieži sarunas tiek vizualizētas ar plakātu un krāsu palīdzību. Tieši tāpat kā visi šī procesa pieraksti, arī šie plakāti ir klienta īpašums. Pārējām personām, kuras ir iesaistītas šajā procesā, ir uzdevums atrast, kāds ir vai bija viņu uzdevums šajā stāstā. Mērķis ir, lai tas viss sniegtu rezultātu stratēģijā, plānā ar noteiktu laika limitu.
Kas ir PTP?
Personiskās nākotnes plānošana ir stratēģija, kurā centrālais punkts ir cilvēks ar invaliditāti un viņa attiecības. Tā ir stratēģija, kas ir atzars emancipētai domāšanai, un sākumā šo stratēģiju izveidoja dr. Beta Mounta /Beth Mount/ no Ņujorkas.
Darba procesā visuzkrītošākais ir izvēlētais izejas punkts. Tradicionālajā aprūpes plānā centrā atrodas aprūpes jautājums un tas tiek apskatīts no palīdzības sniedzējas organizācijas puses, kā tajā var iesaistīties, bet personiskās nākotnes plānošanā tiek izvēlēta „nozīmīguma sekmēšanas perspektīva”.
Tā vietā, lai skatītos uz līdzekļiem, organizāciju un vajadzību novērtēšanu, tiek ņemta vērā visa personas dzīve: „kas ir šī persona”, „ko vēlas šī persona” un “kā mēs varam palīdzēt”.
Pieejas veids: plānošana kopā ar personu un pielietot to, ko viņš vai viņa uzaicina – dažreiz mutiska, aktīvas darbības veidā, dažreiz, pamatojoties uz vislabāko iespēju pievērst uzmanību kāda reakcijai un uzvedībai. Tas izraisa elementāras sarunas par dažādām dzīves tēmām. Ne vienmēr tam ir saistība ar nepieciešamo palīdzības piedāvājumu. Pārsvarā runa ir par sadzīvošanu ikdienā un pārējo lomu tajā: kaimiņu, draugu, ģimenes, kluba biedru, kolēģu un profesionāļu. Sākums vienmēr ir pašā klientā. Vienojoties ar personu un pakāpeniski atklājot, ko kāds viņa/viņas dzīvē grib un var nozīmēt.
Svarīgākās pamattēmas ir:
- kļūt pazīstamam ir priekšnosacījums esošajam;
- visi cilvēki kaut ko viens otram sniedz, dzīvojot kopā;
- sadzīvošana uzlabojas, ja cilvēkam ir iespēja pielietot savus talantus;
- izdarīt izvēles un trenēties kontrolēt var reāli dzīvē, pēc tam izvēloties visu noderīgo.
Izmantotie materiāli:
xxxx://xxx.xxxxxx0.xxx/xxx/Xxxxxxxxxx/xxxxx%00xxxxxxxx/xxxxx%00x%00xxxx/Xxxxx ek%20Lets%20Aluksnes%20rokasgramata_final.doc
Darba lapa (4.nodarbība)
Normalizācijas principa komponenti | Mana izpratne | Komentāri |
Normāls dienas ritms | ||
Normāls nedēļas ritms | ||
Normāls gada ritms | ||
Cilvēka dzīves ciklam atbilstošas pieredzes veidošanās | ||
Normāla cieņa un pašnoteikšanās tiesības | ||
Normālas seksuālas normas, kas atbilst indivīda kultūras videi | ||
Normāli ekonomiskie un tiesību modeļi, kas atbilsts tās valsts likumiem, kurā indivīds dzīvo | ||
Normālas vides un dzīvojamo ēku standartu prasības, kas atbilst sabiedrībai, kurā indivīds dzīvo |
Izdale (4.nodarbība)
Situācija Latvijas Republikā personu ar intelektuālās attīstības traucējumiem dzīves apstākļu normalizēšanā
Latvijas Republika pēc valstiskās neatkarības atgūšanas ir nostājusies uz demokrātiskas sabiedrības veidošanas ceļa, tomēr daudzās sabiedrības dzīves sfērās vēl joprojām ir jūtamas pusgadsimtu ilgā totalitārā režīma sekas, tajā skaitā arī cilvēku ar invaliditāti sociālās aizsardzības un rehabilitācijas jomā un, konkrēti, cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem rehabilitācijā un integrēšanā sabiedrībā. Piemēram, vēl joprojām ilgstošās aprūpes institūcijās atrodas daudzi no šiem invalīdiem, kuru intelektuālo spēju līmenis ļautu apgūt darba iemaņas un, saņemot sākumposmā zināmu atbalstu un palīdzību, veiksmīgi strādāt algotu darbu, tādējādi ievērojami paaugstinot savu dzīves kvalitāti, un iekļauties sabiedrības dzīvē kā līdztiesīgam tās loceklim.
Latvijas likumdošana pamatā garantē visu cilvēktiesību normu īstenošanu, taču tā nepasargā cilvēkus ar intelektuālās attīstības traucējumiem un viņu ģimenes locekļus no pazemojumiem un cilvēka cieņas aizskaršanas ikdienas situācijās un saskarsmē ar atbildīgajām institūcijām. Diskriminējošas situācijas ir vērojamas gan saskarsmē ar izglītības sistēmu, gan saskarsmē ar medicīnas aprūpes sistēmu, gan nodarbinātības, ienākumu uzturēšanas un sociālās drošības jomās. Cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem joprojām ir viena no atstumtākajām un neaizsargātākajām iedzīvotāju grupām. Latvijā nav pietiekamas atbalsta sistēmas, kas sekmētu cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem iekļaušanu sabiedrībā.
Valsts līmenī ir panāktas lielas izmaiņas cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem tiesību nodrošinājumā, taču turpmākās darbības koordinēšanai ir nepieciešama cieša valsts pārvaldes institūciju, nevalstisko organizāciju cieša sadarbība, kas sekmētu tālāku procesu veiksmīgu attīstību un netiktu zaudēts jau sasniegtais. (15., 5. lpp.)
Cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem normalizācijas principa apraksts
Normalizācijas princips, kurš ir guvis starptautisku atzinību jau 1969. gadā, pašlaik rietumu pasaulē ir kļuvis par vadošo principu personu ar garīgās attīstības traucējumiem aprūpē. Ievērojot tikai humānus principus, var īstenot 1993.gada ANO Paraugnoteikumos izvirzīto mērķi – panākt personu ar funkcionāliem traucējumiem pilnīgu līdzdalību un vienlīdzību sabiedrībā.
Humānā skatījuma kodols – cieņa pret cilvēka vērtību - nozīmē, ka ikvienu sabiedrības locekli uztver kā personu, kam ir vērtība. Tā nav dalāma vai apspriežama un nesaistās ar to, kas cilvēkam pieder un ko viņš dara. Visu cilvēku vērtība ir vienāda.
Veseluma skatījums nozīmē, ka, strādājot ar cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, tiek ievēroti visi viņa dzīves apstākļi.
Bērniem un jauniešiem ar garīga rakstura traucējumiem jānodrošina tādi paši apstākļi, kādus atzīst par labiem visiem pārējiem bērniem un jauniešiem.
Normalizācijas princips nozīmē, ka visām personām ar garīgās attīstības un citiem funkcionāliem traucējumiem tiek padarīts pieejams ikdienas dzīvesveids un dzīves nosacījumi tiek pielīdzināti tiem, kas pašlaik pastāv apkārtējā sabiedrībā, vai arī faktiski padara tos vienādus. (7., 11. lpp.)
Normalizācijas principa komponenti ir šādi:
normāls dienas ritms:
Tas nozīmē, ka arī cilvēkam ar garīgās attīstības traucējumiem, kam ir nopietni kustību traucējumi, no rītiem ir jāpieceļas un jāapģērbjas. Tāpat arī ēdienreizēm jānotiek normālos apstākļos: kādu maltīti var ieturēt lielākā grupā - skolā vai darbā, bet pārējām jānorit ģimenes apstākļiem tuvā vidē, kur nodrošināts miers, harmonija un bauda.
Normāls dienas ritms ietver arī to, ka cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem nav jāiet agrāk gulēt nekā viņa vieaudžiem vai jaunākiem brāļiem un māsām, vai arī vienkārši tāpēc, ka trūkst aprūpes darbinieku. Apkārtējai videi jābūt izveidotai ar cieņu pret indivīda vajadzībām pēc sava dienas ritma. Tas reizēm nosaka nepieciešamību atturēties no novecojušiem un uz visiem vienādi attiecinātiem ieradumiem grupas darbā.
Normāla dienas ritma neievērošana ir viens no spilgtākiem piemēriem tam, kā lielas, slēgtas aprūpes iestādes rada invaliditāti. Tajās nav iespēju ārpus noteiktās kārtības veicināt pasākumus, nodarbības, kurās būtu kas jauns. Disciplīna un novecojušie ieradumi sekmē nevarību un bezpalīdzības palielināšanos.
Visiem cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem jānodrošina iespēja dienas laikā atstāt mājvietas, lai piedalītos pirmskolas vai skolas nodarbībās, darbā vai citā nodarbē, kā arī brīvā laika pasākumos.
normāls nedēļas ritms:
Nedēļas pamata ritms: dzīvesvieta - skola vai darbs - brīvais laiks – dzīvesvieta – izvirza prasību saskaņot funkcionālo plānošanu un aprūpes pasākumus. Dienas centriem, pirmskolas iestādēm un skolām jāplāno pasākumi bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo ģimenēs, internātos vai grupu dzīvokļos.
Tas pats attiecas uz darbnīcām un dienas centriem, kur nodrošināti piemēroti apstākļi pieaugušajiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Plānošanai jāaptver visi, kas dzīvo grupu mājās (dzīvokļos). Brīvā laika programmās, ko piedāvā sabiedrībā, jāievēro visu indivīdu ar garīgās attīstības traucējumiem vajadzības nedēļas brīvajās dienās, paredzot dažādas nodarbības.
Funkcionālā plānošana palīdz mainīt cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem dzīves veidu un viņiem domāto iestāžu darba stilu. Tā faktiski apšauba šo iestāžu nepieciešamību un vienlaikus rada lielāku izvēli vecākiem, kuru bērns dzīvo mājās. Kad šie bērni būs pieauguši, izraudzīsies tādu dzīves vietu, kas līdzināsies tām, pie kurām pieraduši jau no mazotnes, vēl dzīvojot ģimenē.
Normāls nedēļas ritms cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem sagādā vairāk iespēju sociālai attīstībai un pieredzes paplašināšanai. Viņi saņem labāku atbalstu savai izaugsmei, jo gūst ieskatu tajos dzīves nosacījumos, kādi pastāv pārējiem sabiedrības locekļiem.
Normālu nedēļas ritmu nevarēja un nevar ievērot lielā, slēgtā aprūpes iestādē. Lai to ieviestu, jāsaskaņo sabiedrības aprūpes pasākumi.
normāls gada ritms:
Normalizācija nozīmē arī iespējas izjust normālu gada ritmu ar gadalaiku maiņu, ar tradicionāliem un personīgi svarīgiem svētkiem.
