Starptautiskās līgumtiesības
Starptautiskās līgumtiesības
Starptautiskās līgumtiesības ir starptautisko tiesisko normu kopums, kas regulē valsts un citu starptautisko tiesību subjektu darbību starptautisku līgumu noslēgšanas procedūrā, līguma legalitāti (īstumu), spēkā stāšanos, interpretāciju (iztulkošanu), izpildi (piemērošanu) un līguma spēka izbeigšanos.
Agrāk šīs normas pastāvēja tikai kā paražu tiesības, bet tagad tās ir kodificētas ar 1969. gada un 1986. gada Vīnes konvencijām par starptautisko līgumu tiesībām un ir piemērojamas visu veidu starptautiskajiem līgumiem.
Daudzas normas Konvencijā ir par līguma nederīgumu ( kad tam nav juridiska spēka), par tā izbeigšanos, tā spēka apturēšanu, procedūru šajos jautājumos, par līguma nederīgumu, izbeigšanās un apturēšanas sekām.
1968. gada Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām, ko slēdz valstis ar starptautiskajām orgaizācijām vai starptautiskas organizācijas savā starpā, paredz gandrīz analoģiskus nosacījumus attiecībā uz starptautisko organizāciju slēgtajiem līgumiem.1
Starptautisko tiesību apakšnozare, kuru regulē:
1) paražas(tie regulē līgumu noslēgšanu, izstrādi)
2) 1969.gada Vīnes konvencija par starptautisko līgumu tiesībām. “Vīnes konvencijā izklāstītas normas, kuras skar līgumu izbeigšanos līgumsaistību pārkāpšanas dēļ ( pret tām netika balsots) daudzos gadījumos var tikt skatītas no esošo paražu tiesības, kuras regulē šo jautājumu, kodifikāciju” ICJ Reports (1877(?) p. 16, 17.
It jautājumi, kurus Vīnes konvencija neregulē- tas ir līgumattiecības valsts tiesību pēctecības gadījumā, kara darbības ietekme uz līgumtiesībām, un pārēji jautājumi.
3) 1986.gada Vīnes konvencija Par līgumiem starp valstīm un starptautiskajām organizācijām vai par tiesībām starptautisko organizāciju starpā. Šī konvencija nav spēkā, jo to nav ratificējusi nepieciešamais valstu skaits. Tas ir daudzu paražu tiesību apkopojums. Bet tas nav tikai paražu tiesību dokuments, tur arī procesuālā rakstura normas. Tikai atsevišķām normām ir paražu raksturs.
Starptautisks līgums ir skaidri izteikta valstu (arī citu starptautisko tiesību subjektu) vienošanās par savstarpējo attiecību regulēšanu saskaņā ar šajā līgumā norādītajām tiesībām un pienākumiem.
Līgums ir līdztiesīgs, ja līgumslēdzējas puses brīvprātīgi saskaņo savas gribas, ievērojot suverinitātes principu. Mūsdienu starptautiskajās tiesības neatzīst par legālu (īstu) tādu starptautisku līgumu, kas noslēgts, pārkāpjot valsts suverinitāti vai lietojot vardarbību.
Starptautisko tiesību izvirzītās prasības par līguma legalitāti ir ar imperatīvu raksturu.
Par dalībniekiem konkrētā starptautiskā līgumā uzskata starptautisko tiesību subjektus, kuri pilnībā saskaņā ar šī līguma formāliem noteikumiem (parakstīšana,
1 Xxxxxx, X. Modernās starptautiskās tiesības. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2009.
ratifikācija utt.) ir uzņēmušies saistības un ieguvuši tiesības pēc šī līguma, un līgums attiecībā uz šiem dalībniekiem ir stājies spēkā.
Mūsdienu starptautiskajās tiesībās aizvien biežāk par starptautisko līgumu dalībniecēm kļūst starptautiskās organizācijas, kuras ir starptautisko tiesību subjekta statuss. Tādas ir valstu dibinātas starptautiskās organizācijas, kurām ir starptautisko tiesību subjekta statuss. Tādas ir valstu dibinātās starptautiskās organizācijas, kas saskaņā ar statūtos noteiktiem mērķiem, principiem, var būt puse konkrētā starptautiskā līgumā. Šādu attiecību regulēšanai, kur starptautiskā līgumā piedalās starptautiskas organizācijas, ir pieņemta speciāla konvencija.
Atkarībā no dalībnieku skaita, starptautiskos līgumus iedala divpusējos, kad līgumā ir divi dalībnieki, un daudzpusējos, kad ir vairāk par diviem dalībniekiem. Pārsvarā starptautiskie līgumi ir divpusēji. Taču, izvēršoties aizvien plašākai starptautiskai sadarbībai, aizvien lielāku nozīmi starptautisko tiesību normu jaunradē, kodifikācijā un progresīvā attīšanā iegūst daudzpusēji līgumi.
Ja daudzpusēja starptautiska līguma dalībnieku skaits ir ierobežots, to dēvē par slēgtu, un jauni dalībnieki līgumam var pievienoties tikai ar esošo dalībnieku piekrišanu. Daudzpusēji līgumi var būt arī tādi, kuru objekts un mērķi izraisa valstu vispārēju interesi. Šādus līgumus sauc par kopējiem daudzpusējiem starptautiskiem līgumiem, un attiecībā uz tiem atzīts princips, ka katrai valstij, neatkarīgi no tās sabiedriskās un politiskās struktūras, ir tiesības būt tajos par dalībnieci. Šo mūsdienu svarīgo principu sauc par universalitātes principu, un tas pamatojas uz to, ka mūsdienu starptautiskās tiesības ir universālas un visas valstis ir suverēnas. Līdz ar to, valstij ir jārespektē citai cita. Nav pieļaujams tāds stāvoklis, ka viena valstu grupa atstumtu citas valstis no līdzdalības tāda jautājuma izlemšanā, kas interesē visas valstis, starptautisko kopienu. Ikvienai ieinteresētai valstij ir tiesības piedalīties starptautiskā līgumā, turklāt šo tiesību īstenošanu nevar kavēt kādas valsts neatzīšana.
Pie politiskiem līgumiem pieskaita līgumus par valstu starptautisku savienību, par savstarpēju palīdzību, neuzbrukšanu, neitralitāti, par diplomātisko sakaru izveidošanu, par sadarbību kosmosā u.c.
Ekonomiskie līgumi ir tirdzniecības līgumi, nolīgumi par preču piegādi un preču apmaiņu, par tehniskās palīdzības sniegšanu un zinātniski tehnisku sadarbību, muitas konvencijas, nolīgumi par kredītiem u.c.2
STARPTAUTISKO LĪGUMU STRUKTŪRA
Starptautiskajiem līgumiem ir specifiska struktūra, kuras galvenie elementi ir šādi :
1) Preambula, t.i., ievaddaļa, kurā norādīti līguma mērķi, tā noslēgšanas motīvi, līguma dalībnieki, pilnvarotie, viņu pilnvaru pārbaude; dažreiz ietvertas arīkonkrētas normas;
2) Pamatdaļa, t.i., normas (panti un punkti), kam jāregulē attiecības starp līguma dalībniekiem; pamatdaļa satur līguma juridisko būtību;
1. 2 Xxxxxx, X. Modernās starptautiskās tiesības. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2009.
3) Fināls, t.i., nobeiguma daļa, kurā norādīts līguma noslēgšanas datums un vieta, līguma spēka termiņš, tā spēkā stāšanās, ratifikācija, noteikumi par līguma izbeigšanu, denonsācīju, prolongāciju, par pievienošanās kārtību (daudzpusējā līgumā), par līguma valodām u.c.;
4) Papilddaļa, t.i., pielikumi, kādus tagadējā līgumslēgšanas praksē aizvien biežāk dalībvalstis pievieno līgumie, kas tās ieinteresētas papildus reglamentēt savu stāvokli līgumā; šiem pielikumiem ir līguma spēks, ja par to norādīts pašā līgumā. Tie ir protokoli, fakultatīvie protokoli utt.3
Salīdzinājumā ar normu radīšanu ar starptautisko paražu palīdzību, starptautiskie līgumi vai konvencijas ir modernāki un visbiežāk piemērojamākie metodes veidi. Taču starptautiskajam līgumam, lai tas strīdā iesaistītājām pusēm kļūtu par starptautisko tiesību avotu, tāpat kā paražām, ir nepieciešama valstu piekrišana, jo ANO Starptautiskās tiesas Statūtu 38.1. pantā ir teikts, ka starptautisko tiesību avots ir „a. vispārējās vai īpašās (general or particular) starptautiskās konvencijas, kas nosaka tos noteikumus, kurus ir skaidri, izteikti atzinušas strīdā iesaistītās valstis”.
Noteikumu par to, ka starptautiskais līgums saista vienīgi līgumslēdzējas puses, ir definējusi Tautu Savienības Patstāvīgā starptautiskās justīcijas tiesa 1926.
g. Augšsilēzijas lietā.4
Dokumenta nosaukumam, vai tas ir līgums, konvencija, pakts, ģenerālais akts, harta, statūti vai vienošanās, visumā nav būtiskas nozīmes tā spēka noteikšanā.
Jautājums par to, vai kāds starptautiskais dokuments ir vai nav starptautiskais līgums (treaty), ir saistīts ar vairākiem tā tiesisko seku aspektiem. Saskaņā ar vispārpieņemtajām starptautiskajām tiesībām, starptautiskais līgums rada juridiskas saistības atbilstoši starptautiskajām tiesībām, kas nosaka tām atbilstošus pienākumus pakļauties zināmām starptautisko tiesību normām un iegūt tajā nosacītus savu tiesību aizsardzības līdzekļus, kā arī radīt līgumā pasludinātas valsts iekšējās juridiskās saistības. Tas īpaši skaidri izpaužas starptautiskajās cilvēka tiesību un vides aizsardzības konvencijās, kurās ir noteikti valstu pienākumi līgumā attiecīgajā jomā.5
LĪGUMA JURIDISKĀ BŪTĪBA
Tā ir starptautisko tiesību subjektu vienošanās, kurā nosaka savstarpējās saistības, tiesības un pienākumus teiktā tiesībattiecību jomā. Līdztiesīgam starptautiskajam līgumam ir koordinējošs, nevis subordinējošs raksturs, tā ir līgumā izpausta līguma dalībvalstu griba.
