Contract
Metodikas darbam ar personām ar garīga rakstura traucējumiem izstrāde un sociālo darbinieku apmācība tiek īstenota Eiropas Sociālā fonda (ESF) projektā Nr. 0.0.0.0/00/X/000 “Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās”, pamatojoties uz iepirkuma Nr. LRLM2017/28-3-03/20ESF “Par metodikas darbam ar personām ar garīga rakstura traucējumiem (GRT) izstrādi un sociālo darbinieku apmācību” ietvaros noslēgto līgumu.
Metodikas izstrādi īsteno personu apvienība, kuru veido biedrība “Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “ZELDA”” un biedrība “Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi”.
Metodikas izstrādes mērķis ir nodrošināt metodisko atbalstu pašvaldību sociālajos dienestos praktizējošiem sociālajiem darbiniekiem, kuri ikdienā strādā ar pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem.
Metodika ietver metodisko materiālu drukātā formā, kā arī klātienes un tiešsaistes mācību programmas. Metodikas izstrādes gaitā tiek veikta metodiskā materiāla aprobēšana, īstenojot klātienes mācības pilotprojektu ietvaros.
Metodikas izstrādes pamatā ir Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā, kā arī citu valstu labās prakses piemēri.
Šis ir ar autortiesībām aizsargāts darbs un Labklājības ministrijas īpašums, 2019. ISSN 2661-538X
Labklājības ministrija izsaka pateicību par izstrādāto metodisko materiālu un mācību programmām biedrībai “Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi” un biedrībai “Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “ZELDA””, kā arī pieaicināto speciālistu komandai:
Xxxxx Xxxxxxxxx, biedrības “Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi” valdes priekšsēdētājai,
Xxxxx Xxxxxxxx-Veldmeijerei, biedrības “Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “ZELDA”” direktorei, ekspertei uz personu vērstās domāšanas un plānošanas metodēs,
Xxxxxxxxxxx Xxxxxxxxxx, biedrības “Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “ZELDA”” sociālajai darbiniecei,
Xxxx Xxxxxxx, Inčukalna novada sociālā dienesta vadītāja vietniekam, sociālajam darbiniekam,
Xxxxxxx Xxxxxxxxxxxx, sertificētam ārstam psihiatram,
Ingai Zārdei, sertificētai ārstei psihiatrei,
Ausmai Pastorei, biedrības “Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi” izglītības ekspertei,
Xxxxxxx Xxxxxxxx, nodibinājuma “Fonds KOPĀ” vadītājai, ekspertei sabiedrībā balstītu pakalpojumu sniegšanā,
Xxxxxxx Xxxxxxxx, biedrības “Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “ZELDA”” juristei.
Tāpat Labklājības ministrija atzinīgi novērtē sadarbības partneru dalību pilotprojektā, tajā skaitā klātienes mācībās, šī metodiskā materiāla aprobēšanai praksē un pateicas sociālo dienestu sociālajiem darbiniekiem no Aglonas novada, Daugavpils novada, Dobeles novada, Ilūkstes novada, Jēkabpils, Jūrmalas, Kandavas novada, Liepājas, Limbažu novada, Lubānas novada, Mālpils novada, Ogres novada, Ozolnieku novada, Preiļu novada, Rēzeknes novada, Saldus novada, Talsu novada, Tukuma novada un Valmieras.
Saturs
Izmantotie saīsinājumi....................................................................... 10
Izmantotie termini .......................................................................... 10
1. nodaļa. Metodika sociālajam darbam ar personām ar garīga rakstura traucējumiem:
aktualitāte un loma mūsdienās .................................................... 11
1.1. Skatījuma maiņa sociālajā darbā ar pilngadīgām personām ar GRT ............... 11
1.2. Deinstitucionalizācijas process ................................................. 12
1.3. Metodikas lietojums sociālajos dienestos ikdienas sociālajā darbā .................. 13
2. nodaļa. Pilngadīgu personu ar garīga rakstura traucējumiem raksturojums ................. 15
2.1. Terminoloģijas skaidrojums .................................................... 15
2.2. Mūsdienu psihiatrijas skatījums uz garīga rakstura traucējumiem ................. 16
2.2.1. Psihisko un uzvedības traucējumu vispārējs raksturojums un cēloņi .......... 16
2.2.2. Nervu sistēmas attīstības traucējumi ...................................... 21
2.2.3. Organiski psihiskie traucējumi ........................................... 25
2.2.4. Šizofrēnijas spektra traucējumi ........................................... 27
2.2.5. Garastāvokļa traucējumi ................................................. 29
2.2.6. Ar stresu saistīti traucējumi, trauksmes spektra traucējumi .................. 31
2.2.7. Personības traucējumi .................................................... 34
3. nodaļa. Dabiskā atbalsta tīkls: ģimene – nozīmīga atbalsta sistēma sociālajā darbā
ar pilngadīgu personu ar garīga rakstura traucējumiem ............................. 35
3.1. Tuvinieks, kas aprūpē personu ar GRT, vispārīga informācija par ģimeni –
visbūtiskāko atbalsta tīklu personas ar GRT dzīvē . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 35
3.2. Ģimenes, kurā audzina bērnu ar garīga rakstura traucējumiem,
psihoemocionālais raksturojums ................................................ 39
3.3. Ģimenes sistēmas ............................................................. 42
3.3.1. Nepilngadīgu un pilngadīgu bērnu ar GRT vecāki, brāļi un māsas ........... 45
3.3.2. Persona ar garīga rakstura traucējumiem kā vecāka lomas īstenotājs .......... 47
3.3.3. Vecāku ar psihosociāliem traucējumiem bērni ............................. 49
3.3.4. Vecāku ar intelektuālās attīstības traucējumiem bērni ...................... 49
3.4. Atbalsts tuviniekiem, kas aprūpē personu ar GRT ................................ 50
4. nodaļa. Sociālajam darbiniekam nepieciešamās vērtības, pamatzināšanas un prasmes
darbā ar pilngadīgām personām ar GRT ........................................... 51
4.1. Sociālā darba pamatvērtības darbā ar pilngadīgām personām ar GRT .............. 51
4.1.1. Ētikas koncepcija sociālajā darbā .......................................... 53
4.1.2. Sociālais taisnīgums ..................................................... 56
4.1.3. Cilvēktiesību koncepcija sociālajā darbā, x.xx. personu ar invaliditāti
tiesības ................................................................. 57
4.1.4. Konfidencialitāte un datu aizsardzība ..................................... 61
4.2. Sociālais darbinieks kā profesionālis ............................................ 63
4.2.1. Dažādības pieņemšana, empātija, respektēšana ............................. 63
4.2.2. Xxxxxxxx, cerība un spriestspēja .......................................... 65
4.2.3. Refleksija, kritiskās domāšanas prasmes ................................... 68
4.2.4. Profesionālā integritāte ................................................... 70
4.2.5. Sociālais darbinieks kā pētnieks ........................................... 70
4.3. Komunikācijas prasmes un metodes darbā ar pilngadīgām personām ar GRT ....... 71
4.3.1. Kā runāt par informētu piekrišanu un konfidencialitāti? .................... 71
4.3.2. Empātiska komunikācija: kā izmantot sajūtas .............................. 71
4.3.3. Pašatklāsme ............................................................ 72
4.3.4. Kā vadīt komunikācijas procesu? .......................................... 73
4.3.5. Komunikācija ar klientiem ar īpašām komunikācijas vajadzībām ............ 75
4.4. Konsultēšanas prasmes darbā ar pilngadīgām personām ar GRT ................... 82
4.4.1. Aktīvā un konstruktīvā klausīšanās ....................................... 82
4.4.2. Jautājumu formulēšana (atvērtie un slēgtie jautājumi), pārfrāzēšana .......... 83
4.4.3. Informācijas izvēle un analīze konsultēšanā ................................ 85
4.4.4. Izpratne par klienta problēmām, motivācijas veicināšana,
sadarbības veidošana: modernās pieejas konsultēšanā ....................... 85
5. nodaļa. Sociālais darbs ar pilngadīgām personām ar GRT .................................. 87
5.1. Sociālā darba specifika, strādājot ar pilngadīgām personām ar GRT:
kas sociālajam darbiniekam jāzina no paša darba sākuma ......................... 87
5.2. Pašreizējās tendences sociālajā darbā ar klientiem, tostarp personām ar GRT:
vispārīgs apraksts ............................................................. 88
5.2.1. Spēka perspektīva ........................................................ 88
5.2.2. Klients ir savas dzīves eksperts ............................................ 89
5.3. Starptautiskā prakse: dažādu metožu lietojums un lietderība darbā
ar pilngadīgām personām ar GRT ............................................... 91
5.3.1. Citu valstu pieredze deinstitucionalizācijas procesa īstenošanā un sabiedrībā balstītu pakalpojumu nodrošināšanā pilngadīgām
personām ar garīga rakstura traucējumiem ................................ 91
5.3.2. Citu valstu pieredze pilngadīgu personu ar GRT spēju,
prasmju un nepieciešamā atbalsta izvērtēšanā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . 98
5.4. Latvijas situācijai piemērotas, kā arī pieejamas metodes pilngadīgu personu ar GRT sociālās situācijas, x.xx. spēju, prasmju
un nepieciešamā atbalsta, izvērtēšanā ........................................... 111
5.5. Personām ar GRT piemēroti sabiedrībā balstīti pakalpojumi ...................... 118
5.5.1. Sabiedrībā balstītu pakalpojumu sniegšanas principi ........................ 118
5.5.2. Kvalitatīva, sabiedrībā balstīta pakalpojuma raksturojums ................... 120
5.5.3. Mājokļa pakalpojumi .................................................... 121
5.5.4. Nodarbinātības pakalpojumi ............................................. 124
5.5.5. Individuālā atbalsta pakalpojumi ......................................... 128
5.5.6. Īslaicīgās sociālās aprūpes pakalpojums (atelpas brīža pakalpojums) .......... 133
5.5.7. Līdzinieku sniegti (Peer-led) pakalpojumi .................................. 133
5.5.8. Kopprodukta veidošanas princips sabiedrībā balstītu pakalpojumu
plānošanā, sniegšanā un izvērtēšanā ....................................... 134
5.6. Sociālā darba ar personām ar GRT un viņu tuviniekiem dažādās formas –
sociālais darbs ar indivīdu, ar ģimeni, ar grupu .................................. 135
5.6.1. Sociālā gadījuma vadīšana pilngadīgai personai ar GRT ..................... 135
5.6.2. Sociālais darbs ar grupām ar pilngadīgām personām ar GRT ................ 157
5.6.3. Sociālais darbs ar ģimeni, kurā ir pilngadīgas personas ar GRT .............. 159
5.6.4. Ieteikumi darbam ar klientiem ar noteiktiem garīga rakstura traucējumiem .. 163
5.6.5. Tipiskas problēmas sociālajā darbā ar pilngadīgām personām ar GRT ........ 166
5.7. Starpprofesionālā un starpinstitucionālā sadarbība dažādos sociālā darba posmos ... 171
5.7.1. Kas ir starpprofesionālā un starpinstitucionālā sadarbība?
Kas ir profesionāļi un institūcijas, kuru uzdevumos ietilpst
atbalsta sniegšana personām ar GRT? ..................................... 171
5.7.2. Multidisciplināras un interdisciplināras komandas ......................... 173
5.7.3. Sociālā darbinieka loma komandā ......................................... 173
5.7.4. Kādas ir iespējamās sadarbības formas (informācijas apmaiņa,
tikšanās, diskusijas, supervīzijas, plānu izstrāde) ........................... 174
5.7.5. Sadarbība dažādos sociālā darba posmos ................................... 175
5.7.6. Akcenti – informācijas sniegšana kompetentajām iestādēm ................ . 176
6. nodaļa.Latvijas situācijai piemērotākais sabiedrībā balstīto sociālo pakalpojumu
pilngadīgām personām ar GRT sistēmas modelis ............................... 177
6.1. Xxxxx un iespējamo sabiedrībā balstīto sociālo pakalpojumu
pilngadīgām personām ar GRT sistēmas Latvijā analīze ........................... 177
6.2. Būtiskākās atšķirības republikas pilsētās, ņemot vērā pašvaldību
dalījumu plānošanas reģionos .................................................. 188
6.3. Sabiedrībā balstīto pakalpojumu sistēmas iespējamais modelis .................... 190
Metodiskā materiāla pielikumi (atsevišķā mapē)
1. Pielikums - Mans atlabšanas plāns
2. Pielikums - Pētījumu un metodisko materiālu saraksts
3. Pielikums - Normatīvie akti
4. Pielikums - Resursu karte – sociālie pakalpojumi un atbalsts pilngadīgām personām ar GRT un personu ar GRT tuviniekiem
Izmantotie saīsinājumi
AIS | Atbalsta intensitātes skala |
ANO | Apvienoto Nāciju Organizācija |
ANO Konvencija | ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām |
DI | deinstitucionalizācija |
ES | Eiropas Savienība |
ESF | Eiropas Sociālais fonds |
GRT | garīga rakstura traucējumi |
LGBT | lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu kopiena |
NVA | Nodarbinātības valsts aģentūra |
NVO | nevalstiskās organizācijas |
SSK-10 | Starptautiskās slimību klasifikācijas 10. redakcija |
RC “ZELDA” | Biedrība “Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “ZELDA”” |
UDHS | uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms |
VDEĀVK | Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija |
VSAA | Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra |
Izmantotie termini
Atbalsta personas pakalpojums | personai ar garīga rakstura traucējumiem sniegts atbalsts lēmumu pieņemšanā, lai palīdzētu tai vienlīdzīgi ar citiem īstenot savu tiesībspēju un rīcībspēju. |
Kluba māja | kopiena, kas ir organizēta ar mērķi palīdzēt cilvēkiem ar nopietnām, ilgstošām psihiskām saslimšanām sadzīvot ar savu slimību, atgūt zaudētas darba spējas, izglītību, ģimeni un draugus. |
Persona ar garīga rakstura traucējumiem | atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā definētajam – persona ar psihisku saslimšanu vai garīgās (intelektuālās) attīstības traucējumiem, kuri ir noteikti atbilstīgi spēkā esošajai Starptautiskās statistiskās slimību un veselības problēmu klasifikācijas redakcijai. |
Rīcībspēja | personas spēja patstāvīgi veikt tiesiski nozīmīgas darbības un uzņemties atbildību par to sekām. |
Uz personu vērstā domāšana un plānošana | strukturētu metožu kopums, kas paredzēts atbalsta sniedzējiem, lai palīdzētu nodrošināt dzīves kvalitāti no atbalstāmās personas perspektīvas – lai plānotu kopā ar personu, nevis darītu personas vietā. |
Metodika sociālajam darbam ar personām ar garīga rakstura traucējumiem: aktualitāte un loma mūsdienās
1.1. SKATĪJUMA MAIŅA SOCIĀLAJĀ DARBĀ AR PILNGADĪGĀM PERSONĀM AR GRT
Invaliditātes medicīniskais modelis, invaliditātes cilvēktiesību modelis, skatījuma maiņa – no nespējas uz spējām un atbalstu
Invaliditātes medicīniskajā modelī cilvēki ar invaliditāti tiek raksturoti, balstoties uz viņu medicīnisko diagnozi vai saslimšanu. Invaliditāte tajā tiek uztverta kā traucējums, kurš jāārstē, jānovērš vai vismaz jārehabilitē. Tādējādi invaliditāte tiek uzskatīta par novirzi no normāla veselības stāvokļa. Medicīniskajā modelī personas izslēgšana no sabiedrības tiek uzskatīta par indivīda problēmu, kuras pamatā ir personas funkcionālais traucējums. Invaliditātes medicīniskā modeļa vēl viena iezīme pamatojas uz diviem pieņēmumiem, kuriem ir bīstama ietekme uz personas ar invaliditāti cilvēktiesību īstenošanu.
Pieņēmumi ir šādi:
1) personām ar invaliditāti ir jānodrošina pajumte un labklājība;
2) personas funkcionālie traucējumi ierobežo personas rīcībspēju.
Pirmais pieņēmums līdz šim ir devis tiesisku pamatu veidot īpašas segreģētas iestādes personām ar invaliditāti, piemēram, speciālās izglītības iestādes, ilgstošas aprūpes institūcijas un specializētas darbnīcas.
Otrais pieņēmums ir veicinājis tādu likumu attīstību, uz kuru pamata tiek ierobežota personu rīcībspēja.1 Medicīniskajā modelī cilvēka diagnoze ir tā, kam ir noteicošā nozīme, regulējot vai kontrolējot pieejamību pabalstiem, mājokļa pakalpojumiem, izglītībai, nodarbinātībai u. tml.
Savukārt invaliditātes cilvēktiesību modelī atspoguļota attieksmes pret personām ar invaliditāti maiņa, kā arī pieejas maiņa. Notiek fokusēšanās pāreja no personas ierobežojumiem, kurus izraisa funkcionālie traucējumi, uz sabiedrības radītajām barjerām, kas ierobežo personas iespējas īstenot savas cilvēktiesības, un šo barjeru novēršanu. Cilvēktiesību modelī persona ar invaliditāti tiek uztverta, kā spējīga pieņemt lēmumus par savu dzīvi, pamatojoties uz brīvu un informācijā balstītu izvēli, un būt aktīva sabiedrības locekle. Sniedzot atbalstu cilvēkam, vienmēr tiek ņemtas vērā viņa spējas, nevis nespēja, un nepieciešamais atbalsts tiek plānots atbilstīgi cilvēka spējām.
1 Xxxxxxx, X. 2016. Disability in a Human Rights Context. Department of Social Work, Education and Diaconia, Protestant University of Applied Sciences, 2–3.
Pāreja no medicīniskā uz cilvēktiesību modeli noteikta ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām. Latvijas Republika šo starptautisko dokumentu ratificēja 2010. gada 1. martā,2 apņemoties veicināt, aizsargāt un nodrošināt, lai personas ar invaliditāti varētu pilnībā un vienlīdzīgi izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības.
1.2. DEINSTITUCIONALIZĀCIJAS PROCESS
Deinstitucionalizācijas process un pamatprincipi. Prevencijas loma deinstitucionalizācijas procesā
Deinstitucionalizācijas procesu bieži vien izprot vienkāršoti – kā ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju slēgšanu. Tomēr deinstitucionalizācijas būtība jāuztver plašāk, proti, kā sabiedrībā balstītu pakalpojumu spektra izveides procesu, kas nodrošinātu cilvēka nokļūšanas institucionālā aprūpē prevenciju. Prevencija ir pārejas no institucionālas aprūpes uz sabiedrībā balstītu palīdzību neatņemama daļa.3
Rīcības plānā deinstitucionalizācijas īstenošanai 2015.–2020. gadamdeinstitucionalizācija (turpmāk – DI) tiek definēta, kā pakalpojumu sistēmas izveide, kas sniedz personai, kurai ir ierobežotas spējas sevi aprūpēt, nepieciešamo atbalstu, lai tā spētu dzīvot mājās vai ģimeniskā vidē.
DI pēc būtības jānovērš situācija, ka personai jāpārceļas uz dzīvi ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā (turpmāk – institūcija), jo dzīvesvietā tai nav pieejams nepieciešamais atbalsts vai sabiedrībā balstīti pakalpojumi.4
Personas ar GRT ir viena no sabiedrības grupām, kuru tiesību uz dzīvi sabiedrībā īstenošana ir iespējama, tikai īstenojot visaptverošu DI procesu. Jāņem vērā, ka personām ar GRT, sociālās aprūpes pakalpojumu nodrošināšana institūcijās joprojām dominē pār ģimeniskai videi pietuvinātiem vai sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem.
Sabiedrībā balstīti pakalpojumi pret institucionālo aprūpi
Sabiedrībā balstīti pakalpojumi ir pakalpojumu klāsts, kas cilvēkiem ar dažādiem funkcionāliem ierobežojumiem, to skaitā ar GRT, dod iespēju dzīvot sabiedrībā. Tie ietver vispārējās pieejamības pakalpojumus, piemēram, mājokļa nodrošinājumu, veselības aprūpi, izglītību, nodarbinātību, kultūru un brīvā laika pavadīšanu, tiem jābūt pieejamiem ikvienam cilvēkam neatkarīgi no funkcionālo traucējumu veida vai nepieciešamā atbalsta apjoma. Sabiedrībā balstīti pakalpojumi attiecas arī uz specializētiem pakalpojumiem, piemēram, asistenta pakalpojumu, “atelpas brīža” pakalpojumu u. tml.5
Sabiedrībā balstīti pakalpojumi ir pretstatījums institucionālajai aprūpei, kuru raksturo šādas pazīmes:
• pakalpojumu saņēmēji ir izolēti no plašākas sabiedrības un spiesti dzīvot kopā;
• pakalpojumu saņēmējiem nav pietiekamas kontroles pār savu dzīvi un lēmumiem, kas viņus ietekmē;
• organizācijas noteikumi ir prioritāri pār pakalpojumu saņēmēju individuālajām vajadzībām.6
2 Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām: daudzpusējs starptautisks dokuments. Latvijas Vēstnesis. 27(4219), 17.02.2010. xxxxx://xxxxxx.xx/xx/xx/xxxxxxxxxxxxxx-xxxxxx/xx/0000
3 Common European Guidelines on the Transition from Institutional to Community-based Care. European Expert
Group on the Transition from Institutional to Community-based Care. 2012, 27.
4 Rīcības plāns deinstitucionalizācijas īstenošanai 2015.–2020. gadam. 2015. Latvijas Republikas Labklājības ministrija.
xxxx://xxx.xx.xxx.xx/xxxxxx/xxxxxxxxxxxx/xxxx/0000_00_00_xxxxxxxx_xxxxx.xxx
5 Common European Guidelines on the Transition from Institutional to Community-based Care. European Expert Group on the Transition from Institutional to Community-based Care, 2012, 27.
Pašvaldību loma deinstitucionalizācijas procesā
Nenoliedzami, DI procesā nozīmīga loma ir pašvaldībām. Lai varētu veiksmīgi īstenot DI norisi, personām ar garīga rakstura traucējumiem jāsaņem dažāda līmeņa atbalsts pašvaldībā, arī sociālā darbinieka palīdzība. Tā var novērst personu ar garīga rakstura traucējumiem nonākšanu institūcijās, kā arī veicina atgriešanos ģimenē vai sniedz atbalstu neatkarīgas dzīves uzsākšanai.
Pašvaldībām jānodrošina sabiedrībā balstīti un ģimeniskai videi pietuvināti pakalpojumi, kā arī jāsniedz efektīva sociālā palīdzība personām ar GRT. Tāpat pašvaldībām ir nozīmīga loma personu ar GRT vēlmju un vajadzību izzināšanā un prioritāšu noteikšanā, izvēloties un sniedzot atbalsta pakalpojumus, nodrošinot uz personu centrētu pieeju. Tikpat nozīmīga loma pašvaldībām ir nodarbinātību veicinošu pasākumu personām ar GRT darbspējas vecumā īstenošanā, kā arī veselības aprūpes, izglītības, transporta
u. c. vispārējās pieejamības pakalpojumu nodrošināšanā.7
Pašvaldībām ir izšķirīga vieta deinstitucionalizācijas procesa veiksmīgā īstenošanā valstī, tādēļ metodiskā materiāla par darbu ar pilngadīgām personām ar GRT tiešā mērķa grupa ir pašvaldību sociālajos dienestos praktizējoši sociālie darbinieki darbam ar pilngadīgām personām, kam ir garīga rakstura traucējumi.
1.3. METODIKAS LIETOJUMS SOCIĀLAJOS DIENESTOS IKDIENAS SOCIĀLAJĀ DARBĀ
Metodikai ir praktiskās izmantošanas lielas iespējas. Sociālie darbinieki, lietojot metodiku, var gūt plašāku ieskatu par psihisko un attīstības traucējumu vispārējo raksturu un cēloņiem, t. sk. to veidiem, izplatību, izpausmēm, saskarsmes un uzvedības īpatnībām.
Metodikā īpaša uzmanība pievērsta pilngadīgu personu ar GRT ģimenēm, kas ir dabiskais atbalsta tīkls un nozīmīgs partneris un resurss sadarbībā ar sociālajiem darbiniekiem.
Metodikā atspoguļoti sociālā darba ar pilngadīgām personām dažādi aspekti, arī tikšanos ar personu, kam ir garīga rakstura traucējumi, plānošana un īstenošana, dažādi paņēmieni pilngadīgu personu ar GRT spēju, prasmju un nepieciešamā atbalsta izvērtēšanai, iekļaujot arī sociālā darba pamatposmus – sociālās situācijas izvērtējumu, intervences plānošanu (īstermiņā, ilgtermiņā), vienošanos ar klientu par veicamajiem pasākumiem, intervences īstenošanu, klienta sociālās situācijas izmaiņu un sasniegto rezultātu novērtējumu. Metodikā sniegts vispusīgs ieskats par personām ar GRT piemērotu, sabiedrībā balstītu pakalpojumu veidiem, dots to raksturojums, atspoguļots to saturs un būtiskākās atšķirības. Metodikā arī iezīmētas būtiskākās atšķirības, kas jāievēro, strādājot iedzīvotāju skaita ziņā atšķirīgu pašvaldību sociālajos dienestos, kā arī sniegta informācija par esošo un iespējamo sabiedrībā balstīto pakalpojumu pilngadīgām personām ar GRT apjomu un pieejamību, ņemot vērā pašvaldību dalījumu plānošanas reģionos.
Turklāt metodikā atspoguļotas sociālā darba dažādās formas un starpprofesionālās un starpinsti- tucionālās sadarbības nepieciešamība sociālā darba ar pilngadīgām personām, kam ir garīga rakstura traucējumi, dažādos posmos.
6 Common European Guidelines on the Transition from Institutional to Community-based Care. European Expert Group on the Transition from Institutional to Community-based Care, 2012, 25.
7 Rīcības plāns deinstitucionalizācijas īstenošanai 2015.–2020. gadam. Latvijas Republikas Labklājības ministrija.
2015. xxxx://xxx.xx.xxx.xx/xxxxxx/xxxxxxxxxxxx/xxxx/0000_00_00_xxxxxxxx_xxxxx.xxx
Pilngadīgu personu ar garīga rakstura traucējumiem raksturojums
2.1. TERMINOLOĢIJAS SKAIDROJUMS
Psihisku traucējumu definīcijas, kas izmantotas materiāla nodaļā “Pilngadīgu personu ar garīga rakstura traucējumiem raksturojums”, ir formulētas atbilstīgi pašlaik spēkā esošiem Pasaules Veselības organizācijas Starptautiskās slimību klasifikācijas 10. redakcijas (SSK-10) kritērijiem.8 SSK-10 klasifikators Latvijā tiek izmantots kā pamata references dokuments gan klīniskajā praksē, gan normatīvajos aktos.
Šeit tiks atspoguļota tiesību aktos spēkā esošā terminoloģija, pamatota metodikā izmantotā terminoloģija saskaņā ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk – ANO Konvencija), kā arī tiks atspoguļotas atšķirības starp ANO Konvencijas terminoloģiju un psihiatrijas terminoloģiju un skatījumu.
Atbilstīgi SSK-10 nomenklatūrai termins “psihiski un uzvedības traucējumi” (angļu val. mental and behavioural disorders) metodikas 2. nodaļā tiek lietots, lai apzīmētu pilnu psihiatrijas diagnožu klāstu (arī nervu sistēmas attīstības traucējumus, garastāvokļa traucējumus, šizofrēnijas spektra traucējumus u. tml.). Šis termins ir sinonīms mūsdienu cilvēktiesību jomā lietotajam terminam “psihosociālā invaliditāte” (angļu val. psychosocial disability), kā arī LR Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma izpratnei par “garīga rakstura traucējumiem”.
Ņemot vērā mūsdienu medicīnas zinātnes izpratni par nervu sistēmas attīstību un funkcionēšanu, metodikā netiek atsevišķi izdalītas “psihiskās saslimšanas” un “garīgās attīstības traucējumi” (kam nav valīda zinātniska pamata), to vietā atbilstīgi SSK-10 nomenklatūrai tiek runāts par atsevišķām “psihisko un uzvedības traucējumu” grupām.
Viena no psihisko un uzvedības traucējumu grupām ir “nervu sistēmas attīstības traucējumi”, kas apvieno gan intelektuālās attīstības traucējumus (iepriekš sauktus par “garīgo atpalicību” vai “garīgās attīstības traucējumiem” LR Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma izpratnē), gan arī autiskā spektra traucējumus un uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu. Citas lielas psihisko un uzvedības traucējumu grupas, kas tiek apskatītas metodikas 2. nodaļā, ir, piemēram, “šizofrēnijas spektra traucējumi” un “garastāvokļa traucējumi”, kas LR Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā apvienoti ar nosaukumu “psihiskās saslimšanas”.
8 ICD-10 Classifications of Mental and Behavioural Disorder: Clinical Descriptions and Disgnostic Guidelines. 1992. Geneva: World Health Organisation.
2.2. MŪSDIENU PSIHIATRIJAS SKATĪJUMS UZ GARĪGA RAKSTURA TRAUCĒJUMIEM
2.2.1. Psihisko un uzvedības traucējumu vispārējs raksturojums un cēloņi
Biopsihosociālais traucējumu / veselības modelis. Biopsihosociālais modelis ir pašlaik medicīnā galvenais un vispārpieņemtais konceptuālais modelis, kurā uzsvērta bioloģisko, psihoemocionālo un sociālo etioloģisko faktoru un to kompleksās savstarpējās mijiedarbības nozīme veselības traucējumu ģenēzē. Šo modeli kā alternatīvu tradicionālajam biomedicīniskajam modelim ir piedāvājuši ārsti Xxxxxxx Xxxxxxx Engels un Xxxxx Xxxxxx XX gadsimta 70. gados.9 Mūsdienās šajā modelī bioloģisko, psihes un sociālo ietekmi var integrēt ne tikai slimības koncepcijā, bet to var attiecināt arī uz medicīnisko aprūpi, tādējādi veidojot multidisciplināru modeli pētījumiem un praksei. Arī Pasaules Veselības organizācijas veselības definīcijas pamatā ir biopsihosociālais modelis.10
Atbilstīgi biopsihosociālam modelim jebkuri veselības traucējumi (gan psihiskās veselības, gan arī fiziskās veselības), kā arī cilvēka veselība kopumā ir bio-psiho-sociāla parādība. Tas nozīmē, ka jebkuru traucējumu rašanās procesā, norisē un iznākumā vienmēr savstarpēji mijiedarbojas trīs faktoru grupas:
1) bioloģiskie faktori (ģenētiskā predispozīcija, organisma audu bojājums, toksiskās vides ietekmes);
2) psiholoģiskie faktori (agrīnās dzīves pieredze, stresa pilni notikumi bērnībā un pieaugušā dzīvē, psihes aizsardzības mehānismi);
3) sociālie faktori (sociālekonomiskais stāvoklis, sociālā atbalsta līmenis, pieredze par sabiedrības attieksmi un uzskatiem).
Ņemot vērā šo komplekso mijiedarbību, atsevišķs faktors var būt nepieciešams konkrēto veselības traucējumu attīstībai, bet nekad nevar būt pietiekams. Piemēram, vienas liekās – 21. – hromosomas esamība (21. hromosomas trisomija) ir nepieciešams faktors Dauna sindroma attīstībai, bet tas nav pietiekams, lai izskaidrotu katra konkrētā cilvēka ar Dauna sindromu intelektuālās un sociālās funkcionēšanas līmeni, ko būtiski noteic psihosociālie faktori (agrīnā socializācijas pieredze, saņemtās psihosociālās habilitācijas kvalitāte, izglītības struktūra un saturs, sociālā atbalsta pieejamība un kvalitāte u. c.).
Lai efektīvi sniegtu palīdzību klientam ar psihiskiem traucējumiem, nepieciešama kompleksa intervence, kurā ņemti vērā visi viņa veselību ietekmējošie faktori.
Psihisko un uzvedības traucējumu simptomu grupas
UZTVERES TRAUCĒJUMI
Datus par ārējo pasauli cilvēks iegūst ar sajūtu orgāniem. Ar redzi, dzirdi, ožu, garšu un tausti viņš uzzina par apkārtējā pasaulē eksistējošo reālo priekšmetu īpašībām. Priekšmetu atsevišķo īpašību atspoguļojuma rezultātā veidojas sajūtas, piemēram, aukstuma un karstuma, gaismas un tumsas, arī dažādu krāsu, dobjas un spalgas skaņas, skābas un saldas garšas, spiediena, duršanas, sāpju un citas sajūtas.
Sajūta ir izziņas procesa pamatelements. Uztveres procesā, kura pamatā ir jau minētās sajūtas, priekšmeti un to īpašības tiek atspoguļotas kopumā, vienotībā. Dažādo psihisko traucējumu gadījumā cilvēka uztveres process var būt izmainīts, tas var ietekmēt viņa psiholoģisko pašsajūtu un uzvedību.
Hiperestēzija izpaužas kā saasināta ārējo kairinājumu uztvere. Klientam parasta spilgta gaisma liekas apžilbinoša, parasta skaļuma sarunas vai soļi koridorā šķiet ļoti skaļi, drēbes, pie kurām klients pieskaras, – ļoti raupjas, vājas smaržas – intensīvas. Hiperestēziju parasti novēro stipra noguruma un somatisku slimību gadījumos, ļoti raksturīga tā ir klientiem ar autiskā spektra traucējumiem.
9 Xxxxx, X. X. 1977. The need for a New Medical Model: A Challenge for Biomedicine. Science.Vol. 196, 4286, 129–136.
10 Constitution of the World Health Organization. 1946.
Hipestēzija izpaužas kā pavājināta ārējo kairinājumu uztvere, pretējs stāvoklis hiperestēzijai. Klientam priekšmeti liekas blāvāki, to kontūras neskaidrākas, skaņas klusākas, ožas un garšas sajūtas ir notrulinātas. Bieži novēro depresijas gadījumos un apdulluma stāvoklī.
Senestopātijas – mānīga uztvere sajūtu līmenī. Parasti tās ir grūti izskaidrojamas, nepatīkamas, nomācošas sajūtas ķermenī, kurām nav objektīva cēloņa. Piemēram, dedzināšana un tirpšana pakausī, stīpas ap galvu vai krūtīm sajūta, pēkšņa viegluma vai smaguma sajūta kādā orgānā vai visā ķermenī, grūti aprakstāms reibonis vai līdzsvara zaudēšanas sajūta, orgānu pārvietošanās sajūta.
Ilūziju gadījumā cilvēks reāli esošos priekšmetus vai parādības uztver izmainīti. Citādāka, kļūdaina uztvere iespējama visos analizatoros, tāpēc izdala redzes, dzirdes, ožas, garšas un taustes ilūzijas. Dažkārt ilūzijas var būt arī cilvēkiem bez psihiskiem traucējumiem. Pastiprinātā gaidu stāvoklī cilvēks maldīgi var dzirdēt zvanu pie durvīm, steigties pretī svešam cilvēkam, kuru redzes ilūzijas dēļ noturējis par gaidīto personu. Ja ilūzijas, uztveres maldi ir veseliem cilvēkiem, tad tie ir īslaicīgi un viegli koriģējami. Klientiem ar dažādiem psihiskiem traucējumiem ilūzijas var būt noturīgas un satraucošas. Piemēram, klients ar psihozi ilūziju gadījumā uzkārta virsvalka vietā var redzēt cilvēku, no virtuves sajūt nevis ceptu kartupeļu, bet indīgas gāzes smaku.
Halucinācijas. Atšķirībā no ilūzijām halucināciju gadījumā pacients īstenībā esošos priekšmetus un parādības neuztver izmainīti, bet gan “uztver” vispār neesošus priekšmetus un parādības. Halucināciju tēli neatšķiras no īstiem, reāliem priekšmetiem. Halucinācijas, tāpat kā ilūzijas, var būt visu analizatoru sfērās (redzes, dzirdes, ožas, taustes un garšas halucinācijas). Piemēram, klienti ar organisku psihozi halucinācijās redz cilvēkus, suņus, kaķus, mašīnas, dzird savu kaimiņu, priekšnieku vai bērnu balsis, saož gāzes, etiķa smaku tā, it kā tās būtu īstenībā. Cilvēks ar šizofrēnijas spektra traucējumiem var dzirdēt komentējošas balsis, sajust savu orgānu kustības vai tirpšanu, saost neesošas, nepatīkamas smakas, izjust nepatīkamu sajūtu, it kā zem ādas līstu kukaiņi.
Derealizācija ir īpašs pārdzīvojumu veids – apkārtne šķiet nereāla, atsvešināta, savāda. Bieži šāds simptoms raksturīgs depresijas gadījumā.
Depersonalizācija izpaušas sevis paša uztveres traucējumos. Cilvēks pats sev liekas svešs, savāds, nereāls, mainījies. Šis pārdzīvojums var attiekties gan uz sava organisma izjūtu, gan uz paša emocijām, gribu, kustībām un domāšanu.
DOMĀŠANAS TRAUCĒJUMI
Spēja uztvert apkārtni ar sajūtu orgāniem piemīt kā cilvēkiem, tā dzīvniekiem. Bet tikai cilvēks, kuram bez spējas uztvert piemīt arī spēja domāt, var runāt, lietot vārdus, lai ar tiem apzīmētu priekšmetus un jēdzienus, kā arī ar šiem abstraktajiem jēdzieniem operētu – veidotu spriedumus un slēdzienus.
Patoloģiskos stāvokļos domāšanas procesā rodas traucējumi. Ja patoloģija skar domu veidošanās, formēšanās procesu, rodas tā sauktie formālie domāšanas traucējumi. Tie var izpausties tādējādi, ka izmainās domāšanas temps, kvantitatīvi mainās jēdzieni un asociāciju saistība. Ja patoloģija izpaužas domu saturā un rodas nepareizi, patiesībai neatbilstoši spriedumi, traucējumi skar domāšanas saturu (murgi, uzmācības, pārvērtēšanas idejas u. c.).