Normālu gada ritmu raksturo ne tikai gadalaiku maiņa un tradīcijas sakarā ar ģimenes locekļu jubilejām. Tam pieskaitāmi arī sociāli pasākumi un svētki, kas ir nozīmīgi sabiedrībai un valstij, kā arī tie, kas saistās ar dažādām reliģiskām tradīcijām un rituāliem. Svētki rada pārmaiņas ikdienas vienmuļībā, kā arī gada gaita nosaka dažādas aktivitātes, apģērbu un ēdienu, uzturēšanos telpās vai ārā utt. Piemēram, piedalīšanās svinībās kādā baznīcas pasākumā, kultūras vai sporta aktivitātē prasa noteiktas sociālās iemaņas, bet nevienam nedrīkst liegt piedalīties svētkos garīgās attīstības vai citu funkcionālu traucējumu dēļ.
Līdzdalība dažādos sabiedriskos pasākumos ļauj izjust pilsonības jēgu, drošību, pašapziņu un cilvēku cieņu.
cilvēka dzīves ciklam atbilstošas pieredzes veidošanās:
Agrīna bērnība - Bērnam ar funkcionāliem traucējumiem ir tāda pati vajadzība pēc sirsnības un tuvības, vecāku balsīm, ģimenes un pārējiem kontaktiem kā jebkuram bērnam.
Skolas vecums - Skolas vecuma bērniem un pusaudžiem ar funkcionāliem traucējumiem nekad nevajadzētu dzīvot slēgtā vidē, kas piedāvā tikai ierobežotus un izkropļotus iespaidus. Viņu sociālās pieredzes veidošanās būtu vispusīgi jāsekmē atklātā sabiedrībā, kur var iepazīties ar parastu dzīvesveidu un dibināt kontaktus ar vienaudžiem, kam nav funkcionālu traucējumu.
Lai izpildītu obligātās izglītības prasības arī bērniem ar dziļiem garīgās attīstības traucējumiem, ir nepieciešami mērķtiecīgi mācību plāni un pedagoģiskie palīglīdzekļi. Kā vieni, tā otri ir izstrādāti daudzās pasaules valstīs.
Mācības skolā palielina vecāku iespējas paturēt mājās bērnu ar garīgās attīstības traucējumiem, jo skola sniedz viņiem zināmu atslodzi. Tas arī ir nosacījums, lai jaunieši, kas vēl dzīvo lielās aprūpes iestādēs, pārietu grupu mājās un izmantotu priekšrocības, ko sniedz integrācija sabiedrībā.
Pieauguša cilvēka dzīve – Normālos apstākļos bērns dzīvo pie saviem vecākiem, bet jaunietis mēdz atstāt mājas, lai sāktu dzīvot pēc iespējas patstāvīgi. Jaunības izbeigšanās un pieauguša cilvēka dzīves posma sākšanās personām ar garīgās attīstības traucējumiem prasa ilgāku laiku, noris grūtāk un rada lielāku nedrošību nekā pārējiem. Viņu priekšstats par sevi bieži vien ir sagrozīts un neskaidrs. Viņi ne vienmēr tiek pieņemti un cienīti pieaugušo pasaulē. Tādēļ apkārtējo attieksme ir sevišķi nozīmīga, vienalga, vai tie ir vecāki, radinieki, aprūpes personāls vai sabiedrība plašākā nozīmē.
Tāpēc aprūpei ir jābūt virzītai uz piemērotas profesijas apguvi vai darba iemaņu un sociālo prasmju attīstīšanu. Tāpat ir jāmāca spēja dzīvot atsevišķi – pašam savā istabā grupu dzīvokļos, jāprot iekļauties pieaugušo izglītības sistēmā un jābūt informētam par seksuālajiem jautājumiem.
Jauniešu ar garīgās attīstības traucējumiem attīstības programmām maksimāli jāveicina viņu patstāvību un sociālās prasmes ikdienā. Tad viņi varēs piedalīties sabiedrības dzīvē tik daudz, cik viņi spēs un vēlēsies. Šādas programmas nodrošina ne tikai reālāku motivāciju, bet apmierina arī personīgās intereses. Bez tam rodas labas iespējas vingrināties lēmumu pieņemšanā, kas ir svarīga brieduma sastāvdaļa un ļauj indivīdam apzināties savu pieaugušā cilvēka vērtību.
Situāciju varētu uzlabot izglītības sistēmas piedāvājumi pieaugušajiem. Tie paplašina interešu loku un veicina jaunu prasmju apgūšanu. Viegli lasāmas grāmatas, laikraksti un žurnāli rada iespējas bagātākai kultūras un sociālajai dzīvei. Līdzvērtīgu ceļu ieinteresētajiem paver sports.
Kursos, kuros māca par savstarpējām attiecībām un sociālo saskarsmi, kā arī skaidro demokrātijas jautājumus, stiprina dalībnieku iemaņas veidot savus klubus un komitejas,
pieņemt lēmumus, formulēt un izteikt vēlmes par brīvā laika pavadīšanu, nobriest gatavība uzņemties pienākumus dažādās organizācijās.
Vecums – Vecumā, kad strādāt vairs nav iespējams vai nevar atrast sev piemērotu darbu, vairums cilvēku saglabā kontaktus ar to, kas dzīvei dod saturu un jēgu, vai arī uzturas labi zināmas vides tuvumā, kur atrodas draugi un paziņas. Tāpēc gados vecāku cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem mītnēm būtu jāatrodas netālu no tām vietām, kur viņi pavadījuši savu pieaugušā cilvēka dzīvi. Tas ir tajā gadījumā, ja viņi nevar turpināt dzīvot tur, kur dzīvojuši .
Cilvēka dzīves ciklam atbilstošas pieredzes veidošanās modelis liecina, ka liela, slēgta aprūpes iestāde ir līdzīga mūža ieslodzījumam cietumā. Īstus attīstības nosacījumus cilvēkam piedāvā tikai dzīve atklātā sabiedrībā.
Laika ritums - tagadne un pagātne, sekunde pēc sekundes, diena pēc dienas, nedēļas, gadi – mūžīgais un mainīgais laiks nosaka normalizācijas principa pamatus, tā saturu, mērķi un kopsakaru.
normāla cieņa un pašnoteikšanās tiesības:
Tas nozīmē, ka personas ar funkcionāliem traucējumiem izvēle, vēlēšanās, prasības un pašnoteikšanās tiesības jāciena un jāievēro, cik vien iespējams. Tie, kas var, jāuzmundrina veidot savas organizācijas, un to pārstāvjiem jāpiedalās diskusijās ar aprūpes personālu par noteikumiem, ieradumiem un pasākumiem. Normalizācijas principa būtība nozīmē, ka jāieklausās tajos, kas nevar runāt vai kam ir grūti izteikties. Šis princips nozīmē arī cieņu pret indivīda personīgajām lietām. Cilvēkam ar garīgās attīstības traucējumiem ir japērk savs apģērbs, mēbeles, utt., vismaz vienmēr jāpiedalās šo priekšmetu iegādē.
Visiem indivīdiem ar funkcionāliem traucējumiem ir svarīgi piedalīties diskusijās par jautājumiem, kas uz viņiem attiecas gan vietējā, gan valsts mērogā. Zviedrijā cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem divas reizes ir piedalījušies likumdošanas procesā parlamentā, kad tika pieņemti jauni likumi par šo cilvēku tiesībām uz sabiedriskajiem pakalpojumiem. Lai izteiktu savu viedokli, visā Zviedrijā cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem, tāpat kā citi pilsoņi, piedalījās normālā demokrātiskā likumdošanas procesā. Tas ievērojami ietekmēja visus, ko skāra jaunais likums. Pašiem cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem tas nozīmēja pierādījumu savām spējām un apliecinājumu sabiedrības cieņai, ko garantē katra pilsoņa tiesības.
Personām, kuru funkcionālie traucējumi ir dziļi, kam ir grūtības runāt, šāda cieņa ir sevišķi svarīga. Spēt izteikties, panākt, ka citi saprot, uzticēties cilvēkiem savā tuvākajā apkārtnē – tam ir nenovērtējama nozīme. Lai iztulkotu cilvēku ar garīgās attīstības
traucējumiem „kluso valodu”, jāizmanto visi pieejamie līdzekļi. Mūsdienās to skaits ir pieaudzis, ietverot zīmju valodu un datortehniku.
Normāla cieņa un pašnoteikšanās tiesības lielā, slēgtā aprūpes iestādē netiek ievērota. Sabiedrībā tā izpaužas kā pilsoniska līdzdalība, solidaritāte un iedarbīga demokrātija.
normālas seksuālas normas, kas atbilst indivīda kultūras videi:
Normalizācija nozīmē arī dzīvot divu dzimumu pasaulē. Risks, kas šajā ziņā saistās ar garīgās attīstības traucējumiem, ir krietni pārspīlēts. Tas nereti novedis pie nedabiskas un nelaimīgas segregācijas, kas viņiem kaitējusi un kavējusi viņu attīstību. Tāpat kā pērējiem cilvēkiem, cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem jāsatiekas ar citiem pēc iespējas brīvi un dabiski arī savās dzīvesvietās, nevis dienas centros, darba vietās un brīvā laika pasākumos. Pieredze liecina, ka vīriešu un sieviešu dzīvošanai līdzās grupu dzīvokļos un aprūpes iestāžu nodaļās ir lielas priekšrocības. Uzlabojas uzvedība, un vides atmosfēra kļūst dabiskāka.
Mums visiem jāiemācās saprast, ka juteklība un seksualitāte dažādās pakāpēs ir dzīves daļa, kas atšķirīgās izpausmes formās pastāv un ir līdzās vienmēr – no bērnības līdz vecumam. Mēs uzzinām, ka mīlestība, kad tā rodas, ir kaut kas vērtīgs, ko varam dāvāt otram, attīstīt un labākajā gadījumā – saglabāt ilgi. Mēs zinām, ka bērni ir būtnes, ko nepieciešams mīlēt, aprupēt un daudzus gadus gādāt par viņu attīstību.
Seksuālā izglītība katram jāsniedz saprotamā veidā. Tai jāietver zināšanas par labu kopdzīvi un savstarpējo cieņu, par higiēnu un dažādiem pretapaugļošanās līdzekļiem, kā arī grūtniecību.
Nepieciešama arī informācija par infekciju slimībām, ko iegūst dzimumceļā, par risku tikt izmantotam, pakļautam varmācībai, par pašaizsardzības paņēmieniem un to, kā griezties pēc palīdzības pie apkārtējiem cilvēkiem vai policijas izvarošanas mēģinājuma gadījumā.
Dažiem cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem nepieciešams izskaidrot, kā darbojas laulību regulējoši likumi, kādas ir bērna tiesības un bērna aprūpe sabiedrībā.