Lai starptautiskais līgums būtu juridiski derīgs, t.i., likumīgs, legāls, īsts, tam jābūt noslēgtam likumīgā kārtā un starp kompetentiem subjektiem - pēc sava objekta, satura un mērķiem - tas nedrīkst būt pretrunā ar starptautisko tiesību pamatprincipiem un citām imperatīvām normām. Līguma derīgumu piekrišanu
3 Xxxxxx, X. Modernās starptautiskās tiesības. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2009. 4 Xxxxxx X. Starptautiskās publiskās tiesības 2. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2004. 5 Xxxxxx, X. Modernās starptautiskās tiesības. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2009.
tam, ka līgums valstij ir obligāts, šī valsts var apstrīdēt saskaņā ar Vīnes 1969. gada konvencijā noteikto kārtību.
Starptautiska līguma derīgumu nosaka šādi juridiski pamati:
1) Sarunu vedējam līguma slēgšanas procedūrā jābūt pienācīgi pilnvarotam;
2) Starptautisko tiesību subjektam, ko pārstāv sarunu vedējs, jābūt pilnvērtīgam starptautisko tiesību subjektam;
3) Līgumā traktētajām normām ir jāatbilst mūsdienu starptautisko tiesību pamatprincipiem (t.i., imperatīvām normām) un jākalpo starptautiskā tiesiskuma nodrošināšanai; tā nedrīkst būt pretrunā ar ANO Statūtiem, mērķiem un principiem; tās nedrīkst arī radīt kolīziju ar līgumslēdzēja iepriekš uzņemtām saistībām;
4) Līguma noslēgšanas procesā nedrīkst lietot vardarbību, draudus, krāpšanu (viltu), pārstāvju uzpirkšanu, to piespiešanu.
Līguma absolūts nederīgums rodas tad, ja līgums ir pretrunā ar starptautisko tiesību imperatīvajām normām, piemēram, ANO statūtos formulētiem valstu attiecību mērķiem un principiem.
Līguma relatīvais nederīgums rodas tad, ja līgums noslēgts kļūdas dēļ vai lietojot viltu (apkrāpjot), vai uzpērkot, vai arī līgums ir noslēgts, līgumslēdzējiem pārkāpjot savas valsts konstitucionālās normas vai arī tiem dotās pilnvaras.
Starptautiskā līguma juridiskais nederīgums var atteikties uz visu līgumu vai arī uz kādu tā daļu. Nederīgs līgums nav pakļauts starptautisko tiesību pamatprincipiem. Cietusī puse var nepildīt juridiski nederīgu līgumu, jo tā noteikumiem nav nekāda juridiska spēka.6
Līgumu noslēgšana
1. Forma:
rakstveida(Vīnes konvencija attiecas tikai uz rakstveida formu
mutvārdu (džentlmeņu vienošanas). Tāds pats spēks, ka rakstveida līgumiem.
2. Pilnvaras un parakstīšana
Valsts galva, valdības galva, ārlietu resora vadītājs (1969.x.Xxxxx konvencija noteic, ka šis personas var valsts vārdā parakstīt (noslēgt) līgumu bez papildus pilnvarojuma); ja starptautisku līgumu paraksta kāda cita persona tad tai jābūt speciāli pilnvarotai -īpaši pilnvarotas personas.
3. Līguma izstrādes process beidzas ar parafēšanu vai parakstīšanu ad referendum (līdz turpmākai piekrišanai). Tas ir valsts ekspertu apliecinājums, ka darbs pie konkrēta līguma teksta ir pabeigts un ka šī līguma teksts ir autentisks.
4. Ratifikācija. Konstitucionālā un starptautiski tiesiskā.
Ratifikācija tiek izdarīta pēc līguma parakstīšanas, ietverta ratifikācijas raksts, kuru nosūta depozitārijam vai līguma puses apmainās ar ratifikācijas rakstiem (X.Xxxxxxxxx). Tas apstāklis, ka valsts ir parakstījusi līgumu pavisam nenozīme, ka līgums kļuvis tai saistošs. Visbiežāk, lai līgums kļūtu saistošs ir
6 Xxxxxx, X. Modernās starptautiskās tiesības. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2009.
prasīta valsts likumdevēja piekrišana šim līgumam- to ratifikācija. Līgumu obligāti nav jāratificē. Ar ratifikāciju likumdevējs zināma mēra kontrolē izpildvaras darbību. Starptautiskajās tiesībās ratifikācija attiecas tikai uz tiem valstīm, kas piedalījās šī līguma izstrādāšanā. Kad valsts pievienojas kādam līgumam, tad tas nav ratifikācija, bet pievienošanas. Ar ratifikācijas momentu līgums kļūst saistošs valstij. Parasti līgumos nav noteikts termiņš, kurā to jāratificē (galvenokārt, tiek norādīts ratifikācijai minimālais, nepieciešamais valstu skaits).
5. Pievienošanās, pieņemšana, apstiprināšana.
Pievienošanās- notiek bez līguma iepriekšējas parakstīšanas, līgums ietver pievienošanos dokumentus, kuru nosuta depozitārijam. Parasti notiek daudzpusējos līgumos. Līgumam var pievienoties valsts, kas nepiedalījās to izstrādes procesā. Pievienošanas iespējām vajag būt paredzētiem paša līgumā. (X.Xxxxxxxxx)
Apstiprināšana- šis jēdziens tik izmantots gan ratifikācijas, gan pievienošanas nozīmē. Tika ievests, jo daudzu valsts nacionālā likumdošana paredzēja, ka valsts apstiprina līgumus (X.Xxxxxxxxx)
Pieņemšana- pēc būtības, vēl viens ratifikācijas nosaukums,. Šis jēdziens tika ievests ar 1969.gada Vīnes Konvenciju (X.Xxxxxxxxx)
1. Līguma pagaidu piemērošana. Valsts var piemērot līgumu, kura tā ratificējusi, parakstījusi arī pirms tām, kad šis līgums stājās spēkā. Tad līgumam ir pagaidu spēkā esošais statuss. Valdība var uzsākt pildīt līgumu uzreiz līdz parlamenta akceptēšanai.
Atrunas
“Vienpusējs paziņojums jebkurā formā un ar jebkuru nosaukumu, kuru veic valsts parakstot, ratificējot, pieņemot, vai apstiprinot līgumus, vai pievienojoties tiem, ar kuru palīdzību tā vēlas izslēgt vai izmainīt līguma noteiktu nosacījumu juridisko darbību, un tā piemērošanu attiecīgai valstij”. “Valsts, kura ir izdarījusi atrunu, pret kuru iebilst viena vai vairākas konvencijas dalībvalsts, var tikt uzskatīta par konvencijas dalībvalsti, ja šī atruna ir savienojama ar konvencijas nozīmi un mērķi”. Reservation to Genocide Convention ICJ Reports (1951) p. 15.
Atrunai jābūt savienojamai ar konvencijas nozīmi un mērķi. Atrunas modificē līgumu( tiek modificētas katra dalībvalsts līguma saistības), katra dalībvalsts saistība var būt atšķirīga šajā gadījumā.
Atrunas izdarīšana:
1) valsts var noteikt, ka atrunas izdarīt nevar
2) starptautiskais līgums var paredzēt, ka atrunu var izdarīt tikai attiecībā uz kādu līguma pantu
3) starptautiskais līgums var paredzēt, ka var izdarīt tikai savstarpēji akceptētas atrunas.
Valsts var izdarīt nevis atrunu, bet interpretatīvu deklarāciju. Tā izdarīta nevis lai modificēt kādas normas, bet tādā veidā valsts izteic savu viedokļi pret valsts saistībām attiecībā uz kādu līgumu normu. Interpretatīvas deklarācijas neparedz neko modificēt, vai izslēgt.
Kādas ir šis deklarācijas sekas? Attiecībā uz šo deklarāciju pārējam valstīm nevajag izdarīt nekādu gribas izpausmi. Bet reāli šis deklarācijas var modificēt līgumu.
Starptautiskā līguma spēka stāšanas, deponēšana, reģistrācija:
♦ Spēkā stāšanas :
noteikta līgumā saskaņā ar 24.p.
Parasti ja līgumā nav citi noteikumi par līguma spēka stāšanas tas stājas spēkā pēc parakstīšanas.
♦ Deponēšana pie depozitārija: glabā oficiālo līgumu tekstus, ratifikācijas rakstus, atrunas, paziņojumus uzskaita dalībvalstis Paziņo par līgumu spēkā stāšanas jaunajām dalībvalstīm, to atrunām, informē jaunās dalībvalstis par iestāšanas noteikumiem
Deponēšana nav īpaši svarīga divpusējo līgumu gadījumā, tā spēlē lielu lomu attiecībā uz daudzpusējiem līgumiem. Parasti depozitārijs publicē līguma tekstus.
♦ Līgumu reģistrācija ANO Sekretariātā saskaņā ar ANO Statūtu 102.pantu. ANO Sekretariāts var uzstāties kā līguma depozitārijs, kas reģistrē līgumus. Valsts var atsaukties ANO iestādes tikai uz tiem līgumiem, kurus tā ir reģistrējusi sekretariātā (mērķis nepieļaut slepeno diplomātiju)
Principi, kas raksturīgi līgumtiesībām
♦ Pacta sunt servanda – saistības jāpilda
♦ Līgumam nav atpakaļejoša spēka
♦ Valsts nevar izmainīt pēc savas vēlmes līguma noteikumus
♦ Līgums nedrīkst būt pretrunā ar jus cogens normām
♦ Līguma ietverto tiesību un pienākumu pildīšana laba ticībā.
♦ Līguma nosaukums neietekmē līguma spēku.
♦ Diplomātisko attiecību esamība vai neesamība, nemaina līgumu spēku.
♦ No jauna noslēgti līgumi nedrīkst būt pretruna ar iepriekš noslēgtiem līgumiem (X.Xxxxxxxxx)
Līguma nederīgums
1) Valsts nacionālo tiesību nosacījumi. Valsts nevar atsaukties uz iekšējām tiesību normām, lai nepildītu līgumu
2) Pārstāvja “netiesīgums”. Valsts var atsaukties uz šo apstākli tikai, tad, ja valsts par to iepriekš ir brīdinājusi citus līguma dalībniekus.
3) Pārstāvja uzpirkšana - tas vēl nenozīmē, ka līgums automātiski kļūst par spēka nesošu. Tādu līgumu var apstrīdēt, bet tas neieslēdz līguma spēka esamību.
