Jelgavas iela 90, Rīga, LV–1004

AER	Atjaunojamie energoresursi
EAP	Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2014.-2020.gadam.
EEZ	Eiropas Ekonomiskā zona
EK EM	Eiropas Komisija Ekonomikas ministrija
ES	Eiropas Savienība
ETS	Emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (Emission trading system)
GOS	Gaistošie organiskie savienojumi
IVN	Ietekmes uz vidi novērtējums
ĪADT	Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas
XXX	Xxxxxxxxxxxxxxx izmantojamās zemes
LNG	Sašķidrinātās dabasgāze (Liquefied natural gas)
LR	Latvijas Republika
LULUCF	Zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības nozare (land use, land-use change and forestry)
LVĢMC	Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs
MK	Ministru kabinets
NMGOS	Nemetāna gaistošos organiskos savienojumus
PGK	Pazemes gāzes krātuve
RVP	Reģionālā vides pārvalde
SBJR	Stratēģija Baltijas jūras reģionam
SEA	Starptautiskā enerģētikas aģentūra
SEG	Siltumnīcas efekta gāzes
SIA	Sabiedrība ar ierobežotu atbildību
SIVN	Stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums
UBA	Upju baseinu apgabali
VARAM	Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija
VKPAI	Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija
VPVB	Vides pārraudzības valsts birojs
VSIA	Valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību
VVD	Valsts vides dienests

IEVADS

Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2014. – 2020. gadam (EAP) ir Ekonomikas ministrijas izstrādāts vidēja termiņa politikas plānošanas dokuments, kurā noteikti Latvijas valdības politikas pamatprincipi, mērķis un rīcības virzieni nākošajiem pieciem līdz septiņiem gadiem un iezīmē nozares ilgtermiņa attīstības virzienus. Pamatnostādnes ietver turpmākās rīcības plānojumu ar konkrētiem pasākumiem noteikto mērķu sasniegšanai.

Lai novērtētu EAP iespējamo būtisko ietekmi uz vidi, plānošanas dokumentam tiek veikts stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums (turpmāk - SIVN), kura ietvaros tiek sagatavots Vides pārskats. Šobrīd spēkā esošajām Enerģētikas pamatnostādnēm 2007. – 2016. gadam tika veikts stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums.

Vides pārskatā tika izvērtēta pamatnostādņu saistība ar citiem politikas dokumentiem, tika izvērti izvirzītie apakšmērķi, uzdevumi un aktivitātes mērķu sasniegšanai.

Vispārējo pieeju SIVN izstrādē EAP nosaka SIVN procedūru reglamentējošie normatīvie akti

- likums „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” (pieņemts 14.10.1998., ar grozījumiem līdz 19.06.2014) un uz likuma pamata izdotie Ministru kabineta 2004. gada 23. marta noteikumi Nr.157 „Kārtība, kādā veicams ietekmes uz vidi stratēģiskais novērtējums” (ar grozījumiem, kas spēkā ar 18.11.2009.).

SIVN izstrāde uzsākta 2014. gada oktobrī un Vides pārskatu sagatavoja SIA „Firma L4”.

Būtiskākās vides jomas, kurās tika analizētas iespējamās ar plānošanas dokumentu saistītas vides problēmas ir šādas: gaiss, ūdens, zeme, daba un klimats, kas ir ieteicamie izmantojamie indikatori SIVN monitoringā Visām šīm jomām tika veikts plānošanas dokumenta ietekmju novērtējums, un piedāvāti risinājumi ietekmju samazināšanai.

1. PLĀNOŠANAS DOKUMENTA „ENERĢĒTIKAS

ATTĪSTĪBAS PAMATNOSTĀDNES 2014.–2020.GADAM” GALVENIE MĒRĶI UN SAISTĪBA AR CITIEM

PLĀNOŠANAS DOKUMENTIEM

1.1 EAP mērķi un uzdevumi

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības (turpmāk – ES) darbību 4.pantu enerģētika ir viena no jomām, kurā ES un dalībvalstīm ir dalīta kompetence. Tas nozīmē, ka dalībvalsts zaudē kompetenci tajos jautājumos, kur ES uzņemas likumdošanas iniciatīvas.

Enerģētikas politikas mērķis ir veidot drošu, resursus efektīvi izmantojošu valsts enerģijas apgādes sistēmu, kas nodrošina enerģijas optimālu izmantošanu, ekonomisko izaugsmi, dzīves un vides kvalitātes paaugstināšanu.

EAP ir politikas plānošanas dokuments, kas nosaka Latvijas valdības politikas pamatprincipus, mērķus un rīcības virzienus nākošajiem pieciem līdz septiņiem gadiem un iezīmē nozares ilgtermiņa attīstības virzienus. Īstenojot galvenos pamatprincipus, Enerģētikas attīstības pamatnostādņu mērķis ir izstrādāt stratēģiju drošai, resursus efektīvi izmantojošai enerģijas apgādes sistēmas funkcionēšanai, kas nodrošina enerģijas efektīvu izmantošanu, dzīves kvalitāti, ekonomisko izaugsmi, un vides kvalitāti.

Pamatnostādnes izstrādātas, balstoties uz MK noteikumu Nr.271 „Ekonomikas ministrijas nolikums” 5.3.apakšpunktā noteikto EM kompetenci izstrādāt un īstenot politiku konkrētās tautsaimniecības nozarēs, tajā skaitā enerģētikā, un MK noteikumu Nr.1178 „Attīstības plānošanas dokumentu izstrādes un ietekmes izvērtēšanas noteikumi” 12. un 13.punktam, kas nosaka EAP saturā ietveramo informāciju un dokumenta struktūru, pārskatu sniegšanas un novērtēšanas kārtību, kā arī paredzētos uzdevumus un to risināšanai realizējamos pasākumus.

Latvijas enerģētikas politikas galvenais mērķis ir konkurētspējīga ekonomika ar diviem enerģētikas politikas apakšmērķiem:

- energoapgādes drošības paaugstināšana, kas paredz enerģijas lietotājiem pieejamas, stabilas enerģijas piegādes, mazinot ģeopolitiskos riskus, dažādojot enerģijas resursu piegāžu avotus un ceļus, attīstot starpsavienojumu infrastruktūru, veidojot rezerves un iesaistoties tiesiskā regulējuma pilnveidošanā.

- ilgtspējīga enerģētika, kas nodrošina enerģētikas ilgtspēju gan ekonomiskā, gan sociālā, gan vides izpratnē. To plānots panākt, uzlabojot energoefektivitāti un veicinot augsti efektīvu ražošanas tehnoloģiju un atjaunojamo energoresursu (turpmāk – AER) izmantošanas tehnoloģijas.

Līdz ar to EAP mērķis ir risināt galvenās esošās problēmas enerģētikā.

EAP īstenošana balstās uz šādiem Latvijas enerģētikas politikas pamatprincipiem:

- Latvijas enerģētikas politika atbilst Eiropas Savienības enerģētikas politikai;

- Energoapgādes drošības pamatā ir enerģijas resursu avotu un piegāžu diversifikācija un pašnodrošinājuma paaugstināšana;

- Latvijas enerģētikas nozare ir atvērta investīcijām;

- Enerģētikas politika ir vērsta uz enerģijas tirgu tālāku liberalizāciju un konkurences ieviešanu;

- Enerģētikas politika ir saskaņota ar citām nozaru politikām, tādām kā vides, transporta, ārlietu u.c. politikām.

EAP īstenošanai ir izvirzīti šādi kvantitatīvie rādītāji:

1. Latvija nacionālajā līmenī ir apņēmusies, ka apstrādes rūpniecības daļa kopējā ekonomikā jāpalielina līdz 20% līdz 2020.gadam.

2. Latvijai ir noteikts saistošs mērķis sasniegt 40% enerģijas, kas ražota no AER, īpatsvaru enerģijas bruto galapatēriņā 2020.gadā, kā arī sasniegt 10% AER īpatsvaru enerģijas bruto galapatēriņā transportā.

3. Latvijai 2020.gadā ir jāsasniedz primārās enerģijas ietaupījums 0,670 Mtoe apmērā (kopējais enerģijas ietaupījums gan gala patēriņā, gan pārveidošanas sektorā), kas sastāda 0,48% no kopējā devuma ES energoefektivitātes mērķa sasniegšanā.

4. Vidējais siltumenerģijas patēriņš apkurei (ar klimata korekciju) jāsamazina par 50% pret 2009.gada patēriņu – 202 kWh/m2. Šis rādītājs ir pietiekami ambiciozs, lai piesaistītu investīcijas un paaugstinātu energoefektivitāti ēkās. Noteikts, ka līdz 2020.gadam sasniedzamais mērķis ir 150 kWh/m2/gadā.

5. Eiropas līmenī SEG emisijas jāsamazina par 20% pret emisiju apjomu 1990.gadā līdz 2020.gadam. Arī Latvijai ir obligāti mērķi vides sektorā, kas vistiešāk skar arī enerģētiku: ierobežot siltumnīcefekta gāzu emisijas nozarēs ārpus ETS (lauksaimniecība, transports,

„mazā” enerģētika) tā, lai pieaugums nepārsniegtu 17%, salīdzinot ar 2005.gadu, kā arī ierobežot valsts kopējās SEG emisijas, lai 2020.gadā tās nepārsniegtu 12,19 Mt CO2 ekvivalenta.

1.2 EAP saistība ar citiem politikas plānošanas dokumentiem

EAP ir saistītas ES un nacionālā līmeņa politiskās plānošanas dokumentiem, no kuriem aktuālākie nacionālā līmenī ir: „Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam”, Latvijas nacionālā reformu programma „ES 2020”stratēģijas īstenošanai, „Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.-2020.gadam” un „Latvijas Enerģētikas ilgtermiņa stratēģija 2030 – konkurētspējīga enerģētika sabiedrībai”. Tāpat, atsevišķi EAP politikas mērķi un principi sasaucas arī ar citu jomu vidēja termiņa politiskās plānošanas dokumentiem – tādiem kā „Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes 2014.-2020.gadam” un

„Transporta attīstības pamatnostādnes 2014.-2020.gadam”.

ES politiskās plānošanas dokumentu jomā ar EAP ir saistīti gan vidēja, gan ilga plānošanas perioda dokumenti, tādi kā: „Enerģētikas ceļvedis līdz 2050.gadam”, „Klimata un enerģijas mērķi konkurētspējīgai un drošai zema oglekļa ES ekonomikai līdz 2030. gadam”, „Eiropa 2020 – Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei”, „Atjaunojamie energoresursi pēc 2020. gada — izaugsmes plāns” (skatīt arī 3.pielikumu).

1.2.1 Eiropas Savienības plānošanas dokumenti

2015.gada februārī Eiropas Komisija prezentēja enerģētikas savienības plānu, kura mērķis ir nodrošināt pārrobežu enerģijas plūsmu un samazināt Eiropas atkarību no fosilās degvielas, kas lielākoties tiek importēta. Plānotais rezultāts ir samazināt elektroenerģijas rēķinus, piesārņojumu un piegādes traucējumus. Laika periodā no 2015. līdz 2017. gadam Eiropas Parlamenta deputāti diskutēs un balsos par konkrētiem enerģētikas savienības priekšlikumiem enerģētikas savienības mērķu īstenošanai.

Enerģētikas savienība balstās uz šādiem pieciem pīlāriem: droša piegāde, vienots enerģētikas tirgus, energoefektivitāte, emisiju samazināšana, pētniecība un inovācijas.

Viena no galvenajām prioritātēm ir vienota Eiropas enerģētikas tīkla izveide. Paredzēts, ka līdz 2020. gadam katrā dalībvalstī jāuzstāda elektrokabeļi, kas ļautu vismaz 10% no saražotās enerģijas transportēt uz kaimiņvalstīm.1

Enerģētikas ceļvedis līdz 2050.gadam ir 2011.gada 15.decembrī pieņemts EK paziņojums. Enerģētikas plāna mērķis ir sasniegt mazas oglekļa dioksīda emisijas līdz 2050. gadam, vienlaikus uzlabojot Eiropas konkurētspēju un energoapgādes drošību. Enerģētikas ceļveža galvenie uzstādījumi ir līdz 2050. gadam samazināt emisijas 80%-95% salīdzinot ar 1990.gada līmeni.

2014. gada 23. un 24. oktobra Eiropadomes secinājumos, kuros tika ietverts Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam līdz 2030.gadam, tika panākts būtisks progress to ES mērķu izpildē siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas, atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes jomā, kuri pilnībā jāsasniedz līdz 2020. gadam. Balstoties uz Eiropadomes 2014. gada marta secinājumos noteiktajiem principiem, Eiropadome vienojās par Eiropas Savienības klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam. Klimata un enerģētikas politikas satvara ietvaros tika izvirzīti sekojoši mērķi:

- SEG emisiju samazināšanas mērķis. Eiropadome apstiprināja saistošu ES mērķi līdz 2030. gadam iekšēji samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, kopīgi sasniedzot mērķi izmaksu ziņā pēc iespējas lietderīgākā veidā, līdz 2030. gadam panākot samazinājumus – salīdzinājumā ar 2005. gadu – apjomā līdz 43 % un 30 % attiecīgi ETS aptvertajos un ETS neaptvertajos sektoros.

- Atjaunojamie energoresursi un energoefektivitāte. ES mērķis attiecībā uz 2030. gadā Eiropas Savienībā patērēto atjaunojamo energoresursu daļu ir vismaz 27 %. Attiecībā uz energoefektivitātes uzlabošanu ES līmenī noteiktais indikatīvais mērķis 2030. gadam ir vismaz 27 % salīdzinājumā ar aplēsēm par enerģijas patēriņu nākotnē, pamatojoties uz pašreizējiem kritērijiem. Tas tiks panāks izmaksu ziņā lietderīgi un pilnībā respektējot to, cik efektīva vispārējo klimata mērķu sekmēšanā ir ETS. Mērķi pārskatīs līdz 2020. gadam, paturot prātā ES līmeņa rādītāju – 30 %.

- Panākt pilnībā funkcionējošu un savienotu iekšējo enerģijas tirgu. Starpsavienojumu nepietiekamības novēršana starp dalībvalstīm un Eiropas gāzes un elektrotīkliem, kā arī dalībvalstu sinhronas darbības nodrošināšana Eiropas kontinentālajos tīklos, kā tas paredzēts Eiropas enerģētiskās drošības stratēģijā, būs prioritāte arī pēc 2020. gada.

1 xxxx://xxx.xxxxxxxx.xxxxxx.xx/xxxxxx/xx

- Enerģētiskā drošība. Eiropadome apstiprināja turpmākas darbības ES energoatkarības mazināšanai un enerģētiskās drošības palielināšanai saistībā gan ar elektroenerģiju, gan ar gāzi. Šo mērķi sasniegt palīdzēs arī enerģijas pieprasījuma mazinājums, ko panāktu, uzlabojot energoefektivitāti. ES enerģētisko drošību var palielināt, izmantojot vietējos resursus, kā arī drošas un ilgtspējīgas zemas oglekļa emisijas tehnoloģijas.

- Pārvaldība. Eiropadome vienojās, ka tiks izstrādāta uzticama un pārredzama pārvaldības sistēma bez nevajadzīga administratīvā sloga, kas palīdzēs nodrošināt to, lai ES sasniegtu savus enerģētikas politikas mērķus, paredzot dalībvalstīm nepieciešamo rīcības elastīgumu un pilnībā ievērojot to brīvību noteikt savu energoresursu struktūru. Galvenais mērķis ir izveidot enerģētikas savienību, lai nodrošinātu cenu ziņā pieejamu, drošu un ilgtspējīgu energoapgādi, kā noteikts tās stratēģiskajā programmā, un regulāri tiks pārskatīta šā mērķa īstenošana.

Eiropa 2020 – Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei un tās Pamatiniciatīva

– Resursu ziņā efektīva Eiropa ir 2012.gada 3.martā apstiprināts EK paziņojums, kura mērķis ir nodalīt ekonomikas izaugsmi no resursu un enerģijas izmantošanas, samazināt CO2 emisijas, palielināt konkurētspēju un sekmēt lielāku energoapgādes drošību.

Atjaunojamie energoresursi pēc 2020. gada ir izaugsmes plāns, apstiprināts 2012.gada 8.jūnijā. Galvenie mērķi ir pakāpeniska subsīdiju likvidācija fosilajiem energoresursiem, enerģijas nodokļa pārskatīšana, lai pastiprinātu ieguldījumus zemas oglekļa emisijas tehnoloģijā, pakāpeniska atbalsta samazināšana atjaunojamajiem energoresursiem vai, lai motivētu šo nozari ilgtermiņā kļūt spējīgākai konkurēt ar citiem enerģijas avotiem. Tāpat galvenos uzstādījumos ir minēta arī dalībvalstu atbalsta programmu reforma, lai sekmētu izmaksu samazināšanu un ES stimulēta vēja un saules enerģijas ražošana tur, kur to darīt ir lētāk (skatīt arī 4.pielikumu).

Konkurētspējīgas, ilgtspējīgas un drošas enerģijas stratēģija ir 2010.gada 10.novembrī apstiprināts EK paziņojums, kura mērķis ir definēt – kā mainīt veidu kā Eiropā enerģija tiek ražota un patērēta. Stratēģija ir strukturēta ņemot par pamatu piecas prioritātes:

- samazināt Eiropā enerģijas patēriņu,

- izveidot integrētu iekšējo tirgu;

- stiprināt lietotājus un sasniegt augstāko drošības un drošuma līmeni;

- paplašināt Eiropas vadošo lomu enerģijas tehnoloģiju un inovāciju attīstībā;

- stiprināt ES enerģijas tirgus ārējo dimensiju.

Eiropas energoapgādes drošības stratēģija ir 2014.gada 28.maijā pieņemts EK paziņojums, kura ietvaros, lai risinātu apgādes drošības problēmas, Komisija ir ierosinājusi veikt pasākumus vairākās nozīmīgās jomās:

- pabeigt iekšējā enerģijas tirgus izveidi un izveidot iztrūkstošos infrastruktūras savienojumus. Uzstādītās elektroenerģijas jaudas starpsavienojumiem 2030.g. mērķi palielināt līdz 15%;

- piegādātājvalstu un piegādes maršrutu dažādošana;

- ārkārtas situāciju un solidaritātes mehānismu nostiprināšana un kritiskās infrastruktūras aizsardzība.

- vietējās enerģijas ražošanas apjomu palielināšana.

- enerģētikas politikas saskaņošana starp dalībvalstīm un vienota nostāja ārējā enerģētikas politikā.

- energotehnoloģiju attīstīšana;

- energoefektivitātes uzlabošana. Tā kā ēku energopatēriņš veido 40% no kopējā energopatēriņa un tās patērē vienu trešo daļu no izmantotajiem dabasgāzes resursiem, šis ir ļoti nozīmīgs sektors.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa direktīva 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (Direktīva 2009/28/EK). Direktīva izstrādāta nolūkā radīt Eiropas Savienības dalībvalstīs kopēju ietvaru atjaunojamo energoresursu izmantošanai, nosakot obligātus mērķus Eiropas Savienības kopējam atjaunojamo energoresursu īpatsvaram kopējā enerģijas gala patēriņā un atsevišķu mērķi enerģijas patēriņam transportā.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2012.gada 25.oktobra Direktīva 2012/27/ES par energoefektivitāti, ar ko groza Direktīvas 2009/125/EK un 2012/30/ES, un atceļ Direktīvas 2004/8/EK un 2006/32/EK. Direktīvā ir noteikts pasākumu klāsts, lai veicinātu energoefektivitāti:

- Valsts energoefektivitātes mērķu aprēķināšanas kārtība;

- Ēku renovācijas ilgtermiņa stratēģijas sagatavošana un ieviešana;

- Energoefektivitātes pienākuma shēmas izveidošana un ieviešana;

- Normas energopakalpojumu tirgus attīstībai;

- Sabiedrības izglītošanas pasākumus.

1.2.2 Nacionālā līmeņa plānošanas dokumenti

Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.-2020.gadam ir pieņemts 2012.gada 20.decembrī un tā mērķis ir nodrošināt tautas saimniecībai nepieciešamo energoresursu ilgtspējīgu izmantošanu, veicinot resursu tirgus pieejamību, sektoru energointensitātes un emisiju intensitātes samazināšanos un vietējo atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielināšanos kopējā patērētajā apjomā, fokusējoties uz konkurētspējīgām enerģijas cenām.

Galvenais uzstādījums energoefektivitātē - enerģijas patēriņš iekšzemes kopprodukta radīšanai (kg naftas ekvivalenta uz 1000EUR no IKP) – 280, ko var panākt ar:

- pašvaldību energoplānu izstrāde,

- energoefektivitātes programmas valsts, pašvaldību un dzīvojamo ēku energoefektivitātei,

- inovatīvu enerģētikas un energoefektivitātes tehnoloģiju attīstība,

- energoefektivitātes veicināšana centralizētajā siltumapgādē.

Galvenais uzstādījums AER – no AER saražotās enerģijas īpatsvars kopējā bruto enerģijas galapatēriņā vismaz 40% 2020.g., ko var panākt ar:

- pāreju uz AER transportā un nepieciešamās infrastruktūras nodrošināšanu,

- AER izmantošanu enerģijas ražošanā

Galvenais uzstādījums energoatkarībā – neto energoresursu imports/bruto iekšzemes enerģijas patēriņš plus bunkurēšana (%) – 1,13, kuru ir plānots panākt ar energoinfrastruktūras tīklu attīstību.

Latvijas Ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam, ir apstiprināta 2010.gada 10.jūnijā un tās galvenie uzstādījumi ir:

- Enerģētiskā drošība un neatkarība, samazināt energoatkarību – (neto energoresursu imports/ bruto iekšzemes enerģijas patēriņš plus bunkurēšana, %) zem 50%.

- Atjaunojamo energoresursu izmantošana un inovācija, palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru bruto enerģijas galapatēriņā vismaz līdz 50%;

- Energoefektivitātes pasākumi, energointensitāte ekonomikā 2030. gadā nedrīkst pārsniegt 150 (kg naftas ekvivalenta uz 1000 EUR no IKP).

Informatīvais ziņojums Latvijas Enerģētikas ilgtermiņa stratēģija 2030 – konkurētspējīga enerģētika sabiedrībai ir enerģētikas stratēģija, kas apstiprināta 2013.gada 28.maijā un kuras galvenais mērķis līdz 2030.gadam ir panākt konkurētspējīgu ekonomiku, palielināt apstrādes rūpniecības daļu kopējā ekonomikā līdz 20%. Stratēģijai ir izvirzīti arī apakšmērķi:

- Ilgtspējīga enerģētika – līdz 2030.gadam vidējais siltumenerģijas patēriņš apkurei jāsamazina par 50% pret 1990.gada rādītāju, kas ar klimata korekciju ir aptuveni 200 kWh/m2 gadā (2009.gadā – 202 kWh/m2) un nodrošināt 50% AER īpatsvaru bruto enerģijas patēriņā (indikatīvs mērķis);

- Energoapgādes drošības paaugstināšana - par 50% samazināt enerģijas un energoresursu importu no esošajiem trešo valstu piegādātājiem, salīdzinot ar 2011.gadu.

Latvijas nacionālā reformu programma ES 2020 stratēģijas īstenošanai ir reformu programma, kas ir izstrādāta 2011.gada 26.aprīlī. Energoefektivitātes palielināšana, enerģijas ietaupījuma mērķis 2020.gadā ir 0,433 (bez pārveidošanas sektora), 0,668 Mtoe (ieskaitot pārveidošanas sektoru), ko var panākt ar:

- Mājokļu siltināšanu,

- Energoefektivitātes paaugstināšanu sabiedriskās un ražošanas ēkās,

- Efektīvas apgaismojuma infrastruktūras ieviešanu pašvaldību publiskajās teritorijās,

- Energoefektivitātes paaugstināšanu siltumenerģijas ražošanā,

- Energoefektivitātes paaugstināšanu transporta sektorā,

No atjaunojamiem energoresursiem saražotās enerģijas īpatsvars kopējā enerģijas bruto galapatēriņā – 2020.gadā ir 40%, ko var panākt ar:

- Tiesiskās bāzes sakārtošanu,

- Finanšu resursu pieejamības nodrošināšanu atjaunojamās enerģijas ražošanai,

- Biodegvielas izmantošanas veicināšanu transporta sektorā un SEG emisiju samazināšanu;

- Ne-ETS nozaru emisiju ierobežošana;

- Pētniecība, inovācijas, sabiedrības informēšana.

Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes 2014.-2020.gadam tika pieņemtas 2013.gada 28.jūnijā, to mērķis ir veicināt ekonomikas strukturālās izmaiņas par labu preču un pakalpojumu ar augstāku pievienoto vērtību ražošanai, x.xx. rūpniecības lomas palielināšanai, rūpniecības un pakalpojumu modernizācijai un eksporta sarežģītības attīstībai. Ir nosprausti arī rezultatīvie rādītāji – apstrādes rūpniecības īpatsvars IKP 2020.gadā jāsasniedz 20% (2011.g. – 14,1%; 2017.g. – 17,4%).

Transporta attīstības pamatnostādnes 2014.-2020.gadam tika pieņemtas 2013.gada 27.decembrī, to mērķis ir konkurētspējīga, ilgtspējīga, komodāla transporta sistēma, kas nodrošina augstas kvalitātes mobilitāti, efektīvi izmantojot resursus, x.xx. ES fondus. Prioritātes līdz 2020.gadam – dzelzceļa elektrifikācija, kuras rezultāts – par 20% palielināts elektrificēto dzelzceļa līniju garums; CO2 izmešu samazinājums dzelzceļa kravu pārvadājumos par 60% attiecībā pret 2012.gadu.

2. SIVN PROCEDŪRA UN VIDES PĀRSKATA SAGATAVOŠANAS METODE

Stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums (SIVN) ir process, kura mērķis ir uzlabot nozares politikas, politikas plāna, rīcības programmas, kā arī citu nacionālo, reģionālo un vietējo stratēģisko plānošanas dokumentu un normatīvo aktu kvalitāti, vērtējot šo dokumentu iespējamo ietekmi uz vidi un laicīgi novēršot vai mazinot to īstenošanas negatīvās ietekmes. Šis process ir vērsts uz to, lai izvērtētu, kādas būtiskas tiešas vai netiešas pārmaiņas vidē var rasties politikas plānošanas dokumentu īstenošanas rezultātā, un kā tās ietekmēs dabas kapitālu – resursus un pakalpojumus. SIVN ir veicams plānu un programmu sagatavošanas posmā, un tā nepieciešamību un procesu nosaka starptautiskā un nacionālā likumdošana.

Eiropas Savienībā (ES) SIVN izstrādes nepieciešamību nosaka ES Direktīvā 2001/42/EC “Par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu” iekļautās prasības, kas plašāk zināma kā Stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma direktīva. Tās mērķis ir izvērtēt plānošanas dokumentu īstenošanas radīto iespējamo ietekmi uz vidi un iesaistīt sabiedrību dokumenta apspriešanā un lēmumu pieņemšanā, kā arī izstrādāt priekšlikumus, lai novērstu vai samazinātu iespējamo negatīvo ietekmi un vidi. SIVN veic plānošanas dokumenta sagatavošanas laikā, pirms šis plānošanas dokuments tiek iesniegts pieņemšanai. Atbilstoši šai direktīvai visās ES dalībvalstīs, tai skaitā Latvijā, sākot ar 2004. gada 21. jūliju, SIVN veikšana ir obligāta visiem plānošanas dokumentiem, kuru ieviešana var būtiski ietekmēt vidi un cilvēku veselību.

Minētās direktīvas prasības Latvijā ir iestrādātas likumā „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” (pieņemts 14.10.1998, ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 19.06.2014), kā arī iekļautas MK noteikumos Nr. 157 „Kārtība, kādā veicams ietekmes uz vidi stratēģiskais novērtējums” (pieņemti 23.03.2004, ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 17.11.2009). Likumdošanas prasības paredz SIVN procesa ietvaros sagatavot vides pārskatu.

2.1 SIVN procedūra

Stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras ieviešana nodrošina to, ka dažādu plānošanas dokumentu (tautsaimniecības un tās atsevišķu nozaru attīstības plānu, stratēģiju, kā arī teritoriju attīstības plānu) izstrādātāji ir atbildīgi par to, lai tiktu novērtēta plānošanas dokumenta realizācijas iespējamā ietekme uz vidi, kā arī, lai sabiedrībai būtu iespēja iepazīties ar plānošanas dokumenta projektu un tajā ietverto vides pārskatu, un izteikt savu viedokli par tiem.

EAP SIVN Vides pārskats ir sagatavots atbilstoši nacionālās likumdošanas prasībām un Ekonomikas ministrijas dotā Darba uzdevuma par Stratēģiskās ietekmes uz vidi novērtējuma izstrādi Enerģētikas attīstības pamatnostādnēm 2014. – 2020. gadam prasībām. Tāpat ņemtas vērā prasības un ieteikumi, ko izteicis Vides pārraudzības valsts birojs.

EAP SIVN mērķis ir paaugstināt plānošanas dokumenta kvalitāti, nodrošinot, ka EAP izstrādes procesā potenciālā ietekme uz vidi, kas sagaidāma saistībā ar EAP īstenošanu, tiek savlaicīgi identificēta un noteikta, kā arī ņemta vērā apstiprinot un ieviešot EAP. SIVN vispārīgie uzdevumi ir:

- sniegt informāciju lēmumu pieņēmējiem;

- informēt plašāku sabiedrību par sagaidāmo būtisko ietekmi uz vidi. SIVN process sastāv no vairākiem etapiem:

- sākotnējā novērtējuma veikšana – tiek identificēti būtiskie vides aspekti, kas saistīti ar plānošanas dokumentu;

- “nulles scenārija” izveidošana;

- plānošanas dokumenta prioritāšu un pasākumu ietekmes uz vidi novērtējums;

- Vides pārskata sagatavošana;

- Vides pārskata projekta sabiedriskā apspriešana;

- saņemto komentāru un priekšlikumu apkopošana un iestrādāšana Vides pārskatā un priekšlikumi stratēģijas ieviešanas monitoringam;

- Vides pārskata gala redakcijas sagatavošana un iesniegšana pasūtītājam – LR Ekonomikas ministrijai.

SIVN process ir daudz plašāks un dziļāks kā tikai būtisko ietekmju uz vidi identificēšana un ietekmes rakstura izvērtēšana, jo SIVN ir vērsts uz to, lai ietekmētu arī plānošanas dokumenta prioritātes un pasākumus. Lielākais uzsvars ir jāvērš tieši uz procesu, nevis gala rezultātu – vides pārskatu.

SIVN balstās uz šādiem principiem:

Integrācija – vides aspekti pilnībā ir jāintegrē politikas plānošanas dokumentā, tādēļ vides aspekti ir jāņem vērā plānošanas agrā stadijā, lai izvairītos no konceptuālām kļūdām. Šādā gadījumā SIVN palīdz veikt piedāvāto rīcības virzienu analīzi un identificēt tās rīcības, kam no vides viedokļa nepieciešama papildus izpēte par to ietekmi.

Piesardzības princips – pieņemot lēmumus, nepieciešams izmantot piesardzības principu, pat, ja plānotās darbības tieša negatīva ietekme nav pierādīta, jo ekosistēmu nestspēju jeb ietilpību un sakarība starp slodzēm un dabas kapitālu nav iespējams precīzi noteikt.

Dzīves/aprites cikla pieeja – izvērtēt ražošanas un patēriņa modeļu pilnu aprites ciklu, sākot no resursu ieguves, pievienotās vērtības radīšanu un beidzot ar preču un pakalpojumu lietošanu un utilizāciju, integrējot preču un pakalpojumu cenā ietekmes uz vidi aspektus.

Starppaaudžu taisnīgums – pašreizējai paaudzei ir jāsaglabā vai jāvairo sociālais, dabas un cilvēku radītais kapitāls un jādod nākamajām paaudzēm iespējas attīstīties (Riodežaneiro deklarācija).

Alternatīvu izvērtēšana – nepieciešams izvērtēt kā politikas plānošanas dokumentā paredzētās rīcības un to iespējamās alternatīvas ietekmēs vides resursus un to kvalitāti. Tā kā plānošanas dokumentā iekļautajām prioritātēm nav sniegtas alternatīvas, tad vērtējumā veikts salīdzinājums starp nulles scenāriju un EAP paredzēto pasākumu ietekmi.

Pārskatāmība – SIVN ir atvērts un pārskatāms lēmumu pieņemšanas process, kas paredz interešu grupu un nevalstisko organizāciju iesaisti, kā arī aprakstot SIVN metodoloģiju, lēmumu pieņemšanas mehānismus un sniedzot pamatojumu novērtējumā iekļautajiem apgalvojumiem. SIVN pārskatāmību nodrošina arī Vides pārskata sabiedriskā apspriešana un tās rezultātu publiskošana.

2.2 SIVN veikšanas metodes un informācijas avoti

Pastāv būtiskas atšķirības starp ietekmes uz vidi novērtējumu, kas jāveic projektiem, un SIVN, kas tiek veikts politikas plānošanas dokumentiem. Ietekmes uz vidi novērtējums projektiem saistās ar vērtējumu un secinājumiem par kvantitatīvi un kvalitatīvi izmērāmām ietekmēm uz vidi, uz kā pamata tiek pieņemts lēmums par darbības atļaušanu un izvirzītajiem nosacījumiem vai ierosinātās darbības aizliegšanu. Savukārt SIVN procesā un Vides pārskata sagatavošanā ir izmantota metodika, kas balstīta uz atbilstības izvērtējumu vides aizsardzības un ilgtspējīgas attīstības principiem, mērķu un uzdevumu un kvalitatīvu ietekmju vērtējumu. EAP vērtēšanā tika izmantoti vides aizsardzības principi un ilgtspējīgas attīstības, kā arī koncepcija par dabas kapitālu kā vienu no sabiedrības vērtībām.

SIVN metodika

SIVN veikšanas vispārīgo kārtību nosaka LR Ministru Kabineta noteikumi Nr.157 “Kārtība, kādā veicams ietekmes uz vidi stratēģiskais novērtējums” (pieņemti 23.03.2004, ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 17.11.2009). SIVN veikšanas metodika ir atkarīga no plānošanas dokumenta, kam novērtējums veicams, veida.

Vides pārskats balstās uz EAP mērķu, rīcības virzienu un risināmo uzdevumu ietekmes uz vidi izvērtējumu, kā arī vērtējumu par EAP atbilstību starptautiskajai un nacionālajai vides politikai. Vides pārskata izstrādes procesā tika izmantotas dažādas metodes datu iegūšanai, apstrādei un analīzei.

Metodoloģija ir pietuvināta EAP kā politikas plānošanas dokumenta projektam, pie kura darbs lielā mērā jau ir pabeigts. SIVN un tā ietvaros sagatavotā Vides pārskata detalizācijas pakāpe ir atbilstoša EAP detalizācijai. Novērtējuma process ir orientēts uz to, lai novērtētu ietekmes uz vidi nacionālā mērogā, un jo lielāks ir izvērtējamā plānošanas dokumenta mērogs ar mazāku detalizācijas pakāpi, jo plašākas ir dažādu alternatīvu variācijas, kas uzdevumu prognozēt iespējamās būtiskās ietekmes uz vidi ievērojami apgrūtina.