Normālas seksuālās normas neattīstās lielās, slēgtās aprūpes iestādēs. Reālas prasības un iespējas pastāv tikai sabiedrībā.
normāli ekonomiskie un tiesību modeļi, kas atbilsts tās valsts likumiem, kurā indivīds dzīvo:
Viens no nosacījumiem, lai cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem varētu sasniegt dzīvesveidu, kas ir iespējami tuvs normālajam, ir nodrošināt tādas pašas sociālās un ekonomiskās tiesības kā visai sabiedrībai. Tās nosaka vispārējā likumdošana un
kompensējošs atbalsts, piemēram, pabalsts bērnu audzināšanai, pirmstermiņa pensionēšanās iespējas, pabalsts dzīvokļa uzturēšanai, vecuma pensija, minimālā alga utt.
To personu pabalsti, kas dzīvo aprūpes iestādēs, lielākoties tiek izmantoti samaksai par uzturu un mītni. Taču katram ir vajadzīga normāla kabatas nauda privātai lietošanai. Pie tam šī naudas summa jāsaņem regulāri, lai varētu attīstīt sociālās iemaņas, lai saglabātos indivīda izvēles tiesības un pieaugtu savas varēšanas apziņa. Darbs, ko veic personas ar garīgās attīstības traucējumiem, apmaksājams atbilstoši ieguldītajām pūlēm.
Raugoties, no sociāli ekonomiskā viedokļa, jāatzīst, ka lielās, slēgtas aprūpes iestādes ir pilnīgi nerentablas. Tās veicina aprūpējamo garīgo atpalicību, samazina viņu sociālo kompetenci un padara personālu profesionāli nepilnvērtīgu. Tas tāpēc, ka aprūpes darbinieki nespēj savu darba ieguldījumu saistīt ar jēgpilnu rezultātu sociālajā jomā.
Lielo, slēgto aprūpes iestāžu pastāvēšana palielina arī risku, ka izmaksas netiek aprēķinātas no cenu efektivitātes viedokļa. Ieguldījumi ir nepieciešami cilvēkiem – personāla izglītošanai, lai gadu gaitā augtu kompetence un pieredze, nevis ēkām un to aprīkojumam, kas kļūst arvien dārgāks.
Tradicionālās aprūpes iestādes izkropļo normālus ekonomiskos un tiesību modeļus. Investīcijas izdarāmas aprūpes un personāla un cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem izglītošanā.
normālas vides un dzīvojamo ēku standartu prasības, kas atbilst sabiedrībai, kurā indivīds dzīvo:
Normalizācijas princips nozīmē, ka dzīvojamo ēku prasībām, piemēram, audzēkņu mītnēm, grupu dzīvokļiem utt. jābūt tādām pašām kā citu sabiedrības locekļu mājokļiem.
Personām, kurām ir fiziski trūkumi, nepieciešama tehniski īpaši aprīkota vide, kas atvieglo kustēšanos un sociālo mijiedarbību. Teniskie palīglīdzekļi šiem indivīdiem nodrošina lielāku neatkarību un patstāvību personīgajā dzīvē.
Izolācija un segregācija sekmē vispārēju zināšanu trūkumu un aizspriedumus, turpretī cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem integrācija sabiedrībā un viņu dzīves normalizācija ģimenē un mazākās grupās veicina pozitīvu cilvēcisku attiecību veidošanos. Tas, savukārt, ir priekšnosacījums sapratnei un pieņemšanai sabiedrībā.
Normāla piekļūšana sabiedrībai, dažādiem pasākumiem, interesantām vietām, neparastākām vidēm – tas ir svarīgi arī indivīdam ar dziļiem garīgās attīstības traucējumiem, kam ir vairāki funkcionālie traucējumi. Jāņem vērā, ka viņiem var būt nepieciešams speciāls transports, un pārvietošanās prasīs papildus priekšdarbus.
Liela, slēgta aprūpes iestāde ir pretstats normālai videi. Personu ar funkcionāliem traucējumiem mājokļi sabiedrībā nereti prasa to piemērošanu, kas var noderēt arī citām sabiedrības grupām.
(pēc „Dzīvesapstākļu normalizēšana personām ar garīga rakstura un citiem funkcionāliem traucējumiem”, 12.-26.lpp., Xxxxx Xxxxxxxxxx redakcija , Velku Fonds, 2003.)
Ievērojot šīs astoņas normalizācijas principa sastāvdaļas, kļūst iespējama katra indivīda ar garīgas attīstības traucējumiem dzīves situācijas normalizācija. Šis process var daudziem pavērt iespēju sasniegt pilnīgu patstāvību un sociālo integrāciju. Kaut arī lielai daļai no šiem cilvēkiem arī turpmāk būs nepieciešama aprūpe, tomēr normalizācijas principu realizācija ļaus viņiem dzīvot apstākļos, kas atbilst normālam sabiedrības modelim. Persona tiek uzņemta sabiedrībā, to cienot.
Izdale 1. (5.nodarbība)
Sociālie pakalpojumi personām ar garīga rakstura traucējumiem Latvijā
Valsts ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojums
- sociālās aprūpes centrs (VSAC)
Valsts ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojums sociālās aprūpes centrā (pansionāts) tiek nodrošināts personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras šajās institūcijās ievietotas līdz 2003.gada 1.janvārim un pilngadīgām neredzīgām personām un personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem;
Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojums - sociālās aprūpes centrs (pašvaldībās).
Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojums sociālās aprūpes centrā (pansionāts) tiek nodrošināts pensijas vecuma personām un personām ar fiziska rakstura invaliditāti, ja pakalpojumu apjoms, ko nodrošina klienta dzīvesvietā (aprūpe mājās) vai iespējami tuvu tai (dienas aprūpes centrs), un tikai tad, ja tie nav pietiekam (Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums).
Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas (pansionāti), kas nodrošina personai, kura vecuma vai veselības stāvokļa dēļ nespēj sevi aprūpēt, pilnu aprūpi un sociālo rehabilitāciju:
• nodrošina personu ar dzīvojamo platību, kurā ir sadzīvei nepieciešamais inventārs;
• apgādā personu ar veļu, apģērbu un apaviem, organizē ēdināšanu;
• nodrošina personas medicīnisko aprūpi;
• veic sociālo, darba un medicīnisko rehabilitāciju atbilstoši katras personas fiziskajam un psihiskajam stāvoklim;
• organizē kultūras pasākumus, kā arī pēc personas vēlēšanās organizē garīgo aprūpi atbilstoši personas konfesionālajai piederībai;
• ja nepieciešams, organizē palīdzību personas individuālo sociālo problēmu risināšanā.
Alternatīvie pakalpojumi
Sociālie pakalpojumi personām ar garīga rakstura traucējumiem
Dienas aprūpes centrs personām ar garīga rakstura traucējumiem ir institūcija, kas dienas laikā nodrošina sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, sociālo prasmju attīstību, izglītošanu un brīvā laika pavadīšanas iespējas (Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums).
Specializētā darbnīcā tiek nodrošinātas iemaņu apguves iespējas kvalificētu speciālistu uzraudzībā personām ar garīgās attīstības traucējumiem.
Grupu mājas/dzīvokļi ir pastāvīgās uzturēšanās mītne, kurā personas ar garīgās attīstības traucējumiem zinošu profesionāļu vadībā realizē savas patstāvīgās dzīves iemaņas. Grupu māja (dzīvoklis) nodrošina mājokli un atbalstu sociālo problēmu risināšanā personām ar garīga rakstura traucējumiem, kurām ir objektīvas grūtības dzīvot patstāvīgi, bet nav nepieciešama atrašanās ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā (Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums).
Grupu māja "Rožkalni" Camphill
ir pastāvīgās uzturēšanās mītne, kurā personas ar garīgās attīstības traucējumiem zinošu profesionāļu vadībā realizē savas patstāvīgās dzīves iemaņas, tiekot nodarbināti lauksaimniecības jomā.
Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumi - sociālās aprūpes centri | Alternatīvie sociālie pakalpojumi personām ar garīga rakstura traucējumiem pašvaldībā |
Valsts Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojums - sociālās aprūpes centrs (VSAC) | Mājoklis: Grupu dzīvoklis/māja Dzīvoklis ar periodisku atbalstu Pusceļa māja |
Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojums - sociālās aprūpes centrs (SAC) pašvaldībā | Nodarbinātība: Dienas aprūpes un rehabilitācijas centrs Dienas centrs Specializētās darbnīcas Atbalstītais darbs Sociālais uzņēmums |
Atbalsta pakalpojumi: Ģimenes asistents Pavadonis Īsa laika uzturēšanās vietas Atbalsta grupas / pašpalīdzības grupas |
Izdale 2. (5.nodarbība)
Iekšējie normatīvie akti sociālos pakalpojumos dzīves kvalitātes izvērtēšanas kontekstā
Iekšējie normatīvie akti (nolikumi, statūti, instrukcijas, kārtības un ieteikumi) ir tiesību akti, kurus organizācijas vadītājs ir izdevis ar mērķi noteikt savas sev padotās organizācijas iekšējās darbības kārtību vai izskaidrot kāda ārēja normatīva akta piemērošanas kārtību.
Visu organizācijas iekšējo darbības kārtību, organizācijas darbinieku un klientu tiesības un pienākumus nosaka pašas organizācijas izstrādāti un pieņemti normatīvie akti.