4) Kļūda - pastāvot kļūdai var apstrīdēt līguma saistošo raksturu, taču ne jebkura kļūda ļauj to izdarīt. Vajadzīgs, lai:
a) kļūda būtu apstākli, kurš bija būtisks, lai līgums tiktu noslēgts
b) valsts nav pati izraisījusi šo kļūdu un nevarēja to novērst
5) Krāpšana
6) Valsts pārstāvja piespiešana
7) Valsts piespiešana. Tiek saprasta militāra spēka pielietošanas draudi. Ekonomiski, politiskā piespiešana netiek atzīta par piespiešanu 1969.g Vīnes konvencijas izpratnē.
8) Pretruna ar jus cogens normām. Ja pretrunā ar pastāvošu jus cogens
normu nebūs spēkā no līguma noslēgšanas brīža.
Līguma pārtraukšana un darbības apturēšana
1. Pacta sunt servanda neizpilde
2. Valstu tiesības pēctecība- var ietekmēt uz līguma izpildi, jo mainoties subjektiem līguma izpilde var kļūt neiespējama.
3. Karš un bruņotie konflikti- šie apstākli var prasīt līguma izpildi, ir līgumi, kuri iegūst nozīmi tikai kara gadījumā. Taču kara apstākli var apgrūtināt līguma izpildi.
4. Līguma noteikumu darbības. Domāti gan pašas līgumu normas, gan Vīnes konvencija. Denonsācija - valsts pārtrauc līguma darbību attiecība uz sevi. Denonsācija atkarīga no pušu vienošanās (12 mēnešu iepriekš par to jābrīdina). Daudzpusējos līgumos brīdina Depozitāriju. Ir atsevišķas normas, līgumi, kas tiek uzskatīti par nedenosējamiem- miera līgumi, robežu līgumi.
5. Līguma darbības izbeigšana vienošanas ceļā. Valsts var noslēgt vienošanas paredzot, ka vecais līgums vairs nebūs spēkā.
6. Būtiski pārkāpumi.
7. Sekojoša izpildes neiespējamība. Pēc līguma noslēgšanas ir zudusi iespēja to izpildīt.
8. Būtiska apstākļu izmaiņa -rebus sic standibus. Apstākļi ir izmainījusies tik būtiski, ka līgums nekad nebūtu noslēgts, ja līguma slēgšanas laikā tie pastāvētu. Tas neattiecas uz miera un robežu līgumiem.
9. Jauna imperatīva norma - līgums nav spēkā.
Līguma piemērošana
Līgumu darbības apturēšanas un nepildīšanas iemesli - force majeure apstākli
- stihiska nelaime, agresija, pilsoņu karš, pašaizsardzība represāriju veidā
Trešo valstu tiesības un pienākumi
Pacta tertiis nec nocent nec prosunt - līgums nepiešķir ne tiesības, ne uzliek pienākumus trešajai valstij. Bet var būt situācijas kad līgums piešķir kaut kādas tiesības trešajai valstij- trešā valsts var izmantot no līguma izrietošas tiesības.
Līgums kā starptautiskā paraža. Līgums var tikt tik populārs, ka to normas kļūst par saistošiem visiem kā paražu normas.
Līgumā ietvertas sankcijas pret agresoru
Stipulation pour autrai - Līgumi ar savstarpēji izslēdzošiem noteikumiem. Ja viens līgums ir pretrunā ar otru, tad piemēro to, kurš ir jaunāks.
Līguma iztulkošana
♦ oficiāla iztulkošana- veic dalībvalsts, vai starptautiskas organizācijas
♦ līguma teksts un dalībnieku nolūki
♦ līguma termiņu jēga
♦ līguma konteksts (sistēmiskā iztulkošana)
♦ sekojoša valstu prakse
♦ organizāciju prakse
♦ Travoux preparatoires- līgumu sagatavošanas materiāli, līgumu melnraksti ņemti vērā līgumu iztulkošanai.
Līgumu klasifikācija
1) Pēc dalībnieku skaita: divpusēji un daudzpusēji
2) Pēc piedalīšanas iespējām: slēgtie un atvērtie
3) Pēc objekta: draudzības, atbruņošanas
4) Pēc attiecību regulējums:
a) Ekonomiskais - kredītu sniegšana, par piegādēm
b) sociāli - kultūras
c) politiskie - robežlīgums, miera līgumi, līgumi par neuzbrukšanu, par savienības veidošanu
d) militārie (var pieskaitīt pie politiskiem)
e) par speciāliem jautājumiem.
1) Pēc nosaukuma - pakti, konvencijas, statūti utt
2) Pēc ģeogrāfiskā izdalījuma - reģionālie un globāla rakstura LR likums ‘Par LR starptautiskajiem līgumiem” 7.pants.
LĪGUMU STĀŠANĀS SPĒKĀ UN TO SPĒKS
Pastāv uz starptautiskās morāles balstīts, starptautiskajās paražās un civilizēto tautu atzīts vispārējo starptautisko tiesību pamatprincips, ka līgumslēdzēja pusēm līgumi jāievēro (patsta sunt servanda) un jāīsteno labticīgi (bona fide). To Švarcenbergers apgalvo jau 10 gadus pirms VK 1969. g. pieņemšanas.
Pamats līgumu spēkam, pēc daudzu autoru domām, balstās uz dažādiem aspektiem.
Xxxxxxxx uzskata, ka līgumu autoritātes pamatā ir to morāli saistošais raksturs, Jellineks atsaucas uz dabas likumiem, kas paredz, ka tautām jānosaka savstarpējās atiecības ar līgumiem, valstu pašierobežošanos, Blunčlī min cilvēku sabiedrības tiesisko apziņu. Tie visi ir grūti pierādāmi argumenti. Tuvāk patiesībai ir vācu teorētiķis Jērings, kas raksta: ’’Tiesības ir sistēma, kas ar piespiešanas (Zwang) palīdzību nodrošina sociālos mērķus” :”tiesības ir varas politika (Gwalt).’’ Nav noliedzams, ka viens no starptautisko tiesību, x.xx. līgumu izpildes būtiskiem garantiem, ir retorsijas, represālijas, reperācijas, soda naudas u.c. piespiedu kārtā uzliekamas sankcijas.
Tālāk Xxxxxxxx jau izsakās, ka ‘’līgumu juridiski saistošais raksturs balstās vienīgi uz valstu tiesību spējas savstarpējo atzīšanu, citādi nekādas attiecības starp tām nav iespējamas..”. Viņš labi pamato līgumu izpildi ar valstu savstarpējo ieinteresētību: ”interese, pašas labums liek valstīm noslēgt starptautiskos līgumus, un interese, labums nodrošina to saistošā rakstura atzīšanu. Starptautisko līgumu saistošā rakstura un izpildāmības mēru nosaka to atbilstība patiesām, sapratīgām valstu nepieciešamībām to savstarpējās attiecībās.”
1935.g. 17. aprīlī Tautu Savienība pieņēma rezolūciju, ka „visu līgumu saistību skrupuloza ievērošana ir starptautiskās dzīves pamatprincips un miera ievērošanas būtisks priekšnoteikums.. Neviena valsts nevar ne atbrīvot sevi no līguma saistībām, ne mainīt to noteikumus citādi kā ar līgumslēdzēju valstu piekrišanu.”.
Visbeidzot, ‘’respektu pret saistībām, kas izriet no starptautiskajiem līgumiem”, skaidri izteikti nosaka ANO Statūtu preambula, šis princips izriet arī no
1.2. panta. ‘Mērķi un principi’.
Līgums stājās spēkā kopumā un katrai valstij atsevišķi atbilstoši konkrētajā līgumā ietvertajiem procedūras noteikumiem un tajos noteiktajā laikā. Tā, piemēram, atbilstoši Vīne konvencijas 24. 1. pantam tas notiek ‘tādā veidā un datumā, kā tajā noteikts vai kā dalībvalstis vienojušās. Gadījumā, ja līgumā nav noteikts, kad tas stājas spēkā, tas notiek, tiklīdz visas dalībvalstis izteikušas piekrišanu saistīt sevi ar to. Ja valsts piekrišana saistīt sevi ar līgumu izteikta pēc līguma stāšanās spēkā, šai valstij tas stājas spēkā piekrišanas izteikšanas datumā, izņemot, ja līgumā noteikts citādi. Vienlaikus ar tā teksta pieņemšanu stājas spēkā līgums, kura noteikumi regulē tā teksta autentiskumu, valsts piekrišanu saistīt sevi ar līgumu, tā spēkā stāšanās veidu vai laiku, atrunas, depozitārija pienākumus un citus jautājumus, kuri rodas pirms līguma stāšanās spēkā.
Saskaņā ar VK 84. 1. pantu tas stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc trīsdesmit piektā ratifikācijas vai pievienošanās deponēšanas. Pēc tam VK katrai nākamai dalībvalstij stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tās ratifikācijas vai pievienošanās akta deponēšanas.
Ja līgums nesatur tā stāšanās spēkā noteikumus, tad tiek uzskatīts, ka tas stājas spēkā tad, kad tam ir pievienojušās visas sarunās iesaistītās (negotiating) valstis. Parasti līgumi stājas spēkā:
a) Kad noteikts valstu skaits ir deponējis savus ratifikācijas u.c. rakstus piemēram, kā noteikts 1967. g. Protokolā par bēgļu statusu.;
b) Kad noteikts procents proporcijas vai kategorijas valstu ir deponējusi ratifikācijas u.c. dokumentus, piemēram, kā noteikts 1996.g. līgumā par kodolieroču izmēģinājumu vispārējo aizliegumu.;
c) Noteiktā laikā pēc tam, kad ir deponējis savus ratifikācijas u.c. dokumentus, piemēram, kā noteikts 1998.g. Starptautiskās kriminālās tiesas Romas statūtu 126.1.p.;
d) Noteiktā datumā, piemēram, kā noteikts 2001.g. Starptautiskās kafijas vienošanās 45.1.p.
Līguma stāšanās spēkā nozīmē, ka tas noteiktai valstij vai to grupai noteiktā laikā iegūst saistošu spēku.
19-20 gs. mijā bija vispārpieņemts, ka ratifikācijai ir it kā atpakaļejošs spēks. Tas darīja līgumu par saistošu no brīža, kad to bija parakstījušas pilnvarotās personas atbilstoši principam – ratihabition retrotahitur ad initium negotii.7
0Xxxxxx X. Starptautiskās publiskās tiesības 2. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2004.
LĪGUMI, KURI IR SPĒKĀ, BET NAV JURIDISKI SAISTOŠI.