Vērtējot EAP atbilstību citiem nacionāliem un starptautiskiem plānošanas dokumentiem, netiek vērtēta atbilstība likumdošanas līmenī, taču tiek ņemti vērā dažādu normatīvo aktu mērķi, kas lielākoties iestrādāti arī atbilstošās stratēģijās, rīcības plānos un programmās. SIVN kvalitāte tiek nodrošināta, veicot plašu pieejamās informācijas analīzi, konsultējoties ar ekspertiem, vides valsts institūcijām un ņemot vērā nevalstisko organizāciju viedokli.

EAP stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums sastāv no vairākiem posmiem:

- esošās situācijas analīzes un SVID izvērtējumu;

- izvirzītā EAP mērķa prioritāšu, rīcības virzienu un risināmo uzdevumu izvērtējuma;

- EAP atbilstības Latvijas starptautiskajām saistībām vides jomā un nacionālajai vides politikai;

- EAP ieviešanas un monitoringa plāna izvērtējuma.

SIVN process tiek organizēts tā, lai identificētu gan pozitīvās, gan negatīvās ietekmes uz vidi, kā arī kumulatīvās ietekmes. Novērtējumā tiek izmantota informācija, ko sniedz “nulles scenārijs”. SIVN iespēju robežās tiek arī sniegti priekšlikumi, kādu pasākumu iekļaušana no vides viedokļa būtu nozīmīga. Sniedzot priekšlikumus indikatoriem un politikas plānošanas ieviešanas monitoringam, tiek izmantoti indikatori, kas kā kritēriji izvirzīti formulētajiem SIVN uzdevumiem. Tiek noteiktas darbības, kas jāīsteno, lai veicinātu SIVN uzdevumu izpildi.

Izvēlēti tādi indikatori, kuri jau tiek aprēķināti vai kuru aprēķināšanai tiek sistemātiski apkopota bāzes informācija. Sagatavojot priekšlikumus plānošanas dokumenta īstenošanas monitoringa pasākumiem un monitoringa pārskatam, tiek ņemts vērā esošā valsts vides monitoringa tīkla, veikto novērojumu un informācijas pieejamības raksturojums.

Vides pārskata izstrādes procesā tika izmantotas dažādas metodes datu iegūšanai un analīzei – matricu metode, tīkla metode un ekspertu “metode”. Pielietojot matricu metodi, atbilstošajās tabulas šūnās tiek iekļauts koncentrēts apraksts par EAP mērķu un rīcības virzienu sagaidāmo mijiedarbību ar šiem būtiskajiem aspektiem no vides resursu un kvalitātes viedokļa. Gadījumos, kur nav iespējams noteikt sagaidāmās ietekmes veidu, tiek iekļautas norādes par to, ka ietekme uz vidi ir neskaidra. Pārskatāmības nolūkos ietekmes tiek raksturotas ar attiecīgiem simboliem.

Tīkla metodes pielietošana nepieciešama, lai pēc iespējas pilnīgāk ņemtu vērā un izvērtētu dažādas cēloņsakarības un identificētu kumulatīvās ietekmes. Tādēļ sākotnējā novērtējumā tiek izmantota šī metode, lai izdalītu EAP būtiskās komponentes no saturiskā viedokļa un to mijiedarbību ar vides aspektiem.

Kopumā vides pārskata sagatavošanā var izdalīt šādus būtiskākos etapus:

Dokumentu atbilstība un saistība ar citiem plānošanas dokumentiem

Daudzi plānošanas dokumenti gan tieši, gan netieši ietver vides aspektus un pasākumus ietekmes uz vidi novēršanai un vides aizsardzībai, tai skaitā arī tās ietekmes, ko rada enerģētika un ar to saistītās nozares (piemēram, mežsaimniecība, lauksaimniecība, transports). Īstenojot EAP, ir svarīgi, lai iespēju robežās tiktu ievēroti arī citos dokumentos izvirzītās prasības un paredzētie pasākumi.

Sākotnējais novērtējums

Sākotnējā novērtējuma uzdevums ir identificēt būtiskos vides aspektus, kas saistīti ar politikas plānošanas dokumenta īstenošanu. Sākotnējā novērtējuma procesā tiek pielietota ekspertu “metode” un tīklu metode. Izvērtējot EAP kā politikas plānošanas dokumentu un veicot SIVN, tika noteikti būtiskie vides aspekti saistībā ar EAP. Ir identificētas potenciāli būtiskas ietekmes uz vides faktoriem, kas tiek izdalīti kā izmantojamie/ieteicamie indikatori SIVN monitoringā:

- Gaiss;

- Ūdens;

- Zeme;

- Daba;

- Klimats.

“Nulles scenārijs”

Informācijas apkopošana un analīze nepieciešama esošās situācijas novērtēšanai saistībā ar vides stāvokli un tautsaimniecības attīstības tendencēm EAP kontekstā, kā arī, lai veidotu prognozes par virzošiem spēkiem, slodzēm un vides stāvokli turpmākajos gados. SIVN procesā tiek izmantotas papildus kvantitatīvas un kvalitatīvas informācijas par vides stāvokli un tendencēm. Tāpat tiek aprakstīta situācija un problemātika saistībā ar ES direktīvu

79/409/EEC (Putnu direktīva) un 92/43/EEC (Biotopu direktīva). Šī informācija un ekspertu novērtējums ir pamats tā saucamā “nulles scenārija” veidošanai.

Veidojot “nulles scenāriju”, būtiskas ir prognozes par situācijas attīstību laika periodā no 2007. līdz 2016. gadam un turpmāk. Prognozēšana tiek veikta, ņemot vērā esošo vides stāvokli (parametrus), virzošos spēkus un to izraisītās slodzes. Lai gan ir iespējams noteikt cēloņsakarības un tās izmantot prognozēšanā, tomēr praktiski nav iespējams prognozēt ietekmju apmēru un noteikt, vai varētu tikt pārsniegts attiecīgā vides resursa nestspējas slieksnis. Tādēļ ietekmju uz vidi noteikšanai un vides stāvokļa prognozēšanai lielākoties tiek pielietota ekspertu metode.

Uzdevumu formulēšana

SIVN uzdevumi tiek definēti, balstoties uz:

- esošās situācijas analīzi un ar plānošanas dokumenta ieviešanu saistītajiem būtiskākiem vides aspektiem;

- vides politikas mērķiem, kas izriet no starptautiskajām un nacionālajām stratēģijām, plāniem un programmām.

SIVN uzdevumu formulēšanā tiek izmantoti statistikas un monitoringa dati, kvalitatīvi pētījumi, modeļi, aptauju rezultāti, nevalstisko organizāciju sniegtie komentāri, kā arī politikas plānošanas dokumenti. Atbilstības novērtējums SIVN uzdevumiem ir pamats EAP ieviešanas rīcības virzienos paredzēto prioritāšu ietekmes uz vidi izvērtēšanai.

Būtiskās ietekmes uz vidi vērtēšana

SIVN process ir organizēts tā, lai identificētu gan pozitīvās, gan negatīvās būtiskās ietekmes uz vidi, kā arī kumulatīvās būtiskās ietekmes. Novērtējuma procesā un alternatīvu izvērtēšanā tiek izmantota informācija, ko sniedz “nulles scenārijs”, kā arī prognozēšana par ietekmēm kvalitatīvā un kvantitatīvā izteiksmē (ja iespējams).

Ņemot vērā, ka daļa no EAP iekļautajām prioritātēm darbības virzienu ietvaros potenciāli nerada būtisku ietekmi uz vidi, tad vērtēšanas procesā detalizēti tiek vērtēta to pasākumu ietekme, kuru īstenošana ir saistīta ar šādiem faktoriem:

- sagaidāmā būtiskā ietekme uz vidi ir negatīva;

- sākotnēja novērtējuma rezultātā būtiskā ietekme uz vidi ir neskaidra, taču ir būtiski riski, ka ietekme var būt negatīva;

- sabiedrība vai nevalstiskās organizācijas uzskata, ka pasākuma īstenošana potenciāli izraisīs būtisku negatīvu ietekmi uz vidi.

Vērtējot ietekmju uz vidi būtiskumu, tiek ņemta vērā varbūtība, ka attiecīgā ietekme varētu būt novērojama, kā arī iespējamās sekas un to būtiskums no vides viedokļa. Vides pārskatā iekļauta informācija par pieņēmumiem, kas tikuši izmantoti novērtējuma veikšanā.

SIVN procesā būtiski ir novērtēt tā saucamos kumulatīvos efektus, kas var rasties mijiedarbojoties individuālām ietekmēm, kas saistītas politikas plānošanas dokumenta prioritātēs iekļauto pasākumu īstenošanu. Ja katrai atsevišķai ietekmei nav būtiskas ietekmes uz vidi, tad tām mijiedarboties, iespējams, veidojas izteikti negatīva ietekme. Lai identificētu kumulatīvās ietekmes, tiek analizēts, cik un kādas politikas plānošanas dokumenta prioritātes potenciāli ietekmē SIVN uzdevumus. Lai noteiktu kumulatīvo ietekmju detalizētākā raksturošanā, tiek pielietota matricu metode, tīkla analīze un ekspertu “metode”.

Ekspertu “metode” lielākoties tiek izmantota, nosakot cēloņsakarības un novērtējot vides resursu kapacitāti.

SIVN ietvaros tiek analizēta ne tikai EAP paredzēto rīcību virzienu ietekme uz vidi, bet arī iespēju robežās sniegti priekšlikumi, kādu pasākumu iekļaušana no vides viedokļa būtu nozīmīga.

Vērtējot plānošanas dokumentā iekļautās prioritātes un to īstenošanas ietekmi uz vides resursiem un to kvalitāti, kā arī ietekmju būtiskumu, parādās neskaidrības. Šādos gadījumos vērtējumā tiek iekļauta informācija par to, ka ietekmes ir neskaidras.

EAP ieviešanas monitorings un indikatori

Attiecībā uz negatīvo ietekmju uz vidi novēršanu vai mazināšanu un pozitīvo ietekmju pastiprināšanu, nepieciešams ņemt vērā plānošanas dokumenta ieviešanas sistēmu. Sniedzot priekšlikumus indikatoriem un politikas plānošanas ieviešanas monitoringam, tiek izmantoti indikatori, kas kā kritēriji izvirzīti formulētajiem SIVN uzdevumiem. Tāpat priekšlikumus indikatoriem un monitoringam formulē, izmantojot tīkla metodi – tiek noteiktas darbības, kas jāīsteno, lai veicinātu SIVN uzdevumu izpildi. Iespēju robežās tiek izvēlēti tādi indikatori, kuri jau tiek aprēķināti vai kuru aprēķināšanai tiek sistemātiski apkopota bāzes informācija.

Izmantotā informācija

Kā pamatinformācijas avoti esošā vides stāvokļa raksturojumam un “nulles scenārijam” tika izmantoti:

- EAP iekļautā informācija esošās situācijas raksturojuma sadaļā;

- publiski pieejamie pārskati un ziņojumi par vides stāvokli un tendencēm;

- starptautiskajām institūcijām iesniegtie ziņojumi;

- nacionālie politikas plānošanas dokumenti vides un enerģētikas attīstības jomā (informatīvā daļa un SIVN analīze).

SIVN veikšanai tika izmantota publiski pieejamā informācija – publiskie gada pārskati, indikatori, dažādu politikas plānošanas dokumentu analītiskā daļa, kā arī EAP iekļautā informācija par esošā stāvokļa novērtējumu.

Informācija par vides resursiem un vides kvalitātes novērtējumu un tendences tika izmantotas “nulles scenārija” veidošanā. Šī informācija ir arī būtisks izejas materiāls SIVN uzdevumu formulēšanā, kā arī definējot kritērijus, lai novērtētu virzību uz SIVN uzdevumu izpildi. Vides pārskata ierobežotā apjoma dēļ pārskatā ir iekļauts kopsavilkums par vides stāvokļa raksturojumu un būtiskākajiem vides kvalitāti, tendences un slodzes raksturojošajiem rādītājiem.

Vairāku vides resursu kvalitātes raksturošanā ir grūtības iegūt aktualizētu informāciju par esošo situāciju un tendencēm – dažos gadījumos nav ticis veikts sistemātisks monitorings, bet dažos gadījumos informācija par nacionālo līmeni nebija apkopota vai dati bija novecojuši. Šādos gadījumos, kad kvantitatīva informācija nebija pieejama, novērtējuma izstrādātāji konsultējās ar nozares ekspertiem par būtiskākajām tendencēm. Datu pieejamība tiek ņemta vērā, izstrādājot rekomendācijas vides aspektu monitoringam EAP ieviešanā.

Lielākās grūtības datu pieejamībā bija attiecībā uz informāciju un pētījumiem par:

- vides riskiem;

- zemes dzīļu piemērotību gāzes glabātuvju ierīkošanai.

Vides pārskata projekta gatavošana tika uzsākta 2014.gada septembrī, kad bija pieejams EAP projekts (MK apstiprināts 21.10.2014). 2014.gada novembrī dokuments izskatīts un apspriests tikšanās laikā ar profesionālo organizāciju pārstāvjiem, kā rezultātā 2014.gada 5.decembrī saņemta jauna EAP versija, kura ņemta par pamatu šī Vides pārskata sagatavošanai.

Vides pārskats, kas sagatavots EAP SIVN ietvaros, atbilst LR MK noteikumos Nr.157 “Kārtība, kādā veicams ietekmes uz vidi stratēģiskais novērtējums” (2004.03.23.) izvirzītajām prasībām.

2.3 Sabiedrības līdzdalība

2014 .gada 23.oktobrī EM izstrādātais pamatnostādņu projekts tika nodots publiskajai apspriešanai un ievietots EM tīmekļa vietnē (xxxxx://xx.xxx.xx/xx/xxx_xxxxxxxxxx/xxxxxxxxxxx_xxxxxxxxxx/xxxxxxxxxx_xxxxxxx_xxxxxxxxx/), nodrošinot MK 2009.gada 25.augusta noteikumu Nr.970 „Sabiedrības līdzdalības kārtība attīstības plānošanas procesā” 10.2.apakšpunktā noteikto pienākumu par apspriežamo dokumentu publisku pieejamību visā publiskās apspriešanas laikā. Izpildot MK noteikumu Nr.970 10.1.apakšpunktā minēto, pamatnostādņu projekta publiskās apspriešanas laika posms, kurā sabiedrības pārstāvji sniedza priekšlikumus, bija vismaz 30 dienas.

Papildu apspriešanai tīmekļa vietnē 2014.gada 22.novembrī Ekonomikas ministrijā un 2014.gada 24.novembrī Tautsaimniecības padomes Enerģētikas apakškomitejā EM rīkoja EAP projekta apspriešanas sanāksmi ar nozares profesionāļu un nozari pārstāvošo nevalstisko organizāciju līdzdalību. No nozares pārstāvjiem iesniegtie priekšlikumi tika izvērtēti un EAP projekts precizēts pirms izsludināšanas Valsts sekretāru sanāksmē. Ar EAP saistīto publisko notikumu saraksts ir apkopots 2.3.1.tabulā

2.3.1.tabula Notikumu saraksts saistībā ar Enerģētikas attīstības pamatnostādnēm 2014. – 2020.gadam

Datums	Notikums	NVO pārstāvji
06.11.2014.	EAP projekts nodots sabiedrības līdzdalībai tā izstrādē un publicēts Ekonomikas ministrijas tīmekļa vietnē.	Nozari pārstāvošo nevalstisko organizāciju pārstāvji.
22.11.2014.	EAP projekta apspriedes sanāksme Ekonomikas ministrijā.	Nozari pārstāvošo nevalstisko organizāciju pārstāvji.
24.11.2014.	Tautsaimniecības padomes Enerģētikas komitejas sanāksme.	Piedalījās pārstāvji no AS „Latvenergo”, Latvijas arodbiedrības „Enerģija”, Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācijas, Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras, Rīgas Tehniskā Universitātes, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas, Sabiedriskās politikas centra „PROVIDUS”.
11.12.2014.	EAP projekts izsludināts VSS	Atzinumu sniegšanā piedalās tiešās valsts

atzinumu sniegšanai.

parvaldes iestādes un nozari pārstāvošo

nevalstisko organizāciju pārstāvji.

07.01.2015.

Tikšanās ar Latvijas Darba devēju konfederācijas

pārstāvjiem.

Latvijas Darba devēju konfederācijas pārstāvji.

09.01.2015.

Latvijas Elektroenerģētiķu un Energobūvnieku asociācijas sanāksme.

Piedalījās pārstāvji no AS “Augstsprieguma tīkli” AS „Latvenergo”, AS “Latvijas elektriskie tīkli”, AS “Sadales tīkli”, Fizikālās enerģētikas institūta, Latvijas Lauksaimniecības universitātes, Rīgas Tehniskās koledžas, Rīgas Tehniskā Universitātes un citiem uzņēmumiem.

23.01.2015.

Ikmēneša Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes pārstāvju sapulcē Ekonomikas ministrijas pārstāvis informēja par jautājumiem, kas attiecas uz enerģētikas nozares problēmu risināšanu, kā arī par EAP

projektu.

Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes pārstāvji

26.02.2015.

Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes pārstāvji tikās ar Ekonomikas ministri, lai diskutētu par aktuālākajiem

jautājumiem enerģētikas jomā.

Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes pārstāvji

27.02.2015.

EM pārstāvju tikšanās ar biedrības “Latvijas

Atjaunojamās enerģijas federācija” pārstāvjiem. Sarunas laikā tika pieminētas arī EAP projektā iekļautās atziņas par vēja enerģijas

potenciālu nākotnē.

“Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācija” pārstāvji

Stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējuma īstenošanai ir nepieciešama sabiedrības iesaistīšana vides pārskata apspriešanā un konsultāciju veikšana, vides pārskata un tā apspriešanas rezultātu ņemšana vērā plānošanas dokumenta sagatavošanā.

3. VIDES STĀVOKLIS UN TENDENCES, JA PLĀNOŠANAS DOKUMENTS NETIKTU ĪSTENOTS („NULLES

SCENĀRIJS”)

Šajā nodaļā tiek vērtēti dabas kapitālu ietekmējošie faktori, sniegts kvantitatīvs un kvalitatīvs vērtējums par esošo situāciju, slodzēm un tendencēm, kā arī veidots scenārijs situācijai, ja EAP stratēģijā iekļautie rīcības virzieni un risināmie uzdevumi netiek ieviesti un integrēti nacionālos un nozaru politikas plānošanas dokumentos.

EAP izstrādes procesā izvērtēšanai netika piedāvāti vairāki alternatīvie rīcību virzienu un rīcību varianti, kuru īstenošana būtu atbilstoša definētajām prioritātēm, veicinot EAP stratēģiskā mērķa sasniegšanu. Tādēļ SIVN procesa ietvaros kā alternatīva tika vērtēts tā saucamais „nulles scenārijs”, kas raksturo situācijas attīstību gadījumā, ja EAP netiek īstenots.

Veidojot “nulles scenāriju”, ņemti vērā virzošie spēki un būtiskākās slodzes uz dabas kapitālu (dabas resursi un pakalpojumi), esošā situācija, kā arī veidots scenārijs situācijas attīstībai vidējā termiņā. Virzošie spēki jeb tendences ir vērtētas gan ES, gan globālā kontekstā. Esošās situācijas analīze par dabas kapitālu veikta, izmantojot pieejamos analītiskos pārskatus, kā arī ekspertu viedokli. Savukārt, scenārija veidošanā ņemti vērā Latvijai saistošie starptautiskie un nacionālā līmenī apstiprinātie politikas plānošanas dokumenti un tajos iekļautie pasākumi, kas ir tieši vērsti uz vides aizsardzību vai uz slodzes uz dabas kapitāla samazināšanu. Tāpat ņemta vērā arī Latvijas līdzšinējā pieredze virzībā uz minētajos dokumentos izvirzītajām prioritātēm un prognozēs integrēts ekspertu viedoklis.

Nulles scenārija izklāsts ir strukturēts šādi:

- virzošie spēki;

- esošās situācijas apraksts un rīcības dabas kapitāla saglabāšanai vai palielināšanai (pa dabas resursu veidiem);

- prognozes par situācijas attīstību saistībā ar dabas kapitālu, ja EAP netiek īstenots (pa dabas resursu veidiem).

3.1 Virzošie spēki

Virzošie spēki ir ietekmi uz vidi izraisošie sociālekonomiskie procesi, kas raksturojami ar tendencēm tautsaimniecības struktūrā un ekonomikas attīstības modelī, ražošanas un patēriņa modeļos.

Veidojot “nulles scenāriju”, nepieciešams ņemt vērā enerģētikas nozari un tautsaimniecības attīstību ietekmējošos procesus jeb virzošos spēkus. Šie spēki tiek identificēti, gan ņemot vērā tendences tautsaimniecībā, gan arī izmaiņas ES nozaru politikās un Latvijas programmdokumentos. Virzošie spēki, kas nereti izpaužas kā sociālekonomiskas tendences novērtējuma ietvaros tika formulēti, ņemot vērā to iespējamo un būtisko ietekmi uz tādiem rādītājiem kā siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošana, transporta attīstība, biodegvielas un biogāzes ražošana, mežsaimnieciskā darbība, zemes izmantošana, ekonomisko aktivitāšu attīstība, patēriņa tendences, bioloģiskā daudzveidība un īpaši aizsargājamo teritoriju attīstība, vides likumdošanas prasību ieviešana. Daļa no zemāk minētajām sociālekonomiskajām tendencēm ir analizētas arī EAP esošās situācijas analīzes daļā.

Mūsdienās enerģētikas nozares attīstība ir jāanalizē ciešā kontekstā ar ekonomikas un vides aspektiem, jo arvien augošais pieprasījums pēc enerģijas resursiem, pieejamo fosilo enerģijas resursu krājumu samazināšanās un nepieciešamība rūpēties par vides kvalitāti kā vienu no galvenajiem Latvijas tautsaimniecības attīstības nosacījumiem ir izvirzījusi ilgtspējīgas attīstības principu ievērošanu. Šo principu ievērošana un īstenošana nodrošina stabilu, ilgtspējīgu ekonomisko attīstību, uzņēmumu konkurētspējas paaugstināšanos un nodarbinātības veicināšanu, vienlaikus saglabājot vides kvalitāti.

Latvijā darbojas sadzīves elektroiekārtu marķēšanas un minimālo standartu noteikšanas politika. Elektroenerģijas izmaksas ir galvenais motivējošais faktors patērētājiem veikt efektivitātes pasākumus. Svarīga ir informācijas nodrošināšana par efektivitāti un patērētāju informēšana par elektroenerģijas izcelsmi, tarifa struktūru, patēriņa raksturu. Papildu stimuls enerģijas efektīvai izmantošanai būs enerģijas nodokļa ieviešana elektroenerģijai saskaņā ar ES Padomes Direktīvu 2004/74/EK (2004. gada 29. aprīlis), ar ko groza Direktīvu 2003/96/EK par dažu dalībvalstu iespēju piemērot nodokļu līmeņa pagaidu atbrīvojumus vai samazinājumus attiecībā uz enerģētikas produktiem un elektroenerģiju un Padomes Direktīvu 2003/96/EK (2003. gada 27. oktobris), kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai. Saskaņā ar direktīvu 2004/74/EK Latvijai līdz 2007.gadam bija jāievieš nodoklis tādiem energoresursiem, kas ir minēti Padomes 2003.gada 27.oktobra direktīvā 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, bet kuriem šobrīd Latvijā netiek piemērots nodoklis un tie ir:

- akmeņogles un kokss;

- daļai no elektroenerģijas,

No nodokļa atbrīvota elektroenerģija, kura iegūta no atjaunojamajiem energoresursiem (biomasas, saules, vēja enerģijas, hidroelektrostacijās) un koģenerācijas elektrostacijās, kas atbilst normatīvajos aktos par elektroenerģijas ražošanu koģenerācijas procesā noteiktajiem efektivitātes kritērijiem (skatīt arī 1.pielikumu).

Tāpat no nodokļa ir atbrīvota elektroenerģija, kuru izmanto mājsaimniecību lietotāji (iedzīvotāji), kā arī elektroenerģija, kas tiek izmantota preču pārvadājumiem un sabiedriskajiem pasažieru pārvadājumiem. Savukārt elektroenerģijai, kuru piegādā komersantiem ielu apgaismošanas pakalpojumu sniegšanai, piemēro nodokļa atvieglojumu un nodokli aprēķinās pēc likmes - 0 eiro par megavatstundu.

Direktīvā 2003/96/EK noteiktais nodoklis dabasgāzei Latvijai bija jāsāk piemērot, kad dabasgāzes īpatsvars valsts energoresursu kopējā patēriņā sasniedza 20%. Kamēr dabasgāzes īpatsvars valsts energoresursu patēriņā ir no 20% līdz 25%, nodokļu likmju apmērs nav noteikts. 10 gadu laikā pēc direktīvas 2003/96/EK spēkā stāšanās brīža vai pēc tam, kad dabasgāzes īpatsvars energoresursu patēriņā būs sasniedzis 25% (atkarībā no tā, kurš nosacījums stājas spēkā pirmais), ir jāsāk piemērot ES noteiktās minimālās likmes.

Xxxxxxxx

Latvijas un attīstīto valstu indikatoru vērtību salīdzināšana ļauj izdarīt pieņēmumu, ka elektroenerģijas patēriņš turpmākajos gados Latvijā mājsaimniecības sektorā un arī kopumā var pieaugt. Latvijas bruto elektroenerģijas patēriņš 2013.gadā bija 7564 GWh, kas ir par 7,1% vairāk, nekā iepriekšējā gadā. Elektroenerģijas patēriņa struktūrā izceļami trīs dominējošie patēriņa sektori – komerciālie un sabiedriskie pakalpojumi (35,8%), rūpniecība un būvniecība (23,9 %) un mājsaimniecību sektors (23,6%)

Primāro enerģijas resursu patēriņš uz saražoto IKP vienību ir samazinājies pēdējo piecu gadu periodā, un tas raksturo Latvijas ekonomikas energointensitātes samazināšanās pozitīvo tendenci. Importa daļa kopējā primāro resursu bilancē ir ievērojami samazinājusies pēdējo 15 gadu periodā. No atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas daļa kopējā elektroenerģijas patēriņa apjomā ir mainīga.

Pārvades sistēmas operators (PSO), ņemot vērā pašreizējās tendences valsts ekonomikas attīstībā, ir precizējis elektroenerģijas un jaudas pieprasījuma prognozes turpmākajiem 10 gadiem, kuras tika minētas iepriekšējā PSO ikgadējā novērtējuma ziņojumā par 2013.gadu. Līdz ar to ir veiktas izmaiņas arī ražojošo jaudu attīstības prognozēs. Elektroenerģijas patēriņa pieaugums tuvākajos gados netiek plānots tik straujš kā iepriekš un arī maksimālā slodze gaidāma mazāka. Salīdzinot ar iepriekšējo PSO ikgadējo novērtējuma ziņojumu, elektroenerģijas pieprasījuma prognozes, ņemot vērā gaidāmo ievērojami zemāko ekonomikas pieaugumu, ir ar zemāku pieauguma tempu (aptuveni 1-2% gadā, iepriekš 2,5– 3%). Rezultātā tiek prognozēts, ka elektroenerģijas patēriņš 10 TWh gadā, ko iepriekš plānoja sasniegt 2014.gadā, tagad varētu tikt sasniegts 2016.gadā, bet jaudas pieprasījums 2000 MW – 2020.gadā (iepriekš – 2017.gadā).

Energoatkarības mazināšana Latvija2030 stratēģijā noteikts, ka 2030.gadā energoatkarībai nevajadzētu pārsniegt 50%. Savukārt, Latvijas Enerģētikas ilgtermiņa stratēģija 2030 paredz par 50% samazināt enerģijas un energoresursu importu no esošajiem trešo valstu piegādātājiem, salīdzinot ar 2011.gadu, kas tiks panākts ar jaunu enerģijas un resursu piegādes ceļu un avotu ienākšanu tirgū un līdz ar to arī jaunas un ilgtspējīgas enerģētikas infrastruktūras attīstību.

Elektroenerģijas pašnodrošinājums Latvijā pa gadiem ir mainīgs, 2013.gadā tas sastādīja 61%. Latvijā uzstādīto jaudu – vairāk kā 2300MW, un maksimālās slodzes – apmēram 1300MW attiecība rāda, ka uzstādīto jaudu apjoms pārsniedz maksimālo slodzi. Izņemot 4 – 6 nedēļas gadā palu laikā, pārējā laikā Latvijā ir izteikts jaudas deficīts 200 – 700 MW apjomā, kas tiek kompensēts, elektroenerģiju importējot. Nodrošinot pietiekamus starpsavienojumus ES globālajā tirgū, pašnodrošinājumam ir mazāka nozīme drošai energoapgādei.

Pārvades un sadales sistēma un tās drošums

Pietiekami starpsavienojumi ir vissvarīgākais priekšnoteikums optimālai elektroenerģijas tirgus funkcionēšanai, tāpēc ir jāatzīmē, ka Latvijas gadījumā starpsavienojumi ar Igauniju ir nepietiekami. Atšķirībā no citām ES valstīm, Baltijas valstu energosistēmas darbojas paralēlā, sinhronā režīmā ar IPS/UPS (Krievijas vienotā energosistēmu/Ukrainas, Baltkrievijas, Kazahstānas, Kirgizstānas, Azerbaidžānas, Gruzijas, Tadžikistānas, Moldovas un Mongolijas integrētā energosistēma) reģionu, nevis Eiropas energosistēmām.

Pārvades sistēmas tīkli un iekārtas Latvijā ar darba spriegumu 330 un 110 kV nodrošina enerģijas transportēšanu uz pieprasījuma vietām. Savstarpēji savienotais pārvades tīkls nodrošina tirdzniecības iespējas starp dažādiem tirgus dalībniekiem. To skaita pieaugums savukārt ietekmē informācijas plūsmu apjomu starp operatoriem un nepieciešamību pēc pastāvīgā sistēmas novērtējuma un komunikācijām ar tirgus dalībniekiem. Pārvades sistēmas kopējais stāvoklis pie pašreizējā patēriņa pieprasījuma un ražošanas jaudu izvietojuma atbilst pārvades sistēmas darbības drošības kritērijiem. Sadales sistēmas tīkli un iekārtas nodrošina enerģijas piegādi tieši patēriņa vietās un patērētāju iekārtu saslēgšanu ar kopējiem tīkliem. Sadales tīkli ir pakļauti meteoroloģisko apstākļu un mehānisko bojājumu ietekmei. Tādējādi patērētāju apgādes drošības apstākļi ir atšķirīgi pat šaurā ģeogrāfiskā teritorijā.

Lai uzlabotu pārvades sistēmas infrastruktūru, turpinās projekta „Kurzemes loks” realizācija Latvijā. „Kurzemes loka” pirmais posms ietvēra 330kV augstsprieguma līnijas izbūvi, savienojot 330kV apakšstaciju „Rīgas TEC-1” ar apakšstaciju „Imanta” (noslēdzot 330kV loku ap Rīgu) un tika realizēts 2013.gadā. Otrais posms 330kV augstsprieguma līnija Grobiņa – Ventspils izbūvēts 2014.gadā.

Apgādes drošumu raksturo enerģijas pietiekamība un piegādes pastāvīgums. Kopējā pārvades sistēmā tiek ievērots energoapgādes drošības galvenais kritērijs, izņemot tad, ja klimatisko apstākļu dēļ rodas ārkārtas situācijas. Sadales sistēmas spēja nodrošināt energoapgādi līdz šim nav definēta un tai nav arī izvirzīti drošuma kritēriji.

Elektroenerģijas sadales tīklu kopgarums Latvijā 2014.gadā sasniedza 94 701 kilometru. Sadales pakalpojumu sniegšanai tiek izmantotas zemsprieguma 0,4 kV un vidsprieguma 6 – 20 kV elektroiekārtas. Apmēram trešo daļu (35 235 kilometru) no sadales sistēmas veido vidsprieguma 6 – 20 kV tīkls un apmēram divas trešdaļas – 59 466 km zemsprieguma 0,4 kV tīkls. Elektrotīklam pieslēgto lietotāju elektroietaišu apgādi nodrošina 26 052 transformatoru apakšstacijas (6-20/ 0,4 kV).

Sadales tīkliem arvien vairāk tiek pieslēgti alternatīvie elektroenerģijas ražotāju ģeneratori. Pieaugot to īpatsvaram, pieaug ietekme uz tīkla normālu darbību, klientu elektroapgādes drošumu un sprieguma kvalitāti. Līdz ar to ir jāveic izmaiņas tīkla tehniskā un tehnoloģiskā aprīkojumā, lai nodrošinātu sadales sistēmas harmonisku, drošu un kvalitatīvu darbību nākotnē.

Siltumapgāde

Latvijā siltumapgāde tiek nodrošināta, izmantojot centralizētās siltumapgādes sistēmas, lokālo siltumapgādi un individuālo siltumapgādi. Siltumapgādi savā administratīvajā teritorijā organizē pašvaldības saskaņā ar tām likumā noteikto pastāvīgo funkciju.

2013. gadā centralizēto siltumenerģiju pārdošanai ražoja 639 katlumājās un 166 koģenerācijas stacijās, kuras pārdošanai kopā saražoja 7,29 TWh centralizētās siltumenerģijas.

Centralizētās siltumapgādes patērētāju struktūra pēdējo gadu laikā nav mainījusies, centrālā apkure ir 65–70%, karstā ūdens apgāde – 30–35%.

Savukārt, sadalījumā pa reģioniem Rīgas reģions ar 51,7% patērē vairāk kā pusi no centralizētās siltumenerģijas valstī. Lielākā daļa centralizētās siltumapgādes sistēmās

saražotās siltumenerģijas apjomiem tiek saražoti Rīgā, no kuras 90% tiek saražoti augsti efektīvas koģenerācijas procesā. AS „Rīgas siltums” ir lielākais centralizētās siltumapgādes uzņēmums (43 siltumavoti, x.xx., 5 siltumcentrālēs un 38 gāzes katlu mājās) Latvijā un Baltijas valstīs.

AER izmantojošu katlumāju jaudas pieaugums laika posmā no 2007.-2013.gadam tika sekmēts, novirzot ne tikai ES budžeta finanšu līdzekļus, bet arī Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta finanšu līdzekļus. Piemēram, 2012.gadā AER īpatsvars centralizētajā siltumapgādē bija 18,8% un ir ar tendenci lēnām, bet konstanti pieaugt. Arī nākamajā plānošanas periodā paredzama ES struktūrfondu atbalsta novirzīšana fosilos energoresursus izmantojošo siltumavotu nomaiņai pret AER izmantojošiem siltumavotiem.

Koģenerācijas potenciāls

Latvijas siltumapgādē no izmantotajiem primārajiem resursiem gandrīz 90% veido divi kurināmā veidi – dabas gāze un kurināmā koksne. Centralizētās siltumapgādes sistēmās dominējošais kurināmais ir dabas gāze, liels īpatsvars ir kurināmajai koksnei. Lokālajā un individuālajā siltumapgādē dominē kurināmā koksne un dabas gāze. Patērētājiem ir tiesības izvēlieties izmantojamo kurināmā veidu, ja tā izmantošana nav pretrunā ar tehnoloģiskajām, drošības un vides aizsardzības prasībām.