Galvenie iekšējo normatīvo aktu veidi ir:
1. Nolikumi, statūti, kas regulē organizācijas uzbūvi un darba organizāciju.
2. Instrukcijas vai kārtības, kas regulē ārējo tiesību normu piemērošanu vai organizācijas darbības.
Iekšējās izcelsmes dokumentu identifikācija:
Nr. | Nosaukums | Apstiprināšana/atbildība | Prasības saturam |
1. | Organizācijas / struktūrvienības nolikums | Apstiprina organizācijas vadītājs | Vispārējie noteikumi Mērķis Galvenie uzdevumi Darba organizācija Klientu tiesības un pienākumi Darbinieku tiesības un pienākumi Rakstiski fiksēta |
darbinieku iepazīšanās Rakstiski fiksēta klientu iepazīšanās | |||
2. | Struktūrshēma (organizācijas struktūra) | Apstiprina organizācijas vadītājs | |
3. | Organizācijā nodarbināto darba līgumi un amata apraksti | Apstiprina organizācijas vadītājs | Vispārējie noteikumi Pamatuzdevumi un pienākumi Tiesības Rakstiski fiksēta darbinieku iepazīšanās |
4. | Darbinieku amatu saraksts | Apstiprina organizācijas vadītājs | Amata nosaukums Profesiju klasifikatora kods Amatu vienību skaits Amatalgas likme Amatalga mēnesī Piemaksa Xxxxxxxx kopā gadā |
5. | Darba kārtības noteikumi | Apstiprina organizācijas vadītājs | Xxxxxxxxx fiksēta darbinieku iepazīšanās |
6. | Organizācijas ētikas kodekss | Apstiprina organizācijas vadītājs | Rakstiski fiksēta darbinieku iepazīšanās |
7. | Iekšējās kārtības | Apstiprina organizācijas | Rakstiski fiksēta |
noteikumi darbiniekiem | vadītājs | darbinieku iepazīšanās | |
8. | Darba aizsardzības instrukcijas un parakstu reģistrācijas žurnāli | Apstiprina organizācijas vadītājs un darba aizsardzības speciālists | Rakstiski fiksēta darbinieku iepazīšanās |
9. | Ugunsdrošības instrukcijas un parakstu reģistrācijas žurnāli, rīcības plāns ugunsgrēkā gadījumā, evakuācijas plāni | Rakstiski fiksēta darbinieku iepazīšanās | |
10. | Rīkojumi | Izdod organizācijas vadītājs | Rīkojumā ietilpst: • adresāts • darbības norāde • darbības izpildes laika norāde • darbības izpildes kontrole Rakstiski fiksēta darbinieku iepazīšanās |
11. | Stratēģiskais plāns | Apstiprina organizācijas vadītājs | Izvirzītais mērķis Laika periods mērķa |
Darbinieku sanāksmes protokolā atspoguļota darba plāna apspriešana un pieņemšana | sasniegšanai Uzdevumi/pasākumi mērķa sasniegšanai Pasākumu atbildīgās personas | ||
12. | Darba plāns kārtējam gadam | Apstiprina organizācijas vadītājs Xxxxxxxxxx sanāksmes protokolā atspoguļota darba plāna apspriešana un pieņemšana | Gadā paredzamie veicamie pasākumi Pasākumu termiņi Pasākumu atbildīgās personas Atzīme par pasākumu izpildi |
13. | Darbinieku apmācības plāns | Apstiprina organizācijas vadītājs Xxxxxxxxxx sanāksmju protokolā atspoguļotā darbinieku apmācības plāna apspriešana | Darbinieka vārds, uzvārds, amats Mācību tēma, kuru nepieciešams vai ir vēlams apgūt Nepieciešamo stundu skaits Atzīme par izpildi |
14. | Darbinieku darba grafiks (tabula) | Apstiprina organizācijas/ struktūrvienības vadītājs | Attiecīgais mēnesis Darbinieka vārds uzvārds Nostrādāto stundu skaits katrā dienā Grafika aizpildīšanas datums un atbildīgās |
personas paraksts | |||
15. | Darba kolektīva sanāksmju protokoli | Ar organizācijas vadītāja rīkojuma nozīmēta atbildīgā persona (protokolists) | Sanāksmes datums un protokola Nr. Sanāksmes dalībnieki Dienas kārtība Ziņojumi un pieņemtie lēmumi Sanāksmes vadītāja un protokolista paraksti |
16. | Klienta lieta | Atbild struktūrvienības vadītājs | Lēmums par klienta vajadzībām atbilstošu pakalpojumu Pakalpojuma līgums ar klientu Ziņas par klientu |
17. | Klienta mape / sociālās rehabilitācijas un aprūpes dokumentācija | Atbild struktūrvienības vadītājs / sociālais darbinieks | Xxxxxxxx Xxxxxxx spēju un prasmju novērtēšana Sociālās rehabilitācijas un aprūpes plāns un plāna pārskats Cita dokumentācija, kas atspoguļo sadarbību ar klientu |
18. | Iekšējās kārtības noteikumi klientiem | Apstiprina organizācijas / struktūrvienības vadītājs | Rakstiski fiksēta klientu iepazīšanās |
19. | Klientu | Apstiprina struktūrvienības | Aktivitāšu sadalījums pa dienām |
nodarbinātības/ aktivitāšu grafiks | vadītājs | Dienas Aktivitāšu laiks Klienti, kuri piedalās nodarbībā | |
20. | Lūgumu, sūdzību un priekšlikumu | Apstiprina organizācijas vadītājs | Xxx un kādā veidā var izteikt lūgumus, sūdzības, priekšlikumus |
vai jautājumu | vai jautājumus | ||
iesniegšanas un izskatīšanas | Cik dienu laikā jautājums tiek | ||
kārtība | izskatīts un sniegta atbilde. | ||
Kas izskata jautājumu | |||
Kas kontrolē pieņemtā lēmumu izpildi | |||
21. | Darbinieku pieraksti/ žurnāli | Xxxxxxxxxx sanāksmju protokolā atspoguļotā | Aprūpētāju maiņas nodošanas žurnāls |
lēmuma pieņemšana par | Ciemiņu reģistrācijas žurnāls | ||
žurnāla/pierakstu nepieciešamību, | Telefonu zvanu reģistrācijas žurnāls | ||
aizpildīšanas biežumu un | |||
saturu |
Sociālo pakalpojumu sniedzēju iekšējie normatīvie akti (iespējamie)
Sociālo pakalpojumu kvalitātes nodrošināšanas jomā:
- Darbinieku ētikas kodekss
- Sociālās aprūpes padomes nolikums (atbilstoši sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumam)
- Iekšējās kārtības noteikumi klientiem
- Apmeklētāju iekšējās kārtības noteikumi / kārtība
- Klientu uzņemšanas un samaksas par pakalpojumu kārtība
- Sociālās aprūpes un/vai sociālās rehabilitācijas procesa norises kārtība (t. sk. klienta spēju un prasmju izvērtēšana, pakalpojuma apjoma plānošana, procesa dokumentēšana, novērtēšana u.c.)
- Kārtība, kādā klienti tiek iesaistīti darba terapijā
- Kārtība, kādā nodrošina ar klientu saistītas informācijas iegūšanu, lietošanu, pieejamību un glabāšanu, atbilstoši pieejamības informācijas statusam
- Klientu dokumentu uzglabāšanas un aprites kārtība (x.xx. klientu personīgas korespondences privātuma nodrošināšana)
- Pirmās palīdzības un neatliekamās medicīniskās palīdzības nodrošināšanas kārtība
- Higiēnas līdzekļu izsniegšanas regularitāte un kārtība
- Kārtība kādā klientu nodrošina ar tehniskajiem palīglīdzekļiem
- Klienta izolācijas kārtība, ja viņa/-as uzvedība kļūst bīstama pārējiem klientiem un apkārtējiem
- Kārtība, kādā organizācijā iesniedz un izskata iesniegumus (x.xx. alternatīvas komunikācijas pielietošana)
- Klientu pensijas un kabatas naudas izmaksas, izlietošanas un uzskaites kārtība
- Kārtība, kādā tiek nodrošināta apģērba, veļas, apavu un mīkstā inventāra uzskaite, lietošana un higiēna
- Noteikumi par telefona un interneta izmantošanu (klientiem)
- Kārtība kādā pakalpojuma klients atstāj teritoriju (noteikumi, uzskaites žurnāls, utt.)
- Kārtība par personāla skaitu un darba pienākumiem (rīcību) nakts stundās un brīvdienās
- Kārtība par rīcību krīzes situācijās
- Kārtība, kādā pakalpojuma darbinieki darbojas, konstatējot klientu iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumu
Darba lapa (5.nodarbība)
Uzdevumi grupām:
1.uzdevums: Uzrakstīt katra darbinieka lomu / pienākumus (sociālais darbinieks, sociālais aprūpētājs, aprūpētājs)
1. grupa: klienta funkcionālo spēju un prasmju izvērtēšanā
2. grupa: klienta sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas plāna izstrādē
3. grupa: klienta personisko naudas līdzekļu lietošanā
4. grupa: komandas darbā, subordinācijā
2. uzdevums: Atrast amata aprakstos pienākumus, kuri, jūsuprāt, neatbilst ieņemamajam amatam, pamatojot savu viedokli.
Izdale darba grupām (6.un 7.nodarbības)
Amata apraksts
APRŪPĒTĀJS
PROFESIJU KLASIFIKATORA KODS 5322 02
• Valsts pārvaldes iestāde
Valsts sociālās aprūpes centrs XXXXXX (turpmāk – centrs)
• Struktūrvienība
Filiāle XXXXXX (turpmāk – filiāle)
• Amata saime (apakšsaime) un līmenis 39 I
• Mēnešalgu grupa 3
• Amata pakļautība
Tieši pakļauts sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītājam.
• Amata aizvietošana Aizvieto cita aprūpētāja.
• Amata pienākumi:
Uzraudzīt klientus un atbildēt par viņu drošību dežūras laikā.
Iesaistīties sociālā darba speciālistu organizētajās klientu aktivitātēs (ikdienas pastaigas, pasākumi, nodarbības, iepirkšanās u.c.)
Veikt dzīvojamo telpu uzkopšanu un regulāru vēdināšanu, iesaistot tajā klientus.
Mazgāt klientus ne retāk kā reizi 7 – 10 dienās vai pēc vajadzības biežāk, veikt klientu sanitāro apstrādi (vannošana, nagu un matu sakopšana u.c.), netraucējot klientam piedalīties nodarbībās un filiāles pasākumos.
Palīdzēt klientiem apģērbties un klāt gultas, mainīt gultas veļu, atkarībā no klienta spējām, veicināt klienta pašaprūpi.
Sekot līdzi klienta ārējam izskatam, personīgajai higiēnai, apģērba tīrībai un atbilstībai sezonai.
Nepieciešamības gadījumā (klienta slimība, klients ir gulošs), pēc ēdiena saņemšanas no virtuves personāla, veikt ēdiena porciju sadali un asistēt klientam ēšanas laikā. Nepieļaut ēdienreizes dzīvojamās istabās, ja tam nav pamatota nepieciešamība.
Palīdzēt klientiem apgūt galda kultūras iemaņas.
Veikt slimo klientu kopšanas inventāra, sanitāri higiēnisko priekšmetu un klientu personīgā lietošanā esošo trauku tīrību un dezinfekciju.
Veikt mirušo klientu sanitāro apkopšanu un iezārkošanu.
Nepieļaut klientu istabās bojātu un pārtikas produktu, kuriem beidzies realizācijas termiņš, uzglabāšanu.
Bez uzraudzības nepieļaut klientu piedalīšanos ēdienu dalīšanā, vannošanā, gulošo klientu barošanā un citos darbos, kas saistīti ar klientu aprūpi (veļas, gultas veļas, apģērba sadale) .
Veikt sanitāro mezglu uzkopšanu. Reizi mēnesī vai pēc vajadzības biežāk veikt pastiprināto uzkopšanu.
Veikt piesaistīto telpu pastiprinātu uzkopšanu (matraču vēdināšana, skapīšu un drēbju skapju tīrīšana, radiatoru tīrīšanu utt.) reizi mēnesī vai pēc vajadzības biežāk.
Rūpēties par piesaistīto telpu estētisko noformējumu (sedziņas, telpaugi u.c.). Veikt piesaistīto telpu ģenerāltīrīšanu divas reizes gadā (logu tīrīšana,
siltināšana, lampu un radiatoru tīrīšana, sienu mazgāšana) vai pēc vajadzības biežāk.