Saskaņā ar vispārpieņemtu viedokli, līgums nav juridiski saistošs (is not legally binding), ja puses nav vienojušās par to. Saistošam līgumam ir jāiedibina starp pusēm līgumtiesību attiecības saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Ja no dokumenta teksta tas neizriet, tad tas nav saistošs. Parasti, kā, piemēram, Helsinku Nobeiguma aktā, valstis izvairās tekstā rakstīt, ka dokuments nav saistošs un tam trūkst juridiska spēka (lacks legal force). Šādu secinājumu var izdarīt tikai no paša starptautiskā akta teksta. Par to var liecināt teksta formulēšana vispārējos vārdos un plašas deklarācijas veidā, no kuras neizriet piespiedu kārtā īstenojamas saistības (enforceable obligations).
Citi autori tomēr uzskata, ka pat vāji formulēti līgumi nezaudē savu saistošo raksturu. No vispārējiem formulējumiem bija veidoti Otrā pasaules kara laika Jaltas 1945. g. 13. Februāra Kopējā komunikē un Postdamas 1945. g. 26. Jūlija deklarācijas teksts, tomēr antifašistiskās koalīcijas dalībvalstis tos uzskatīja par saistošiem. Šie dokumenti publicēti sērijā ‘ASV spēkā esošie līgumi’ (US Treaties in Force 1963). Tomēr vēlāk ASV Valsts departaments memorandā ( aide- memoire) Japānas valdībai paziņoja, ka ” Savienotās Valstis uzskata Jaltas vienošanos vienkārši par kopēju mērķu izklāstījumu (statement of common purposes) bez juridiskām sekām attiecībā uz teritorijām, kas maina valsts piederību”.
Samērā vispārēji formulējumi dažviet ietverti arī ANO Statūtos, kuru obligātais raksturs tomēr nav apšaubāms.
Dokumenta juridisko līgumu krājumos, piemēram, ANO līgumu krājumā ‘U
.N. Treaty Series’.
Pie juridiski nesaistošām pieder arī minētās, tā saucamās džentlmeņu vienošanās ‘gentlemens agreements’, kas nav juridiski saistoši līgumi. To piemēri ir valstu vai to grupu vienošanās par vienādu rīcību, piemēram, balsošanu vai amatpersonu vietu sadalīšanu starptautiskajā organizācijā. Pie tādām pieder 1946. gada Londonas vienošanās par vietu sadali Drošības padomē.
Kāds ir šādas formāli nesaistošas vienošanās tiesiskais raksturs, un ko nozīmē tēze, ka tai nav juridisko seku?
Pēc vispārizplatītā viedokļa, lai cik nopietni puses arī izturētos pret nesaistošu vienošanos, sekas tās pārkāpšanai nav starptautiskā juridiskā atbildība. Šādas vienošanās pārkāpšanas sekas, piemēram, nevar būt reparācijas. Valsts, kura nepilda ANO Statūtus, darbība organizācijā var būt vispirms apturēta, bet pēc tam ANO to var izslēgt pavisam. Tātad Statūti ir saistoši un ietver piespiedu izpildes mehānismu. Otrs fakts - gan ne vispāratbalstīts - ir tāds, ka nesaistošs līgums nav reglamentēts saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, ko no saistoša līguma pieprasa 1969. gada Vīnes konvencijas 2. (a) pants. Šādu viedokli pārstāvēja 1969. gada Vīnes konvencijas veidotāji (travaux preparatoires).
Teiktais tomēr nenozīmē, ka ”džentlmeņu vienošanās” nav jāpilda. Ja valstis, piemēram, ir vienojušās noteiktā veidā balsot starptautiskā organizācijā, tad tās to arī dara, kaut gan sankcijas par šīs vienošanās pārkāpšanu nav noteiktas. To pašu
var teikt arī par 1975. gada Helsinku Nobeigumu akta īstenošanas mehānismu pat tad, ja uzskata, ka tas nav juridiski saistošs līgums.8
PAPILDINĀJUMI
Krievu padomju laika autori piedēvē starptautisko tiesību pamatprincipiem ļoti lielu nozīmi un uzskata, ka tie „ir vispāratzīti, universāli starptautisko tiesību subjektu darbības noteikumi.” Starptautisko tiesību pamatprincipi veido mūsdienu starptautisko tiesību kodolu un ir visu citu starptautisko tiesību normu tiesiskuma kritērijs.
Jebkuram speciālajam starptautisko tiesību normām jāatbilst starptautisko tiesību jus cogens vai imperatīvajiem principiem, pretējā gadījumā šīs normas nav spēkā. Tā kā ANO Statūtos noteikta vesela rinda starptautisko tiesību pamatprincipu, tad tie ir vispārsaistoši. Tas izriet no ANO Statūtu 103. panta, kurā noteikts: ja Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalsts saistības saskaņā ar ANO Statūtiem kolidē ar jebkuru citu starptautisko līgumu, tad pārsvaru iegūst saistības saskaņā ar Statūtiem.
Nav šaubu, ka starptautisko tiesību pamatprincipi nav līdzvērtīgi pēc savas nozīmes, viņi no tiem ir svarīgāki, citi - mazāk svarīgi. Svarīgākie no tiem ietverti galvenajās starptautiskajās konvencijās un līgumos. Tā jau ANO Statūtu Preambulas, kur noteikti šīs organizācijas dibināšanas mērķi, pirmajā daļā – „Mēs, Apvienoto Nāciju tautas, apņēmušās: glābt nākamās paaudzes no kara šausmām” – ir iezīmēts mūsdienu starptautisko tiesību galvenais pamatprincips: miera saglabāšana, no kura izriet ar to cieši saistītais agresīva kara aizliegums.
Preambulas otrajā daļā minētais mērķis un princips jau konkretizēts – „saglābt mieru un starptautisko drošību un nodrošināt pieņemto principu un metožu īstenošanu, ka bruņotos spēkus nedrīkst izmantot citādi kā vienīgi kopējās interesēs..”
Miera saglabāšanai un agresīvu karu novēršanai ir daudzi priekšnoteikumi. Tā Preambulas otrajā daļā – „Un šajā nolūkā”: pirmie vārdi ir šādi: „praktizēt toleranci un dzīvot kopā mierā citam ar citu kā labiem kaimiņiem”. Šie vārdi iezīmē tādus miera saglabāšanu garantējošus gan starptautisko attiecību, gan starptautisko tiesību principus kā tolerance valstu savstarpējās attiecībās un mierīga līdzāspastāvēšana.
ANO Statūtu 1. panta, kur ietverti Organizācijas mērķi, 1. daļā noteikts: „novērst apdraudējumu mieram un apspiest agresijas aktus un citus miera pārkāpumus..”, līgumi kā arī
„izšķirt starptautiskos strīdus saskaņā ar taisnīguma (justice) un starptautisko tiesību principiem”. Statūtu 1. panta 2. daļa nosaka trīs nākamos pamatprincipus, kas ir priekšnoteikumi miera saglabāšanai, aicinot „attīstīt draudzīgas attiecības starp tautām, kuras balstās uz tautu tiesību
vienlīdzības un pašnoteikšanās tiesību respektēšanu”.
Tautu pašnoteikšanās tiesības ir viens no svarīgākajiem mūsdienu starptautisko tiesību pamatprincipiem, kas vienlaikus ir arī svarīgākais, primārais cilvēka tiesību pamatprincips un priekšnoteikums.
Šiem pamatprincipiem seko arī citi principi - starptautisko strīdu mierīgas noregulēšanas princips, starptautiskās drošības un taisnīguma principi u.c.
Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Starptautiskās Tiesas statūtu 38. pantu viens no starptautisko tiesību pamatavotiem ir starptautiskie līgumi.
Kopš 1994. gada, kad tika pieņemts likums „Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” (turpmāk – Speciālais likums), Latvijas tiesību sistēma ir atradusies transformācijas procesā. Tā ir piedzīvojusi pārmaiņas un izaugsmi, kas prasa attiecīgi pielāgot Latvijas Republikas (turpmāk – LR) starptautisko līgumu slēgšanas kārtību un to vietu Latvijas tiesību sistēmā, jo šobrīd starptautisko līgumu slēgšanas un apstiprināšanas nacionālais normatīvais regulējums ir aktuālajai situācijai neatbilstošs.
8 Xxxxxx X. Starptautiskās publiskās tiesības 2. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2004.
Starptautisko līgumu slēgšanas procedūru Latvijā galvenokārt regulē šādi normatīvie akti
– Latvijas Republikas Satversme (turpmāk – Satversme), Speciālais likums, Latvijai saistošie noslēgtie starptautiskie līgumi, īpaši Vīnes līgumtiesību konvencija, kā arī citi ārējie normatīvie akti. Regulējums, kas attiecas uz starptautiskajām līgumtiesībām, ir atrodams arī valsts institūciju iekšējos normatīvajos aktos.
Satversme un Speciālais likums ir LR galvenie ārējie normatīvie dokumenti starptautisko līgumtiesību jomā, kas pamatvilcienos noteic vienkāršu un labi piemērojamu starptautisko līgumu noslēgšanas procedūru un šis regulējums ir piemērojams arī risinot citus ar starptautiskajiem līgumiem saistītus jautājumus.
Pamatprincipi par starptautisko līgumu noslēgšanu ir iekļauti Satversmē, it īpaši tās
68. panta pirmajā daļā. Satversmes 68. panta pirmā daļa paredz kārtību, kādā Latvijas valsts pauž savu piekrišanu izpildvaras parakstīta līguma saistošajam raksturam, proti, Saeima ar likumu par starptautiskā līguma apstiprināšanu piekrīt Latvijas valsts vārdā uzņemties attiecīgajā starptautiskajā līgumā paredzētās saistības un pilnvaro Valsts prezidentu vai MK veikt nepieciešamās darbības, lai starptautiskais līgums stātos spēkā. Saistībā ar Latvijas iestāšanos ES 2003. gada 8. maijā Satversmes 68. pants tika papildināts ar otro, trešo un ceturto daļu. Kopumā Satversmē kā valsts pamatlikumā – konstitūcijā ietvertais vispārīgais tiesiskais regulējums starptautisko līgumtiesību jomā būtu pietiekams.
Starptautisko līgumu slēgšanas procedūru regulē arī Latvijai saistošie jau noslēgtie starptautiskie līgumi, no kuriem nozīmīgākais ir Vīnes līgumtiesību konvencija, kas Latvijai saistoša no 1993. gada 6. aprīļa. Vīnes līgumtiesību konvencija daļēji veic starptautisko paražu tiesību normu kodifikāciju. Starptautisko tiesu spriedumi, līgumu depozitāriju prakse un juridiskā literatūra atspoguļo gandrīz neatspēkojamu „pozitīvisma prezumpciju”, pieņemot, ka visas Vīnes līgumtiesību konvencijas normas kodificē paražu normas, un tādēļ ir piemērojamas jebkurā gadījumā kā paražas vai kā līguma norma.