FORMĀLIE DOMĀŠANAS TRAUCĒJUMI
Paātrināta domāšana. Atkarībā no temperamenta ikvienam cilvēkam ir savs individuāls domāšanas ātrums. Arī veselam cilvēkam laba – vēl jo vairāk nedaudz pacilāta – garastāvokļa periodā rodas vairāk domu, vairāk asociāciju nekā parasti. Viņam domas plūst ātrāk, cilvēks labprāt joko, viņa domāšana ir produktīvāka.
Gadījumos, ja indivīdam ir pārmērīgi pacilāts garastāvoklis, paātrinātā domāšana vairs nedod labvēlīgus rezultātus. Ja domāšana vēl tālāk paātrinās, secinājumi kļūst nepārdomāti un nav pietiekami
pamatoti, un rezultātā domāšanas produktivitāte samazinās. Šādiem klientiem nepārtraukti mainās domu virziens un temats, viņi iesākto domu vairs nevar secīgi pabeigt. Patoloģiski paātrināta domāšana var būt raksturīga klientiem ar bipolāri afektīviem traucējumiem pacilāta garastāvokļa (mānijas) fāzē vai arī kādu vielu izraisītas intoksikācijas stāvoklī.
Palēnināta domāšana ir pretējs stāvoklis paātrinātai domāšanai. Tā visbiežāk rodas klientiem ar nomāktu garastāvokli. Smagu traucējumu gadījumos domas rit ļoti lēni, asociāciju rodas maz, un tās veidojas tik gausi, ka klients pat uz visvienkāršākajiem jautājumiem atbild ar lielām grūtībām, nemāk saistīti izstāstīt pat savas sūdzības, anamnēzi. Cilvēks uz jautājumiem atbild tikai tad, ja tie formulēti iespējami īsi un vienkārši, bet neatbild uz garākiem, sareģītākiem jautājumiem, uz kuriem nevar atbildēt ar vienu vārdu. Šādu stāvokli var pat kļūdaini uzskatīt par intelekta traucējumiem, ja asociāciju gausuma un to trūkuma dēļ cilvēks nespēj pastāstīt svarīgus un šķietami elementārus faktus: kad sākušies traucējumi, kādu ārstēšanu saņēmis, kāpēc nosūtīts u. tml.
Patoloģiski pamatīgas (sīkumainas, iestrēgstošas) domāšanas gadījumos klientam ir grūtības pārslēgties no viena temata uz citu. Klientam viss ir vienādi svarīgs, piemēram, viņa stāstījumā ir daudz lieku, nesvarīgu un nevajadzīgu atkāpju, maznozīmīgu detaļu, traucējošu sīkumu. Pat uz vienkāršiem jautājumiem šādi klienti nespēj atbildēt īsi un skaidri, bez plaša un detalizēta izklāsta. Patoloģiski pamatīga domāšana var būt raksturīga epilepsijas, aterosklerozes un citu organisku CNS slimību gadījumos, kā arī klientiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem vai autiskā spektra traucējumiem.
Juceklīga domāšana visbiežāk sastopama šizofrēnijas gadījumos. Klienta domāšanā un runā ir īpatnējas asociācijas, tās ir negaidītas un nesaprotamas. Vieglākos gadījumos klienta runā ir neparasta un negaidīta pāreja no vienas tēmas uz citu, ar grūtībām var izprast pāreju no viena teikuma uz otru. Smagākos traucējumu gadījumos šādas pārejas vispār vairs nav, un runa sķiet pilnīgi nesakarīga.
DOMĀŠANAS TRAUCĒJUMI PĒC SATURA
Pārvērtēšanas (pārspīlētas) idejas. Reāliem faktiem un notikumiem tiek piešķirta pārāk liela nozīme, un tie iegūst emocionāli izteikti nozīmīgu vietu apziņā. Cilvēks savām idejām pakārto savu rīcību. Pārvērtēšanas idejas iespējams koriģēt ar loģiskiem pierādījumiem. Tās var koriģēties arī paša pieredzes rezultātā. Piemēram, idejas, ka partneris ir neuzticīgs, ka kaimiņš vēlas ieriebt vai ka kolēģis ir cilvēkā iemīlējies. Pārvērtēšanas idejas var būt raksturīgas arī cilvēkiem bez psihiskiem traucējumiem.
Murgu idejas. Psihiatrijā ar terminu “murgi” (lieto tikai daudzskaitlī) apzīmē noteiktu domāšanas patoloģijas formu, un atšķirībā no sadzīvē lietojamā apzīmējuma tiem nav nekāda sakara ar miegu un gulēšanu. Atšķirībā no formālajiem domāšanas traucējumiem murgu gadījumā patoloģija ir izteikto domu saturā.
Murgu idejas ir īstenībai un kulturālam kontekstam neatbilstošas aplamas domas, turklāt ar vispilnīgākajiem un motivētākajiem iebildumiem cilvēks par savu maldīšanos nav pārliecināms. Atsevišķas murgu idejas kopumā veido murgus. Svarīgāka par nepareizo domu izteikšanu ir paša cilvēka attieksme pret aplamajām domām, kura izpaužas viņa uzvedībā. Klients ne tikai nav pārliecināms par sava pieņēmuma aplamību un nepiekrīt argumentiem un loģiskiem pierādījumiem, bet arī atbilstoši savām murgu idejām aktīvi rīkojas. Šādu rīcību sauc par murgainu uzvedību. Piemēram, klients ar aizdomām, ka kaimiņi viņam bojā produktus, gatavojot ēdienu neatiet no katla, pārtiku neglabā ledusskapī, bet pārnes uz istabu, sākumā atkārtoti maina dzīvokļa atslēgas, bet tad pieliek uzreiz vairākas atslēgas vai arī, izejot no mājas, visur nēsā sev līdzi somā produktus un drēbes. Klients, kuram šķiet, ka sociālās aprūpes centrā pret viņu slikti izturas, baidās iziet no savas istabas koridorā, izvairās no “aizdomīgiem” klientiem vai personāla. Klients, kuram liekas, ka viņu indē, atsakās no ēdiena, nelieto medikamentus vai arī tos tikai ieliek mutē, bet, radiniekiem nemanot, zāles izspļauj.
Smagākos gadījumos murgu idejas ir ar neikdienišķu, grandiozu saturu. Piemēram, klientam var būt pārliecība, ka viņam ir jāglābj visi pasaules iedzīvotāji no ļaunuma vai ka par viņu cīnās augstāki, kosmiski spēki.
EMOCIJU UN GARASTĀVOKĻA TRAUCĒJUMI
Emocijas un jūtas ir viena no reālās pasaules atspoguļojuma formām. Tās, atšķirībā no uztveres, ataino nevis pašus priekšmetus, bet gan cilvēka attieksmi pret apkārtējiem priekšmetiem un parādībām, pret sajūtām savā ķermenī.
Pret lielāko vairumu apkārtējo priekšmetu un parādību mūsu attieksme ir vienaldzīga. Emocionāli diferencētāku attieksmi izraisa tikai tas, kas tieši vai netieši saistās ar pašu cilvēku, ar cilvēka personisko vajadzību apmierināšanu vai arī ar sabiedrības prasībām. Šie ārējie iespaidi var būt patīkami vai nepatīkami, tādēļ atbilstīgi rodas gan pozitīvi emocionāli pārdzīvojumi (patika, apmierinātība, mīlestība, cieņa, prieks, uzticība, pieķeršanās), gan negatīvi emocionāli pārdzīvojumi (nepatika, neapmierinātība, dusmas, naids, nicināšana, aizdomas, skumjas, bailes). Visas šīs jūtas kopumā veido garastāvokli, ko reizēm tēlaini apzīmē par aritmētisko vidējo no visām saņemtajām emocijām. Saņemtie iespaidi visu laiku mainās, tādēļ arī garastāvoklis arvien nedaudz mainās.
Nomākts vai pacilāts garastāvoklis var būt arī veseliem cilvēkiem. Par garastāvokļa traucējumiem jādomā gadījumos, ja garastāvoklis ir mainījies bez jebkāda ārēja iemesla vai arī pēc niecīga patīkama vai nepatīkama notikuma iestājas ilgstošas un dziļas garastāvokļa izmaiņas.
Hipotīmija ir nomākts garastāvoklis. Vieglāku traucējumu gadījumos cilvēks to izjūt kā visiem labi zināmo sliktu garastāvokli, smagākos – pārdzīvo stipras skumjas, bēdas, bezcerību un bezizejas sajūtu.
Hipertīmija ir pacilāts garastāvoklis. Cilvēks izjūt labu noskaņojumu, optimismu, prieku, jautrību, ir kustīgs un aktīvs. Hipotīmija un hipertīmija bieži ir bipolāri afektīvo traucējumu un šizofrēnijas simptomi, bet šie simptomi var būt arī jebkuru citu psihisko traucējumu gadījumos.
Eiforija ir pacilāts garastāvoklis ar spontanitātes trūkumu un bezdarbīgumu, cilvēkam ir apmierinātība ar sevi un apkārtējiem. Visbiežāk eiforija ir raksturīgs simptoms alkohola, narkotisku un citu vielu un medikamentozas intoksikācijas, kā arī smagu organisku centrālās nervu sistēmas (CNS) slimību gadījumos.
Apātijas gadījumā cilvēks ir pilnīgi vienaldzīgs pret sevi, savu apkārtni, savu pašreizējo stāvokli un nākotni. Klienta garastāvoklis nav ne pacilāts, ne nomākts, viņš parasti ir mazkustīgs. Ja klienti paši sūdzas par apātiju un vienaldzību, tad viņu stāvoklis parasti atbilst hipotīmijai. Īstas apātijas gadījumos klients savu stāvokli neizjūt kā nepatīkamu, tādēļ arī par to nežēlojas. Apātiju visbiežāk var novērot smagu organisku CNS slimību gadījumos (piemēram, demences), kā arī ilgstošu un hroniski noritošu psihotisku traucējumu pacientiem (šizofrēnijas).
Disforija – nomākts garastāvoklis ar neapmierinātību, īgnumu un ļaunumu. Klienti ir ļoti viegli uzbudināmi. Niecīga iemesla dēļ, un pat bez tā, klientam rodas tieksme kādu aizskart, apvainot un konfliktēt. Reizēm klienti izraisa skandālus, ir pat agresīvi. Disforiju visbiežāk novēro cilvēkiem, kas slimo ar epilepsiju, hronisku alkohola atkarību, smagiem personības traucējumiem, kā arī cilvēkiem, kas ir pārcietuši galvas smadzeņu traumas.
Emociju nenoturība (labilitāte) ir izteikts garastāvokļa mainīgums. Niecīgu iemeslu dēļ garastāvoklis kļūst pacilāts vai nomākts, turklāt parasti neiestājas ne izteikta hipertīmija, ne dziļa depresija. Nedaudz pacilātā garastāvokļa epizodēs raksturīga sentimentalitāte, pārlieks jūtīgums, bet nedaudz nomāktā – raudulība.
UZMANĪBAS TRAUCĒJUMI
Uztveres procesā liela nozīme ir uzmanībai. Tā palīdz pievērsties izraudzītajam objektam, pat nelabvēlīgos apstākļos (troksnī, sliktā apgaismojumā) to pamanīt un izdalīt no citiem. Apzināta aktīva uzmanības koncentrēšana palīdz atbrīvoties no liekā un traucējošā, detalizēti un skaidri uztvert vajadzīgo materiālu. Ikdienas dzīvē uzmanību bez īpašas piepūles nepārtraukti saista dažādi fakti un notikumi, galvenokārt – neparastākie, negaidītākie (nepatvaļīgā uzmanība). Taču iespējams arī apzināti koncentrēties uz subjektīvi vajadzīgāko un svarīgāko materiālu (patvaļīgā uzmanība), kaut arī tas būtu ārēji neuzkrītošāks, neinteresantāks un pat grūti pamanāms.
Dažādu psihisku traucējumu gadījumā var rasties uzmanības nenoturība – cilvēks nespēj ilgstoši koncentrēties vienā virzienā. To parasti novēro cilvēkiem ar pacilātu garastāvokli (hipertīmiju), šie klienti kļūst nesistemātiski un pavirši. Klienta uzmanību gan saista daudzi fakti, tomēr nevienu no tiem viņš īsti līdz galam neiepazīst un neizpēta, jo viņa uzmanību jau saista nākamais fakts.
Cilvēkiem, kas slimo ar epilepsiju, kā arī cilvēkiem ar autiska spektra traucējumiem var būt raksturīgas grūtības pārslēgt uzmanību. Klienti var apnicīgi, bez īstas vajadzības un ar pārlieku pedantismu runāt un domāt par vienu un to pašu, nereti gluži nenozīmīgu sīkumu.
Organisku CNS slimību gadījumos, piemēram, sākoties demencei, sašaurinās uzmanības apjoms. Šajos gadījumos šoferiem kļūst grūtāk vienlaikus ievērot visas satiksmes regulēšanas zīmes un vadīt mašīnu, garīgā darba strādnieki novēro, ka viņi var koncentrēties tikai kādai darba daļai, bet ir grūti salīdzināt, analizēt un vērtēt darbu kopumā.
Nepatvaļīgās un patvaļīgās uzmanības traucējumi ne vienmēr ir vienlaikus. Dažreiz, piemēram, autiska spektra traucējumu gadījumos klients it kā uzmanību nekam nepievērš, taču vēlāk izrādās, ka viņš savā apkārtnē ievērojis daudzas sīkas un grūti pamanāmas apkārtējo notikumu nianses.
AKTIVITĀTES (GRIBAS UN KUSTĪBU) UN DZIŅU TRAUCĒJUMI
Griba ir apzināta, mērķtiecīga psihiska aktivitāte, kas vērsta uz šķēršļu pārvarēšanu, vēlmju un dziņu jeb tieksmju apmierināšanu vai kontrolēšanu.
Hipobūlija / abūlija ir pazemināta motivācija un spēja veikt dažādas darbības, kas cilvēkam būtu jāveic, lai varētu pilnvērtīgi funkcionēt. Xxxxxxxxxx var izpausties kā gulšņāšana, mazkustīgums, bezdarbība. Hipobūliju var pavadīt arī apātija, interešu un emociju trūkums. Smagākos gadījumos var būt pilnīgs gribas un aktivitātes trūkums, ko sauc par abūliju. Hipobūlija ir raksturīga depresijas gadījumā, kā arī tad, ja ir šizofrēnijas spektra traucējumi. Abūlija var būt arī smagu organisku traucējumu gadījumā.
Manierība ir gribas un kustību traucējumi, kas izpaužas ar dīvainām, nedabiskām manierēm, mīmiku, pozu, žestiem un izturēšanos, kam nav izskaidrojuma ar audzināšanu, izglītību, attieksmi pret apkārtējiem. Kustības arī neatspoguļo cilvēka emocionālo stāvokli vai konkrētā brīža situāciju. Piemēram, uzsvērta krekšķināšana vai grimašu veidošana sarunas laikā, kariķētas, nedabīgas pozas. Cilvēks šīs kustības var kontrolēt ar gribu un pārtraukt uz kādu laiku, ja tiek lūgts to darīt.
Dziņu traucējumu gadījumā dziņas jeb tieksmes var būt uzmācīgas (tieksmes rodas pret paša gribu, cilvēks saprot, ka tās ir pārspīlētas vai situācijai neadekvātas, cenšas tās apspiest vai kontrolēt, piemēram, tieksme atkārtoti pārbaudīt, vai durvis ir aizslēgtas, kaut cilvēks pirms brīža pārliecinājies, ka tās ir aizslēgtas); kompulsīvas (ar prātu saprot, ka dziņas ir neloģiskas, tās rada trauksmi, taču cilvēks nespēj tās pārvarēt un veic rituālus, lai mazinātu dziņu radīto trauksmi, piemēram, desmitiem reižu pārbauda, vai durvis ir aizslēgtas, darot to īpašā, rituālā veidā, piemēram, noteiktu skaitu reižu nospiež durvju rokturi un pavelk durvis uz priekšu, atpakaļ, vēlreiz uz priekšu). Tieksmes var būt arī impulsīvas, grūti kontrolējamas. Šādā gadījumā cilvēks rīkojas pēkšņi, bez apdoma.
ATMIŅAS TRAUCĒJUMI
Atmiņa ir viena no psihes īpašībām, tā ļauj atspoguļot pagātnes pieredzi. Vesels cilvēks notiekošo iegaumē, to saglabā atmiņā un vēlāk spēj to reproducēt.
Viena no raksturīgākajām dažu psihisko slimību izpausmēm ir atmiņas traucējumi: visbiežāk – atmiņas pasliktināšanās vai arī kļūdainu, aplamu, izkropļotu atmiņas radītu priekšstatu rašanās.
Katram cilvēkam piemīt spēja atcerēties kādu notikumu daudzumu. Patoloģijas gadījumos šī spēja mainās – parasti pasliktinās (amnēzija), reti – arī paasinās. Atmiņai paasinoties, to novēro pacilāta garastāvokļa stāvoklī vai arī, dažiem cilvēkiem ar autiska spektra traucējumiem, cilvēks atceras vairāk un sīkāk nekā parasti.
Atmiņas pasliktināšanās reizēm var būt pārejoša (sekundāra), kā liela noguruma (astēnijas) vai intensīvas psihiskas aiztures (depresijas) sekas. Primārs atmiņas zaudējums visbiežāk ir maz atgriezenisks vai pilnīgi neatgriezenisks un rodas organisku CNS izmaiņu rezultātā, piemēram, demences gadījumā.
Progresējoša amnēzija raksturīga vecuma demencei. Kā izsaka pats termins, cilvēkam pakāpeniski no atmiņas izzūd arvien vairāk un vairāk faktu. Atmiņas defekts pakāpeniski progresē pēc Ribo likuma – cilvēks vispirms aizmirst tos faktus, kas laika ziņā bijuši pēdējie, bet ilgāk saglabājas prātā jaunības notikumi. Tāpat no atmiņas vispirms zūd mazāk emocionālie notikumi, kuriem nav bijusi liela nozīme cilvēka dzīvē, bet ilgāk prātā paliek tas, ko cilvēks emocionāli dziļāk pārdzīvojis un kas cieši saistījies ar viņa personību.
Dziļas demences gadījumos klienti neorientējas situācijā, jo kļūdaini vērtē visu apkārtni (sajukums), piemēram, klients domā, ka atrodas nevis mājās, bet stacijā, sociālo darbinieku notur par paziņu vai radinieku.
2.2.2. Nervu sistēmas attīstības traucējumi
Nervu sistēmas attīstības traucējumi ir traucējumu grupa, kas cilvēkam ir kopš dzimšanas. Šo traucējumu izpausmes var konstatēt jau agrīni, visbiežāk – jau pirmskolas vecumā. Nervu sistēmas attīstības aizkavēšanās apgrūtina intelektuālu, akadēmisku, personīgu un sociālu funkcionēšanu. Attīstības traucējumu radītie ierobežojumi var variēt no vieglākām, specifiskām grūtībām (piemēram, socializēšanās grūtības, mācīšanās traucējumi) līdz pat dziļam, vispārējam intelektuālam deficītam (iepriekš sauktam par “dziļu garīgu atpalicību”).
Šajā metodiskajā materiālā tiek apskatīti trīs nervu sistēmas attīstības traucējumu veidi: intelektuālās attīstības traucējumi, autiska spektra traucējumi un uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS).
Intelektuālās attīstības traucējumi ir traucējumi, kas cilvēkam ir kopš dzimšanas, bet diagnosticēt tos izdodas galvenokārt līdz 18 gadu vecumam. Intelektuālās attīstības traucējumi ir pastāvīgs stāvoklis, kam raksturīgas pazeminātas intelektuālās spējas (pazemināta spēja kognitīvi funkcionēt, spriest, plānot, veidot loģiskas asociācijas, ikdienā izmantot iemācīto vai pieredzēto). Cilvēkam ir grūtības adaptēties dzīvei, funkcionēt ikdienā, komunicēt, būt neatkarīgam. Cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem kognitīvās spējas, valodas, motorās un sociālās iemaņas var būt pastāvīgi pazeminātā līmenī, tomēr atsevišķos gadījumos var arī novērot pakāpenisku uzlabošanos mācīšanās un rehabilitācijas procesā.
Intelektuālās attīstības traucējumu izcelsme ir saistīta ar nelabvēlīgu iedarbi uz indivīdu pirms embrionālā perioda, embrionālajā periodā, kā arī līdz trīs gadu vecumam pēc dzimšanas. Intelektuālās attīstības traucējumus var izraisīt ģenētiski vai apkārtējās vides faktori, piemēram, infekcija, skābekļa trūkums smadzenēs grūtniecības laikā, kā arī smadzeņu vai galvas traumatisks bojājums. Cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem ir arī vairāki dotumi un prasmes. Lielākoties klienti ar intelektuālās attīstības traucējumiem var dzīvot neatkarīgu dzīvi, un viņiem nepieciešama palīdzība tikai dažās īpašās
jomās, piemēram, daži cilvēki prot lasīt, bet grūtības sagādā skaitļi; citi prot skaitīt un rēķināt, bet viņiem ir grūtības ar laika noteikšanu u. tml. Intelektuālās attīstības traucējumu pakāpe tiek noteikta, ņemot vērā ne tikai intelektuālās attīstības spējas un sociālās adaptācijas prasmes, bet arī klienta pašreizējo funkcionē- šanas līmeni.
Intelektuālās attīstības traucējumu klīniskās izpausmes ir palēnināta domāšana, pavājināta spēja spriest, analizēt un sintezēt, atšķirt svarīgo no mazsvarīgā un piemēroties neparastiem, neikdienišķiem apstākļiem. Var būt arī novājināta atmiņa, nepilnīgi attīstīta valoda, samazināts vārdu krājums.
Cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem bieži mēdz justies vientuļi, viņiem ir lielāks bezdarba un nabadzības risks. Viņiem var būt grūtāk sekot līdzi savam veselības stāvoklim, kā arī meklēt, saņemt un īstenot pilnvērtīgu ārstēšanu, ja rodas kādas saslimšanas. Nereti papildu šiem traucējumiem var attīstīties arī citi psihiski traucējumi, piemēram, trauksme, depresija vai pārmērīga, kaitīga psihoaktīvo vielu lietošana. Cilvēkiem, kuriem ir intelektuālās attīstības traucējumi, pastāv lielāks risks tikt izmantotiem – finansiāli, emocionāli, fiziski un seksuāli.
IETEIKUMI IKDIENAS DARBAM
Iegūstiet maksimāli daudz informācijas par nervu sistēmas attīstības traucējumiem un konkrēto cilvēku, kam ir intelektuālās attīstības traucējumi! Atbalsta apjoms atšķirsies atkarībā no tā, vai klients dzīvo ģimenē, ir viens vai uzturas institūcijā. Profesionālās attiecības ar klientu, kuram ir intelektuālās attīstības traucējumi, var veidoties lēnām, pakāpeniski.
Komunicējiet pacietīgi! Sarunājieties ar savu klientu, izmantojot vienkāršus, īsus teikumus, paredziet sarunai pietiekami daudz laika! Neuzdodiet vairākus jautājumus vienlaicīgi! Dažiem cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem vieglāk ir saprast informāciju, nekā pašiem to izsacīt.
Iespēju robežās veiciniet klienta neatkarību! Aiciniet veikt dažādus sadzīves darbus kopā, nevis pilnībā uzņemieties visus darbus paveikt klienta vietā! Sadaliet veicamos uzdevumus mazākos, vieglāk paveicamos uzdevumos! Mēģiniet izpētīt, kas varētu būt klienta resursi, spējas, talanti un kādā veidā tos varētu pielietot, lai veicinātu klienta neatkarību vai arī paaugstinātu pašapziņu!
Veiciniet klienta turpmāku apmācību iespēju robežās! Lai gan klientam ir kognitīvi un sociālo spēju adaptācijas traucējumi, tas nenozīmē, ka klients nevar apgūt kādas prasmes. Veiciniet klienta turpmāku izglītošanu, socializēšanu un integrēšanu sabiedriskās aktivitātēs!
Autiska spektra traucējumi (AST) ir attīstības traucējumi, kas noris mūža garumā un ietekmē cilvēka komunicēšanu un mijiedarbību ar citiem cilvēkiem un apkārtējo pasauli. Veidi, kā šie traucējumi ietekmē cilvēku, atšķiras indviduāli, tie ir atkarīgi no vecuma un intelektuālās funkcijas.
Cilvēka smadzenēm sociālā informācija ir vissvarīgākā, tādēļ tā vienmēr tiek izvirzīta priekšplānā, bet pārējie vides stimuli un informācija tiek novirzīti otrajā plānā. Savukārt cilvēka ar autiska spektra traucējumiem smadzenes sociālos stimulus neuztver kā galvenos, kā svarīgākus par pārējiem, tādēļ visi apkārtējie stimuli tiek uztverti kā vienlīdz svarīgi. Cilvēkam ar autiska spektra traucējumiem ir izteikts sensors jutīgums – pastiprināta reakcija uz skaņu, gaismu, pieskārienu un garšu.
Cilvēks ar autiska spektra traucējumiem pasauli uztver atšķirīgi. Autiska spektra traucējumiem ir raksturīga triāde:
1) sociālās mijiedarbības grūtības, kas izpaužas kā nespēja izprast sociālos “noteikumus”, uzvedību un attiecības, piemēram, cilvēks izskatās vienaldzīgs pret citiem cilvēkiem vai nesaprot, kā sagaidīt savu kārtu. Xxxxxxxx var būt vieglāk attiecināt sevi pret objektiem nekā cilvēkiem, viņš var dot priekš- roku individuālām nodarbēm un paciest, ka viņam pietuvojas tikai ļoti labi pazīstami cilvēki;
2) sociālās komunikācijas grūtības – cilvēkam grūti saprast un īstenot gan verbālo, gan neverbālo komunikāciju, piemēram, cilvēks pilnībā neizprot bieži sastopamo žestu, sejas izteiksmju vai balss toņu nozīmi;
3) domāšanas rigiditāte un sociālās iztēles grūtības, kas var izpausties kā stingri kopētas, vairākkārt atkārtotas darbības. Cilvēkam ar autiska spektra traucējumiem var būt izteikti svarīgi turēties pie stingras rutīnas un ir grūti pamēģināt kaut ko jaunu, piemēram, pamēģināt jaunu ēdienu vai uzvilkt citas drēbes. Viņam var būt grūti izgudrot, ko citi cilvēki grib darīt un kādēļ viņi to dara. Šiem cilvēkiem var būt padziļināta, detalizēta interese par kādu vienu specifisku lietu, piemēram, transporta maršrutiem, noteikta veida videospēlēm, astronomiju u. c.
Autiskais spektrs ir ļoti plašs. Smagākos autisma gadījumos var būt arī intelektuālās attīstības traucējumi. Var būt arī klienti, kuri nerunā vispār. Sastopami arī augstas funkcionalitātes autisma gadījumi. Lai gan cilvēkiem, kuriem tas piemīt, ir grūtības sociālās komunikācijas jomā, viņiem var būt izcili attīstītas kognitīvās spējas, un viņi var būt izcili speciālisti kādā pašus interesējošā jomā.11 Cilvēkiem ar autiska spektra traucējumiem var būt augsts trauksmes līmenis. Ja trauksmes līmenis ir ārkārtīgi augsts un grūti panesams, tas var rezultēties ar neatbilstošu uzvedību.
IETEIKUMI IKDIENAS DARBAM
Iegūstiet maksimāli daudz informācijas par autiska spektra traucējumiem un cilvēku, kuram šie traucējumi ir konstatēti! Īpaši pievērsiet uzmanību tam, kuri sensorie stimuli klientu satrauc visvairāk, lai varat palīdzēt viņam tos mazināt! Piemēram, ja klients ir jutīgs pret skaņām, varat piedāvāt viņam lietot austiņas.
Esiet iecietīgi un nekoncentrējieties uz domāšanas un darbību rigiditāti! Cilvēkam ar autiska spektra traucējumiem svarīga ir rutīna un paredzamība. Viņam var piedāvāt vizualizēt dienas izkārtojumu, ierakstot vai ar piktogrammām iezīmējot to viņa kalendārā.
Respektējiet specifiskās intereses! Pat ja jums interese šķiet bezjēdzīga un nesaprotama (piemēram, specifiska interese varētu būt ilgstoši vērot, kā veļasmašīna mazgā veļu), cilvēkam ar autiska spektra traucējumiem tā var būt patiesa prieka un aizrautības avots. Ja specifiskām interesēm tiek veltīts tik daudz laika, ka tiek ignorētas ikdienas aktivitātes – ēšana, gulēšana, sevis sakopšana –, piedāvājiet klientam nodarboties ar savu interesi skaidri noteiktos laikos!
Komunicējot atcerieties, ka cilvēks ar autiska spektra traucējumiem teikto uztver tieši! Izvairieties no izteicieniem pārnestā nozīmē (piemēram, “maize ir sakaltusi un cieta kā akmens” vai “es būšu ātrs kā vējš”), jo tie var izraisīt trauksmi un pārpratumus! Runājiet mierīgā balsī un vienkāršos teikumos! Paskaidrojiet ar vārdiem, ko domājat, nevis paļaujieties, ka klients jūs sapratīs pēc balss intonācijas, sejas izteiksmes vai ķermeņa valodas!
Cilvēkam ar autiska spektra traucējumiem var būt nepieciešams ilgāks laiks, lai apstrādātu un saprastu informāciju sociālās situācijās. Pārliecinieties, ka klients jūs ir sapratis.
Acu kontakts cilvēkam ar autiska spektra traucējumiem var būt satraucošs. Izturieties ar sapratni pret to, ka cilvēks, sarunājoties ar jums, skatās jums garām vai uz leju!
11 Izmantoti materiāli no Latvijas Autisma apvienības mājaslapas: xxx.xxxxxxx.xx
Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS) izpaužas ar uzmanības koncentrēšanas grūtībām, paaugstinātu motorisko aktivitāti un impulsivitāti. Cilvēks ar UDHS bieži vien nespēj uzmanīgi sekot uzdevumu detaļām, ilgstoši koncentrēties vai arī pieļauj neuzmanības kļūdas mācību procesā, darbā vai citās aktivitātēs (piemēram, nepamana detaļas, neizlasa uzdevumu līdz galam). Uzdevumi, kas prasa iedziļināšanos un ir garlaicīgi, šiem cilvēkiem ir ļoti apgrūtinoši. Piemēram, viņi nespēj saglabāt koncentrāciju sarunu vai lasīšanas laikā, nevar pabeigt istabas kārtošanu, aizmirst, kāds bijis darbības mērķis, un sāk darīt kaut ko citu. Tomēr viņi bieži vien var pietiekami koncentrēties jaunām, interesantām aktivitātēm, piemēram, interneta izmantošanai, datorspēlēm u. tml. Dažiem uzmanības nenoturība var rezultēties arī pārmērīgā perfekcionistiskā un rigīdā uzvedībā, cilvēks var tērēt pārāk daudz laika uzdevumiem, kas prasa detalizāciju, lai izvairītos no kļūdām. Cilvēki ar UDHS bieži izvairās no darbiem un aktivitātēm, kas prasa garīgu piepūli (piemēram, atskaišu gatavošana, garu anketu aizpildīšana). Viņi atliek uzdevumus, atbildēšanu uz vēstulēm, dokumentu šķirošanu, rēķinu maksāšanu. Bieži rodas iespaids, ka cilvēki ar UDHS neklausās, kad ar viņiem runā (piemēram, izskatās, ka nedzird, ko viņam saka, pat tad, ja nav citu aktuālu kairinātāju). Šie cilvēki bieži zaudē priekšmetus un ikdienas aktivitātēs ir aizmāršīgi (piemēram, aizmirst atbildēt uz zvaniem, ierasties uz tikšanos).
Cilvēks ar UDHS bieži nemierīgi kustina rokas un kājas, nevar būt mierā, dīdās, pamet savu vietu, kad viņam būtu jāsēž, piemēram, nevar nosēdēt vakariņu laikā, sarunas laikā, darba pārrunās. Tas var izpausties arī ar stipru iekšēju nemieru, īpaši gaidīšanas situācijās. Par šiem cilvēkiem reizēm saka, ka viņi vienmēr kaut kur skrien, nevar ilgi atrasties mierā, ir it kā “motora dzīti”. Partneri un dzīvesbiedri var sūdzēties par šo cilvēku neizturamo tempu, kas tiek sagaidīts arī no citiem. Cilvēki ar UDHS bieži nevietā runā pārāk daudz, nerēķinoties ar sociālo situāciju, nesagaidot savu kārtu. Pārmērīgs runātīgums un nespēja sagaidīt savu kārtu dialoga uzturēšanu un sadarbošanos var padarīt par grūtu uzdevumu. Cilvēks ar UDHS viegli var kļūt aizkaitināts.
UDHS simptomi ir ne tikai subjektīvi traucējoši, bet arī saistīti ar nopietnām sociālām un veselības sekām gan pašiem cilvēkiem ar UDHS, gan viņu ģimenēm, gan sabiedrībai kopumā. Cilvēkam ar nediagnosticētu un neārstētu UDHS var būt pazeminātas akadēmiskās sekmes, nespēja iekļauties darba tirgū, bieža darba maiņa un ir arī negadījumi darbavietā. Cilvēkam ar UDHS var būt uzvedības traucējumi un problēmas ar likumu. Pieaugušajiem ar UDHS ir arī augstāks attiecību sairšanas un šķiršanās līmenis. Vecākus, kam ir UDHS, bieži skar efektīvas bērnu audzināšanas problēmas, kas tieši saistītas ar viņu pašu pieredzēto traucējumu simptomātiku. Pieaugušajiem ar UDHS ir lielāks risks attiecībā uz citu psihisku traucējumu attīstību, piemēram, trauksmes, garastāvokļa traucējumu un psihoaktīvu vielu lietošanu. Viņiem ir arī augstāks suicīda risks, īpaši gadījumos, ja UDHS kombinējas ar depresiju vai atkarību no kādām vielām. Pieaugušajiem ar UDHS var būt paaugstināts traumatisma risks un riskanta seksuāla uzvedība – vairāk seksuālu partneru un lielāks seksuāli transmisīvu saslimšanu un nevēlamas grūtniecības risks.12
IETEIKUMI IKDIENAS DARBAM
Iegūstiet maksimāli daudz informācijas par nervu sistēmas attīstības traucējumiem un konkrēto cilvēku, kam ir UDHS!
Palīdziet strukturēt dienu, lai tajā būtu noteiktas ikdienas rutīnas aktivitātes! Var palīdzēt izvietot atgādinājuma kartītes aktivitāšu veikšanai vai labi pārskatāmu sarakstu ar obligātajām rīta, pusdienlaika vai vakara aktivitātēm (piemēram, no plkst. 8.00 līdz 10.00 paēst brokastis, izdzert zāles, ieiet dušā, pārbaudīt pastkastīti u. tml.).
12 Xxxxxxxxxxx, N. 2016. Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms pieaugušajiem. Medicus Bonus.
Jūlija, augusta, septembra Nr., 58.–60. lpp.
DEMENCE
2.2.3. Organiski psihiskie traucējumi
Smadzeņu darbības traucējumi, kas rada neatgriezeniskus, pieaugošus un daudzpusīgus kognitīvo jeb prāta funkciju traucējumus, kuru rezultātā rodas atmiņas, valodas, vizuāli telpiskās izjūtas, prasmju un spriešanas spēju izmaiņas. Kognitīvie traucējumi sākotnēji ir viegli un var tikt jaukti ar novecošanas procesu. Tomēr kognitīvie traucējumi var kļūt smagāki un kombinēties ar dažādas intensitātes personības un uzvedības izmaiņām, ierobežojot un apgrūtinot ikdienas aktivitātes salīdzinājumā ar iepriekšējo dzīves periodu. Biežākie demences veidi ir Alcheimera slimība un smadzeņu asinsrites traucējumu izraisīta jeb vaskulāra demence.
Agrīnā demences stadijā cilvēks aizmirst tikko dzirdētu informāciju, uzdod vienus un tos pašus jautājumus, stāsta vienus un tos pašus stāstus, taču komunicējot nespēj atrast vārdus, pazaudē laika izjūtu, ar grūtībām veic sarežģītākus ikdienas uzdevumus, piemēram, ēdiena gatavošanu, dzīvokļa uzkopšanu, rīkošanos ar naudu. Klients ar kognitīviem traucējumiem var sākt zaudēt interesi par lietām, kas agrāk patikušas, viņš kļūst apātiskāks, vieglāk aizkaitināms un satraucams. Pakāpeniski, stāvoklim pasliktinoties, atmiņa vēl vairāk pavājinās, cilvēks sāk apmaldīties pazīstamās vietās, viņam nepieciešams palīdzēt pašaprūpē, ēdiena gatavošanā un savas vides sakopšanā, parādās personības traucējumi, cilvēks var sākt vākt nevajadzīgas mantas, kļūt aizdomīgs un sākt baidīties no apzagšanas.
Demences vēlīnā stadijā cilvēks kļūst pilnībā atkarīgs no aprūpētāja, neorientējas ne vietā, ne laikā, neizprot apkārt notiekošo, nespēj veikt iepriekš zināmas darbības, piemēram, ēšanu vai labierīcību izmantošanu, nespēj pilnvērtīgi lietot un saprast valodu, bieži vien nepazīst tuviniekus, var sākties uzvedības izmaiņas (piemēram, agresivitāte), personības traucējumi un uztveres traucējumi (redzes vai dzirdes halucinācijas).
IETEIKUMI IKDIENAS DARBAM
Iegūstiet maksimāli daudz informācijas par psihiskajiem traucējumiem un konkrēto cilvēku, kam ir demence!