Centralizētās siltumapgādes sistēmās Latvijā 2013. gadā tika saražots 7291 GWh (26,25 PJ) siltumenerģijas; Centralizētās siltumapgādes galvenie klienti ir mājsaimniecības - 2012. gadā tās patērēja 73% no centralizēti piegādātās siltumenerģijas. Centralizētās siltumapgādes sistēmās siltumenerģiju ražo koģenerācijas stacijās un katlumājās.

Elektroenerģijas ražošanas efektivitāti būtiski paaugstinājusi Rīgas TEC-1 un TEC-2 rekonstrukcija. TEC-1 rekonstrukcijas gaitā vecās iekārtas tika aizvietotas ar jaunām augsti efektīvam un videi draudzīgām iekārtam. TEC-1 rekonstrukcijas rezultātā tika radīta iespēja koģenerācijas režīmā izstrādāt ap 3-4 reizes lielāku elektroenerģijas apjomu, ievērojami (no 74% līdz 87,7%) paaugstināts kurināmā izmantošanas koeficients.

Lai sasniegtu izvirzīto pašnodrošinājuma mērķi – vismaz 36–37% no kopējā primāro energoresursu patēriņa, atjaunojamo enerģijas resursu izmantošanas pieaugums ir jāsekmē gan elektroenerģijas, gan siltumenerģijas ražošanā, gan transportā.

Pārrobežu ietekme uz dabas kapitālu

Latvijas dabas kapitālu ietekmē arī citu valstu radītais pārrobežu piesārņojums no enerģētikas uzņēmumiem. Šāds piesārņojums saistās ar globāliem ekoloģiskiem procesiem, it īpaši klimata pārmaiņu jomā. Gaisa kvalitāti, nokrišņu ķīmisko sastāvu, vielu nosēdumus uz augsnes un ūdenī ietekmē piesārņojošās vielas, ko rada stacionārie un mobilie piesārņojuma avoti. Piesārņojuma izplatībai nevar novilkt valstu robežas, tas ar gaisa plūsmu tiek pārnests tālu prom no piesārņojuma avota. Galvenās robežšķērsojošā gaisa piesārņojuma radītās vides problēmas ir: paskābināšanās, piezemes ozona veidošanās, eitrofikācija un bīstamu ķīmisko vielu uzkrāšanās dzīvajos organismos. Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīca un Akmene Lietuvā ir stacionāri gaisa piesārņojuma avoti, kas atrodas Latvijas pierobežā un rada būtisku gaisa piesārņojumu Latvijas teritorijā.

Robežšķērsojošā gaisa piesārņojuma indikatori ir sēra dioksīda, slāpekļa oksīdu, amonjaka un nemetāna gaistošo organisko savienojumu emisijas; sēra un slāpekļa kopējie nosēdumi;

nokrišņu reakcija un piezemes ozona gada vidējās koncentrācijas. Pēdējos gados ir novērojama paskābinošo vielu emisiju samazināšanās Eiropā un Latvijā, kā arī sēra un slāpekļa kopējo nosēdumu samazināšanās Latvijā. Ar robežšķērsojošā piesārņojuma pārnesi lielos attālumos ir saistīta piezemes ozona piesārņojuma veidošanās Latvijas teritorijā. Ozona gada vidējās koncentrācijas sasniedz 41–57 mg/m3 (kopš 1998. gada vērojama neliela koncentrāciju samazināšanās). Arī veģetācijas aizsardzības robežlieluma (24 h vērtība 65 mg/m3) pārsniegumu īpatsvars kopš 1998. gada samazinās.

Valdošo straumju un vēju ietekmē Latvijas teritoriālajos Baltijas jūras ūdeņos un pat piekrastē nonāk arī piesārņojums no Lietuvas. Lielākās slodzes un riski gan Baltijas jūrā, gan Rīgas jūras līcī ir saistītas ar kuģu satiksmi, naftas terminālu darbību (Būtiņģē, Klaipēdā, Kuršu kāpas tuvumā). Naftas noplūžu gadījumos Baltijas jūrā var negatīvi tikt ietekmēti jūras piekrastes ūdeņu biotopi un jūras ekosistēmas, savukārt organiskās barības vielas saturošo notekūdeņu ieplūšana veicina eitrofikācijas procesu. Minētās slodzes negatīvi ietekmē zivju krājumus jūrā. Jāatzīmē, ka visi negadījumi Būtiņģes naftas terminālā, kuru rezultātā notikusi naftas noplūde jūrā, ir saistīti ar drošības noteikumu un projektētāju noteikto normu neievērošanu.

Riskus vides veselībai saistībā ar radioaktīvo piesārņojumu rada Lietuvas teritorijā esošā Ignalinas atomelektrostacija (AES) un plānotā mazas un vidējas radioaktivitātes atkritumu glabātuves izveide. Ignalinas AES atrodas tuvu Daugavpilij, kas ir otra lielākās pilsēta Latvijā.

3.2 Energoresursi

Enerģijas pietiekamība valsts ekonomiskai attīstībai un dzīves kvalitātes nodrošināšanai ir valsts drošības jautājums. Enerģētikas nozares attīstības mērķis ir nodrošināt līdzsvarotu, kvalitatīvu, drošu un ilgtspējīgu tautsaimniecības un iedzīvotāju apgādi ar enerģiju.

Eiropas Savienības politika ir orientēta uz atjaunojamo energoresursu, tai skaitā uz ilgtspējīgu biodegvielu plašāku izmantošanu un atbilstošas infrastruktūras attīstību, energoefektivitātes paaugstināšanu, tā ietvaros koģenerācijas attīstību, ņemot vērā koģenerācijas potenciāla izvērtējumu, un nodokļu sistēmas pilnveidošanu, kas kopumā veicinās enerģijas taupīšanu un energodrošību. Eiropas Savienības normatīvie akti prasa arī būtiski samazināt kurināmā izmantošanu ar augstu sēra savienojumu koncentrāciju.

Eiropas atkarība no importētajiem energoresursiem aizvien pieaug. Saskaņā ar Starptautisko Enerģētikas aģentūras SEA prognozēm 2035.gadā vairāk kā 80% no patērētās naftas un gāzes tiks importēts (skatīt arī 2.pielikumu). Arī Latvijā pārsvarā izmanto importētos energoresursus. 2012.gadā vietējie energoresursi nodrošināja 35,5% no kopējā primāro energoresursu patēriņa. Lielākā daļa no tiem bija AER – koksnes biomasa, hidroresursi, vējš, citi biomasas veidi (izņemot koksnes biomasu), biogāze, biodegvielas un vietējie energoresursi - kūdra, atkritumi. Pārējā daļa jeb 64,5% energoresursi, starp kuriem svarīgākie ir naftas produkti un dabasgāze, tika importēti no dažādām Baltijas reģiona, ES un trešajām valstīm, tajā skaitā no Krievijas. Dabasgāze tika piegādāta tikai no Krievijas, un kas sastādīja 26,7% (50,81 PJ).

Latvijas energoresursu struktūrā dominē atjaunojamie energoresursi, naftas produkti un dabasgāze (skat. 3.2.1.attēlu). Reālos skaitļos (PJ) vislielākais primāro energoresursu patēriņš 2012.gadā, attiecīgi, bija naftas produktu un degakmens eļļu kategorijā – 58,39 PJ,

dabasgāzes sektorā – 50,81 PJ, kurināmā koksnes un kokogļu kategorijā – 52,25 PJ un hidroenerģijas un vēja enerģijas sektorā – 13,76 PJ jeb 3,825 TWh elektroenerģijas.

2012.gadā Latvijā saražotie energoresursi un otrreizēji pārstrādātie produkti sasniedza 97,9 PJ apjomu, bet energoresursu imports bija 173,4 PJ, no tā dabasgāzes imports – 57,8 PJ. Latvijas kopējais primāro energoresursu patēriņš sasniedza 190,6 PJ, kas ir par 3,5% vairāk nekā 2011.gadā. Kopējā primāro energoresursu patēriņā no vietējiem energoresursiem visvairāk tika izmantota kurināmā koksne, kuras kopējais patēriņš bija 52,5 PJ, turpretim hidroelektrostacijās un vēja elektrostacijās saražotā elektroenerģija bija 13,8 PJ.

3.2.1. attēls Latvijas energoresursu struktūra 2012.gadā (pa resursu veidiem), PJ un %

ES atjaunojamo energoresursu (AER) veicināšanas politikas svarīgākais instruments ir AER direktīva. Tā nosaka nacionālos atjaunojamās enerģijas īpatsvara enerģijas patēriņā mērķus 2020.gadam, uzliek par pienākumu valstīm sagatavot un īstenot nacionālos rīcības plānus. AER Direktīva nosaka, ka nacionālajā līmenī valstis šīs politikas īstenošanai var izstrādāt dažādus nacionāla līmeņa valsts atbalsta pasākumus, gan veidot sadarbības mehānismus ar citām ES dalībvalstīm, kā arī nosaka ilgtspējības kritērijus biodegvielām un bioloģiski šķidrajiem kurināmajiem.

Par atjaunojamajiem energoresursiem uzskata vēju, ūdeni, saules starojumu, biomasu (koksni, salmus, biogāzi, biodegvielu), zemes siltumu, viļņus, kā arī paisuma–bēguma procesus. Latvijā atjaunojamie energoresursi aizņem vienu trešdaļu primāro energoresursu bilancē. Tomēr pastāv vēl neapgūts potenciāls, kura efektīva izmantošana var dot ieguldījumu Latvijas atkarības no importētiem primāriem resursiem samazināšanā. Visvairāk

izmantotie atjaunojamo energoresursu veidi ir koksne un hidroresursi. Vēja enerģija un biogāze tiek izmantoti ievērojami mazākā apmērā. Saules enerģiju šobrīd izmanto tikai ļoti nelielos apjomos pilotprojektu formā. Latvijā izmanto importētos (dabas gāze, sašķidrinātā gāze, naftas produkti, akmeņogles) un vietējos (enerģētiskā koksne un kūdra) energoresursus tautsaimniecības nozaru, komerciālo patērētāju un iedzīvotāju nodrošināšanai ar kurināmo, elektroenerģiju un siltumenerģiju. Daļu elektroenerģijas saražo Latvijas HES un TEC, vēja elektrostacijās, mazajās HES, biomasas un biogāzes stacijās, daļu – importē. Siltumenerģijas ražošanā galvenokārt izmanto importēto kurināmo – dabas gāzi un degvieleļļu un vietējo kurināmo – koksni.

Svarīgākie AER Latvijā ir kurināmā koksne un hidroenerģija, kā arī pašlaik tiek izpētītas ģeotermālā enerģijas izmantošanas iespējas.

Xxxxxxx biomasa ir nozīmīgākais vietējais kurināmais. Kurināmās koksnes īpatsvars 2012.gada Latvijas primāro energoresursu bilancē sastādīja 28,4% jeb 53,11PJ no kopējā energoresursu patēriņa. Koksni Latvijā izmanto gan centralizētajā, gan lokālajā un individuālajā siltumapgādē. Lai arī Latvijā ir potenciāls koksnes izmantošanai enerģijas ražošanā, palielinoties koksnes biomasas pieprasījumam, samazināsies cenu priekšrocības koksnes biomasas izmantošanai produktu (celulozes, koksnes plātņu) ražošanā pret tās pielietojumu enerģijas ražošanā. Tāpat svarīgi ir atzīmēt, ka, palielinoties koksnes izmantošanai, pieaug cieto daļiņu emisijas.

Mazo upju hidroenerģijas resursi tiek lēsti robežās no 150 – 300 GWh2 elektroenerģijas gadā. Praktiski izmantojamais potenciāls ir ievērojami mazāks, jo noteiktus ierobežojumus hidroenerģijas izmantošanai nosaka dabas un ainavu aizsardzības prasības. Ir noteikta mazo HES celtniecības ierobežošana uz zivju sugu migrācijai būtiskām upē.

Savukārt, vēja energoresursu sadalījums Latvijā ir izteikti nevienmērīgs un tas ir atkarīgs no vietas ģeogrāfiskā novietojuma. Latvijas vēju atlasā ir iezīmētas zonas ar dažādiem gada vidējiem vēja ātruma intervāliem – no 3,5 m/s līdz pat vairāk kā 5,0 m/s. Vidējais teorētiskais potenciāls gadā ir no 250 – 1250 milj. kWh3.

Ģeotermālā enerģija ir pasaulē nākošā izplatītākā AER tehnoloģija pēc hidroenerģijas. Latvijas teritorijas galvenie ģeotermālie resursi ir saistīti ar pazemes ūdeņiem, kuru temperatūra pārsniedz 30ºC, un pamatklintāja karstajiem iežiem. Ģeotermālo ūdeņu izmantošanas iespējas saistās ar Elejas un Dienvidlatvijas ģeotermālajām anomālijām, kur temperatūra sasniedz 57ºC uz pamatklintāja Elejas rajonā un 50ºC līdz 65ºC Baltijas jūras piekrastes daļā. Ģeotermālās enerģijas izmantošana Latvijā ir perspektīvs virziens, jo ģeotermālās enerģijas izmantošana augstas efektivitātes apkures tehnoloģijās ļauj samazināt CO2 emisijas, daļēji atteikties no fosilā kurināma izmantošanas un paaugstināt neatkarību no importēta kurināma. Savukārt, viens no pašlaik būtiskākajiem ierobežojumiem ģeotermālās enerģijas izmantošanai Latvijā ir samērā lielas investīcijas, kas nepieciešamas, lai ieviestu Latvijā jaunos tehnoloģiskos risinājumus.

2 - X.Xxxxxxxxx, X.Xxxxx „Latvijas mazo upju hidroenerģētiskā potenciāla novērtējums”, Jelgava, 1999.

3 - Atjaunojamo energoresursu programma, 2000. Sagatavojusi COWI Engineers and Planners AS-Bkb EC DG1A LR Ekonomikas ministrijas uzdevumā un saskaņā ar Phare Enerģētikas sektora līguma Nr.SFR96/04.

2013.gadā naftas produktu kopējais patēriņš Latvijā sasniedza 1 381 000 t jeb 59,27PJ, lielākā daļa no kuriem tika izlietota transporta sektorā – 1 025 000 t (no tām 824 000 t autotransportā). Termināli naftas produktu tranzīta nodrošināšanai pa jūras ceļiem Latvijā ir labi attīstīti (Rīga, Ventspils), kas ievērojami paplašina piegāžu daudzveidību un konkurenci. Naftas produktu piegādes kanāli ir pietiekami diversificēti, jo naftas produkti tiek piegādāti gan no Austrumu, gan Rietumu tirgiem. Latvijā darbojas starptautiskas mazumtirdzniecības naftas kompānijas, kuras naftas un naftas produktu iepirkumus var veikt dažādos pasaules reģionos. Naftas produktu cauruļvads no Samāras Krievijā, un Novopolockas Baltkrievijā, ļauj transportēt dīzeļdegvielu ar iespēju to piegādāt Ilūkstē un Ventspilī.

Dabasgāzei ir nozīmīga vieta Latvijas energoresursu struktūrā, 2013.gadā tā aizņēma 26,9%. 2013.gadā Latvijā dabasgāzes lietotājiem tika pārdoti 1,461 milj. m3, kas ir par 3,1% mazāk nekā 2012.gadā Lielākā daļa no dabasgāzes resursiem – 1007 milj. m3 jeb 68,9%, izlietota pārveidošanas sektorā, tajā skaitā 877 milj. m3 patērēti elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanai koģenerācijā, bet 130 milj. m3 – siltumenerģijas ražošanai katlumājās. Mājsaimniecību sektorā 2013.gadā izlietoti 124 milj. m3 dabasgāzes jeb 8,5% no kopējā Latvijas dabasgāzes patēriņa, rūpniecībā – 174 milj. m3 (11,9%) un pārējos sektoros

– 156 milj. m3 (10,7%).

Atlikušo daļu Latvijas primāro energoresursu struktūrā veido elektroenerģijas neto imports, kā arī kūdra, ogles, kokss un atkritumi. Zināms potenciāls ir kūdras ieguvei. Enerģētiskās kūdras ieguvi jau sagatavotās kūdras atradnēs, kuru izstrādei ir spēkā esošas licences, var uzsākt aptuveni 4000 ha platībā, iegūstot vismaz 700 tūkst. t enerģētiskās kūdras gadā.4 Latvijā šobrīd darbojas vismaz 324 ūdenssildāmie katli, kuros iespējams līdzsadedzināt kūdru. Siltumenerģijas ražošanai var izmantot ap 462 tūkstošus t kūdras gadā. Tajā pašā laikā, izmantojot kūdru kā kurināmo, varētu pasliktināties vides kvalitāte, jo kūdrai augstas CO2 emisijas, kas nav pieļaujami blīvāk apdzīvotajās vietās.

2012.gada Latvijas primāro energoresursu patēriņā enerģijas, kas saražota, izmantojot biogāzi, apjoms bija 2,18PJ, bet 2013.gadā Latvijā darbojās 53 elektroenerģijas ražošanas iekārtas, kas sadedzina biogāzi, ar kopējo uzstādīto elektrisko jaudu - 55,42 MW. Latvijā biogāze tiek izmantota tikai koģenerācijas stacijās. Koģenerācijas stacijā izmantojamām iekārtām biogāze netiek īpaši attīrīta un bagātināta, kā arī nav nepieciešama tās saspiešana. Attīrīta un saspiesta biogāze, kas pēc sastāva līdzinās dabasgāzei un kuras metāna saturs sasniedz 98%, savukārt, tiek izmantota kā autotransporta degviela.

Salmi, kas rodas lauksaimnieciskās darbības rezultātā, Latvijā nav nozīmīgs kurināmā veids. 2012.gadā darbojas tikai viena katlu māja, kurā kā kurināmo izmantoja salmus. Kopējais salmu pārpalikums Latvijā gadā tiek vērtēts robežās no 150 līdz 570 tūkstošiem tonnu (ar ekonomiski pieejamo potenciālu - apmēram 2,2 PJ5). Šo resursu pieejamībai ir izteikti reģionāls raksturs – vislielākais salmu pārpalikums Latvijā ir Zemgalē, jo tur ražo visvairāk graudu. 2012.gada Latvijas primārās enerģijas patēriņā gan no salmiem, gan cita veida lauksaimnieciskās ražošanas blakusproduktiem iegūtās enerģijas īpatsvars bija ļoti neliels - 0,024 PJ.

4 - Latvijas Kūdras ražotāju asociācijas informācija.

5 - Atjaunojamo energoresursu programma, 2000. Sagatavojusi COWI Engineers and Planners AS-Bkb EC DG1A LR Ekonomikas ministrijas uzdevumā un saskaņā ar Phare Enerģētikas sektora līgumu Nr.SFR96/04.

Latvijai tāpat kā citām ES dalībvalstīm līdz 2020.gadam ir jāsasniedz 10% AER saražotās enerģijas īpatsvars enerģijas galapatēriņā transportā. 2013.gadā Latvija sasniedza 3,1% AER enerģijas īpatsvara transporta sektorā.. Latvijai šī mērķa sasniegšana pamatā ir saistīta ar tehnoloģisko izaicinājums (to ietekmē novecojušais autoparks un jaunākās paaudzes biodegvielu ražošanas joprojām ierobežotās iespējas, kā arī degvielas patēriņa samazināšanās kopumā).

Visplašāk pazīstamie biodegvielas veidi ir bioetanols un biodīzeļdegviela, tomēr pasaulē kā autotransporta degvielu izmanto arī tīru augu eļļu. Latvijā bioetanola ražošanai izmanto graudaugus - kviešus, rudzus un tritikāli, bet tīras augu eļļas un biodīzeļdegvielas ražošanai - rapsi. Biodegvielas īpatsvars Latvijas primāro energoresursu patēriņā 2012.gadā bija neliels un atbilda vien 0,94 PJ, kas ir, attiecīgi, par 0,22 un 0,13 PJ mazāk nekā 2010.un 2011.gadā. Pašlaik Latvijā netiek ražotas un izmantotas otrās paaudzes biodegvielas, kas ražotas no atkritumiem, atlikumiem, nepārtikas celulozes izejvielām un lignocelulozes izejvielām.

Latvijā pretēji atsevišķām ES valstīm, akmeņogļu patēriņš aizvien samazinās un 2013.gadā tas bija vien 121 tūkst. tonnu. Kopumā akmeņogles ir izplatīts, pasaules tirgū plaši pieejams primāro energoresursu veids, labi un elastīgi transportējams un uzkrājams. Akmeņogļu priekšrocība ir iespēja to sadedzināt kopā ar biomasu, kūdru un citiem cietā kurināmā veidiem, samazinot ietekmi uz vidi un paplašinot AER un vietējo energoresursu izmantošanu elektroenerģijas ģenerācijā. 2012.gadā cietā kurināmā kopējais patēriņš Latvijā atbilda 139 tūkst. tonnu, kas ir par 33 tūkst. tonnu mazāk nekā 2011.gadā, kad Latvijā tika sasniegts 2008. – 2012.gada perioda akmeņogļu patēriņa maksimums.

3.3 Esošais vides stāvoklis – vides faktori un to kvalitāte

Šajā nodaļā ir sniegts novērtējums par dabas resursu pašreizējo stāvokli, nozīmīgākajām slodzēm, ko rada resursu patēriņš un saimniecisko aktivitāšu izraisītais piesārņojums. Balstoties uz apstiprinātajiem rīcības pasākumiem (likumdošana, nozaru stratēģijas, plāni u.tml.) slodžu mazināšanai un dabas resursu saglabāšanai, izteiktas prognozes par situācijas attīstību laika periodā līdz 2020. gadam. Šo situāciju sauc par “nulles scenāriju”, jo tas neņem vērā EAP ieviešanas izraisītās ietekmes.

3.3.1 Gaiss

Gaisa kvalitāti ietekmē piesārņojošo vielu izmeši, kas rodas sadedzinot kurināmo, iztvaikojot gaistošiem organiskiem savienojumiem (GOS), fotoķīmiskajās reakcijās un citos procesos Latvijā, kā arī ārpus valsts robežām. Visvairāk izmeši rodas enerģētikas un transporta nozarēs. Galvenās gaisu piesārņojošās vielas ir SO2, NOx, CO, NH3 un disperģētās cietās daļiņas (PM10), kā arī nemetāna gaistošie organiskie savienojumi (NMGOS). Arī lauku teritorijās gaisa piesārņojuma avoti arī saistāmi ar šim nozarēm, tomēr lielākā daļa slodzes saistāma tieši ar lauksaimniecisko darbību, it īpaši lopkopību, augsnes mēslošanu un novecojušā lauksaimniecības mašīnu parka izmantošanu. Līdz ar strauji augošo transporta sektoru, palielinās slāpekļa oksīdu NOx emisijas. Sistemātiski gaisa kvalitātes mērījumi lielākoties tiek veikti nedaudzās Latvijas pilsētās, bet lauku teritorijā praktiski netiek veikti. Lielākā daļa gadījumu, kad tiek pārsniegti normatīvi, bijuši saistīti ar autotransporta kustības ietekmi.

Ir spēkā Ministru kabineta noteikumi Nr. 419 “Noteikumi par kopējo valstī maksimāli pieļaujamo emisiju gaisā”, kuri nosaka, ka pieļaujamā emisija gaisā nepārsniedz SO2 – 101 kilotonnu gadā, NOx – 61 kilotonnu gadā, NH3 – 44 kilotonnas gadā un nemetāna gaistošajiem organiskajiem savienojumiem – 136 kilotonnas gadā. Kopējo valstī maksimāli pieļaujamo emisiju gaisā nosaka, lai sasniegtu šādus vides aizsardzības ilgtermiņa mērķus:

1. teritorijās, kurās ir pārsniegtas kritiskās slodzes, paskābināšanās katrā ģeogrāfiskā sadalījuma vienībā samazinās vismaz par 50 % salīdzinājumā ar 1990.gadu;

2. piezemes ozona slodze, kas pārsniedz cilvēka veselības aizsardzībai kritisko gaisa piesārņojuma līmeni (AOT 60 = 0), ģeogrāfiskā sadalījuma vienībā nepārsniedz 2,9 ppm stundā;

3. piezemes ozona slodze, kas pārsniedz kultūraugiem vai daļēji neskartai augu valstij kritisko gaisa piesārņojuma līmeni (AOT 40 = 3 ppm stundā), ģeogrāfiskā sadalījuma vienībā nepārsniedz 10 ppm stundā, kas izteikta kā kritiskās slodzes 3 ppm stundā pārsniegums.

2012.gadā Latvijas siltumnīcas efekta gāzu (SEG) emisijas bija 10 978,48 Gg CO2 ekv., izņemot LULUCF (Zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības). Latvijas kopējās SEG emisijas bez LULUCF 2012. gadā apjoms samazinājās par 58% salīdzinot ar bāzes gadu.

Laika posmā no 1990.gada līdz 2000.gadam SEG emisijas ievērojami samazinājās - par 61,9%, tas notika laikā, kad Latvijas tautsaimniecība pārgāja no centrālās plānošanas ekonomikas uz tirgus ekonomiku, ietekmējot visus tautsaimniecības sektorus. No 2001. gada līdz 2007.gadam kopējās SEG emisijas ir svārstījušās no 10 625,78 Gg CO2 ekv. (2001.gadā) līdz 11 978,93 Gg CO2 ekv. (2007.gadā), kas ir saistīts ar kopējo emisiju pieaugumu par 11,3%. Laikā no 2007.gadam līdz 2009.gadam emisijas ir samazinājušās par aptuveni 9,4%, bet 2009. – 2012.gados kopējās emisijām svārstās 10% robežās.

Galvenais SEG avots 2012. gadā, izņemot LULUCF, bija CO2 (7 433,73 Gg CO2 ekv.), kas veido 67,7% no kopējām emisijām, attiecīgi CH4 veidoja 14,9%, N2O - 16,5%, un fluorēto gāzu emisija - 0,9% no kopējām emisijām. Enerģētikas sektors radīja 65,8% no kopējā SEG emisijas, lauksaimniecībā - 22,0%, rūpnieciskie procesi - 6,3%, atkritumu apsaimniekošana - 5,5%, izmantošana šķīdinātāju un citu produktu ražošanā - 0,4%.6

Galvenie SEG emisiju avoti tiek iedalīti šādās nozares: enerģētika, rūpnieciskie procesi, šķīdinātāju un citu produktu lietošana, lauksaimniecība, LULUCF un atkritumi. SEG emisijas pa nozarēm ir parādīti 3.3.1. attēlā.

Enerģētikas nozare ir SEG emisiju nozīmīgākais avots, ar 65,8% īpatsvaru kopējā emisiju apjomā 2012.gadā. SEG emisiju svārstības pēdējos gados galvenokārt ir saistītas ar ekonomikas attīstības tendenci, kā arī energoapgādes struktūras un klimatisko apstākļu dēļ. Kopējais emisijas daudzums Enerģētikas nozarē 2012.gadā samazinājās par 62,1%, salīdzinot ar bāzes gadu.

6 Latvia’s National Inventory Report. Submission under UNFCCC and the Kyoto Protocol. 2014

3.3.1. attēls SEG emisijas pa nozarēm laikā no 1990.gada līdz 2012.gadam

Nozīmīgākā nozare, kas ražo netiešo SEG ir enerģētikas sektors. Gandrīz visas CO emisijas (97%), tiek iedalītas enerģētikas sektorā, galvenokārt kā kurināmā sadegšanas dzīvojamos un komerciālos/institucionālos apakšsektoros. Lielākā daļa SO2 emisiju nāk no enerģētikas sektora (kurināmā sadegšana), bet citas SO2 emisija ir no rūpniecības procesiem (cementa ražošana un dzelzs un tērauda ražošana). Degvielas sadedzināšana ir iemesls tam, ka enerģētikas nozarē ir lielākās NOx emisijās (vairāk nekā 83% no kopējām NOx emisijām 2012.gadā).7

Enerģētikas sektors ir galvenais SO2, gaistošo organiskie savienojumi un NOx emisiju avots, tomēr gaistošo organisko savienojumu emisijas lielā mērā ietekmē arī šķīdinātāju, krāsvielu un citu produktu izmantošana, kā arī rūpnieciskā ražošana. Savukārt galvenais NH3 emisiju avots ir lauksaimniecības sektors, kurš pēdējos gados piedzīvo strauju izaugsmi. SO2 emisijām novērojama stabila lejupejoša tendence – kopš 2008. gada tās samazinājušās par 47,7%, un tas skaidrojams ar mazāku fosilās degvielas patēriņu un stingru likumdošanu, kas ierobežo sēru saturošas degvielas izmantošanu. NOx un gaistošo organisko savienojumu emisijām vērojamas svārstības, ko ietekmējuši gan klimatiskie apstākļi, gan arī ekonomiskā situācija valstī. NH3 emisijām attiecīgajā laika periodā vērojama pieaugoša tendence, kas skaidrojama ar lopkopības attīstību valstī (skatīt 3.3.2.attēlu).8

7 Latvia’s National Inventory Report. Submission under UNFCCC and the Kyoto Protocol. 2014

8 Nacionālais ziņojums par vides stāvokli - 2008. - 2011.g. ar papildinājumiem par 2012. un 2013.gadiem

3.3.2. attēls Kaitīgo vielu izplūde atmosfērā no stacionāriem avotiem, tūkst. tonnu 2009.-2013.gados9

Kopumā kaitīgo vielu izplūde atmosfērā, salīdzinot 2013.gadu ar 2012. un 2011.gadu ir samazinājusies, 2013.gadā sasniedzot 36,8 tūkt. tonnas. Visu parametru vērtības, izņemot cieto daļiņu koncentrāciju un gaistošo organisko savienojumu, kas ir 2013.gadā palikuši nemainīgā līmenī, salīdzinot ar 2012.gadu, ir palikušas mazākas.

Svarīgākais CO2 emisiju avots 2012.gadā bija fosilā kurināmā sadedzināšana - 91,4%, tai skaitā enerģētikas nozarēs - 25,0%, apstrādes rūpniecībā un būvniecībā – 12,5%, transports

- 36,8%, citas nozares (lauksaimniecība, mežsaimniecība, u.c.) - 17,0%.

2012.gadā SO2 emisijas bija 2,39 Gg, no kuriem 80,9% ir attiecināmi uz enerģētikas sektoru un 19,1% uz rūpnieciskiem procesiem. Kopš 1990.gada līdz 2012.gadam kopējās SO2 emisijas ir samazinājušās par 97,7%. Samazinājums galvenokārt ir saistīts ar mazāku sēra saturu izmantojamā degvielā, kā arī pārslēgšanos no cieto un šķidro veidu kurināmā uz dabasgāzes un biomasu.

83,5% no kopējās NOx emisijas ir attiecināmi uz enerģētikas nozari un 16,4% ir radīti rūpnieciskos procesos. 2012.gadā, kopējais emisiju apjoms bija 34,87 Gg. Transporta sektors ir atbildīgs par 44,9% no kopējā NOx emisijām. Kopējās NOx emisijas no 1990.gadam līdz 2012.gadam ir samazinājušās par 58,2%. Galvenokārt samazinājums ir saistīts ar samazinātu kopējo degvielas patēriņu, ko izraisīja izmaiņas tautsaimniecībā, kā arī enerģijas efektivitāte un kontroles pasākumi, kā arī cietā un šķidrā kurināmā nomaiņa pret dabasgāzes un biomasas kurināmo.

2012.gadā kopējās CO emisijas bija 161,22 Gg, 96,9% no kuriem ir attiecināmi uz enerģētikas sektoru, kuriem dzīvojamā sektora apkure rada lielāko daļu no kopējām CO emisijas – 71,03%.

9 Centrālās statistikas pārvaldes dati, 2015.

2012.gadā kopējās NMGOS emisijas bija 53,08 Gg, no kurām enerģētikas sektorā (stacionārajām iekārtām) ir radīti 54,4%, šķīdinātāju un citu produktu lietošana rada aptuveni 41,6%, bet uz rūpniecības procesiem ir attiecināmi 3,3%. 10

Noturīgo organisko savienojumu emisiju gaisā nelielā apjomā rada arī fosilā kurināmā sadedzināšana katlumāju un krāšņu kurtuvēs. Šie savienojumi nokļūst arī ūdeņos un augsnē, rada lauksaimniecības produktu piesārņojumu, nonāk pārtikā un var uzkrāties dzīvajos organismos.

Likumdošana regulē smaku izplatību, tomēr nevēlamas smakas īslaicīgi novērojamas lokālās vietās, kur notiek rūpnieciskā vai lauksaimnieciskā ražošana. Būtisku gaisa piesārņojumu rada pārrobežu pārnese, tai skaitā, vairāki lieli stacionāri piesārņojuma avoti Latvijas robežas tuvumā.

3.3.2 Ūdens

Latvija ir bagāta ar ūdens resursiem, kas pilnībā nodrošina valsts vajadzības. Vairāk nekā 12 400 upju, ap 4000 ezeru un ūdenskrātuvju kopa aizņem 3,7 % valsts teritorijas. Neskatoties uz bagātajiem virszemes ūdens krājumiem (aptuveni 33-35 km3) un iespēju nodrošināt praktiski visu Latvijas teritorijas ūdensapgādi no pazemes ūdens avotiem (1,3 milj.m3/diennakti), ūdens krājumu taupīšana un to saprātīga izmantošana ir aktuāla vides problēma.

Latvijas pilsētās un lauku teritorijās ūdensapgādei galvenokārt izmanto pazemes ūdeni no urbumiem, raktām akām un avotiem. Dzeramā ūdens kvalitāte ūdens ņemšanas avotos, izņemot dzelzs saturu, atbilst ES standartiem, tomēr novecojušie ūdens sadales tīkli ietekmē dzeramā ūdens mikrobioloģisko un ķīmisko kvalitāti. Pēdējo 10 gadu laikā ir samazinājies ūdens patēriņš. Tas izskaidrojams ar rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas apjoma samazināšanos, kā arī ar ūdens patēriņa uzskaites ieviešanu, kas veicinājusi ūdens racionālu izmantošanu.

Ūdens ir vitāli nepieciešams visu dzīvo organismu eksistencei. Tādēļ ūdens kvalitātes pārvaldība ir nozīmīga vides aizsardzības un apsaimniekošanas joma. Visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, x.xx. Latvijā, ūdens kvalitātes pārvaldību un ūdens apsaimniekošanu nosaka Ūdens struktūrdirektīva 2000/60/EK (ŪSD). Tā nosaka kritērijus ūdensobjektu (ŪO) ekoloģiskās kvalitātes raksturošanai, kā arī nosaka mērķi līdz 2015.gadam sasniegt augstu vai vismaz labu ekoloģisko stāvokli visos dabiskajos ŪO, kā arī nepasliktināt sasniegto augsto vai labo ŪO stāvokli.