Starptautisko līgumu slēgšanas procedūru Latvijā galvenokārt regulē Speciālais likums, kas ir spēkā no 1994. gada 9. februāra. Starpposmā starp Speciālā likuma pieņemšanu un Satversmes spēka atjaunošanu pilnā apjomā starptautisko līgumu slēgšanu noteica tikai Satversmes noteikumi. Speciālā likuma mērķis ir noteikt LR starptautisko līgumu noslēgšanu, izpildi, denonsēšanu un citus ar starptautiskajiem līgumiem saistītus jautājumus.
Pirmais starptautisko līgumtiesību kodifikācijas mēģinājums bija 1928. gada Havanas konvencija par starptautiskajām līgumtiesībām. Tomēr visumā pirms 1969. gada starptautiskās līgumtiesības balstījās galvenokārt uz paražu normām. Šīs normas tika kodificētas 1969. gada 23. xxxxx Xxxxx konvencijā par starptautiskajām līgumtiesībām.9 Darbs tieši pie šīs konvencijas izstrādes sākās jau 1949.gadā, 10 piedaloties Xxxxxxxx Xxxxxxxxx (Xxxxx Xxxxxxx), Xxxxxx Xxxxxxxxxxx (Xxxxxx Xxxxxxxxxxx), Xxxxxxxxx Xxxxxxxxxxxx (Xxxxxx Xxxxxxxxxxx) un Hampfrijam Valdokam (Xxxxxxxx Xxxxxxx)11, darbs pie šīs konvencijas izstrādes ilga divdesmit gadus. 12
Konvencijā kodificētas visumā jau agrāk vispārējās starptautiskajās tiesībās (general international law) akceptētās normas. Valstis izturas pret šo Konvenciju kā neapstrīdamu starptautisko tiesību avotu.13 ASV Konvenciju nav ratificējušas, tomēr Valsts departaments uzskata to par „autoritatīvu līgumu tiesību un prakses avotu”.14
9 Autentisko tekstu angļu vai. sk. UN TS 331; 81. L.M. 679 (169); sk. xxx Xxxxxx, Xxxxx and Materials on International Law, p. 731.
10 Xxxxxxxx, X. Principles of Public International Law (5th ed.). Oxford University Press. pp. 607–08, 1998. ISBN 0-19- 876299-2.
11 Xxxxxxx, X. Vienna Convention on the Law of Treaties. [skatīts xxxx://xxxxxxxx.xx.xxx/xxx/xxx/xx/xxxx/xxxx.xxxx 15.03.2013.]
12 Xxxxxxxx, X. Principles of Public International Law (5th ed.). Oxford University Press. pp. 607–08, 1998. ISBN 0-19- 876299-2
13 Xxxxxx, X. Starptautiskās tiesības. Zvaigzne ABC, 1996, ISBN 9984-04-387-8, 278.lpp
14 X. Xxxxxx, International Law, p. 387.
Konvencija saskaņā ar tās 84. panta noteikumiem stājās spēkā 1980. gada 27. janvārī pēc
35. ratifikācijas deponēšanas. Latvija šai Konvencijai pievienojās ar LR Augstākās Padomes lēmumu 1993. gada 6. aprīlī, mūsu valstī tā stājās spēkā ar 1993. gada 3. jūniju.15 1991. gadā Konvencijā piedalījās 59 valstis.16 Šobrīd konvenciju ir ratificējušas 114 valstis, savukārt citas 15 valstis ir parakstījušas šo konvenciju, bet nav ratificējušas to.17
To bieži dēvē par „starptautisko līgumu līgumu”, jo tajā tiek regulēti praktiski visi Starptautisko līgumtiesību aspekti- līgumu noslēgšana, stāšanās spēkā, atrunas, līgumu ievērošana, piemērošana, interpretācija, spēkā neesamība, darbības izbeigšanās vai apturēšana. Vīnes konvencijā ir reglamentēti arī jautājumi par Starptautisko līgumu nozīmi attiecībā pret trešajām valstīm un depozitārija funkcijas.18
1969. gada 23. xxxxx Xxxxx Konvencijā „Par starptautisko līgumu tiesībām” ir noteikts, ka starptautisks līgums (arī starptautisks nolīgums, starptautiska vienošanās)19 ir starptautiska rakstiska vienošanās starp valstīm, kuru reglamentē starptautiskās tiesības, neatkarīgi no tā, vai šī vienošanās ir ietverta vienā vai vairākos starptautiski saistītos dokumentos, kā arī neatkarīgi no tās konkrētā nolūka. 20 Nav būtiski vai šī vienošanās ir ietverta vienā, divos vai vairākos savstarpēji saistītos dokumentos. Tāpat nosaukumam nav nozīmes, jo starptautiski līgumi var saukties arī citos nosaukumos, piemēram, konvencija, pakts, protokols utt. Obligāta prasība ir rakstveida forma, tomēr šajā konvencijā dotais starptautiskā līguma definējums ļauj secināt, ka rakstveida formas neesamība nedod pamatu uzskatīt, ka vienošanās spēks netiek uzskatīts par esošu, respektīvi, arī vienošanās, kas pastāv bez rakstveida formas, ir apveltīta ar juridisko spēku.21
Starptautiskais līgums ir gan starptautisko tiesību avots, gan atsevišķos gadījumos tas var vienlaicīgi būt arī starptautiskās organizācijas konstitutīvais akts. Piemēram, ANO Statūti ir galvenais starptautiskais līgums, respektīvi, starptautisko tiesību pamatprincipu avots un vienlaicīgi arī šo starptautisko organizāciju veidojošais un darbības pamatnoteikumus formulējošais akts.22
Vīnes līgumtiesību konvencija sniedz skaidrojumu arī citiem terminiem, kas tiek lietoti starptautisko līgumu noslēgšanas kontekstā, piemēram, ratifikācija, atruna, trešā valsts, u.c. Šie skaidrojumi jāņem vērā, iztulkojot Latvijas tiesību aktos lietotos attiecīgos terminus. Vīnes līgumtiesību konvencijas otrā sadaļa reglamentē līgumu noslēgšanu un stāšanos spēkā konvencijas dalībvalstīs. Vīnes līgumtiesību konvencijas 7. pants nosaka personas, kas tiek uzskatītas par tiesīgam pārstāvēt valsti ar nolūku pieņemt vai noteikt līguma teksta autentiskumu, vai ar nolūku izteikt piekrišanu par līguma saistošo raksturu attiecībā pret valsti. Vīnes līgumtiesību konvencijas 11. pants norāda, kādā veidā valsts var piekrist attiecībā uz starptautiska līguma saistošo raksturu. Vīnes līgumtiesību konvencijas 17. pants detalizētāk apskata dažādus veidus, kā valsts var atzīt starptautiska līguma saistošo raksturu. Tomēr izsmeļošu starptautisko līgumu slēgšanas procedūru Vīnes līgumtiesību konvencija neparedz, to atstājot konvencijas dalībvalstu nacionālo tiesību ziņā. Vīnes līgumtiesību konvencijas 26. pants noteic, ka „katrs spēkā esošs līgums ir saistošs tā dalībniekiem un izpildāms godprātīgi”.
15 LV, 1993,23.04.
16 Barry. X. Xxxxxx, Philip X. Xxxxxxx, "International Law", Selected Documents, Boston, Toronto, London (1991) p.
51. Turpat sk. ari Konv. tekstu angliski.
17 "Vienna Convention on the Law of Treaties". United Nations Treaty Collection. United Nations [skatīts xxxx://xxxxxxxx.xx.xxx/xxxxx/XxxxXxxxxxxXXX.xxxx?&xxxxXXXXXXXXXX&xxxxx_xxxXXXXXx0&xxxxxxxx00&Xxxxxxxxx g3&lang=en
18 Xxxxxxxx, X.X. Commentary on the 1969 Vienna Convention on the Law of Treaties, Boston: Xxxxxxxx Xxxxxxx publishers, 2009, ISBN 978-90-04-16804-6, p.28. (KOPAA 1043 LPP)
19 Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm [ xxxx://xxxxxxx.xxx.xx/xxxxx.xxx
20 1969.gada Vīnes konvencija „Par starptautisko līgumu tiesībām”, 23.05.1969, 2.pants. [skatīts xxx.xxxxxx.xx
21 ANO, Руководство по международным договорам 63.lpp xxxx://xxx.xx.xxx/xx/xxxxxxxxx/xxxx_xxxx/xxxxxx_xxxxxxxx.xxx
22 Xxxxxx, X. Starptautiskās tiesības. Zvaigzne ABC, 1996, ISBN 9984-04-387-8, 279.lpp
Par starptautiskā līguma dalībniekiem jeb pusēm var būt visi starptautisko tiesību subjekti. Par dalībniekiem konkrētā starptautiskā līgumā uzskata starptautiskā līgumā uzskata starptautisko tiesību subjektus, kuri pilnībā, saskaņā ar šī līguma formāliem noteikumiem (parakstīšana, ratifikācija, utt.) ir uzņēmušies saistības un ieguvuši tiesības pēc šī līguma, un līgums attiecībā uz šiem dalībniekiem ir stājies spēkā.23
Starptautisko līgumu slēgšanas procedūru Latvijā galvenokārt regulē šādi normatīvie akti:
1) Latvijas Republikas Satversme (turpmāk – Satversme),
2) Latvijai saistošie noslēgtie starptautiskie līgumi, īpaši Vīnes līgumtiesību konvencija,
3) Likums „Par pievienošanos 1969.gada Vīnes konvencijai par starptautiskajiem līgumiem”,
4) Likums „Par konvenciju par starptautisko līgumu tiesībām”,
5) Likums „par starptautisko līgumu spēkā stāšanos”,
6) Likums „Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem”.