Komunicējiet pacietīgi! Sarunājieties ar savu klientu, izmantojot vienkāršus, īsus teikumus! Neuzdodiet vairākus jautājumus vienlaikus! Izmantojiet draudzīgu balss toni! Esiet pacietīgi, gaidot atbildi! Cilvēkam, kuram ir demence, var būt nepieciešams ilgāks laiks, lai apstrādātu dzirdēto informāciju un sagatavotu atbildi. Nepieciešamības gadījumā uzdodiet jautājumu atkārtoti, jo, iespējams, klients ar demeneci nav spējis apstrādāt informāciju!
Komunicējot ar klientu, kuram ir UDHS, nodrošiniet acu kontaktu! Ja jums jānodod svarīga informācija, variet arī pielikt roku pie pleca, tādējādi sarunā iesaistot vairākas maņas, kas var palīdzēt paturēt informāciju atmiņā!
Iedrošiniet klientu, kuram ir UDHS, nodarboties ar sportu! Pietiekamas fiziskās aktivitātes var mazināt trauksmes un depresijas attīstības risku.
Palīdziet veicamos darbus sadalīt mazākos, reāli paveicamos! Jūs varat kopā padomāt, kā šos darbus padarīt interesantākus.
Izskaidrojiet, nevis komandējiet! Paslavējiet klientu par lietām, kas labi izdevušās!
Iesakiet ieviest gaidīšanas laiku! Ja rodas kāda ideja vai vēlme, mudiniet klientu ieviest dažas stundas vai dienas ilgu gaidīšanas laiku, pirms savu ideju vai vēlmi īstenot.
Maksimāli ilgi saglabājiet klienta neatkarību! Pavājinoties psihes funkcijām, cilvēks ar demenci kļūst arvien atkarīgāks no citiem. Pēc iespējas ilgāk mēģiniet palīdzēt uzturēt un atbalstīt cilvēka veselās un funkcionēt spējīgās psihes daļas!
Jūs varat motivēt darīt dažādus sadzīves darbus kopā, nevis pilnībā uzņemties visus darbus paveikt klienta vietā. Sadaliet veicamos uzdevumus mazākos, vieglāk paveicamos uzdevumos! Iespēju robežās ļaujiet cilvēkam ar demenci sadzīves darbus darīt pašam – nedariet viņa vietā, ja redzat, ka viņš pats tos var paveikt!
Atvieglojiet sadzīvi! Nepieciešams padarīt vidi ap klientu pēc iespējas vienkāršāku un ierastu. Atbrīvojieties no visa liekā! Maziniet apkārtējos kairinātājus, piemēram, troksni! Nodrošiniet telpās pietiekamu apgaismojumu! Izlieciet norādes, kas palīdz orientēties laikā un telpā! Novietojiet pie sienas kalendāru ar pietiekami lieliem cipariem un burtiem! Jūs varat arī izvietot atgādinājuma zīmītes ar attēliem. Nodrošiniet viegli uzvelkamu un novelkamu apģērbu, jo reizēm pogas un rāvējslēdzēji cilvēkam, kuram ir demence, var šķist sarežģīti lietojami! Raugieties, lai vannasistabā grīda nebūtu slidena! Atvieglojiet zāļu ieņemšanu, sadalot medikamentu kombināciju katrai zāļu ieņemšanas reizei atsevišķos trauciņos, uz kuriem ir skaidri salasāmas norādes! Jūs varat ierīkot vai noorganizēt atgādinājumus par zāļu ieņemšanu, piemēram, skaņas signāla veidā.
Maziniet kritienu risku! Padariet vidi vienkāršāku, nodrošiniet stabilus apavus vai istabas čības bez zolēm, lai mazinātu aizķeršanās risku un paslīdēšanu!
Nodrošiniet klienta organisma funkcijas pietiekami labā līmeni – rūpējieties, lai būtu atbilstošas brilles, dzirdes palīglīdzekļi, sekojiet līdzi asinsspiediena un pulsa rādītājiem! Raugieties, lai cilvēks pietiekamā daudzumā uzņem šķidrumu! Ja cilvēks ir guļošs, jārūpējas par izgulējumu profilaksi.
Reaģējiet uz emocionālā stāvokļa un uzvedības izmaiņām! Reizēm cilvēkam, kuram ir demence, attīstās arī depresija, bezmiegs, nepamatotas, aplamas un nekoriģējamas idejas, halucinācijas, nemierīga vai agresīva uzvedība, var pat parādīties epilepsijas lēkmes. Ja pamanāt pārmaiņas klienta uzvedībā un emocijās, noteikti nodrošiniet vizīti pie ārsta!
Esiet aktīvs medicīniskās aprūpes organizēšanā! Cilvēkam, kuram ir demence, var būt grūti veikt daudzpakāpju uzdevumus, piemēram, izvēlēties speciālistu, pieteikt vizīti, plānot ceļu pie ārsta, izstāstīt ārstam visas sūdzības un īstenot visas ārsta rekomendācijas. Iesaistieties klienta medicīniskās aprūpes organizēšanā!
ORGANISKA PSIHOZE
Par organiskām psihozēm vai psihotiskiem traucējumiem sauc smadzeņu bojājumu, cerebrālas slimības vai citu iemeslu dēļ radušos traucējumus, kuru rezultātā veidojas halucinatori pārdzīvojumi vai murgu idejas. Izšķir organisku halucinozi un organiskus murgus. Organiskā halucinoze ir traucējumi, kam raksturīgas pastāvīgas vai atkārtotas – parasti redzes vai dzirdes – halucinācijas, kas rodas cilvēkam ar skaidru apziņu. Savukārt pie organiskiem murgiem pieder traucējumi, kam raksturīgas pastāvīgas vai atkārtotas īstenībai neatbilstošas idejas, piemēram, kaitēšanas murgi, kas parasti tiek vērsti pret piederīgajiem un ir sadzīviska rakstura, izsekošanas un vajāšanas murgi, indēšanas murgi vai citi.
EPILEPSIJA
Epilepsija ir hroniska slimība, kurai raksturīgi lēkmjveidīgi (paroksismāli) stāvokļi, kas visbiežāk izpaužas ar krampju lēkmēm. Klīniski galvenās pazīmes ir epilepsijas lēkmes, kas ir pēkšņas, gribai nepakļautas pārmaiņas motorikā, sajūtās un apziņas stāvoklī. Pastāv epileptiskais sindroms. Aizdomas par epilepsiju var apstiprināties tikai pēc vairākām un atkārtotām lēkmēm. Ja epilpsijas lēkmes ir biežas un smagas, cilvēkam var mainīties personības struktūra. Cilvēki ar epilepsiju var kļūt sīkumaini, egocentriski, nespēj atšķirt svarīgo no maznozīmīgām detaļām, stāstījumos var kļūt izteikti sīkumaini, detalizēti, iestrēgstoši. Ja epilepsijas lēkmes ir smagas, biežas vai netiek kontrolētas, cilvēkam var attīstīties demence.
Neatliekamā palīdzība epileptisku lēkmju gadījumā:
• jāatbrīvo pacients no cieša apģērba, īpaši ap kaklu, lai cilvēkam būtu vieglāk elpot;
• zem galvas jāpaliek kaut kas mīksts, lai mazinātu traumas gūšanas risku;
• jāpārliecinās, vai tuvumā nav bīstamu, asu priekšmetu;
• lēkmes laikā neko nedrīkst likt pacienta mutē, jo viņš var ievainot sevi vai aizrīties;
• pacientu nedrīkst turēt;
• pēc lēkmes jāattīra elpceļi un jākontrolē asinsspiediens, kamēr pacients pilnīgi atgūst samaņu;
• ja krampju lēkmes ir atkārtotas vai nepārtrauktas un pacients starp lēkmēm neatgūst samaņu, jāgriežas neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā.
ŠIZOFRĒNIJA
2.2.4. Šizofrēnijas spektra traucējumi
Šizofrēnija un citi šizofrēniska spektra traucējumi ir klīniski daudzveidīgi, multifaktoriālas etioloģijas psihiski traucējumi (slimību grupa), kas visbiežāk izpaužas ar psihotiskiem simptomiem (īstenībai neatbilstošām idejām un halucinācijām), apgrūtinātu realitātes uztveri, samazinātu spēju just emocijas, vienaldzības sajūtu, apātiju, atmiņas un koncentrēšanās spēju traucējumiem, grūtībām veidot loģiskas asociācijas. Šizofrēniska spektra traucējumi skar apmēram 1 % (0,3–1,9 %) populācijas.
Šizofrēniska spektra traucējumiem ir raksturīga norise ar psihiskā stāvokļa paasinājumiem, kam seko remisija jeb atlabšana. Reizēm cilvēks piedzīvo tikai vienu psihiskā stāvokļa paasinājumu dzīves laikā, reizēm paasinājumi ik pēc laika atkārtojas, taču daļā gadījumu traucējumiem ir hroniska gaita. Atsevišķos gadījumos cilvēks var piedzīvot šizofrēnijai līdzīgu stāvokli jeb akūtu psihozi tikai vienu reizi mūžā un pēc atlabšanas spēj tālāko dzīvi veidot pilnvērtīgi.
Ārstēšanas galvenais mērķis ir simptomu mazināšana un pārtraukšana. Šim nolūkam tiek lietoti medikamenti. Tomēr pacientu ar šizofrēniska spektra traucējumiem ārstēšanā arvien lielāku vietu ieņem psihosociālas ārstēšanas metodes, kuru mērķis ir saglabāt un stiprināt pacienta “veselās pazīmes”, mazināt sociālu norobežošanos, paaugstināt pašvērtējumu, uzlabot komunikācijas un citas ikdienas prasmes, atpazīt paasinājuma pazīmes un izglītot par palīdzības iespējām dažādu simptomu gadījumā, kā arī paaugstināt līdzdalību ārstēšanas procesā.
HRONISKI MURGI
Psihiski traucējumi ir arī pastāvīgi murgi (īstenībai neatbilstošas idejas). Personām ar hroniskiem murgiem visbiežāk tie ir monotematiski, tomēr atsevišķos gadījumos var būt aptvertas vairākas tematikas, kas ir īstenībai neatbilstošas. Šie traucējumi bieži ir ilgstoši un dažreiz turpinās visu dzīvi. Monotematisko vai politematisko murgu saturs ir ļoti mainīgs.
Personai ar hroniskiem murgiem īstenībai neatbilstošās idejas parasti tiek sistematizētas (galvā ir izveidojies noteikts murgains stāsts vai scenārijs, kam cilvēks cieši tic) un attīstās bez iekšējām pretrunām (cilvēkam nav nekādu šaubu par to, ka viņa pārliecība ir patiesa).
IETEIKUMI IKDIENAS DARBAM
Nestrīdieties, mēģiniet saglabāt mieru sarunās par psihotiskajiem pārdzīvojumiem, taču iztaujājiet par murgu ideju vai halucināciju saturu un centieties noskaidrot cilvēka nolūkus saistībā ar šīm idejām vai halucinācijām! Pārējā laikā centieties novērst cilvēka ar psihotiskiem traucējumiem uzmanību no šīm idejām, uzsākot sarunu par citām, neitrālākām tēmām!
Iegūstiet maksimāli daudz informācijas par psihiskajiem traucējumiem un konkrēto cilvēku, kuram ir šizofrēniska spektra traucējumi! Izglītojiet pašu cilvēku par psihiskajiem traucējumiem, riska faktoriem un paasinājumu pazīmēm, ārstēšanas iespējām un nepieciešamību, sociālo kontaktu nozīmību! Izglītošana par psihisko veselību ir nozīmīgs aspekts, lai mazinātu paasinājuma risku, uzlabotu ārstēšanas procesu un palīdzētu labāk tikt galā ar ikdienas stresa situācijām un dažādiem sarežģījumiem. Pamaniet psihiskā stāvokļa paasinājuma pirmās pazīmes! Sākoties paasinājumam, sākotnēji var parādīties dažādi nespecifiski simptomi: nervozitāte, bezmiegs, raudulīgums, aizkaitināmība, naidīgums, saasināta apkārtējo situāciju uztvere, pārlieka aizraušanās ar kādu ideju vai nodarbi, izolēšanās no apkārtējiem, kā arī personīgās higiēnas neievērošana un norobežošanās. Pamanot pirmās paasinājuma pazīmes, svarīgi mudināt cilvēku laikus vērsties pie ārsta. Nodrošiniet ārstēšanu! Nozīmīga ir pastāvīga ārstēšana. Jāveicina regulāras vizītes pie paša cilvēka izvēlētā ambulatorā psihiatra. Ja nepieciešams, palīdziet ar medikamentu sagādāšanu un regulāru to lietošanu ikdienā! Palīdziet strukturēt dienu un piekopt veselīgu dzīvesveidu! Cilvēkiem, kuriem ir šizofrēniska spektra traucējumi, ir lielāks risks slimot arī ar sirds un asinsvadu slimībām, ciest no aptaukošanās, lietot psihoaktīvās vielas. Tādēļ vēlams ievērot veselīga dzīvesveida principus: nodrošināt veselīgu uzturu, regulāras fiziskās aktivitātes, mazināt stresu, strukturēt dienas režīmu u. tml. Cilvēkiem ar šizofrēniska spektra traucējumiem ir grūtāk uzsākt kādu daudzpakāpju uzdevumu, tādēļ vēlama palīdzība izplānot, organizēt un piedalīties, lai sasniegtu paša cilvēka izvirzītos mērķus. Būtiski ir palīdzēt cilvēkam izveidot savu dienas režīmu. Ja cilvēka izvēlētie mērķi ir grūti realizējami vai pat nesasniedzami, vēlams skaidrot un dalīties savās pārdomās par šķēršļiem, kas, pēc jūsu domām, liedz sasniegt mērķi, un palīdzēt izvirzīt citus uzdevumus. Izvairieties no padziļinātām diskusijām par īstenībai neatbilstošām (murgu) idejām un haluci- nācijām! Cilvēkam ar šizofrēniska spektra traucējumiem īstenībai neatbilstošas idejas un halucinācijas šķiet reālas. Nestrīdieties, mēģiniet saglabāt mieru sarunās par psihotiskajiem pārdzīvojumiem, taču iztaujājiet par murgu ideju vai halucināciju saturu un centieties noskaidrot cilvēka nolūkus saistībā ar šīm idejām vai halucinācijām! Pārējā laikā centieties novērst cilvēka ar psihotiskiem traucējumiem uzmanību no šīm idejām, uzsākot sarunu par citām, neitrālākām tēmām! Xxxxxxxxxx un veiciniet prasmes un spējas, uzticiet cilvēkam ar šizofrēniska spektra traucējumiem paveikt darbus, kas viņam labi padodas vai patīk, iedrošiniet pievērsties vaļaspriekiem, uzturēties citu cilvēku sabiedrībā! Ievērojiet cilvēka privātumu, personīgās robežas, respektējiet tās! |
Nebaidieties jautāt cilvēkam par pašnāvības domām vai nolūkiem! Atsevišķos gadījumos cilvēkam var pievienoties depresijas simptomātika, kura var izpausties kā domas par pašnāvību vai pašnāvības mēģinājums. Pievērsiet uzmanību depresijas pazīmēm un nodrošiniet, lai cilvēks laikus dodas pie ārsta, un mudiniet veidot ciešas un uz uzticību balstītas attiecības! Pasargājiet sevi! Vairumā gadījumu cilvēks ar šizofrēniska spektra traucējumiem nav vardarbīgs, agresīvs vai bīstams apkārtējiem. Tomēr atsevišķās paasinājumu epizodēs murgu ideju vai halucināciju iespaidā trauksme vai bailes var būt tik izteiktas, ka cilvēks izjūt nepieciešamību “aizstāvēties”. Nestrīdieties, neprovocējiet, dodiet iespēju klientam izteikties par saviem pārdzīvojumiem, izsakiet sapratni un mēģiniet rast ar klientu kompromisu! Izteikti akūtas un bīstamas situācijas gadījumā izsauciet neatliekamo medicīnisko palīdzību! |
DEPRESIJA
2.2.5. Garastāvokļa traucējumi
Depresija ir saslimšana, kas ietekmē emocijas, domas, uzvedību un fiziskās ķermeņa reakcijas.
Depresija traucē pilnvērtīgi veikt ikdienas aktivitātes, var pat parādīties domas, ka nav vērts dzīvot.
Statistikas dati liecina par depresijas izplatību pasaulē (no 1,5 % līdz 19 %). Vidēji pasaulē dzīves laikā depresiju diagnosticē ap 9 % iedzīvotāju. Biežāk depresija sākas 20–25 gadu vecumā.
Depresijas biežākie simptomi ir pastāvīgi nomākts garastāvoklis, interešu trūkums, vienaldzības sajūta, nespēks un enerģijas izsīkums. Cilvēks, kurš cieš no depresijas, nespēj priecāties par lietām un notikumiem, kas agrāk sagādāja prieku. Var parādīties nepamatota vainas sajūta, nākotnes redzējums var kļūt drūms un pesimistisks, ir grūtības koncentrēties un pieņemt lēmumus. Depresijas simptomi ir arī traucēts miegs, mainījusies apetīte, kustību un domāšanas lēnīgums, sasprindzinājums, neizskaidrojamas fiziskas sūdzības, piemēram, par galvas vai muguras sāpēm. Nopietnākos gadījumos var parādīties domas par pašnāvību.
Depresiju pēc klīniskās izteiktības iedala šādi:
• vieglas depresijas epizode – galvenokārt depresijai raksturīgā simptomātika ir viegli izteikta;
• vidēji smagas (mērenas) depresijas epizode – klientam ir vairāki depresijai raksturīgie simptomi, un vismaz viens no tiem ir izteikti smags, klientam ir grūtības darbā, traucēta sociālā funkcionēšana un grūtības tikt galā ar ikdienas pienākumiem;
• smagas depresijas epizode – spilgti izteikta depresijai raksturīgo simptomu lielākā daļa, un depresijas klīnisko ainu smagāku padara asa trauksme vai apātija, klients nespēj strādāt, veikt vienkāršus ikdienas pienākumus;
• smaga depresijas epizode ar psihotiskiem simptomiem – klīnisko ainu papildina dažādas murgu idejas (īstenībai neatbilstošas), kas var būt, piemēram, ideja par savu grēcīgumu, vainu lielos katastrofālos pasaules notikumos, ideja par savu iekšējo orgānu bojāeju, savu iznīcību vai katastrofālu nabadzību (kas neatbilst īstenībai), atsevišķos gadījumos var pievienoties ļauna, izsmejoša satura dzirdes halucinācijas vai ožas halucinācijas.
IETEIKUMI IKDIENAS DARBAM
Iegūstiet maksimāli daudz informācijas par šo saslimšanu, mudiniet ar informāciju iepazīties arī klientu!
Pamaniet saslimšanas pirmās pazīmes! Reizēm apkārtējie var saskatīt depresijai raksturīgās pazīmes pat ātrāk, nekā tās pamana pati persona. Pazīmes, kurām nepieciešams pievērst uzmanību un laikus sniegt palīdzību, ir šādas:
• klients kļuvis vienaldzīgāks pret ikdienas aktivitātēm, kuras iepriekš pašu interesēja un aizrāva;
• klients kļuvis viegli aizkaitināms vai satraucams;
• klienta garastāvoklis kļuvis mainīgs, biežāk novērojams, ka viņš ir bēdīgs, noskumis vai nomākts;
• klients sūdzas par nogurumu un enerģijas trūkumu;
• klients ir izklaidīgāks, aizmāršīgāks, neizlēmīgāks nekā ierasts;
• klients biežāk smēķē, lieto alkoholu un pretsāpju medikamentus;
• klients sūdzas par bezcerības, bezjēdzības sajūtu;
• klients sūdzas par miega vai apetītes traucējumiem.
Runājiet ar klientu par to, kādas depresijas pazīmes un sarežģījumus esat pamanījis, un veiciniet risinājuma meklēšanu!
Nebaidieties runāt par pašnāvības domām! Sarunu par pašnāvības domām jāuzsāk taktiski un saudzīgi. Saruna par šo tēmu neprovocēs cilvēku izdarīt pašnāvību, bet šī ir iespēja sniegt atbalstu, dot cerību un nodrošināt palīdzību.
Atpazīstiet pašnāvības riska pazīmes! Cilvēks, kurš apsver pašnāvības izdarīšanu, vienmēr apzināti vai neapzināti “signalizē” par to apkārtējiem. Raksturīga brīdinājuma pazīme ir bezcerības sajūta un izteikumi par bezcerību. Cilvēks, kuram ir bezcerības sajūta, var runāt par to, ka “nespēj to vairs izturēt”, “nekam vairs nav jēgas”, “situācija ir bezcerīga”, vai lietot līdzīgas frāzes.
Citas nozīmīgas brīdinājuma pazīmes ir:
• cilvēks uzvedas tā, it kā atvadītos;
• cilvēks runā par nāvi, vēlmi mirt vai par savām pašnāvības domām, viņš var lietot tādus izteicienus kā “tad jau labāk nedzīvot”, “gribētu aizmigt un rīt nepamosties”, “es varētu saslimt ar kādu nāvējošu slimību un nomirt” u. tml.;
• cilvēks neraksturīgi sev sāk sakārtot dažādus juridiskus vai sadzīves jautājumus;
• cilvēks norobežojas no citiem;
• cilvēkam novērojama pārmērīgi riskanta uzvedība (pārāk ātra braukšana ar automobili, alkohola pastiprināta lietošana u. c.);
• pēkšņa, strauja laimes un miera izjūta pēc smaga nomāktības perioda var nozīmēt, ka cilvēks pieņēmis lēmumu atstāt šo dzīvi.
Palīdziet saņemt ārstēšanu un iesakiet vizīti pie ārsta, ja novērojat veselības stāvokļa pasliktināšanos! Ja nepieciešams, palīdziet ar medikamentu sagādāšanu un lietošanu! Atcerieties un nepieciešamības gadījumā arī to atgādiniet cilvēkam, ka atsevišķu medikamentu iedarbība sākas pēc noteikta laika (divām līdz četrām nedēļām)! Jautājiet arī pašam cilvēkam, cik daudz un kādu palīdzību viņš vēlas saņemt un pieņemt!
Nosakiet reālistiskus mērķus! Esiet pacietīgs un iejūtīgs pret klientu mērķu sasniegšanas procesā, jo viņa enerģija, interese par apkārt notiekošo un dzīvesprieks var būt ļoti pazemināts traucējumu dēļ. Depresijas ārstēšanas sākotnējā posmā cilvēkam var būt grūti strādāt, veikt sadzīves pienākumus, rūpēties par sevi.
Mudiniet strukturēt dienu! Izteiktā nespēka un apātijas dēļ, vienaldzības pret sevi un citiem dēļ var rasties grūtības paveikt pat visvienkāršākos darbus sevis sakopšanā. Tomēr svarīgi katru dienu īstenot vismaz vienu vai dažas aktivitātes, kas veicina labsajūtu un atlabšanu. Jūs varat palīdzēt izveidot cilvēkam ar depresiju piemērotāko aktivitāšu sarakstu vai ļaut to izdarīt viņam pašam. Pamazām ieviestās aktivitātes un darbošanās palielinās enerģiju un emociju daudzumu.
Depresijas slimniekam ierosiniet apmeklēt pašpalīdzības atbalsta grupu!
BIPOLĀRI AFEKTĪVI TRAUCĒJUMI
Bipolāri afektīvi traucējumi izpaužas ar mānijas (vai hipomānijas) epizodēm, kas mijas ar depresiju. Mānijas epizodēm raksturīgās pazīmes ir šādas: eiforisks, pacilāts garastāvoklis, pastiprināta, bet bieži vien neproduktīva rosīšanās, viegla aizkaitināmība, bezmiegs, nesaprātīga rīcība, darbojoties ar finansēm vai īpašumu,vieglprātīgaiesaistīšanāsattiecībās,arī intīmāsattiecībās,savutraucējumunoliegšana, to“neredzēšana”.
Mānijas epizodes mijas ar depresijas epizodēm, kas izpaužas ar nomāktu garastāvokli, interešu trūkumu, nespēku, vainas sajūtu, sliktu miegu naktī un sliktu apetīti, smagākos gadījumos – ar pašnāvības domām vai mēģinājumu.
IETEIKUMI IKDIENAS DARBAM
Iegūstiet maksimāli daudz informācijas par bipolāri afektīviem traucējumiem un dalieties informācijā ar personu, kuru tie skar!
Atpazīstiet pirmās brīdinošās pazīmes un mudiniet iespējami ātrāk vērsties pie ārsta psihiatra, lai uzsāktu ārstēšanos vai to koriģētu! Lielākoties mānijas epizode sākas pakāpeniski. Bieži pirmā mānijas pazīme ir samazināta vajadzība pēc miega, un cilvēks pat pēc negulētas nakts nejūtas noguris.
Sarunājieties ar cilvēku, kuram ir mānijas epizode, īsi, strukturēti, izmantojot loģiskus argumentus, lieki nekonfrontējot un nestrīdoties!
Rūpējieties par savu drošību mānijas epizodes laikā! Cilvēkam mānijas epizodes laikā var būt raksturīga, piemēram, pārmērīga, neapdomīga naudas tērēšana, pārgalvīga braukšana ar automobili. Ja cilvēks mānijas epizodes laikā kļūst agresīvs vai viņa uzvedību vada halucinācijas vai murgu idejas, sauciet neatliekamo medicīnisko palīdzību vai policiju!
Atbalstiet cilvēku ārstēšanas procesā! Mudiniet cilvēku, kurš slimo ar bipolāri afektīviem traucējumiem, ievērot dienas režīmu, atvēlēt pietiekamu laiku nakts miegam, mazināt stresu ikdienā! Mudiniet regulāri lietot medikamentus un regulāri apmeklēt ārstu psihiatru!
2.2.6. Ar stresu saistīti traucējumi, trauksmes spektra traucējumi
TRAUKSME
Pie trauksmes spektra traucējumiem pieder dažādi traucējumi, kuru pamatā vai dominējošs simptoms ir trauksme. Tomēr jāuzsver, ka trauksmes simptomi var izpausties arī daudzu citu psihisku traucējumu gadījumā kā papildu simptoms, piemēram, šizofrēniska vai autiska spektra traucējumu, depresijas, bipolāru traucējumu, demences u. c.
Ar trauksmi var būt klienti, kam simptomi mēdz izpausties un tikt ierosināti tikai skaidri noteiktās situācijās, kas tajā pašā laikā nav bīstamas. Rezultātā klienti no šīm situācijām izvairās vai tās pārdzīvo ar bailēm. Klienta bažas var primāri koncentrēties uz atsevišķiem simptomiem, piemēram, sirdsklauvēm vai sajūtu, ka tuvojas ģībonis, un tikai sekundāri traucējumi var saistīties ar bailēm nomirt, zaudēt kontroli pār sevi vai sajukt prātā. Tāpat var būt klienti, kuriem trauksmes simptomi ir dominējoši un traucējumi nav saistīti ar kādu īpašu apkārtējo situāciju.
Trauksmes simptomātika var izpausties lēkmjveidīgi, un to klasificē kā paniku. Tā izpaužas ar izteiktu trauksmi un fiziskiem veselības traucējumiem: sirdsklauvēm, sāpēm krūtīs, svārstīgu spiedienu, svīšanu, sliktu dūšu, ģībšanas sajūtu. Parasti panikas lēkme ilgst dažas minūtes, taču atsevišķos gadījumos asa trauk- sme var saglabāties pat pusstundu. Savukārt citiem cilvēkiem trauksme var izpausties ilgstoši, tā nerodas kādos noteiktos apstākļos, un to klasificē kā ģeneralizētu trauksmi. Cilvēkiem ar šādu trauksmi galvenie simptomi var mainīties, bet parasti ir sūdzības par nepārejošu nervozitāti, trīci, muskulatūras sasprin- dzinājumu, svīšanu, apdullumu, sirdsklauvēm, reiboni, nepatīkamu sajūtu pakrūtē. Bieži vien var būt papildu simptomi – bailes, ka cilvēks vai viņa radinieki drīz var saslimt vai ar viņiem var atgadīties kāda nelaime.
IETEIKUMI IKDIENAS DARBAM
Xxxxxxxxxxx mieru pats un nodrošiniet, ka cilvēks, kuram ir trauksme, atrodas mierīgā vietā!
Medikamenti izteiktas trauksmes mazināšanai iedarbojas dažu minūšu laikā. Ja cilvēks parasti asas trauksmes laikā lietojis kādus medikamentus, aiciniet un atgādiniet to darīt arī šajā reizē!
Aiciniet cilvēku vienmērīgi elpot! Jūs varat izmantot salīdzinājumu: “Ieelpo it kā tu pasmaržotu puķi, izelpo it kā tu censtos nopūst sveci!” Veiciet šo elpošanas paņēmienu kopā!
Sarunājieties ar cilvēku īsos, vienkāršos teikumos!
Ja jums ir aizdomas, ka esošā lēkme nav psiholoģiska rakstura asa trauksme, bet fiziska problēma, sauciet neatliekamo medicīnisko palīdzību!
Panikas lēkmei līdzīgi simptomi var būt akūtas sirds un asinsvadu saslimšanas, piemēram, miokarda infarkta gadījumā. Parasti par fizisku problēmu liecina izteiktas, žņaudzošas sāpes aiz krūšu kaula, bāla un nosvīdusi sejas āda, izteikts nespēks, galvas reiboņi.
Kad trauksmes epizode ir mazinājusies vai beigusies, piemērotā brīdī uzsāciet sarunu par vēršanos pie speciālista – ārsta psihiatra, ārsta psihoterapeita!
Mudiniet klientu apgūt relaksācijas vai apzinātības prasmes! Vienkāršākie relaksācijas vingrinājumi ir dziļa, kontrolēta elpošana, patīkamu situāciju vai vietu vizualizācija. Vienkāršākie apzinātības vingrinājumi ir konkrētā brīža apzināšanās ar vismaz trim savām maņām. Jūs varat mudināt savu tuvinieku veikt šādu vingrinājumu: “Nosauc piecas lietas, ko šobrīd redzi, dzirdi un sajūti ar tausti!” Kad tuvinieks to ir izdarījis, lūdziet viņu nosaukt četras citas lietas, ko viņš šobrīd redz, dzird un sajūt ar tausti, pēc tam lūdziet nosaukt trīs citas lietas, ko viņš šobrīd redz, dzird un sajūt ar tausti. Šādā veidā turpiniet vingrinājumu, pakāpeniski samazinot nosaucamo lietu skaitu!
OBSESĪVI KOMPULSĪVI TRAUCĒJUMI (OKT)
Cilvēkam ar obsesīvi kompulsīviem traucējumiem ir atkārtotas obsesīvas jeb uzmācīgas domas vai kompulsīva jeb piespiedu rīcība. Obsesīvas jeb uzmācīgas domas ir idejas, iedomas vai impulsi, kas atkal un atkal nāk prātā cilvēkam stereotipiskā veidā. Šīs domas cilvēkam visbiežāk ir mokošas, un viņš bieži mēģina tām pretoties. Savukārt kompulsīvas jeb piespiedu darbības vai rituāli ir atkārtota rīcība, kas atkal un atkal atkārtojas. Tās cilvēkam nedod prieku, tās nav darbības, kas novestu pie vajadzīgu uzdevumu izpildes. Šo darbību funkcija ir pasargāt no kāda objektīvi mazticama atgadījuma, no kura iespējamības pacients baidās un kas, pēc pacienta domām, varētu viņam kaitēt, vai arī ļaunumu varētu nodarīt pats pacients. Parasti pacients atzīst, ka šāda uzvedība ir nevajadzīga, neproduktīva, un viņš atkārtoti mēģina tai pretoties. Gandrīz vienmēr vienlaikus ar obsesīviem un kompulsīviem traucējumiem ir arī trauksmes simptomi. Piemēram, cilvēks desmitiem reižu pēc kārtas mazgā rokas, jo ir uzmācīgas bailes, ka varētu inficēties ar kādu slimību; neskaitāmas reizes pārbauda elektrības kontaktus, jo ir uzmācīgas domas, ka varētu notikt elektrības īssavienojums; vai arī viņu pārņem uzmācīgas domas, ka varētu savainot kādu ar nazi.
IETEIKUMI IKDIENAS DARBAM
Iegūstiet maksimāli daudz informācijas par obsesīvi kompulsīviem traucējumiem un dalieties informācijā ar klientu!
Klausieties klientā bez nosodījuma! Iesaistieties un veiciniet klienta diskutēšanu par viņa jūtām, uzmācīgām domām! Pievērsiet uzmanību klienta teiktajam! Nedodiet “tukšus” vai destruktīvus ieteikumus, piemēram, “Saņem sevi rokās!”, “Tas nav nekas traks” u. tml.! Izvairieties no konfrontējošiem izteikumiem!
Vairieties sniegt pārlieku daudz iedrošinājuma! Cilvēkam ar OKT apkārtējo iedrošināšanas saņemšana ir kā rituāls. To darot atkārtoti, OKT tiek vēl vairāk nostiprināti. Piemēram, klientam var būt uzmācīgas bailes, ka viņš ir kādu nejauši savainojis. Viņš var jautāt atkal un atkal, vai tas ir noticis. Daudzkārt atkārtojot, ka “nekas nav noticis, tu nevienu nesavainoji”, varat kļūt par daļu no klienta rituāla un pasliktināt OKT.
Piemērotā brīdī rekomendējiet konsultēties ar speciālistu – ārstu psihiatru, ārstu psihoterapeitu!
PĒCTRAUMAS STRESA SINDROMS
Pēctraumas stresa sindroms cilvēkam var attīstīties pēc asas stresa situācijas, negaidītas dzīves krīzes (izvarošanas, apzagšanas, ceļu satiksmes negadījuma, tuvinieka nāves u. c.). Izpausmes ir izteikta trauksme, baiļu sajūta, bezmiegs, biedējoši sapņi, vēlēšanās palikt vienatnē, izteikta emocionāla distancēšanās, nerealitātes sajūta un pat agresīva, pašdestruktīva uzvedība un suicidālas domas.
IETEIKUMI IKDIENAS DARBAM
Nodrošiniet psihiatrisku konsultāciju (saucot neatliekamo medicīnisko palīdzību vai aizvedot pie psihiatra), ja emocionālie simptomi ir izteikti vai tie dažu dienu laikā nemazinās!
Neatstājiet cilvēku vienatnē pēc izteiktās stresa situācijas! Reizēm pietiek ar to, ka esat klāt un uzklausiet.
Piedāvājiet savu klātbūtni un jautājiet, kā varat palīdzēt! Xxxxxxxxxxx aktivitātes, kas var novērst uzmanību no notikuma!
Nebaidieties runāt par pašnāvības domām! Sarunu par pašnāvības domām jāuzsāk taktiski un saudzīgi. Saruna par šo tēmu neprovocēs cilvēku izdarīt pašnāvību. Bet tā ir iespēja sniegt atbalstu, dot cerību un nodrošināt palīdzību.
Ņemiet vērā, ka atlabšana no šīs psiholoģiskās traumas notiks pakāpeniski, lēnām.
ADAPTĀCIJAS TRAUCĒJUMI
Adaptācijas traucējumi ir subjektīvi smags distress un emocionālu traucējumu stāvoklis, kas parasti traucē sociālās funkcijas un rīcību, rodas adaptācijas periodā, piemērojoties jūtamām pārmaiņām dzīvē vai psihotraumējošiem dzīves notikumiem. Stresa faktors var būt smags zaudējums, šķiršanās, migrācija, darba zaudējumus, aiziešana pensijā u. tml. Adaptācijas traucējumu izpausmes ir mainīgas: var būt gan depresīvs garastāvoklis, trauksme, miega traucējumi, bažas, sajūta, ka nespēs tikt galā vai turpināt darboties pašreizējā situācijā, nespēja veikt ierastos ikdienas darbus.
IETEIKUMI IKDIENAS DARBAM
Piedāvājiet savu klātbūtni un jautājiet, kā varat palīdzēt! Pixxxxxxxxx xktivitātes, kas var novērst uzmanību no notikuma!
Palīdziet iespēju robežās atrisināt praktiskas grūtības, adaptējoties jaunajai situācijai!
SOMATOFORMI TRAUCĒJUMI
Somotoformu traucējumu galvenā pazīme ir atkārtotas sūdzības par somatiskiem jeb ķermeniskiem simptomiem. Bieži vien cilvēkiem ar somatoformiem traucējumiem ir vēlme pēc papildu medicīniskas izmeklēšanas par spīti tam, ka iepriekšējās apskatēs pie ārsta un veiktajos izmeklējumos neatrod kādu ķermenisku patoloģisku atradni. Cilvēkam ar fiziskām saslimšanām ir līdzīgi simptomi, piemēram, smakšanas sajūta, sāpes krūtīs, svīšana, galvas reiboņi. Traucējošās sajūtas un simptomi lielākoties saistīti ar dažādas intensitātes stresa situācijām.
IETEIKUMI IKDIENAS DARBAM
Esiet iejūtīgs un parādiet, ka saprotat klienta nepatīkamās fiziskās sajūtas, taču izvairieties uz tām pārlieku koncentrēties! Vairāk laika veltiet, lai apspriestu emocijas, domas, notikumus, ne tik daudz fiziskos simptomus!
Mudiniet klientu saglabāt ikdienas rutīnu – darbu, mācības, aktivitātes mājās!
Mudiniet klientu ievērot veselīgu dzīvesveidu – pietiekami daudz fiziski kustēties, ēst veselīgi, apgūt stresa pārvaldības prasmes un relaksācijas vingrinājumus!
Mudiniet vērsties pie speciālista – ārsta psihiatra vai ārsta psihoterapeita!