Ūdeņu aizsardzības jomā, kura ir viena no galvenajām prioritātēm Latvijas vides aizsardzības politikā, sasniegti labi rezultāti. Sekmīgi darbojas investīciju shēmas, ievērojami uzlabots stāvoklis notekūdeņu attīrīšanā. Labākas uzskaites un vidi saudzējošu tehnoloģiju ieviešanas rezultātā kopējais notekūdeņu daudzums valstī samazinājies divkārt, neattīrīto notekūdeņu īpatsvars samazinājies līdz 5% no kopapjoma.

3.3.2.1 Ūdensobjektu stāvoklis

Virszemes ūdens objektu kvalitāte

Upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāni ir reģionāla mēroga plānošanas dokumenti ūdeņu aizsardzības un ilgtspējas nodrošināšanai. Katram upju baseinu apgabalam tiek izstrādāts savs plāns 6 gadu periodam – Latvijā ir Daugavas, Gaujas, Lielupes un Ventas upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāni. 11

Virszemes ūdeņu monitorings laika periodā no 2009. līdz 2012.gadam veikts 199 monitoringa stacijās, kas neatbilst nepieciešamajam vides monitoringa programmā iekļautajam apjomam.12

ŪSD mērķis bija sasniegt labu ķīmisko un ekoloģisko stāvokli visos virszemes ūdeņos līdz 2015. gadam. Labai un augstai provizoriskajai ekoloģiskajai kvalitātei 2010.gada vasaras un rudens sezonā vidēji atbilst 50% no šajā periodā monitorētajiem ūdensobjektiem. Kopumā vislabākā virszemes ūdeņu provizoriskā ekoloģiskā kvalitāte 2010.gada vasaras – rudens sezonā bija Ventas upju baseinu apgabalā, kur 62% monitorētajiem ūdens objektiem bija augsta vai laba provizoriskā ekoloģiska kvalitāte. Daugavas upju baseinu apgabalā augsta vai laba provizoriskā ekoloģiska kvalitāte bija 50% ūdensobjektiem, Gaujas upju baseina apgabalā – 43%, Lielupes upju baseina apgabalā – 38% (skatīt 3.3.1. tabulu).

Augstas un labas kvalitātes prasībām 2010. gada vasaras un rudens sezonā atbilst 68% monitorēto upju ūdensobjektu. 19% ezeru ūdensobjektu atbilst Ūdens apsaimniekošanas likuma prasībām. Upēs problemātiskākais kvalitātes elements ir kopējais fosfors, bet ezeriem

– fitoplanktona kopējā biomasa, hlorofila koncentrācija, caurredzamība ar Seki disku un kopējais fosfors. Mazais ezeru ŪO īpatsvars ar labu kvalitāti skaidrojams ar sezonalitātes ietekmi – lielākā paraugu daļa ņemta vasaras sezonā, kad ir visaugstākā biomasas produktivitāte. 13

3.3.1.tabula Ūdensobjektu skaits ar augstu un labu provizorisko ekoloģisko kvalitāti no 2009. līdz 2012.gadam14

	2009.gads		2010.gads		2011.gads		2012.gads
	Ūdensobjektu skaits (ŪO)
	Ar labu un augstu kvalitāti	Kopējais monito- rētais gadā	Ar labu un augstu kvalitāti	Kopējais monito- rētais gadā	Ar labu un augstu kvalitāti	Kopējais monito- rētais gadā	Ar labu un augstu kvalitāti	Kopējais monito- rētais gadā
Daugavas UBA**	15 (26% no ŪO)	57	8	16	7	24	5	33
Gaujas UBA	6 (50% no ŪO)	12	3	7	3	10	7	16
Lielupes UBA	3 (25% no ŪO)	12	3	8	5	8	6	7

11 2010.gads - ŪSD 13.panta ziņojumi "Upju baseinu apsaimniekošanas plāni"

12 Gala pārskats (ziņojums) par Vides monitoringa programmas pamatnostādnēs 2009.-2012.gadam noteikto uzdevumu izpildi

13 turpat

Ventas UBA

11 (31% ŪO)

Latvijā

kopā

116

Sezonas, kurās veikts monito- rings

Ziema, pavasaris, vasara (ne visiem parametriem)

Vasara, rudens

Pavasaris, vasara, rudens

**Upju baseinu apgabals

2013.gadā virszemes ūdeņu kvalitātes novērojumu dati pieejami par 126 monitoringa stacijām, kas atrodas 62 upju un 53 ezeru ūdensobjektos (vienā ūdensobjektā var atrasties vairākas monitoringa stacijas). Apsekojumu skaits ir bijis 4-12 reizes gadā, aptverot visas sezonas. Apsekoto ūdensobjektu un monitoringa staciju skaits pa upju baseinu apgabaliem ir redzams 3.3.2. tabulā.

3.3.2.tabula 2013.gadā apsekoto ūdensobjektu un staciju skaits upju baseinu apgabalos15

UBA	Kategorija	Apsekoti 2013.g.	% no ŪO kopskaita
Daugavas	upju ŪO	19 ŪO (22 stacijas)	30%
Daugavas	ezeru ŪO	29 ŪO (30 stacijas)	16%
Gaujas	upju ŪO	12 ŪO (13 stacijas)	27%
Gaujas	ezeru ŪO	9 ŪO (9 stacijas)	26%
Lielupes	upju ŪO	14 ŪO (17 stacijas)	44%
Lielupes	ezeru ŪO	3 ŪO (3 stacijas)	23%
Ventas	upju ŪO	17 ŪO (19 stacijas)	28%
Ventas	ezeru ŪO	12 ŪO (13 stacijas)	40%

Prioritārie zivju ūdeņi

Prioritārie zivju ūdeņi ir saldūdeņi, kuros nepieciešams veikt ūdens aizsardzības vai ūdens kvalitātes uzlabošanas pasākumus, lai nodrošinātu zivju populācijai labvēlīgus dzīves apstākļus. Prioritārie zivju ūdeņi noteikti 12.03.2002. MK noteikumos Nr. 118 „Noteikumi par virszemes un pazemes ūdeņu kvalitāti” 2.1 pielikumā, savukārt to ūdens kvalitātes normatīvi noteikti šo noteikumu 3. pielikumā. Pavisam Latvijā ir 123 upes un upju posmi, kā arī 45 ezeri, kas ir noteikti par prioritārajiem zivju ūdeņiem.

Prioritāro zivju ūdeņu noteikšanu un aizsardzību līdz 2014.gada 1.janvārim pieprasīja Direktīva 2006/44/EK par saldūdeņu kvalitāti, ko nepieciešams aizsargāt vai uzlabot nolūkā atbalstīt zivju dzīvi. Sākot ar 2014.gada 1.janvāri, Direktīvas 2006/44/EK prasības ir

pārņemtas ar Ūdens Struktūrdirektīvu, un saskaņā ar Ūdens Struktūrdirektīvas prasībām līdzšinējais aizsardzības līmenis šiem ūdeņiem jāsaglabā.16

Prioritāros zivju ūdeņus iedala lašveidīgo zivju ūdeņos, kuros dzīvo vai kuros iespējams nodrošināt lašu (Salmo salar), taimiņu un strauta foreļu (Salmo trutta), alatu (Thymallus thynallus) un sīgu (Coregonus) eksistenci, un karpveidīgo zivju ūdeņos, kuros dzīvo vai kuros iespējams nodrošināt karpu dzimtas (Cyprinidae) zivju, kā arī līdaku (Esox lucius), asaru (Perca fluviatilis) un zušu (Anguilla anguila) eksistenci. Lašveidīgo zivju upes raksturo liels straumes ātrums (liels kritums), krāčainums, akmeņaina gultne, noēnojums, zemāka ūdens temperatūra; ezerus raksturo liels dziļums, salīdzinoši mazs aizaugums. Karpveidīgo zivju upes raksturo mazāks straumes ātrums (mazs kritums), smilšaina/dūņaina grunts, augstāka ūdens temperatūra; ezerus raksturo mazāks dziļums, bieži lielāks aizaugums.

No 2013.gadā apsekotajām virszemes ūdens kvalitātes monitoringa stacijām 64 atrodas upju posmos vai ezeros, kas ir noteikti par prioritārajiem zivju ūdeņiem. Šīs stacijas reprezentē 42 upju ūdensobjektus un 13 ezeru ūdensobjektus (vienā ūdensobjektā var atrasties vairākas monitoringa stacijas). 3.3.3.attēlā parādīts 2013.x. xxxxxxxx prioritāro zivju upju posmu un ezeru skaits katrā upju baseinu apgabalā.

3.3.3. attēls. Prioritāro zivju ūdeņu (upju posmi un ezeri) kopskaits UBA un 2013.gadā apsekoto upju posmu un ezeru skaits17

No MK noteikumos Nr.118 3.pielikumā uzskaitītajiem parametriem, kuriem ir noteikti ūdens kvalitātes normatīvi (robežlielumi un/vai mērķlielumi) prioritāro zivju ūdeņu aizsardzībai, 2013.g. valsts ūdens kvalitātes monitoringa programmā ir ietverti 10 parametri: amonija slāpeklis N/NH4, bioķīmiskais skābekļa patēriņš BSP5, cinks Zn, izšķīdušais skābeklis O2, kopējais fosfors Pkop, nejonizētais amonjaks NH3, nitrītu slāpeklis NO2, pH, suspendētās vielas un varš Cu. Daļa parametru (fenolu indekss, naftas produktu ogļūdeņražu indekss) 2013.gadā ir noteikti sedimentos.

16 Water Framework Directive Reporting Guidance 2016 (v.4.0, 07.07.2014.), 108.lpp.

Saskaņā ar MK noteikumu Nr.118 11.pantu, lielākai daļai šo noteikumu 3.pielikumā uzskaitīto parametru atbilstība prioritāro zivju ūdeņu kvalitātes prasībām ir nodrošināta, ja prasībām atbilst 95% paraugu (pie paraugu ņemšanas biežuma 12 reizes gadā). Ja paraugus ņem retāk nekā 12 reizes gadā, prasībām jāatbilst visiem paraugiem. Izšķīdušā skābekļa koncentrācijas robežlielums ir 9 mg/l 50% ūdens paraugu lašveidīgo zivju ūdeņos un 7 mg/l 50% ūdens paraugu karpveidīgo zivju ūdeņos; savukārt izšķīdušā skābekļa koncentrācijas mērķlielumi ir noteikti atsevišķi 50% un 100% paraugu lašveidīgo un karpveidīgo zivju ūdeņos.

Robežlielumu pārsniegumi atsevišķiem parametriem tika konstatēti 12 stacijās; visbiežāk konstatēti izšķīdušā skābekļa koncentrācijas robežlieluma pārsniegumi lašveidīgo zivju ūdeņos. Nepietiekami skābekļa apstākļi konstatēti Ventas upju baseinu apgabalā. Gadījumu skaits, kad nav sasniegti prioritāro zivju ūdeņu kvalitātes mērķlielumi, ir lielāks - pārsvarā neatbilstību mērķlielumiem uzrāda amonija NH4 un nitrītjonu NO2 koncentrācijas. Robežlielumu vai mērķlielumu pārsniegumi smagajiem metāliem (cinks Zn, varš Cu) 2013.gadā nav konstatēti. 18

Pazemes ūdeņi

Kopējie pazemes ūdeņu ekspluatācijas krājumi pazemes ūdeņu atradnēs uz 2010.gada 31.decembri tika novērtēti 1104 379 m3/d, no tiem 991 377 m3/d ir saldūdeņi (saldūdeņi, sulfātu saldūdeņi un hlorīdu saldūdeņi), kuri izpētīti, lai nodrošinātu iedzīvotājus ar dzeramajiem ūdeņiem, un 113 002 m3/d – iesāļūdeņi, sāļūdeņi un sālsūdeņi, kas izpētīti, lai izmantotu minerālūdeņu ražošanai un ārstnieciskajām vajadzībām. Kopējie saldūdens krājumi novērtēti 187 atradnēs, bet 2010.gadā tika izmantotas 144 atradnes, kurās krājumi aprēķināti 620 816 m3/d. Ūdeņi ar paaugstinātu mineralizāciju novērtēti 87 atradnēs, bet 2010.gadā ieguve notika 7 atradnēs, kur krājumi aprēķināti 3 943 m3/d.

Attiecībā uz pazemes ūdensobjektu kvalitatīvā stāvokļa (ķīmiskais stāvoklis) noteikšanu monitorings tika veikts tikai līdz 2009.gada 1.augustam, jo valsts finansējuma trūkuma dēļ šī monitoringa izpilde turpmākajā periodā nenotika.

2013.gada 1.janvārī kopējie spēkā esošie krājumi 293 pazemes ūdeņu atradnēs ir 1 052 590 m3/d, no tiem saldūdeņi veido 89%, bet ūdeņi ar paaugstinātu mineralizāciju 11%. 2012.gadā kopējie saldūdens Krājumi ir 939 588 m3/d (209 atradnēs), no kuriem tiek izmantoti 65% jeb 613 671 m3/d 177 pazemes ūdeņu atradnēs. Saldūdeņu ieguves mērķis ir ūdensapgāde un dzeramā ūdens ražošana. Kopējie pazemes ūdeņu ar paaugstinātu mineralizāciju Krājumi ir 113 002 m3/d (Krājumi spēkā 84 atradnēs), no kuriem izmantoti tiek 4% jeb 4 313 m3/d deviņās pazemes ūdeņu atradnēs. Ūdeņus iegūst ar mērķi izmantot ārstnieciskajām procedūrām un/vai minerālūdeņu xxxxxxx.00

3.3.3. tabulā ir apkopoti apstiprinātie un akceptētie pazemes ūdens krājumi un atradņu skaits 2008.-2012.gados.

18 LVĢMC pārskats par virszemes un pazemes ūdeņu kvalitāti 2013. gadā. Rīga, 2014.

19 LVĢMC Pazemes ūdeņu krājumu bilance par 2012.gadu

Saldūdens krājumus veido līdz 1997.gadam apstiprinātie un pēc 1997.gada akceptētie krājumi atradnēs. Akceptēto pazemes ūdens krājumu apjoms 2011.gadā ir palielinājies par 1,4 milj.m3. Vislielākais pazemes ūdens krājumu apjoma pieaugums novērojams Daugavas baseinā un Gaujas baseinā, bet lielākais atradņu skaita pieaugums Daugavas baseinā. Atradņu skaits, kurās 2011.gadā izmantoti aprēķinātie un akceptētie krājumi, pieaudzis par 10 atradnēm, bet kopējais izmantoto krājumu apjoms ir samazinājies par 5 milj.m3. Lielākais izmantoto krājumu apjoma pieaugums novērots Gaujas baseinā, taču atradņu skaits nav mainījies.

3.3.3.tabula Apstiprinātie un akceptētie pazemes ūdens krājumi atradnēs (milj.m3)

	Daugavas UBA	Gaujas UBA	Lielupes UBA	Ventas UBA	Kopā Latvijā
2008	196,9	45,5	37,6	60,3	340,3
atradņu skaits	77	31	26	27	161
2009	204,2	48,2	38,4	59,2	350,0
atradņu skaits	80	35	28	30	173
2010	213,2	49,9	39,1	59,6	361,8
atradņu skaits	87	38	30	32	187
2011	223,2	41,5	38,1	59,4	363,2
atradņu skaits	95	38	34	33	200
2012	208,7	42,2	36,5	56,5	343,9
atradņu skaits	98	41	35	35	209

Pazemes ūdeņu ekspluatācijas krājumi uz 2014.gada 1.janvārī tika aprēķināti pa kategorijām: saldūdens, sulfātu saldūdens, hlorīdu saldūdens.

Saldūdens krājumi 2014.gada 1.janvārī bija spēkā 198 pazemes ūdeņu atradnēs un to kopējais apjoms ir 863,496 tūkst. m3 /d. No tiem izmantotie Krājumi veido 537,111 tūkst. m3

/d (tajā skaitā apstiprinātie – 20,200 tūkst. m3 /d un akceptētie – 516,912 tūkst. m3 /d), bet neizmantotie krājumi ir 326,385 tūkst. m3 /d (no tiem apstiprinātie – 209,435 tūkst. m3 /d; akceptētie – 116,950 tūkst. m3 /d). 2013.gadā saldūdeņus ieguva 165 pazemes ūdens atradnēs, 33 saldūdens atradnes netiek izmantotas, bet 14 saldūdens atradnēs netika izmantoti atsevišķi ūdens horizonti.

Sulfātu saldūdens krājumi 2014.gada 1.janvārī bija spēkā 21 pazemes ūdeņu atradnē ar kopējo apjomu 79,927 tūkst. m3 /d (no kuriem apstiprinātie – 5,340 tūkst. m3 /d; akceptētie – 74,587 tūkst. m3 /d). 2013.gadā tika izmantotas visas sulfātu saldūdens atradnes.

Hlorīdu saldūdens krājumi 2014.gada 1.janvārī bija spēkā un tika izmantoti vienā pazemes ūdeņu atradnē „Sauriešu kombināts” un akceptētie krājumi sastādīja 0,735 tūkst. m3 /d.

3.3.4.tabula Saldūdens, sulfātu saldūdens un hlorīdu saldūdens ekspluatācijas krājumi uz 01.01.2014. 20

Pazemes ūdeņu krājumi	Krājumu daudzums, tūkst. m3 /d
Pazemes ūdeņu krājumi	01.01.2014	Izmantotie 2013.gadā	Neizmantotie 2013.gadā
Apstiprinātie	234,975	25,540	209,435
Akceptētie	709,184	592,234	116,950
Kopējie	944,159	617,774	326,385
Atradņu skaits	217	184	33

Kopējie saldūdens (saldūdens, sulfātu saldūdens un hlorīdu saldūdens) krājumi 2014.gada 1.janvārī bija spēkā 217 pazemes ūdeņu atradnēs, no kurām trīs atradnēs (Liepājas metalurgs (Brīvības iela), Aistere un Otaņķi) iegūst gan saldūdeņus, gan sulfātu saldūdeņus,

33 atradnes netiek izmantotas, 14 atradnēs netiek izmantoti atsevišķi ūdens horizonti. 2013.gadā kopējie saldūdens krājumi sastādīja 944,159 tūkst. m3 /d, no kuriem netika izmantoti 326,385 tūkst. m3 /d jeb 35% no kopējiem spēkā esošajiem saldūdens krājumiem. Saldūdeņu ieguves mērķis ir ūdensapgāde un dzeramā ūdens ražošana.

Jūras vides stāvoklis

Latvijas Republikas tiesību aktos JSD tika pārņemta ar 2010. gada 28. oktobra Jūras vides aizsardzības un pārvaldības likumu (turpmāk- JVAPL) un ar 23.11.2010. MK Noteikumiem Nr.1071 ‘’Prasības jūras vides stāvokļa novērtējumam, laba jūras vides stāvokļa noteikšanai un jūras vides mērķu izstrādei’’. JVAPL mērķis ir nodrošināt Latvijas jūras vides aizsardzību un pārvaldību, lai līdz 2020.gadam panāktu un saglabātu labu jūras vides stāvokli, veicinātu jūras ilgtspējīgu izmantošanu.

Veicot jūras vides stāvokļa novērtēšanu, izmantojot uz tā izstrādes brīdi pieejamos datus un informāciju, tika konstatēts, ka lielā daļā gadījumu jūras vides stāvoklis neatbilst laba vides stāvokļa definīcijai un atsevišķos gadījumos vides mērķus un atbilstošos rādītājus nav iespējams noteikt kvantitatīvi. Vienlaikus jāatzīmē, ka par vairākiem laba vides stāvokļa kritērijiem informācijas trūkst vai arī tā ir nepietiekoša jūras novērtējuma veikšanai, tai skaitā pārrobežu ietekmes uz Latvijas jūras ūdeņiem novērtēšanai.

Eitrofikācijas novērtēšanai tradicionāli tiek izmantotas ziemas neorganiskā slāpekļa, ziemas neorganiskā fosfora, vasaras hlorofila a koncentrācijas un ūdens caurspīdība – Seki dziļums. Salīdzinoši nesen tika izstrādātas arī mērķa vērtības vasaras fitopanktona biomasai.

Apskatot eitrofikācijas indikatorus jāatzīmē, ka neorganiskā slāpekļa (DIN) un neorganiskā fosfora (DIP) koncentrācijas ir ar mazāku ietekmi uz jūras vides stāvokļa novērtējumu, jo biežāk N:P attiecībai, nevis absolūtajām vērtībām, ir lielāka ietekme uz ekosistēmu. Savukārt hlorofila a un fitoplanktona biomasas indikatoriem ir lielāka ietekme uz jūras vides stāvokļa

20 LVĢMC Pazemes ūdeņu krājumu bilance par 2013.gadu

novērtējumu. Tāpat liela ietekme vides stāvokļa novērtējumā ir Seki dziļumam, jo tas tieši raksturo piekrastes daļā sastopamo augu vides stāvokli. Salīdzinot pārskata periodā novērotās vidējās DIN un DIP koncentrācijas pa apakšbaseniem ar šiem baseiniem attiecīgi noteiktajiem mērķa lielumiem, var konstatēt, ka praktiski visos rajonos, izņemot DIN Baltijas jūras atklātajā daļā, novērotie apskatītā perioda vidējie lielumi pārsniedz mērķa vērtības. Pie tam, var novērot sakarību, ka apakšreģioni (Baltijas jūras dienvidaustrumu atklātais akmeņainais krasts un Rīgas līča mēreni atklātais akmeņainais krasts), kurus tieši ietekmē upju ietece, uzrāda būtiskākas novirzes no mērķa lielumiem, nekā tie apakšreģioni, kurus upju ietece tieši neietekmē. Bez tam, ir jāatzīmē, ka apakšreģionu “Baltijas jūras dienvidaustrumu atklātais akmeņainais krasts” ietekmē Nemunas (Lietuva) jūrā ienestie ūdeņi, kas šajā apakšreģionā nonāk pārrobežu pārneses veidā.

Līdzīgi kā DIN un DIP gadījumā, arī hlorofila a koncentrācijas un fitopanktona biomasas rādītāji gandrīz visos apakšreģionos pārsniedz mērķa lielumus. Šeit gan ir novērojamas zināmas atšķirības, jo fitoplanktona biomasas indikators uzrāda labu vides stāvokli divos apakšreģionos, bet hlorofila a koncentrācija to neuzrāda. Šai gadījumā precīzāks novērtējums tomēr ir iespējams izmantojot fitoplanktona biomasas vērtības, jo hlorofils, lai arī reprezentē aļģu biomasu, tomēr variē plašā amplitūdā atkarībā no aļģu sabiedrībā pārstāvēto sugu sastāva un procentuālās attiecības.

Arī novērtējot Latvijas jūras ūdeņus pēc Seki dziļuma, jāsecina, ka praktiski visos apakšreģionos noteiktās mērķa vērtības nav sasniegtas. Izņēmums ir apakšreģions “Baltijas jūras dienvidaustrumu atklātais smilšainais krasts”, kur novērtējuma periodā konstatētā vidējā Seki dziļuma vērtība sakrīt ar noteikto mērķi. Tas, ņemot vērā arī fitoplanktona biomasas indikatoru, ļauj secināt, ka šis apakšreģions var tikt klasificēts kā “labā stāvoklī esošs”.

Kaitīgo vielu mērījumi ģeogrāfiskais tvērums ir nepietiekams, lai novērtēto to līmeņus visos izdalītajos apakšrajonos. Tomēr, novērtējot kaitīgo vielu līmeņus tiem apakšrajoniem, kuros ir pieejami mērījumu rezultāti, var secināt, ka tikai dzīvsudrabs trīs apakšrajonos pārsniedz reglamentētos līmeņus. Novērotās kadmija koncentrācijas arī ir augstākas par reglamentētajām trīs apakšrajonos, tomēr to nevar uzskatīt par pārkāpumu, jo mērījumi ir veikti zivju aknās, kur uzkrāšanās faktors ir daudz augstāks par muskuļiem. Tāpēc, lai veiktu korektu novērtējumu, ir nepieciešams veikt mērījumus arī zivju muskuļos un tad iegūtos lielumus salīdzināt ar reglamentētajām koncentrācijām.21

Avārijas

VVD Statistiskajā atskaite par avāriju situācijām, kas saistītas ar vides piesārņošanu 2013.gadā ir reģistrējis 119 avārijas situācijas (2012. gadā – 90, 2011. gadā – 59). Vairums avārijas situāciju ir saistītas ar bīstamo kravu transportu pa jūru, dzelzceļu, autoceļiem un cauruļvadiem: nesankcionētas pieslēgšanās pie naftas produktu cauruļvadiem; dzelzceļa cisternu metinājumu šuvju plīsumi, noliešanas lūku bojājumi; ūdens objektu piesārņošana no apkalpes neuzmanības dēļ vai tehniskas kļūmes kravas operāciju laikā; satiksmes negadījumi uz autoceļiem; naftas produktu noplūdes Baltijas jūrā Būtiņģes terminālā; avārijas

situācijas uzņēmumos – naftas produktu noplūdes no uzglabāšanas tvertnēm, ugunsgrēki; nezināmas izcelsmes ūdenstilpju piesārņojuma gadījumi.

Naftas produktu noplūdes ostu akvatorijās un jūrā, upēs 2007.-2013.gados ir attēlota 3.3.4.attēlā.

3.3.4. attēls Avāriju skaits ar naftas produktu noplūdi ostu akvatorijās un jūrās, upēs 22

Kopumā 2011. gadā jūras teritorijā un ostu akvatorijās konstatētas nelikumīgi novadītais naftas produktu kopējais daudzums sasniedza 1109,85 kg (~5,47 m3) , kas ir 1,65 reizes vairāk nekā 2010.gadā. Gandrīz 90% gadījumu naftas produkti tiek novadīti jūrā apzināti ekonomisku apsvērumu dēļ, un tikai 10% gadījumu ir saistīti ar avārijām un atbildīgo personu nolaidību. 23

3.3.2.2 Ūdens saimniecība

Tautsaimniecībā izmantotais ūdens Latvijā tiek ņemts kā no virszemes, tā no pazemes avotiem. Tiek uzskaitīts tikai tas ūdens, kas tiek paņemts no piesārņojošās darbības vai ūdens resursu lietošanas atļaujās reģistrētām ņemšanas vietām. Ūdens daudzums, kas tiek izmantots, neizņemot to no ūdenstilpes (piemēram, hidroelektrostaciju darbināšanai vai ūdens līmeņa regulēšanai hidrotehniskajās būvēs), šajā ņemšanas statistikā netiek uzskaitīts. Arī lietus ūdens (nokrišņi) te netiek ieskaitīti.

Statistikas dati liecina, ka izmantošanai tautsaimniecībā tiek ņemti galvenokārt pazemes ūdeņi, kuru ņemšanas apjomi ir apmēram 2 reizes lielāki par virszemes ūdeņu ņemšanas apjomiem – vidēji gadā 216 miljoni m3 pazemes ūdeņu pret 102 miljoniem m3 virszemes ūdeņu. Pēdējo 4 gadu periodā nevar novērot izteiktas ņemtā ūdens apjoma samazināšanās vai pieauguma tendences.

Ūdens ņemšana pa tautsaimniecības nozarēm tiek uzskaitīta, izmantojot saimnieciskās darbības NACE 2. redakcijas klasifikāciju, kura ļauj izdalīt lielākās nozaru grupas – lauksaimniecību, rūpniecību, komunālo saimniecību un pārējās nozares (tirdzniecība, transports, pakalpojumi u.c.).

22 VVD statistiskie dati par avārijas situācijām par 2007., 2008., 2009., 2010., 2011., 2012. un 2013.gadiem

23 VVD 2011.gada pārskats

Statistikas dati liecina, ka virszemes ūdeņu ņemšana notiek galvenokārt komunālo pakalpojumu nodrošināšanai, taču pēc apjomiem arī lauksaimniecība un rūpniecība veido salīdzināmu ieguldījumu šī dabas resursa izmantošanā. Virszemes ūdens apjomi, kas tiek ņemti izmantošanai pārējās nozarēs, ir nenozīmīgi.

Pazemes ūdeņu ņemšanā nozaru griezumā arī dominē komunālo pakalpojumu nodrošināšana, un šeit daudz jūtamāk parādās pārējo nozaru ieguldījums. Rūpniecības un lauksaimniecības ieguldījums pazemes ūdeņu ņemšanā ir salīdzinoši neliels (skatīt 3.3.5. attēlu). 24

3.3.5. Ūdens ņemšana pa tautsaimniecības nozarēm (milj. m3gadā)

3.3.2.3 Peldvietas

Ūdens kvalitāte tiek noteikta atbilstoši 2010.gada 6.jūlija Ministru kabineta noteikumiem Nr.608 „Noteikumi par peldvietu ūdens monitoringu, kvalitātes nodrošināšanu un prasībām sabiedrības informēšanai”. Latvijas oficiālo peldvietu saraksts, kurās peldas vietējiem apstākļiem liels cilvēku skaits, ir apstiprināts ar 2012.gada 10.janvāra Ministru kabineta noteikumiem Nr.38. „Peldvietas izveidošanas un uzturēšanas kārtība”. Saskaņā ar Eiropas Savienības un nacionālo normatīvo aktu prasībām peldvietas kvalitāte tiek vērtēta pēc četru secīgu peldsezonu visiem ūdens mikrobioloģisko analīžu datiem.

Latvijas peldvietu novērtējums, ņemot vērā visus četru peldsezonu datus par 2010.- 2013.gadu, veikts otro reizi (pirms tam 2008. - 2011.gadiem). 2013.gadā Latvijā bija 45 oficiālās peldvietas, novērtējumam pietiekams datu apjoms bija par visām 45 peldvietām. No tām pietiekama ūdens kvalitāte bija konstatēta 5 peldvietās – visas no tām ir jūras peldvietās. Laba ūdens kvalitāte bija konstatēta 10 peldvietās – 8 no kurām ir jūras peldvietas un pa vienai upēs un ezeros. Izcila ūdens kvalitāte ir konstatēta 30 peldvietās – 19 no tām ir jūras peldvietas, 10 no tām ir ezeru peldvietas un viena ir upes peldvieta. Tā kā iepriekšējā

24 Nacionālais ziņojums par vides stāvokli - 2008. - 2011., ar papildinājumu par 2012. un 2013.gadiem

periodā bija vairākas peldvietas, kuru kvalitāte tika iedalīta kā zema un pietiekama, var spriest par pastāvošiem riska faktoriem, kas epizodiski ūdens kvalitāti var pasliktināt.

3.3.2.4 Plūdu risks

Klimata pārmaiņu rezultātā plūdu gadījumi visā pasaulē ir kļuvuši gan biežāki, gan ekstremālāki un postošāki. Neskatoties uz to, ka plūdi ir dabas parādība, kas nav novēršama, cilvēka rīcības un klimata pārmaiņu ietekmē palielinās plūdu rašanās varbūtība un plūdu negatīvās sekas. Plūdu apdraudēto teritoriju izpētes trūkums un nerēķināšanās ar tām, bieži noved pie katastrofālām sekām. Šo teritoriju apzināšana ir valstiski nozīmīgs process ne tikai lai pasargātu cilvēku dzīvības un cilvēku radīto saimniecisko vidi, bet arī no dabas resursu racionālas apsaimniekošanas un vides daudzveidības saglabāšanas viedokļa.

Pašlaik Latvijā visvairāk pētīti ir ar HES darbību saistītie riski un pavasara palu riski, tai skaitā saistībā ar ledus sastrēgumu rašanos. Līdz šim nepietiekama uzmanība pievērsta jūras krastam un upju grīvām saistībā ar vēja radītajiem uzplūdiem, kas pastiprinās ar katru gadu klimata pārmaiņu rezultātā un rada aizvien lielākus draudus.

VARAM sagatavotajā un 2002.gadā publiskotajā Latvijas Nacionālā plānojuma pārskatā par valsts teritorijas izmantošanu Latvijā ir uzskaitīti 200 tūkstoši hektāri applūstošo teritoriju, kas veido 3% valsts teritorijas. Daļā no šīs teritorijas iespējami katastrofāli plūdi. Applūstošajās teritorijās atrodas ievērojamas lauksaimniecības teritorijas, apdzīvoto vietu teritorijas ar salīdzinoši lielu iedzīvotāju blīvumu un infrastruktūru, uzbūvētas lielas hidrotehniskās būves (piemērām, Daugavas HES kaskāde) un polderu sistēmas u.c.

Plūdu apdraudētās teritorijas pēc to izcelsmes Latvijā iedalāmas divās pamata grupās:

dabiskās (ar plūdu vai jūras uzplūdu) apdraudētās teritorijas, kuras tiek appludinātas dabas apstākļu ietekmes rezultātā.

Šīs kategorijas teritorijas ir apzinātas Latvijas līdzenumos: palieņu teritorijas, kas ir upes vai ezera ielejas daļa, kura applūst palu vai plūdu gadījumā un jūras uzplūdu apdraudētas teritorijas, kur stipru vēju laikā notiek jūras ūdeņu ieplūšana upju ietekās un piejūras ezeros, kā arī jūras krastu erozija un ar to saistīta applūšana. Jūras uzplūdu rezultātā tiek paaugstināti ūdens līmeņi daudzu upju grīvās un to lejtecēs. Lielākās no tām ir: Sakas, Užavas, Ventas, Lielupes, Daugavas, Gaujas, Salacas upju grīvas un to lejteces. Jūras uzplūdu rezultātā tiek paaugstināti ūdens līmeņi arī daudzos lagūnu tipa ezeros un ar tiem hidrogrāfiski saistītajos ezeros: Papes, Liepājas, Engures, Babītes, Kaņiera, Baltezera, Ķīšezera u.c.

Plūdu riskam pakļautās palieņu platības ir visos Latvijas lielāko upju baseinos: Bārtas, Užavas, Sakas, Lielupes, Lubānas zemienē, Daugavas senlejā, Gaujas lejtecē, Salacas un citu ūdens teču līdzenumos.

Līdzīga situācija ir arī lielākiem Latvijas ezeriem, kuru piegulošās platības tiek pakļautas plūdu riskam. Starp 16 Latvijas lielākajiem ezeriem ar virsmas laukumu ~ 1000 ha plūdu apdraudējumu var radīt: Liepājas, Engures, Kaņieris, Ķīšezers, Burtnieks un Sīvers.

Mākslīgās - cilvēku radītās (antropogēni izraisītās) appludinātās vai appludinājuma ietekmētās teritorijas, kuras saistītas ar ūdeņu dabiskā režīma mākslīgām izmaiņām. Tās ir upju gultnes vai krasta, kā arī ezeru tipa ūdenskrātuves; polderu teritorijas, ja netiek ievērota

to uzturēšana tehniskā kārtībā, kā arī pareiza uzraudzība un ekspluatācija; HES un citu mākslīgu uzpludinājumu teritorijas.

Upju gultnēs ar ūdens līmeni regulējošām būvēm pamatā ir saistītas mazo HES ūdenskrātuves. Pašreiz lielākās upēs straumes ātruma samazināšanās rezultātā augšpus ūdenskrātuvēm var veidoties sastrēgumi ledus iešanas laikā, ko izraisa vižņu veidošanās. Tas izraisa iespējamību teritoriju applūšanai augšpus ūdenskrātuvei.