Rūpēties, lai klienti ievērotu filiāles iekšējās kārtības noteikumus. Par pārkāpumu ziņot sociālā darba speciālistam un veikt ierakstu Klientu ikdienas aprūpes žurnālā.
Ziņot par klienta veselības stāvokļa izmaiņām sociālam aprūpētājam un dežurējošai medicīnas (psihiatrijas) māsai, palīdzēt medicīnas (psihiatrijas) māsām veikt ārstnieciskas procedūras.
Medicīnas personāla prombūtnes laikā, akūtas veselības pasliktināšanās gadījumos, ziņot neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam.
Pavadīt klientu ārpus institūcijas uz profilaktiskajām pārbaudēm, piedalīties klienta transportēšanā.
Klientu traumu gadījumā, izdarīt ierakstus Klientu ikdienas aprūpes žurnālā un par notikušo informēt dežurējošo medicīnas ( psihiatrijas) māsu.
Nododot maiņu, veikt ierakstus Klientu ikdienas aprūpes žurnālā, fiksējot klientu problēmas. Pieņemot maiņu, iepazīties ar Klientu ikdienas aprūpes žurnālā veiktajiem ierakstiem.
Atbildēt par kvalitatīvu klientu uzvedības uzraudzību, novērojumus fiksēt Klientu ikdienas aprūpes žurnālā un par notikušo informēt dežurējošo medicīnas (psihiatrijas) māsu.
Nodrošināt sanitāri higiēnisko prasību ievērošanu klientu istabās un sanitārajos mezglos.
Nepieļaut familiāras attiecības ar klientiem un viņu piederīgajiem.
Uzraudzīt un nepieļaut, lai filiālē esošais mīkstais un cietais inventārs tiktu tīši
bojāts.
Nodrošināt pozitīvu saskarsmi ar klientiem un darbiniekiem.
Ar savu darbību/bezdarbību netraucēt citiem darbiniekiem pildīt amata
pienākumus.
Sniegt informāciju par ikvienu svarīgu notikumu savas kompetences ietvaros bez ārējas pamudināšanas nodaļas vadītājam vai filiāles vadītājam.
Sniegt rakstisku paskaidrojumu/ziņojumu par darba devēja uzdotiem jautājumiem par amata pienākumu izpildi.
Ievērot konfidencialitāti un darba ētiku, neizplatīt nepamatotas ziņas par filiāles klientiem, personālu un filiāles darbību.
Nepieļaut nepiederošu personu atrašanos darba vietā.
Veikt citus ar amatu (darba vietu) saistītus pienākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu filiāles darbību.
Neizmantot filiāles resursus personīgo vai trešo personu vajadzībām, ja tas nav tieši saistīts ar filiāles darbības vai interešu nodrošināšanu.
Nostrādāt noteikto darba laiku, ievērojot darba grafiku. Savlaicīgi veikt veselības pārbaudes.
• Amata tiesības:
Pieprasīt no darba devēja darbinieka ieņemamajam amatam nepieciešamo informāciju un aprīkojumu pilnvērtīga darba procesa veikšanai.
Iesniegt tiešajam vadītājam motivētus priekšlikumus. Īstenot citas tiesību aktos noteiktās tiesības.
• Amata pienākumu pildīšanai nepieciešamā kompetence Vispārējā pamatizglītība.
Prasme sarunāties vieglajā valodā.
Prasme organizēt savu darbu, patstāvīgi analizēt situācijas, pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību .
Augsta atbildības sajūta un radoša, analītiska pieeja veicamajiem uzdevumiem, gatavība apgūt jaunas zināšanas un prasmes.
Obligāta regulāra profesionālo zināšanu papildināšana.
• Amata pienākumu pildīšanai nepieciešamā sadarbība
Sadarboties ar centra un filiāles vadību, klientiem un citiem darbiniekiem.
• Atbildība par darba norisi un rezultātiem. Atbild par:
11.1. Veikto amata pienākumu izpildes norisi un radītajām sekām.
11.2. Paša pieņemtajiem lēmumiem.
11.3. Higiēnas prasību, darba drošības, elektrodrošības un ugunsdrošības noteikumu ievērošanu.
11.4. Savlaicīgu obligātās veselības pārbaužu veikšanu.
11.5. Uzticētajiem darba līdzekļiem un priekšmetiem.
11.6. Citu savā darbībā skarto personu drošību.
• Darba raksturojums
12.1. Fizisks darbs, kas ir saistīts ar konkrētu pienākumu veikšanu.
12.2. Darbu veic atbilstoši tiešā vadītāja norādēm un rīkojumiem, filiāles vadītāja norādījumiem, filiāles un centra reglamentiem, šim amata aprakstam un citiem spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.
12.3. Pieņem lēmumus savas kompetences un atbildības ietvaros. Principiālus jautājumus saskaņo ar filiāles vadītāju.
Ar amata aprakstu iepazinos:
Aprūpētājs
Amata apraksts
SOCIĀLAIS APRŪPĒTĀJS
PROFESIJU KLASIFIKATORA KODS 3412 01
1. Valsts pārvaldes iestāde
Valsts sociālās aprūpes centrs XXXXXXX(turpmāk – centrs)
2. Struktūrvienība
Filiāle XXXXX (turpmāk – filiāle)
3. Amata saime (apakšsaime) un līmenis 39 II
4. Mēnešalgu grupa 5
5. Amata pakļautība
Tieši pakļauts sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītājam.
6. Amata aizvietošana
Aizvieto cits sociālais aprūpētājs.
7. Amata pienākumi:
7.1.Identificēt, novērtēt, plānot un sniegt sociālās aprūpes pakalpojumus, to dinamiku.
7.2.Palīdzēt klientiem sociālo problēmu risināšanā. 7.3.Vadīt un koordinēt aprūpētāju darbību.
7.4.Atbilstoši klienta vēlmēm un vajadzībām, noteikt sociālās aprūpes veidus. 7.5.Palīdzēt klientiem adaptēties kolektīvā, orientēties telpās.
7.6.Palīdzēt klientam integrēties sabiedrībā un apkārtējā vidē (organizējot ekskursijas, muzeju, koncertu utt. apmeklējumus).
7.7.Sniegt klientiem, viņu piederīgajiem un likumīgajiem pārstāvjiem, informāciju par filiālē pieejamiem pakalpojumiem.
7.8.Palīdzēt klientiem apģērbties un sekot līdzi klientu ārējam izskatam, personīgajai higiēnai, apģērba tīrībai un atbilstībai sezonai.
7.9.Plānot un vadīt klientu ikdienas nodarbinātības (nodarbības klasē, pulciņos, treniņvirtuvē, pastaigas un fiziskās aktivitātes utt.).
7.10. Motivēt un piesaistīt klientus pašaprūpei un darbam.
7.11. Izvērtēt klientu individuālās vēlmes un vajadzības, to atbilstību iespējām.
7.12. Palīdzēt klientiem apgūt komunikatīvās un pašaprūpes prasmes.
7.13. Iespēju robežās mazināt un kavēt klientu regresu.
7.14. Uzklausīt un novērtēt klientu vēlmes un ieteikumus attiecībā uz brīvā laika pavadīšanu, realizēt tās atbilstoši reālajām iespējām.
7.15. Palīdzēt plānot klientiem personisko naudas līdzekļu izlietošanu.
7.16. Kopā ar klientu, veikt pirkumu plānošanu, iepirkšanos un, ja nepieciešams, sagatavot veikto pirkumu atskaiti.
7.17. Pavadīt klientu ārpus filiāles uz profilaktiskajām pārbaudēm.
7.18. Informēt klienta piederīgos un likumīgos pārstāvjus par izmaiņām klienta veselības stāvoklī, konstatētajām problēmām, nāvi.
7.19. Saskaņojot ar veselības aprūpes personālu, pieņemt lēmumu par nepieciešamību klientam uz laiku līdz vienai dienai atstāt filiāles teritoriju, ar parakstu apstiprinot klienta iesniegumu.
7.20. Uzraudzīt un nepieļaut, lai filiālē esošais mīkstais un cietais inventārs tiktu tīši bojāts. Konstatējot elektroierīču, mēbeļu vai higiēnas ierīču bojājumus klientu dzīvojamās istabās un palīgtelpās, ziņot tiešajam vadītājam
7.21. Pildīt klientu kartes un citus normatīvajos aktos paredzētos dokumentus.
7.22. Ievērot klientu personas datu aizsardzību.
7.23. Rūpēties, lai klients ievērotu filiāles klientu iekšējās kārtības noteikumus.
7.24. Veikt konfliktu risināšanu miermīlīgā ceļā. Pārkāpumus un konfliktus fiksēt klientu kartēs.
7.25. Nepieļaut familiāras attiecības ar klientiem un viņu piederīgajiem.
7.26. Organizēt un iesaistīties filiāles klientus kultūras, sporta un atpūtas aktivitātēs, sagatavojot pasākumu atskaites.
7.27. Iesaistīties filiāles komandas darbā, pasākumos.
7.28. Organizēt mirušo klientu izvadīšanu pēdējā gaitā.
7.29. Nostrādāt noteikto darba laiku, ievērot darba grafiku.
7.30. Nodrošināt pozitīvu saskarsmi ar klientiem un darbiniekiem.
7.31. Ar savu darbību/bezdarbību netraucēt citiem darbiniekiem pildīt amata pienākumus.
7.32. Sniegt informāciju par ikvienu svarīgu notikumu savas kompetences ietvaros bez ārējas pamudināšanas nodaļas vadītājam vai filiāles vadītājam.
7.33. Sniegt rakstisku paskaidrojumu/ziņojumu par darba devēja uzdotiem jautājumiem par amata pienākumu izpildi.
7.34. Ievērot konfidencialitāti un darba ētiku, neizplatīt nepamatotas ziņas par filiāles klientiem, personālu un filiāles darbību.
7.35. Nepieļaut nepiederošu personu atrašanos darba vietā.
7.36. Veikt citus ar amatu (darba vietu) saistītus pienākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu filiāles darbību.
7.37. Aizliegts izmantot filiāles resursus personīgo vai trešo personu vajadzībām, ja tas nav tieši saistīts ar filiāles darbības vai interešu nodrošināšanu.
7.38. Savlaicīgi veikt veselības pārbaudes.
8. Amata tiesības:
8.1.Pieprasīt no darba devēja darbinieka ieņemamajam amatam nepieciešamo informāciju un aprīkojumu pilnvērtīga darba procesa veikšanai.
8.2. Iesniegt tiešajam vadītājam motivētus priekšlikumus.
8.3. Īstenot citas tiesību aktos noteiktās tiesības.