2.2.7. Personības traucējumi
EMOCIONĀLI NESTABILA PERSONĪBA
Cilvēkiem ar emocionāli nestabilas personības traucējumiem ir tieksme rīkoties impulsīvi, neapdomājot sekas, garastāvoklis ir strauji mainīgs un grūti prognozējams, ir nosliece uz emocionālu izlādēšanos, nekontrolējot savu uzvedību uzbudinājuma laikā, un uz konfliktēšanu ar citiem.
Cilvēks ar emocionāli nestabilas personības traucējumiem pret apkārtējiem var izturēties draudzīgi, autoritatīvi, agresīvi, kritizējoši, aizvainojoši un mainīt šos uzvedības stilus ļoti īsā laikā bez acīmredzama ārēja pamatojuma. Kā arī atsevišķos gadījumos klients, strauji mainoties garastāvoklim, var apsvērt veikt pašnāvības mēģinājumu vai īstenot pašdestruktīvu rīcību.
ASOCIĀLA PERSONĪBA
Cilvēkiem ar asociālas personības traucējumiem raksturīga sociālo pienākumu ignorēšana un auksta izturēšanās pret apkārtējo jūtām, vērojama krasa pretruna starp sabiedrībā pieņemtām normām un cilvēka uzvedību. Klientiem ar asociālas personības traucējumiem raksturīgs, ka anamnēzē gūtās neveiksmīgās pieredzes, t. sk. likumpārkāpumi, nedod pamatu pašam mainīt savus uzvedības modeļus līdzīgās situācijās.
IETEIKUMI IKDIENAS DARBAM
Iegūstiet maksimāli daudz informācijas par personības traucējumiem!
Mudiniet vērsties pēc medicīniskas palīdzības un regulāri lietot medikamentus, ja tie ir rekomendēti!
Neprovocējiet konfliktus un neiesaistieties neauglīgās diskusijās! Bieži vien cilvēki, kuriem ir personības traucējumi, var jebkuru rīcību, domu vai izteikumu uztvert personīgi.
Runājiet ar klientu par savām sajūtām, arī par pretrunīgām sajūtām! “Ja es rīkošos vai teikšu kaut ko vienā veidā, tad būs konflikts, ja es rīkošos vai teikšu kaut ko citā veidā, tad arī būs slikti. Ko tu gribētu, lai es daru?” Sarunās ar klientu centieties saglabāt mieru, paust līdzjūtību, runāt par emocijām, bet, ja tās kļūst pārāk izteiktas, novērsiet uzmanību uz kaut ko citu un mēģiniet uzsākt sarunu par citu tēmu!
Neignorējiet pašnāvības draudus! Ja klients aktīvi draud izdarīt pašnāvību, uztveriet to nopietni un sauciet neatliekamo medicīnisko palīdzību!
Dabiskā atbalsta tīkls: ģimene – nozīmīga atbalsta sistēma sociālajā darbā ar pilngadīgu personu ar garīga rakstura traucējumiem
3.1. TUVINIEKS, KAS APRŪPĒ PERSONU AR GRT, VISPĀRĪGA INFORMĀCIJA PAR ĢIMENI – VISBŪTISKĀKO ATBALSTA
TĪKLU PERSONAS AR GRT DZĪVĒ
Pētījumi liecina, ka ģimenes locekļi nodrošina ikdienas aprūpi vairāk nekā 80 % cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem, un ģimenes aprūpe joprojām ir galvenais aprūpes veids līdz personas ar GRT 35–45 gadu vecuma sasniegšanai. Tādējādi profesionālajām un sociālajām sistēmām nepieciešams lielāks izpratnes un empātijas dziļums par ģimenes kā atbalsta sistēmas vajadzībām, nekā tas ir pašlaik. Ir svarīgi ņemt vērā, ka neprofesionāla iejaukšanās var nevis sniegt atbalstu ģimenei, bet palielināt ģimenes stresu.
GADĪJUMA APRAKSTS
Ģimenē dzīvo 26 gadus veca meita ar smagiem multifunkcionāliem traucējumiem. Ģimenes apgādnieks – mexxxxxx xēvs – strādā labi atalgotu darbu, un ģimenei nav maznodrošinātas ģimenes statuss. Ģimene nav bijusi sociālās palīdzības lūdzēju situācijā. Tā kā meitene nekad nav apmeklējusi skolu un ģimene nekad nav saņēmusi emocionālo un informatīvo atbalstu, meitenes māte atzīst, ka viņa vairs nespēj ar meitu iziet sabiedrībā, pat vienkāršā pastaigā pa ielu. Neformālas tikšanās laikā ar citiem vecākiem meitenes māte uzzina, ka eksistē dienas aprūpes centrs personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem. Līdz šim neviens no speciālistiem nav ģimenei palīdzējis izprast, cik svarīgi meitai ir saņemt sociālos pakalpojumus un būt sabiedrībā, kā arī nav palīdzējis vecākiem pārvarēt emocionālo barjeru. Māte atzīst, ka viņa ir emocionāli tik ļoti izsmelta, ka nespēj savu meitu vest uz pakalpojumu, un ģimene turpina dzīvot paaugstināta stresa un sociālās izolētības situācijā.
Svarīgi atcerēties, ka ne tikai personas ar GRT nav homogēna grupa, bet arī ģimenes ļoti atšķiras, tāpēc, sniedzot atbalstu ģimenei, uzmanība jāpievērš procesa izpratnei, nevis kategoriskiem faktiem, un ieteicams izvairīties no vispārinājumiem.
Stress, kas saistīts ar situāciju, ka ģimenes locekļiem ikdienā jāsniedz atbalsts un / vai jānodrošina aprūpe ģimenes loceklim ar GRT, ir spriedze starp esošo ikdienas situāciju un spēju tikt galā ar to vai pielāgoties tai. Pētījumi liecina, ka ģimenei, lai nodrošinātu ikdienas aprūpes funkciju kopā ar citām ģimenes funkcijām, nākas reaģēt uz ļoti sarežģītu aizsardzības un stresa savstarpēju mijiedarbību. Šādā situācijā formālie vai neformālie atbalsta tīkli var kompensēt ģimenes resursu deficītu.
Būtiska ietekme uz ģimenes spēju tikt galā ar ikdienas stresu ir garīga rakstura traucējumu izpausmēm. To ietekmē komunikācijas grūtības ar personu ar GRT un personas ar GRT uzvedības problēmas. Jāņem vērā, ka fiziskas aprūpes nodrošināšana var būt ar zemāku stresa pakāpi nekā atbalsta sniegšana personai, kurai ir uzvedības traucējumi.13
Rūpes par ģimenes locekli ar garīga rakstura traucējumiem var ietekmēt ģimenes dinamiku. Ikdienas rūpes no aprūpes sniedzēja prasa laiku un lielu enerģiju. Pastāv cieša saistība starp slogu, ko izjūt ģimenes locekļi (jo īpaši – izolētību, vilšanos un emocionālu iesaistīšanos), un ģimenes locekļu veselības stāvokļa izjūtu. Personu ar GRT ģimenes locekļu apgrūtinājums tiek iedalīts objektīvās un subjektīvās grūtībās. Pie objektīvām grūtībām tiek pieskaitītas praktiskās problēmas, piemēram, ģimenes attiecību pārtraukšana, sociālo, atpūtas un darba aktivitāšu ierobežojumi, finansiālas grūtības un negatīva ietekme uz ģimenes locekļu fizisko veselību. Subjektīvo apgrūtinājumu raksturo psiholoģiskās reakcijas, kuras rodas radiniekiem, piemēram, zaudējuma sajūta, skumjas, trauksme un apgrūtinājums sociālajās situācijās, stress, kas saistīts ar izaicinošu uzvedību, un frustrācija, ko izraisa mainīgas attiecības. Subjektīvu apgrūtinājumu var radīt arī sērošanas process.
Visbiežāk ģimenes locekļi, kuri ikdienā nodrošina aprūpi, kā sekas izjūt nogurumu un depresijas simptomus. Ir pierādīts, ka depresijas simptomi divreiz biežāk sastopami ģimenes locekļiem, kuri nodrošina ikdienas aprūpi, nekā ģimenes locekļiem, kuriem šādu papildu rūpju nav. Ir arī pierādīta tieša korelācija starp depresijas simptomu smagumu un personas, kurai tiek sniegts atbalsts, traucējumu pakāpi. Jo smagāki ir personas garīga rakstura traucējumi, jo spēcīgāka var būt depresijas simptomu izpausme ģimenes locekļiem.14
1. tabula. Tuvinieku atbalstīšanas veidi.
GRT | Riska faktori | Ietekme uz aprūpes sniedzēju |
Šizofrēnija | Smaga traucējumu pakāpe, ļoti smagi simptomi, vājš speciālistu atbalsts, slikts sociālo tīklu atbalsts, nepietiekams praktiskais sociālais atbalsts, vardarbība. | Parasti aprūpes sniedzēji ziņo par vainas sajūtu, zaudējuma sajūtu, bezpalīdzību, bailēm, neaizsargātību, trauksmi, aizvainojumu un dusmām. |
Demence | Kognitīvā un funkcionālā stāvokļa pasliktināšanās, uzvedības traucējumi, atkarība no palīdzības. | Dusmas, skumjas, vientulība un aizvainojums. |
Garastāvokļa traucējumi | Simptomi, izmaiņas ģimenes lomās, bipolārā traucējuma cikliskā daba, mēreni izteikts vai smags nespēks. | Izteikts nespēks, grūtības sociālo un brīvā laika pasākumu īstenošanā, kopējo ģimenes ienākumu samazināšanās, ievērojama spriedze laulības attiecībās. Psiholoģiskās sekas kritiskajos periodos, tās pastāv arī intervālos starp epizodēm. Bipolāru traucējumu gadījumā – sliktāka fiziskā veselība, ierobežota aktivitāte un lielāka veselības aprūpes pakalpojumu izmantošana. |
13 Rax, X. 0003. Intelectual disability and health. Family issues. University of Hertfortshire. http:// www. xxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxx.xxxx/xxxxxx/xxxxxxxx/xxxxxx-xxxxxx
14 Shxx, A. J., Waxxx, O., Laxxx. J. 2010. Psychological Distress in Carers of People with Mental Disorders. British Journal of Medical Practitioners. xxxx://xxx.xxxx.xxx/xxxxxxx/xxxxxxxxxxxxx-xxxxxxxx-xxxxxx-xxxxxx-xxxxxx-xxxxxxxxx
Psiholoģiskā distresa, kā arī depresijas riski ir saistīti ar aprūpes sniedzēju dzimumu, vecumu, veselības stāvokli un sociālā atbalsta trūkumu (sk. 2. tab.).
2. tabula. Ģimenes locekļu psiholoģiskā distresa riska faktori.
Riska faktors | Ietekme |
Dzimums | Nodrošinot aprūpi ģimenes locekļiem, depresijas līmenis sievietēm ir augstāks nekā vīriešiem. |
Vecums | Aprūpes sniedzēju vīriešu rīcībā izpaužas vairāk “vadības” stils, kas dod iespēju vairāk distancēties no stresa situācijām, daļēji deleģējot uzdevumus kādam citam. |
Aprūpes sniedzēja veselības stāvoklis | Aprūpes sniedzēja veselības stāvoklis ir atzīts par nozīmīgu faktoru aprūpes sniedzēja iespējamas depresijas attīstībā. Paaugstināts depresijas risks, nenoliedzami, atstāj ietekmi arī uz aprūpes sniedzēja fiziskās veselības stāvokli. Pētījumi pierāda, ka aprūpes sniedzējiem pastāv augstāks hipertensijas attīstības risks, kā arī paaugstināta tendence nopietnu slimību attīstībai un paaugstināts mirstības risks. |
Etniskā piederība | Etniskā piederība var būtiski ietekmēt aprūpes sniedzēju pieredzi un līdz ar to arī stresa līmeni. |
Sociālais atbalsts | Sociālā atbalsta atbilstība būtiski ietekmē atbalsta sniedzēja stresa līmeni. Lielāka sociālā atbalsta gadījumā konstatējama zemāka depresīvā simptomātika un mazāks psiholoģiskais slogs. Sociālajam atbalstam ir vēl papildu svarīgas funkcijas. Ģimenes locekļi var uzzināt par pakalpojumiem no citiem cilvēkiem, kuri iepriekš šos pakalpojumus izmantojuši, un veidot neformālo tīklojumu ar citām personām, kuras atrodas līdzīgā situācijā. |
Jāuzsver, ka faktori, kas saistīti ar ģimenes locekļu psiholoģisko distresu, ir personas ar GRT uzvedības traucējumi, fiziski traucējumi, kognitīvi traucējumi un bailes, ka viņu radinieki var mēģināt izdarīt pašnāvību.
Personas ar GRT uzvedības traucējumu izpausmju biežums uzskatāms kā viens no spēcīgākajiem ģimenes locekļu distresu izraisošajiem faktoriem, un tam ir nozīmīga ietekme uz ģimenes locekļu tādu lēmumu pieņemšanu, kā, piemēram, par personas ar GRT ievietošanu ilgstošā institucionālā aprūpē. Literatūras avotos aprakstīts, ka personas uzvedības traucējumu biežums ir ģimenes locekļu, kuri nodrošina aprūpi, ticamāks depresiju izraisošais faktors nekā indivīda funkcionālie un kognitīvie traucējumi. Neparedzamu un nepazīstamu situāciju rašanās, nenoliedzami, paaugstina ģimenes locekļu trauksmi un stresu. Trauksmi var paaugstināt personas uzvedības problēmas, kuras nav iespējams veiksmīgi vadīt, un trauksme ir saistīta ar ģimenes locekļu stresu, depresiju un somatisko slimību attīstību.
GADĪJUMA APRAKSTS
Jauns vīrietis ar intelektuālās attīstības traucējumiem apmeklē dienas aprūpes centru un pirms neilga laika ir sācis izmantot grupu dzīvokļu pakalpojumu. Vīrieša ikdienas dzīvi līdz šim ir kontrolējusi viņa māte. Dzīvojot grupu dzīvoklī, vīrietis veido draudzīgas attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvēm. Māte ir ārkārtīgi satraukta par savudēluunparto, kaviņšveidoattiecības ar sievietēm, tāpēc periodiski ierodas pie viņa grupu dzīvoklī, apzināti izprovocējot uzvedības traucējumus, lai varētu vīrieti ievietot psihiatriskās ārstniecības iestādē. Māte uzskata, ka tikai tad, ja dēls ir ārstniecības iestādē, viņa var būt mierīga par savu dēlu. Māte cenšas panākt dēla ievietošanu ilgstošas aprūpes iestādē, jo uzskata, ka dēlam būs drošāk, ja viņam būs mazāk iespēju būt sabiedrībā. Dēls pretojas ievietošanai iestādē un cenšas izvairīties no saskarsmes ar māti. Tas būtiski paaugstina mātes trauksmi, un viņai pasliktinās veselības stāvoklis.
Ņemot vērā iepriekš minētos psiholoģisko distresu vai depresiju izraisošos riskus, svarīgi ir pievērst uzmanību faktoriem, kas var pozitīvi ietekmēt ģimenes locekļu spēju īstenot aprūpes lomu.
Viens no šādiem faktoriem ir ģimenes locekļu zināšanas un izpratne par personas garīga rakstura traucējumiem. Tās paaugstina ģimenes locekļu kompetences sajūtu un palīdz reālistiskāk izprast personas spējas. Nereālas ģimenes locekļu gaidas attiecībā uz personu ar GRT vienmēr paaugstina ģimenes locekļu stresa līmeni, un tas, ka aprūpes sniedzēju gaidas tiek samazinātas, pazemina viņu stresa līmeni. Izpratne pozitīvi ietekmē ģimenes locekļu emocijas un mazina spriedzi ikdienas aprūpes nodrošināšanā. Iespējams, visefektīvākā ietekme uz ģimenes locekļu stresu ir emocionālā atbalsta un izglītības kombinācijai.
Jāuzsver, ka ģimenes locekļi, kuri izmanto aktīvākas stresa risināšanas stratēģijas, piemēram, problēmu risināšanu, piedzīvo mazāk depresijas simptomu izpausmju nekā tie, kuri paļaujas uz pasīvākām metodēm.
Iespējams izmantot dažādas intervences metodes, lai mazinātu psiholoģisko distresu ģimenes locekļu vidū. Speciālistiem ir nozīmīga loma, lai palīdzētu uzlabot ģimenes locekļu prasmes sniegt atbalstu personai ar GRT, atbalstītu esošo prasmju īstenošanu un sekmētu tālāku izaugsmi.
IETIECAMĀS INTERVENCES PIEEJAS
Treniņu un izglītības programmas. Ģimenes locekļiem noderēs treniņu un izglītojošas programmas par dažādiem aktuāliem ikdienas aprūpes nodrošināšanas jautājumiem. Tie var būt praktiski treniņi, piemēram, saistībā ar ergonomikas pamatprincipiem vai izglītojošas programmas, piemēram, par konkrētiem psihosociāliem traucējumiem, to izpausmēm, kas ģimenes locekļiem palīdzēs labāk izprast savu tuvinieku, līdz ar to mazinot stresu ikdienas aprūpes nodrošināšanā.
Informācijas tehnoloģijās pamatots atbalsts. Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas var nozīmīgi uzlabot ģimenes locekļu dzīves kvalitāti. Piemēram, var organizēt dažādas grupas tiešsaistē, izmantojot sociālos tīklus, kuros tuvinieki var apmainīties ar informāciju un gūt sev nozīmīgu atbalstu no līdzīgā situācijā esošiem cilvēkiem. Komunikācijas tehnoloģijas var būt nozīmīgs atspaids saziņai ar tuvinieku. Pie atbalstošām tehnoloģijām ir minamas arī dažādas drošības sistēmas un sensori.
Formālas pieejas aprūpes plānošanai. Ar formālu pieeju aprūpes plānošanai tiek saprasta plāna, piemēram, uz personu centrēta plāna, izstrādāšana sadarbībā ar pakalpojuma sniedzēju vai sociālo darbinieku u. c. Tas var palīdzēt ģimenes locekļiem strukturēt ikdienas aprūpes procesu, tā mazinot stresa pakāpi aprūpes procesa nodrošināšanā.
Izglītības un emocionālā atbalsta apvienojums. Viens no raksturīgiem izglītības un emocionālā atbalsta apvienojuma piemēriem ir atbalsta grupas. Šādās grupās dalībniekiem tiek sniegta izglītojoša informācija, bet vienlaikus grupas dalībnieki savstarpēji sniedz emocionālo atbalstu cits citam.
Garīgais atbalsts. Garīgo atbalstu var piedāvāt dažādu draudžu locekļi un draudžu brīvprātīgie. Ne vienmēr šis atbalsts ir saistīts ar reliģiskiem jautājumiem. Tas var būt emocionāls atspaids no draudžu brīvprātīgajiem, kuriem pašiem bijusi pieredze aprūpes sniegšanā tuviniekam ar garīga rakstura
traucējumiem. Tā var būt neformālu tikšanos organizēšana par dažādām tēmām, kas var emocionāli spēcināt ģimenes locekļus un palīdzēt izrauties no ikdienas rūpēm.
Pozitīvas stratēģijas uzvedības traucējumu vadībai. Personas ar garīga rakstura traucējumiem uzvedības izpausmes var radīt situācijas, ar kurām aprūpes sniedzējiem ir grūti sadzīvot. Šādās situācijās palīdzošas var būt dažādas uzvedības traucējumus mazinošas metodes / terapijas. Kā ieteicamais speciālists uzvedības traucējumus mazinošas terapijas ieteikšanai var būt psihologs.
Psihoterapija.15 Psihoterapija ir process, kas var palīdzēt ģimenes locekļiem tikt galā ar dažāda veida grūtībām, kuras ir saistītas ar ikdienas aprūpes nodrošināšanu. Psihoterapijas laikā iespējams risināt problēmas, kuras dziļi iesakņojušās un ietekmē uzvedību, domāšanu, emocijas un ķermeņa reakcijas. Ģimenes locekļiem, kuri ilgstoši sniedz aprūpi personai ar garīga rakstura traucējumiem, īpaši gadījumos, ja personai ir uzvedības traucējumi, būtu ieteicams saņemt psihoterapeita pakalpojumu.
3.2. ĢIMENES, KURĀ AUDZINA BĒRNU AR GARĪGA RAKSTURA TRAUCĒJUMIEM, PSIHOEMOCIONĀLAIS
RAKSTUROJUMS
“AIZLIEGTĀS SKUMJAS”
G. Fīra monogrāfijā “Aizliegtās skumjas” (1983) aprakstīti vecāku priekšstati, cerības un skumjas sais- tībā ar bērnu, kam ir funkcionāli traucējumi. Vecāki sevī nes “vēlamo / gribēto” bērnu, bet tas izrādās citādāks, un par cerībām viņiem nākas skumt tāpat kā, ja bērns būtu miris. Šo domu attīstot tālāk, G. Fīra runā par “sapņu bērnu”. Vecāki šo bērnu zaudē, un viņa vietā iegūst citu bērnu ar traucējumiem, bērnu, kuram nāksies piemēroties. Ir runa par diviem dažādiem bērniem, bet gan vecākiem, gan apkārtējai videi to ir grūti saprast. Kad vecāki skumst par veselo bērnu, ko viņi zaudējuši, rodas iespaids, ka viņi nepieņem un nemīl reālo bērnu. Vecāku skumjas par “sapņu bērnu” var saistīties ar vainas apziņu un sirdsapziņas pārmetumiem. Šīs skumjas šķiet aizliegtas, jo vecāki zaudē savu sapni par nākotni, apstiprinājumu savam “es” un to gandarījumu, ko bērns varētu sagādāt. Fantāzijās un sapņos vecāki iztēlojas, kā būtu, ja bērns piedzimtu vesels.
Tas nosaka bērna ar funkcionāliem traucējumiem vecāku skumju procesa nepabeigtību. Skumjas pārņem atkal un atkal, kad kaut kas vecākiem atgādina par viņu cerībām, kas saistījušās ar jau lielāku “sapņu bērnu”. Piemēram, vecāku sāpes, redzot citus bērnus braucam ar trīsriteņiem, vai skumjas, dzirdot draugus stāstām par savu bērnu pieaugšanu un patstāvības veidošanos. Tāpat vecāki pārdzīvo, ka viņu bērns nevar vai nedrīkst piedalīties rotaļās un spēlēs, kuras citi bērni uztver par neatņemamu savas dzīves sastāvdaļu.
Vecākiem bieži liekas, ka viņu pašu dzīve ir beigusies un atliek tikai gaidīt pensiju. Viņi skumst par savu jaunību un garām palaistajām dzīves izdevībām.
Ja jūtas tiek apspiestas un glabātas dziļi sevī, ja tās netiek izteiktas, briest konflikts. Tas var novest pie psihosomatiskām saslimšanām un negatīvi ietekmēt attieksmi pret bērnu. Vecāki nevar īsti priecāties par viņu, jo visu laiku saskata to, kas šis bērns nav. Vienīgi tad, kad skumju process par “sapņu bērnu” ir galā, un cerības, kas saistījušās ar viņu, zaudētas, vecāki var pozitīvi uztvert savu tagadni un sākt no jauna plānot nākotni.
KRĪZE, SKUMJAS UN STRESS ĢIMENES SISTĒMĀ
Par psihisku krīzi uzskatāma tāda dzīves situācija, kad indivīda iepriekšējās pieredzes un apgūtie reakciju veidi ir nepietiekami, lai saprastu aktuālo stāvokli un psihiski tiktu ar to galā (pēc X. Xxxxxxxx).
15 Shxx, X. X., Waxxx, O., Laxxx. J. 2010. Psychological Distress in Carers of People with Mental Disorders. British Journal of Medical Practitioners. xxxx://xxx.xxxx.xxx/xxxxxxx/xxxxxxxxxxxxx-xxxxxxxx-xxxxxx-xxxxxx-xxxxxx-xxxxxxxxx
Ja cilvēku piemeklē zaudējums, nelaime, ja viņu pazemo vai viņš jūt draudus, ka tas varētu notikt, cilvēka eksistences pamati sašķobās. Cilvēks jūtas nevērtīgs, neveiksmīgs, citiem nepatīkams. Cilvēku pārņem totālas vientulības izjūta un izjūta, ka viņš ir izrauts no agrākās dzīves, piederības pie iepriekšējās sabiedrības.
Krīzes situācija iestājas, kad vecāki uzzina, ka viņu bērnam ir funkcionālie traucējumi.
Katra bērna attīstība ir atkarīga no ģimenes sniegtās drošības sajūtas, rūpēm un atbalsta. Tādēļ ļoti liela nozīme ir tam, kā jūtas bērna vecāki. Kad bērnam atklāta slimība vai funkciju traucējums, vecākus ietekmē krīze – skumjas, nemiers un bailes no stāvokļa pasliktināšanās, nogurums un bezspēcība. Vecāku izturēšanās pret savu bērnu var būt atkarīga no tā, cik smaga ir bērna slimība, vai bērna veselības stāvoklis uzlabojas vai ne. Viss, ko apkārtējie cilvēki un sabiedrība var dot vecākiem praktiska un psiholoģiska atbalsta veidā, palīdz viņiem gūt spēkus bērna attīstības veicināšanai.
Saskarsmē ar nelaimes skartu ģimeni vai bērnu ar smagiem funkcionāliem traucējumiem rodas dažādas emocijas, un tās var vecākiem kļūt par šķērsli saņemt profesionālu palīdzību.
FĀZES PĀRBĪDĪŠANA
Ģimenei var būt grūti veikt parastos ikdienas pienākumus. Bieži nepieciešamība uzturēt kārtībā mājokli un nodrošināt to, kas vajadzīgs ģimenes pārējiem bērniem, rada situāciju, ka viens no vecākiem apspiež savas krīzes reakcijas un cenšas būt lietišķs, koncentrējies. Parasti pirmā no šoka cieš māte, sevišķi, ja runa ir par jaundzimušo. Viņa turpina izjust bērnu kā daļu no sevis. Taču ir arī gadījumi, kad krīzes situācijā vispirms nonāk tēvs.
Ja bērna traucējumi saistās ar dzemdībām, tēvs parasti nonāk pakārtotā stāvoklī, jo pirmās saites ar bērnu sāk veidot māte. Ja problemātisks ir mātes veselības stāvoklis, pirmais ar bērnu kontaktējas tēvs.
Tas, ka vecāki kontaktu ar bērnu neveido vienlaikus, nav nekas neparasts. Speciālisti viņiem var palīdzēt, radot iespēju abiem mierīgi pabūt kopā ar bērnu. Ja tas nenotiek, vecāki reizēm arī skumju procesu turpina neritmiski, un tas var novest pie domstarpībām un šķelšanās.
Ja viens no vecākiem, piemēram, māte izveido emocionālas saites ar bērnu, bet tēvs šoka stāvoklī paziņo, ka tādu bērnu viņš nespēj pieņemt, māte instinktīvi izvēlas bērnu. Ja apstākļi piespiež māti piekrist bērna nodošanai aprūpes institūcijām, viņa var saglabāt paliekošu rūgtumu pret vīru. Ja bērnu pārved mājās, iekams tēvs pārorientējies, viņā var veidoties attieksme, ka tā ir mātes / sievas izvēle un bērnu aprūpēt un atbildēt par problēmām ir viņas pienākums.
Arī gadījumos, ja abi vecāki vienojas, ka bērns ir viņu kopīgo rūpju objekts, viņi aprūpi var veikt dažādā ritmā. Viens no viņiem var nogurt un nopūlēties daudz vairāk. Tas noved pie savstarpējo attiecību nodeldēšanas. Šādā gadījumā vecākiem var palīdzēt speciālistu atbalsts, lai starp viņiem neveidotos nevajadzīgas plaisas un lai viņi saprastu, kurā krīzes fāzē katrs atrodas.
Krīzi izjūt arī vecvecāki. Daudzi vecāki apliecina, ka bērna ar funkcionāliem traucējumiem pirmajā dzīvības gadā nācies mierināt savus vecākus vairāk, nekā saņemt no viņiem palīdzību. Savukārt, kad vecvecāki krīzi pārvarējuši, viņi parasti kļūst par labu atbalstu.
DAŽĀDI REAKCIJU VEIDI
Krīzē dažādi cilvēki reaģē atšķirīgi. Bērna traucējumu iemeslus abi vecāki var meklēt sevī, savos ieradumos un iedzimtībā. Neatrodot izskaidrojumu tur, šajā sāpīgajā procesā viņi var vainot viens otru. Arī skumju smagums, vilšanās un dusmas var tikt vērstas vienam pret otru, pārējiem bērniem vai vecāko paaudzi. Grūtāk savu jūtu izvirdumu ir vērst pret slimo bērnu, ar kuru vecāki mēģina izveidot emocionālas attiecības. Ģimenes locekļi var atsvešināties, un plaisas viņu attiecībās padziļinās. Šādā situācijā palīdzību var sniegt psihoterapeits, analizējot katra vecāka krīzes stāvokļa dažādās izpausmes.
Ja bērnam ir simboliska nozīme kā vecāku sievišķības un vīrišķības apstiprinājumam, viņa problēmas var negatīvi ietekmēt vecāku pašapziņu. Ja starp vecākiem attīstās sakaitināta un pārmērīgas kritikas
atmosfēra, arī tā mazina pašapziņu. Abi šie faktori var novest pie vecāku intīmās dzīves pasliktināšanās. Vīrietim nepieciešams speciālista padoms, kā mierināt sievu, kā praktiski uzņemties viņas darba daļu. Kad sievietei liekas, ka viņu redz un novērtē, un pasargā vājuma mirklī, viņa atgūst spēku un enerģiju arī sievišķībai, kas nepieciešama, lai funkcionētu abu intīmā dzīve.
Vīrietim jaunā situācija ar bērnu ar funkcionāliem traucējumiem bieži nozīmē jaunu atbildību kā ģimenes apgādniekam. Tas var radīt trauksmi arī tad, ja vecāki šo atbildību turpina dalīt. Vienam no viņiem, iespējams, jāpaliek mājās, lai veiktu bērna aprūpēšanu vai arī jāpārkārtojas darbā uz mazāku slodzi. Krīze tēvā var izraisīt lielu nemieru, trauksmi un stresu, domājot par nākotni. Parasti ģimenes situācija ar laiku normalizējas.
LOMU MAIŅA
No tā brīža, kad ģimene uzņēmusies atbildību par bērnu ar funkcionāliem traucējumiem, tai nākas pārkārtoties un uzsākt tādu dzīvesveidu, kas ietver arī jauno stāvokli. Parasti vecākiem rodas jaunas prasības, un viņi nonāk jaunās situācijās, kurās jūtas kā iesācēji.
Nepieciešama plānošana, disciplinētība un spēja iepriekš paredzēt situācijas. Cilvēkam, kurš pieradis rīkoties spontāni un paļauties mirkļa iegribām, nav viegli uzsākt pārdomātu un kontrolējamu dzīvesveidu.
Ir dažādi veidi, kā vecākiem pārvarēt krīzes. Daudziem ir pozitīvas un attīstību veicinošas iespējas savstarpēji sadarboties vienam ar otru. Viņi prot palūgt arī ārpus ģimenes esošu cilvēku palīdzību un spēj to pieņemt. Citiem, lai saprastu sevi, savu partneri, savus bērnus un to, kas notiek krīzes procesā, vajadzīgs lielāks speciālistu atbalsts. Vēl citi uzskata, ka viņi vislabāko palīdzību var saņemt no līdzīgām ģimenēm, kurās aug bērni ar funkcionāliem traucējumiem. Vecāku savstarpējā atbalsta grupas veidojas bieži, un apmaiņa ar pieredzi starp cilvēkiem, kas dziļi saprot cits citu, ir savstarpēji bagātinoša un stiprinoša. Ģimenes, kas izdzīvojušas situācijās, kad sliktāk vairs nevar būt, spēcina arī pārējās brīžos, kad grūtības šķiet nepārvaramas.
STRESS UN DARBA DAUDZUMS ĢIMENES SISTĒMĀ
Ģimenēs ar bērnu ar funkcionāliem traucējumiem darba apjoms ir daudz lielāks nekā ģimenēs ar bērniem, kuriem nav funkcionālu traucējumu. Parasti stress un ievērojamā darba nasta padara ģimenes, kuras rūpējas par bērnu ar funkcionāliem traucējumiem, neelastīgākas. Šīs ģimenes it kā nespēj atrast alternatīvus risinājumus, riņķo vienā un tajā pašā vāveres ritenī, kamēr parādās “izdegšanas” pazīmes. Kad ģimenei piedāvā atbalsta pakalpojumus, nespēj izšķirties.
Lai vecāki tiktu galā ar papildu darbu, ko sagādā bērna funkcionālie traucējumi, viņiem jābūt pietiekamai pašapziņai, ka viņi to spēj veikt. Indivīdu spēja tikt galā ar situācijām un uzdevumiem ir dažāda, un tāpēc ģimenes nevar salīdzināt arī tad, ja to apstākļi un citi faktori šķiet līdzīgi. Katrā konkrētajā gadījumā var būt atšķirīgi sākotnējie nosacījumi, kā arī faktiskais darba daudzums ģimenē un viss, kas ar to saistās.
Ģimenei jānodrošina tās locekļu kopības sajūta, pašapziņa un individuālās attīstības iespējas. Jo lielāks stress un darba apjoms, jo šīs iespējas samazinās.
Ģimenes psihoterapeits Saxxxxxxx Xxxxxxxx (Saxxxxxx Xxxxxxxx)06 aprakstījis četras strukturālas iezīmes, kas raksturīgas ģimenēm, kuru locekļiem parādās psihosomatisku simptomu attīstības tendence. Šīs četras iezīmes ir: samezglojumi, pārmērīga aizsardzība, nepietiekama elastība un konfliktu risināšanas piemēru trūkums.
Samezglojumi. Ar šo terminu saprot ģimeni, kurā visu dara kopā un jūtas kopā vienlaikus gan labi, gan slikti. Visi ģimenes locekļi uzsver, ka viņi vienmēr ir vienādās domās par visu. Viens runā par visiem. Ir grūti saprast, kuram ģimenē radušās problēmas, jo simptomi var parādīties arī citiem ģimenes locekļiem.
16 Mixxxx, X. 0011. Saxxxxxx Xxxxxxxx xn family therapy. Xxxxxxxxxxxxx.xxx, LLC. xxxxx://xxx.xxxxxxxxxxxxx.xxx/ data/uploads/5113e45715ce5.pdf
Cita samezglojumu forma attiecas uz ģimenes ainu, kurā valda haoss, un neviens no ģimenes locekļiem nevar saskatīt nekādu atrisinājumu. Viņus pilnībā sasaista savstarpējas lojalitātes.
Pārmērīga aizsardzība. No vienas puses, ar to saprot bērna pārliecīgu aizsargāšanu no visa, ar ko viņš tiktu galā, ja varētu pamēģināt. No otras puses, tā ir lielāka aizsardzība nekā parastā, ko no vecākiem saņem vienaudži.
Nepietiekama elastība. Ģimenes modelis, kam raksturīga nepietiekama elastība, funkcionāli nepārmainās atbilstīgi ģimenes locekļu attīstībai un ārējo apstākļu jaunajām prasībām. Piemēram, ģimene, kurā bērni sasnieguši pusaudžu vecumu, joprojām rīkojas tā, it kā bērni būtu mazi un viņiem nevajadzētu individuālu brīvību.
Konfliktu risināšanas piemēru trūkums. Vairums indivīdu jūtu izteikšanas un konfliktu risināšanas modeli pārņem no ģimenēm, kurās uzauguši. Tiek imitēti šo ģimeņu likumi un lomas, pašu vecāki kļūst par atdarināšanas vērtiem paraugiem. Vēlāk pieaugušo dzīvē modelis tomēr pārmainās, kļūst noslēgts vai atvērts. Ģimenēs ar bērnu, kam ir funkcionālie traucējumi, bieži vien grūti ir atklāti runāt par skumjām un dusmām, sevišķi tad, ja šo jūtu iemesls ir slimais bērns. Vecāki negrib, ka bērns, kuram jau tā ir ļoti grūti, apjaustu, ka faktiski kaitina un apbēdina viņus. Nepatīkamais tiek “norīts” vai daļēji izpaužas citos virzienos. Vārdos nenoformulētās jūtas un konflikti, iekšējā emocionālā spriedze pakāpeniski rada psihosomatiskus simptomus.
Ja ģimenes modeli raksturo konfliktu risināšanas piemēru trūkums, vecāki ir īpaši jūtīgi pret kritiku. Speciālistiem jāzina, ka pat mazliet tiešāki jautājumi vai atbalstoši padomi šajās ģimenēs ne reti tiek uztverti kā kritika.
Atteikšanās no bērna aprūpes prevencija. Prevencijas pamata princips ir fakts, ka ģimene ir visatbilstošākā vide bērna izdzīvošanai, drošībai un attīstībai. Tas attiecas uz ikvienu bērnu, arī uz bērnu ar attīstības traucējumiem. Ģimene var sniegt vislabāko iespējamo aprūpi bērnam, ja saņem atbilstīgu atbalstu, lai īstenotu vecāka lomu.
Joprojām pārāk bieži iemesls bērna šķiršanai no ģimenes ir nabadzības izraisītas sekas. Sabiedrībā valdošos stereotipus un aizspriedumus raksturo uzskats, ka bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem labāka aprūpe ir ārpusģimenes aprūpes iestādē, jo tur pieejami speciālisti, kurus ģimenei var būt grūtības sasniegt ierobežotu resursu dēļ.