Dažādu mērķu īstenošanas nolūkā, no 16 Latvijā esošajiem lielākajiem ezeriem ar virsmas laukumu ~1000 ha regulēti ar ūdens līmeņa regulējošajām hidrotehniskajām būvēm ir 6 ezeri. Kā ezeru tipa ūdenskrātuves var atzīmēt 2 ezerus: Rušonu un Rāznas ezeru, bet Lubāns, Alūksnes, Babītes un Papes ezeri ir pēc nolaišanas atjaunoti, izmantojot viena vai otra veida hidrotehniskās būves.

Atzīmējams, ka šo ezeru ūdens līmeņa regulējošo būvju ekspluatācijas noteikumi tiek saskaņoti ar dabisko svārstību intervālu un applūduma teritorija nav pieļaujama lielāka kā dabiskā režīmā. Tomēr plūdu risks pastāv situācijā, ja netiek ievērota pirms plūdu vai palu ezera līmeņa pazemināšana līdz rekomendētajai atzīmei, kas garantētu plūdu pieteces uzkrāšanu ezerā, nepārsniedzot ezeram noteikto maksimālo līmeni.25

3.3.3 Zeme

3.3.3.1 Zemes resursi

Zemes izmantošanu var apskatīt atkarībā no lietošanas mērķa, kas atspoguļo zemes īpašuma vai izmantošanas saimniecisko specializāciju, un lietošanas veida, kas atspoguļo zemes gabala reālo izmantošanu – dabisko pamatni, apbūvi u.tml. No 64,6 tūkst. km2 lielās Latvijas teritorijas lielākās platības aizņem meži un lauksaimniecības zemes. To kopējais īpatsvars ir bijis samērā pastāvīgs pēdējo sešdesmit gadu laikā – mazliet vairāk nekā 80%. Uz 2013. gada sākumu mežu platības aizņēma 46,4% no Latvijas kopplatības, lauksaimniecībā izmantojamā zeme – 37,1%, ūdeņi – 3,8%, purvi – 3,7% krūmāji 1,7%, pagalmi 1,5%, ceļi 2,1%, bet pārējās zemes – 3,7%.26 Saistībā ar zemo apdzīvojuma blīvumu Latvijā ir zems apbūves īpatsvars zemes lietošanas veidos.27

3.3.3.2 Augsnes kvalitāte

Augsnes kvalitāti un tās spēju pretoties degradācijas procesu attīstībai būtiski ietekmē augsnes fizikālās īpašības. Augsnes fizikālās īpašības ir viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē auglību, tāpat arī ietekmē bioloģiskās daudzveidības saglabāšanas un vides kvalitātes nodrošināšanas funkcijas, kā arī nosaka vairāku augsnes degradācijas veidu intensitāti.

Viens no faktoriem, kas izraisa augsnes negatīvās pārmaiņas, ir augsnes, ūdeņu un atmosfēras piesārņojums no ķimizācijas līdzekļiem – dažāda veida pesticīdiem un

25 Plūdu riska novērtēšanas un pārvaldības nacionālā programma 2008.-2015.gadam

26 VZD, LR administratīvo teritoriju un teritoriālo vienību zemes pārskats uz 2013.gada 1.janvāri

27 Nacionālais ziņojums par vides stāvokli - 2008. - 2011., ar papildinājumu par 2012. un 2013.gadiem

minerālmēsliem, notekūdeņiem, notekūdeņu dūņām, rūpniecības atkritumiem u.c. produktiem, kuru izmantošana var tikt uzskatāma par būtisku augsnes ilgtspējīgās izmantošanas limitējošo faktoru. Šo pasākumu negatīvo ietekmi var raksturot dažādos aspektos, viens no kuriem ir siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisija.28

Augsnes un grunts piesārņojums veidojas cilvēka saimniecisko darbību rezultātā. Par augsnes un grunts piesārņojuma avotiem var uzskatīt būtiskus punktveida piesārņojuma avotus. Latvijā uz 2011.gadu Piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu reģistrā ir iekļautas 243 piesārņotās vietas. Platība ir novērtēta 219 vietām, ar kopējo platību ir - 2249 ha.

Piesārņoto vietu sadalījums pa tipiem:

Ražošanas objekti – 54 Naftas bāzes un DUS – 103

Atkritumu izgāztuves un notekūdeņu apstrādes iekārtas – 41 Lauksaimniecības objekti – 7

Militārie objekti – 7

Transporta objekti (noliktavas, dzelzceļš utt.) - 27 Avārijas vietas – 3

Ķīmiskās tīrītavas – 1

Piesārņoto un potenciāli piesārņoto vietu reģistrā ir iekļautas 2654 potenciāli piesāŗnotās vietas. Tikai nelielai daļai no tām ir novērtēta platība.29

3.3.3.3 Mežsaimniecība

Kopš 2009.gada meža resursu raksturošanai Latvijā tiek izmantoti Meža resursu monitoringa dati. Meža resursu monitoringu Nacionālā meža monitoringa ietvaros veic Latvijas valsts mežzinātnes institūts „Silava”, viens monitoringa cikls ilgst piecus gadus. Pirmais meža resursu monitoringa cikls ir noslēdzies 2009.gadā, bet otrais noslēdzies 2013.gadā. Ņemot vērā meža resursu monitoringa cikla periodu, meža resursu izmaiņas laika periodā no 2008.g.-2013.g. ir zināmas, un saskaņā ar to, kopējās meža platības sastāda 3232 tūkst.ha, no kuriem 922 tūkst.ha sastāda bērzu mežu platības un 868 tūkst.ha – priežu mežu platības.30

Zemkopības ministrija ir veikusi meža nozares attīstības novērtējumu 20 gadu periodā, novērtējums ir atrodams Zemkopības ministrijas 19.09.2011. informatīvajā ziņojumā „Par meža nozares (mežsaimniecības un kokrūpniecības) attīstības izvērtējumu”.

Meža platība aizņem 52% no Latvijas teritorijas, jeb 3 354 000 ha (skatīt 3.3.5.attēlu ). Koksnes krāja ir 631 milj.m3. Puse no visām mežaudzēm, jeb 53%, ir skuju koku audzes. Latvijā mežu platībā dominē trīs koku sugas – priede, bērzs un egle.

28 Xxxxxxxx, I., Xxxxxxxx, X. 2011. Augsnes kvalitāte zemes izmantošanas maiņas kontekstā: Augsnes fizikālās un agroķīmiskās īpašības.

29 Nacionālais ziņojums par vides stāvokli - 2008. - 2011., ar papildinājumu par 2012. un 2013.gadiem

30 Latvijas meža resursu statistiskās inventarizācijas II cikla 3 gadu rezultāti. Silava, 2014.

3.3.6. attēls Meža platība 2007.-2013.gados

Pēc Meža resursu monitoringa pirmā un otrā cikla rezultātiem ikgadējais koksnes krājas pieaugums ir 22 milj.m3 koksnes.

Latvijā koksnes ieguvei pieejami 93% meža teritoriju jeb 3 155 000 ha meža. Pēc meža resursu monitoringa pirmā cikla rezultātiem kopējā koksnes krāja meža platībās, kas pieejamas koksnes ieguvei bija 592 milj. m3.

Laika periodā no 2008.-2011.gadam vidējais koksnes ieguves apjoms ir 11,3 milj.m3 koksnes. Lielākais koksnes ieguves apjoms, jeb 12,98 milj. m3 bija reģistrēti 2010.gadā, savukārt 2011.gadā bija iegūts 12,72 milj. m3 koksnes. Kopumā var droši apgalvot, ka šajā laika periodā koksnes ieguves apjoms ir kāpis, vidēji par 2 milj. m3.

Kurināmās koksnes īpatsvars Latvijas energoresursu izmantošanā tradicionāli ir bijis ievērojami liels pateicoties tās pieejamībai. Jau vairākus gadus kurināmā koksne stabili aizņem vairāk kā trešo daļu no kopējā energoresursu patēriņa Latvijā (skatīt 3.3.7. attēlu). No Latvijā saražotajiem energoresursiem kurināmā koksne aizņem vairāk nekā 80%.31

3.3.7. attēls Koksnes izmantošanas apjoms energoresursu gala patēriņā, PJ gadā

3.3.3.4 Lauksaimniecība

Runājot par lauksaimniecībā izmantojamo zemi, Latvijā tā aizņem ap 2,4 milj. ha jeb 37,1% no visas valsts teritorijas. No tās apmēram 1,7 milj. ha jeb 67,4% veido aramzeme, ap 0,8 milj.ha jeb 31,4% - pļavas un zālāji, savukārt augļu dārzi aizņem ap 1,2% no lauksaimniecības zemēm. Apmēram 4,1% no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm aizņem ceļi un ēkas.

Bioloģiskā lauksaimniecība ir vidi saudzējoša lauksaimniecība, kas nodrošina bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu un kuras pamatā ir saudzīga dabas resursu izmantošana. Bioloģiskās lauksaimniecības pamatprincipi ir definēti Eiropas Padomes regulā Nr.834/2007 par bioloģisko ražošanu. Bioloģiskās lauksaimniecības platības gadu no gada palielinās. Pēdējos trīs gados bioloģiskās sertificētās platības ir palielinājušās par 14%.

Bioloģiskajā lauksaimniecībā iesaistās ar vien jaunas saimniecības. Ja Latvijā 2009.gadā uzsāka saimniekot ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm 12 jaunas saimniecības, 2010.gadā 213 saimniecības, bet 2011.gadā jau vairāk kā 400 saimniecības, savukārt 2012.gada sākumā saimniecību skaits, kas nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību, sasniedza 3484 saimniecības. Saskaņā ar Pārtikas un veterinārā dienesta mājaslapā publicēto informāciju, Kontroles institūcijās reģistrētie bioloģiskās lauksaimniecības uzņēmumi uz 2015.gada 17.martu bija 3596 bioloģiskās lauksaimniecības.

Lai gan pēdējos gados bioloģiski sertificēto saimniecību skaits samazinās, to izmantotajām LIZ platībām ir stabila tendence nedaudz palielināties gadu no gada. 2011.gadā sertificētās lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) platības aizņēma 184 120 ha jeb aptuveni 10% no kopējās LIZ platībām valstī. No tiem 130 tūkst. ha bija sertificēti kā bioloģiskās lauksaimniecības platības, vairāk kā 18 tūkst. ha bija pārejas periodā un 36 tūkst. ha uzsākts pārejas periods.

Pēdējā gada laikā bioloģiski sertificētās platības ir palielinājušās par 10%. Vislielākās bioloģiski sertificētās un pārejas perioda platības aizņem ilggadīgie zālāji, pļavas un ganības, jo bioloģiskajā lauksaimniecībā dominējošā ir lopkopības nozare. 32

3.3.4 Daba

3.3.4.1 Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas

ĪADT veidotas, lai aizsargātu un saglabātu dabas daudzveidību – retas un tipiskas dabas ekosistēmas, aizsargājamo sugu dzīves vidi, savdabīgas, skaistas un Latvijai raksturīgas ainavas, ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos veidojumus, dendroloģiskos stādījumus un dižkokus, kā arī sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai nozīmīgas teritorijas. Latvijas likumdošanā noteiktajā kārtībā ir izveidotas 682 ĪADT (neskaitot aizsargājamos kokus (dižkokus) un aizsargājamos akmeņus (dižakmeņus)), kur katra no tām atbilstoši to izveides un aizsardzības mērķiem atbilst kādai no astoņām aizsargājamo teritoriju kategorijām (skatīt 3.3.8. attēlu).

3.3.8. attēls Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju izvietojums

Pavisam kopā ĪADT (ieskaitot Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu) aizņem 19% sauszemes teritorijas. Tomēr, ņemot vērā, kā Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts aptver plašu teritoriju (457 708 ha jeb 7% no sauszemes teritorijas), tajā pašā laikā salīdzinoši ar citu kategoriju ĪADT tajā nav noteikti būtiski ierobežojumi, tiek pieņemts, ka ĪADT (neskaitot Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu) aizņem 803 741 ha jeb 11,9% no valsts sauszemes teritorijas.

Salīdzinot ar iepriekšējā Nacionālā ziņojuma par Vides stāvokli rezultātiem, laika posmā no 2008. gada līdz 2011. gadam ir izveidotas 4 jaunas sauszemes ĪADT. Tajā pašā laikā pārskata periodā samazinājies kopējais dabas liegumu skaits (no 274 uz 260), jo daļa no tiem apvienoti lielākās ĪADT (piemēram, 2009. gadā izveidotajā dabas liegumā „Lubāna mitrājs” ietilpst 11 bijušie dabas liegumi), atsevišķos gadījumos pievienojot arī papildus platības. Kā atsevišķas ĪADT – dabas liegumi – apstiprinātas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta 3 dabas lieguma zonas. Savukārt vairākas ĪADT šajā periodā paplašinātas par 3,9% līdz pat 44% jeb par 140ha līdz pat 4000ha, tādējādi laika posmā no 2008. gada līdz 2011. gadam ar ĪADT aizņemtā sauszemes platība palielinājusies par 72 312 ha jeb gandrīz 1%.

2010.gadā izveidotas 7 ĪADT ar jaunu kategoriju – aizsargājamās jūras teritorijas, kuras aizņem 436 468 ha jeb 15% Latvijas Republikai piekrītošās jūras teritorijas.

Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju skaits un aizņemtās platības pa kategorijām 2014.gadā ir attēlotas 3.3.9. attēlā.

3.3.9. attēls ĪADT skaits un platība Latvijā pa kategorijām uz 2015.gadu

Lai nodrošinātu Eiropas Padomes direktīvas 92/44/EEK „Par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību” un Eiropas Padomes Direktīvas 2009/147/EK „Par savvaļas putnu aizsardzību” izpildi, uz esošo ĪADT bāzes ir izveidots Eiropas nozīmes aizsargājamo teritoriju (Natura 2000 teritoriju) tīkls, kurā šobrīd ietvertas 308 ĪADT (visi nacionālie parki, dabas rezervāti, aizsargājamās jūras teritorijas, aizsargājamie ainavu apvidi, lielākā daļa dabas liegumu un dabas parku, kā arī 9 dabas pieminekļi).

Ņemot vērā, ka darbs pie Natura 2000 teritoriju tīkla pilnveidošanas kopumā tika pabeigts iepriekšējos gados, pārskata periodā to sarakstu papildinājušas tikai 8 jaunas Natura 2000 teritorijas (1 dabas liegums un 7 aizsargājamās jūras teritorijas).33

3.3.4.2 Sugas un biotopi

Mikroliegumi ir nelielas teritorijas ((0,1-20 ha), putniem līdz 200 ha), kuras veido, lai nodrošinātu konkrētas īpaši aizsargājamas sugas vai biotopa aizsardzību, parasti – ārpus ĪADT. Mikroliegumus var veidot arī ĪADT, ja to funkcionālās zonas nenodrošina īpaši aizsargājamās sugas vai biotopa aizsardzību.

Kopumā pēc stāvokļa uz 2011.gadu izveidoti 2110 mikroliegumi ar kopējo platību 38 914,9 ha. No tiem tikai 24 mikroliegumiem (piemēram, Bērzoles riests, Dravenieku avoti u.c.) ir noteikts Natura 2000 teritorijas statuss. Izveidoto mikroliegumu skaits ārpus Īpaši aizsargājamām dabas teritorijām pa gadiem ir attēlots 3.3.10.attēlā.

3.3.10. attēls Izveidoto mikroliegumu skaits ārpus ĪADT

Laika posmā no 2008. līdz 2011. gadam ārpus ĪADT (izņemot Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta teritoriju) ir izveidoti 439 mikroliegumi ar kopējo platību 7400,2 ha. Visbiežāk šajā laika posmā mikroliegumi (268) veidoti putnu sugām ar kopējo platību 6484.9 ha. Visā pārskata periodā maz mikroliegumu ir veidoti augiem un pārējām aizsargājamo sugu grupām. Salīdzinot ar iepriekšējā Nacionālā ziņojuma par Vides stāvokli rezultātiem, vērojama kopējā tendence samazināties jauno mikroliegumu veidošanai, jo pēdējo četru gadu laikā izveidoto mikroliegumu skaits ir ievērojami mazāks.

No putnu sugām visbiežāk mikroliegumi veidoti melnajam stārķim (88) ar kopējo platību 1898,9 ha un mazajam ērglim (61) ar kopējo platību 1026,1 ha. No biotopiem pārskata periodā visbiežāk mikroliegumi veidoti Skuju koku meža biotopam (41) ar kopējo platību 205,3 ha.

Pārskata periodā ar Natura 2000 teritorijas statusu izveidots tikai viens mikroliegums mednim (Igaunijas riests).34

3.3.4.3 Ainavu aizsardzība

Ar ainavu saprot vides vizuālo veidolu (piemīt kādai konkrētai vietai vai reģionam – estētisks vērtējums), ekoloģisko sistēmu (veidojusies dabas un cilvēka mijiedarbībā) vai ainavu kā funkcionālu veidojumu (atbilst tradicionāliem saimnieciskās darbības veidiem un apdzīvojuma tipam kā liecība par pagātnes un tagadnes attiecībām starp cilvēku un viņa dabisko un paša radīto vidi).

Latvijai ir raksturīga mozaīkveida ainava, kas veidojusies, vienlaikus attīstoties zemes apsaimniekošanai un sabiedrībai un dabas apstākļu izmaiņām. Tradicionālās Latvijas lauku ainavas mozaīka saglabājas apsaimniekojot pļavas un ganības.

Ainavu aizsardzībai un to veidošanai tiek pievērsta aizvien lielāka nozīme. Natura 2000 tīkla ietvaros ir noteiktas ainavu aizsardzības zonas un apvidi. Lauku ainavas atjaunošanās tiek netieši veicināta, atbalstot aizsargājamo platību apsaimniekošanu, kā arī īstenojot agrovides pasākumus un veicinot pļavu pļaušanu un noganīšanu. Arī bioloģiskās lauksaimniecības attīstība kopumā pozitīvi ietekmē ainavas uzlabošanu.

Lai saglabātu nozīmīgākos ģeoloģiskos objektus gan kā skaistas ainavas elementus, gan arī zinātniskiem pētījumiem, ir apstiprināts Latvijas aizsargājamo ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko pieminekļu saraksts, kurā iekļauti 88 iežu atsegumi vai klintis, 34 dižakmeņi, 32 alas, 29 ģeomorfoloģiski objekti, 21 avots, 8 kvartāra un holocēna veidojumi, 7 ūdenskritumi, viena devona bruņu zivju iegula un viens cilvēku rakts alu labirints.

Tradicionālās kultūrainavas saglabāšanai un ainavas plānošanai nepietiekama uzmanība tiek pievērsta mežu apsaimniekošanā. Veicot mežizstrādi, it īpaši privātajos mežos, netiek ņemta vērā ainavas vērtība. Ainavu degradē minerālresursu ieguves karjeri, lieli rūpnieciski objekti ar augstiem dūmvadiem (piemēram, Rīgas TES), elektropārvades gaisvadu tīkli, dabīgas izmaiņas ainavā veic arī vēja ģeneratoru stacijas.

2006.gada 6.novembrī ar MK rīkojumu Nr.876 “Par Eiropas ainavu konvenciju” ir atbalstīta 20.10.2000. Eiropas ainavu konvencijas ratificēšana no Latvijas puses.

3.3.4.4 Dabas resursi

Latvijā nozīmīgos dabas resursus veido tādi derīgie izrakteņi kā dolomīts, ģipšakmens, kaļķakmens, smilts-grants, smilts, kvarca smilts, māls un kūdra. Šie derīgie izrakteņi ir pietiekami labi izpētīti un nodrošina ar izejmateriāliem dažādas rūpniecības un tautsaimniecības nozares, tiek izmantoti lauksaimniecībā, kā dabīgie būvmateriāli un to izejvielas, retāk arī enerģētikā.

Vietējo resursu izpēte un derīgo izrakteņu krājumu novērtējums ir būtisks tautsaimniecības attīstībai, jo šī informācija ir ļoti nepieciešama ne tikai esošās derīgo izrakteņu pārstrādes rūpniecības attīstībai, bet arī jaunu tehnoloģiju ieviešanai.

Pēdējo četru gadu laikā vislielākais pieprasījums ir pēc smilts, smilts-grants un dolomīta, kuri pēc pārstrādes tiek izmantoti kā būvniecības un ceļu būves materiāli. 2008.gadā derīgo izrakteņu ieguves apjomi samazinājās. Visvairāk (divreiz) samazinājās smilts-grants, smilts, dolomīta un ģipšakmens ieguves apjomi, mazāk – kaļķakmens un kūdras. Kopš 2010.gada derīgo izrakteņu ieguve ir stabilizējusies ar nelielu pieauguma tendenci. 2013.gadā kaļķakmens, māla un kūdras iegūtais daudzums jau ir bijis pat lielāks nekā 2010.gadā (skatīt 3.3.11.attēlu).

3.3.11. attēls Derīgo izrakteņu ieguves apjomi 2008.-2013.gados

Vienlaicīgi ar agrāk izpētītiem krājumiem notiek jaunu atradņu, galvenokārt smilts-grants, smilts un dolomīta iegulu izpēte, kas vairāk ir saistīta ar zemes dzīļu īpašumtiesībām un vēlmi izejvielas atrast tuvāk to patēriņa objektam. Ģipšakmens krājumu apjoms ir samazinājies, jo to izpēte pēdējos četros gados nav notikusi. Arī kūdras krājumi samazinājušies, jo iegūtais apjoms ir bijis lielāks par tās krājumu pieaugumu. Kopumā visu derīgo izrakteņu krājumu rezerves ir pietiekošas un apmierina esošo tirgus pieprasījumu (skatīt 3.3.12. attēlu). 35

35 Nacionālais ziņojums par vides stāvokli - 2008. - 2011., ar papildinājumu par 2012. un 2013.gadiem

3.3.12.attēls Derīgo izrakteņu krājumi 2008.-2013.gados

3.3.5 Klimats

Latvijā, tāpat kā daudzviet citur, ir vērojama gaisa temperatūras paaugstināšanās un 20. gs. otrā pusē arī nokrišņu pieaugums. Daļa šī pieauguma ir saistīta ar pilsētvides efektu. Zinātnieki uzskata, ka nākotnē “siltumnīcas” efekta ietekmē saīsināsies sniega segas periods, pagarināsies augu veģetācijas periods, upēm veidosies citāda caurtece un izmainīsies nokrišņu sadalījums.

Latvija uzņēmusies pildīt starptautiskās saistības globālo klimata pārmaiņu novēršanai, parakstot ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām 1992.gadā un ratificējot to Saeimā 1995.gadā. Šīs konvencijas ietvaros 1997.gada nogalē tika pieņemts Kioto protokols, kuru Latvija parakstīja 1998.gadā un Saeima ratificēja 2002.gadā.

Saskaņā ar Kioto protokolu, Latvija bija spiesta samazināt SEG emisijas no tās teritorijas par 8%, lai, salīdzinot ar bāzes gada līmeni. Piešķirtais daudzums pirmajā saistību periodā ir 119 182 130 tonnas CO2 ekvivalenti, kas ir aptuveni 23 836,426 Gg CO2 ekv. gadā vidēji. SEG inventarizācijas rezultāti parāda, ka Latvijā sasniegts noteiktais limits (skatīt 3.3.13attēlu).36

3.3.13. attēls SEG emisijas 1990.–2012.gados un Kioto protokola mērķvērtība (Gg CO2 ekv.)

Latvijā siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas ir vienas no zemākajām Eiropā (emisijas ekvivalents uz vienu iedzīvotāju ir neliels). Galvenais uzdevums šajā jomā ir nodrošināt, lai valsts ekonomiskās attīstības gaitā siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas tiktu ierobežotas. 2013.gadā VARAM sadarbībā ar citām iesaistītām institūcijām (LVĢMC, Latvijas Lauksaimniecības universitāti, LVMI „Silava” u.c.) sagatavoja un iesniedza Eiropas Komisijai un ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (turpmāk - Klimata Konvencija) sekretariātam ikgadējo Siltumnīcefekta gāzu inventarizāciju, Latvijas Republikas sesto nacionālo ziņojumu, pirmo divgadu pārskatu par politikām, pasākumiem un SEG prognozēm Lēmuma 280/2004/EK ietvaros. Iesniegtie ziņojumi nodrošināja Latvijas starptautisko saistību izpildi. Papildus nozīmīgi, ka 2013.gadā Latvijā notika Klimata konvencijas sekretariāta rīkotā starptautiskā pārbaude SEG inventarizācijas izvērtēšanai par laika posmu no 1990-2011.gadam. Xxxxxxxx noritēja veiksmīgi, un Latvija saņēma pozitīvu atzinumu.37

Latvijas ietekmi uz klimata pārmaiņām iespējams noteikt par pamatu ņemot siltumnīcefekta gāzu (SEG) izmešus, kā arī CO2 piesaisti. SEG ir dabiskās un antropogēnās atmosfēras gāzveida sastāvdaļas, kas absorbē un reemitē infrasarkano starojumu. Tās ir oglekļa dioksīds (CO2), metāns (CH4), vienvērtīgā slāpekļa oksīds (N2O), fluorogļūdeņraži (HFC), perfluorogļūdeņraži (PFC) un sēra heksafluorīds (SF6), kā arī netiešās SEG – oglekļa monoksīds (CO), slāpekļa oksīdi (NOx) un nemetāna gaistošie organiskie savienojumi (NMGOS). Nozares, kurās rodas lielākā daļa SEG ir enerģētika, transports, lauksaimniecība

37 VARAM 2013.gada pārskats

un atkritumu saimniecība. Būtiskākā (83,1%) siltumnīcas efektu izraisošā gāze ir oglekļa dioksīds (CO2), kas rodas arī sadedzinot fosilo kurināmo38. Savukārt CO2 piesaisti lielākoties nodrošina mežu stādījumi.

SEG emisiju samazināšanai enerģētikas nozares politikas plānošanas dokumentos ir prioritāra nozīme, veicot vidi saudzējošus pasākumus.

Ekonomikas attīstība, pieaugošā iedzīvotāju mobilitāte neuzlabojot energoefektivitāti rūpniecībā un mājsaimniecības sektorā var radīt CO2 pieaugumu, tāpēc, lai to nepieļautu, un nodrošinātu turpmāko SEG emisiju samazināšanos, šobrīd notiek mājokļu energoefektivitātes uzlabošanas pasākumi.

Tāpat ir ļoti svarīgi rosināt energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumu realizēšanu visās energoietilpīgajās nozarēs (enerģētikā, rūpniecībā, būvniecībā, mājokļu apsaimniekošanā, transportā), kā arī vietējo atjaunojamo energoresursu izmantošanu, palielinot “siltumnīcas” efektu izraisošo gāzu piesaisti biomasai fotosintēzes procesā.

3.4 Būtiskāko vides problēmu apraksts – kopsavilkums

Šajā nodaļā sniegts kopsavilkums par tām nozīmīgākajām tendencēm, kuras ietekmēs vides resursus un to kvalitāti. Prognozes veiktas, balstoties uz 3.1. – 3.3.nodaļās sniegto situācijas aprakstu, kā arī ņemot vērā starptautiskās saistības un nacionālajā likumdošanā iekļautos saistošos politikas mērķus. Tādējādi kopsavilkuma veidā tiek prognozēta situācijas attīstība attiecībā uz vides resursiem un to kvalitāti, gadījumā, ja EAP netiek īstenotas.

Neieviešot EAP, sagaidāms, ka neuzlabosies vides kvalitāte un netiks ievērota vides resursu racionāla un ilgtspējīga izmantošana, netikts nodrošināta enerģētikas nozares attīstība atbilstība normatīvo aktu prasībām un izpildītas starptautiskās saistības un nacionālie mērķi.

Gaiss un klimata pārmaiņas:

- nepaaugstinot atjaunojamo resursu izmantošanas kapacitāti attiecībā pret fosilajiem energoresursiem, nesamazināsies enerģētikas nozares radītā negatīvā ietekme uz gaisa kvalitāti un klimata izmaiņām,

- nepalielinot ilgtspējīgu biodegvielu izmantošanas apjomu vai nerodot risinājumu citu veidu AER izmantošanai transportā, netiks samazināta ar transportu saistītās siltumnīcefekta gāzu emisijas un ietekme uz klimata pārmaiņām;

- būtiski enerģijas zudumi un palielināts kurināmā patēriņš ēkās, kurās nav nodrošināts pietiekams energoefektivitātes līmenis;

- sabiedrības nepietiekama informētība par AER, tostarp, biodegvielu, biogāzes, patēriņa iespējām un ieguvumiem no tā, kā par enerģētikas ietekmi uz vidi un biodegvielu ražošanas iespējām. Tāpat, palielinot AER īpatsvaru galapatēriņā, samazināsies CO2 izmešu daudzums.

38 LR Vides ministrijas Vides aizsardzības departaments

Ūdens:

- Naftas produkti (to glabāšana, transportēšana, lietošana) ir ūdens objektu galvenais potenciālais piesārņojuma avots. To izmantošanas samazināšana mazinās ūdens objektu piesārņojuma risku.

- Mazo HES neregulēta atjaunošana un ekspluatācija atstāj negatīvu ietekmi uz zivju resursiem;

- HES izveide var veicināt plūdu riskus noteiktās sezonās, upes posmos, kas ir augšup HES.

Zemju izmantošana:

- Mežu resursu neracionāla apsaimniekošana, ja netiek veicināta atjaunojamo energoresursu izmantošana. Mežu izciršanas rezultātā paaugstinās augšņu degradācijas risks;

- Mežu resursu neracionāla apsaimniekošanas dēļ, mainās mežaudžu vecumstruktūra un meža vizuālais veidols, kas pazemina meža ainavu kvalitāti;

Daba un resursi:

- Hidroelektrostaciju darbības rezultātā izjaukti dabiskie procesi upju ekosistēmās; Pārējās jomās izmaiņas netiek prognozētas.

4. STARPTAUTISKIE UN NACIONĀLIE VIDES POLITIKAS

MĒRĶI

Vides politiku Latvijā nosaka nacionālie vides politikas plānošanas dokumenti, ES vides politikas dokumenti un ANO vides konvencijas, kuras Latvija ir ratificējusi. Šos plānošanas dokumentus var iedalīt sektorālos, piemēram, ES Gaisa aizsardzības tematiskā stratēģija, vai vispārīgos, kas aptver dažādus sektorus. Bez Tematiskajām stratēģijām ES vides politiku nosaka arī regulas un direktīvas. Tās vides pārskatā atsevišķi netiks apskatītas, jo to prasībām ir jābūt integrētām nacionālajos normatīvajos aktos.

Veicot SIVN, ir būtiski izvērtēt to, vai EAP prioritātes, rīcības virzieni un risināmie uzdevumi pēc būtības atbilst starptautiskajām un nacionālajām stratēģijām, programmām un plāniem ilgtspējīgas attīstības un vides aizsardzības jomās.

4.1 Starptautiskās konvencijas

Gaisa aizsardzības jomā Latvija ir pievienojusies gan starptautiskajām konvencijām, gan pati izstrādājusi savu gaisa aizsardzības plānu. EAP gaisa aizsardzības jomā paredz, ka jānodrošina normatīviem un ilgtermiņa mērķiem atbilstošu gaisa kvalitāti.

ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām (1992), ratificēta 1995.g.

Konvencijas mērķis ir sasniegt siltumnīcefekta gāzu (SEG) koncentrācijas stabilizāciju atmosfērā tādā līmenī, kas novērstu bīstamu antropogēnu iejaukšanos klimata sistēmā. Šāds līmenis jāsasniedz laikā, kas ir pietiekams, lai ļautu ekosistēmām dabiski pielāgoties klimata pārmaiņām un lai nodrošinātu ekoloģiski tīras pārtikas ražošanu un netraucētu ilgtspējīgai saimnieciskajai attīstībai. Konvencija 1997.gadā tika papildināta ar Kioto protokolu (stājies spēkā 2005.gada 16.februārī, Latvijā ratificēts 2002.gadā), kas paredz konkrētus mērķus un termiņus, lai ierobežotu un samazinātu antropogēno (cilvēku radīto) siltumnīcefekta gāzu emisiju. Kioto protokols paredz trīs elastīgos mehānismus SEG izmešu samazināšanai – kopīgi īstenojamos projektus, tīrās attīstības mehānismus un starptautisko emisiju tirdzniecību.

Latvijai individuāli vai kopīgā rīcībā ar citu valsti laikposmā no 2008. līdz 2012.gadam, atbilstoši Kioto protokolam, jāsamazina antropogēno siltumnīcefekta gāzu (CO2, CH4, N2O, HFC, PFC un SF6) emisijas par 8%, salīdzinājumā ar 1990.gadu.

EAP paredz nodrošināt vides kvalitātes saglabāšanu, pildot ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Kioto protokolā un Latvijas klimata pārmaiņu samazināšanas programmā noteiktos mērķus par SEG emisiju samazināšanu.

Ženēvas konvencija par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos (1979), ratificēta 1994.g.

Konvencijas mērķis ir aizsargāt cilvēku un viņa apkārtējo vidi no gaisa piesārņošanas un censties ierobežot un, ciktāl tas iespējams, pakāpeniski samazināt un novērst gaisa piesārņošanu, arī robežšķērsojošo piesārņošanu lielos attālumos. Ženēvas konvencijas un tās protokolu prasību nodrošināšanai Latvijā jāveic gaisa piesārņojuma monitorings un piesārņojuma novēršanas pasākumi, samazinot galveno gaisu piesārņojošo vielu izmešus.

Pēc Ženēvas konvencijas stāšanās spēkā saistībā ar to tika pieņemti 8 protokoli. Latvija ir pievienojusies vairākiem konvencijas protokoliem, tai skaitā:

- "Par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem (NOP)" (1998.g.) – attiecas uz 16 vielām, x.xx. 11 pesticīdi, divas rūpnieciskās ķimikālijas un trīs blakusprodukti. Galvenais uzdevums ir novērst šo vielu emisijas un zudumus;

- Gēteborgas protokols "Par paskābināšanas, eitrofikācijas un piezemes ozona līmeņa samazināšanu" (1999.g.) – paredz samazināt gaisa piesārņojumu ar sēra oksīdiem, slāpekļa oksīdiem, amonjaku un GOS;

- "Par kopējās programmas gaisa piesārņojuma izplatības lielos attālumos novēršanai un novērtēšanai Eiropā (EMEP) ilgtermiņa finansēšanu" (1984.g.) – paredz iesaistīšanos starpvalstu piesārņojuma novērojumu un gaisa piesārņojuma izplatības lielos attālumos novērtējuma programmā.

Vīnes konvencija par ozona slāņa aizsardzību un 1987.gada Monreālas protokols par ozona slāni noārdošām vielām

Konvencija nosaka globālo ozona slāņa aizsardzības politiku. Tās mērķis ir aizsargāt cilvēka veselību un vidi pret nelabvēlīgu ietekmi, kas ir vai varētu rasties, ja cilvēka darbības dēļ notiek vai varētu notikt pārmaiņas ozona slānī. Monreālas protokols nosaka kontroles pasākumus, kontroles līmeņu aprēķināšanu, kontroles pasākumu novērtēšanu un pārbaudi, kā arī tehniskās palīdzības sniegšanu.