9. Amata pienākumu pildīšanai nepieciešamā kompetence
9.1. Pirmā līmeņa augstākā profesionālā izglītība.
9.2. Profesionālie kursi sociālajā aprūpē.
9.3. Obligāta regulāra profesionālo zināšanu papildināšana.
9.4. Prasme sarunāties vieglajā valodā.
9.5. Prasme strādāt psiholoģiski sarežģītās situācijās.
9.6. Spēja strādāt komandā un organizēt komandas darbu.
9.7. Prasme organizēt savu darbu, patstāvīgi analizēt situācijas, pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību .
9.8. Augsta atbildības sajūta un radoša, analītiska pieeja veicamajiem uzdevumiem, gatavība apgūt jaunas zināšanas un prasmes.
10. Amata pienākumu pildīšanai nepieciešamā sadarbība
Sadarboties ar centra un filiāles vadību, klientiem un citiem darbiniekiem.
11. Atbildība par darba norisi un rezultātiem. Atbild par:
11.1. Veikto amata pienākumu izpildes norisi un radītajām sekām.
11.2. Paša pieņemtajiem lēmumiem.
11.3. Higiēnas prasību, darba drošības, elektrodrošības un ugunsdrošības noteikumu ievērošanu.
11.4. Savlaicīgu obligātās veselības pārbaužu veikšanu.
11.5. Uzticētajiem darba līdzekļiem un priekšmetiem.
11.6. Citu savā darbībā skarto personu drošību.
12. Darba raksturojums
12.1. Darbs, kas saistīts ar liela apjoma informācijas analizēšanu, dokumentu izstrādi, konkrēto problēmu risinājumu.
12.2. Darbu veic atbilstoši filiāles vadītāja norādījumiem, tiešā vadītāja norādēm un rīkojumiem, filiāles un centra reglamentiem, šim amata aprakstam un citiem spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.
12.3. Pieņem lēmumus savas kompetences un atbildības ietvaros. Principiālus jautājumus saskaņo ar filiāles vadītāju.
Ar amata aprakstu iepazinos:
„APSTIPRINU”
.....................................................
XXXXXX valdes priekšsēdētāja XXXXXX
XXXX. gada „ ”
1. Amata nosaukums: Sociālais aprūpētājs
2. Amata kods: 3412 01
3. Vārds uzvārds: XXXXXXXXXXXX
4. personas kods: XXXXXXXXXXXX
5. Struktūrvienība: Sociālās rehabilitācijas nodaļa
6. Pakļautība: Sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītājam
7. Tiešo padoto skaits un amata nosaukumi:
8. Darbinieks aizvieto: Sociālo aprūpētāju, sociālo rehabilitētāju 9.Darbinieku aizvieto: Sociālais aprūpētais
10. Izstrādes datums: XXXXXXXXXXXXX
11. Pārskatīšanas datums: Pēc nepieciešamības
12. Profesionālas darbības pamatuzdevumi: 12.1.Aizpildīt dokumentus: 12.1.1.novērošanas žurnālu/sadarbības/; 12.1.2.maiņas žurnālu;
12.1.3.sarunu aprakstus ( pēc nepieciešamības); 12.1.4.klientu kustības reģistrācija žurnālu;
12.1.5.atbalstīt klientus, uzrakstot iesniegumus izbraukumiem; 12.1.6.ciemiņu reģistrācijas žurnālu
12.2.Veikt ikdienas darbus:
12.2.1.organizēt darbu grupu dzīvoklī, atbildēt par klientu ikdienu;
12.2.2.pēc soc. darbinieka norādēm piedalīties soc. reh. plāna uzdevumu izpildē; 12.2.3.sekot iekšējās klientu kārtības noteikumu ievērošanai;
12.2.4.sekot klientu personīgai higiēnai un telpu uzkopšanai; 12.2.5.sniegt atbalstu klientiem iepirkumu sastādīšanā; 12.2.6.sniegt atbalstu klientiem iepērkoties;
12,2.7.sniegt atbalstu klientiem veļas mazgāšanā, žāvēšanā;
12.2.8. sniegt atbalstu klientiem ēdiena gatavošanā; 12.2.9.sniegt atbalstu klientiem ārsta apmeklējumos; 12.2.10.sniegt atbalstu klientiem rēķinu apmaksā; 12.2.11.sniegt atbalstu klientiem tēriņu lapas aizpildīšanā; 12.2.12.sniegt atbalstu klientiem datora lietošanā; 12.2.13.piemērot sociālo aprūpi klienta mainīgajām vajadzībām;
12.2.14. palīdzēt klientam uzlabot esošās un apgūt jaunas pašaprūpes un sociālās prasmes;
12.2.15. informēt klientu par viņa tiesībām uz sociālo palīdzību;
12.2.16. nodrošināt klientam palīdzību krīzes situācijā;
12.2.17.veikt sarunas ar klientiem;
12.2.18.sekot klientu dzīvei / jāzina par viņu dzīvi un rūpēm ;
12.2.19.strādāt ar ne-darbnīcu klientiem / vairāk uzmanības jāpievērš nestrādājošiem klientiem;
12.2.20.organizēt brīvo laiku / ir jāmotivē klientu uz aktīvu atpūtu; 12.2.21.organizēt pasākumus, ikdienas svētkus;
12.2.22.risināt neatliekamās problēmas. 12.3. Medicīnas jautājumi:
12.3.1.veikt zāļu sadali;
12.3.2.aizpildīt medikamentu lietošanas žurnālu;
12.3.3. sniegt atbalstu klientiem pierakstoties pie ārstiem;
12.3.4.sekot klienta veselības stāvokļa izmaiņām;
12.3.5.risināt krīzes situācijas, nepieciešamības gadījumā izsaukt Ātro palīdzību. 12.4.Komandas darbs:
12.4.1.piedalīties iknedēļas sapulcēs dežūras laikā; 12.4.2.piedalīties klientu-darbinieku sapulcēs dežūras laikā;
12.4.3.piedalīties ikmēneša profesionāļu sanāksmēs/komandas supervīzijās; 12.4.4.pēc soc. darbinieka uzaicinājuma piedalīties klientu izvērtēšanas sapulcēs. 12.5.Veikt citus pienākumus pēc sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāja norādījuma; 12.6.Savā darbā ievēro:
12.6.1.Latvijas Republikas Satversmi;
12.6.2.Latvijas Republikas likumu „Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums”;
12.6.3.Latvijas Republikas likumu „Par sociālo drošību”.
12.6.4.Latvijas Republikas Ministru kabineta un Labklājības ministrijas pieņemtos normatīvos aktus;
12.6.5.Rīgas domes un RD Labklājības departamenta izdotos lēmumus un rīkojumus;
12.6.6.Organizācijas statūtus; 12.6.7.Grupu dzīvokļa nolikumu; 12.6.8.Vadītāja rīkojumus.
13.Jāprot:
13.1.veidot kontaktu ar klientu un piemēroties apstākļiem;
13.2. sniegt klientam informāciju viņam saprotamā valodā ( rakstiski, mutiski, vieglajā valoda, ar zīmēm, žestiem vai piktogrammām), nodrošinot tulkojumā satura pilnīgu atveidi, stilistisku atbilstību un gramatisko pareizību;
13.3. pielietot sociālā darba prasmes un metodes;
13.4. noteikt problēmu situāciju;
13.5. motivēt klientu pārmaiņām;
13.6. risināt konfliktsituācijas;
13.7. izmantot datortehniku;
13.8. sadarboties un strādāt komandā ar citiem speciālistiem;
13.9. analizēt savu darbu;
13.10. ievērot un realizēt praksē Vispārējo Cilvēktiesību un ētikas normas;
13.11. ieverot sociālā taisnīguma principus.
14. Atbildība:
14.1.uzņemties atbildību par individuālās aprūpes sniegšanu klientam; 14.2.uzņemties atbildību par aprūpes programmas izpildes kvalitāti; 14.3.nodrošināt par klientu saņemtās informācijas konfidencialitāti;
14.4.sniegt klientam informāciju viņam saprotamā valodā ( rakstiski, mutiski, ar zīmēm un žestiem vai piktogrammām);
14.5.par pareizu, savlaicīgu un precīzu šajā amata aprakstā un darba līgumā noteikto pienākumu izpildes norisi, rezultātiem un radītajām sekām;
14.6.par paša pieņemtajiem lēmumiem; 14.7.par sniegtā pakalpojuma kvalitāti;
14.8.par daba kārtības noteikumu, par darba aizsardzības normatīvu, ugunsdrošības noteikumu un citu saistošo noteikumu, nolikumu un instrukciju ievērošanu;
14.9.par uzticētajiem darba līdzekļiem un priekšmetiem; 14.10.par organizācijas iekšējās informācijas konfidencialitāti;
14.11.par pastāvošajos tiesiskajos aktos un šajā aprakstā paredzēto tiesību neizmantošanu; 14.12.par savas profesionālās kvalifikācijas uzturēšanu un paaugstināšanu atbilstoši likumam; 14.13.par Latvijas sociālo darbinieku ētikas kodeksa ievērošanu.
15.Tiesības:
15.1.klientu problēmas risināšanas nolūkos sadarboties ar valsts, pašvaldības un
nevalstiskajām institūcijām, iepriekšminēto darbību saskaņojot ar struktūrvienības vadītāju; 15.2.pārbaudīt klienta sniegto un par klientu saņemto informāciju;
15.3.paaugstināt kvalifikāciju, apmeklējot seminārus, kursus, konferences un kongresus; 15.4.iesniegt priekšlikumus jautājumos par darbības uzlabošanu un pilnveidošanu; 15.5.iesniegt ieteikumus, sūdzības vai priekšlikumus apejot struktūrvienības vadītāju.
16.Kompetence:
16.1.izglītība – 1. līmeņa profesionālā izglītība sociālajā darbā;
16.2.zināšanas un prasmes: zināšanas par sociālā darba teorijām, metodēm, funkcijām un lomām; 16.3.prasme organizēt un plānot;
16.4.spēja veidot un strādāt starpprofesionāļu komandā; 16.5.krievu valodas zināšanas.
17. Personīgās īpašības:
17.1.empātija; 17.2.iecietība; 17.3.organizētība; 17.4.pacietība
Sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāja paraksts: Datums:
Darbinieka paraksts: Datums:
Ar amata aprakstu iepazinos un vienu eksemplāru saņēmu:
....................................................................................................
XXXX .gada „ ......” .................................
1. Amata nosaukums:
SOCIĀLĀ DARBINIECE
2. Amata kods: 2635 08
3. Vārds uzvārds: XXXXXXXXXX
4. Personas kods: XXXXXXXXXX
„APSTIPRINU”
......................................................