Svarīgi atcerēties, ka ikvienai ģimenei, kurā ienācis bērns ar funkcionāliem traucējumiem, ir nepieciešams atbalsts un spēcinājums. Lai novērstu bērnu nošķiršanu no ģimenes un nodrošinātu ģimenes spēju uzņemties bērna ar funkcionāliem traucējumiem audzināšanu, ģimenei jānodrošina vispusīgs atbalsts, arī nepieciešamie resursi. Tie var būt gan materiālie, gan finansiālie resursi, gan pakalpojumi. Vienlaikus ir jāuzsāk intervences plānošana, ņemot vērā, ka ģimenei dabīgo funkciju īstenošanai intervence būs nepieciešama ilgstoši.17
3.3. ĢIMENES SISTĒMAS
Kad runa ir par ģimeni, tā jāuztver kā sistēma. Xxxxxxxxx Xxxxxxxx ir izstrādājis strukturālo ģimenes terapiju. Ja ģimeni apskata no sistēmteorētiskā viedokļa, tās būtiskākās iezīmes ir šādas:
• kopums ir lielāks par daļu summu;
• pārējie locekļi var kompensēt viena locekļa neuzticību;
• viena ģimenes locekļa novirzes izraisa novirzes arī citos ģimenes locekļos;
• komunikācija starp ģimenes locekļiem notiek gan verbālā, gan neverbālā līmenī, turklāt neverbālajam bieži ir spēcīgāka ietekme.
17 Application of the Guidelines for the Alternative Care of Children. Red Latinoamericana de Acogimiento Familiar (RELAF) with the Cooperation of the United Nations Children’s Fund (UNICEF). 2010. xxxxx://xxxxxxxxxxxxxx. xxxxxxxxxxxxxxx.xxx/xxxxx/xxxxxxx/xxxxx/xxxxxxxxx/0000.xxx
DISFUNKCIONĀLAS ĢIMENES
Disfunkcionālās (slikti funkcionējošās) ģimenes nespēj apmierināt atsevišķo indivīdu pamatvaja- dzības. Iemesls var būt gan fakts, ka vecākiem ir dažādas emocionālās vajadzības un pagātne, gan tas, ka viņi neapzināti sasaista un nobloķē viens otru. Tā rezultāts ir struktūras, kuras nepieļauj veiksmīgu komunikāciju. Turklāt var iestāties krīzes, notikt nelaimes gadījumi, kuri atsedz slēptās, disfunkcionālās struktūras. Ģimenes locekļa garīga rakstura traucējumi vienmēr kļūst par smagu pārbaudījumu ģimenes locekļu savstarpējai solidaritātei. Savu iespaidu var atstāt arī bezdarbs, slimības un citi ārēji faktori.
Ģimenes sistēma ir slēgta. Tas nozīmē, ka ārpusē stāvošie netiek ielaisti aiz “neredzamajiem mūriem”. Par sevi un otru netiek runāts ar citiem cilvēkiem. Vienlaikus rodas stingras ģimenes locekļu savstarpējās lojalitātes prasības, un pret tiem ģimenes locekļiem, kuri šo lojalitāti pārkāpj, vai cilvēkiem, kuri mēģina ielauzties ģimenes sistēmā, piemēram, ģimenes terapeitu, tiek vērsta vētraina reakcija.
Bērns (nepilngadīgs vai pilngadīgs) kā partnera aizstājējs. Saites starp vecākiem šajā gadījumā ir apdraudētas, un bērns vienam vai abiem vecākiem ir kļuvis par emocionāli svarīgāku partneri nekā laulātais draugs. Tas var izpausties uzticībā, atklātā lielākas labvēlības izrādīšanā vai smalkos gājienos, kuri sasaista un korumpē bērnu, un izraisa atbildes reakciju un skaudību pārējos ģimenes locekļos.
Pārmērīga iesaiste. Nepastāv skaidras robežas starp atsevišķo ģimenes locekļu identitātēm. Tas bieži ir novērojams ģimenēs, kurās ir persona ar GRT ar tieksmi uz psihozi, un vecākiem šķiet, ka viņi zina, kas norisinās cilvēkā, un atbilstīgi rīkojas.
Sastingušas lomu robežas. Ģimenes locekļiem ir piešķirtas dažādas lomas, no kurām tie nevar iziet. Šīs lomas var būt, piemēram, pastiprināti izteiktas konvencionālās dzimumu lomas, kuras nozīmē, ka dažas nodarbošanās ir nesaraujami saistītas ar bioloģisko dzimumu. Var arī gadīties, ka ir stingri noteikts, kurš drīkst paust kādas emocijas, kurš sadala sodus, kurš ir ģimenes “melnā avs” u. tml.
Triangulācija. Trešais ģimenes loceklis darbojas kā stabilizators attiecībās ar diviem citiem (parasti – vecākiem) uz savas veselības rēķina. Ja starp vecākiem izveidojas aizvien pieaugoša spriedze, var, piemēram, gadīties, ka bērns pusaudža vecumā vairākas reizes mēģina izdarīt pašnāvību, sāk lietot spēcīgas iedarbības narkotikas vai varbūt badojas, tad uzmanība tiek pilnībā koncentrēta uz šo trešo pusi, bērns kļūst par visu rūpju objektu, un spriedze starp vecākiem samazinās. Nebūtu nekādas jēgas nodarboties tikai ar šo bērnu, nesaskatot, ka viņš darbojas citu uzdevumā.
Grēkāža lomas mērķis ir novērst konfliktus, uzveļot kādam upura un samierināšanās funkcijas. Grēkāža loma palaikam tiek piešķirta arī ģimenes loceklim, kurš pārmērīgi lieto alkoholu, vai tam no vecākiem, kurš ir izraudzīts par “histēriķi” vai “stulbeni”.
Vainas uzvelšana ir sensens ģimenes locekļu kontroles līdzeklis. Kā to dara? Viens veids ir nekad nesadusmoties, bet gan “noskumt”. Vaina sasaista un soda efektīvāk nekā dusmas, kuras tūlīt padara konfliktu abpusēju. Tas ģimenes loceklis, kuram ir spējas uzvelt vainu, vienmēr ir īstais līderis, lai gan formāli līderis ir kāds cits. “Jā, xxxxxxx, mēs darīsim tā, kā tu vēlies, bet vasara ir sabojāta.”
Bērnam tiek piešķirta aizvietotāja funkcija. Tā nozīmē, ka atklāti vai klusuciešot bērns tiek izraudzīts, lai realizētu to, ko vecāki paši nekad nav sasnieguši, bet par ko ir sapņojuši. Kļūt slavenam, veidot akadēmisku karjeru, kļūt par ārstu u. tml. Prasība gūt panākumus var kļūt postoša bērnam, ja prasības saturs neatbilst paša bērna dziļākajiem nodomiem un spējām. Var arī gadīties, ka bērnam tiek uzkrautas tās asociālās darbības, par kurām vecāki slepus ir sapņojuši, piemēram, realizēt sevi seksuāli vai noniecināt izglītību un karjeru. Tāpat dažkārt var novērot, ka bērns pārņem vecāku pusgatavo politisko vai ideoloģisko ievirzi un realizē to ekstrēmā pakāpē. Šādi bērns apmierina vecāku slepeno “es” ideālu, lai gan apzināti viņa uzvedība tiek uztverta kā atbaidoša un nepatīkama.
Ir vairākas pazīmes, kas raksturo un palīdz atšķirt veselu no disfunkcionālas ģimenes. Funkcionāla ģimene:
• drīzāk biedriska, nekā opozicionāra;
• ciena separātismu un individualitāti;
• atklāta un skaidra komunikācija;
• noteiktas, vienādas vecāku prasības;
• elastīga, pārspriežama kontrole un vadīšana;
• spontāna mijiedarbība un humors.
Disfunkcionāla ģimene:
• rigida komunikācija;
• vecāku prasības pretējas, nav vienotības prasībās;
• vienvara, horizontāla varas struktūra;
• nerisina konfliktus, izvairās par tiem runāt, daudz slēptu reakciju;
• stingras robežas (neļauj ģimenes locekļiem brīvi izpausties).18
Ģimenēs var būt labvēlīgs vai nelabvēlīgs ģimenes emocionālais klimats (sk. 3. tab.).
3. tabula. Ģimeņu, kurās ir emocionāli labvēlīgs un kurās ir emocionāli nelabvēlīgs klimats, pazīmes.
Emocionāli labvēlīgs klimats ģimenē | Emocionāli nelabvēlīgs klimats ģimenē |
Ģimenes locekļi labprāt uzklausa cits citu. | Diktatūra. |
Ģimenes locekļi prot risināt konfliktus vai cenšas to darīt. | Nerisina konfliktus, bērni vecākus izmanto savstarpējai komunikācijai. |
Ģimenes locekļi palīdz cits citam uzturēt pozitīvu pašcieņu. | Negatīva pašcieņa, ģimenē nav pieaugušā, kuram bērns gribētu līdzināties. |
Labvēlīga atmosfēra ģimenē. | Pieaugušie bērniem uzkrauj savu atbildību. |
Ir skaidras vērtības un robežas. | Neskaidras vērtības un robežas. |
Sadalīti saimnieciskie pienākumi. | Saimnieciskie pienākumi nevienlīdzīgi sadalīti, bērnu dalīšana. |
Tradīcijas un kopīga atpūta. | Maz pavada kopā brīvo laiku. |
Atklāti runā par jūtām. | Domas un jūtas neizsaka vai izsaka nepiemērotā veidā. |
Vienādi likumi un noteikumi visiem ģimenes locekļiem. | Netaisnīgi izstrādāti noteikumi, dažādas vardarbības formas. |
Ikvienai ģimenei ir vairākas funkcijas, kuras jāspēj īstenot:
• socializācijas funkcija (sociālo iemaņu attīstīšana);
• aprūpes funkcija (primāro vajadzību nodrošināšana);
• mīlestības funkcija (verbāla un neverbāla mīlestība);
• reproduktīvā funkcija (dzimtas turpināšana);
• statusa veidošanas funkcija.
Faktori, kuri veicina speciālista sadarbību ar ģimeni:
• sadarbība balstās uz savstarpēju cieņu;
• tiek respektēta vecāku pieredze;
• pirmais iespaids, ko mēs radām, ietekmē turpmāko sadarbību;
• speciālistam vienmēr jāatrod laiks (pat ja šī laika nav), lai uzklausītu ģimeni;
18 Xxxxxxx, X. 1996. Family Matters: A Guide to Healthier and Happier Relationships. Cedar, 194.
• par jebkuru ģimenes locekli jāspēj pateikt ko pozitīvu – katram vecākam viņa bērns, vienalga nepilngadīgs vai pilngadīgs, ir vissvarīgākais, vislabākais, gudrākais un talantīgākais;
• ja saruna nav ievirzījusies pozitīvā gultnē, tā tomēr jābeidz pozitīvi, lai vecāki neaizietu sarūgtināti, dusmīgi, ar negatīvu viedokli;
• speciālistam jāparāda, ka ir ieinteresēts ģimenes dzīvē (vienaldzība uztrauc visvairāk).
Lai sekmīgi vadītu konsultēšanas procesu, svarīgi ir izprast ģimenes priekšstatus, iespējamās cerības un skumjas, kas saistītas ar viņu ģimenes locekļa funkcionālo stāvokli.
3.3.1. Nepilngadīgu un pilngadīgu bērnu ar GRT vecāki, brāļi un māsas
NEPILNGADĪGU BĒRNU AR GRT VECĀKI, BRĀĻI UN MĀSAS
Bērnu ar garīga rakstura traucējumiem ģimenes locekļi – vecāki, brāļi un māsas – bieži sastopas ar dažādiem izaicinājumiem ikdienas dzīvē. Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir vecāku sociālā izolācija. Draugi un plašākās ģimenes locekļi var neizprast bērna ar GRT īpašās vajadzības, līdz ar to šis dabīgais atbalsta tīkls var nespēt sniegt tādu atbalstu, kādu vecāki būtu saņēmuši, ja viņiem būtu bērns bez garīga rakstura traucējumiem. Ja bērnam ir izteikti uzvedības traucējumi, bieži vien ģimenēm ir apgrūtinoši kopā doties sabiedrībā, piemēram, iepirkties, apmeklēt pasākumus un sabiedriskas vietas.
Vēl viens būtisks izaicinājums ģimenēm, kuras audzina bērnu ar GRT, ir stigmatizācija no sabiedrības puses. Sabiedrībai kopumā, līdz ar to arī ģimenes tuvākajiem kaimiņiem, trūkst izpratnes par cilvēkiem ar GRT. Tāpēc sabiedrības tolerances līmenis pret uzvedības izpausmēm, kuras atšķiras no vispārpieņemtām normām, ir zems. Savukārt ģimenes, kurās ir bērni ar GRT, bieži ir pastiprināti sensitīvas pret citu sabiedrības locekļu negatīvas uzmanības pievēršanu sabiedriskās vietās.
Bieži kā trešais lielākais izaicinājums vecākiem ir bērna ar GRT vajadzību līdzsvarošana ar pārējo ģimenes bērnu vajadzībām. Ir tikai dabiski, ja vecāki lielāko laika daļu un enerģiju investē bērnā, kuram ir vislielākās vajadzības. Tādējādi bērna ar GRT māsas un brāļi bieži vien jūtas pamesti novārtā vai izjūt greizsirdību pret īpašo bērnu, kuram tiek pievērsta papildu uzmanība. Izaicinājums vecākiem ir arī konflikts starp nepieciešamību brāļiem un māsām attīstīt atbildības un rūpju sajūtu par māsu vai brāli ar GRT un vajadzību bērniem bez GRT izbaudīt patiesu bērnību, tādu bērnību, kurā brāļiem un māsām nebūtu jāīsteno vecāku aizvietotāju loma.
GADĪJUMA APRAKSTS
K. ir jaunietis ar dziļiem garīga rakstura traucējumiem, izteiktiem uzvedības traucējumiem, neverbāls. Ģimenē aug vēl divi bērni. Jaunākajai māsai tuvojas astotā dzimšanas diena, un viņa vēlas uzaicināt ciemos savas draudzenes. Mamma un tētis ir spiesti pieņemt lēmumu, ka dzimšanas dienas svinības nav iespējams organizēt mājās vecākā brāļa uzvedības dēļ. Māsa ir ļoti apbēdināta un dusmīga par to, ka nevar svinēt dzimšanas dienu kopā ar saviem draugiem. Lai risinātu situāciju, ballīte tiek organizēta ārpus mājas, kaut arī jāizdod papildu finanšu līdzekļus.
Bērna ar GRT vecāki parasti izjūt hronisku dezorientāciju attiecībā uz gaidām, kas saistās ar bērna audzināšanu. Tā bieži rezultējas vecāku vēlmē meklēt dažādus “brīnumlīdzekļus”, piemēram, terapijas, kuras nav zinātniski un klīniski validētas, lai mēģinātu mazināt vai izārstēt bērna garīga rakstura traucējumus, turklāt netiek pievērsta pietiekama uzmanība pedagoģiskām pieejām un bērna ikdienas prasmju apguvei, kas ir būtiskas bērna turpmākajai dzīvei sabiedrībā.
Sniedzot atbalstu vecākiem, kuri audzina bērnu ar GRT, svarīgi atcerēties, ka ģimenē var būt vairāki
sērošanas posmi, kas parasti saistīti ar tradicionāliem bērna attīstības posmiem: laiks, kad bērns mācās staigāt, mācās runāt, sāk apmeklēt mācību iestādi, pabeidz mācību iestādi.
Xxx sniegtu bērnu ar GRT vecāku vajadzībām atbilstošu atbalstu, jāvadās pēc pieejas, ka ģimenes ir savu bērnu vajadzību eksperti. Bērna ar GRT vecāki ir tie, kas izdara izvēli un pieņem lēmumus. Intervences panākumi atkarīgi arī no tā, vai ar ģimeni tiks izveidota līdzvērtīga partnerība. Pētījumi apliecina, ka sociālais atbalsts, dabiskās atbalsta sistēmas, gadījumu vadība šīm ģimenēm ir nozīmīgi pozitīvas intervences elementi. Neapšaubāmi, vecākiem, kuri audzina bērnu ar GRT, nepieciešams vispusīgs atbalsts, lai ģimene spētu funkcionēt iespējami normāli. Vecākiem var būt nepieciešama palīdzība, lai viņi spētu risināt dažādas konflikta situācijas, spētu paust savas jūtas. Vienlaikus nepieciešams mērķtiecīgs sociālais atbalsts, kurš ietvertu finansiālo atspaidu, atelpas un citu pakalpojumu pieejamību, veselības aprūpes pieejamību, informatīvo palīdzību un emocionālo atbalstu.19 Šim atbalstam jābūt sistemātiskam un pēctecīgam, kā arī tas jāsāk sniegt agrīni – uzreiz pēc funkcionālo traucējumu konstatācijas. Svarīgi, ka atbalstu nedrīkst pārtraukt arī gadījumā, ja ģimenei ir grūtības sadarboties.
GADĪJUMA APRAKSTS
Jaunietis ar dziļiem garīga rakstura traucējumiem un smagu autismu uzsāk apmeklēt dienas aprūpes centru. Pirms tam jaunietis izglītību ir ieguvis speciālās izglītības iestādē, kura mācības nodrošināja mājmācībā. Vecāki ir pensionāri un pieraduši, ka jaunietis uzturas tikai mājas vidē. Dienas aprūpes centrs ir piemērots un atbilstošs jaunieša vajadzībām. Laikā, kamēr jaunietis apmeklē dienas centru, ir vērojama pozitīva dinamika uzvedībā un attīstībā. Vecāki izvēlas pārtraukt pakalpojumu, skaidrojot, ka dēlam pasliktinās veselības stāvoklis. Speciālistu sarunas ar vecākiem laikā ir jūtamas vecāku bažas par vecāku lomas mazināšanos, jo dēls xxxxx labi dienas aprūpes centrā. Sociālajam darbiniekam ģimene būtu periodiski jāapmeklē mājās, lai veicinātu vecāku izpratni par dienas nodarbinātības aktivitāšu nozīmi pieaugušas personas ar GRT dzīves kvalitātes nodrošināšanā.
PILNGADĪGU BĒRNU AR GRT VECĀKI, BRĀĻI UN MĀSAS
Ir vairāki iemesli, kāpēc pilngadīgu bērnu ar GRT vecāki dzīvo kopā ar saviem pieaugušajiem bērniem un ikdienā turpina sniegt viņiem aprūpi un atbalstu. Viens no iemesliem ir vecāku uzskats, ka tas ir viņu pienākums nodrošināt savai meitai / dēlam visu nepieciešamo un ka tā ir arī bērna izvēle. Šī vecāku atbildības sajūta bieži ir sasaistē ar pārliecību, ka nav alternatīvu (vai alternatīvas ir nepieņemamas). Papildu minētajai motivācijai vecāki bieži vien redz abpusēju labumu viņu situācijai, piemēram, dažādu pabalstu un arī emocionālā atbalsta veidā. Bez šiem ārējiem aspektiem, vecākiem mēdz būt personīgi ieguvumi no aprūpes lomas nodrošinātāja, tajā skaitā personīgā izaugsme un uzlabotas ģimenes attiecības. Svarīgi atzīmēt, ka bieži mēdz būt situācijas, ka vecāki vairs nedzīvo kopā ar savu pieaugušo bērnu ar GRT, tomēr cenšas aktīvi iesaistīties meitas / dēla dzīvē. Līdz ar to ne pozitīvās emocijas, ne stresa situācijas nebeidzas, pieaugušai personai ar GRT atstājot vecāku mājas.
Pieaugušu personu ar GRT vecāki saskaras ar jaunām grūtībām. Vecākiem bieži kļūst grūti nodrošināt fizisku pieaugušas personas ar GRT aprūpi, kā arī pieaugušai personai ar GRT var attīstīties garīgās veselības traucējumi, kuri iepriekš nav bijuši, – tas nozīmīgi ietekmē vecāku stresa līmeni un viņu veselības stāvokli. Vecākiem arvien biežāk nākas uzņemties sava pieaugušā bērna interešu aizstāvju lomu un iesaistīties, lai pakalpojumi, kurus saņem viņu meita / dēls, būtu atbilstošas kvalitātes. Vecākiem var būt grūtības iesaistīties situāciju risināšanā gadījumā, ja viņu pieaugušai meitai / dēlam pasliktinās veselības stāvoklis, attīstās izaicinoša uzvedība, un tāpēc ir nepieciešams mainīt pakalpojumu.
19 Xxxxxx, X. 2004. Parents of children with mental retardation. xxxxx://xxxx.xxx.xxx.xxx/xxxxxxxxx/xxxxxx/0000/0000/ umi-umd-1903.pdf;sequence=1
Pilngadīgu personu ar GRT vecākiem bieži ir grūtības pieņemt to, ka viņu meita / dēls ir pieaudzis, un vecāku vēlme aprūpēt savu tuvinieku var izrādīties pārmērīga. Mēdz būt situācijas, ka vecāku vēlēšanās pilngadīgo personu ar GRT pastiprināti aprūpēt un aizsargāt nonāk pretrunā ar pakalpojumu personāla centieniem veicināt pilngadīgas personas neatkarību, spēju izdarīt izvēli un uzņemties atbildību par savu rīcību.
Viena no jomām, kurā bieži rodas vecāku un speciālistu domstarpības, ir personas ar GRT seksualitāte.
Vecāki, kuri dzīvo kopā ar pilngadīgu personu ar GRT, bieži atrodas ārpus darba tirgus, tāpēc viņi piedzīvo daudz izteiktāku sociālo izolāciju nekā citi tā paša vecuma sabiedrības pārstāvji. Pilngadīgu personu ar GRT vecākiem ir paaugstināta stresa risks, jo ļoti ilgstoši viņiem bija jāuzņemas aprūpes loma un vecāki nav spējuši veltīt pietiekami daudz laika savām vajadzībām. Pierādīts, ka šāda situācija provocē psihisko traucējumu un somatisko saslimšanu attīstības iespējas vecākiem.20
Pilngadīgu personu ar GRT vecāki noveco kopā ar saviem bērniem, tāpēc jāņem vērā, ka vecāku novecošanās un papildu atbildība, kas vecākiem rodas, viņu bērniem kļūstot vecākiem, var būtiski samazināt vecāku spēju nodrošināt ikdienas atbalstu pilngadīgiem bērniem ar GRT. Tāpēc ir svarīgi laikus piedomāt par atbalsta sniegšanu šīm ģimenēm. Ļoti iespējams, ka papildu pakalpojumi būs nepieciešami ne tikai pilngadīgām personām ar GRT, bet arī viņu novecojošiem vecākiem. Tomēr pakalpojumi nedrīkst būt organizēti tā, ka varētu saraut ģimenes saites.21
Savukārt pilngadīgas personas ar GRT māsu un brāļu lomas var būt ļoti dažādas, bieži mainīgas un saistītas ar brāļu / māsu citām dzīves jomām. Xxxxxxx, kas ietekmē māsu un brāļu lomas, ir personīgās dzīves situācija, viņu ģeogrāfiskā atrašanās vieta, vai ģimenē ir vēl māsas un brāļi, vai pilngadīga persona ar GRT saņem pakalpojumus, t. sk. mājokļa nodrošināšanas pakalpojumus, kā arī personas ar GRT funkcionālo traucējumu smaguma pakāpe. Ja personas ar GRT traucējumu pakāpe ir smaga, māsas un brāļu iesaiste aprūpes un / vai atbalsta nodrošināšanā parasti ir lielāka. Māsas un brāļi bieži mēdz iesaistīties arī personas ar GRT interešu aizstāvībā.
Jāņem vērā, ka mēdz būt arī noraidoša un negatīva attieksme no māsu un brāļu puses, īpaši, ja personai ar GRT ir izteikti izaicinoša uzvedība.
Parasti māsas un brāļi ir atvērti sadarbībai un iesaistei dažādu jautājumu risināšanā, tomēr jāatceras, ka arī viņiem ir nepieciešams emocionāls atbalsts, kā arī informatīva un praktiska palīdzība, lai māsas un brāļi saglabātu savu lomu un vietu dabīgā atbalsta tīklā.22
3.3.2. Persona ar garīga rakstura traucējumiem kā vecāka lomas īstenotājs
Vēsturiski ilgstoši pastāv bažas par cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem, kuri kļūst par vecākiem. Speciālistu un aprūpētāju vidū šāda iespēja raisa debates un paaugstina trauksmi. Grūtnieces, kurām ir intelektuālās attīstības traucējumi, bieži saskaras ar kritisku attieksmi un aizspriedumiem gan no speciālistu, gan tuvinieku puses, un tā, nenoliedzami, ietekmē lēmumu, kādu grūtniece pieņem attiecībā uz grūtniecības saglabāšanu un bērna audzināšanu. Pētījumu rezultāti liecina, ka vecāki ar intelektuālās attīstības traucējumiem biežāk dzīvo nabadzībā, ir izolētāki no sabiedrības un viņiem ir sliktākas vecāku lomas modelēšanas prasmes, ir sarežģīta attiecību vēsture, nepietiekams sociālais atbalsts un paaugstināts
20 Xxxxxxx, M. M., Xxxxxxxxx, X. X., Xxxxx, X. X., Xxxxxx, X. & Xxxx, X. 2001. Life course impacts of parenting a child with a disability. American Journal on Mental Retardation. 106, 282–303.
21 Xxxxxxxx, X. 2006. Parents of Adults with Intelectual Disability: Family Matters. Australian Institute of Family
Studies, 74. xxxxx://xxxx.xxx.xx/xxxxx/xxxxxxx/xxxxx/xx.xxx
22 Xxxxx, X., Xxxxxxxx, X., Xxxxxxx, C. 2016. Adult Siblings of Individuals with Intellectual Disability / Autistic Spectrum Disorder: Relationships, Roles & Support Needs. School of Applied Social Studies, UCC. xxxx://xxx.xx/xxx- files/Adult-Siblings-of-Individuals-with-Intellectual-Disability-Autistic-Spectrum-Disorder;-Relationships-Roles- Support-Needs.pdf
psiholoģiskais stress. Viss iepriekš minētais, protams, ietekmē vecāku spēju apmierināt bērnu audzināšanas prasības. Tomēr vienlaikus ir arī skaidrs, ka pakalpojumos ne vienmēr tiek vērsta pietiekama uzmanība uz faktoriem “ārpus” intelektuālās attīstības traucējumiem, un līdz ar to piemīt tendence noliegt ārējo faktoru sarežģītību (piemēram, nabadzības, sociālās izolētības u. tml.), sniedzot pakalpojumu. Tas ietekmē vecāku kompetenci.
Literatūras avotos pausts vispārējs viedoklis, ka IQ ne vienmēr nosaka vecāku kompetenci, izņemot gadījumus, kad tas ir zem 55–60.
Pierādījumi liecina, ka lēmumam par to, vai persona spēj efektīvi īstenot vecāka lomu, bērnu audzinā- šanu, jābalstās uz spēju izvērtējumu katrā individuālā gadījumā, nevis jāvērtē tikai IQ līmeni, vai IQ ir virs 55–60. Vienlaikus ir skaidrs, ka vecāku ar intelektuālās attīstības traucējumiem kompetenci ietekmē iegūto prasmju kopums, pieejamais sociālais atbalsts un bērna īpatnības, piemēram, viņa attīstības līmenis.
Ne mazāk svarīgi ņemt vērā, ka bērni, kuru vecākiem ir intelektuālās attīstības traucējumi, jāuzskata par mazaizsargātu grupu. Viņiem ir augstāks attīstības kavēšanās risks, it īpaši attiecībā uz valodas attīstību un izziņas prasmēm, kā arī var būt lielākas grūtības izglītības apguves procesā un problēmas uzvedībā.23 Tas nozīmē, ka jāplāno lielāks, uz individuālajām vajadzībām fokusētāks atbalsta apjoms šiem vecākiem, lai nodrošinātu labvēlīgu vidi bērna attīstībai.
Speciālas mācību programmas var ievērojami uzlabot personu ar intelektuālās attīstības traucējumiem prasmes īstenot vecāku lomu. Prasmju uzlabošanai var izmantot dažādas metodes, piemēram, modelēšanu, verbālās instrukcijas, fizisku vadīšanu, uzdevumu sadalīšanu mazākos soļos un dažādus attēlus. Šāda veida intervence ir būtiska gan attiecībā uz vecāku prasmēm, gan attiecību veidošanas prasmēm.
Faktori, kas ietekmē personas ar intelektuālās attīstības traucējumiem veiksmīgu mācību procesu, apgūstot vecākiem nepieciešamās prasmes, ir personas ieinteresētība un iesaiste bērna audzināšanā, motivācija mācīties, kā arī apgūstamo prasmju sarežģītība un pieejamais sociālais atbalsts.
Lai persona ar intelektuālās attīstības traucējumiem veiksmīgi spētu apgūt vecākiem nepiecie- šamās prasmes, svarīga ir izvēlēto mācīšanas metožu atbilstība personas kognitīvajam līmenim.
Veicinot prasmju apguvi personām ar intelektuālās attīstības traucējumiem, jāatceras, ka mācību process, kurš tiek īstenots ārpus reālās mājas vides, var nedot gaidītos rezultātus, jo personām ar intelektuālās attīstības traucējumiem bieži ir grūtības pārnest zināšanas un iemaņas no vienas vides uz citu. Prasmes vislabāk ir apgūt reālās dzīves situācijās.
GADĪJUMA APRAKSTS
Jauna sieviete ar viegliem intelektuālās attīstības traucējumiem audzina divus mazgadīgus bērnus. Ikdienā viņai rūpēs par bērniem atbalstu sniedz jaunās sievietes māte. Pēc jaunās sievietes mātes nāves sociālais dienests piesaista ģimenes asistentu palīdzības sniegšanai. Jaunā sieviete ir apguvusi ikdienas prasmes rūpēties par bērniem, viņai ir nepieciešams atspaids atsevišțu sociālu situāciju risināšanā. Piemēram, nepieciešams atgādināt, ka bērniem jāveic profilaktiskās apskates pie ģimenes ārsta. Jaunajai sievietei izveidojies labs kontakts ar ģimenes asistentu, un nepieciešamības gadījumā viņa lūdz atbalstu.
23 Xxxx, X. 2014. Parents with Intellectual Disabilities. University of Hertfordshire. xxxx://xxx.xxxxxxxxxxxxxxxxxxxxxx. info/family/articles/parents-with-intellectual-disabilities
24 Turpat.
25 How Siblings and Offspring Deal with Mental Illness. National Alliance on Mental Illness. xxxx://xxxxxx.xxx/ uploaded_files/496/Siblings Offspring_KSF.pdf
Analizējot grupas intervences efektivitāti attiecībā uz vecāku ar intelektuālās attīstības traucējumiem attiecību veidošanas prasmēm, secināts, ka grupas darba laikā personas ieguvušas jaunus draugus, paplašinājies viņu sociālā atbalsta tīkls un cēlusies pašapziņa. Kaut arī tas neatstāj tiešu un tūlītēju efektu uz bērnu audzināšanu, tomēr pašapziņas paaugstināšanās pozitīvi ietekmē vecāku un bērnu savstarpējās mijiedarbības kvalitāti. Turklāt svarīgi ir ņemt vērā, ka vientuļiem vecākiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem ir būtiski zemāka pašapziņa, un šādā gadījumā grupu darbs var nebūt optimālā vide.24
3.3.3. Vecāku ar psihosociāliem traucējumiem bērni
Gados jauni ģimenes locekļi var būt īpaši jūtīgi situācijā, ka kādam no vecākiem ir GRT. Salīdzinot ar pieaugušām personām, bērniem ir ierobežotākas spējas un stratēģijas, kā tikt galā ar sarežģītām situācijām, mazāk ir psiholoģiskās aizsardzības līdzekļu, un viņi ir atkarīgāki no līdzcilvēkiem. Vecāku psihosociālie traucējumi var atstāt visaptverošu ietekmi uz bērnu agrīnā vecumposmā. Piemēram, mazs bērns var tikt iekļauts vecāku psihotiskā sistēmā, kas bērnam var radīt grūtības izprast, kura no dzīves pieredzēm ir “normāla” un kura nav.25 Bērni uzvedību, komunikāciju, konfliktu risināšanas stratēģijas mācās, novērojot un atdarinot vecākus. Novērojot un atdarinot vecāku, kurš atrodas “murgu” varā, bērnam var veidoties uzvedības traucējumi. Strādājot ar ģimeni, svarīgi ir nodalīt, vai bērnam tiešām ir iedzimti psihosociāli traucējumi vai tiek pārņemts uzvedības modelis.
Tā kā vecāka traucējumi patērē lielu daļu ģimenes enerģijas, bērnam var rasties sajūta, ka viņa vajadzības tiek noliegtas vai viņam pārāk ātri nākas kļūt pieaugušam.
3.3.4. Vecāku ar intelektuālās attīstības traucējumiem bērni
Personas ar intelektuālās attīstības traucējumiem bieži tiek uztvertas kā mazāk kompetentas, pastāv uzskats, ka viņu vecāku prasmes nav pietiekamas, lai spētu veiksmīgi audzināt bērnus.
Pētījumi apliecina, ka bērni, kuru vecākiem ir intelektuālās attīstības traucējumi, sāk apzināties savu vecāku atšķirību, sasniedzot skolas vecumu.26 Tomēr parasti bērniem nav izpratnes par to, ka vecāku atšķirības pamatā ir vecāku intelektuālās attīstības traucējumi. Parasti bērns, uzsākot skolas gaitas, saprot, ka mamma nespēj palīdzēt ar mājasdarbiem. Bērnam bieži veidojas izpratne arī par to, ka mājas apstākļi ir atšķirīgi, piemēram, nav pietiekams higiēnas nodrošinājums. Skolas vidē tas var provocēt situāciju, kurā bērns tiek aizskarts no citu skolasbiedru puses. Tomēr pētījumi liecina arī to, ka mātes mīlestība atsver šos aizskārumus.27
Bērnam pieaugot, sajūtas attiecībā pret vecākiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem var mainī- ties. Tās var svārstīties no mīlestības līdz dusmām un naidam. Vairumā gadījumu vecāku ar intelektuālās attīstības traucējumiem bērni ir pilnībā pārliecināti par savu vecāku nesavtīgu mīlestību un uzskata mājas vidi par emocionāli pozitīvu.
Bērns parasti no skolas vides ienes mājas vidē jaunas zināšanas un informāciju par dzīvi ārpus mājas, un tā kompensē nepietiekamo sociālo tīklojumu. Nepietiekamie sociālie stimuli var būt pamats bērna ievietošanai speciālās izglītības iestādē, lai gan bērnam vienkārši ir nepieciešama papildu palīdzība mācību vielas apguvē. Svarīgi ir pievērst pietiekamu uzmanību bērna papildu aktivitāšu nodrošināšanai, lai veicinātu viņa attīstību. Tās varētu būt dažādas ārpusskolas interešu pulciņu aktivitātes.
Vecāku ar intelektuālās attīstības traucējumiem bērniem var būt nepieciešams sniegt atbalstu, lai viņi iesaistītos ārpusskolas interešu pulciņos.
26 Collings, S., Xxxxxxxxx, X. 2012. Children of parents with intellectual disability. Facing poor outcomes or faring okay? Journal of Intellectual & Developmental Disability. xxxxx://xxx.xxxxxxxxxxxx.xxx/xxxxxxxxxxx/000000000_ Children_of_parents_with_intellectual_disability_Facing_poor_outcomes_or_faring_okay
27 Turpat.
Vecāku ar intelektuālās attīstības traucējumiem bērniem bieži nākas uzņemties vairāk pienākumu mājās nekā viņu vienaudžiem.28
Atklāts, ka bērna vecāka dažādi traucējumi var būt riska faktors, kā ietekmē bērns var kļūt par gados jaunu aprūpētāju. Šajā situācijā bērna attīstība var tikt ierobežota, jo vecāku ar intelektuālās attīstības traucējumiem29 bērnam jāuzņemas atbildība par vecāku funkcionāliem traucējumiem. Jēdziens “gados jauns aprūpētājs” var tikt uzskatīts par sinonīmu situācijai, kurā bērnam jāuzņemas loma un pienākumi, ko parasti sabiedrībā uzskata par pieaugušu personu atbildību.
Viens no izaicinājumiem, ar ko ikdienā nākas saskarties vecāku ar intelektuālās attīstības traucējumiem bērniem, ir sabiedrības noliedzošā attieksme pret viņu vecākiem. Tās dēļ bērnam var nākties ieņemt ģimenes aizstāvja lomu, kas neatbilst vecumposmam un bērnam var radīt emocionālu traumu.
Svarīgi ir attīstīt speciālas programmas, kuras būtu domātas vecāku ar intelektuālās attīstības traucējumiem bērniem. Pārāk bieži tiek uzskatīts, ka gadījumā, ja tiek īstenota speciāla programma personu ar intelektuālās attīstības traucējumiem vecāku prasmju attīstībai, tā automātiski pozitīvi ietekmēs viņu bērnus. Tomēr jāņem vērā, ka šīm ģimenēm katru dienu jāsaskaras ar dažādiem ārējiem apstākļiem un stigmatizāciju. Tātad svarīga ir ne tikai situācija mājas vidē, bet arī sociālais un kopienas konteksts.
Nepieļaujama ir pieņēmumu veidošana par to, ka vecāku ar intelektuālās attīstības traucējumu bērniem ir ierobežotas spējas. Bērniem ir jānodrošina visi attīstībai nepieciešamie stimuli, arī iespējas mācīties vispārizglītojošās skolās.
3.4. ATBALSTS TUVINIEKIEM, KAS APRŪPĒ PERSONU AR GRT
Tuviniekiem, kas ikdienā aprūpē personu ar garīga rakstura traucējumiem, nepieciešams daudzveidīgs atbalsts – materiālie resursi, finansiāls atspaids, emocionāls un informatīvs atbalsts. Nozīmīga atbalsta forma tuviniekiem ir sociālo pakalpojumu nodrošināšana personai ar GRT (sk. 4. tab.).
4. tabula. Tuvinieku atbalstīšanas veidi.