Latvija Vīnes konvencijai un Monreālas protokolam pievienojās 1995.gadā, un pašlaik tā pilnībā izpilda Monreālas protokolā noteikto grafiku ozona slāņa noārdošo vielu izņemšanai no aprites. Latvijā ir pieņemta „Ozona slāni noārdošo vielu izņemšanas no saimnieciskās aprites” programma. Atbilstoši šai programmai, kopš 2000.gada Latvijā no aprites tiek izņemtas ozona slāni noārdošās vielas aerosolu un putu materiālu ražošanā, kā arī izveidota aukstuma nesēja (freons–12) savākšanas un atkārtotas izmantošanas sistēma. Nelieli ozona slāni noārdošo vielu daudzumi Latvijā tiek izmantoti vairs tikai saldēšanas iekārtās, ugunsdzēšamajos aparātos, kravu pirms nosūtīšanas apstrādē un karantīnas nodrošināšanā, kā arī kā izejvielas citiem materiāliem. 2004.gadā Latvijā tika importēts vienīgi freons.

EAP neparedz rīcības, kas varētu veicināt Vīnes konvencijas un Monreālas protokola ieviešanu Latvijā, un kas varētu palielināt Latvijas radīto slodzi uz ozona slāni.

Helsinku konvencija par Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzību (1974, 1992), ratificētas 1994

Konvencijas mērķis ir samazināt, aizkavēt un novērst Baltijas jūras vides piesārņošanu, sekmēt Baltijas jūras vides atveseļošanu un tās ekoloģiskā līdzsvara uzturēšanu. Konvencijas dalībvalstis apņēmušās veikt drošības pasākumus, ja būs pamats domāt, ka tieši vai netieši jūras vidē nokļūstošās vielas vai enerģija var radīt draudus cilvēka veselībai, kaitēt dzīvajiem resursiem un jūras ekosistēmām, mazināt rekreatīvo vērtību vai traucēt citu likumīgu jūras izmantošanu, pat ja nav neapgāžamu pierādījumu cēloņsakarībai starp izmešiem un šīm parādībām. Līgumslēdzējas puses apņemas aizkavēt un novērst no krasta attālinātajā zonā veiktās darbības izraisīto piesārņojumu, pielietojot Labāko pieejamo tehnoloģiju un Videi vēlamāko pieeju.

Katra līgumslēdzēja puse darīs visu iespējamo, lai novērstu Baltijas jūras reģiona jūras vides piesārņošanu sev piederošajā jūras gultnes un kontinentālā šelfa daļā izpētes vai izmantošanas, vai jebkuras ar to saistītas darbības rezultātā, kā arī, lai nodrošinātu nepieciešamību būt gatavībā reaģēt uz šādas rīcības rezultātā notikušiem noplūdes gadījumiem.

Viens no pasākumiem piesārņošanas novēršanai no avotiem, kas izvietoti uz sauszemes, attiecas arī uz enerģētikas nozares uzņēmumiem, īpaši uz koģenerācijas stacijām – ūdens saimniecība rūpnieciskos uzņēmumos jāvirza uz noslēgtas aprites sistēmām vai augstu cirkulācijas pakāpi, lai visur, kur iespējams, izvairītos no notekūdeņiem.

EAP paredz enerģētikā pielietot labākos pieejamos tehniskos paņēmienus (LPTP). Valsts mērogā nozīmīgas enerģētikas iekārtas siltumenerģijas un/vai elektroenerģijas ražošanai to ievērojamās ietekmes uz vidi dēļ tiek pieskaitītas A kategorijas piesārņojošām darbībām (likums „Par piesārņojumu”). Uz A kategorijas piesārņojošām darbībām attiecas prasības par LPTP izmantošanu.

Eiropas Enerģētikas Harta (1991)

LR Saeima ir ratificējusi Enerģētikas Hartas protokolu par energoefektivitāti un ar to saistītajiem vides aizsardzības aspektiem (skatīt arī 3.pielikumu). Šis protokols definē energoefektivitātes kā ievērojama enerģijas avota, kas konsekventi samazina uz apkārtējo vidi neatgriezeniski iedarbojošos enerģētisko sistēmu ietekmi, veicināšanas politikas principus. Bez tam Protokols nosaka vadlīnijas enerģētikas efektivitātes programmām, norāda uz sadarbības jomām un rada pamatu kopējai un koordinētai darbībai.

Ietekmes uz vidi, kas saistītas ar EAP īstenošanu, ir attiecināmas arī uz tādām vides prioritātēm kā bioloģiskā daudzveidība. Latvija ir ratificējusi arī vairākas ANO konvencijas dabas aizsardzības jomā, ar kurām pakārtoti saistīta ir enerģētikas nozare:

Riodežaneiro konvencijas par bioloģisko daudzveidību (1992), ratificēta 1995.g.

Tās uzdevumi ir bioloģiskās daudzveidības saglabāšana, resursu nenoplicinoša izmantošana, tajā skaitā, veicinot starpnozaru sadarbība definēto pienākumu izpildē. Konvencija ir augstākais regulējošais dokuments, kā īstenošanai tiek pieņemti citi dokumenti un stratēģijas. Latvijai saistošākā ir ES “Bioloģiskās daudzveidības stratēģija”, kas apstiprināta 1997.gadā un paredz konvencijas pasākumu realizāciju ES valstīs. Latvijā ir izstrādāta Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma. Latvijā ir pieņemti būtiskākie pamatlikumi, kas nodrošina konvencijas ieviešanu: sugu un biotopu, meža, medību, zvejniecības, aizsargjoslu, ietekmes uz vidi novērtējuma u.tml. likumi.

Ramsāres konvencija par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi (1971)

Konvencijas mērķis ir apturēt cilvēku progresējošo iejaukšanos mitrājos un to izzušanu tagad un nākotnē, veicinot mitrāju un ūdensputnu aizsardzību. Latvija ir apstiprinājusi starptautiskas nozīmes Latvijas mitrāju sarakstu, kurā ir iekļautas 6 teritorijas ar kopējo platību 48518 ha – Engures ezers, Kaņieris, Teiču un Pelečāres purvi, Lubānas mitrāju komplekss, Ziemeļu purvi, Papes mitrāju komplekss. Mitrāju aizsardzība Latvijā tiek nodrošināta ar nacionālo likumdošanu (par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, par ietekmes uz vidi novērtējumu, par aizsargjoslām u.c.), kā arī īstenojot vides politikas

plānošanas dokumentos noteiktos uzdevumus. Mitrāju apsaimniekošanas ietvaros tiek plānots atjaunot dabisko hidroloģisko režīmu vairākos purvos. Pasākumus šo teritoriju aizsardzībai paredz arī Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma.

Bernes konvencija par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu saglabāšanu (1979), ratificēta 1996.g.)

Konvencijas mērķis ir aizsargāt floru un faunu un to dabiskās dzīvotnes, kuru aizsardzībai nepieciešama vairāku valstu sadarbība. Īpaši uzsvērta apdraudēto un izzūdošo sugu, x.xx. apdraudēto un izzūdošo migrējošo sugu aizsardzība. Konvencijas otrais pants nosaka, ka dalībvalstis uzņemsies vajadzīgos pasākumus savvaļas floras un faunas populāciju uzturēšanai tādā līmenī, kurš atbilst ekoloģiskajām, zinātniskajām un kultūras prasībām, tai pašā laikā ņemot vērā ekonomiskās un rekreācijas prasības un vietējā mēroga apdraudētu pasugu un formu vajadzības. Latvijai kā ES dalībvalstij ir jāiesaistās Natura 2000 tīkla veidošanā, kura izveidi paredz ES Biotopu direktīva.

Eiropas ainavu konvencija (2000)

MK 06.11.2006. ar rīkojumu Nr.876 “Par Eiropas ainavu konvenciju” ir atbalstījis Eiropas ainavu konvencijas parakstīšanu (ratificēšanu) no Latvijas puses.

4.2 Eiropas Savienības stratēģijas

ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģija (2001)

Stratēģija (tā saucamā Gēteborgas stratēģija) nosaka ES virzību uz ilgtspējīgu attīstību, un ir viens no būtiskākajiem ES stratēģiskajiem plānošanas dokumentiem. Starp tās uzdevumiem iekļauti tādi būtiski uzdevumi enerģētikas attīstības kontekstā kā:

- ierobežot klimata izmaiņas un palielināt tīrās enerģijas lietošanu;

- risināt sabiedrības veselības problēmas;

- atbildīgāk pārvaldīt dabas resursus.

Galvenais mērķis vides aizsardzība jomā ir saglabāt Zemes spēju nodrošināt dzīvību visā tās daudzveidībā, ievērot, ka planētas dabas resursi ir ierobežoti, un nodrošināt augsta līmeņa vides aizsardzību, kā arī uzlabot vides kvalitāti. Nepieļaut un mazināt vides piesārņojumu un veicināt ilgtspējīgu patēriņu un ražošanu, lai likvidētu saikni starp ekonomikas izaugsmi un vides degradāciju.

2006.gada jūnijā Eiropas Padome apstiprināja Atjaunotu ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju. EAP rīcības atbilst šajā stratēģijā izvirzītajiem uzdevumiem.

ES gaisa aizsardzības tematiskā stratēģija

Pieņemta 21.09.2005. Tās mērķis ir ES pilsoņus pasargāt no gaisā esošo smalko cieto daļiņu (PM2,5) un ozona iedarbības, un Eiropas ekosistēmas pasargāt no skābā lietus, pārmērīga biogēnā slāpekļa daudzuma un ozona.

Saskaņā ar Klimata pārmaiņu samazināšanas programmā iekļautajām SEG emisiju prognozēm Latvijas SEG emisijas 2020.gadā būs par 35% zemākas, nekā 1990.gadā. Šajā prognozē ir iekļautas emisijas arī no ogļu termoelektrostacijas ar bāzes jaudu 300 MWel. Attiecībā uz enerģētikas sektoru cita starpā izmantots pieņēmums, ka tiek ievēroti maksimāli

pieļaujamie gaisa piesārņojošo vielu (sēra dioksīda, slāpekļa oksīdu, amonjaka un gaistošo organisko savienojumu) emisiju limiti, kas ņemts vērā, izstrādājot EAP.

ES enerģētikas politikā par svarīgāko kritēriju līdz šim tikusi uzskatīta ietekme uz vidi un klimata pārmaiņām. 2004.gada Eiropas Komisijas paziņojumā par atjaunojamo energoresursu izmantošanu uzsvērta arī nepieciešamība samazināt atkarību no resursu importa un palielināt biomasas izmantošanu. Tāpēc atjaunojamo energoresursu īpatsvara pieaugums energobilancē ir viena no ES enerģētikas prioritātēm. Tomēr 2005. un 2006.gadā aktualizējoties energoapgādes drošības problēmām, jaunais 2006.gadā publiskotais politikas dokuments „Jaunā enerģijas politika Eiropai”, atzīstot, ka tikai ar atjaunojamajiem enerģijas resursiem neizdosies atrisināt enerģijas piegāžu diversifikācijas un drošības problēmas, paredz pārvērtēt arī dažādu fosilo kurināmo un kodolenerģijas lomu. ES dalībvalstīm tiešā veidā netiek uzlikti ierobežojumi, izvēloties kodolenerģiju kā elektroenerģijas ražošanas avotu. Tomēr ir jāizvērtē sekas, kādas saistītas ar pagaidām nekur neatrisināto jautājumu par lietotās kodoldegvielas, augsti radioaktīvo atkritumu un vidēji radioaktīvu atkritumu glabāšanu un apglabāšanu.

Katrai ES dalībvalstij tika noteikts savs indikatīvais mērķis atjaunojamo resursu izmantošanai elektroenerģijas ražošanā. Latvijai tas bija 49,3% no saražotās elektroenerģijas, kas nepieciešama iekšzemes kopējam patēriņam (patērētāju pieprasījums, ieskaitot zudumus) 2010.gadā. Valsts enerģētikas politika paredzēja izpildīt šo prasību. Prioritārie attīstības virzieni šī mērķa sasniegšanai bija:

- atbalsts biomasas efektīvai izmantošanai ne tikai siltumenerģijas, bet arī elektroenerģijas ražošanā. Koģenerācijas elektrostacijām ar biomasas un biogāzes kurināmo kopējā jauda plānota 70–80 MWel;

- vēja enerģijas izmantošana ar uzstādīto jaudu līdz 135 MW;

- saprātīga mazo HES potenciāla apgūšana.

Eiropas Savienība 2007.gadā noteica mērķi, kas paredz līdz 2020.gadam 20 % no ES dalībvalstu (DV) kopējā enerģijas gala patēriņa un 10 % no transporta sektorā patērētās enerģijas nodrošināt no atjaunojamiem energoresursiem. 2007.gada martā Eiropadome apstiprināja šos mērķus un noteica tiem obligātu raksturu, kas to izpildi padara saistošu visām ES dalībvalstīm.

2008.gada decembrī Eiropas Parlaments pirmajā lasījumā atbalstīja Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu.

AER direktīva tika izstrādāta nolūkā radīt Eiropas Savienības dalībvalstīs kopēju ietvaru atjaunojamo energoresursu izmantošanai, nosakot obligātus mērķus Eiropas Savienības kopējam atjaunojamo energoresursu īpatsvaram energoresursu gala patēriņā. AER direktīvā ietverto Eiropas Savienības mērķi 20 % atjaunojamo energoresursu īpatsvara sasniegšanu uz 2020.gadu paredz pārvērst katrai dalībvalstij individuālā (nacionālā) mērķī, nosakot to atšķirīgā apmērā katrai dalībvalstij. Savukārt transporta sektorā visām dalībvalstīm ir noteikts vienāds 10 % atjaunojamo energoresursu īpatsvara mērķis, kas sasniedzams uz 2020.gadu.

Tika atzīts, ka atjaunojamo energoresursu pastiprināta izmantošana var kļūt par svarīgu instrumentu kopējā pasākumu paketē, kas vērsta uz siltumnīcefekta gāzu samazināšanu un atbilstības nodrošināšanu prasībām, kas izriet no Kioto protokola un ANO Vispārējās

konvencijas par klimata pārmaiņām, kā arī citām Eiropas un starptautiskajām siltumnīcefekta gāzu samazināšanas saistībām periodā pēc 2012.gada.

AER Direktīva paredzēja dalībvalstu pienākumu 2010.gadā izstrādāt Nacionālos rīcības plānus, kuros pēc dalībvalstu ieskata tika noteikti atsevišķi sektoru (transporta, elektrības, siltumapgādes un dzesēšanas) mērķi atjaunojamās enerģijas īpatsvaram un to sasniegšanai paredzētie pasākumi, kā arī iezīmēti indikatīvi starposmu mērķi.

Eiropas Savienības stratēģija Baltijas jūras reģionam

SBJR aptver 8 ES dalībvalstis Baltijas jūras reģionā, kuras ir apvienojušas spēkus, lai risinātu reģionam raksturīgas problēmas. Trīs vispārīgie SBJR mērķi - glābt jūru, nodrošināt reģiona pieejamību un palielināt labklājību - saskan ar stratēģijas „Eiropa 2020” mērķiem, proti, gudra, ilgtspējīga un iekļaujoša izaugsme. SBJR arī atbalsta sadarbību ar kaimiņvalstīm, tostarp Krieviju un Norvēģiju. SBJR ir vērsta uz jauna veida sadarbību, kuras pamatā ir izpratne, ka kopīgas problēmas vides, ekonomikas vai drošības u. c. jomās, ar ko saskaras konkrēti reģioni, vislabāk ir risināt kopā, un tādēļ ir pamatoti veikt kopīgu plānošanu, lai pēc iespējas efektīvāk izlietotu pieejamos līdzekļus. SBJR sniedz Latvijai iespēju veicināt vēl pilnvērtīgi neizmantotu finanšu instrumentu apguvi ārpus tradicionālā kohēzijas vai valsts budžeta. Tāpat SBJR var kļūt par vienojošo faktoru Lietuvas (2013.gads), Latvijas (2015.gads) un Igaunijas (2018.gads) ES Padomes prezidentūrās. Reģionālā koordinācija sniedz lielākas iespējas panākt izdevīgāku risinājumu jomās, kurās reģiona valstu intereses pārklājas. SBJR ietvaros Latvija kopā ar Dāniju ir enerģētikas prioritātes koordinatore.

EK pozīcijas dokumentā par Partnerības līguma un darbības programmu izstrādi 2014.– 2020.gada plānošanas periodam Latvijā ir prioritāte „Energoefektivitāte un atjaunojamo resursu ilgtspējīga vadība”, kas paredz atbalstu pārejai uz resursu efektīvu un uz oglekļa dioksīda samazināšanu vērstu ekonomiku, atjaunojamo energoresursu ražošanas un izplatības veicināšanai, vides aizsardzībai (ūdenssaimniecībai un atkritumu apsaimniekošanai), kā arī vides risku un klimata pārmaiņu ietekmes novēršanai.

2012.gada Eiropas Komisijas stratēģijas un rīcības plāna "Inovācijas ilgtspējīgai izaugsmei: Eiropas bioekonomika" mērķis ir izveidot inovatīvāku ekonomiku, kas rada zemas CO2 emisijas, un rast līdzsvaru starp tādiem faktoriem kā ilgtspējīga lauksaimniecība un zivsaimniecība, nodrošinātību ar pārtiku un atjaunojamo bioloģisko resursu izmantošana rūpniecībā, tajā pašā laikā saudzējot bioloģisko daudzveidību un vidi. Nākotnes izaicinājums saistīts ar tādu ražošanas sistēmu izveidi, kas rada mazāk SEG emisijas un mazina klimata pārmaiņu nelabvēlīgās sekas.

ES politiku klimata pārmaiņu samazināšanai nosaka Klimata un enerģētikas pakotne, kas pieņemta 2008.gadā. Tajā noteiktās saistības divos virzienos:

1) ETS darbībām noteikts visām dalībvalstīm kopīgs emisiju samazināšanas mērķis 2014.-2020.gadam, un tas ir 21% emisiju samazinājums pret 2005.gadu;

2) Ne-ETS darbībām Latvijai noteikts individuāls mērķis 2013.-2020.gadam: emisiju pieaugums 2020.gadā nedrīkst pārsniegt +17%, salīdzinot ar 2005.gadu.

2013.gada EK konsultatīvajā paziņojumā par CO2 uztveršanas un uzglabāšanas nākotni Eiropā izvirzījusi mērķi aizsākt diskusiju par iespējamiem variantiem, lai paātrinātu atbilstošas tehnoloģijas izstrādi.

2013.gada aprīļa beigās apstiprināta ES Pielāgošanās klimata pārmaiņām stratēģija. Šī stratēģija, pirmkārt, akcentē dalībvalstu nacionālo pielāgošanās stratēģiju nepieciešamību, kas ir galvenais instruments informācijas vadīšanai un rīcību un investīciju prioritarizēšanai. ES paredz arī finansiālu atbalstu adaptācijas pasākumiem ar LIFE instrumentu. EK izmantos daudzgadu darba programmas, lai definētu stratēģiskos mērķus un tematiskās prioritātes. Par prioritāriem tiks uzskatīti pielāgošanās projektiem, kas vērsti uz starpnozaru un trans- reģionālu un pārrobežu klimata jautājumiem. Tiks atbalstīta vietējo pielāgošanās stratēģiju izstrāde un sabiedrības informēšanas aktivitātes. Otrkārt, uzsvars tiek likts uz labākām pielāgošanās jautājumu zināšanām lēmumu pieņemšanas procesā. ES paredz pasākumus, lai samazinātu zināšanu trūkumu, izmantojot ES nākotnes programmu pētniecībai un inovācijām Horizon 2020. EK arī paredz tālāk attīstīt Climate-ADAPT tiešsaistes portālu ar rīkiem kā vienu pieturpunktu, kur gūt informāciju. Treškārt, uzsvars tiek likts uz ES rīcību, lai nodrošinātos pret klimata pārmaiņu radītajiem bojājumiem, jeb pielāgošanās veicināšanu ievainojamākajās nozarēs (Kopējā lauksaimniecības politikā, Kohēzijas politikā un Kopējā zivsaimniecības politikā). Lai nodrošinātos pret klimata pārmaiņu radītajiem potenciālajiem bojājumiem, īpaši svarīgi ir infrastruktūras projekti, kuru standartiem jākļūst stingrākiem. Paredzēts veicināt apdrošināšanas un citu finanšu produktu piedāvāšanu klimata pārmaiņu noturīgām investīcijām un uzņēmējdarbības lēmumiem.

SEG emisiju uzskaites un prognozēšanas jomā svarīgi dokumenti ir: 2013.gada 21.maija Eiropas Parlamenta un Padomes regula Nr. 525/2013 par mehānismu siltumnīcefekta gāzu emisiju pārraudzībai un ziņošanai un citas informācijas ziņošanai valstu un Savienības līmenī saistībā ar klimata pārmaiņām un par Lēmuma Nr. 280/2004/EK atcelšanu (atceltais lēmums bija par monitoringa mehānismu attiecībā uz siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju un par Kioto protokola īstenošanu Kopienā) un Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums Nr.529/2013/ES par uzskaites noteikumiem attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisijām un piesaisti, kas rodas darbībās, kuras saistītas ar zemes izmantošanu, zemes izmantošanas maiņu un mežsaimniecību, un par informāciju par rīcību, kas saistīta ar šīm darbībām (2013. gada 21.maijs) nosaka ES līmenī LULUCF sektora SEG emisiju un CO2 piesaistes uzskaites noteikumus, kā arī nosaka ES dalībvalstīm pienākumu sagatavot un līdz 2014.gada jūnijam iemiegt EK informāciju par zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības darbībām, kas ietver gan meža nozares, gan lauksaimniecības zemes izmantošanas pasākumus.

4.3 Nacionālie vides politikas plānošanas dokumenti

Vides politikas pamatnostādnes 2014.-2020.g.

Vides politikas pamatnostādnes 2014.–2020. gadam (turpmāk – VPP2020) ir izstrādātas atbilstoši Vides aizsardzības likuma 4.panta otrajai daļai. VPP2020 izvirza pasākumus, lai sasniegtu virsmērķi – nodrošināt iedzīvotājiem iespēju dzīvot tīrā un sakārtotā vidē, īstenojot uz ilgtspējīgu attīstību veiktas darbības, saglabājot vides kvalitāti un bioloģisko daudzveidību,

nodrošinot dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu, kā arī sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā un informētību par vides stāvokli.

Viens no rīcības virzieniem ir veicināt jaunu tehnoloģiju ieviešanu un resursu racionālu izmantošanu, tādējādi panākot gaisu piesārņojošo vielu emisijas samazinājumu un f-gāzu (SF6 (sēra heksafluorīds), PFC (perfluorogļūdeņraži), HFC (fluorogļūdeņraži)) izmantošanu enerģētikas, rūpniecības, transporta un lauksaimniecības nozarēs, kā arī mājsaimniecībās.

VPP2020 aptver vairākas jomas, starp kuru veicamiem pasākumiem ir samazināts SEG emisiju pieaugums tautsaimniecības nozarēs, palielināta nozaru energoefektivitāte un atjaunojamo energoresursu izmantošana tajās, nodrošināta Emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas darbība, kas ir galvenais klimata politikas un inovāciju ieviešanas instruments energoietilpīgajās ražotnēs. Pie klimata pārmaiņu rīcības virzieniem ir minēta ilgtspējīgā biomasas izmantošanas veicināšana enerģijas ražošanā, izmantojot emisiju mazietilpīgas tehnoloģijas, AER un energoefektivitātes veicināšana siltumapgādē, videi draudzīgas transporta infrastruktūras attīstība un AER izmantošanas veicināšana sabiedriskajā transportā un klimata jautājumu integrācija transporta politikās nacionālajā un vietējā līmenī.

Latvijas Nacionālās attīstības plāns 2014.-2020.gadiem

Nacionālais attīstības plāns 2014. - 2020.gadam" (turpmāk - NAP2020) ir hierarhiski augstākais nacionāla līmeņa vidēja termiņa plānošanas dokuments. NAP2020 ir cieši saistīts ar "Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030.gadam" (Latvija2030) un "Nacionālo reformu programmu stratēģijas "ES2020" īstenošanai". NAP2020 mērķis ir vienoties par būtiskākajām vidēja termiņa prioritātēm, to rīcības virzieniem, mērķiem, kā arī to sasniegšanas rādītājiem.

Nepārsniegt ilgtermiņa attīstību nodrošinošu vidē nonākošā piesārņojuma un siltumnīcefekta gāzu apjomus (samazinot enerģētikas, rūpniecības, transporta, lauksaimniecības, zivsaimniecības un mājsaimniecību radītās piesārņojošo vielu emisijas un radīto atkritumu daudzumu) un nodrošināt tautsaimniecībai nepieciešamo energoresursu ilgtspējīgu izmantošanu, veicinot resursu tirgu pieejamību, sektoru energointensitātes un emisiju intensitātes samazināšanos un vietējo atjaunojamo energoresursu īpatsvara palielināšanos kopējā patērētajā apjomā, fokusējoties uz konkurētspējīgām enerģijas cenām

Rīcības virziena mērķi un rādītāji:

- No atjaunojamiem energoresursiem saražotās enerģijas īpatsvars kopējā bruto enerģijas galapatēriņā vismaz 40% 2020.gadā;

- Enerģijas patēriņš iekšzemes kopprodukta radīšanai (kg naftas ekvivalenta uz 1000 EUR no IKP) uz 2020.gadu 280, 2030.gadā <150;

- Energoatkarība - neto energoresursu imports/bruto iekšzemes enerģijas patēriņš plus bunkurēšana (%) uz 2020.gadu 44,1%, 2030.gadā <50%

- Tautsaimniecības siltumnīcefekta gāzu emisiju intensitāte (t CO2 ekvivalenta/ uz 1000 LVL no IKP) uz 2020.gadu 1,13, 2030.gadā 1,07.

Latvijas Enerģētikas ilgtermiņa stratēģija 2030 (Stratēģija 2030) – konkurētspējīga enerģētika sabiedrībai

Stratēģijas 2030 galvenais mērķis ir konkurētspējīga ekonomika, veidojot sabalansētu, efektīvu, uz tirgus principiem balstītu enerģētikas politiku, kas nodrošina Latvijas ekonomikas tālāko attīstību, tās konkurētspēju reģionā un pasaulē, kā arī sabiedrības labklājību.

Stratēģijas 2030 galvenais mērķis būs sasniegts, ja enerģētikas sektora ietekme uz Latvijas ekonomiku kopumā būs pozitīva. Energoapgādes drošība un ilgtspēja ir jāaplūko kā pakārtoti, bet ne mazāk svarīgi mērķi. Stratēģija 2030 papildina un izvērš enerģētikas sektora attīstības priekšnosacījumus, kas noteikti Latvija 2030.

- Ilgtspējīga enerģētika ir Stratēģijas 2030 apakšmērķis, kas nodrošina enerģētikas ilgtspēju gan ekonomiskā, gan sociālā, gan apkārtējās vides izpratnē. To plānots panākt, uzlabojot energoefektivitāti un veicinot efektīvas AER izmantošanas tehnoloģijas. Energoefektivitātei ir jākļūst par horizontālu starpnozaru politikas mērķi, iekļaujot to citās politikas jomās, tādās kā reģionālā un pilsētu attīstība, transports, rūpniecības politika, lauksaimniecība. Šis apakšmērķis saskan ar ES ilgtspējas mērķi un dod savu artavu tā sasniegšanai. Tirgus signālus koriģējošai politikai nepieciešams būt samērīgai, lai netiktu ierobežota ekonomikas izaugsme. Tāpat mērķa sasniegšana būs atkarīga no atbilstošas infrastruktūras, kas nodrošinātu elastīgas resursu un patēriņa struktūras izmaiņas.

- Energoapgādes drošības paaugstināšana ir apakšmērķis, kas paredz enerģijas lietotājiem pieejamas, stabilas enerģijas piegādes, mazinot ģeopolitiskos riskus, dažādojot enerģijas resursu piegāžu avotus un ceļus, attīstot starpsavienojumu infrastruktūru, veidojot rezerves un iesaistoties starptautiskā regulējuma pilnveidošanā.

Viens no sasniedzamajiem politikas rezultatīvajiem rādītājiem, kas liecinās par palielinātu energoapgādes drošību un ilgtspēju, ir pēc iespējas plašāka AER izmantošana. Tāpēc Stratēģijā 2030 noteikts nesaistošs mērķis 2030.gadā nodrošināt 50% AER īpatsvaru bruto enerģijas galapatēriņā. Tas tiks sasniegts, palielinot AER īpatsvaru siltumenerģijas, elektroenerģijas un transporta sektoros. 2011.gadā AER īpatsvars Latvijas bruto enerģijas galapatēriņā bija 33,1%.Taču iespējams, ka, analizējot 2020.gada saistošā mērķa – 40%, sasniegšanu, būs nepieciešama šī rezultatīvā rādītāja korekcija.

Latvijas nacionālās reformu programmas „ES 2020” stratēģijas īstenošanai izvirzīti kvantitatīvie mērķi energoefektivitātes, atjaunojamo energoresursu īpatsvara un siltumnīcefekta gāzu emisijas jomā. 2020.gadā siltumnīcefekta gāzu emisijas nedrīkst pārsniegt 12,19 milj. tonnu CO2 ekvivalentos, no AER saražotās enerģijas īpatsvars kopējā enerģijas bruto galapatēriņā jāpalielina līdz 40%, bet no AER saražotās enerģijas īpatsvars enerģijas galapatēriņā transportā jāpalielina līdz 10%. Programmā noteikti arī galvenie politikas virzieni un pasākumi minēto mērķu sasniegšanai. Programmas galvenais reformu virziens „Uzņēmējdarbības vides uzlabošana, efektīva ES fondu izmantošana, uzņēmumu pieejas finansēm nodrošināšana ar mērķi atbalstīt produktīvās investīcijas” paredz arī pašvaldību kapacitātes stiprināšanu uzņēmumu un investīciju piesaistē, pilnveidojot un attīstot ūdens un atkritumu saimniecības infrastruktūru, x.xx., nodrošinot kvalitatīvus ūdenssaimniecības pakalpojumus 68% Latvijas iedzīvotāju un nodrošinot atkritumu

pirmsapstrādi pirms apglabāšanas, infiltrāta attīrīšanas uzlabošanu un jaunu atkritumu apglabāšanas šūnu izveidi esošajos atkritumu poligonos, kā arī attīstot atkritumu dalītu vākšanu, šķirošanu un pārstrādi, un turpinot izgāztuvju rekultivāciju.

Latvijas enerģētikas politika atbilst Eiropas Savienības jaunajai enerģētikas politikai. EAP īstenošana balstās uz Latvijas enerģētikas politikas pamatprincipiem.

Bioloģiskās daudzveidības nacionālā programma (2000)

Programmas stratēģiskajos mērķos ir uzsvērta nepieciešamība saglabāt un atjaunot ekosistēmu un to dabiskās struktūras daudzveidību; saglabāt un veicināt vietējo savvaļas sugu daudzveidību; saglabāt savvaļas sugu, kā arī kultūraugu un mājdzīvnieku šķirņu ģenētisko daudzveidību; veicināt tradicionālās ainavas struktūras saglabāšanos, kā arī nodrošināt dzīvās dabas resursu līdzsvarotu un ilgtspējīgu izmantošanu.

Enerģētikas jomā ir izvirzīti sekojoši programmas apakšmērķi:

- veicināt vietējo energoresursu izmantošanu;

- samazināt elektropārvades līniju ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un ainavu;

- mazināt balto stārķu bojāeju uz elektrolīniju stabiem;

- novērst reto biotopu iznīcināšanu un zivju migrācijas ceļu pārtraukšanu, būvējot hidroelektrostacijas.

Mērķu sasniegšanai EAP paredz maksimāli veicināt enerģijas efektīvas izmantošanas pasākumus un piegādes no elektrostacijām, kuras izmanto vietējo kurināmo un AER augstas efektivitātes koģenerācijas ciklā.

Politikas mērķis attiecībā uz primāro energoresursu izmantošanas struktūru ir saglabāt pašnodrošinājumu 36–37% līmenī. Galvenie pasākumi šī politiskā mērķa sasniegšanai ir visu veidu atjaunojamo resursu un kūdras potenciāla ekonomiski pamatota izmantošana un energoefektivitātes paaugstināšana piegādes un pieprasījuma pusē – ēkās, transportā un rūpniecībā.

Lai uzlabotu tiesisko regulējumu tehnisko normatīvu jomā EAP rīcības plānā ir noteikts, ka ir jāidentificē nepieciešamākie standarti un jāveic to tulkošana elektroietaišu ierīkošana un ekspluatācijas un drošas ekspluatācijas un elektroapgādes drošuma jomās. EAP aktivitātes netiek noteiktas konkrētās teritorijās.

Ainavu politikas pamatnostādnes 2013.-2019.gadam.

Ainavu politikas mērķis – izveidot ietvaru Eiropas Ainavu konvencijas un Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā „Latvija 2030” noteikto ilgtermiņa uzdevumu risināšanai vidējā termiņā, lai nodrošinātu Latvijas ainavu ilgtspējīgu izmantošanu un attīstību, saskaņojot dažādu sabiedrības grupu intereses. Ainavu politikas pamatnostādņu 2013.-2019.gadam mērķis ir daudzfunkcionālas un kvalitatīvas ainavas, kas visā Latvijā uzlabo cilvēku dzīves kvalitāti, veicina vietu, reģionu un valsts ekonomisko aktivitāti un atpazīstamību, kā arī nodrošina bioloģisko daudzveidību.

Apakšmērķi politikas mērķa sasniegšanai:

1. Īstenotas noteiktās rīcības ainavu kvalitātes uzlabošanai;

2. Efektīva ainavu pārvaldība, kas vērsta uz lauku un urbāno ainavu plānošanu, labu sadarbību publiskās pārvaldes, izglītības, pētniecisko un saimniecisko institūciju un sabiedrības starpā, kā arī ainavu politikas integrēšanu visu līmeņu teritorijas attīstības plānošanā;

3. Par ainavu jautājumiem informēta un zinoša sabiedrība, kompetenti ainavu pārvaldības speciālisti un pētnieki.

Rīcības virzieni politikas mērķa sasniegšanai:

1. NAP2020 un citos politikas plānošanas dokumentos noteikto rīcību īstenošana, kas vērstas uz ainavu kvalitātes uzlabošanu;

2. Ainavu pārvaldības uzlabošana;

3. Izpratnes un zināšanu par ainavām veidošana, ainavu pārvaldības speciālistu apmācības un pētniecības uzlabošana.

Rīcības programma prioritāro zivju ūdeņu un peldūdeņu piesārņojuma samazināšanai un kvalitātes nodrošināšanai (2004)

Programmas mērķis ir samazināt prioritāro zivju ūdeņu un peldūdeņu piesārņojumu un nodrošināt to kvalitātes atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Šīs programmas uzdevumi ir:

- Atbalstīt apdzīvoto vietu notekūdeņu savākšanas un attīrīšanas procesa nodrošināšanu;

- Sekmēt bīstamo vielu emisijas samazināšanu un īpaši bīstamo vielu emisijas pilnīgu novēršanu;

- Sekmēt difūzā piesārņojuma samazināšanu no lauksaimnieciskajām teritorijām;

- Veicināt robežšķērsojošā piesārņojuma samazināšanu.