XXXXXXX valdes priekšsēdētāja XXXXXXX 2012. gada „ ”
5. Struktūrvienība: Sociālās rehabilitācijas nodaļa
6. Pakļautība: Sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītājam 7.Tiešo padoto skaits un amata nosaukumi:
8. Darbinieks aizvieto:
Sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāju, sociālo rehabilitētāju 9.Darbinieku aizvieto:
Sociālais rehabilitētājs, sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītājs
10. Izstrādes datums: XXX
11. Pārskatīšanas datums:
Pēc nepieciešamības
12. Profesionālas darbības pamatuzdevumi: 12.1.Dokumentācija:
12.1.1. kopā ar klientu kārto dokumentus Sociālā dienestā;
12.1.2. Aizstāv klientu intereses citās iestādēs, pavadot klientus uz nepieciešamajām
iestādēm. Transporta izdevumus, kas saistīti ar klientu asistēšanu, apmeklējot iestādes un institūcijas, sedz darba devējs;
12.1.3.Veic klientu dokumentu (mapes) aizpildīšanas pārraudzību: 12.1.3.1.nepieciešamo dokumentu (mapes) izveide klientam iestājoties
struktūrvienībā;
12.1.3.2.nodrošinā klientu lietu konfidencialitāti;
12.1.3.3.uzrauga vajadzīgo dokumentu atjaunošanu un nepieciešamo izziņu esamību;
12.1.3.3. vienu reizi gadā apkopo klientu spēju un prasmju izvērtēšanu;
12.1.3.4. veic kopsavilkumu ikmēneša klientu spēju un prasmju izvērtēšanā; 12.1.3.5.reiz mēnesi apkopo darbu ar klientu sociālās rehabilitācijas mērķu
realizācijā;
12.1.3.6.divas reizes gadā apkopo un sastāda klientu sociālās rehabilitācijas plānu;
12.1.3.7.atspoguļo sadarbību ar klientu - aizpilda sadarbības lapu;
12.1.3.8.apkopo informāciju par sadarbību ar klientu un klientu problēmu risināšanu, analizējot sarunu aprakstus, sociālo aprūpētāju sadarbības ar klientu lapas un informējot citus speciālistus komandas sapulcē;
12.1.3.9.iepazistas ar sociālo aprūpētāju maiņas nodošanas un pieņemšanas žurnālā veiktiem ierakstiem;
12.2.Veic sekojošus darbus:
12.2.1.Vada klienta problēmu risināšanas procesu kopīgi ar klientu un citiem iesaistītiem speciālistiem:
12.2.1.1. nosaka klienta vajadzības un identificē sociālās problēmas; 12.2.1.2.vada klienta individuālās sociālās un darba rehabilitācijas plāna izveidē; 12.2.1.3.vada klienta individuālās sociālās un darba rehabilitācijas plāna realizāciju;
12.2.1.4.vada klienta individuālās sociālās un darba rehabilitācijas plāna gala rezultāta analīzē un pilnveidē;
12.2.2.plāno ikdienas darbu kopā ar sociālo rehabilitētāju un citiem speciālistiem;
12.2.3. Organizē izglītojošās nodarbības klientiem.
12.3. Sadarbojas ar institūcijām:
12.3.1. Kārto jautājumus , kas saistīti ar klientu atbalstu sociālajā dienestā;
12.3.2. Kārto jautājumus , kas saistīti ar klientu atbalstu bankā, vai citas institūcijās.
12.4.Piedalās komandas darbā:
12.4.1.piedalās iknedēļas darbinieku sapulcēs; 12.4.2organizē klientu-darbinieku sapulcēs;
12.4.3.piedalās ikmēneša profesionāļu sanāksmēs/komandas supervīzijās;
12.4.4.organizē klientu izvērtēšanas sapulcēs, kur tiek veikti ikmēneša kopsavilkumi un pusgada sociālo rehabilitācijas plānu dokumentēšana;
12.4.5. deleģē sociālās rehabilitācijas plāna uzdevumu izpildi sociālam rehabilitētājam, sociālajam aprūpētājām.
12.5. Risina klientu problēmas:
12.5.1. starp citām organizācijām;
12.5.2.struktūrvienības ietvaros; 12.5.3.starp klientiem un darbiniekiem;
12.5.4.sniedzot informāciju par klientu tiesībām un pienākumiem.
12.5.5. pārstāve klienta intereses un tiesības citās institūcijās.
12.6.Sniedz klientam informāciju viņam saprotamā valodā un formā:
12.6.1. mutiski;
12.6.2. rakstiski;
12.6.3. ja nepieciešams, ar zīmēm, žestiem vai piktogrammām.
12.7. Piedalās struktūrvienības darbības izvērtējumā:
12.7.1.ik mēnesi sniedz mutisko izvērtējumu nodaļas vadītājam;
12.7.2. izstrādā ieteikumus struktūrvienības darbības uzlabošanai;
12.7.3. vienu reizi gada piedalas struktūrvienības darba kvalitātes izvērtēšanā;
12.7.4. vienu reizi gada veic sava darba pašnovērtējumu.
12.8. Organizē izglītojošās nodarbības klientiem.
12.9. Nes atbildību par uzticētajiem dokumentiem.
12.10.Strādā sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāja pārraudzībā.
12.11.Savā darbā ievēro:
12.11.1.Latvijas Republikas Satversmi;
12.11.2.Latvijas Republikas likumu „Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums”;
12.11.3.Latvijas Republikas likumu „Par sociālo drošību”.
12.11.4.Latvijas Republikas Ministru kabineta un Labklājības ministrijas pieņemtos normatīvos aktus;
12.11.5.Rīgas domes un RD Labklājības departamenta izdotos lēmumus un rīkojumus;
12.11.6.organizācijas statūtus;
12.11.7.grupu dzīvokļu un specializēto darbnīcu nolikumu; 12.11.8.vadītāja rīkojumus;
12.11.9. darba kārtības noteikumus, darba aizsardzības normatīvus, ugunsdrošības noteikumus un citus saistošos noteikumus, nolikumus un instrukcijas.
13.Jāprot:
13.1.veidot kontaktu ar klientu un piemēroties apstākļiem;
13.2. sniegt klientam informāciju viņam saprotamā valodā ( rakstiski, mutiski, vieglajā valoda, ar zīmēm, žestiem vai piktogrammām), nodrošinot tulkojumā satura pilnīgu atveidi, stilistisku atbilstību un gramatisko pareizību;
13.3. pielietot sociālā darba prasmes un metodes;
13.4. noteikt problēmu situāciju;
13.5. motivēt klientu pārmaiņām;
13.6. risināt konfliktsituācijas;
13.7. izmantot datortehniku;
13.8. sadarboties un strādāt komandā ar citiem speciālistiem;
13.9. analizēt savu darbu;
13.10. ievērot un realizēt praksē Vispārējo Cilvēktiesību un ētikas normas;
13.11. ieverot sociālā taisnīguma princips.
14. Atbildība:
14.1.par uzdotā darba norisi un rezultātiem;
14.2.par savlaicīgu un precīzu amata aprakstā un darba līgumā noteikto pienākumu izpildi;
14.3.par pieņemtajiem lēmumiem; 14.4.par sniegtā pakalpojuma kvalitāti;
14.5.par darba kārtības noteikumu, par darba aizsardzības normatīvu, ugunsdrošības noteikumu un citu saistošo noteikumu, nolikumu un instrukciju ievērošanu;
14.6.par uzticētajiem darba līdzekļiem;
14.7.par organizācijas iekšējās informācijas konfidencialitāti; 14.8.par pastāvošajos tiesiskajos aktos un aprakstā paredzēto tiesību
neizmantošanu;
14.9.par savas profesionālās kvalifikācijas uzturēšanu un paaugstināšanu atbilstoši likumam;
14.10.par Latvijas sociālo darbinieku ētikas un organizācijas ētikas kodeksa ievērošanu. 15.Tiesības:
15.1.klientu problēmas risināšanas nolūkos sadarboties ar valsts, pašvaldības un
nevalstiskajām institūcijām, iepriekšminēto darbību saskaņojot ar struktūrvienības vadītāju;
15.2.pārbaudīt klienta sniegto un par klientu saņemto informāciju;
15.3.paaugstināt kvalifikāciju, apmeklējot seminārus, kursus, konferences un kongresus; 15.4.iesniegt priekšlikumus jautājumos par darbības uzlabošanu un pilnveidošanu; 15.5.iesniegt ieteikumus, sūdzības vai priekšlikumus apejot struktūrvienības vadītāju.
16.Kompetence:
16.1.izglītība – 2. līmeņa profesionālā izglītība sociālajā darbā, vai studē šajā jomā; 16.2.zināšanas un prasmes: zināšanas par sociālā darba teorijām, metodēm, funkcijām un
lomām;
16.3.prasme organizēt un plānot;
16.4.spēja veidot un strādāt starpprofesionāļu komandā; 16.5.krievu valodas zināšanas.
17. Personīgās īpašības:
17.1.humānisms, dažādību respektēšana, jebkura cilvēka cieņa, empātija, tolerance, diskrētums;
17.2.mērķtiecība, organizētība, precizitāte, paškontrole, pacietība; 17.3.pārliecība par savām spējam, pašcieņa, iekšējā harmonija; 17.4.elastība, kreativitāte, dinamiskums;
17.5.atbildība, patstāvība.
Sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāja paraksts:
Datums:
Darbinieka paraksts:
Datums:
Ar amata aprakstu iepazinos un vienu eksemplāru saņēmu:
....................................................................................................
XXXX .gada „ ......” ..................................
Amata apraksts SOCIĀLAIS DARBINIEKS
PROFESIJU KLASIFIKATORA KODS 2635 01
1. Valsts pārvaldes iestāde
Valsts sociālās aprūpes centrs XXXXXXX(turpmāk – centrs)
2. Struktūrvienība
Filiāle XXXXX (turpmāk – filiāle)
3. Amata saime (apakšsaime) un līmenis 39 III
4. Mēnešalgu grupa 8
5. Amata pakļautība
Tieši pakļauts sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītājam
6. Amata aizvietošana
Aizvieto sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītājs
7. Amata pienākumi:
1.1.Identificēt klienta sociālās problēmas un vadīt sociālā gadījuma risināšanas gaitu. 1.2.Palīdzēt klientiem personīgo un sociālo problēmu risināšanā.
1.3.Veikt klientu sociālās dokumentācijas uzskaiti, saskaņā ar izstrādāto datorprogrammu.
1.4.Regulāri sniegt pārskatus, atskaites, ziņojumus un iesniegumus citām institūcijām atbilstoši normatīvajiem aktiem.
1.5.Piedalīties klienta uzņemšanā.
1.6.Izveidot klienta karti, atbildēt par nepieciešamo ierakstu veikšanu tajās. 1.7.Izstrādāt klientu funkcionālo spēju novērtēšanas un gaitas grafiku, sekot tā izpildei.
1.8.Izstrādāt klientu sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas plānus, veikt regulāras korekcijas, ievērot to izpildi.
1.9.Organizēt sociālo resursu sistēmu piesaisti konkrētā indivīda sociālo problēmu risināšanā.
1.10.Piedalīties klientu sociālās aktivitātēs, dažādos pasākumos un nodarbībās, profesionālās un radošās nodarbībās, kultūras un sporta pasākumos, kontrolēt to izpildi, sagatavot pasākumu atskaites.