Atbalsta veids | Xxxxxxxxx atbalsta piemēri |
Emocionālais atbalsts | Pašpalīdzības grupas / atbalsta grupas. |
Uzticības tālrunis, psiholoģiskā konsultēšana | Nerisina konfliktus, bērni vecākus izmanto savstarpējai komunikācijai. |
Informatīvais atbalsts | Apmācības. |
Informatīvie materiāli | Pieaugušie bērniem uzkrauj savu atbildību. |
Finansiālais atbalsts | Naudas pabalsti. |
Sociālie pakalpojumi | Atelpas brīdis. |
28 Parents with intellectual Disabilities: Past, present and future. Xxxxxxxx, X. xx al. eds. 2010. 63–78.
29 Xxxxxxxx, X. 2017. How children of parents with intellectual disabilities experience their everyday life.
Digitala Vetenskapliga Arkivet. xxxx://xxx.xxxx-xxxxxx.xx/xxxxx/xxx/xxxx0:0000000/XXXXXXXX00.xxx
Sociālajam darbiniekam nepieciešamās vērtības, pamatzināšanas un prasmes darbā ar pilngadīgām personām ar GRT
4.1. SOCIĀLĀ DARBA PAMATVĒRTĪBAS DARBĀ AR PILNGADĪGĀM PERSONĀM AR GRT
Vērtības ir ļoti praktiskas, tās dod mērķus un virzienus, atspoguļo mūsu uzskatus par pasauli, to – kā cilvēkiem būtu jāstrādā un kādos apstākļos cilvēkiem vajadzētu dzīvot. Savukārt profesionālās vērtības attiecas uz profesijas pamatprincipiem. Kad sociālie darbinieki pauž savas vērtības, viņi prezentē sevi sabiedrībai. Sociālajiem darbiniekiem, kas ir pārmaiņu veicinātāji, jāsaprot, ka vērtības ir balstītas uz uzskatiem un saistībām un ietekmē mūsu lēmumus.
Sociālā darba vērtības ir stabilas, un tās pamatotas ar starptautiskiem un vietēja līmeņa dokumentiem. Tomēr laika gaitā sociālā darba vērtības var mainīties. Šīs profesionālās vērtības attiecas uz darbu ar jebkuru mērķa grupu un paliek arī nemainīgas darbā ar personām ar GRT. Tomēr darbs ar jebkāda veida marginalizētu grupu prasa no sociālā darbinieka pastāvīgu apzināšanos un reflektēšanu par to, kā šīs vērtības tiek īstenotas viņa darbā: vērtības dažreiz viegli pazūd, jo tās ietekmē stereotipi, kas tiek izplatīti sabiedrībā. Tāpēc dažu vērtību īstenošana darbā ar personām ar GRT prasa vairāk pūļu.
Sociālā darba pamatvērtības, kā tās definē ASV Sociālo darbinieku nacionālā asociācija (viena no izplatītākajām klasifikācijām pasaulē) ir šādas: kalpošana (angļu val. service), sociālais taisnīgums, cilvēka cieņa un vērtība, cilvēku attiecību vērtība, integritāte un kompetence.30
Redzams, ka prakse ar konkrētām klientu grupām, analizējot to no vērtību viedokļa, parāda profesionālās kopienas kopējos aizspriedumus. Piemēram, runājot par darbu ar personām ar GRT, visā pasaulē novērojams, ka lielākā daļa profesionāļu centīsies izvairīties no darba ar cilvēkiem, kam ir smagi garīga rakstura traucējumi. Tāpat izplatīta ir vispārēja tendence, ka profesionāļiem, kas strādā ar šo iedzīvotāju grupu, nav pietiekoši daudz kompetences, lai veiksmīgi pildītu savus pienākumus, nav pietiekami daudz resursu, lai attīstītu savu kompetenci, un viņiem parasti ir zems atalgojums par spīti grūtajam darbam.31
Tādēļ ļoti svarīgi no vērtību viedokļa analizēt praksi ar personām ar GRT. Apkopoti jautājumi, kuri varētu rasties un par kuriem ir vērts padomāt brīdī, kad sociālais darbinieks sāk strādāt ar personām ar GRT (sk. 5. tab.).
30 The NASW Code of Ethics. National Association Of Social Workers. 2017. xxxxx://xxx.xxxxxxxxxxxxx.xxx/Xxxxx/ Ethics/Code-of-Ethics/Code-of-Ethics-English
31 Bensdorf, J. W. Mental Health Forum: Social Work Values and Ethics in Step with Recovery from Mental Illness Paradigm. National Association of Social Workers. xxxx://xxxxxx.xxx/xxxx/xxxxxxx-xxxx/xxxxxxxx/xxxxxx-xxxxxx- forum-social-work-values-and-ethics-in-step-with-recovery-from-mental-illness-paradig/
5. tabula. Sociālā darba vērtības, to vispārējs skaidrojums.
Vērtības | Vispārējs skaidrojums | Refleksīvi jautājumi par vērtībām darbā ar personām ar GRT |
Kalpošana | Sociālie darbinieki uzskata, ka kalpošana citiem cilvēkiem ir svarīgāka par viņu interesēm; viņi piedāvā savas prasmes un zināšanas visiem cilvēkiem, kuriem tās ir nepieciešamas. | Vai vienmēr izvirzām par prioritāti kalpošanu personai, nevis mūsu intereses, it īpaši gadījumos, ja personai ir izaicinoša uzvedība, ja viņas dzīvesveids vai iekšējā pasaule atšķiras no mūsējās, ja personai ir problēmas ar komunikāciju un viņa nevar sevi pārstāvēt? |
Sociālais taisnīgums | Sociālie darbinieki prioritāti piešķir darbam ar tām personām un grupām, kuras ir īpaši neaizsargātas, maznodrošinātas un marginalizētas. Sociālie darbinieki cīnās pret nabadzību, mēģina mainīt sociālās sistēmas. Sociālie darbinieki rūpējas par pieeju nozīmīgai līdzdalībai lēmumu pieņemšanā visiem cilvēkiem. Sociālie darbinieki strādā kopā ar personām, lai sasniegtu sociālas pārmaiņas. | 1. Vai vienmēr dodam priekšroku un pievēršam lielāku uzmanību darbam ar personām ar GRT, salīdzinot ar personām labvēlīgākā situācijā? 2. Vai uzskatām, ka personām ar GRT ir tiesības pieņemt lēmumus par savu dzīvi? Vai darām visu, lai viņas varētu piekļūt šīm tiesībām? 3. Vai vienmēr cīnāmies ar sistēmām, kurās pārkāpj personu ar GRT tiesības? 4. Vai redzam personas ar GRT kā līdzvērtīgus dalībniekus attiecībā uz sociālajām pārmaiņām? |
Cilvēka cieņa un vērtība | Sociālie darbinieki kalpo visiem cilvēkiem neatkarīgi no atšķirībām un ar cieņu izturas pret citiem, ievērojot individuālās atšķirības un kultūru, un etnisko daudzveidību. Viņi ciena un veicina cilvēku tiesības pieņemt sociāli atbildīgus, autonomus lēmumus, un ētiski risina dilemmas, kas radušās no šīs darbības. | 1. Vai vienmēr ar cieņu izturamies pret personām ar GRT? 2. Vai mudinām cilvēkus ar GRT attīstīt pašnoteikšanos un pieņemt lēmumus? 3. Vai darām visu iespējamo, lai palīdzētu šīm personām saprast, kādi lēmumi ir sociāli atbildīgi, kādi nav un kāpēc? |
Cilvēku attiecību vērtība | Sociālie darbinieki uzskata attiecības kā personisko un sociālo pārmaiņu līdzekli. Sociālie darbinieki cenšas stiprināt cilvēku savstarpējās attiecības, veidot partnerību ar klientiem. | 1. Vai palīdzam personām ar GRT pretoties izolācijai, veidot jaunas attiecības un atbalstīt vecās? 2. Vai atbalstām un attīstām partnerību ar klientiem ar GRT? |
Tabulas turpinājumu sk. 51. lpp.
Tabulas turpinājums no 50. lpp.
Vērtības | Vispārējs skaidrojums | Refleksīvi jautājumi par vērtībām darbā ar personām ar GRT |
Integritāte | Sociālie darbinieki vienmēr apzinās profesijas misiju, vērtības, ētikas principus, apņemas strādāt godīgi un uzticami un veic pasākumus, lai nodrošinātu ētikas praksi darbā ar indivīdiem un savās organizācijās. | 1. Vai vienmēr paturam prātā profesijas misiju, vērtības, ētikas principus, strādājot ar personām ar GRT? 2. Vai vienmēr cenšamies noliedzoši izturēties pret neētisku praksi, ko veicam paši, mūsu kolēģi vai organizācijas, ja runa ir par sociālo darbu ar personām ar GRT? |
Kompetence | Sociālie darbinieki praktizē tikai savas kompetences jomās un veic nepārtrauktus pasākumus, lai uzlabotu savas zināšanas un spējas profesionālam darbam. | 1. Vai vienmēr ievērojam savas profesijas robežas un kompetences jomas, strādājot ar personām ar GRT? 2. Vai vienmēr meklējam jaunas zināšanas par sociālo darbu ar personām ar GRT? |
4.1.1. Ētikas koncepcija sociālajā darbā
Profesionālās vērtības veido profesijas pamatus un standartus. Sociālajā darbā ētikas kodekss pārvērš vērtības par uzvedības standartiem: “Ētika ir vērtības darbībā”.32 Svarīgi uzsvērt, ka vieni un tie paši ētikas standarti attiecas uz visām klientu grupām, īpašu uzmanību pievēršot tām jomām, kurās grupa ir visneaizsargātākā pret diskrimināciju, stereotipiem un tiesību pārkāpumiem.
GADĪJUMA APRAKSTS
Xxxx, pilngadīgas personas ar GRT, māte vēršas pie pašvaldības sociālā darbinieka, lai ievietotu Tomu institūcijā. Māte ir Xxxx aizgādne, viņa sociālajam darbiniekam stāsta, ka ir ļoti nogurusi, rūpējoties par savu dēlu. Dēls nesen sācis agresīvi izturēties pret viņu.
Sociālais darbinieks izsaka līdzjūtību mātei un aicina viņu nākt nākamajā reizē kopā ar Xxxx. Nākamajā tikšanās reizē sociālais darbinieks piedāvā dēlam parakstīt standarta iesniegumu, ka viņš vēlas dzīvot institūcijā, paskaidrojot viņam, ka viņam tur patiks. Xxxx nelasa un neraksta, bet var uzvilkt krustu uz papīra. Kad māte un sociālais darbinieks viņu pārliecina, Xxxx uzvelk šo krustu. Pēc pusgada institūcijā Xxxx nonāk dziļā depresijā.
Izdevumā “Sociālā darba un sociālās labklājības visaptveroša rokasgrāmata” noteiktas sociālā darba ētikas galvenās jomas, kas ir kopīgas visiem ētikas kodeksiem (sk. 6. tab.). Tās uzskaitītas tabulas kolonnā “Ētikas joma”, savukārt kolonnā “Darbības, strādājot ar personu ar GRT” nosauktas dažas konkrētas darbības, kas ir īpaši svarīgas, lai nodrošinātu ētisku darbu ar personām ar GRT, katra darbība raksturota ar konkrētiem piemēriem.
32 Comprehensive Handbook of Social Work and Social Welfare. Vol. 1. New York: Wiley, 2008, 104.
6. tabula. Sociālā darba ētikas galvenās jomas.
Ētikas joma | Darbības, strādājot ar personu ar GRT | Piemēri |
Pašnoteikšanās | Darbības, kas nodrošina, ka klientam ir tiesības pieņemt lēmumu par savu dzīvi. Darbības, kas palīdz izvairīties no profesionāla paternālisma. | Sociālais darbinieks aktīvi izmanto metodes, lai atklātu klienta ar GRT komunikācijas stilu un viņa prioritātes. Sociālais darbinieks jautā personas viedokli, kā viņa novērtē darba procesu. Sociālais darbinieks, runājot ar pilngadīgām personām ar GRT, izmanto atbilstīgas valodas formas (uzrunā ar “jūs”, nevis ar “tu”). |
Informēta piekrišana | Darbības, kas veicina brīvību no piespiešanas, pieprasot informētu piekrišanu. Darbības, kas nodrošina to, ka piedāvājam klientiem adekvātu, objektīvu un saprotamu informāciju, ja nepieciešams, izmantojot alternatīvas saziņas iespējas. | Sociālais darbinieks pavada pietiekami daudz laika, lai izskaidrotu personai ar GRT, ko nozīmē informēta piekrišana, kas notiks, ja persona dokumentu parakstīs vai neparakstīs. Sociālais darbinieks var izmantot vieglo valodu, attēlus vai īpašas lietojumprogrammas u. tml., kas nodrošina personas izpratni par piekrišanu vai nepiekrišanu parakstīt dokumentu. |
Profesionālā kompetence | Darbības, kas nodrošina, ka praktiķiem ir nepieciešamās zināšanas un prasmes, lai viņi varētu veikt profesionālu darbu. Darbības, kas nodrošina, ka praktiķi var risināt savas personīgās problēmas, lai tās neietekmētu darbu ar klientiem. Darbības, kurās paredzēts, kā rīkoties, ja citi sociālie darbinieki strādā neētiski vai kāda konkrēta prakse ir neētiska. | Sociālajiem darbiniekiem ir pieejamas regulāras apmācības vai profesionālā literatūra par mūsdienu tendencēm sociālajā darbā ar personām ar GRT. Sociālie darbinieki regulāri izmanto supervīziju, viņiem ir iespēja izmantot arī psihoterapiju. Tajās organizācijās, kurās viņi strādā, un visā labklājības sistēmā ir paredzēti veidi, kā kontrolēt darbības, ko veic sociālie darbinieki, kas strādā ar personām ar GRT. |
Tabulas turpinājumu sk. 53. lpp.
Tabulas turpinājums no 52. lpp.
Ētikas joma | Darbības, strādājot ar personu ar GRT | Piemēri |
Interešu konflikti | Darbības, kas samazina interešu konfliktus, jo īpaši gadījumos, kad sociālie darbinieki strādā ar vairākām personām klienta sistēmā, piemēram, ģimenē. Darbības, kas palīdz sociālajiem darbiniekiem pievērst uzmanību varas līdzsvaram viņu attiecībās ar klientu, jo sociālie darbinieki atrodas varas pozīcijā klienta dzīvē. Darbības, kas nodrošina to, ka darbinieki neizmanto klientus savās interesēs. | Sociālajam darbiniekam ir iespēja strādāt profesionāļu komandā, kurā viņš regulāri var apspriest gadījumus, un dažkārt, kad ir interešu konflikta risks, var nosūtīt ģimenes (kurā ir persona ar GRT) locekļus pie cita profesionāļa. Sanāksmēs vai supervīzijas laikā sociālais darbinieks var saņemt atsauksmes no saviem kolēģiem par savām darbībām, no kurām dažas varētu būt saistītas ar klienta ekspluatācijas risku, jo sociālajam darbiniekam ir lielāka vara. |
Privātums un konfidencialitāte | Darbības, kas nodrošina informācijas aizsardzību, īpaši gadījumos, ja klientam nav iespēju sevi aizstāvēt viņa veselības stāvokļa dēļ. | Persona ar GRT un viņas gadījums netiek apspriests ar citiem, izņemot profesionālas komandas sanāksmēs vai supervīzijās, citos gadījumos – tikai ar personas atļauju. |
Nediskriminēšana | Darbības, kas nodrošina taisnīgu un objektīvu praksi un attiecības ar klientiem. | Sociālie pakalpojumi tiek sniegti, pamatojoties uz klienta vajadzībām, nevis uz viņa veselības stāvokli. |
Profesionalitāte | Darbības, kas nodrošina, ka sociālie darbinieki nav saistīti ar negodīgumu, krāpšanu vai maldināšanu. Sociālie darbinieki precīzi atspoguļo organizācijas uzskatus un māk atšķirt oficiālo profesionālo viedokli no saviem personīgajiem uzskatiem, uzskata par savu nopelnu pašu, nevis citu paveikto. Sociālie darbinieki lieto precīzu un cieņpilnu valodu, runājot ar un par klientiem. | Sociālais darbinieks neizmanto ļaunprātīgi personu ar GRT finansiālu, psiholoģisku, profesionālu vai kādu citu iemeslu dēļ. Sociālais darbinieks aktīvi rīkojas, lai iebilstu pret iepriekš minētajām darbībām savā organizācijā vai profesionālajā kopienā. |
Personīga un profesionāla integritāte | Darbības, kas nodrošina precīzu un cieņpilnu valodu saziņā ar klientiem un par klientiem. | Sociālais darbinieks neizsaka diskriminējošus komentārus par personām ar GRT, kā arī attiecīgi reaģē, ja dzird šādus komentārus no saviem kolēģiem. |
4.1.2. Sociālais taisnīgums
Sociālais darbs ar personām ar GRT ir īpaša darbības joma, jo tiek īstenota garīgās veselības sociālajā kontekstā.33 Sociālā darba prakse notiek saskarsmē starp indivīdu un vidi: sociālā darba aktivitāte sākas ar indivīdu, bet attiecas arī uz ģimenes apstākļiem, sociālajiem tīkliem, kopienu un plašāku sabiedrību. Svarīgi ir atzīmēt, ka sociālais taisnīgums darbā ar personām ar GRT ir princips, kuram nav pievērsta pietiekama uzmanība. Sociālo taisnīgumu ļoti viegli ir atlikt prakses mikrolīmenī, kurā sociālais taisnīgums var pazust starp citiem diezgan abstraktiem jēdzieniem.
Mūsdienu speciālisti garīgo veselību uzskata par sociālā taisnīguma un cilvēktiesību jautājumu, nevis sašaurina to uz slimību un uz simptomiem.
Garīgā veselība var parādīt saikni starp sociāli ekonomisko stāvokli (mājokļa pieejamību, izglītību, nodarbinātību, ekonomisko drošību un sociālo atbalstu), nevienlīdzību dzimuma un citās jomās un veselības sekām.
Sociālā taisnīguma un garīgās veselības sasaistes piemēri:
• cilvēki no zemas sociālās šķiras biežāk cieš no šizofrēnijas;
• sabiedrībās, kurās dominē tradicionālās dzimuma lomas, sievietes vairāk cieš no depresijas;
• balstoties ikdienas rasisma pieredzē – tumšādainām personām ir augstāks šizofrēnijas līmenis nekā baltās rases pārstāvjiem (rasisma sekas);
• depresijas līmenis starp vīriešiem gejiem ir astoņas reizes lielāks nekā vispārējā populācijā;
• jaunieši, kas ir homoseksuāli vai biseksuāli, 6–11 reizes biežāk mēģina izdarīt pašnāvību nekā heteroseksuālie vienaudži.34
Cilvēku veselības stāvokļa nevienlīdzība, tostarp viņu garīgās veselības, ir saistīta ar:
• sociāli ekonomisko statusu (piemēram, persona dzīvo nabadzībā);
• dzīves apstākļiem (piemēram, persona ir bezpajumtnieks, dzīvo institūcijā vai atrodas cietumā);
• sociālo identitāti (sieviete, persona ar atšķirīgu etnisko izcelsmi, lesbiete vai gejs, vecs vai jauns);
• veselības stāvokli (invaliditāte).
Runājot par sociālo taisnīgumu, jāpiemin, ka sociālais darbs ir saistīts ar stigmatizāciju un diskrimināciju. Sociālais taisnīgums veicina piekļuvi nepieciešamajiem ārstniecības un sociālajiem pakalpojumiem. Ievērojot sociālā taisnīguma principu, sociālie darbinieki cenšas organizēt pakalpojumus tā, lai tie būtu pieejami un orientēti uz personu ar GRT un viņu ģimenes īpašajām vajadzībām un vēlmēm.35 Viens no galvenajiem šķēršļiem šajā darbā ir vēsturiska un pastāvīga stigmatizācija pret cilvēkiem ar smagiem GRT. Arboledas-Florezas un Stjuarta veiktais pētījums parādīja, ka stigmatizācija mazina personu ar GRT pašvērtību.36
Lai novērstu stigmatizāciju, sociālie darbinieki var izmantot esošās prakses:
• analizēt dominējošo ideoloģijas diskursu, dot klientiem iespēju rekonstruēt savu identitāti un iesaistīties sociālo pārmaiņu procesā, tādējādi apstrīdot esošās dominējošās ideoloģijas, piemēram, palīdzēt klientam ar šizofrēniju izprast sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem ar šo slimību, palīdzēt klientam, neļaujot šiem stereotipiem viņu ietekmēt;
• izglītot sabiedrību par mītiem un nepareizu uztveri par garīga rakstura traucējumiem: ikdienas sarunās ar kopienas iedzīvotājiem vai publisku runu laikā, semināros;
33 Practice Standards for Mental Health Social Workers. Australian Association of Social Workers. 2008. xxxxx://xxx. xxxx.xxx.xx/xxxxxxxx/xxxx/00
34 Equality and diversity: respecting difference. NHS: Education for Scotland. xxxx://xxx.xxx.xxxx.xxx.xx/
media/417185/mental_health_module_5.pdf
35 Practice Standards for Mental Health Social Workers. Australian Association of Social Workers. 2008. xxxxx://xxx. xxxx.xxx.xx/xxxxxxxx/xxxx/00
36 Xxxxxxxx-Xxxxxx, X., Xxxxxx, X. 2012. From sin to science: fighting the stigmatization of mental illnesses. PubMed.
xxxxx://xxx.xxxx.xxx.xxx.xxx/xxxxxx/00000000
• pretoties un protestēt pret negatīvo tēlu: aktīvi un skaļi izteikt savu nepiekrišanu kā profesionālim, piedalīties publiskās diskusijās, protestos;
• domāt par savu uzvedību, kas varētu reproducēt stigmatizāciju: analizēt savu darbu patstāvīgi, kopā ar kolēģiem, ar vadītāju.
Iniciatīvas pret stigmatizāciju var ne tikai palīdzēt klientiem, bet arī palielināt uzticamību sociālā darba profesijai visā sabiedrībā (citās klientu grupās, kopienas iedzīvotājos u. c.).
4.1.3. Cilvēktiesību koncepcija sociālajā darbā,
t. sk. personu ar invaliditāti tiesības
Cilvēktiesības attiecas uz visiem cilvēkiem. Tās nav jānopelna, un tās nav atkarīgas no cilvēka sociālā statusa. Tās ir tiesības, kas raksturo valsts un cilvēka attiecības. Nepastāv abstraktas cilvēktiesības – tās vienmēr ir juridiski formulētas kādā noteiktā starptautisko tiesību dokumentā vai nacionālajā tiesību aktā. Cilvēktiesības aptver plašu tiesību spektru – gan pilsoniskās un politiskās tiesības, gan ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Latvijā cilvēktiesības ir noteiktas Latvijas Republikas Satversmē,37 kā arī daudzos starptautiskos tiesību dokumentos, kuri Latvijā ir ratificēti.
Arī sociālā darba praksē, t. sk. sniedzot sociālos pakalpojumus cilvēkiem ar invaliditāti, jāvadās pēc cilvēktiesību principiem. 1948. gada 10. decembrī pieņemtajā ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, kas padarīja cilvēktiesības par universālām visā pasaulē, noteikts, ka “visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās [..].” Bet realitātē,38 realizējot šīs tiesības, ne katram cilvēkam ir šāda pieredze, un tas ļoti bieži attiecas uz cilvēkiem ar invaliditāti.
Nozīmīgas izmaiņas cilvēku ar invaliditāti tiesību jomā sākās pēc tam, kad 2006. gadā tika pieņemta un 2008. gadā stājās spēkā ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām.39 Latvija Konvenciju parakstīja 2008. gadā, bet ratificēja 2010. gadā, un tā Latvijā ir spēkā kopš 2010. gada 31. marta. Kopš 2010. gada 30. septembra Latvijā ir spēkā arī šīs Konvencijas Fakultatīvais protokols, kas nodrošina iespēju ikvienam Latvijas iedzīvotājam vērsties ar sūdzību40 ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejā par Konvencijā ietverto tiesību pārkāpumiem. Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām mērķis ir “veicināt, aizsargāt un nodrošināt to, lai visas personas varētu pilnībā un vienlīdzīgi izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības un veicināt tām piemītošās cieņas ievērošanu”.41 Šis dokuments nepiedāvā personām jaunas tiesības, bet nodrošina personām ar invaliditāti tādas pašas tiesības kā visiem pārējiem. Tādējādi Konvencijai pievienojušos dalībvalstu pienākums ir respektēt un nodrošināt personu ar invaliditāti vienlīdzību pamattiesību un pamatbrīvību izmantošanā.
Konvencija ir radikāli mainījusi skatījumu uz invaliditāti: invaliditāte vairs netiek saprasta medicīniskā, bet sociālā modeļa kontekstā. Medicīniskā modeļa pieejā cilvēks ar invaliditāti tika uzlūkots kā tāds, kam ar ārstniecības palīdzību pašam jāpārvar savas “problēmas” un jāpielāgojas sabiedrībā vispārpieņemtiem sadzīves principiem. Savukārt sociālā modeļa pieejā invaliditāte tiek skaidrota kā sociāls veidojums, nevis kā indivīdam raksturīga īpašība. Tas nozīmē, ka cilvēkam piemītošie ierobežojumi (piemēram, kāds var būt zaudējis redzi, kādam var būt intelektuālās attīstības traucējumi) kļūst par invaliditāti tikai tad, ja sabiedrība
37 Lavijas Republikas Satversme: Latvijas valsts likums. VIII nodaļa: Cilvēka pamattiesības. Latvijas Vēstnesis. 43, 01.07.1993.; Ziņotājs. 6, 31.03.1994.; Valdības Vēstnesis. 141, 30.06.1922.; Diena. 81, 29.04.1993. xxxxx://xxxxxx.xx/ doc.php?id=57980
38 ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija: starptautiska deklarācija. 1. pants. Latvijas Republikas Tiesībsargs.
39 ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām: starptautiska konvencija. Latvijas Republikas tiesību akti.
xxxxx://xxxxxx.xx/xx/xx/xxxxxxxxxxxxxx-xxxxxx/xx/0000
40 Pirms sūdzības iesniegšanas ANO, personai vispirms ir jāizmanto visi Latvijā pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi. Tāpat jāatceras, ka sūdzību var iesniegt tikai par tiem notikumiem / faktiem, kas notikuši pēc ANO Fakultatīvā protokola spēkā stāšanās noteiktā valstī.
41 ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām: starptautiska konvencija. Latvijas Republikas tiesību akti.
xxxxx://xxxxxx.xx/xx/xx/xxxxxxxxxxxxxx-xxxxxx/xx/0000
nav gatava pieņemt cilvēku tādu, kāds viņš ir, un nav gatava sniegt nepieciešamo atbalstu vai pielāgojumus, lai persona varētu īstenot savas tiesības un intereses līdzvērtīgi ar citiem. Tādējādi invaliditāte nav katra atsevišķa cilvēka problēma, bet gan sabiedrības problēma, un valsts ir atbildīga par strukturālu, vides, komunikācijas, juridisku un attieksmes šķēršļu likvidēšanu, kas noteiktiem cilvēkiem vai cilvēku grupām liedz vienlīdzīgā līmenī sazināties ar citiem cilvēkiem.42
Konvencijā cilvēku ar invaliditāti lokā tiek iekļautas “personas, kurām ir ilgstoši fiziski, garīgi, intelektuāli vai maņu traucējumi, kas mijiedarbībā ar dažādiem šķēršļiem var apgrūtināt to pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem”.43 Saskaņā ar Konvenciju “invaliditāte rodas, cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem, saskaroties ar attieksmes un apkārtējās vides šķēršļiem, kas ierobežo vienlīdzīgas iespējas pilnvērtīgi un efektīvi darboties sabiedrības dzīvē.”44
Konvencija sastāv no piecdesmit pantiem, kuros noteiktas gan pilsoniskās un politiskās tiesības, gan ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Konvencijas pamatprincipi ietver cilvēka cieņas ievērošanu, diskriminācijas aizliegumu, līdzdalību un integrāciju sabiedrībā, cieņu pret atšķirīgo, iespēju vienlīdzību, pieejamību, vīriešu un sieviešu vienlīdzību un cieņu pret bērnu ar invaliditāti, spēju attīstīšanu. Par Konvencijas progresīvo garu liecina arī uzsvars uz līdzdalību, aicinot nodrošināt cilvēku ar invaliditāti līdzdalību visos lēmumu pieņemšanas līmeņos:45 gan politiskajā, gan sociālajā un kultūras dzīvē, dalībvalstis arī tiek aicinātas iesaistīt Konvencijas īstenošanas pārraudzībā cilvēkus ar invaliditāti.
Lai gan personām ar GRT ir nozīmīgi daudzi Konvencijas panti, šīs metodikas ietvaros tiek aplūkoti tikai divi no tiem – 19. pants par tiesībām uz neatkarīgu dzīvi un iekļaušanu sabiedrībā un 12. pants par tiesībām uz rīcībspēju un tiesībspēju.
TIESĪBAS UZ NEATKARĪGU DZĪVI UN IEKĻAUŠANU
Konvencijas 19. pantā (Patstāvīgs dzīvesveids un iekļaušana sabiedrībā) paredzēts, ka “visām personām ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā ar tādu pašu izvēles brīvību kā citiem cilvēkiem”, tostarp “ir iespējas izvēlēties dzīvesvietu un to, kur un ar ko tās dzīvo, un ka tām neliek dzīvot kādos noteiktos apstākļos”. Tas nozīmē, ka personām ar invaliditāti ir tiesības uz tādu pašu izvēli un kontroli pār savu dzīvi kā personām bez invaliditātes.
Konvencijā arī noteikts, ka personām ar invaliditāti jābūt pieejamiem dažādiem mājās un dzīvesvietā sniegtiem pakalpojumiem un citiem sociālā atbalsta pasākumiem, tostarp personīgai palīdzībai, kas nepieciešama, lai dzīvotu un iekļautos sabiedrībā un, lai nepieļautu izolēšanu vai nošķiršanu no sabiedrības, arī personām ar invaliditāti jābūt vienlīdz pieejamiem plašai sabiedrībai paredzētie sociālie pakalpojumi un objekti.
TIESĪBAS PIEŅEMT LĒMUMUS
Konvencijas 12. pantā (Vienlīdzīgas tiesībspējas atzīšana) paredzēts, ka “personām ar invaliditāti ir tiesības uz viņu tiesībspējas atzīšanu” un “līdzvērtīgi ar citiem ir rīcībspēja visās dzīves jomās”, kā arī ir jānodrošina “atbalsta pieejamība, kas tām varētu būt nepieciešama, īstenojot savu rīcībspēju”.
Lai visi cilvēki – neatkarīgi no invaliditātes smaguma – varētu īstenot 12. pantā ietvertās tiesības, valstij jānodrošina atbalsts lēmumu pieņemšanā. Konvencijā strikti nav noteikts, kā atbalsts lēmumu pieņemšanā īstenojams, tāpēc šobrīd daudzas valstis saskaras ar izaicinājumiem, mainot līdzšinējo rīcībspējas regulējumu un izstrādājot alternatīvas, piemēram, atbalstītās lēmumu pieņemšanas modeļus.
42 Kanter, A. S. 2015. The Development of Disability Rights under International Law. From Charity to Human Rights.
Routledge, 7–8.
43 ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām: starptautiska konvencija. Latvijas Republikas tiesību akti. xxxxx://xxxxxx.xx/xx/xx/xxxxxxxxxxxxxx-xxxxxx/xx/0000
44 Turpat.
45 Piemēram, sociālajā jomā tas nozīmē, ka personas ar invaliditāti būtu iesaistāmas lēmumu par pakalpojumiem pieņemšanā.
Atbalstītā lēmumu pieņemšana ir personisks lēmumu pieņemšanas process, kurā persona ar grūtībām lēmumu pieņemšanā tiek atbalstīta, lai attīstītu savas spējas pašai pieņemt lēmumus. Lēmumu pieņemšanas procesā prioritāte tiek dota personas gribai un izvēlei. Personai tiek sniegta nepieciešamā informācija un palīdzība, lai tā pati varētu pieņemt lēmumus par savu dzīvi, veselības un sociālo aprūpi, finansēm un īpašumiem. Atbalstītajai lēmumu pieņemšanai jābūt uz personu vērstai, ar personai piemērotu atbalsta veidu un apjomu. Atbalstītā lēmumu pieņemšana ir brīvprātīga, to nevar nevienam uzspiest.46 Arī Latvijā kopš 2017. gada vidus ir uzsākts darbs pie atbalsta personas pakalpojuma47 attīstīšanas.
Sociālā darbinieka praksē tas nozīmē, ka izvērtējot klienta situāciju un plānojot darbu ar viņu, rīcībspējas ierobežošanu nevajadzētu uzskatīt par pirmo un visvieglāko visu problēmu risinājumu, ja klients ir persona ar GRT, kā tas bieži notiek. Sociālajiem darbiniekiem jāspēj šo tiesisko mehānismu vērtēt kritiski, izvirzot dažus svarīgus jautājumus: Kādas problēmas atrisinās rīcībspējas ierobežošana? Kādas problēmas tā radīs? Vai pastāv alternatīvas, kas vēl nav izmantotas?
Pagaidām, kamēr vēl visiem nav pieejams atbalsta personas pakalpojums un kamēr vēl tiek izstrādāts atbalstītās lemtspējas tiesiskais mehānisms, sociālais darbinieks personai ar GRT var piedāvāt palīdzību attīstīt neformālu / dabisku atbalstu lēmumu pieņemšanā (atbalstu nodrošina tuvinieks vai draugs, kam persona ar GRT uzticas). Atbalstītās lēmumu pieņemšanas filozofija pilnībā sakrīt ar sociālā darba pamatvērtībām, piemēram, pašnoteikšanos.
Vispirms un galvenokārt, lai darbs ar personām ar GRT būtu balstīts cilvēktiesību principos, sociālajam darbiniekam būtu jāpārzina šobrīd Latvijā spēkā esošie rīcībspējas jautājumus regulējošie normatīvie akti, kā arī jāizprot, kāda varētu būt sociālā darbinieka loma šo mehānismu īstenošanā (sk. 3. pielikumu).
RĪCĪBSPĒJAS PAŠREIZĒJAIS REGULĒJUMS LATVIJĀ
Lai īstenotu ANO Konvencijas 12. pantu un izpildītu Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2010. gada 27. decembra spriedumu,48 2012. gadā Latvijā tika veikta apjomīga rīcībspējas institūta reforma, kas noslēdzās ar Saeimas pieņemtiem grozījumiem Civillikumā, Civilprocesa likumā un Bāriņtiesu likumā.49 Ar šiem grozījumiem tika mainīta kārtība, kā personai var ierobežot rīcībspēju. Ja iepriekš (līdz 2012. gada 1. janvārim) personai, kurai trūka lielākās daļas vai visu garīgo spēju, rīcībspēju varēja ierobežot pilnībā, tad no 2013. gada 1. janvāra tiesa personai var ierobežot rīcībspēju tikai daļēji, mantiskajās tiesībās (t. i., par finanšu jautājumiem un tiesībām pārvaldīt mantu). Svarīgi atcerēties, ka saskaņā ar Civillikumu rīcībspēju personai var ierobežot tikai tad, ja “tas ir nepieciešams šīs personas interesēs un ir vienīgais veids, kā to aizsargāt”.50
Tomēr veiktā reforma pilnībā neatbilst ANO Konvencijas 12. pantam, jo vēl arvien ir iespēja personai ierobežot rīcībspēju (aizvietotā lemtspēja, kad lēmumus cilvēka vietā pieņem aizgādnis), bet nav paredzēti kādi alternatīvi atbalsta mehānismi lēmumu pieņemšanā, proti, atbalstīto lēmumu pieņemšana. Lai risinātu problēmu, ka jaunais regulējums vēl arvien neatbilst ANO Konvencijas 12. pantam, Ministru kabinets
46 Xxxxxxx-Xxxxxxxxxxx, I., Xxxxxxx, X., Xxxxxxxxx, X., Xxxxxxx, I., Xxxxxx, S. 2017. Rokasgrāmata atbalsta personas pakalpojuma sniedzējiem (neaprobētā versija). Rīga. xxxx://xxxxx.xxx.xx/xx-xxxxxxx/xxxxxxx/xxxx/xxxxxxxxxxxx.xxx
47 Atbalsta personas pakalpojums ir personai ar garīga rakstura traucējumiem sniegts atbalsts lēmumu pieņemšanā, lai
palīdzētu tai vienlīdzīgi ar citiem īstenot savu tiesībspēju un rīcībspēju. Atbalsta personas pakalpojuma izmēģinājuma projekts tiek īstenots visā Latvijā no 2017. gada 1. decembra līdz 2019. gada 30. novembrim. Izmēģinājuma projektu īsteno biedrība “Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “ZELDA”” Labklājības ministrijas īstenotā Eiropas Sociālā fonda projekta “Sociālo pakalpojumu atbalsta sistēmas pilnveide” ietvaros. Vairāk sk.: xxxx://xxxxx. xxx.xx/xxxxxxxx-xxxxxxxx-xxxxxxxxxxx
48 Saskaņā ar Satversmes tiesas 2010. gada 27. decembra spriedumu lietā Nr. 2010-38-01 “Par Civillikuma 358. panta
un 364. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam” līdzšinējais rīcībspējas regulējums tika atzīts par spēkā neesošu no 2012. gada 1. janvāra. Latvijas Republikas Satversmes tiesa. xxxx://xxx.xxxx.xxxxx.xxx.xx/xx- content/uploads/2016/02/2010-38-01_Spriedums.pdf
49 Saeima pieņēmusi apjomīgus likumu grozījumus, modernizējot rīcībspējas institūtu. 30.11.2012. Resursu centrs
cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “ZELDA”. xxxx://xxxxx.xxx.xx/xxxxxxx/xxxxxx-xxxxxxxxx-xxxxxxxxx-xxxxxx- grozijumus-modernizejot-ricibspejas-institutu-1813
50 Civillikums: Latvijas Republikas likums. Valdības Vēstnesis. 41, 20.02.1937. xxxxx://xxxxxx.xx/xxx.xxx?xxx00000
uzdeva Labklājības ministrijai sadarbībā ar Tieslietu ministriju izstrādāt konceptuālu risinājumu atbalsta mehānisma ieviešanai – 2013. gada 19. novembrī Ministru kabineta sēdē tika apstiprināts “Informatīvais ziņojums par priekšlikumiem tiesiskajam regulējumam par atbalsta mehānismu personām ar invaliditāti”,51 kurā tika pamatota nepieciešamība īstenot atbalsta personas pakalpojuma izmēģinājuma projektu, kas pēc tā īstenošanas izvērtēšanas ļautu izstrādāt Latvijai piemērotāko atbalstītās lemtspējas modeli (plānots izstrādāt līdz 2020. gada 30. novembrim).