Regulējums, kas attiecas uz starptautiskajām līgumtiesībām, ir atrodams arī valsts institūciju iekšējos normatīvajos aktos. Vīnes līgumtiesību konvencija daļēji veic starptautisko paražu tiesību normu kodifikāciju. Vīnes līgumtiesību konvencijas normas kodificē paražu normas, un tādēļ ir piemērojamas jebkurā gadījumā kā paražas vai kā līguma norma. Vīnes konvencija tiek pielietota tikai attiecībā uz rakstiskiem līgumiem, kas nenozīmē, ka nerakstītiem līgumiem nav juridiska spēka (3. p. ).9 24 Vispārējo tiesību skolā līguma spēks ir pat mutiskai vienošanās (oral exchange between states), kas var veidot starpvalstu līgumu. Tomēr tā saucamā džentlmeņu vienošanās (gentelmen's agreement) vispārējā tiesību sistēmā (common law) netiek uzskatīta par starptautisko līgumu.25 Modernajās starptautiskajās tiesībās līgumus vienmēr slēdza starp valstīm, un kā jauna parādība ir līgumu slēgšana starp valstīm un starpvaldību organizācijām, kā arī starptautiskajām organizācijām. Mūslaiku raksturīga iezīme ir arī tā, ka pieaugusi līgumu slēgšanas iepriekšējās stadijas nozīme. Tagad praktiski neviena konference netiek sasaukta, ja nav iepriekš sagatavots paredzamā līguma projekts.26
Starptautiskie līgumi iedalās:
1) pēc to līgumslēdzējpušu skaita - divpusējos un daudzpusējos,
2) atbilstoši līgumu slēdzošajiem tiesību subjektiem - starpvalstu, starpvaldību un starpresoru,
3) normatīvos un darījuma līgumos.
Divpusējos līgumos ir divi dalībnieki, bet daudzpusējos līgumos ir vairāk par diviem dalībniekiem. Pārsvarā starptautiskie līgumi ir divpusēji. Taču, izvēršoties aizvien plašākai starptautiskai sadarbībai, aizvien lielāku nozīmi iegūst daudzpusēji līgumi.27 Ja daudzpusēja starptautiska līguma dalībnieku skaits ir ierobežots, to dēvē par slēgtu, un jauni dalībnieki var pievienoties tikai ar esošo dalībnieku piekrišanu.28
Līgumi var tikt slēgti arī ar starptautiskajām organizācijām, piemēram, Eiropas Savienību (turpmāk – ES). Starptautiskie līgumi var būt arī atšķirīgi pēc to saistošās dabas, proti, bez juridiski saistošiem starptautiskajiem līgumiem starptautisko tiesību subjekti var noslēgt arī nesaistošas starptautiskās vienošanās.
Starptautisko līgumu slēgšanā ir būtiskas arī līgumslēdzējpušu tiesības izteikt atrunas un skaidrojošās deklarācijas par attiecīgā starptautiskā līguma noteikumiem, kas ļauj katram starptautisko tiesību subjektam realizēt savas īpašās intereses. Katrai valstij ir savas iekšējās procedūras, kuru izpilde ir nepieciešama, lai starptautiskais līgums stātos spēkā tajā noteiktā kārtībā. Piemēram, ratifikācija ir viens no biežāk izmantotajiem instrumentiem.
Starptautisko tiesību normas, kuras uzņēmusies valsts, normu konkurences gadījumos ir ar augstāku juridisko spēku nekā nacionālo tiesību normas. Atbilstoši starptautiskajām paražu
23 Xxxxxx, X. Modernās starptautiskās tiesības. Zvaigzne ABC, 2009, ISBN 978-9984-40-192-8, 133.lpp
24 Xxxxxx, X. Starptautiskās tiesības. Zvaigzne ABC, 1996, ISBN 9984-04-387-8, 280.lpp
25 turpat
26 Xxxxxx, X. Modernās starptautiskās tiesības. Zvaigzne ABC, 2009, ISBN 978-9984-40-192-8, 33.lpp 27 Xxxxxx, A. Modernās starptautiskās tiesības. Zvaigzne ABC, 2009, ISBN 978-9984-40-192-8, 113.lpp 28 turpat
tiesībām un 1969. gada 23. xxxxx Xxxxx konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 27. un
46. panta prasībām puses nedrīkst atsaukties uz nacionālajiem tiesību aktiem, lai attaisnotu līguma neizpildi. Vīnes līgumtiesību konvencijā ar vārdiem „nacionālajiem tiesību aktiem” tiek saprasti visi attiecīgajā valstī pastāvošie tiesību akti, neatkarīgi no to vietas tiesību aktu sistēmā un hierarhijā.
Līguma juridiskā būtība ir starptautisko tiesību subjektu vienošanās, kurā tie nosaka savstarpējās saistības, tiesības un pienākumus noteiktu tiesību attiecību sfērā. Līdztiesīgam starptautiskajam līgumam ir koordinējošs, nevis subordinējošs raksturs, tā ir līgumā izpausta valstu griba. Līguma rašanās priekšnoteikums ir arī vismaz divu līgumslēdzēju pušu esamība.29
1. LĪGUMU IZTULKOŠANA UN INTERPRETĀCIJAS METODES
Starptautiska līguma interpretācija jeb iztulkošana ir viens no juridiskās normas interpretācijas veidiem. Tāpēc interpretācijas paņēmieni ir tradicionālie: vārdiskā jeb gramatiskā iztulkošana, loģiskā iztulkošana, vēsturiskā iztulkošana, paražu jeb uzuālā iztulkošana, kā arī sistemātiskā normas iztulkošana.30
VKLT 31.pants nosaka, ka:
1. Līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un atbilstoši tā objektam un mērķim.
2. Līguma interpretēšanā bez teksta ņem vērā :
a) jebkuru vienošanās, kas attiecas uz līgumu,
b) jebkuru dokumentu, kuru sastādījuši dalībnieki sakarā ar līguma slēgšanu (citi dalībnieki to akceptējuši kā ar līgumu saistītu dokumentu).
3. Turklāt līguma iztulkošanā uzmanība jāpievērš arī:
a) jebkura vēlāka vienošanās starp dalībniekiem attiecībā uz līguma iztulkošanu
b) līguma piemērošanas prakse,
c) jebkuras starptautisko tiesību normas, kas piemērojamas attiecībās starp dalībniekiem.
Ja ir nepieciešams, līguma interpretācijas nolūkā var izmantot papildus līdzekļus, piemēram, līguma sagatavošanas materiālus, to apstākļu izpēti, kādos līgums ticis noslēgts.31 Tas tiek piemērots gadījumos, kad līguma iztulkošana, pielietojot citas interpretācijas metodes, tulkojums ir divdomīgs vai nesaprotams, absurds vai nesaprātīgs.32 Līgumu starptautisko tulkojumu dod starptautiskās institūcijas. Oficiālo vai autentisko līgumu tulkojumu tiesīgas veikt tikai dalībvalstis, kā arī starptautiskās tiesas vai arbitrāžas institūcijas. Autentiskā ir visautoritatīvākā tulkošanas metode, ar kuras palīdzību puses var tekstā ieviest pat korekcijas. Neoficiāls ir doktrinālais zinātnieku vai politiku tulkojums.33
Secinot iepriekšminēto, jāuzsver, ka galvenais interpretācijas mērķis ir noskaidrot, kāds, ir bijis pušu nodoms, pieņemot noteikto tekstu, pietam ņemot vērā apstākļus, kādos līgums ir parakstīts. Līdz ar to, līguma jēga ir jānoskaidro, izvērtējot visus pienācīgos faktorus. Tā kā valstu starptautiskajā dzīvē šī interpretācija ir nepieciešama samērā bieži, tad šīs tiesības valstīm, kuras to ir parakstījušas ir dotas.
2. LĪGUMU NOSLĒGŠANAS STADIJAS UN TO STĀŠANĀS SPĒKĀ
Starptautisko līgumu slēgšanas procedūru Latvija regulē arī Latvijai saistošie jau noslēgtie starptautiskie līgumi. Nozīmīgākais šāda rakstura starptautiskais līgums ir 1969.gada 23.xxxxx Xxxxx konvencija par starptautisko līgumu tiesībām.
29 Xxxxxx, X. Starptautiskās tiesības. Zvaigzne ABC, 1996, ISBN 9984-04-387-8, 280.lpp
30 Xxxxxx, X. Modernās starptautiskās tiesības. Zvaigzne ABC, 2009, ISBN 978-9984-40-192-8, 122.lpp
31 Xxxxxx, X. Modernās starptautiskās tiesības. Zvaigzne ABC, 2009, ISBN 978-9984-40-192-8, 123.lpp
32 1969.gada Vīnes konvencija „Par starptautisko līgumu tiesībām”, 23.05.1969, 33.pants. [skatīts xxx.xxxxxx.xx 16.03.2013.]
33 Xxxxxx, X. Starptautiskās tiesības. Zvaigzne ABC, 1996, ISBN 9984-04-387-8, 297.lpp
Atbilstoši Vīnes līgumtiesību konvencijas 4.pantam pati Vīnes konvencija ir piemērojama tikai tiem līgumiem, kas ir noslēgti pēc tam, kad attiecīgajās valstis ir stājusies spēkā Vīnes konvencija, tādēļ no teorētiskās perspektīvas būtu nepieciešams noteikt, vai attiecīgā norma ir paražu tiesību kodifikācija vai progresīva attīstība.34 Pirmkārt, jāuzsver, ka viens no svarīgākajiem starptautisko līgumu derīguma juridiskajiem pamatiem, ir tāds, ka sarunu vedējam līguma noslēgšanas procedūrā jābūt pienācīgi pilnvarotam.35
Tiek izdalītas šādas līgumu noslēgšanas stadijas:
◼ Teksta pieņemšana (9.p.)
◼ Teksta autentiskuma noteikšana (10.p.)
◼ Piekrišana līguma saistošajam raksturam (11-16.p.)
⮚ Parakstīšana (12.p.)
⮚ Līgumu sastādošo dokumentu apmaiņa (13.p.)
⮚ Ratifikācija, pieņemšana vai apstiprināšana (14.p.)
⮚ Pievienošanās (15.p.)
Līguma teksta pieņemšana notiek ar visu valstu piekrišanu, kuras piedalījušās tā sastādīšanā, izņemot otrajā daļā paredzētos noteikumus. Līguma teksta pieņemšana starptautiskā konferencē notiek ar divu trešdaļu valstu piekrišanu no klātesošajām un balsstiesīgām valstīm, izņemot gadījumus, kad ar šo pašu vairākumu tās nolemj piemērot citu kārtību.
Līguma teksts kļūst par autentisku un galīgu:
a) saskaņā ar procedūru, kas ir noteikta dotajā tekstā vai par kuru ir vienojušās valstis, kas piedalās līguma sastādīšanā vai,
b) nepastāvot šādai procedūrai, ar parakstīšanu, parakstīšanu ad referendum vai ar līguma teksta parafēšanu no attiecīgo valstu pārstāvju puses, vai ar konferences noslēguma aktu, kur ietverts attiecīgais teksts.