1.11.Noteikt klientam sniegto sociālo pakalpojumu kvalitāti un atbilstību klienta specifiskām vajadzībām, sniegt ieteikumus.
1.12.Saskaņojot ar veselības aprūpes personālu, pieņemt lēmumu par nepieciešamību klientam uz laiku līdz vienai dienai atstāt filiāles teritoriju, ar parakstu apstiprinot klienta iesniegumu.
1.13.Iesaistīties, klientu personisko naudas līdzekļu izlietošanas plānošanā, kontrolēt to izlietojumu.
1.14.Vadīt un koordinēt sociālo aprūpētāju, sociālo rehabilitētāju un aprūpētāju darbību.
1.15.Kontrolēt ierakstus klientu „Konfliktu reģistrācijas žurnālā” un risinājuma gaitu. 1.16.Reģistrēt klientu sūdzības un priekšlikumus, izskatīt tās kopā ar sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāju, sniegt klientiem rakstiskas vai mutiskas atbildes.
1.17.Piedalīties sociālās un aprūpes nodaļas darbu plānošanā. 1.18.Iesaistīties starpprofesionāļu komandas darbā, koordinēt to.
1.19.Kontaktēties ar oficiālām iestādēm un atbildīgām personām klienta interesēs:
• Par klientu kustību – VSAC XXXXX;
• Par pensijām un sociālajiem pabalstiem – VSAA (paziņojot par izmaiņām VSAC XXXXXX);
• Par dzīves vietas deklarēšanu un izrakstīšanu – pašvaldībai (paziņojot par izmaiņām VSAC XXXXXX);
• Par klientu pasu maiņu- pasu daļu (paziņojot par izmaiņām VSAC XXXXXX);
• Par klientu invaliditātes apliecībām- DEĀK (paziņojot par izmaiņām VSAC XXXXXX).
1.20.Nodrošināt klientu personas datu konfidencialitāti un aizsardzību.
1.21.Rūpēties par savas profesionālas kvalifikācijas uzturēšanu un paaugstināšanu, piedalīties profesionālās pilnveides un tālākizglītības programmās.
1.22.1.9.2.Ievērot nediskriminējošu praksi, cilvēktiesības un ētikas normas. 1.23.1.9.3.Nostrādāt noteikto darba laiku, ievērot darba grafiku.
1.24.Ievērot Filiāles darba kārtības noteikumus, darba drošības un ugunsdrošības noteikumus.
1.25.Veikt citus ar amata (darba vietas) saistītus pienākumus; pienākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu Filiāles darbību.
0.00.Xx savu darbību/bezdarbību netraucēt citiem darbiniekiem pildīt amata pienākumus.
1.27.Ievērot amata pienākumu izmaiņas. 1.28.Savlaicīgi veikt obligātās veselības pārbaudes.
1.29.Sniegt rakstisku paskaidrojumu/ ziņojumu par darba devēja uzdotiem jautājumiem par amata pienākumu izpildi un ar konkrēto amatu saistīto amatu izpildi.
1.30.Neizmantot Filiāles resursus personīgo vai trešo personu vajadzību apmierināšanai, ja tas nav tieši saistīts ar Filiāles darbības vai interešu nodrošināšanu.
8. Amata tiesības :
8.1. Apzinīgi un godprātīgi veikt savus amata pienākumus.
8.2. Pieprasīt atbilstoši ieņemamajam amatam nepieciešamo informāciju no citām filiāles nodaļām.
8.3. Pieprasīt no darba devēja atbilstoši ieņemamajam amatam nepieciešamo inventāru un aprīkojumu pilnvērtīga darba veikšanai.
8.4. Īstenot citas tiesību aktos noteiktās tiesības.
9. Amata pienākumu veikšanai nepieciešamā kompetence
a. Otrā līmeņa augstākā profesionālā izglītība sociālā darba jomā.
b. Regulāri kvalifikācijas celšanas kursi.
c. Zināšanas psiholoģijā, pedagoģijā, cilvēktiesībās, sociālā politikā, sociālā likumdošanā, sociālā darba vadībā.
d. Pieredze darba ar datoru (lietotāja līmenī). Darbam nepieciešamo tehnisko līdzekļu darbības principu un lietošanas pārzināšana.
e. Pārvaldīt valsts valodu augstākajā līmenī.
f. Prasme sarunāties vieglajā valodā un prasme strādāt psiholoģiski sarežģītās situācijās, spēja risināt problēmsituācijas.
g. Spēja strādāt komandā un organizēt komandas darbu.
h. Spēja strādāt patstāvīgi.
i. Īpašās prasības amata veikšanai –humānisms, jebkura cilvēka cieņa, tolerance, mērķtiecība, precizitāte, empātija, kreativitāte, pacietība, pieklājība, saskarsmes spējas, aktivitāte, atbildības izjūta, organizētība, elastība, korektums.
j. Komunikācijas prasmes krievu valodā.
10. Amata pildīšanai nepieciešamā sadarbība
Sadarboties ar filiāles vadību, nodaļu vadītājiem un citiem darbiniekiem.
11. Atbildība par darba norisi un rezultātiem: Atbild par:
a. Sociālā pakalpojuma procesa darba norisi un rezultātiem.
b. Savu pienākumu kvalitatīvu izpildi saskaņā ar darbu reglamentējošiem normatīviem aktiem.
c. Savu pieņemto lēmumu un rīcības likumību un rīcības sekām.
d. Informācijas konfidencialitātes un personas datu aizsardzības nodrošināšanu.
e. Savas profesionālās kvalifikācijas uzturēšanu un paaugstināšanu.
f. Uzticētajiem darba līdzekļiem un priekšmetiem.
12. Darba raksturojums
Darbs, kas saistīts ar liela apjoma informācijas analizēšanu, dokumentu izstrādi, konkrēto problēmu risināšanu, patstāvīgu komunikāciju ar klientiem, lielu garīgu piepūli.
Darbu veic atbilstoši sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas
vadītāja un filiāles vadītāja norādījumiem, centra direktora rīkojumiem un norādēm, filiāles un centra reglamentiem, šim amata aprakstam un citiem spēkā esošiem normatīvajiem aktiem.
Pieņem lēmumus savas kompetences un atbildības ietvaros. Principiālus jautājumus saskaņo ar sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāju un filiāles vadītāju.
Ar amata pienākumiem iepazinos
Darba lapa 1. (9.nodarbība)
Dzīves kvalitātes novērtēšana
Rādītāji | Ko tieši novērtēsim? | Kā novērtēsim? | |
Fiziskā labsajūta | Dzīves vide | ||
Mobilitāte | |||
Miegs | |||
Ēšana | |||
Personīgā higiēna |
Apģērbs | |||
Brīvais laiks | |||
Individuālās fiziskās vajadzības | |||
Veselības aprūpe | |||
Rehabilitācija | |||
Emocionālā labsajūta | Emociju izpausmes | ||
Aktivitāte |
Uzvedības traucējumi | |||
Starppersonu attiecības | Attiecības ar ģimeni (ja ir ģimene/tuvinieki) | ||
Attiecības ar cilvēkiem ārpus pakalpojuma | |||
Attiecības ar citiem klientiem | |||
Attiecības ar pakalpojuma personālu | |||
Atbalsts | |||
Drošība starppersonu attiecībās |
Materiālā labklājība | Personīgais īpašums | ||
Nodarbinātība | |||
Personības attīstība | Komunikācija | ||
Izglītība un habilitācija | |||
Ikdienas aktivitātes | |||
Pašnoteikšanās | Izvēles iespējas | ||
Līdzdalība |
Lēmumu pieņemšana | |||
Sociālā iekļaušana | Iekļaujoša vide | ||
Tiesības | No barjerām brīva vide | ||
Privātums | |||
Procesuālās tiesības | |||
Īpašums |
Darba lapa 2.(9.nodarbība)
Uzdevums: Pamatojiet, kādos gadījumos Jūs izmantosiet vērtējumus 0, 1, 2
Rādītājs: Dzīves vide
Metodoloģija: Vietas apskate, intervijas ar klientiem un darbiniekiem, dokumenti
0 | 1 | 2 | |
Iekārtojums atbilst cilvēka individuālām fiziskām vajadzībām. | |||
Dzīves vide mājīga, iekārtota atbilstoši cilvēka vēlmēm. |
Rādītājs: Ēšana
Metodoloģija: Vietas apskate, intervijas ar klientiem un darbiniekiem, dokumenti
0 | 1 | 2 | |
Ēšanas process atbilst individuālām fiziskām vajadzībām. |
Rādītājs: Personīgā higiēna
Metodoloģija: Vietas apskate, intervijas ar klientiem un darbiniekiem, dokumenti
0 | 1 | 2 | |
Intimitātes nodrošinājums mazgāšanās laikā | |||
Mazgāšanās iespējas atbilstoši vajadzībām un vēlmēm |
Rādītājs: Brīvais laiks
Metodoloģija: Vietas apskate, intervijas ar klientiem un darbiniekiem, dokumenti
0 | 1 | 2 | |
Iespēja pavadīt brīvo laiku atbilstoši interesēm un vēlmēm (telpās) | |||
Regulāra iespēja pavadīt brīvo laiku laukā |
Rādītājs: Individuālās fiziskās vajadzības
Metodoloģija: Novērojumi, intervijas ar klientiem un darbiniekiem, dokumenti
0 | 1 | 2 | |
Cilvēki tiek pozicionēti atbilstoši speciālista norādījumiem | |||
Vēdera izejas regularitāte ir fiksēta un kontrolēta |
Rādītājs: Aktivitāte
Metodoloģija: Vērojumi, intervijas ar klientiem un darbiniekiem, dokumenti
0 | 1 | 2 | |
Cilvēka aktivitāte tiek mērķtiecīgi veicināta | |||
Pietiekams atbalsts, lai cilvēks varētu būt aktīvs ikdienā |
Rādītājs: Attiecības ar cilvēkiem ārpus pakalpojuma
Metodoloģija: Intervijas ar klientiem un darbiniekiem, dokumenti
0 | 1 | 2 | |
Iespēja veidot attiecības ar cilvēkiem ārpus pakalpojuma | |||
Xxxxxx, kuri nav apmaksāts personāls |
Rādītājs: Attiecības ar pakalpojuma personālu
Metodoloģija: Intervijas ar klientiem un darbiniekiem, dokumenti
0 | 1 | 2 | |
Cilvēka iesaiste individuālo plānu izstrādē | |||
Personāla izpratne par cilvēka individuālām spējām |
Rādītājs: Izglītība un habilitācija
Metodoloģija: Vērojumi, intervijas ar klientiem un darbiniekiem, dokumenti
0 | 1 | 2 | |
Iespēja pakalpojuma ietvaros piedalīties nodarbībās atbilstoši interesēm | |||
Spēju un talantu attīstības iespējas ārpus pakalpojuma |