Tikmēr ANO Komiteja par personu ar invaliditāti tiesībām pēc Latvijas pirmā nacionālā ziņojuma par ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanu izskatīšanas savās Noslēguma piezīmēs izteikusi vērtējumu Latvijā veiktajai reformai, uzsverot, ka 2012. gadā veiktie Civillikuma grozījumi attiecībā uz rīcībspēju saglabā diskriminējošus nosacījumus, tostarp pagaidu aizgādnību un daļēju rīcībspēju, un aicinājusi “atcelt Civillikumā ietvertās tiesību normas par aizvietoto lēmumu pieņemšanu, un atjaunot rīcībspēju pilnā apjomā visām personām ar invaliditāti, izmantojot atbalstītās lēmumu pieņemšanas mehānismu, kas respektē personas autonomiju, gribu un izvēli.”52
KAS SOCIĀLAJIEM DARBINIEKIEM JĀZINA PAR RĪCĪBSPĒJU?
Rīcībspēja. Saskaņā ar Civillikuma 1405. pantu rīcībspēja raksturo personas spēju uzņemties tiesības un pildīt pienākumus. Rīcībspēja ir nepieciešama, lai persona varētu noslēgt jebkādu tiesisku darījumu.53
Rīcībspēja sastāv no trim elementiem:
1) persona ir pilngadīga;
2) persona spēj īstenot savas tiesības;
3) persona spēj uzņemties pienākumus.
Rīcībspējas ierobežošana. No 2013. gada 1. janvāra rīcībspēju nevar atņemt pilnībā, bet var ierobežot tikai konkrētās jomās. Turklāt Civillikumā paredzēts, ka rīcībspēju pesonai var ierobežot tikai tad, ja tas nepieciešams šīs personas interesēs un ir vienīgais veids, kā tās aizsargāt.54
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 268. pantu rīcībspēju var ierobežot šādās jomās:
• maksājumu izdarīšanā un saņemšanā;
• darījumu slēgšanā;
• rīcībā ar mantu un tās pārvaldību, it īpaši nekustamā īpašuma atsavināšanā, ieķīlāšanā un apgrūtināšanā ar lietu tiesībām;
• komercdarbības un saimnieciskās darbības veikšanā.
Civilprocesa likumā ir sniegts ilustratīvs, bet ne izsmeļošs uzskaitījums tām jomām, kurās var noteikt rīcībspējas ierobežojumus.
Tiesa var noteikt ierobežojumus arī citās jomās, tomēr tiesas rīcības brīvība ir ierobežota ar Civillikuma
356.1 pantu, kurā paredzēts, ka nevar noteikt ierobežojumus:
• personiskajās nemantiskajās tiesībās (piemēram, tiesībās laulāties, tiesībās uz ģimeni, tiesībās brīvi pārvietoties, tiesībās strādāt un izvēlēties dzīvesvietu);
• tiesībās vērsties tiesā un citās valsts iestādēs par rīcībspējas ierobežojumu pārskatīšanu vai rīcībspējas atjaunošanu;
• tiesībās vērsties valsts un pašvaldību iestādēs, kā arī tiesās, ja pastāv strīds par aizgādni.
51 Ministru Kabineta 2013. gada 19. novembra sēdes protokollēmums (prot. Nr. 61, 58. paragr.). xxxx://xxx.xx.xxx.xx/ lv/mk/tap/?pid=40288884&mode=mk&date=2013-11-19
52 UN Committee on the Rights of Persons with Disabilities. Concluding Observations in relation to the initial
report of Latvia. No. CRPD/C/LVA/CO/1. 31st August 2017, par. 20–21. xxxx://xxxxxxxxxx.xxxxx.xxx/_xxxxxxx/ treatybodyexternal/Download.aspx?symbolno=CRPD%2fC%2fLVA%2fCO%2f1&Lang=en
53 Civillikums: Latvijas Republikas likums. Valdības Vēstnesis. 41, 20.02.1937, 357. pants. xxxxx://xxxxxx.xx/xxx.
php?id=90223
54 Turpat.
Civilprocesa likuma 358.1 panta pirmajā daļā paredzēts, ka rīcībspēja personai ar garīga rakstura vai citiem veselības traucējumiem var tikt ierobežota tādā apjomā, kādā tā nespēj saprast savas darbības nozīmi vai nespēj savu darbību vadīt.
Pieteikums tiesā. Lai noteiktu rīcībspējas ierobežojumus, jāsniedz pieteikums tiesā. Lai tiesa varētu izlemt, vai rīcībspējas ierobežošana ir nepieciešama, pieteikumā jānorāda:
• vai personai ir garīga rakstura vai citi veselības traucējumi, norādot tieši kādi traucējumi;
• vai rīcībspējas ierobežojuma noteikšana nepieciešama personas interesēs (jānorāda tieši, kuras intereses jāaizsargā, kuras šobrīd ir apdraudētas, piemēram, personas rīcība rada būtiskus zaudējumus, kā rezultātā var tikt zaudēts vienīgais mājoklis);
• vai tas ir vienīgais veids, kā aizsargāt personas intereses (jānorāda, kādi līdzekļi līdz šim ir izmantoti un kādēļ tie nav bijuši pietiekami).
Aizgādnības apjoms. Civillikuma 358.1 panta otrajā daļā paredzēts, ka tiesa, izvērtējot personas spējas, vispirms nosaka, vai un kādā apjomā aizgādnis ar aizgādnībā esošo rīkojas kopā, un tikai pēc tam – vai un kādā apjomā aizgādnis rīkosies patstāvīgi. Tādējādi vienā spriedumā iespējams iekļaut trīs dažādus rīcībspējas īstenošanas veidus:
1) persona kādā noteiktā daļā rīkojas patstāvīgi (piemēram, finansiālos darījumos nelielā apjomā vai arī invaliditātes pabalsta vai pensijas apmērā);
2) persona kādā noteiktā daļā rīkojas kopā ar aizgādni (personai obligāti jākonsultējas ar aizgādni pirms lēmuma pieņemšanas, un dokuments ir spēkā tikai tad, ja to parakstījis ne tikai aizgādnībā esošais, bet arī aizgādnis);
3) aizgādnis noteiktā daļā rīkojas atsevišķi (aizgādnis vienpersoniski pieņem lēmumu).
Darījumu spēkā neesamība. Saskaņā ar Civillikuma 361. pantu tādas aizgādnībā esošas personas, kurai ir garīga rakstura vai citi veselības traucējumi, darbības atzīstamas par spēkā neesošām, ja tās veiktas tiesas noteiktā rīcībspējas ierobežojuma apjomā.
Darījumu spēkā esamība. Saskaņā ar Civillikuma 362. pantu personas ar garīga rakstura vai citiem veselības traucējumiem darbības ir spēkā, ja izdarītas pirms aizgādnības nodibināšanas.
Plašāku informāciju par rīcībspēju var skatīt Resursu centra “ZELDA” juristes Xxxxxxx Xxxxxxxx sagatavotajā brošūrā “Rīcībspēja. Informācija cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem un viņu tuviniekiem”.55
4.1.4. Konfidencialitāte un datu aizsardzība
Spēja saglabāt konfidencialitāti ir prasme, kas jāattīsta, jo konfidencialitātes nodrošināšana ir klienta uzticības atslēga. Šis ir īpaši sāpīgs jautājums, ja runa ir par GRT un psihiatrisko diagnozi – neviens nevēlas, lai informācija par slimībām būtu plaši pieejama. Daudzi cilvēki izvairās no jebkādas saskares ar speciālistiem tādēļ, ka kāds var uzzināt par viņu diagnozi. Savukārt daļai sabiedrības liekas, ka konfidencialitātes saglabāšana nav tik svarīga, it īpaši, ja personai ir intelektuālās attīstības traucējumi: “Vienalga viņš neko nesaprot.” Šī ir ļoti bīstama pozīcija, jo tās pamatā ir stereotipi, un profesionāļiem vienmēr jādarbojas profesionāli.
2018. gada 25. maijā Latvijā, tāpat kā citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, bija pilnībā jāuzsāk īstenot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula)56 prasības. Vispārīgās datu aizsardzības regulas 4. panta 1. punktā noteikts, ka “personas dati” ir jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu (datu subjekts)”. Savukārt “identificējama fiziska persona ir tāda, kuru var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši atsaucoties
55 Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “ZELDA”. xxxx://xxxxx.xxx.xx/xx-xxxxxxx/xxxxxxx/XXXXX- buklets-LV-labots-zals.pdf
56 Vispārīgā datu aizsardzības regula: 27.04.2016. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis. L 119/1. xxxxx://xxx-xxx.
xxxxxx.xx/xxxxx-xxxxxxx/XX/XXX/?xxxxXXXXX%0X00000X0000
uz identifikatoru, piemēram, minētās personas vārdu, uzvārdu, identifikācijas numuru, atrašanās vietas datiem, tiešsaistes identifikatoru vai vienu vai vairākiem minētajai fiziskajai personai raksturīgiem fiziskās, fizioloģiskās, ģenētiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās identitātes faktoriem”.
Personas dati ir vārds un uzvārds, darbavieta, amats, adrese, e-pasta adrese, personas kods un personu apliecinošu dokumentu numurs, ārstniecības iestādē glabāti dati par pacientu u. c.
Vispārīgā datu aizsardzības regulā arī noteikts, kuros gadījumos datu apstrāde ir likumīga. “Apstrāde ir likumīga tikai tādā apmērā un tikai tad, ja ir piemērojams vismaz viens no turpmāk minētajiem pamatojumiem:
a) datu subjekts ir devis piekrišanu savu personas datu apstrādei vienam vai vairākiem konkrētiem nolūkiem;
b) apstrāde ir vajadzīga līguma, kura līgumslēdzēja puse ir datu subjekts, izpildei vai pasākumu veikšanai pēc datu subjekta pieprasījuma pirms līguma noslēgšanas;
c) apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu;
d) apstrāde ir vajadzīga, lai aizsargātu datu subjekta vai citas fiziskas personas vitālas intereses;
e) apstrāde ir vajadzīga, lai izpildītu uzdevumu, ko veic sabiedrības interesēs, vai īstenojot pārzinim likumīgi piešķirtās oficiālās pilnvaras;
f) apstrāde ir vajadzīga pārziņa vai trešās personas leģitīmo interešu ievērošanai, izņemot, ja datu subjekta intereses vai pamattiesības un pamatbrīvības, kurām nepieciešama personas datu aizsardzība, ir svarīgākas par šādām interesēm, jo īpaši, ja datu subjekts ir bērns.
Pirmās daļas f apakšpunktu nepiemēro apstrādei, ko veic publiskas iestādes, pildot savus uzdevumus.”57
Vispārīgā datu aizsardzības regulā noteikts, ka “personas datiem, kas pēc savas būtības ir īpaši sensitīvi saistībā ar pamattiesībām un brīvībām, pienākas īpaša aizsardzība, jo to apstrādes konteksts varētu radīt nopietnu risku pamattiesībām un brīvībām”.58
Vispārīgās datu aizsardzības regulas 9. pants aizliedz veikt tādu personas datu apstrādi, kas atklāj rases vai etnisko piederību, politiskos uzskatus, reliģisko vai filozofisko pārliecību vai dalību arodbiedrībās un ģenētisko datu, biometrisko datu, lai veiktu fiziskas personas unikālu identifikāciju, veselības datu vai datu par fiziskas personas dzimumdzīvi vai seksuālo orientāciju apstrādi. Tomēr šajā pantā paredzētas arī izņēmuma situācijas, kurās minētos datus drīkst apstrādāt. Piemēram, ja persona pati ir devusi piekrišanu savu datu apstrādei vai apstrāde ir vajadzīga, lai realizētu [datu] pārziņa pienākumus, vai īstenotu personas konkrētas tiesības nodarbinātības, sociālā nodrošinājuma un sociālās aizsardzības tiesību jomā.59
Personām ar GRT sensitīvie dati var būt visa informācija par:
• invaliditātes grupu, jo atklāj informāciju par personas veselības stāvokli;
• garīga rakstura traucējumu raksturu – netiek iegūta informācija par konkrētu diagnozi, tomēr fakts, ka personai ir garīga rakstura traucējumi, ir saistīts ar informāciju par personas veselības stāvokli;
• rīcībspējas statusu – informācija par rīcībspējas ierobežojumu esamību atklāj informāciju arī par personas veselības stāvokli, īpaši ņemot vērā to, ka lielākajā daļā gadījumu rīcībspējas ierobežojumi tiek noteikti personām ar garīga rakstura traucējumiem.60
Sensitīvos personas datus var apstrādāt tikai atsevišķos gadījumos, piemēram, sociālās palīdzības sniegšanai (tas ir, arī sociālajā darbā). Bet, apstrādājot personas datus, jānodrošina to aizsardzība pret fizisku apdraudējumu, t. sk. trešo personu piekļuvi datiem.
Daži vispārīgi padomi, kā nodrošināt konfidencialitāti sociālajā darbā.
57 Vispārīgā datu aizsardzības regula: 27.04.2016. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis. L 119/1, 6. pants. xxxxx://xxx- xxx.xxxxxx.xx/xxxxx-xxxxxxx/XX/XXX/?xxxxXXXXX%0X00000X0000
58 Vispārīgā datu aizsardzības regula: 27.04.2016. Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis. L 119/1, 51. xxxxx://xxx-xxx. xxxxxx.xx/xxxxx-xxxxxxx/XX/XXX/XXX/?xxxxXXXXX:00000X0000&xxxxxXX
59 Xxxxxxx-Xxxxxxxxxxx, I., Xxxxxxx, X., Xxxxxxxxx, X., Xxxxxxx, X., Xxxxxx, S. 2017. Rokasgrāmata atbalsta personas pakalpojuma sniedzējiem (neaprobētā versija). Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “ZELDA”,
126. lpp. xxxx://xxxxx.xxx.xx/xx-xxxxxxx/xxxxxxx/xxxx/xxxxxxxxxxxx.xxx
60 Turpat.
KĀ VEIDOT KONFIDENCIĀLU DOKUMENTĀCIJU?
Ierakstīt ne vairāk, kā nepieciešams darbam, – tikai faktus, nevis viedokļus!
Izmantot aprakstošu valodu, izvairīties no profesionālā žargona, izvairīties no psihiatrisku jēdzienu lietošanas un medicīniskās diagnozes, kas nav pārbaudīta!
Izlaist detalizētu informāciju par klientu intīmo dzīvi, aprakstīt intīmās problēmas vispārīgi! Atjaunināt ierakstus, lai nodrošinātu to precizitāti, atbilstību, savlaicīgumu un pilnīgumu!
Glabāt dokumentus slēdzamos skapjos, kā arī aizsargāt informāciju, kas tiek glabāta elektroniski! Nodrošināt piekļuvi tikai tiem, kuri izmantos šo informāciju! Neatstāt dokumentus uz galdiem!
Nenest dokumentus ārpus biroja (tikai izņēmuma gadījumos)!
Ja jūs sūtāt informāciju elektroniski, pārliecinieties, ka tā ir aizsargāta ar paroli un ir nosūtīta uz pareizo adresi!
Informēt klientus par to, kā jūs ievācat un saglabājat informāciju par viņiem!
Izstrādāt kārtību, kā jūs informēsiet klientus par jūsu uzglabāto informāciju, kā jūs nodrošināsiet klientam pieeju šai informācijai un kā jūs rīkosieties pēc klienta pieprasījuma mainīt ierakstus!61
Pastāv arī konfidencialitātes ierobežojumi, runājot par sociālo darbu ar personām ar GRT. Starp šiem varētu būt gadījumi, ja pastāv risks pašai personai vai citiem (klients runā par pašnāvības plāniem vai draud citai personai), vai arī gadījumi, ja pastāv aizdomas par ļaunprātīgu izmantošanu.
4.2. SOCIĀLAIS DARBINIEKS KĀ PROFESIONĀLIS
Kādam jābūt sociālajam darbiniekam, lai strādātu ar personām ar GRT? Svarīgi uzsvērt, ka sociālajam darbiniekam vajadzētu būt ar vispārīgām profesionālām spējām, prasmēm un zināšanām, jo profesija nemainās klientu grupas dēļ. Tomēr ir dažas nianses un papildu prasmes, kas būtu īpaši atzīmējamas.
4.2.1. Dažādības pieņemšana, empātija, respektēšana
GADĪJUMA APRAKSTS
Xxxxxxx jau desmit gadu ir depresija un trauksmes spektra traucējumi. Viņa dzīvo kopā ar vardarbīgu vīru. Xxxxxx uzaudzināta nabadzīgā ģimenē, vecāki stipri dzēra un bērnībā viņu sita.
Xxxxxx lielāko laika daļu pavada mājās, pati darbu nemeklē. Viņa bieži neatnāk vai kavē konsultācijas sociālajā dienestā un NVA.
Dažreiz viņai ir garastāvokļa svārstības, viņa kļūst emocionāla unsākbieži zvanīt sociālajam darbiniekam.
Pēdējā konsultācijā sociālais darbinieks pateica, ka Xxxxxxx ir jāvirzās uz priekšu, jābūt pozitīvai, ka ar saviem zvaniem viņa vienkārši grib pievērst sev uzmanību.
61 Hepworth, D. H., Xxxxxx, J. A., Xxxxxxxx B. Direct Social Work Practice: Theory and Skills. 71–72.
Xxxxxx nekad vairs neatgriezās.
Lai gan parasti tiek vainots klients, ka viņš nav motivēts sadarboties ar sociālo darbinieku, šis gadījums ir laba ilustrācija tam, kāpēc reizēm produktīva sadarbība nav iespējama: pēdējās sanāksmes laikā sociālais darbinieks ir izteicis mītus par garīga rakstura traucējumiem un izrādījis empātijas trūkumu.
Veidi, kā tiek saprasti un izjusti klienti, un veidi, kā tiek interpretēti viņu stāsti, un izturēšanās pret klientiem, dziļi ietekmē sociālā darbinieka darbu.
Dažādības pieņemšana ir prasme, kas profesionāļiem palīdz saprast, ka persona ar GRT atšķiras, un to pieņemt. Šī prasme ir svarīga ne tikai gadījumos, ja personai ir garīga rakstura traucējumi. Ļoti bieži klienti nāk no dažādām pasaulēm, ir etniski un kulturāli atšķirīgi, viņi var būt arī no dažādām marginalizētām grupām un ciest no dubultas stigmatizācijas. Sociālajam darbiniekam jābūt gatavam strādāt visos šajos gadījumos: cilvēki ar GRT var vienlaikus būt narkotiku lietotāji vai nākt no LGBT kopienas, viņi var būt arī no nacionālajām minoritātēm vai citām kultūrām, runāt citās valodās, viņiem var būt dažādas garīgās vai kultūras vērtības. Dažādības pieņemšana ir ļoti svarīga, ņemot vērā ciešu saikni starp sociālo taisnīgumu un garīgo veselību.
Dažādības pieņemšana ir ne tikai individuāla profesionāla prasme. Svarīgi, lai pašā sociālajā dienestā būtu kultūra, kas pieņem daudzveidību. Tajā ietilpst dažādi elementi, piemēram, dažādu kultūru darbinieku ar atšķirīgu dzīves pieredzi pieņemšana darbā, joku par invaliditāti un citiem sensitīviem jautājumiem nepieļaušana.
Empātija var būt izaicinājums darbā ar klientiem ar GRT – kā just empātiju pret cilvēku ar pieredzi, kuru jums ir grūti saistīt ar savu dzīvi? Tomēr empātija ir ļoti svarīga darbā ar personām ar GRT, jo tā ir komunikācijas prasme, kas ļauj radīt uzticības gaisotni, saprast klientu reakciju uz veselības problēmām, noteikt klienta vajadzības un veicināt pozitīvus rezultātus, kuri var mazināt klienta diskomfortu, trauksmi un depresiju u. tml. Sociālajā darbā empātija nozīmē ne tikai izjust to visu sajūtu un kognitīvajā līmenī, bet arī īstenot efektīvu un uz empātiju orientētu darbību, kas ietekmētu indivīdus, grupas, kopienas un pat sabiedrību.
Šobrīd pastāv viedoklis, ka empātija ir spēja un prasme, ko var apgūt un attīstīt, izmantojot atbilstošu izglītību un praksi.62
Ir divi empātijas veidi.
Pirmais veids ir “pamata empātija”, kas tiek uzskatīta par cilvēka pazīmi, atribūtu un vispārēju cilvēka spēju. Šis empātijas veids ir raksturīgs konkrētai personai, un to nevar iemācīties.
Otrais veids ir “iemācītā empātija” – iemācīta prasme attiecībā uz profesionālo praksi (gan kognitīvā, gan emocionālā empātija). Šis empātijas veids ir spēja un prasme, ko var apgūt, izmantojot atbilstīgu izglītību un praksi.
Lai iemācītos empātiju, jūs varat:63
• uzklausīt ne tikai klienta medicīnisko stāstu, bet uzklausīt un sadzirdēt klienta personalizēto stāstu par viņa dzīvi ar visām detaļām;
• iedomāties un iztēloties, kā tas varētu būt, ja jūs būtu klienta vietā;
• mēģināt pārbaudīt savas emocijas, kas rodas, uzklausot personas stāstu, zināšanas par klienta dzīvi, ko esat ieguvuši, saistīt ar savām emocijām;
• analizēt katra kontakta procesu ar klientu un jautāt klientam par viņa domām un sajūtām procesa laikā;
• izmantot lomu spēles mācību procesā;
• lasīt un analizēt daiļliteratūru, kurā ir aprakstītas garīgās veselības problēmas, diskutēt.
62 Xxxx, X. 2012. Empathy: What it is and why it matters? Basingstoke: Macmillan International Higher Education, 116.
63 Turpat, 192.
Personas, ar kurām tiek strādāts, labāk nekā citi var pateikt, ko viņiem nozīmē respektēšana.
Parasta prakse, strādājot ar cilvēkiem ar garīgām slimībām, ir pateikt viņiem, ko darīt, pieņemt lēmumus par viņiem, izturēties pret viņiem tā, it kā viņi būtu bērni. Tomēr tādā praksē nav respektēšanas, nav cieņas pret personu ar slimību. Ir pienācis laiks, lai pasaule sāktu respektēt, cienīt visus cilvēkus, neskatoties uz viņu pieredzi un atšķirībām, un neatkarīgi no tā, kāda stigma tiem tiek piedēvēta. Mēs neesam stigmas. Mēs neesam “tie cilvēki”, un mēs neesam “jūsu klienti”. Jūs varat sniegt mums pakalpojumus. Tomēr mēs jums nepiederam. Tas ir respektēšanas un cieņas sākums.
Xxxxxx Xxxxx, garīgās veselības aktīviste.64
Respektēšana var būt izteikta gan ar attieksmi, gan darbībām.
Lai respektētu klientus ar GRT var:
• atzīt, ka klients cieš;
• komunicēt ar klientu bez aizspriedumiem;
• nebūt paternāliskam pret klientu, nepraktizēt savu varu pret viņu;
• uzskatīt, ka klients ir xxxxxx, viņam ir savas stiprās puses, viņš ir līdzvērtīgs darbiniekam.
Dotās intervences var integrēt sociālā darba speciālista ikdienas praksē, un konkrētie darbību piemēri var būt dažādi, dažreiz pat ļoti vienkārši:
• paklusēt blakus raudošam klientam;
• patiesi smieties kopā ar klientu;
• izmantot “jūs”, nevis “tu”, runājot ar klientu;
• pieņemt klienta lūgumu saglabāt noslēpumā stāstu par viņa pieredzi;
• atvainoties par nejaušu pāridarījumu, kuru izraisījusi kāda darbinieka xxxxx;
• būt atvērtam dusmām vai aizvainojumiem, ko izraisījis klients, bet “neuztvert” personīgi klienta uzvedību.65
4.2.2. Radošums, cerība un spriestspēja
Katra klienta situācija ir unikāla un nepārtraukti mainās, it īpaši tas redzams, strādājot ar personām ar GRT, tāpēc sociālais darbinieks nevar strādāt ar vienkāršām formulām vai procedūrām. Liela daļa sociālā darbinieka radošuma ir vērsta uz sociālo problēmu izpratni un risināšanu. Tāpēc svarīgi būt radošam. Sociālajā darbā radošums nozīmē to, ka sociālajam darbiniekam nepieciešama laba iztēle un spēja būt elastīgam.
Tomēr sistēma, it īpaši tāda, kuras pamatā ir psihiatriskais diskurss, dažkārt neatstāj vietu radošumam, un profesionāļiem un organizācijām jāatrod veidi, kā šo radošumu uzturēt savā darbā.
Padomi, kā stimulēt radošo domāšanu darbā:
• strādāt ar dažādiem cilvēkiem no dažādām grupām;
• atrast praktiskus individuālus risinājumus katrai personas unikālai dzīves situācijai;
• saskarties ar dažādiem ekstremāliem dzīves apstākļiem;
• aktīvi reaģēt uz pastāvīgi mainīgo dinamiku;
• komunicēt ar citiem sociālajiem darbiniekiem, jo īpaši no citām valstīm;
• sekot un reaģēt uz nepārtrauktām pārmaiņām sociālajā politikā un tiesību aktos;
64 Dignity in mental health. World Federation for Mental Health. 2015. xxxxx://xxx.xxx.xxx.xx/xxxxxxxxxxxx/ NonHST%20Publications/WMHD_report_2015_FINAL.pdf
65 Xxxxxx, X. X. 2013. Respect and Unconditional Positive Regard as Mental Health Promotion Practice. Journal of Clinical Research Bioethics. xxxxx://xxx.xxxxxxxxxxx.xxx/xxxxxxx-xxx-xxxxxxxxxxxxx-xxxxxxxx-xxxxxx-xx-xxxxxx- health-promotion-practice-2155-9627.1000147.php?aid=15583
• strādāt tādu sistēmu ietvaros, kuras pieprasa radošumu, lai novērstu birokrātiju un meklētu individualizētus risinājumus.66
Radošums līdzēs tikai tad, ja būs noteikts mērķis. Šajā sakarā sociālo darbinieku svarīgākā spēja ir cerēt uz pārmaiņām nākotnē. Šī cerība ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki izvēlas sociālā darba profesiju un kāpēc sociālie darbinieki izvēlas strādāt veselības un garīgās veselības sistēmā, labi zinot informāciju par neārstējamu vai hronisku slimību izplatību.67 Tomēr sociālie darbinieki nenoliedz realitāti, tieši pretēji – profesionāļu cerība uzsāk uzlabojumus sabiedrībā, jo cerība ir saistīta ar sociālo taisnīgumu un aizstāvību, tā ir dinamiska un vērsta uz nākotni. Un tieši tāpēc šāda cerība ir pretlīdzeklis izdegšanai.
CERĪBAS PĒTNIECĪBA UN UZTURĒŠANA PRAKSĒ
Daži ieteikumi.68
1. Izprast savu cerības stilu: Kā tu iemācījies cerēt?
Kā jūsu ģimenes locekļi un draugi cerēja uz kaut ko?
Uz ko jūs cerat? Kā jūs tikāt galā ar sarežģītām situācijām?
2. Izzināt stāstus par cerību un dzīvesspēku:
Lasiet par cerību gan profesionālos rakstos, gan romānos! Skatieties filmas par cerību!
Meklējiet cerību ikdienas dzīvē! Uzziniet, kā atšķirt dažāda veida cerības!
3. Iedibināt cerību savā praksē:
Apspriediet cerības jēdzienu ar kolēģiem! Iededziet cerību jūsu klientu vērtējumos!
Uzziniet, kā uzklausīt stāstus, ņemot vērā klientu ciešanas, kā atbalstīt jūsu klientu cerības! Pārliecinieties, ka jūsu stratēģijas iedvesmo uz cerību!
Ja klientiem ir zems cerību līmenis, uzturiet viņu cerības, līdz viņi var tās atgūt, vai ļaujiet viņiem iedvesmoties no jums!
Neatkarīgi no tā, kāda ir situācija, nepārtrauciet klientu viņa cerībās! Palīdziet cilvēkiem apgūt, paplašināt un pilnveidot viņu cerības, padarīt tās reālākas, un tādējādi jūs arī nostiprināsiet savas cerības!
Spriestspēja ir spēja saskatīt atšķirības, izvēlēties alternatīvas un pieņemt lēmumu, kā rīkoties. Profesionālā spriestspēja sociālajā darbā palīdz sociālajam darbiniekam veikt izvērtējumu, veidot attiecības un robežas, formulēt rīcības plānus, izvēlēties metodes un izlemt, kad izbeigt pakalpojumu. Profesionālās spriestspējas pamatā ir sociālā darbinieka spēja skaidri un kritiski domāt.
Xxxx Xxxxxxxx norāda, ka profesionālu spriedumu var uzskatīt par izglītības un pieredzes apvienojuma rezultātu.69
66 Xxxxxxx, X., Xxxxxxx, X. 2005. Creativity in social work and social work education. The Higher Education Academy,
10. xxxx://xxx.xxxxxxxxxxxxxxxx.xx/xxxxxxx/0/0/0/0/00000000/xxxxxxxxxx_xx_xxxxxx_xxxx.xxx
67 Xxxxx, X., Xxxxxxx, X. 2017. Hope Matters: The Power of Social Work. Nasw Press. xxxxx://xxx.xxxxxxxxx.xxx/ publications/practice/inside/hope-matters-intro.html
68 Xxxxx, X. 2015. 10 Essentials Social Workers Must Know About Hope. The New Social Worker. xxxx://xxx.xxxxxxxxxxxx.xxx/xxxxxxx-xxxxxxxx/xxxxxxxx/00-xxxxxxxxxx-xxxxxx-xxxxxxx-xxxx-xxxx-xxxxx-xxxx/
69 Xxxxxxxxx, X. 2015. Professional Judgment: The Science behind Common Sense in Social Work. Newfoundland & Labrador Association of Social Workers. xxxx://xxx.xxxxx.xx/xxxxx/xxxxxxx/xxxxx/xxxxxx-xxxxx/Xxxxxxxxxxxx_Xxxxxxxx. pdf
GADĪJUMA APRAKSTS
Xxxxxx, 35 gadu veca sieviete ar intelektuālas attīstības un uzvedības traucējumiem, nesen sāka dzīvot sabiedrībā. Viņa ir ļoti vientuļa. Nesen viņa regulāri sāka nākt uz sociālo dienestu, divas vai trīs reizes nedēļā, lai satiktos un izrunātos ar savu sociālo darbinieci Līgu, kura ir kļuvusi par Sanitas galveno uzticamības personu.
Līga palīdzēja Xxxxxxx atrast darbu vietējā veikalā. Sanita veikalā strādā jau mēnesi, bet, jau darbu uzsākot, veidojās konfliktsituācijas. Līga palīdzēja Xxxxxxx šos konfliktus atrisināt.
Xxxxxx ir tikko saņēmusi savu pirmo algu un ir atnākusi pie sociālās darbinieces ar dāvanu – konfekšu kasti. Xxxxxx ļoti lepojas ar to, ko viņa ir sasniegusi, un vēlas demonstrēt savu sasniegumu ar šo dāvanu.
Līga sāka domāt, kā rīkoties šajā situācijā. Vai viņai vajadzētu noraidīt dāvanu? Vai viņai to vajadzētu pieņemt? Kādi ir profesionālie ierobežojumi un organizācijas noteikumi? Kāds varētu būt kaitējums no dāvanas pieņemšanas? Kādi varētu būt ieguvumi? Kādi ir riski, ka Līgai būtu dubultās attiecības ar Sanitu? Vai Līgai jau ir bijušas šādas dubultas attiecības? Vai Līga spēj vadīt ar dubultām attiecībām saistītos riskus? Vai Līgai ir kādas citas izvēles?
Šajā gadījumā Xxxx demonstrē spriestspēju, kas palīdz viņai kvalitatīvi palīdzēt Sanitai: viņa zina sociālā darba pamatprincipus un tagad mēģina tos lietot atbilstoši reālai praktiskajai situācijai.
Visas šīs trīs spējas – būtradošam, cerēt un spriest – veicina profesionālo kompetenci, jo īpaši, ja sociālais darbinieks mēģina kritiski pārdomāt savu praksi.
4.2.3. Refleksija, kritiskās domāšanas prasmes
Daudziem sociālā darba praktiķiem ir kopīgs uzskats, kas varētu būt nelietderīgs vai pat kaitīgs. Šie sociālie darbinieki uzskata, ka medicīniskās zināšanas par klasifikāciju, diagnozēm un simptomiem ir vissvarīgākās zināšanas, kas nepieciešamas darbā ar klientiem ar psihosociāliem traucējumiem. Daudzi domā, ka psihosociālie traucējumi ir mazliet mistiski, un tos var saprast un ārstēt tikai mediķi. Lielākā problēma ir tā, ka šādā gadījumā uzmanība tiek pilnīgi novirzīta no sociālā darba prakses.
Spēja kritiski domāt ir pamats efektīvai sociālā darba praksei ar personām ar GRT. Apstrīdot esošos sociālos, politiskos un kultūras apstākļus un strukturālos šķēršļus, kritiskā refleksija izmaina praksi. Kritiskās refleksijas process praksē ir pamats, lai integrētu personīgo un profesionālo, un tas ir sākuma punkts prakses novērtēšanai. Sociālais darbinieks attīsta refleksijas apziņu, balsoties uz savu domāšanu, uztveri un darbībām (sk. 7. tab.).
7. tabula. Sociālā darba ētikas galvenās jomas.
Refleksijas līmeņi | Darbā ar personām ar GRT sociālais darbinieks | Pašrefleksijas jautājumi |
Pamata refleksija: sociālais darbinieks reflektē tikai par klientu vajadzībām, jūtām un sociālo kontekstu. | Ir empātisks un iejūtīgs pret klientu vajadzībām un jūtām; cenšas domāt un rīkoties atbilstīgi klientu vajadzībām un vēlmēm; cenšas izprast klientu vajadzības un jūtas, nevis tikai GRT simptomus; apzinās stigmatizācijas un sociālās atstumtības kaitīgo ietekmi; mācās, kā uzturēt sociālā darba prakses humanitāro orientāciju, saskaroties ar institūcijām, kas orientētas uz sociālo kontroli. | Kādas ir atšķirības starp sociālo kontroli un humāno orientāciju ārstēšanā un rehabilitācijā, ja runājam par domāšanu un praksi? Kādas ir atšķirības starp medicīnisko ārstēšanu un psihosociālo darbu ar klientiem ar GRT? Kādas ir visbiežāk sastopamās sociālo darbinieku dilemmas multidisciplinārā vidē, strādājot ar personām ar GRT, kādu lomu tās spēlē mūsu darbā? Kādu līdzīgu pieredzi varat atcerēties no savas dzīves, domājot par dažādiem simptomiem (piemēram, salīdzinot sapņus un halucinācijas, sērošanu un depresiju, bažas un nekontrolējamu trauksmi u. tml.)? Padomājiet par klientu, ar kuru strādājat: kādas varētu būt klienta jūtas un vajadzības, nerunājot par simptomiem? |
Tabulas turpinājumu sk. 67. lpp.
Tabulas turpinājums no 66. lpp.
Refleksijas līmeņi | Darbā ar personām ar GRT sociālais darbinieks | Pašrefleksijas jautājumi |
Refleksija darbībā: sociālais darbinieks reflektē par savām vērtībām, pārliecību un priekšstatu, kā arī par to, kā tie ietekmē praksi. | Apzinās savu attieksmi, kā arī vērtības sociālā darba praksē ar klientiem; domā par saviem ierobežojumiem un stiprajām pusēm savā domāšanā par GRT un darbu ar klientiem ar GRT; apzinās, ka paša attieksme, jūtas un garastāvoklis var ietekmēt darbu ar personām ar GRT; apzinās, ka personīgās vērtības un pārliecība par garīgo veselību un garīgajām slimībām var ietekmēt uztveri par klientiem; apzinās, ka personiskie lēmumi un spriedumi saistībā ar garīgās veselības problēmām var ietekmēt darba procesu ar klientiem ar garīgām slimībām. | Kāda ir jūsu personiskā uztvere, pieredze un uzskati par garīgo veselību un garīgajām slimībām, kā tie ietekmē jūsu darbu? Vai jums ir bijusi personiska pieredze garīgās veselības sistēmā, kā tā ietekmē jūsu darbu? Kā jūsu sliktais garastāvoklis un nogurums / labs garastāvoklis un enerģija ietekmē jūsu darbu ar personām ar GRT? Kā jūs tiekat galā ar stresu savā darbā? Ko jūs darāt labi, palīdzot personām ar GRT? |
Kritiskā refleksija praksē: sociālais darbinieks mēģina kritiski un dinamiski reflektēt par sevi, klientiem un darba procesu kopā. | Zina, kādā veidā klientu vajadzības un jūtas ietekmē metožu izvēli un efektivitāti; zina, kā personiskās vērtības un uzskati ietekmē uztveri par klientu garīgās veselības problēmām, par intervences īstenošanu; apzinās, kā klienti reaģē uz viņa intervenci un uztveri. | Padomājiet par kādu nesenu klienta gadījumu un mēģiniet izanalizēt, kā ģimenes vēsture, cerības, vērtības un klientu vajadzības ietekmēja darba procesu (kāpumus un kritumus) darba gaitā? Palūdziet kolēģim palīdzēt jums ar konkrētu gadījumu ar personu ar GRT, un aiciniet kolēģi jūs intervēt par jūsu idejām, vērtībām un uzskatiem, kas ir saistīti ar šo gadījumu, bet pēc intervijas lūdziet kolēģi novērot jūsu konsultāciju ar konkrēto klientu (ar klienta atļauju), aiciniet kolēģi izstāstīt novēroto: kā jūs runājāt ar klientu, piemēram, kādas bija intonācijas, lietotie vārdi, jūsu neverbālā saziņa? Kāds ir viedoklis par konsultācijas ilgumu? Ko jūsu klienti saka par jūsu darbu un ko viņi saka par tām intervencēm un metodēm, ko izmantojat, ko viņi uzskata par noderīgu, ko – nē un kādās situācijās? |
4.2.4. Profesionālā integritāte
GADĪJUMA APRAKSTS
Xxxxx, jaunai sievietei, diagnosticēta smaga depresija, ir arī pēctraumas stress. Viņa vērsās sociālajā dienestā, jo vēlas izbeigt “ļaunprātīgas” attiecības un meklē iespējas pārcelties projām no mājām. Xxxxx tēvs, fanātisks katolis, uzzinājis, ka meita ir lesbiete, nolēma, ka Annai jālaulājas ar vīrieti. Tagad Xxxx xxxxx šțirties un atrast partneri sievieti, un vēl vienu reizi apprecēties.