Valsts piekrišana līguma saistošam raksturam var būt izteikta ar parakstīšanu, līgumu sastādošu dokumentu apmaiņu, ratifikāciju, pieņemšanu, apstiprināšanu vai pievienošanos, vai jebkādā citā veidā, par kuru ir vienošanās.
Piekrišana līguma saistošam raksturam, kas izteikta ar parakstīšanu36
Valsts piekrišana līguma saistošam raksturam ir izteikta ar tās pārstāvja parakstu, ja
a) dotais līgums paredz parakstam šādas sekas;
b) citādā veidā ir paredzēts, ka sarunas vedošās valstis ir vienojušās piešķirt parakstam šādas sekas
c) valsts apņemšanās piešķirt parakstam tādu spēku izriet no tās pārstāvja pilnvarām vai tika izteikta sarunu laikā.
2. Pirmās daļas mērķiem:
a) teksta parafēšana nozīmē teksta parakstīšanu tādā gadījumā, ja sarunas vedošās valstis ir par to vienojušās;
b) līgumu parakstīšana ad referendum, ko veic dotās valsts apstiprināts pārstāvis, nozīmē līguma galīgu parakstīšanu.
Piekrišana līguma saistošam raksturam, kas izteikta ar līgumu sastādošo dokumentu apmaiņu37
Valstu piekrišana līguma saistošam raksturam ar līgumu sastādošo dokumentu apmaiņu tiek izteikta ar šādu apmaiņu, ja
a) šie dokumenti paredz, ka tās apmaiņai starp valstīm šādas sekas;
b) citādā veidā ir paredzēts, ka valstis vienojušās piešķirt dokumentu apmaiņai šādas sekas.
Piekrišana līguma saistošam raksturam, kas izteikta ar ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu38
34 Xxxxxxx-Xxxxxxxxx, I., Xxxxx, X., Xxxxxxxxxxx, M. Analītisks darbs par starptautiskajām līgumtiesībām un šo tiesību mijiedarbību ar Eiropas Savienības un tās dalībvalstu tiesībām. Rīga: Latvijas Tieslietu Ministrija, 2009, 19.lpp.
36 1969.gada Vīnes konvencija „Par starptautisko līgumu tiesībām”, 23.05.1969, 12.pants.
37 1969.gada Vīnes konvencija „Par starptautisko līgumu tiesībām”, 23.05.1969, 13.pants.
1. Valsts piekrišana līguma saistošam raksturam uz to tiek izteikta ar ratifikāciju, ja
a) līgums paredz, ka šāda piekrišana tiek izteikta ar ratifikāciju;
b) citādā veidā ir paredzēts, ka sarunas vedošās valstis vienojušās par ratifikācijas nepieciešamību;
c) valsts pārstāvis ir parakstījis līgumu ar noteikumu par tā ratifikāciju, vai
d) valsts apņemšanās parakstīt līgumu ar noteikumu par tā ratifikāciju izriet no tās pārstāvja pilnvarām vai tiek izteikta sarunu laikā.
2. Valsts piekrišana līguma saistošam raksturam ir izteikta ar pieņemšanu vai apstiprināšanu ar tādiem pašiem noteikumiem kā attiecībā uz ratifikāciju.
Piekrišana līguma saistošam raksturam, kas izteikta ar pievienošanos39
Valsts piekrišana līguma saistošam raksturam tiek izteikta ar pievienošanos, ja
a) līgums paredz, ka šādu piekrišanu dotā valsts var izteikt ar pievienošanos;
b) citādā veidā ir paredzēts, ka sarunas vedošās valstis ir vienojušās par to, ka šāda piekrišana var būt izteikta ar pievienošanos, vai
c) visi dalībnieki ir vēlāk vienojušies, ka šāda piekrišana var būt izteikta ar pievienošanos.
Ratifikācijas rakstu un pieņemšanas, apstiprināšanas un pievienošanās dokumentu apmaiņa vai šādu dokumentu deponēšana40
Ja līgums neparedz citādāk, ratifikācijas rakstu, pieņemšanas, apstiprināšanas un pievienošanās dokumenti rada valsts piekrišanu līguma saistošam raksturam no brīža:
a) kad ir notikusi šāda dokumentu apmaiņa starp līgumslēdzējām valstīm;
b) kad ir notikusi to deponēšana depozitārijam; vai
c) kad ir paziņots līgumslēdzējām valstīm vai depozitārijam, ja tā paredzēts.41 Līguma spēkā stāšanos nosaka Vīnes līgumtiesību konvencijas 24.pants:
1) Līgums stājas spēkā tādā datumā un kārtībā, kāda noteikta līgumā vai kā sarunas vedošās valstis vienojušās.
2) Gadījumā, ja nav šādu noteikumu vai vienošanās, līgums stājas spēkā, tiklīdz visas sarunas vedošās valstis ir izteikušas piekrišanu līguma saistošam raksturam.
Pēc spēkā stāšanās līgumi jānosūta Apvienoto Nāciju Organizācijas Sekretariātam reģistrācijai vai iegrāmatošanai, atkarībā no gadījuma, un publicēšanai. 42
Lai starptautiskais līgums būtu derīgs, t.i., likumīgs, legāls, īsts, tam jābūt noslēgtam likumīgā kārtā un starp kompetentiem subjektiem. Pēc sava objekta, satura un mērķiem tas nedrīkst būt pretrunā ar starptautisko tiesību pamatprincipiem un citām imperatīvām tiesību normām.43 Vīnes konvencijas 53.pants satur imperatīvas normas legālo definīciju, norādot, ka vispārēja starptautisko tiesību imperatīvā norma ir norma, kas ir pieņemta un atzīta starptautiskā valstu sabiedrībā kā norma, no kuras nav pieļaujama atkāpšanās un kura var tikt izmainīta tikai ar pēctecīgu vispārējo starptautisko tiesību normu, kurai ir tāds pats raksturs. Tas nozīmē, ka līgums nav spēkā, ja tas neatbilst vispārējai starptautisko tiesību imperatīvai normai.
Spēkā neesoši līgumi:
• pārkāpti valsts normatīvie akti par kompetenci slēgt līgumus (46.p), Jāuzsver, ka pārkāpumam jābūt ievērojamam, tas ir, pārkāpums tiek uzskatīts par ievērojamu, ja tas ir objektīvi redzams jebkurai valstij, kas darbojas šajā jautājumā godprātīgi un saskaņā ar ierasto praksi (VKLT 46.p.)
• Pārstāvis darbojas ultra vires (47.p.)
• Tikai ja citas valstis ir informētas par ierobežojumu;
38 1969.gada Vīnes konvencija „Par starptautisko līgumu tiesībām”, 23.05.1969, 14. pants. 39 1969.gada Vīnes konvencija „Par starptautisko līgumu tiesībām”, 23.05.1969, 15.pants. 40 1969.gada Vīnes konvencija „Par starptautisko līgumu tiesībām”, 23.05.1969, 16.pants.
41 1969.gada Vīnes konvencija „Par starptautisko līgumu tiesībām”, 23.05.1969, 9.-15.pants.
42 1969.gada Vīnes konvencija „Par starptautisko līgumu tiesībām”, 23.05.1969, 80.pants.
43 Xxxxxx, X. Modernās starptautiskās tiesības. Zvaigzne ABC, 2009, ISBN 978-9984-40-192-8, 119.lpp
• VKLT 7(2): valsts vadītājiem, valdības vadītājiem, ārlietu ministriem īpašs pilnvarojums nav nepieciešams
• Kļūda (48.p.)
• Viltus (49.p.)
• Pārstāvja korupcija (50.p.)
• Pārstāvja piespiešana (51.p.)
• Spēks vai tā draudi (52.p.)
• Neatbilstība starptautisko tiesību normai (jus cogens) (53.p., 64.p.)
Valsts var atsaukties uz kļūdu līgumā kā pamatu atzīt tās piekrišanu līguma saistošajam raksturam par spēkā neesošu, ja šī kļūda attiecas uz faktu vai situāciju, kura, pēc šīs valsts ieskatiem, pastāvējusi līguma slēgšanas brīdī un veidojusi būtisku pamatu piekrišanai līguma saistošajam raksturam. Tas nav piemērojams, ja minētā valsts ar savu uzvedību veicinājusi šādas kļūdas ieviešanos vai apstākļi bijuši tādi, ka valstij vajadzējis pievērst uzmanību iespējamai kļūdai. Kļūda, kas attiecas tikai uz līguma teksta formulējumu, neietekmē tā spēkā esamību.44
Ja valsti pamudinājusi noslēgt līgumu cita sarunas vedošā valsts, izmantojot viltu, tad valsts var atsaukties uz viltu, lai piekrišanu līguma saistošajam raksturam atzītu par spēkā neesošu.45
Ja valsts piekrišana līguma saistošajam raksturam tikusi izteikta tiešas vai netiešas tās pārstāvja korupcijas rezultātā no otras sarunu vedošās valsts puses, tad pirmā valsts var atsaukties uz šādu korupciju, lai piekrišanu līguma saistošajam raksturam atzītu par spēkā neesošu.46
Valsts piekrišanai līguma saistošajam raksturam, kas ticis izteikts piespiedu vai draudu rezultātā attiecībā pret tās pārstāvi, nav nekāda juridiska spēka.47
Līgums uzskatāms par spēkā neesošu, ja tā noslēgšana ir bijusi spēka vai tā lietojuma draudu rezultāts, pārkāpjot starptautisko tiesību principus, kas ietverti Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos.48
Vīnes konvencijas 24.pants nosaka līguma spēkā stāšanās priekšnosacījumus, respektīvi, līgums stājas spēkā tādā datumā un kārtībā, kāda noteikta līgumā vai kā sarunas vedošās valstis vienojušās. Gadījumā, ja nav šādu noteikumu vai vienošanās, līgums stājas spēkā, tiklīdz visas sarunas vedošās valstis ir izteikušas piekrišanu līguma saistošam raksturam. Ja valsts piekrišana līguma saistošam raksturam tiek izteikta datumā pēc līguma stāšanās spēkā, līgums stājas spēkā attiecībā uz šo valsti šajā datumā, izņemot gadījumus, kad līgums paredz citādāk. Līguma noteikumi, kas nosaka tā teksta autentiskumu, valstu piekrišanas izteikšanu tā saistošam raksturam, stāšanās spēkā kārtību vai datumu, atrunas, depozitārija funkcijas un citus jautājumus, kas rodas pirms līguma stāšanās spēkā, tiek piemēroti no teksta pieņemšanas brīža.49
Rezumējot iepriekšminēto, jāuzsver, ka starptautiska līguma noslēgšanas procedūru, regulē tieši augstākminētā līgumtiesību konvencija, un tā ir nozīmīga, ka nosaka kārtību, kādā stājas spēkā starptautiski līgumi, datumu, kad iestājas līguma spēkā stāšanās, kā arī līguma legalitāti. Šīs līgumtiesību normas ir piemērojamas visu veidu starptautiskiem līgumiem. Būtiski ir arī tas, ka šī konvencija precīzi nenosaka noteikumus līguma rakstiskajai formai, līdz ar to, var secināt, ka līguma rakstiskā forma neietekmē tā spēku, jo līgumu var noslēgt, apmainoties vēstulēm vai notām. Lai noskaidrotu, vai dokuments ir starptautisks līgums, tad nosaukumam vai formai ir mazāka nozīme nekā tā saturam.