Programmas ietvaros paredzēts arī līdzsvarot prioritāro zivju ūdeņu un peldvietu ūdeņu hidroloģisko režīmu.

Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns 2013–2020.gadam

Atkritumu apsaimniekošanas plāna mērķis ir novērst atkritumu rašanos un nodrošināt ievērojamu kopējo radīto atkritumu daudzumu samazināšanu, izmantojot labākas atkritumu rašanās novēršanas iespējas, labākos pieejamos tehniskos paņēmienus resursu izmantošanas efektivitātes palielināšanu un ilgtspējīgākas patērētāju uzvedības veicināšanu. Tāpat plāna mērķi ietver arī nodrošināt atkritumu kā resursu racionālu izmantošanu; nodrošināt, ka radītie atkritumi nav bīstami vai arī tie rada nelielu risku videi un cilvēku veselībai, atkritumi pēc iespējas tiek atgriezti atpakaļ ekonomiskajā apritē - izmantojot pārstrādi vai atgriezti vidē noderīgā veidā, kā arī to, ka atkritumi tiek pārstrādāti pēc iespējas tuvāk to rašanās vietai; nodrošināt apglabājamo atkritumu daudzuma samazināšanu un atkritumu apglabāšanu cilvēku veselībai un videi drošā veidā.

Savukārt viens no EAP rīcības virzieniem ir atbalstīt tālākas izpētes un inovatīvos projektus arī tādā prioritatīvā virzienā kā bioenerģijas potenciāls un tā apgūšana.

Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādnes (2006)

Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādņu mērķis ir izstrādāt programmu, kas nodrošina ilgtspējīgu Latvijas mežu apsaimniekošanu un meža un saistīto nozaru attīstību kopējā valsts tautsaimniecības attīstības kontekstā, palielinot uz augstāku pievienotu vērtību orientētu produktu ražošanu, kas balstīti uz meža resursiem.

Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādņu izstrādes procesā ir ņemtas vērā politikas veidošanu noteicošo apstākļu izmaiņu tendences, ko nosaka ekonomikas un tirgus globalizācija, vides un dabas aizsardzības internacionalizācija, privatizācija un izmaiņas valsts lomas izpratnē, sabiedrības, nevalstisko organizāciju un interešu grupu pieaugošā līdzdalība lēmumu pieņemšanā, meža produktu un pakalpojumu pieprasījuma dažādošanās.

Meža un saistīto nozaru attīstības pamatnostādņu uzdevums ir formulēt meža un saistīto nozaru attīstības stratēģiskos mērķus un izstrādāt detalizētu, ar citu tautsaimniecības nozaru attīstību sabalansētu īstenošanas programmu, kas nodrošinātu:

- meža un meža zemju ilgtspējīgu apsaimniekošanu,

- Latvijas meža un saistīto nozaru produkcijas tirgus paplašināšanu,

- pasākumus atjaunojamo meža resursu produktu patēriņu palielināšanai iekšējā tirgū,

- meža produktu izmantošanas un enerģētikas sektora koordinētu attīstību.

EAP paredz, ka atjaunojamo resursu izmantošana ir jākoriģē saskaņā ar mežu un lauksaimniecības attīstības ilgtspējību. Lai sasniegtu izvirzīto pašnodrošinājuma mērķi – vismaz 36–37% no kopējā primāro energoresursu patēriņa, atjaunojamo enerģijas resursu izmantošanas pieaugums ir jāsekmē gan elektroenerģijas, gan siltumenerģijas ražošanā, gan transportā.

Transporta attīstības pamatnostādnes 2014.-2020.gadam

Transporta attīstības pamatnostādnes ir vidēja termiņa politikas plānošanas dokuments, kurā ir noteikti transporta politikas attīstības mērķi, pamatprincipi, prioritātes un sasniedzamie rezultāti transporta nozarē. Transporta attīstības pamatnostādņu 2014.-2020.gadam ietver turpmākās rīcības plānojumu ar konkrētiem pasākumiem noteikto mērķu sasniegšanai. Transporta attīstības pamatnostādņu 2014.-2020.gadam mērķis ir konkurētspējīga, ilgtspējīga, komodāla transporta sistēma, kas nodrošina augstas kvalitātes mobilitāti, efektīvi izmantojot resursus, x.xx. ES fondus.

Galvenās noteiktās prioritātes līdz 2020.gadam ir:

- Dzelzceļa elektrifikācija, politikas rezultāts – par 20% palielināts elektrificēto dzelzceļa līniju garums;

- CO2 izmešu samazinājums dzelzceļa kravu pārvadājumos 60% attiecībā pret 2012.gadu.

4.4 Atbilstība ilgtspējīgās attīstības mērķiem un principiem

Galvenie starptautiskie ilgtspējīgas attīstības mērķi un principi ir noteikti Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Riodežaneiro deklarācijā "Par vidi un attīstību", kas pieņemta 1992.gadā un citos starptautiskos nolīgumos, kā arī nacionālajā likumdošanā.

Ilgtspējīgas attīstības mērķi ir noteikti vairākos starptautiskajos dokumentos. Johannesburgā, 2002.gadā Dienvidāfrikas Republikā notikušajā ANO galotņu sanāksmē tika pieņemts Ilgtspējīgas attīstības ieviešanas plāns (balstīts uz Riodežaneiro deklarāciju), kuru parakstīja arī Latvija. Šīs plāns nosaka trīs galvenos mērķus, kas ir jāsasniedz, lai nodrošinātu ceļu uz ilgtspējīgu attīstību. Tie ir:

1. Nabadzības novēršana.

2. Ilgtspējīgu patēriņa un ražošanas modeļu maiņa.

3. Dabas resursu aizsardzība un pārvaldība.

EAP saskan ar 2. un 3.mērķi, kā arī pakārtoti veicina 1.mērķa sasniegšanu.

2000.gadā pasaules līderi parakstīja ANO Tūkstošgades deklarāciju, kurā minēta apņemšanās veikt pasākumus astoņu Tūkstošgades Attīstības mērķu (Millenium Development goals) īstenošanai. Tie skar dažādus jautājumus, kuri saistīti ar dzīves līmeņa uzlabošanu tādās jomās kā izglītība, veselība, vides ilgstpēja u.c. Tūkstošgades attīstības (TA) mērķu izpilde, īpaši jautājumā par attīstības sadarbības veicināšanu ir arī viena no Eiropas Savienības prioritātēm.

ANO Tūkstošgades mērķi ir sekojoši:

1. mērķis. Samazināt nabadzību;

2. mērķis. Nodrošināt visiem iedzīvotājiem pamatizglītību, kā arī iespēju iegūt vispārējo vidējo vai profesionālo vidējo izglītību;

3. mērķis: Nodrošināt vienādas iespējas sievietēm un vīriešiem;

4. mērķis. Mazināt bērnu mirstību;

5. mērķis. Uzlabot mātes veselību;

6. mērķis. Ierobežot HIV/AIDS, tuberkulozes un difterijas izplatību, kā arī citus novēršamus nāves cēloņus;

7. mērķis. Nodrošināt vides ilgtspēju;

8. mērķis. Palīdzēt cilvēkiem mazāk attīstītajās valstīs (attīstības sadarbība).

ES ilgtspējīgu attīstību ir izvirzījusi par vienu no saviem attīstības virzieniem un ir izstrādājusi Gēteborgas Ilgtspējīgas Attīstības stratēģiju, kas nosaka ES virzību uz ilgtspējīgu attīstību, ir viens no būtiskākajiem. Tās uzdevumi ir:

- Vides izmaksu iekļaušana preču un pakalpojumu cenās;

- Investēt zinātnē un tehnoloģijās labākai nākotnei;

- Uzlabot komunikācijas un mobilizēt iedzīvotājus un uzņēmumus;

- Ierobežot klimata izmaiņas un palielināt tīrās enerģijas lietošanu;

- Atbildīgāk pārvaldīt dabas resursus;

- Uzlabot transporta sistēmu un telpisko plānošanu;

- Risināt sabiedrības veselības problēmas.

„Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei” („ES 2020” stratēģija)

ES 2020” stratēģijas kvantitatīvo mērķu sasniegšanai ir nepieciešams īstenot virkni pasākumu nacionālajā, ES un starptautiskajā līmenī. Šim nolūkam ES tiek īstenotas septiņas vadošās iniciatīvas, viena no kurām ir „Eiropa, kas efektīvi izmanto resursus” – nodrošinās pāreju uz zema oglekļa satura ekonomiku, palielinās atjaunojamo energoresursu izmantošanu, modernizēs transporta nozari un veicinās energoefektivitāti. Iniciatīvas kvantitatīvais mērķis ir samazināt CO2 emisijas par 20%, salīdzinot ar 1990.gadu (x.xx. palielināt CO2 emisijas samazināšanu par 30%, ja nosacījumi to atļauj), palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru enerģijas patēriņā līdz 20% un palielināt energoefektivitāti par 20%.

Stratēģijas “Eiropa 2020” uzstādījumi par prioritāru atzīstot nepieciešamību veicināt ilgtspējīgu izaugsmi un izveidot jaunu konkurētspējīgāku ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, kurā resursi tiek izmantoti efektīvi un ilgtspējīgi. Nepieciešams īstenot pāreju uz ekonomiku, kas efektīvi izmanto visus resursus, absolūti atsaista ekonomikas izaugsmi no resursu un enerģijas izmantošanas un tās ietekmes uz vidi, samazina SEG emisijas, uzlabo konkurētspēju ar efektivitātes un inovācijas palīdzību un veicina lielāku energoapgādes un resursapgādes drošību, tostarp kopumā samazinot resursu izmantošanu.

Latvijas ilgtspējīgās attīstības stratēģija līdz 2030.gadam

Šis ilgtermiņa ilgtspējīgas attīstības politikas plānošanas dokuments nosaka, ka Latvijai:

- jāveido spēcīga nācijas identitāte, kultūra, radošums.

- jāveic visa pieejamā cilvēkkapitāla iesaiste, kas veicinās produktivitātes celšanos.

- intelektuālais un radošais potenciāls jāpārvērš ekonomiskos ieguvumos.

- jāsaglabā bioloģiskā daudzveidība, inovatīvi jāizmanto ekosistēmu pakalpojumi un atjaunojamie energoresursi.

- Jāizmanto vietas kapitāls, jāveido Latvijas kā “zaļas” valsts tēls.

- Pakalpojumiem jābūt pieejamiem, jāveido sadarbības tīkli starp pilsētām un laukiem.

- Efektīvi jāpārvalda resursi, veidojot jaunas pilsoniskās līdzdalības formas, kuras rezultāts ir sabiedrība ar augstu pašapziņu.

Stratēģijas galvenais mērķis atjaunojamās un drošās enerģijas jomā ir nodrošināt valsts enerģētisko neatkarību, palielinot energoresursu pašnodrošinājumu un integrējoties ES enerģijas tīklos.

Prioritārie ilgtermiņa rīcības virzieni:

- Enerģētiskā drošība un neatkarība;

- Atjaunojamo enerģijas resursu izmantošana un inovācija;

- Energoefektivitātes pasākumi;

- Energoefektīva un videi draudzīga transporta politika.

Tāpat tiek piedāvāti iespējamie risinājumi visās ilgtermiņa rīcības jomās. AER izmantošanai un inovācijai tiek piedāvāti - biomasas izmantošana siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanai, salmu, niedru un kūdras izmantošana siltumapgādē, vēja enerģijas potenciāla attīstīšana, saules enerģijas attīstīšana, hidroenerģijas izmantošana, biogāzes resursu izmantošana, biodegvielas izmantošana un pētniecības iestāžu un uzņēmumu sadarbība AER jomā.

4.5 EAP atbilstība starptautiskajiem un nacionālajiem vides politikas plānošanas dokumentiem – kopsavilkums

Nacionālā vides politika, ANO konvencijas, ES Vides rīcības programma un ES Tematiskās stratēģijas parāda vides politikas mērķus, prioritātes un vides politikas virzību. Tās nosaka, kādās vides aizsardzības un ilgtspējīgas attīstības jomās tuvākajā laikā pastiprināti tiks veikti kādi pasākumi, tajā skaitā, pieņemtas jaunas rīcības programmas un normatīvie akti.

Izvērtējums rāda, ka EAP rīcības virzieni neapdraud Latvijas starptautisko saistību izpildi un nav pretrunā ar nacionālajiem vides politikas plānošanas dokumentiem. EAP kopumā atbilst starptautiskajiem un nacionālajiem vides politikas mērķiem. EAP plānotās rīcības vērstas uz gaisa piesārņojuma samazināšanu, energoefektivitātes paaugstināšanu un dabas resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Lai sasniegtu izvirzīto pašnodrošinājuma ar energoresursiem mērķi

– vismaz 36–37% no kopējā primāro energoresursu patēriņa, EAP nosaka, ka atjaunojamo enerģijas resursu izmantošanas pieaugums ir jāsekmē gan elektroenerģijas, gan siltumenerģijas ražošanā, gan transportā. Vietējo atjaunojamo resursu izmantošana ir jāplāno saskaņā ar mežu un lauksaimniecības attīstības ilgtspējību.

EAP uzdevumi un rīcības virzieni atbilst Latvijas Ilgtspējīgas stratēģijai 2030 un Eiropa 2020: stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei paredzētajiem pasākumiem.

5. AR EAP SAISTĪTĀS BŪTISKĀS IETEKMES UZ VIDI

Šajā sadaļā, balstoties uz izvēlēto metodiku un izvirzītājiem SIVN uzdevumiem, ir analizētas EAP ietvaros izvirzītā politikas mērķu, rezultātu un rīcības virzienu būtiskās ietekmes uz vidi. EAP ir jāvērtē kā stratēģisks dokuments, kam jābūt vērstam uz to, lai kopumā mazinātu slodzes uz vidi. Tādējādi būtiski, lai EAP paredzētie rīcības virzieni un risināmie uzdevumi būtu saskaņā ar tām nepieciešamajām rīcībām, kas uzskaitītas vides pārskata nodaļā par vides stāvokli. Tomēr, ņemot vērā, ka EAP ir stratēģiskais dokuments, kurā izvirzīto mērķu sasniegšanai un uzdevumu risināšanai nav paredzēti konkrēti ieviešanas instrumenti, tad precīzu vērtējumu, it īpaši ietekmju kvantitatīvo raksturojumu, sniegt nav iespējams.

5.1 EAP mērķu un rīcību virzienu vispārīgs izvērtējums

EAP mērķis ir izstrādāt stratēģiju drošai, resursus efektīvi izmantojošai enerģijas apgādes sistēmas funkcionēšanai, kas nodrošina enerģijas efektīvu izmantošanu, dzīves kvalitāti, ekonomisko izaugsmi un vides kvalitāti.

Vērtējot EAP izvirzīto rīcības virzienos iekļauto prioritāšu būtisko ietekmi uz vidi, nepieciešams veikt sākotnējo novērtējumu par to, kā EAP rīcības virzieni, ņemot vērā tajos iekļautās prioritātes un pasākumus, ietekmē SIVN uzdevumu sasniegšanu. Šādam novērtējumam tabulā ir divi uzdevumi:

- var izdarīt secinājumus par to, kuru darbības virzienu ietekmes uz vidi novērtēšanai pievēršama lielāka vērība (gadījumos ja sagaidāmās ietekmes ir negatīvas vai neskaidras);

- novērtēt cik lielā mērā EAP atbilst SIVN procesā izvirzītajiem vides mērķiem un nepieciešamības gadījumā ierosināt papildus iekļaut atbalstāmos pasākumus, kas būtu vērsti uz norādīto vides mērķu sasniegšanu.

Novērtējums ir veikts, balstoties uz rīcības virzienu aprakstu un nosauktajām prioritātēm, izmantojot cēloņu – seku analīzes pieeju. Tabula ir jāuzskata par sākotnējo novērtējumu, kas ļauj identificēt sagaidāmo ietekmju raksturu (pozitīva, negatīva), tās būtiskumu, ietekmju rakstura saistību ar ieviešanu. Horizontālajā augšējā ailē ir iekļauti vides mērķi, kas tika formulēti Error! Reference source not found. nodaļā. Savukārt kreisajā kolonnā ir uzskaitīti AP rīcības virzieni. Ar “+” ir apzīmēta iespējamā pozitīvā ietekme, ar “-“ – negatīvā ietekme, neskaidra ietekme atzīmēta ar “?”, bet nebūtiska ietekme ar “+/-” (skatīt 5.1.1.tabulu).

5.1.1.tabula EAP rīcības virzienu atbilstība vides mērķiem

Rīcības virziens

GAISS

ŪDENS

ZEME

DABA

KLIMATS

(1) primāro energoresursu diversifikācija

+/-

(2) efektīva enerģijas tirgus

izveide

+/-

(3) efektīva enerģijas

infrastruktūras

izveide

+/-

(4) efektīva

siltumenerģijas tirgus izveide

+/-

(5) AER īpatsvara

pieaugums

+/-

(6) uzlabota

energoefektivitāte

+/-

(7) efektīva krīzes situācijas

pārvaldība

+/-

(8) starptautiskās un reģionālās sadarbības

stiprināšana

(9) sabiedrības

informēšana par enerģētikas sektora

aktualitātēm

+/-

(10) inovatīvi risinājumi enerģētikas nozares

problēmām

Rīcības virzienu ietekmju raksturojums:

(1) Sagaidāmā ietekme ir gan pozitīva, gan negatīva atkarībā no konkrēta rīcības veida realizēšanas. Pozitīva ietekme uz vidi sagaidāma, jo rīcības ieviešanas rezultātā tiks veicināta dabas resursu racionālu un ilgtspējīgu izmantošana, palielināta atjaunojamo resursu izmantošana enerģētikā. Vietējo kurināmo un atjaunojamo enerģijas resursu izmantošana augstas efektivitātes koģenerācijas ciklā samazinās piesārņojošo vielu, tai skaitā, SEG emisijas gaisā. Maksimāli tiks veicināti enerģijas efektīvas izmantošanas pasākumi (piemēram, atkritumu izmantošana).

Negatīva ietekme ir paredzēta attiecībā uz dabu. Ietekme ir iespējama uz bioloģisko daudzveidību, jo iespējams, ka vietējo energoresursu intensīva apguve (kūdras ieguve),

enerģētisko kultūru audzēšana var negatīvi ietekmēt bioloģisko daudzveidību. Neskaidra ir rīcības virziena ietekme uz ĪADT un Natura 2000 teritorijām, un tā ir izvērtējama katra konkrēta plānotā projekta gadījumā.

Ietekme uz ūdens resursiem, realizējot šo rīcības virzienu, nepalielināsies salīdzinot ar esošo situāciju, jo atbilstoši valsts normatīvajam regulējumam, jaunu HES, tai skaitā, mazo HES būvniecība netiek paredzēta, tomēr pastāv risks piesārņojuma avārijas noplūdei no enerģijas ražošanas uzņēmumiem, kas var būtiski ietekmēt zivju resursus. Arī attiecībā uz šo vides faktoru nepieciešams ietekmi izvērtēt katram konkrētam projektam.

(2) Rīcības virziena „Efektīva enerģijas tirgus izveide” galvenie iekļautie pasākumi ir aktīva līdzdalība ES tīkla kodeksu izstrāde ES enerģijas tirgus pilnveidošanai, samazināt cenu svārstību risku elektroenerģijas vairumtirdzniecībā, liberalizēt elektroenerģijas tirgu mājsaimniecībām un nodalīt dabasgāzes sadales, pārvades, uzglabāšanas un tirdzniecības pakalpojumus. Rīcības virziens neparedz pasākumus, kas tiešā veidā varētu ietekmēt vides faktorus un to kvalitāti. Pozitīva ietekme sagaidāma uz vides resursiem (gaiss, zeme, ūdens, klimats) un to kvalitāti, savukārt ietekme uz dabas resursiem, kas ietver arī bioloģisko daudzveidību un Natura 2000 teritorijas, ir netieša nebūtiska ietekme.

(3) Rīcības virziena „Efektīva enerģijas infrastruktūra” galvenie EAP iekļautie pasākumi ir vienkāršot KIP projektu ievešanas procesu, uzlabot elektroenerģijas pārvades sistēmas infrastruktūru, uzlabot elektroenerģijas sadales sistēmas drošumu un veikt elektrotīkla modernizāciju, uzlabot dabasgāzes sadales, pārvades un uzglabāšanas sistēmas infrastruktūru un uzlabot normatīvo regulējumu cita veida infrastruktūrai.

Elektroenerģijas pārvades sistēmas infrastruktūras uzlabošana, kas ietver Kurzemes loka 3.posma izbūvi, Trešā Igaunijas-Latvijas starpsavienojuma izbūvi, kā arī dabasgāzes sadales, pārvades un uzglabāšanas sistēmu infrastruktūras uzlabošana, ietver sevī virkni pasākumu, kuru rezultātā neatgriezeniski tiks mainīta iesaistīto teritoriju ainava, ja tiek izbūvēti starpsavienojumi Latvijas sauszemes teritorijā.

Neskaidra ir ietekme uz bioloģisko daudzveidību, Natura 2000 teritorijām un zemes dzīlēm, jo ir paredzēta jaunas pazemes gāzes krātuves izveides izpēte Dobelē. Potenciālās pazemes gāzes krātuves teritorijā atrodas Natura 2000 dabas liegums „Zebrus un Svētes ezers”, un tāpēc ir nepieciešams veikt detalizētāku novērtējumu pie tālākās izpētes. Kas attiecas uz jau esošās Inčukalna PGK paplašināšanu un modernizāciju, tad nav konstatētas ĪADT un Natura 2000 teritorijas, kuras var tikt ietekmētas darbības rezultātā.

Nebūtiska ietekme ir paredzama uz gaisa un ūdens kvalitāti, kā arī nav iepriekšēju pētījumu par šī projekta potenciālo ietekmi uz klimatu.

(4) Rīcības virziena „Efektīvs siltumenerģijas tirgus” galvenie iekļautie pasākumi ir normatīvo regulējumu pilnveidošana un infrastruktūras izveidošana, sakārtošana un attīstība.

Centralizētās siltumapgādes pakalpojuma sniegšana var veicināt lētāko (piemēram, koksne) un videi draudzīgo (mazuta vietā gāze vai koksne; koģenerācija) energoresursu apgūšanu.

Vienotas regulēšanas sistēmas ieviešana nodrošinās samērīgu un efektīvu energoresursu izmantošanu, kas, savukārt, būs atbilstoša vajadzībām un sabalansēta starp ekonomisko ieguvumu un dabas resursu saglabāšanu.

Līdz ar to vērtējot no SEG emisijas viedokļa ir paredzēta pozitīva ietekme uz gaisu un klimatu, savukārt, uz dabu, ūdeni un zemi ir paredzama nebūtiska ietekme.

(5) Rīcības virzienā „AER īpatsvara pieaugums” galvenie iekļautie pasākumi ir palielināt AER īpatsvaru bruto enerģijas galapatēriņā līdz 40% un palielināt no AER saražotas enerģijas īpatsvaru enerģijas galapatēriņā transportā līdz 10%. Šīs rīcība izpilde paredz ilgtspējīgas enerģētikas attīstību, kuras pamatā ir pakāpeniska pāreja uz atjaunojamiem energoresursiem.

Kopumā šis rīcības virziens ir vērtējams kā pozitīvs, jo, pieaugot AER resursu izmantošana tai skaitā augstas efektivitātes koģenerācijā, var samazināt piesārņojošo vielu, tai skaitā, SEG emisijas gaisā. Tāpat, pozitīva ietekme uz gaisa kvalitāti ir sagaidāma arī no Pierīgas pasažieru vilcienu maršrutu tīkla elektrifikācijas, kā arī, attīstot videi draudzīgu sabiedrisko transportu un veicinot bezizmešu transporta attīstību Rīgas pilsētā. Šīs rīcības virziens sakrīt ar ES klimata un enerģētikas politikas mērķiem līdz 2020.gadam, kas paredz samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par 20%, salīdzinot ar 1990.gada līmeni un palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru enerģijas patēriņā līdz 20%. Pāreja uz AER, kas galvenokārt nozīmē vietējo energoresursu izmantošanu, izmantojot to kā kurināmo (īpaši, koģenerācijas režīmā), samazina mazuta kā kurināmā izmantošanu valstī. Tas veicinās piesārņojošo vielu emisijas gaisā samazināšanu, mazinās mazuta transportēšanas, pārliešanas un glabāšanas iespējamo grunts un ūdens piesārņošanas risku, kā arī veicinās dabas resursu racionālu izmantošanu. Svarīgi ir arī atzīmēt, ka pastāv arī negatīva ietekme uz gaisa kvalitāti, jo palielinoties koksnes īpatsvaram, pieaugs cieto daļiņu emisijas.

Negatīvā ietekme ir iespējama, vērtējot ietekmi uz vides faktoru – zeme, jo rīcības virziens paredz biodegvielas ražošanas un izmantošanas iespēju palielināšanu. Kā rezultātā pieaugs zemes platības, kuras tiek izmantotas monokultūru audzēšana biodegvielas ražošanai, kā rezultātā, vēlme palielināt ekonomisko ieguvumu izraisīs bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Negatīvā ietekme saistīta gan ar troksni, gan smagās tehnikas lietošanu, kas bojā zemsedzi. Tomēr tā, kā notiek virzība uz ilgtspējības kritērijiem atbilstoši biodegvielu izmantošanu, nav tik viennozīmīgi, lai rīcības virzienu apzīmētu ar negatīvu ietekmi.

Jautājums šobrīd tiek risināts ES līmenī, tika izteikti priekšlikumi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai, ar ko groza Direktīvu 98/70/EK, kas attiecas uz benzīna un dīzeļdegvielu kvalitāti un Direktīvu 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu veicināšanu, paredzēta ierobežojuma noteikšana tradicionālajām biodegvielām (conventional biofuels).

Arī vēja enerģijas staciju izbūve ārpus putnu ceļiem Ziemeļvidzemes un Kurzemes piekrastē sekmīgi risinātu vēl 15–20% enerģijas jaudas ģenerēšanu. Kā rāda Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas analīze, vēja potenciāls Latvijas jūras piekrastē ir pietiekošs un vismaz 2000MW liels. Jaunu enerģijas ražotņu būvniecība atstās ietekmi arī uz ainavu, drīzāk negatīvu, nekā pozitīvu (skursteņi, vēja ģeneratori u.tml.).

(6) Šajā rīcības virzienā iekļautie pasākumi ir vērsti uz normatīvā regulējuma pilnveidošanu un īstenošanu energoefektivitātes paaugstināšanai rūpniecības sektorā, ēku energoefektivitātes paaugstināšanai, ekodizaina prasību ievešanai un sabiedrības informēšanu un izglītošanu par energoefektivitātes lietderību. Enerģijas zudumu ēkās un pārvades sistēmās samazināšana un enerģijas ražošanas procesu optimizēšana ļaus ietaupīt kurināmo un citas izejvielas, kā arī samazinās kaitīgās emisijas gaisā. Rīcības virziena ietekmes, kas vērstas uz energoefektivitātes paaugstināšanu, uz vides resursiem un

to kvalitāti ir tiešas un pozitīvas. Energoefektivitātes paaugstināšana ir viens no nozīmīgajiem līdzekļiem, kā samazināt vides piesārņojumu.

ES enerģētikas politikā būtiska loma ir energoefektivitātes veicināšanai, jo tā horizontāli sniedz ieguldījumu SEG emisiju samazināšanā un fosilās enerģijas importa samazināšanā.

(7) Rīcības virziena „Efektīva krīzes situācijas pārvaldība” galvenie pasākumi ir nodrošināt tautsaimniecību ar energoapgādi apdraudējuma gadījumā un nodrošināt naftas rezerves. Lai arī rīcības virziens paredz konkrētas darbības, tomēr to ietekme uz vides faktoriem nav novērtējama, jo pamatā paredz izvērtēšanu un dokumentu atjaunošanu. Runājot par rīcības virziena otro pasākumu, kas paredz naftas produktu rezervju izveidi, var tikt negatīvi ietekmēta daba un ūdens resursi, jo pieaugot naftas produktu rezervēm, var pieaugt arī avāriju skaits.

(8) Rīcības virziena „Starptautiskās un reģionālās sadarbības stiprināšana” galvenie pasākumiir aktīvi piedalīties BEMIP (Baltic Energy Market Interconnection Plan) darbā, veicināt sadarbību ar Igauniju un Lietuvu, veicināt starptautisko sadarbību BASREC (Baltic Sea Region Energy Cooperation) ietvaros, koordinēt Baltijas jūras reģiona stratēģijas Enerģētikas prioritāti un veicināt Latvijas aktīvu dalību starptautiskās organizācijās.

Baltijas enerģijas tirgu starpsavienojumu plāns (BEMIP) mērķis ir pakāpeniski integrēt Baltijas valstis Eiropas tīklā, izveidojot funkcionējošu elektroenerģijas tirgu, un attīstot elektrības un gāzes starpsavienojumus. Tas paredz Baltijas gāzes apgādes sistēmas modernizāciju, Polijas-Lietuvas gāzes vada, Igaunijas – Somijas gāzes vada izbūvi un reģionāla LNG termināļa izbūvi; tāpat plāns paredz efektīvu reģiona elektroenerģijas tirgus izveidi un integrāciju Nord Pool Spot tirgus cenu zonā līdz 2013.gadam, kur būtiskie projekti ir Estlink II, NordBalt; kā arī paredz kodolenerģijas darba grupu Visaginas AES projekta attīstībai, atzīstot to kā būtisku reģionāla mēroga projektu. Attiecībā uz vides faktoriem, nepieciešams ietekmi izvērtēt katram konkrētam projektam.

(9) Rīcības virziena “Sabiedrības informēšana par enerģētikas sektora aktualitātēm” ietekme uz vides resursiem un to kvalitāti kopumā vērtējama kā netieša un pozitīva, jo tiks nodrošināta sabiedrības izpratne par notikumiem enerģētikas sektorā.

(10) Šajā rīcības virzienā iekļautie pasākumi ir vērsti uz institucionālā ietvara nodrošināšanu valsts un uzņēmēju sadarbībai. Inovatīvi risinājumi enerģētikas nozares problēmām nodrošinās nozares inovatīvu attīstību, izveidojot institūciju, kas sniegtu pētnieciska rakstura pakalpojumus valsts pārvaldei.

Kopumā visas plānotās aktivitātes šajā rīcības virzienā lielākā vai mazākā mērā sekmēs pozitīvu ietekmi uz gaisa kvalitāti, dabas un zemes resursiem (mežu, derīgiem izrakteņiem), ūdens resursiem un kvalitāti, kā arī netieši uz bioloģisko daudzveidību tuvākajā vai tālākā nākotnē.

5.2 EAP ietekmju novērtēšana

Atbilstoši likuma „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” prasībām (pieņemts 1998.gada 14.oktobrī, ar grozījumiem līdz 2014.gada 19.jūnijam), ja EAP ieviešanas procesā tiks paredzēta darbība, kas iekļauta likuma „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” 1.pielikumā, ir jāveic ietekmes uz vidi izvērtējums. Savukārt, ja paredzēta darbība, kura ir ietverta likuma

2.pielikumā, tad, saskaņā ar šo likumu, ir veicams sākotnējais ietekmes uz vidi novērtējums. Ja paredzētajai darbībai ietekmes novērtējums nav nepieciešams, reģionālās vides pārvaldes vadītājs Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izdod tehniskos noteikumus katrai konkrētajai paredzētajai darbībai. Ministru kabinets nosaka paredzētās darbības, kuru veikšanai nepieciešami tehniskie noteikumi, prasības attiecībā uz tehnisko noteikumu saturu, to pieprasīšanas un sagatavošanas kārtību.

Gadījumos, ja konkrētās plānotie uzdevumi vai rīcības virzieni var būtiski ietekmēt Natura 2000 teritoriju, saskaņā ar likuma „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” 4.1. panta nosacījumiem, novērtē tās ietekmi uz Natura 2000 teritoriju. Šādā gadījumā ietekmes uz visi izvērtēšana tiks veikta ekspertiem rūpīgi izvērtējot ar pasākuma īstenošanu saistīto ietekmi uz Natura 2000 teritoriju, izvērtējot dažādas alternatīvas un iespējas negatīvo ietekmju samazināšanai, kā arī dodot iespēju plašākai sabiedrībai iesaistīties šajā procesā.

Ietekmes uz vidi novērtējums

Izmantojot vides pārskata sagatavošanas laikā pieejamo informāciju, tika veikts novērtējums par to, kuri no plānotajiem pasākumiem EAP ieviešanā atbilst likuma „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” 1.pielikumam (Pielikums ar grozījumiem, kas izdarīti līdz 01.12.2011) „Objekti, kuru ietekmes novērtējums ir nepieciešams” sarakstā.

Ievērojot piesardzības principu, 5.2.1. tabulā ir uzskaitīti tie pasākumi, kuri potenciāli atbilst IVN likuma 1.pielikumam.

5.2.1.tabula EAP paredzēto pasākumu atbilstība IVN likuma 1.pielikuma prasībām

Darbības nosaukums atbilstoši IVN likuma 1.pielikumam	Uzdevumi un rīcības virzieni
16. Sadzīves atkritumu sadedzināšanas un ķīmiskās pārstrādes iekārtas, ja pārstrādes apjoms ir 10t un vairāk diennaktī	Rīcības virziens 1.3. Atkritumu pārstrāde: 1.3.1 Veicināt atkritumu utilizāciju enerģijas ražošanai
25. Projekti, kas paredz derīgo izrakteņu ieguvi 25 ha vai lielākā platībā vai kūdras ieguvi 150 ha vai lielākā platībā	Rīcības virziens 1.1. Veicināt vietējo primāro energoresursu izpēti un ieguvi Latvijā: 1.1.1. Izvērtēt kūdras efektīvas izmantošanas iespējas un ar to iegūšanu saistītos apstākļus.
26. Augstsprieguma elektrolīnijas, kuru garums ir lielāks par 15km un spriegums – 110kV vai vairāk	Rīcības virziens 3.2. Uzlabot elektroenerģijas pārvades sistēmas infrastruktūru: 3.2.1. Kurzemes loka 3.posma izbūve 3.2.2. Trešais Igaunijas – Latvijas starpsavienojums, 3.2.3. Veicināt integrāciju Eiropas elektroenerģijas tīklā Rīcības plāns 3.3. Uzlabot elektroenerģijas sadales sistēmas drošumu un veikt elektrotīkla modernizāciju:

3.3.2. Atjaunot elektropārvades līnijas, transformatoru apakšstacijas, jaudas slēdžus, apakšstacijas, sadales punktus, džēšspoles un Rīgas pilsētas novecojušo elektrotīklu.