3. LĪGUMA DARBĪBAS IZBEIGŠANA
44 1969.gada Vīnes konvencija „Par starptautisko līgumu tiesībām”, 23.05.1969, 48.pants. 45 1969.gada Vīnes konvencija „Par starptautisko līgumu tiesībām”, 23.05.1969, 49.pants. 46 1969.gada Vīnes konvencija „Par starptautisko līgumu tiesībām”, 23.05.1969, 50.pants. 47 1969.gada Vīnes konvencija „Par starptautisko līgumu tiesībām”, 23.05.1969, 51.pants. 48 1969.gada Vīnes konvencija „Par starptautisko līgumu tiesībām”, 23.05.1969, 52.pants. 49 1969.gada Vīnes konvencija „Par starptautisko līgumu tiesībām”, 23.05.1969, 24.pants.
No līguma spēkā esamības vai neesamības ir atkarīgas šī līguma sekas. Ja līguma spēks izbeidzas, tad dalībnieki tiek atbrīvoti no saistību pildīšanas nākotnē, taču spēka izbeigšanās neietekmē dalībnieku tiesības, saistības, juridisko stāvokli, kas radies izpildes rezultātā pirms tā spēkā izbeigšanās.50
Konvencijas 42. pants nosaka vispārējus nosacījumus, kas attiecas starptautisko līgumu spēkā esamību un tā uzturēšanu. Tajā tiek minētas formas, kādās var izbeigt līguma spēkā esamību. Izplatītākā juridiska forma līguma spēka izbeigšanai pirms termiņa ir denonsācija. Tās formulējums tiek ietverts pašā līgumā, nosakot, kārtību, kādā dalībnieks var vienpusēji izbeigt līguma spēku.51 Līguma spēka izbeigšanas forma ir arī novācija. Tā notiek tad, kad līguma dalībnieces valstis noslēdz jaunu līgumu par to pašu objektu, kāds ir iepriekšējam līgumam, pārveidojot šo līgumu un tā normas atbilstoši jaunām vajadzībām. Lai ieinteresētu daudzpusēja līguma novāciju, vajadzīgs noteikts ieinteresēto dalībvalstu skaits.52 Anulēšana arī pieder pie tiesiskām formām, kas izbeidz starptautiska līguma spēku pirms termiņa notecējuma.53 Anulēšanas pamatā ir pretējas puses rīcībā saskatāmi līguma noteikumiem pretēji būtiski pārkāpumi. Līguma atcelšanu kā starptautiska līguma spēka izbeigšanas tiesisku formu lieto, kad līgumslēdzējas puses savstarpēji vienojas izbeigt līguma spēku.54 Klauzula „par apstākļu nemainīgumu” (rebus sic stantibus) arī vēsturiski nostiprinājusies kā tiesisks pamats starptautiska līguma spēka izbeigšanai, kad šie apstākļi tomēr radikāli mainās.55 Šo sarežģīto institūtu precīzi regulē 1969.gada Vīnes līgumtiesību konvencijas 62.pants. Jāpiebilst, ka šī institūta pamatā ir radikālas izmaiņas, piemēram, apstākļos, kas veidojuši pamatu dalībnieku piekrišanai uzņemties līgumsaistības vai arī saistību izpildes sfērā. Tādējādi šo klauzulu valstis var izmantot arī ļaunprātīgā nolūkā, lai izbeigtu tām nepatīkamu līguma spēku, kaut arī radikālas izmaiņas nav notikušas.
Ja kāda no valstīm vēlas pārtraukt savu dalību līgumā, tai par savu izstāties no tā jāpaziņo paziņo ne vēlāk kā divpadsmit mēnešus iepriekš.
Gadījumi, kurus pieļauj konvencijas 52.pants -
• Ar dalībnieku piekrišanu;
▪ Iespēja izstāties paredzēta līgumā;
▪ Ir iespējams noteikt, ka dalībnieki ir vēlējušies pieļaut izstāšanās iespēju;
▪ Izstāšanās tiesības izriet no līguma rakstura 56
No konvencijas var izsecināt, ka tā pieļauj arī vienpusēju atkāpšanos no līguma. To var izdarīt šādos gadījumos:
• Būtisks līguma pārkāpums (60.p.)
• Turpmākas izpildes neiespējamība (61.p.)
• Būtiska apstākļu maiņa (62.p.) Atkarībā no juridisko kritēriju rakstura, līgumus iedala:
1) Absolūti nederīgs līgums – līgums, kas nav atkarīgs no līguma dalībnieku gribas. Šāds līgums ir juridiski nederīgs uz starptautisko tiesību objektīvā pamata un no šī līguma noslēgšanas momenta;
2) Relatīvi nederīgs līgums – rodas tad, ja līgums noslēgts kļūdas dēļ vai lietojot viltu, vai uzpērkot, vai arī līgums ir noslēgts, līgumslēdzējiem pārkāpjot savas valsts konstitucionālās normas vai arī tiem dotās pilnvaras. 57
Atbilstoši Vīnes līgumtiesību konvencijas 18. pantam „valsts uzņemas saistības atturēties no darbības, kas varētu atcelt līguma objektu un mērķus, ja valsts ir parakstījusi līgumu vai
50 Xxxxxx, X. Modernās starptautiskās tiesības. Zvaigzne ABC, 2009, ISBN 978-9984-40-192-8, 124.lpp
51 turpat
52 turpat
53 turpat
54 turpat
55 turpat
56 1969.gada Vīnes konvencija „Par starptautisko līgumu tiesībām”, 23.05.1969, 56.pants.
57 Xxxxxx, X. Modernās starptautiskās tiesības. Zvaigzne ABC, 2009, ISBN 978-9984-40-192-8, 120.lpp
apmainījusies ar līgumu sastādošiem dokumentiem ar noteikumu par tā ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu, vai valsts ir izteikusi piekrišanu par dotā līguma saistošo raksturu attiecībā uz to līdz līguma spēkā stāšanās brīdim ar noteikumu, ka šāda stāšanās spēkā netiks pārmērīgi aizkavēta”. Tas nozīmē, ka starptautiska līguma parakstīšana nozīmē ne tikai politiskas gribas izpausmi, bet arī noteiktu saistību uzņemšanos. Nav ieteicams parakstīt starptautisku līgumu un tikai pēc tam vērtēt, vai uzņemtās saistības ir saderīgas ar Latvijas tiesību sistēmu un kādā veidā starptautisko līgumu ieviest.58 Līdz ar to, lai izvairītos no šādiem gadījumiem, kad starptautiskie līgumi tiek parakstīti bez objektīvas un vispusīgas analīzes, kas, savukārt, var radīt problēmas ar uzņemto saistību izpildi vai to saderību ar Latvijas tiesību sistēmu un nacionālajām tiesību normām, ir nepieciešams regulējums, kas aptver svarīgāko jautājumu loka izvērtēšanu pirms starptautiskā līguma teksta galīgās saskaņošanas (parafēšanas) vai parakstīšanas.
Izmantoto avotu saraksts
Literatūra
1. Akadēmiskā terminu datubāze AkadTerm xxxx://xxxxxxx.xxx.xx/xxxxx.xxx
2. ANO, Руководство по международным договорам 63.lpp., xxxx://xxx.xx.xxx/xx/xxxxxxxxx/xxxx_xxxx/xxxxxx_xxxxxxxx.xxx
3. Autentisko tekstu angļu vai. sk. UN TS 331; 81. L.M. 679 (169); sk. xxx Xxxxxx, Xxxxx and Materials on International Law, p. 731.
4. Xxxxxxx-Xxxxxxxxx, I., Xxxxx, X., Xxxxxxxxxxx, M. Analītisks darbs par starptautiskajām līgumtiesībām un šo tiesību mijiedarbību ar Eiropas Savienības un tās dalībvalstu tiesībām. Rīga: Latvijas Tieslietu Ministrija, 2009, 19.lpp
5. Xxxxxx, X. Starptautiskās tiesības. Zvaigzne ABC, 1996, ISBN 9984-04-387-8, 553 lpp.
6. Xxxxxx, X. Starptautiskās publiskās tiesības I. Zvaigzne ABC, 2004, ISBN-9984-36-361-9, 843 lpp .
7. Xxxxxxxx, X. Principles of Public International Law (5th ed.). Oxford University Press. pp. 607–08, 1998. ISBN 0-19-876299-2
8. Xxxxx. X. Xxxxxx, Philip X. Xxxxxxx, "International Law", Selected Documents, Boston, Toronto, London (1991) p. 51.
9. Xxxxxx, X. Modernās starptautiskās tiesības. Zvaigzne ABC, 2009, ISBN 978-9984-40-192-8, 33.lpp
10. X. Xxxxxx, International Law, p. 387.
11. Xxxxxxx, X. Vienna Convention on the Law of Treaties. [skatīts xxxx://xxxxxxxx.xx.xxx/xxx/xxx/xx/xxxx/xxxx.xxxx
12. "Vienna Convention on the Law of Treaties". United Nations Treaty Collection. United Nations xxxx://xxxxxxxx.xx.xxx/xxxxx/XxxxXxxxxxxXXX.xxxx?&xxxxXXXXXXXXXX&xxxxx_xxxXXXXXx0 &chapter=23&Temp=mtdsg3&lang=en
13. Xxxxxxxx, M.E. Commentary on the 1969 Vienna Convention on the Law of Treaties, Boston: Xxxxxxxx Xxxxxxx publishers, 2009, ISBN 978-90-04-16804-6, p.1043.
58 TMKonc_240211_ligumi; Koncepcija „Par starptautisko līgumu nacionālā normatīvā regulējuma pilnveidošanas nepieciešamību”, 15.lpp.