3.3.4. Izbūvēt vidsprieguma kabeļu tīklu atbilstoši AS

„Sadales tīkls” Attīstības plānam

3.3.5. Izbūvēt jaunas 110 kV apakšstacijas, lai nodrošinātu drošu un kvalitatīvu elektroapgādi

No minētiem rīcības virzienu uzdevumiem uz 2014.gada novembri, 3.2.1.uzdevumam par Kurzemes loka 3.posma izbūvi 2013.gada aprīlī ir izstrādāts IVN, savukārt par 3.2.2.uzdevumu par augstsprieguma Trešo Igaunijas – Latvijas starpsavienojumu 2012.gada 8.oktobrī ir izsniegts VPVB lēmums par IVN piemērošanu un šobrīd tiek veikta IVN ziņojuma sagatavošana.

Sākotnējais ietekmes uz vidi novērtējums

Vērtējot EAP iekļautās aktivitātes izvirzīto uzdevumu sasniegšanai, var secināt, ka vairumam no aktivitātēm ir nepieciešams veikt sākotnējo ietekmes uz vidi novērtējumu vai saņemt atzinumu un nosacījumus no vides un dabas aizsardzības institūcijām (Valsts vides dienests un Dabas aizsardzības pārvalde). Atbilstoši likuma „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” prasībām, ir virkne saimnieciskās darbības veidu, kam tiek piemērots sākotnējais izvērtējums. Pasākumi, kuri potenciāli atbilst IVN likuma 2.pielikumam ir uzskaitīti 5.2.2. tabulā.

5.2.2.tabula EAP paredzēto pasākumu atbilstība IVN likuma 2.pielikuma prasībām

Darbības nosaukums atbilstoši IVN likuma 2.pielikumam

Uzdevumi un rīcības virzieni

2. Ieguves rūpniecība:

2.1. projekti, kas paredz derīgo izrakteņu ieguvi 5 ha vai lielākā platībā vai kūdras ieguve 25 ha vai lielākā platībā;

Rīcības virziens 1.1. Veicināt vietējo primāro energoresursu izpēti un ieguvi Latvijā:

1.1.1. Izvērtēt kūdras efektīvas izmantošanas iespējas un ar to iegūšanu saistītos apstākļus.

2.4. šādu dziļurbumu ierīkošana un izmantošana (izņemot urbumus, kas paredzēti inženierģeoloģiskiem pētījumiem un pazemes ūdeņu monitoringam):

d) ogļūdeņražu izpētes un

Rīcības virziens 1.1. Veicināt vietējo primāro energoresursu izpēti un ieguvi Latvijā:

1.1.3. Pieņemt regulējumu ogļūdeņražu izpētei un ieguvei.

ieguves urbumi;
3. Enerģētiskā rūpniecība:
3.2. gāzes, tvaika un karstā ūdens pārvades līniju un augstsprieguma elektrolīniju ierīkošana, ja nepārsniedz 5km;	Rīcības virziens 1.2. Veicināt energoresursu piegādes ceļu un avotu diversifikāciju: 1.2.1. Veicināt citu dabasgāzes starpsavienojumu attīstību, kas pozitīvi ietekmē Latvijas tirgu Rīcības virziens 4.2. Infrastruktūras izveidošana, sakārtošana un attīstība 4.2.1. Centralizētās siltumapgādes siltumavotu un pārvades un sadales sistēmu rekonstrukcija un būvniecība
3.3. dabasgāzes virszemes un dabasgāzes un citas degošas gāzes pazemes krātuvju ierīkošana;	Rīcības virziens 5.1. Palielināt AER īpatsvaru bruto enerģijas galapatēriņā līdz 40%: 3.4.1. Inčukalna modernizācija 3.4.2. Inčukalna paplašināšana 3.4.3. Dobeles attīstības veicināšana un krātuvju plašāka integrācijas ES dabasgāzes infrastruktūrā
3.9. vēja elektrostaciju būvniecība LR teritoriālajā jūrā un LR ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā	Rīcības virziens 3.4. Uzlabot dabasgāzes sadales, pārvades un uzglabāšanas sistēmas infrastruktūru: 5.1.11. Izstrādāt normatīvo regulējumu jūras vēja enerģijas izmantošanas attīstībai
10. Infrastruktūras projekti
10.8. tramvaja un metro līniju būvniecība vai cita veida sliežu transports pasažieru pārvadāšanai;	Rīcības virziens 5.2. Palielināt no AER saražotas enerģijas īpatsvaru enerģijas galapatēriņā transportā līdz 10% 5.2.5. Attīstīt videi draudzīgu sabiedriskā transporta (sliežu transporta) infrastruktūru.
10.9. cauruļvadu ierīkošana naftas un gāzes transportēšanai, ja to garums pārsniedz 20 km;	Rīcības virziens 1.2. Veicināt energoresursu piegādes ceļu un avotu diversifikāciju: 1.2.1. Veicināt citu dabasgāzes starpsavienojumu attīstību, kas pozitīvi ietekmē Latvijas tirgu

No minētiem rīcības virzienu uzdevumiem uz 2014.gada novembri, nebija pieejama informācija par izstrādātiem vai izsniegtiem VPVB lēmumiem par IVN piemērošanu.

5.3 EAP būtiskās ietekmes uz vidi

Šī sadaļa aptver EAP rīcības virzienu un risināmo uzdevumu īstenošanas tiešo un netiešo, sekundāro, paredzētās darbības un citu darbību savstarpējo un kopējo ietekmi, īstermiņa, vidēji ilgu un ilglaicīgu ietekmi, kā arī pastāvīgo pozitīvo un negatīvo ietekmi uz dabas

kapitālu (izteikts SIVN uzdevumos), kā arī ietekmi uz cilvēkiem, viņu veselību, materiālajām vērtībām, kultūras, arhitektūras un arheoloģisko mantojumu. Izvērtējums sagatavots, balstoties uz EAP iekļauto informāciju par politikas rezultātiem un rīcības virzieniem to sasniegšanai.

Visas ietekmes tiek vērtētas pēc shēmas (skatīt 5.3.1. attēlu), kur tiek nodalīts starp pozitīvām un negatīvām, īstermiņa (pārejošās) un ilgtermiņa (biežām, noturīgām) ietekmēm. Tās iekļauj sevī arī tiešas un netiešas ietekmes.

Pozitīvas
Nepieciešams izvērtēt,	Jāizvērtē, vai ilgtermiņā
vai ar EAP ieviešanu	pozitīvo ietekmju
īstermiņa pozitīvās	noturību neapdraud
ietekmes ir iespējams	tādu EAP pasākumu
paildzināt un veicināt	īstenošana, kas rada
pozitīvu paliekošu	negatīvu ietekmi vai
ietekmi uz vides	vairāku pasākumu
resursiem un kvalitāti.	izraisītās kumulatīvās
	ietekmes.
Īstermiņa	Xxxxxxxxxx
Arī īstermiņa negatīvas	Jāizvērtē, kā ilgtermiņā
ietekmes var atstāt	negatīvo ietekmi novērst
paliekošu negatīvu	vai mazināt.
ietekmi. EAP ieviešanā
uzmanība jāpievērš
kritērijiem un atbalsta
nosacījumiem, lai šīs
ietekmes maksimāli
novērstu vai mazinātu.
Negatīvas

5.3.1.attēls Ietekmju uz vidi un nepieciešamā plānošanas procesa raksturojums

Īstermiņa ietekmes lielākoties saistītas ar prioritāšu ietvaros īstenoto pasākumu ieviešanu. Tās lielākoties ir pārejošas un tiešas ietekmes, piemēram, gaisa kvalitātes pasliktināšanās būvdarbu dēļ, troksnis, zemsedzes bojājumi u.tml. Lielākā daļa šo faktoru tiek neitralizēti līdz ar darbības izbeigšanos. Tomēr arī īstermiņa negatīvas ietekmes uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām un Natura 2000 teritorijām var izraisīt ilgtermiņa negatīvu ietekmi, piemēram, mežistrādes ietekme uz aizsargājamu putnu ligzdošanu, ūdenslīmeņa regulēšana HES.

Ilgtermiņa ietekmes tiek vērtētas saistībā ar pasākumu īstenošanas rezultātā sagaidāmajām izmaiņām ekonomiskajās aktivitātēs, ražošanas struktūrā u.tml. Nosakot ilgtermiņa ietekmes, jāņem vērā arī tā saucamie virzošie spēki, kas raksturoti iepriekš. Tādēļ tiek ņemtas vērā gan tiešās, gan netiešās ietekmes.

5.3.1 Pozitīvās ietekmes uz vidi – īstermiņa un ilgtermiņa, tiešas, netiešas, pārejošas un noturīgas

Šajā sadaļā tiek analizēta to EAP rīcības virzienu īstenošanas ietekme, kuru īstenošanas ietekme uz vidi var būt būtiska un pozitīva.

Gaisa kvalitāte:

- Paplašinoties biodegvielas izmantošanai, samazināsies lokālais vides piesārņojums ar CO2, ko satur motoru atgāzes;

- Vēja un saules enerģijas izmantošana nerada emisijas gaisā un samazina kopējās kaitīgo vielu emisijas gaisā. Tātad, tiks uzlabota vides kvalitāte.

- Biogāzes ražošana atkritumu poligonos, savākšana un izmantošanas sekmēs gaisa kvalitātes uzlabošanos un mazinās kaitīgo vielu emisijas gaisā.

- Līdz ar mežrūpniecības produktu un lauksaimniecības blakusproduktu (salmu, rapša) izmantošanas efektivitātes paaugstināšanos siltumapgādē un koģenerācijā samazināsies kaitīgie izmeši, kas saistīti ar mežistrādes un lauksaimniecības atlikumu dedzināšanu.

- Gāzes, kas ir videi draudzīgs kurināmais, un atjaunojamo resursu patēriņa pieaugums samazinās kaitīgo vielu emisiju gaisā, pakāpeniski samazinot pārējo fosilo resursu – naftas produktu, ogļu un kūdras kā kurināmo izmantošanu.

- Ogļu vai ogļu un biomasas izmantošanas ietekmes uz vidi maksimālai samazināšanai izmantojamas progresīvās sadedzināšanas tehnoloģijas.

- Ieviešot energoefektivitātes pasākumus ēkās, transportā, rūpniecībā, tiks taupīts kurināmais, tātad, dabas resursi, tādējādi samazinot kaitīgo vielu emisijas gaisā.

- Iespējamā enerģijas nodokļa ieviešanas izpēte, kas kalpotu kā enerģijas resursu struktūras un energoefektivitātes stimulēšanas instruments.

- Finanšu resursu piesaiste, lai sakārtotu katlu māju darbību atbilstoši Eiropas Savienības vides prasībām, veicinās emisiju gaisā samazināšanu.

Ūdens:

- Samazinot naftas produktu kā kurināmā izmantošanu, samazinās pazemes un virszemes ūdens objektu potenciālā piesārņojuma avotu un piesārņojuma risks.

- Samazinot energoresursu atkarību no importa, iespējams, samazināsies vides piesārņojuma risks, tai skaitā , attiecībā uz ūdens objektiem.

Zeme:

Mežu resursu maksimāla, pilnvērtīga, bezatlikuma izmantošana nodrošina mežu resursu ilgtspējību un dabas resursu racionālu izmantošanu.

Efektīvu biomasas izmantošanas – lauksaimnieciskās blakusproduktu – salmu iespēja izmantot kā kurināmo.

Tiks veicināta biogāzes savākšana un izmantošana elektroenerģijas un siltuma ražošanai – lielākās fermās, uzņēmumos uzlabojoties loģistikai, bioloģiski noārdāmo materiālu šķirošanas praksei un kontroles institūciju darbībai.

Rapša pārstrādes blakusproduktu, kas ir dažādas organiskās vielas (glicerīns, taukskābes, ogļūdeņraži) ar lielu siltumspēju iespējams izmantot kā kurināmo.

Biodegvielas ražošana un izmantošanas ieviešana, daļēji aizstājot naftas produktu degvielu, veicina dabas resursu racionālu, saudzīgu un ilgtspējīgu izmantošanu.

Daba:

Vēja enerģijas izmantošana samazina neatjaunojamo dabas resursu (piemēram, naftas, ogļu, kūdras u.c.) izmantošanu.

Visa veida atjaunojamo resursu un kūdras potenciāla ekonomiski pamatota izmantošana veicina dabas resursu racionālu izmantošanu.

- Koģenerācijas potenciāla izvērtēšana un apgūšana sekmēs dabas resursu racionālu izmantošanu un samazinās kaitīgo vielu emisijas gaisā.

- Pasākumi gaisa emisiju samazināšanā atstās pozitīvu ietekmi uz ekosistēmām, Natura 2000 teritorijām un bioloģisko daudzveidību, piemēram, skābo nokrišņu samazināšanās veidā.

Klimata pārmaiņas:

- Investīciju piesaiste enerģijas ražošanai no biomasas veicinās vietējo atjaunojamo energoresursu izmantošanu.

- EAP orientē enerģētikas nozari uz siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanu, lai nodrošinātu vides kvalitātes saglabāšanu, pildot ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Kioto protokolā un Latvijas klimata pārmaiņu samazināšanas programmā noteiktos mērķus par SEG emisiju samazināšanu.

- Īstenojot energoresursu taupīšanas un energoefektivitātes pasākumus tiks bremzēta ietekme uz klimata pārmaiņām.

- Tehnoloģiju attīstība enerģētikas sektorā, jo īpaši saistībā ar energoefektivitāti un atjaunojamo energoresursu izmantošanā, veicina klimata pārmaiņu samazināšanu.

- Pieaugot biodegvielas izmantošanai autotransportam, samazinās SEG izmeši gaisā.

5.3.2 Negatīvās ietekmes uz vidi – īstermiņa un ilgtermiņa, tiešas, netiešas, pārejošas un noturīgas

Gaisa kvalitāte:

- Pieaugot siltumenerģijas patēriņam, pieaugs primāro dabas resursu izmantošana, tātad – kaitīgo vielu emisijas gaisā, kas savukārt kompensējamas, veicot energoefektivitātes pasākumus ēkām un komunikācijas sistēmām.

- Sašķidrinātas gāzes transportēšanas radītie riski (noplūdes, avārijas) var apdraudēt gaisa kvalitāti, kā rezultātā pieaugtu gaisa piesārņojums.

- Radītās emisijas pasliktinās esošo gaisa kvalitāti (SO2, CO2, cietās daļiņas u.c.).

Ūdens:

- Palielinoties enerģētisko kultūru (piemēram, rapša) audzēšanai, palielināsies mēslošanas līdzekļu pielietošanas intensitāte un ar to saistītā barības vielu notece no lauksaimniecībā izmantotajām zemēm, tādējādi pasliktinot ūdens kvalitāti virszemes ūdenstilpēs.

- Pārvades sistēmu starpsavienojumu, zemūdens kabeļa, elektroenerģijas vai siltumenerģijas ražošanas objektu būvniecība var izraisīt ūdens objektu un grunts piesārņojumu;

- Potenciālo naftas resursu apguve Baltijas jūrā un Latvijas sauszemes teritorijā apdraudēs virszemes un pazemes ūdens objektu kvalitāti.

Zeme:

- Naftas produktu pārvadājumu intensifikācija rada vides, tai skaitā, ūdens, grunts un augsnes piesārņojuma risku.

- Jaunu enerģētikas objektu (piemēram, koģenerācijas stacijas, vēja ģeneratori) un infrastruktūras objektu (piemēram, gaisvada elektrotīkli) izbūve radīs izmaiņas ainavā.

Daba:

- Intensīva mežsaimniecība, kūdras ieguve, monokultūru audzēšana biodegvielas ražošanai un vēlme palielināt ekonomisko ieguvumu izraisīs bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Negatīvā ietekme saistīta gan ar troksni, gan smagās tehnikas lietošanu, kas bojā zemsedzi;

- Iespējamais zemūdens kabeļa savienojums starp Latvijas un Zviedrijas pārvades sistēmām var apdraudēt jūras un piekrastes biotopus, ja netiek nodrošināts sistēmas drošums;

- Ogļu elektrostacijas izbūve radīs papildus SEG emisijas, kas var ietekmēt ekosistēmas un veicināt klimata pārmaiņas.

- Mazo HES darbība nereti ietekmē upju bioloģisko daudzveidību un zivju resursus.

5.3.3 Kumulatīvās paredzētās darbības un citu darbību savstarpējā un

kopējā ietekme uz vidi

Paredzams, ka EAP paredzētā ekonomiskā izaugsme un dabas resursu izmantošanas optimizācija veicinās pozitīvu ietekmi uz vides un resursu kvalitāti, kā nodrošināt līdzsvarotu, kvalitatīvu, drošu un ilgtspējīgu tautsaimniecības un iedzīvotāju apgādi ar enerģiju.

Potenciāli ir iespējama neliela importēto resursu apjoma samazināšanās, attīstot un dažādojot vietējo energoresursu izmantošanu.

Lai arī EAP Vides pārskats norāda, ka pamatnostādņu īstenošanas kumulatīvā ietekme uz dabu un vides kvalitāti ilgtermiņā ir neskaidra, un tā būtu precizējama nākotnē un nepieciešamības gadījumā būtu paredzami pasākumi iespējamās negatīvās ietekmes uz vidi samazināšanai, tomēr ir jāatzīmē, ka kopumā dokumentā paredzētās darbības veicinās vispārēju vides stāvokļa uzlabošanu.

Izceļams, ka viens no Latvijas enerģētikas politikas galveniem mērķiem ir ilgtspējīga enerģētika, kas nodrošina enerģētikas ilgtspēju gan ekonomiskā, gan sociālā, gan vides izpratnē, ko plānots panākt, uzlabojot energoefektivitāti un veicinot augsti efektīvu ražošanas tehnoloģiju un atjaunojamo energoresursu izmantošanas tehnoloģijas, kas ir vērtējamas kā pozitīvi ietekmējošas vides kvalitāti.

6. PAREDZĒTIE PASĀKUMI PLĀNOŠANAS DOKUMENTA IETEKMES UZ VIDI ĪSTENOŠANAS MONITORINGA

NODROŠINĀŠANAI

Plānošanas dokumentu realizācijas monitoringa nepieciešamību paredz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/42/EK (2001.gada 27.jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu, kuras 10. pantā ir noteikts, ka:

dalībvalstis pastāvīgi pārrauga plānu un programmu īstenošanas ietekmi uz vidi, lai agrīnā pakāpē konstatētu to iepriekš neparedzētu nelabvēlīgu ietekmi un varētu veikt atbilstīgu koriģējošu darbību;

lai novērstu monitoringa dublēšanos, piemērotos gadījumos drīkst izmantot esošos monitoringa pasākumus.

Vērtējot nepieciešamos pasākumus EAP īstenošanas būtisko ietekmju uz vidi monitoringa nodrošināšanai un korektīvo darbību veikšanai, tika vērtēts piedāvātais EAP. EAP īstenošanas ietekmes uz vidi vērtējumā ir jāņem vērā arī EAP vieta citu politikas plānošanas dokumentu hierarhijā. Negatīvo vides aspektu novēršanai nepieciešams:

- paredzēt resursus administratīvās kapacitātes paaugstināšanai, lai nodrošinātu vides aspektu integrēšanu,

- nodrošināt mehānismu ietekmju uz vides uzraudzībai (monitoringam), novēršanai un mazināšanai EAP īstenošanas laikā,

- realizējot vēja ģeneratoru parku izveidi, nepieciešams ņemt vērā LOB un “Vides projekti” veiktā pētījuma par vēja ģeneratoru uzstādīšanas vietām, lai netraucētu putnu migrāciju.

- indikatoru izvēle, kas ļautu regulāri izvērtēt progresu virzībā uz ilgtspējīgu attīstību un novērtēt dabas resursu un ietekmētās vides stāvokli;

- galveno mērķa grupu līdzdalības nodrošināšana EAP ieviešanā un uzraudzībā;

- atgriezeniskās saites nodrošināšana informējot lēmumu pieņēmējus un sabiedrību par progresu EAP stratēģiskā mērķa sasniegšanā;

- nepieciešamo korektīvo darbību veikšana EAP.

Pozitīvi vērtējama attīstības prognozēšanas un pētījumu funkcijas īstenošana, it īpaši saistībā ar attīstības tendenču analīzi, nākotnes attīstības prognozēšanu nozares griezumā. Tādējādi tiktu nodrošināta pastāvīga uzraudzība par valsts virzību uz izvirzīto vidējā termiņa mērķi un risināmo uzdevumu izpildi. Pašreizējais uzdevumu formulējums saistībā ar šīs funkcijas īstenošanu vairāk saistīts ar ekonomisko faktoru un konkurētspējas novērtējumu nozares griezumā. EAP izvērtē un prognozē tendences saistībā ar tautsaimniecības attīstību un cilvēku dzīves kvalitātes pieaugumu, tai skaitā, arī vides kvalitāti un tendenču novērtējumu. Ieteicams pievērst uzmanību rādītājiem, kuri jāvērtē kā starpsektoru jautājumi, piemēram, mežu resursu izmantošana un bioenerģētisko kultūru audzēšana.

Ņemot vērā, ka detalizācijas pakāpe EAP nav augsta, tad uzsvars potenciāli negatīvo ietekmju uz vidi samazināšanai jāliek uz pamatnostādņu ieviešanas sistēmu.

Priekšlikumi EAP ieviešanas monitoringam balstīti uz cēloņu – seku analīzi un EAP iespējamo ietekmi uz vidi. SIVN procesa ietvaros tika vērtēti plānošanas dokumentā iekļautie rezultatīvie rādītāji, kuru analīze jābūt iekļauta monitoringa sistēmā.

Iepriekšējā perioda Enerģētikas attīstības pamatnostādņu darbībās laikā bija paredzēti divi vides monitoringa ziņojumi par 2011. un 2016.gadu. Tajā ietverto informāciju paredzēja MK noteikumi Nr.571 ar grozījumiem MK noteikumos Nr.246.

MK rīkojumā Nr. 246 „Grozījumi Enerģētikas attīstības pamatnostādnēs 2007.-2016.gadam”

1.6. punktā tika grozīta MK noteikumu Nr.571 „Par Enerģētikas attīstības pamatnostādnēm 2007.–2016.gadam” 9.nodaļas 180.1 punkts. Grozījumi paredzēja, ka, lai konstatētu pamatnostādņu īstenošanas radīto tiešo vai netiešo ietekmi uz vidi, divas reizes plānošanas periodā - 2011. un 2016.gadā , izmantojot valsts vides monitoringa un citus pieejamos datus, jāizstrādā monitoringa ziņojums un jāiesniedz Vides pārraudzības valsts birojā. Monitoringa ziņojumā ietver vismaz šādu rādītāju analīzi:

1) siltumnīcefekta gāzu emisijas CO2 ekvivalents uz saražotās enerģijas vienību;

2) kopējās siltumnīcefekta gāzu emisijas enerģētikas sektorā;

3) gaisu piesārņojošo vielu (SO2, NOx, CO, gaistošie organiskie savienojumi, smagie metāli, cietās daļiņas PM10 un PM2,5) emisijas enerģētikas sektorā;

4) koksnes kopkrājas pieaugums pret izcirsto krāju;

5) atjaunojamo un fosilo energoresursu īpatsvars primāro energoresursu struktūrā;

6) piekrastes ūdeņu vidējās temperatūras izmaiņas.

Šobrīd vides monitoringu nosaka Vides politikas pamatnostādnes 2014.-2020.gadam (VPP2020). Tā mērķis ir Xxxxxxxxxx savlaicīgu un visaptverošo vides un klimata pārmaiņu datu un informācijas apkopošanu un vispusīgu analīzi, lai noteiktu politikas mērķus un atbilstošus pasākumus vides stāvokļa uzlabošanai un savlaicīgai reaģēšanai uz klimata pārmaiņām, kā arī novērtētu līdzšinējo pasākumu un ieguldītā finansējuma lietderību un efektivitāti. Vides monitorings ietver:

gaisa un klimata pārmaiņu monitoringa programmu; ūdeņu monitoringa programmu;

zemes monitoringu;

bioloģiskās daudzveidības monitoringa programmu; meža monitoringu.

Tā kā VPP2020 nosedz galvenos monitoringa virzienus, ko nosaka Realizācijas ietekmes uz vidi novērtējums (SVIN monitorings), ko 2010.gadā ir izstrādājis Vides pārraudzības valsts biroja SVIN daļa, balstoties uz ANO protokolā par SVIN ietverto skaidrojumu par SVIN monitoringu saistībā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/42/EK (2001.gada 27.jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu, tad papildus monitorings nav nepieciešams.

MK rīkojums Nr.130 „Par Vides politikas pamatnostādnēm 2014.-2020.gadam” nosaka, ka atbildīgajām institūcijām jāiesniedz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā informāciju par attiecīgo pamatnostādnēs noteikto vides monitoringa uzdevumu izpildi vai to izpildes gaitu līdz 2017.gada un līdz 2021.gada 1.maijam, par, attiecīgi, 2014.-2016.gadiem un 2017.-2020.gadiem. Balstoties uz šo var paredzēt, ka lai konstatētu pamatnostādņu īstenošanas radīto tiešo vai netiešo ietekmi uz vidi, divas reizes plānošanas periodā - 2017.

un 2020.gadā ir jāizstrādā monitoringa ziņojums un jāiesniedz Vides pārraudzības valsts birojā, monitoringa ziņojumā ietverot vismaz to rādītāju analīzi, kas ir apkopoti 6.1.1.tabulā.

6.1.1.tabula Enerģētikas attīstības pamatnostādņu 2014.-2020.gadam ieviešanai piedāvātie monitoringa indikatori

Vides (dabas) faktori	Indikatori
GAISS	1) Galvenie gaisa piesārņotāji un to radītā piesārņojuma emisijas; 2) Gaisu piesārņojošo vielu (SO2, NOx, CO, gaistošie organiskie savienojumi, smagie metāli, cietās daļiņas PM10 un PM2,5) emisijas enerģētikas sektorā;
ŪDENS	1) Aizsargdambju, hidrotehnisko būvju un applūstošo teritoriju monitorings.
ZEME	1) Derīgo izrakteņu krājumi un to ieguves apjomi; 2) Zemes virsmas apauguma monitorings; 3) Atjaunojamo un fosilo energoresursu īpatsvars primāro energoresursu struktūrā; 4) Koksnes kopkrājas pieaugums pret izcirsto krāju;
DABA	1) Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju un Natura 2000 vietu monitorings;
KLIMATS	1) siltumnīcefekta gāzu emisijas CO2 ekvivalents uz saražotās enerģijas vienību; 2) kopējās siltumnīcefekta gāzu emisijas enerģētikas sektorā; 3) Atjaunojamo energoresursu īpatsvars; 4) Iedzīvotāju skaits, kuriem pieejama centralizēta siltumapgāde un videi draudzīga siltumapgāde

KOPSAVILKUMS

EAP ir Ekonomikas ministrijas izstrādāts vidēja termiņa politikas plānošanas dokuments, kurā noteikti Latvijas valdības politikas pamatprincipus, mērķus un rīcības virzienus nākošajiem pieciem līdz septiņiem gadiem un iezīmē nozares ilgtermiņa attīstības virzienus. EAP ietver turpmākās rīcības plānojumu ar konkrētiem pasākumiem noteikto mērķu sasniegšanai, nodrošinot sasaisti ar Enerģētikas stratēģijas 2030 uzstādījumiem, un iezīmē arī nozares ilgtermiņa attīstības tendences visās enerģētikas nozares jomās..

EAP izstrādātas, balstoties uz MK noteikumu Nr.271 „Ekonomikas ministrijas nolikums” 5.3.apakšpunktā noteikto EM kompetenci izstrādāt un īstenot politiku konkrētās tautsaimniecības nozarēs, tajā skaitā enerģētikā, un MK noteikumu Nr.1178 „Attīstības plānošanas dokumentu izstrādes un ietekmes izvērtēšanas noteikumi” 12.un 13.punktiem, kas nosaka EAP saturā ietveramo informāciju un dokumenta struktūru, pārskatu sniegšanas un novērtēšanas kārtību, kā arī paredzētos uzdevumus un to risināšanai realizējamos pasākumus.

Latvijas enerģētikas politikas galvenais mērķis ir konkurētspējīga ekonomika ar diviem enerģētikas politikas apakšmērķiem:

Attiecīgajiem darbības virzieniem ir pakārtoti uzdevumi, pasākumi un aktivitātes, kas izstrādāti, ņemot vērā valsts, ES un starptautiskos politikas plānošanas dokumentu mērķus.

Lai novērtētu EAP iespējamo būtisko ietekmi uz vidi, plānošanas dokumentam tiek veikts stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums, kura ietvaros tiek sagatavots Vides pārskats. Vides pārskats ir sagatavots saskaņā ar likumu „Par ietekmes uz vidi novērtējumu” un Ministru kabineta 2004. gada 23. marta noteikumiem Nr.157 „Kārtība, kādā veicams ietekmes uz vidi stratēģiskais novērtējums”. SIVN izstrāde uzsākta 2014. gada oktobrī un Vides pārskatu sagatavoja SIA „Firma L4”.

Vides pārskatā tika izvērtēta EAP saistība ar citiem politikas dokumentiem, tika izvērti izvirzītie apakšmērķi, uzdevumi un aktivitātes mērķu sasniegšanai. Būtiskākās vides jomas, kurās tika analizētas iespējamās ar plānošanas dokumentu saistītas vides problēmas ir šādas: gaiss, ūdens, zeme, daba un klimats, kas ir ieteicamie izmantojamie indikatori SIVN monitoringā Visām šīm jomām tika veikts plānošanas dokumenta ietekmju novērtējums, un piedāvāti risinājumi ietekmju samazināšanai.

Ietekmju novērtējums tika veikts divos līmeņos – analizējot augstākminēto darbības virzienu ietekmi, tādējādi identificējot plānošanas dokumenta kopējo ietekmi, kā arī ietekmi pasākumu līmenī.

Paredzētās pozitīvās ietekmes EAP ieviešanas rezultātā:

Gaisa kvalitātē:

- Paplašinoties biodegvielas izmantošanai, samazināsies lokālais vides piesārņojums ar CO2.

- Vēja un saules enerģijas izmantošana nerada emisijas gaisā un samazina kopējās kaitīgo vielu emisijas gaisā.

- Biogāzes ražošana atkritumu poligonos, savākšana un izmantošanas sekmēs gaisa kvalitātes uzlabošanos un mazinās kaitīgo vielu emisijas gaisā.

- Ogļu vai ogļu un biomasas izmantošanas ietekmes uz vidi maksimālai samazināšanai izmantojamas progresīvās sadedzināšanas tehnoloģijas.

- Ieviešot energoefektivitātes pasākumus ēkās, transportā, rūpniecībā, tiks taupīts kurināmais, tātad, dabas resursi, tādējādi samazinot kaitīgo vielu emisijas gaisā.

- Iespējamā enerģijas nodokļa ieviešanas izpēte, kas kalpotu kā enerģijas resursu struktūras un energoefektivitātes stimulēšanas instruments.

- Finanšu resursu piesaiste, lai sakārtotu katlu māju darbību atbilstoši Eiropas Savienības vides prasībām, veicinās emisiju gaisā samazināšanu.

Ūdens kvalitātē:

- Samazinot naftas produktu kā kurināmā izmantošanu, samazinās pazemes un virszemes ūdens objektu potenciālā piesārņojuma avotu un piesārņojuma risks.

- Samazinot energoresursu atkarību no importa, iespējams, samazināsies vides piesārņojuma risks, tai skaitā , attiecībā uz ūdens objektiem.

Zemes resursu kvalitātē:

Mežu resursu maksimāla, pilnvērtīga, bezatlikuma izmantošana nodrošinās mežu resursu ilgtspējību un dabas resursu racionālu izmantošanu.

Rapša pārstrādes blakusproduktu, kas ir dažādas organiskās vielas (glicerīns, taukskābes, ogļūdeņraži) ar lielu siltumspēju iespējams izmantot kā kurināmo.

Biodegvielas ražošana un izmantošanas ieviešana, daļēji aizstājot naftas produktu degvielu, veicina dabas resursu racionālu, saudzīgu un ilgtspējīgu izmantošanu.

Vēja enerģijas izmantošana samazina neatjaunojamo dabas resursu (piemēram, naftas, ogļu, kūdras u.c.) izmantošanu.

Visa veida atjaunojamo resursu un kūdras potenciāla ekonomiski pamatota izmantošana veicina dabas resursu racionālu izmantošanu.

Dabas resursu kvalitātē:

- Koģenerācijas potenciāla izvērtēšana un apgūšana sekmēs dabas resursu racionālu izmantošanu un samazinās kaitīgo vielu emisijas gaisā.

- Pasākumi gaisa emisiju samazināšanā atstās pozitīvu ietekmi uz ekosistēmām, Natura 2000 teritorijām un bioloģisko daudzveidību, piemēram, skābo nokrišņu samazināšanās veidā.

Klimata pārmaiņas:

- Investīciju piesaiste enerģijas ražošanai no biomasas veicinās vietējo atjaunojamo energoresursu izmantošanu.

- Īstenojot energoresursu taupīšanas un energoefektivitātes pasākumus tiks bremzēta ietekme uz klimata pārmaiņām.

- Tehnoloģiju attīstība enerģētikas sektorā, jo īpaši saistībā ar energoefektivitāti un AER izmantošanā, veicina klimata pārmaiņu samazināšanu.

- Pieaugot alternatīvās enerģijas izmantošanai autotransportam, samazinās SEG izmeši gaisā.

Iespējamās negatīvās ietekmes EAP ieviešanas rezultātā:

Gaisa kvalitātē:

- Sašķidrinātas gāzes transportēšanas radītie riski (noplūdes, avārijas) var apdraudēt gaisa kvalitāti, kā rezultātā pieaugtu gaisa piesārņojums.

- Radītās emisijas pasliktinās esošo gaisa kvalitāti (SO2, CO2, cietās daļiņas u.c.).

Ūdens kvalitātē:

- Pārvades sistēmu starpsavienojumu, zemūdens kabeļa, elektroenerģijas vai siltumenerģijas ražošanas objektu būvniecība var izraisīt ūdens objektu un grunts piesārņojumu;

- Potenciālo naftas resursu apguve Baltijas jūrā un Latvijas sauszemes teritorijā apdraudēs virszemes un pazemes ūdens objektu kvalitāti.

Zemes resursu kvalitātē:

- Naftas produktu pārvadājumu intensifikācija rada vides, tai skaitā, ūdens, grunts un augsnes piesārņojuma risku.

- Jaunu enerģētikas objektu (piemēram, koģenerācijas stacijas, vēja ģeneratori) un infrastruktūras objektu (piemēram, gaisvada elektrotīkli) izbūve radīs izmaiņas ainavā.

Dabas resursu kvalitātē:

- Iespējamais zemūdens kabeļa savienojums starp Latvijas un Zviedrijas pārvades sistēmām var apdraudēt jūras un piekrastes biotopus, ja netiek nodrošināts sistēmas drošums;

- Ogļu elektrostacijas izbūve radīs papildus SEG emisijas, kas var ietekmēt ekosistēmas un veicināt klimata pārmaiņas.

- Mazo HES darbība nereti ietekmē upju bioloģisko daudzveidību un zivju resursus.

PIELIKUMI

Document Metadata

Table of Contents

Jelgavas iela 90, Rīga, LV–1004

Document Metadata