Sociālais darbinieks Xxxx arī ir katolis, un viņš neatbalsta laulības šțiršanu un iebilst pret homoseksuālu cilvēku laulībām.
Xxxx lūdz supervīziju, un kopā ar savu vadītāju izlemj, ka viņam vajadzētu nodot šo gadījumu citam sociālajam darbiniekam profesionālo un privāto vērtību konflikta dēļ.
Profesionālā integritāte ir pienākums ievērot un atbalstīt profesijas vērtības un principus, kā arī rīkoties uzticami un godīgi. Integritāte ir vairāk nekā rīcība, kura atbilst esošajiem profesionālajiem standartiem, tā ir morālā pozīcija.
Sociālā darba princips – sociālais darbinieks kā prioritāti nosaka klienta pašnoteikšanos, nevis savas vērtības un idejas, izņemot vērtības, kuras noteiktas likumos un ir universāli pieņemamas.
Protams, likumi un sabiedrības izpratne par vērtībām laika gaitā var mainīties. Piemēram, ir mainījusies attieksme pret verdzību, pašlaik mainās attieksme pret personu ar GRT izolēšanu slēgtajās iestādēs.
Svarīgi, lai sociālais darbinieks apzinātos savus uzskatus – ko un kāpēc viņš domā par dažādām situācijām. Savu uzskatu apzināšanās palīdz attīstīt attieksmi bez aizspriedumiem arī profesionālajā dzīvē. Sociālā darbinieka personīgām vērtībām jābūt saderīgām ar profesijas vērtībām, pretējā gadījumā darbs nebūs efektīvs vai pat klientam var tikt nodarīts kaitējums.
4.2.5. Sociālais darbinieks kā pētnieks
Sociālā darba prakses zināšanu bāze ir ļoti plaša: no vienas puses, šai disciplīnai ir sava konkrēto zināšanu bāze, no otras puses, ir specifiskas zināšanas no politoloģijas, socioloģijas, psiholoģijas un medicīnas. Runājot par sociālo darbu ar personām ar GRT, īpaši svarīgi zināt vai spēt atrast informāciju ne tikai no sociālā darba jomas, bet arī no psihiatrijas, psiholoģijas, antropoloģijas, socioloģijas un tiesību zinātnēm.
Balstoties ikdienas praksē, sociālais darbinieks ir atbildīgs par metodēm, ko viņš izmanto darbā ar klientiem. Sociālajam darbiniekam jāzina, kā izvēlēties atbilstošas metodes, kā novērtēt metožu efektivitāti un kā kritiski pieiet pētnieciskai literatūrai. Ļoti svarīgi zināt, kā novērtēt progresu katrā atsevišķā gadījumā, jo tas palīdz saredzēt nelielās individuālās izmaiņas.
Sociālajam darbiniekam jābūt informētam par aktualitātēm sociālajā darbā ar personām ar GRT. Būtu jāpieliek lielākas pūles, lai šo specifisko informāciju padarītu pieejamu Latvijas profesionāļiem, piemēram:
• jānodrošina specializētas literatūras tulkojumi;
• jānodrošina iespējas lasīt profesionālo literatūru svešvalodās;
• sociālajiem darbiniekiem jāmeklē iespējas iekļauties starptautiskajās profesionālajās kopienās;
• sociālajiem darbiniekiem jāzina, kā atrast nepieciešamo informāciju internetā;
• praktizējošiem sociālajiem darbiniekiem jāiesaistās pētījumos par metodēm, kuras viņi izmanto.
4.3. KOMUNIKĀCIJAS PRASMES UN METODES DARBĀ AR PILNGADĪGĀM PERSONĀM AR GRT
Katra sociālā situācija prasa saziņas un komunikācijas prasmes. Atšķirībā no parastas mijiedarbības komunikācija sociālajā darbā notiek nevis spontāni, bet mērķtiecīgi. Komunikācija (aci pret aci, pa tālruni, elektroniski, ar vēstulēm un rakstiskiem ziņojumiem) joprojām ir viena no sociālo darbinieku galvenajām prasmēm.
Efektīva komunikācija nozīmē, ka persona spēj izteikties gan verbāli, gan neverbāli, atbilstoši situācijai un kultūras kontekstam. Bez efektīvas komunikācijas saziņa var kļūt kļūdaina, ar pārpratumiem, var sabojāt attiecības. Efektīva komunikācija nozīmē daudz vairāk nekā iespēja runāt, tā ir arī iespēja klausīties un sadzirdēt, saprast citus, saprast un interpretēt otra cilvēka ķermeņa valodu. Komunikācija ir veiksmīga tikai tad, kad ziņas sūtītājs un tās saņēmējs saprot un lieto vienādu komunikācijas stilu. Laba mutiskā un rakstiskā komunikācija ir efektīva sociālā darba pamats.
Sociālo darbinieku darbā arpersonām ar GRT prioritāte ir efektīvu saziņas veidu meklēšana: speciālistam jābūt pietiekami radošam un zinošam, lai pielāgotos klienta ar GRT individuālajam komunikācijas stilam. Komunikācijas prasmes vajadzētu uzlabot un / vai trenēt izglītojošos semināros / nodarbībās.
4.3.1. Kā runāt par informētu piekrišanu un konfidencialitāti?
Saziņā ar jebkuru klientu grupu sociālajiem darbiniekiem jāizmanto skaidra un saprotama valoda, lai informētu par pakalpojumu mērķiem, ar pakalpojumiem saistītiem riskiem, pakalpojumu ierobežojumiem, izmaksām un pamatotām alternatīvām. Savukārt jebkuram klientam ir tiesības atteikties vai atsaukt piekrišanu. Jebkurā situācijā sociālajiem darbiniekiem jāpiedāvā klientiem iespējas uzdot jautājumus.
Lai runātu par informēto piekrišanu ar cilvēkiem, kam ir lasītprasmes vai valodas grūtības, un informētu klientus atbilstoši viņu izpratnes līmenim, sociālais darbinieks var izmantot tulka pakalpojumu, lietot vieglo valodu vai alternatīvās komunikācijas metodes. Strādājot ar klientiem ar GRT, daudz ko var nākties atkārtot vairākas reizes, un ir jāpieņem, ka klienti bieži var mainīt savas domas un atsaukt savu piekrišanu.
Jāatzīmē, ka cilvēki ar GRT bieži dod atļauju un piekrīt visam, jo baidās no sodīšanas par negatīvu atbildi. Tās ir stigmatizācijas sekas, un šādos gadījumos sociālajam darbiniekam jāpārliecinās, ka klients ir sapratis sarunas saturu.
Dažreiz trešā puse (aizgādnis) var piedalīties konkrēta dokumenta parakstīšanā vai parakstīt to klienta vietā, ja šādus ierobežojumus nosaka tiesa.
4.3.2. Empātiska komunikācija: kā izmantot sajūtas
Empātiska sazināšanās nozīmē, ka jūs ne tikai reaģējat uz klienta stāstu ar empātiju, bet arī paziņojat viņam par savu izpratni tā, lai klients jūs saprot, proti, komunikācijas laikā jūs varat nosaukt faktu, ko klients izteicis, mēģināt nosaukt emociju, kas attiecas uz šo faktu, un pārbaudīt, vai jūs esat pareizi sapratis klienta stāstīto.
Klients (raudot): “Es tikko runāju ar psihiatru, un tagad esmu ļoti dusmīgs un agresīvs!”
Sociālais darbinieks: “Vai es pareizi saprotu, ka tagad jūs esat ļoti dusmīgs un agresīvs, un vēl, man šķiet, apbēdināts?”
Izmantojot empātisko komunikāciju, sociālais darbinieks var kļūt svarīgs klienta dzīvē. Var reaģēt verbāli vai neverbāli tādā veidā, lai apliecinātu sociālā darbinieka izpratni par klienta iekšējo pieredzi. Svarīgi apzināties cilvēku emociju daudzveidību. Lai gan personas ar GRT ne vienmēr zina un spēj atpazīt savas emocijas, viņas var paļauties uz sociālo darbinieku empātiju.
Lai komunikācijā efektīvi izmantotu emocijas, ir svarīgi:
• nosaukt emocijas, kuras klients pauž;
• attīstīt un bagātināt emociju leksiku;
• ņemt vērā klienta stāsta kultūras specifiku;
• reaģēt ar balsi un žestiem tādā pat intensitātē, kāda ir verbālajā komunikācijā;
• izmantot tādas frāzes kā: “Ja es pareizi saprotu, jūs jūtaties...”, “Kad es jūsos klausos, šķiet, ka jūs jūtaties...”;
• iemācīt klientam, kā sazināties empātiski.70
Empātiska komunikācija ir noderīga dažādos sociālā darba posmos:
• sākotnējo attiecību noteikšanai (klienti, visticamāk, turpinās attiecības ar sociālo darbinieku, kurš sazinās empātiski);
• kontaktuarklientuuzturēšanā(empātiskakomunikācijapalīdzpieskaņotiesklientuemocionālajam stāvoklim);
• precīzai klientu problēmu izvērtēšanai (empātiska komunikācija noved pie uzticamām attiecībām, kurās klienti sāk atklāti runāt par savām problēmām un citām dzīves un situācijas detaļām);
• grūtību pārvarēšanas procesā (piemēram, ja persona runā pārāk daudz);
• dusmu un klienta vardarbīgas uzvedības pārvaldīšanā (empātiska reakcija palīdz izkliedēt dusmas, sociālais darbinieks var sniegt empātisku atbildi uz dusmām vai klienta vilšanos, nevis vainot klientu par viņa jūtām, piemēram: “Es redzu, ka jūs esat dusmīgs un vīlies.”).
4.3.3. Pašatklāsme
Pašatklāsme ir apzināta un tieša informācijas atklāšana par sevi, tā notiek gan verbāli, gan neverbāli. Ļoti bieži klienti ar GRT var uzdot sociālajiem darbiniekiem dažādus personiskas dabas jautājumus (Vai jūs esat precējies? Kur jūs dzīvojat?) vai mēģināt izzināt sociālā darbinieka personiskus uzskatus (Vai jūs domājat, ka es esmu traks? Vai es esmu sliktāks nekā citi jūsu klienti?). Sociālajam darbiniekam nav jāatbild uz katru no šiem jautājumiem, bet ir svarīgi katru reizi novērtēt, kāpēc atbildes būs vai nebūs noderīgas klientam.71
8. tabula. Pašatklāsmes plusi un mīnusi.
Pašatklāsmes plusi | Pašatklāsmes mīnusi |
Veido savstarpējo sapratni un uzticību. Var palīdzēt klientam justies “normāli”. Var samazināt varas disbalansu, palīdzēt labāk sadarboties. Palīdz klientam justies mazāk vientuļam. | Var radīt neskaidrības un apdraudēt profesionālās attiecības. Var novērst uzmanību prom no klienta. Klients var sākt “apturēt” vai cenzēt informāciju. Klients var sajust, ka darbinieks ir “pārāk iesaistīts”. Radot cerības, var radīt “spiedienu” uz klientu, lai viņš atklātu to, ko viņš nav gatavs atklāt. |
70 Hepworth, D. H., Xxxxxx, J. A., Xxxxxxxx, B. Direct Social Work Practice: Theory and Skills. Pacific Grove: Xxxxxx
/ Cole, 99–101.
Ir divu veidu pašatklāsmes:
1) sevis iesaistīšana procesā (piemēram, “Es vēlos dalīties savās emocijās par to, ko jūs tikko teicāt!”);
2) personīga pašatklāsme (piemēram, “Manas meitas skolā mums arī ir problēmas ar skolotājiem.”).72
Kā izmantot pašatklāsmi:
• nedalīties ar personisku informāciju, kamēr nav pietiekamas uzticības un klients neparāda gatavību vairāk komunicēt personiskajā līmenī;
• personalizēt teikumus, izmantojot “es” frāzes, nevis “jūs”, – tas arī motivēs klientus izmantot “es” frāzes;
• aprakstīt sociālā darbinieka personisko situāciju neitrālā un aprakstošā formā;
• ja sociālais darbinieks xxxxxxxx uz personīgo pieredzi, svarīgi pārliecināties, ka tas tiek darīts atbilstoši klientu vajadzībām.
4.3.4. Kā vadīt komunikācijas procesu?
Xxxxxx Xxxxxx (Xxxxx Xxxxx) savā grāmatā73 ir atzīmējusi, ka sociālie darbinieki, būdami komunikācijas speciālisti, zina, kā būt mērķtiecīgiem, refleksīviem un atsaucīgiem uz citu cilvēku komunikācijas vajadzībām:
• mērķtiecīga komunikācija – komunikācija, kas veicina kopīgā mērķa identificēšanu, attīstību un sasniegšanu;
• atspoguļojošā komunikācija – komunikācija, kuras laikā notiek analīze, kā mūsu personīgās īpašības un spējas, arī profesionālā pieredze var ietekmēt komunikācijas procesu;
• atsaucīgā komunikācija – spēja atpazīt un pielāgot komunikāciju klientu vajadzībām.
1. Kāds ir labs komunikācijas process?
2. Sociālais darbinieks sarunas laikā galvenokārt klusē, ļauj klientam runāt, saprot, ko saka klients, un to parāda sociālā darbinieka ķermeņa valoda.
3. Sociālais darbinieks māj ar galvu un uztur acu kontaktu, sēž vai stāv tādā pašā pozā kā klients un drošā attālumā no klienta – ne pārāk tuvu vai ne pārāk tālu.
4. Sociālais darbinieks mierīgi klausās, ko klients saka, lai pārliecinātos, vai viņš saprot pareizi, dažkārt var atkārtot to, ko klients teicis, vai apkopot to, ko klients teicis.
5. Klients šādā komunikācijā jūt, ka sociālais darbinieks iedziļinās klienta stāstā un viņu nenosoda, ka velta klientam pietiekami daudz laika un ciena viņu.
Xxxxxx Hīlija rosina komunikāciju aplūkot dinamikā: darba aliansi starp sociālo darbinieku un klientu pastāvīgi ietekmē prakses konteksts (piemēram, konteksts organizācijā, kurā sociālais darbinieks strādā) un personiskie faktori, piemēram, kultūra un valoda, dzīvesveids, spējas un invaliditāte, un garīgās veselības problēmas.74
Citiem vārdiem sakot, cieņpilnas komunikācijas noteikumi attiecas uz saziņu ar katru klientu grupu: ja kāds jūtas cienīts un sadzirdēts, viņš visticamāk arī komunicēs ar cieņu un uzklausīs to, ko sociālais darbinieks grib pateikt. Klientu ar GRT situācijas ir unikālas. Piemēram, ja klientam ir halucinācijas, sociālajam darbiniekam jāapzinās, ka klienta halucinācijas vai murgi ir klienta realitāte. Tādēļ cieņpilna komunikācija šajā gadījumā varētu būt šāda: sociālais darbinieks parāda, ka viņš saprot, ka klients savas halucinācijas uzskata par realitāti, nemēģinot pārliecināt klientu, ka viņa realitāte nav reāla, vai nestāstot, ka sociālais darbinieks piedzīvo ko līdzīgu kā klients.
71 Xxxxx, X. 2008. Introduction to Social Work Practice: A Practical Workbook. London: Sage, 21–22.
72 Xxxxx, X. 2008. Introduction to Social Work Practice: A Practical Workbook. London: Sage, 10.
73 Xxxxx, X. 2018. The Skilled Communicator in Social Work: The Art and Science of Communication. London, 2.
74 Xxxxx, X. 2018. The Skilled Communicator in Social Work: The Art and Science of Communication. London, 4.
Kā atbalstīt vai pārtraukt komunikācijas procesu?
Komunikācijas procesa pamats ir personas uzklausīšana un centieni saprast, ko viņš / viņa stāsta. Tas varētu būt izaicinājums, komunicējot ar personām ar GRT, jo stigmatizācijas vai klientu pieredzes izpratnes trūkuma dēļ sociālajiem darbiniekiem ir tendence “izslēgt” savas komunikācijas prasmes.
Tādēļ, lai atbalstītu saziņas procesu, vispirms svarīgi izmantot savas regulārās komunikācijas prasmes, mēģināt saprast un novērtēt, kādas klienta vajadzības sociālais darbinieks var palīdzēt apmierināt. Tomēr sociālajam darbiniekam jāapzinās, ka komunikācija ar personu ar GRT var aizņemt vairāk laika nekā komunikācija ar citas mērķgrupas pārstāvi.
Daži padomi komunikācijas uzsākšanai:
• kad jūs ar sevi iepazīstināt personu ar GRT, kura ir rīcībspējīga vai viņas rīcībspējas ierobežojums nav saistīts ar pārstāvību dažādās iestādēs, un viņas tuvinieku / asistentu, kurš pavada personu ar GRT uz dažādām iestādēm, jājautā pašai personai: “Vai vēlaties, lai jūsu tuvinieks / asistents paliktu šeit šīs vizītes laikā, piedalītos mūsu sarunā?”;
• vienkāršā valodā izskaidrojiet komunikācijas procesu un noskaidrojiet vizītes mērķi;
• ja persona izmanto alternatīvas saziņas metodes vai ir zināmas komunikācijas grūtības, tad pašā komunikācijas sākumā svarīgi noskaidrot: “Kā jūs sakāt “jā” un “nē”? Varat parādīt man savu piktogrammas ierīci?”
Protams, personas vairāk mēdz runāt par problēmām, kas viņām radušās, un tieši tāpēc viņas arī apmeklē sociālo darbinieku, bet, lai veicinātu komunikāciju, sociālajam darbiniekam jāizmanto pozitīvi komentāri un pozitīvi apstiprinājumi, uzmanība jāpievērš klienta spējām, nevis invaliditātei.
Kā rīkoties ar klienta intensīvām jūtām, dusmām vai sūdzībām komunikācijas procesā?
Svarīga prasme ir sarunas laikā reaģēt uz klienta dusmām, apstiprināt dusmu realitāti:
• atbildiet empātiski, lai atspoguļotu dusmas: “Es redzu, ka jūs esat dusmīgs uz mani...”;
• mēģiniet atklāti runāt par šo situāciju, lai izpētītu dusmu iemeslus;
• ja nepieciešams, runājiet arī par savu reakciju, sajūtām: “Es nezināju, ka jūs jutāties šādi...”, “Es priecājos, ka jūs par to runājat ar mani”);
• mēģiniet apspriest, kā turpmāk klients varētu izvairīties no šādām situācijām;
• apspriediet ar klientu šo komunikācijas modeli, ja tas bieži atkārtojas;
• mēģiniet arī saglabāt sociālā darbinieka robežas: “Es saprotu, kā jūs jūtaties šajā situācijā. Es varu būt gatavs ar jums sarunāties, kad neesat tik neapmierināts. Vai ir kādi veidi, kā jūs varat nomierināties? Vai varbūt mēs varētu par to runāt vēlāk?”
Gadījumā, ja personas emocijas jau ir pārāk intensīvas, svarīgi sekot šādiem noteikumiem:
• saglabājiet drošu attālumu – ne pārāk tuvu, ne pārāk tālu;
• nedraudiet klientam nekādā veidā;
• uzdodiet atvērtus, nevis slēgtus jautājumus, un mudiniet klientu sākt runāt – runāšana ir labāka nekā vardarbīga uzvedība;
• palīdziet klientiem sajust, ka viņiem ir izvēle – cilvēki visbiežāk ir agresīvi, ja viņiem šķiet, ka viņiem ir maz vai nav izvēles;
• nerunājiet ar viņu, stāvot aiz muguras, – tas var būt bīstami, tāpat arī nemēģiniet klientam pieskarties un nodrošiniet iespēju aiziet;
• neuztveriet to, ko klients saka, personiski – tas var padarīt jūs agresīvu vai sevi aizsargājošu, tādējādi palielinot vardarbības iespējas.
Ja klients pastāvīgi sūdzas par citiem cilvēkiem, speciālistu rīcību, tam varētu būt dažādi iemesli. Tādēļ sociālajam darbiniekam nevajadzētu šīs sūdzības uztvert personīgi, speciālistam vajadzētu saglabāt konstruktīvu domāšanu.
Cilvēku ar GRT sūdzības dažreiz var attaisnot, jo šīs personas regulāri cieš no diskriminācijas. Sūdzības var būt veids, kā cilvēks iegūst kontroles sajūtu pār situāciju, kurā viņš atrodas, ja viņam nav citas izvēles. Sūdzības varētu būt arī konstruktīvāka uzvedības alternatīva agresijai. Pastāvīgas sūdzības var izraisīt arī izkropļota negatīvā domāšana.
Tāpēc, strādājot ar sūdzībām, sociālajam darbiniekam jāizprot individuālie GRT simptomi, aktīvi jāmeklē cēloņi, kuri ir sūdzību pamatā, lai rastu pozitīvus risinājumus.
Kā noteikt robežas komunikācijas laikā?
Robežas starp darbinieku un klientu noteikšana var tikt ieviesta jau lingvistiskā līmenī komunikācijas laikā.
Sarunas sākumā nepieciešams iepazīstināt klientu ar sevi – personīgā līmenī un profesionālā līmenī –, kas jūs esat un kā jūs varat palīdzēt, lai klients saprastu, ko sagaidīt un kādas ir jūsu darbības robežas.
Ar cilvēkiem ar GRT, it īpaši tiem, kuri no bērnības ilgstoši ir dzīvojuši iestādēs vai kuri ir cietuši no ļaunprātīgas izmantošanas vai traumas bērnībā, var rasties problēmas šādu ierobežojumu noteikšanā. Tas ir redzams valodas līmenī, piemēram, klients sociālo darbinieci sauc par “xxxx xxxx”, saka, ka sociālais darbinieks ir “viņam kā māte vai tēvs”, salīdzina sociālo darbinieku ar citiem radiniekiem, ģimenes locekļiem vai xxxxxxxx.
Šo lomu pieņemšana rada lielu spiedienu uz sociālo darbinieku un potenciāli var kaitēt klientam. Svarīgi ir atklāti un godīgi runāt par sociālā darbinieka lomu klienta dzīvē, un darbinieks var atrast citu metaforu, lai aprakstītu sadarbību ar klientu, piemēram, “palīgs”, “padomnieks”, “partneris problēmu risināšanā”, “komandas loceklis problēmu risināšanā”, “atbalsta sniedzējs”.
Komunikācijas laikā sociālais darbinieks var noteikt robežas personai ar GRT tā, lai persona saprastu saziņas noteikumus, piemēram, “Man ir tikai piecas minūtes, lai ar jums runātu, pēc tam man jāiet”, “Ja jūs kliegsiet, es nevarēšu ar jums sarunāties”.
4.3.5. Komunikācija ar klientiem ar īpašām komunikācijas vajadzībām
NEVERBĀLĀ KOMUNIKĀCIJA, ĶERMEŅA VALODA
Pētījumos atklāts, ka līdz pat 85 % no komunikācijas notiek neverbāli.75 Neverbālā komunikācija ir nepieciešama, lai attīstītu darba aliansi. Tāpēc tā ir katras komunikācijas būtisks aspekts, īpaši nozīmīga neverbālā komunikācija ir saziņā ar klientiem ar īpašām komunikācijas vajadzībām.
Neverbālās komunikācijas izaicinājums ir neapzināta uzvedība, daži šīs uzvedības modeļi var neatbilst konkrēta klienta vajadzībām vai arī neatbilst citiem sociālajiem apstākļiem.
Ķermeņa valoda ietver daudzus un dažādus neverbālās uzvedības aspektus – acu kontaktu (skatīšanos, izvairīšanos no acu kontakta), sejas izteiksmes (drūmu seju, smaidu, sašaurinātas lūpas, paceltas uzacis), balsi (toni, akcentu, intonāciju, pauzes), ķermeņa kustības (stāju, žestus), fizioloģiskas reakcijas (svīšanu, ātru elpošanu), izskatu (apģērbu). Neverbālā komunikācija var ietekmēt verbālo saziņu, vai nu neverbālā komunikācija apstiprina to, kas tiek teikts mutiski, vai sajauc to, kas tiek teikts.
75 Xxxxx, X. 2018. The Skilled Communicator in Social Work: The Art and Science of Communication. London, 45.
KĀ NEVERBĀLĀ KOMUNIKĀCIJA IETEKMĒ ATTIECĪBAS
1. GADĪJUMS
Kliente ierodas sociālajā dienestā, lai pieteiktos uz sociālo pabalstu. Viņa ir sieviete gados, ģērbusies vecā, bet diezgan tīrā apģērbā. Runājot viņa neskatās acīs, viņas balss ir monotona, viņa atbild uz sociālā darbinieka jautājumiem ar lielām pauzēm. Sieviete sēž nemainīgā pozā, un viņas rokas visu laiku atrodas viņas priekšā. Sieviete stāsta, ka viņai ir invaliditāte, ka viņa dzīvo viena un vēlas saņemt pabalstu, lai samaksātu par komunālajiem pakalpojumiem. Sociālais darbinieks arī palēnina savu runas tempu, viņš nemeklē acu kontaktu, bet atkārto dažus jautājumus, lai pārliecinātos, ka viņš pareizi sapratis sievietes teikto.
Kaut arī sociālais darbinieks apzinās, ka šajā sarunā viņš nejūtas ērti, viņš cenšas kontrolēt savu țermeņa valodu, sēžot nepiespiestā pozā un mierīgi runājot.
Kliente ir apmierināta ar sarunu un aizpilda iesnieguma veidlapu.
2. GADĪJUMS
Klients, apmēram trīsdesmit gadu vecs vīrietis, konsultācijas laikā pie sociālā darbinieka sāk raudāt. Raudot viņš runā par savu grūto dzīvi bērnu namā un pansionātā, kurā viņš ir piedzīvojis vardarbību. Viņš turpina savu stāstu par to, ka tagad netiek pieņemts sabiedrībā, ka viņu nemīl un viņam draud kaimiņi.
Arī iepriekšējās konsultācijās klients bieži šādi uzvedās, šțiet, ka šīm sarunām nav praktiska mērța. Šodien sociālais darbinieks xxxxxxxx, pēc pusstundas viņam ir svarīga sapulce pilsētas otrā pusē. Kamēr klients stāsta savu stāstu, sociālais darbinieks kārto somu un bieži skatās telefonā. Tad sarunas laikā birojā ienāk kolēģe, lai paņemtu mapi ar dokumentiem.
Sarunas beigās klients klusē un pārstāj reaģēt uz sociālā darbinieka frāzēm. Nolēmis, ka klients ir nomierinājies, sociālais darbinieks pārtrauc konsultāciju.
Sociālajam darbiniekam pašam jājūtas ērti savā lomā. Par to, ka sociālais darbinieks patiešām interesējas par klientu un viņa dzīvi, un bažām, liecina acu kontakts un uzmanība, klausoties un runājot. Sociālajam darbiniekam pilnībā jāvelta klientam uzmanība, jāvēro klienta ķermeņa valoda un jāreaģē uz to, piemēram, sakot: “Izskatās, ka jūs neērti jūtaties”. Tā klients uzzina, ko sociālais darbinieks saprot, tas savukārt palīdz veidot uzticēšanos un būt atvērtākam konsultācijā.
9. tabula. Ieteikumi neverbālai komunikācijai.
NEVERBĀLA KOMUNIKĀCIJA 76 | ||
Ieteicams | Nav ieteicams | |
Sejas izteiksme | • Tiešs acu kontakts (izņemot dažus gadījumus, piemēram, kad tas ir aizliegts kultūrā). • Siltums un bažas atspoguļojas sejas izteiksmē. • Acis ir tādā pašā līmenī kā klienta acis. • Atbilstošas daudzveidīgas un dzīvīgas sejas izteiksmes. • Mute nesavilkta, nepieciešamības gadījumā vēlams pasmaidīt. | • Izvairīšanās no acu kontakta. • Fiksēta skatīšanās uz cilvēku vai objektu. • Kritiski paceltas uzacis. • Pārmērīgi noliekta galva. • Žāvāšanās. • “Auksta” sejas izteiksme. • Nepiemērots smaids. • Lūpu kodīšana. |
Poza | • Rokas mēreni izteiksmīgas, piemēroti žesti. • Ķermenis saliekts nedaudz uz priekšu. | • Nekustīgas ķermeņa pozas, rokas cieši saliektas. • Ķermenis pavērsts prom no klienta. • Šūpošanās krēslā. • Kājas novietotas uz galda. • Mute aizsegta ar pirkstu vai plaukstu. • Norādīt ar pirkstu! |
Balss | • Skaidri sadzirdama, bet ne skaļa. • Silts balss tonis. • Balss modulēta, atspoguļo klienta sajūtas un emocionālo toni. • Mērens runas temps. | • Bubināt vai neskaidri runāt. • Runāt monotonā balsī. • Biežas gramatiskās kļūdas. • Ilgstošas pauzes. • Pārāk enerģisks runas tonis. • Lēna, ātra, saraustīta runa. • Nervozi smiekli. • Pastāvīgs klepus. |
Fizisks tuvums | • Metrs, pusotrs metrs starp krēsliem. | • Pārmērīgs tuvums vai attālums. • Runāt pāri galdam vai izmantot citas barjeras. |
76 Hepworth, D. H., Xxxxxx, J. A., Xxxxxxxx, B. Direct Social Work Practice: Theory and Skills. Pacific Grove: Xxxxxx
/ Cole, 165–166.
Viens no populārākajiem neverbālās komunikācijas modeļiem tiek saukts par SOLER pozīciju.77 To izstrādāja Xxxxxxxx Xxxxx 2010. gadā, un šis modelis identificē noteiktas neverbālās iemaņas, apkopotas xxxxxxxx XXXXX. Tas var palīdzēt sociālajam darbiniekam radīt terapeitisko aliansi un pielāgoties klienta teiktajam:
S (square): sēdēt tā, lai jūs skatītos klientam sejā;
O (open): jums ir atvērta ķermeņa poza, rokas un kājas nav sakrustotas;
L (leaning): jūs esat nedaudz paliecies pret klientu;
E (eye): saglabājiet labu acu kontaktu, bet “neblenziet”;
R (relaxed): relaksēta poza.
Tomēr šajā ļoti praktiskajā vispārējā modelī nav ņemtas vērā tādas nianses kā sejas izteiksme, apģērbs, kultūras vai dzimuma īpašības. Šajā kontekstā sociālā darbinieka apģērbam reti tiek pievērsta uzmanība, kaut gan apģērbs ir svarīgs, jo īpaši darbā ar klientiem ar GRT. Klientiem ar GRT bieži ir traumatiska pieredze ar hospitalizāciju vai dzīvi iestādēs, kurās darbinieki parasti ģērbjas speciālās darba drēbēs. Tādēļ labāk nevalkāt darbā baltu mēteli, kas ir līdzīgs slimnīcas personāla formai. Sociālā darbinieka drēbes var nodot klientam dažādas semantiskās ziņas, piemēram, sociālais darbinieks rūpējas par sevi (tīrs, kārtīgs apģērbs), sociālais darbinieks ir neformāls (apģērbs jauniešu stilā). Vispārējs ieteikums sociālajiem darbiniekiem – izvēlēties neitrālu apģērbu, kas piemērots dažādiem darba apstākļiem (darbā ar jauniešiem un viņu vecākiem).
Apģērbu iespējams izvēlēties, bet nav iespējams mainīt citus neverbālās komunikācijas faktorus, piemēram, sociālā darbinieka dzimumu vai vecumu, viņa valodu vai kultūru, ādas krāsu, augumu, balss toni u. tml. Jāsaprot, ka šie faktori var ietekmēt arī klientus, un viņi var novērtēt sociālo darbinieku kā profesionāli pozitīvā, tā negatīvā veidā, piemēram, bieži vien klienti, kuri piedzīvojuši seksuālu vardarbību, nespēj efektīvi sazināties ar pretējā dzimuma sociālajiem darbiniekiem. Svarīgi ņemt vērā saziņas vajadzības un iezīmes, lai nekaitētu klientiem un efektīvi strādātu. Cilvēkresursu trūkuma situācijā, kad sociālais dienests nevar piedāvāt klientam citu sociālo darbinieku, jāatceras, ka klienta reakcija saziņā ar sociālajiem dienestiem balstās klienta pieredzē.
Daudzus minētos komunikācijas aspektus var identificēt, ja novēro klienta komunikāciju ar viņa ģimenes locekļiem, draugiem un citiem sociālajiem darbiniekiem.
Novērošana ir vēl viena svarīga komunikācijas prasme. Tā attiecas arī uz sociālo darbinieku pašu nekontrolējamo reakciju novērošanu, kā arī spēju pieņemt klientu un kolēģu atsauksmes. Piemēram, sociālā darbinieka negatīvā pieredze kādā gadījumā ar vecākiem ar GRT, kuriem bija problēmas bērnu aprūpē, ietekmē saziņu ar jauno klientu. Konsultācijā, uz kuru māte ar GRT pirmo reizi atnākusi pēc palīdzības, sociālais darbinieks sēž slēgtā pozā, neatbalsta acu kontaktu, runā monotoni.
Neverbālajā saziņā svarīga komunikācijas sastāvdaļa ir pieskāriens.78 Sociālais darbinieks var izmantot pieskārienu, lai pārliecinātu klientu vai tuvinātos viņam. Pieskārieni jālieto uzmanīgi un ar cieņu:
• izmantojiet pieskārienu cieņpilni, balstoties uz personas vajadzībām, nevis jūsu vajadzībām;
• jums jārespektē klienta kultūra, vecums, etniskā piederība un dzimums;
• jāņem vērā, ka ne vienmēr var prognozēt klientu ar GRT reakciju uz pieskārieniem;
• ļoti svarīgi, lai tiktu ievērota klienta personiskā telpa;
• jābūt informētam par savu komforta līmeni, izmantojot pieskārienu.
77 Xxxxxxxxx, X., Xxxxxxxxx, X. 2011. Core communication skills in mental health nursing. McGrow-Hill. xxxxx://xxx. xxxxxxxxxxx.xx.xx/xxxxxx/xxxxxxxx/0000000000000.xxx
78 Turpat.
ALTERNATĪVĀ KOMUNIKĀCIJA
Darbā ar personām ar GRT svarīgi ir saprast, ka cilvēki ar ierobežotu valodas spēju un izpratni paļaujas uz pazīstamām lietām un vides norādēm, lai saprastu vai paredzētu, kas notiks tālāk. Ja iespējams un ja tas ir droši, sociālais darbinieks var piedāvāt cilvēkiem ar GRT paņemt rokās dažādus priekšmetus no biroja vai pieskarties tiem, izpētīt biroja telpu.
Komunicējot ar cilvēkiem ar intelektuālas attīstības traucējumiem, sociālais darbinieks var izmantot vienkāršas diagrammas un žestus, attēlus vai norādīt uz pazīstamiem objektiem. Ir arī jāzina, ka dažas personas ar GRT, it īpaši ar intelektuālas attīstības traucējumiem, var izteikties tikai rakstiski.
Parasti sociālais darbinieks intuitīvi pats atrod saziņas veidu, lai gan eksistē alternatīvās saziņas sistēmas – alternatīvā komunikācija (aizstāj valodu, ja persona vispār nerunā) un augmentatīvā komunikācija (papildina valodu, lai palīdzētu personai izteikties).
Komunikācija ir ļoti individuāls process, un, lai mācītu personai izmantot alternatīvo komunikāciju, nepieciešams atsevišķs speciālists.
Visbiežāk sastopamie alternatīvās komunikācijas līdzekļi:
• žesti, izteiksme, ķermeņa valoda, pieskārieni;
• atbalsta zīmes;
• individuālās atvieglotās zīmes;
• priekšmeti;
• attēli vai fotogrāfijas, zīmējumi;
• piktogrammas, Xxxxx simboli, PECS (attēlu sistēmas);
• komunikāciju tāfeles;
• attēlu grāmatiņas.79
Sociālajam darbiniekam jāsaprot – ja klients ar GRT nerunā verbāli, tas nenozīmē, ka viņš nespēj sazināties vai ka viņam nav ko teikt. Sociālajam darbiniekam jānoskaidro veidi, kā klients sazinās, vai jānosūta klients pie attiecīga speciālista, ja klients vēl nav saņēmis nepieciešamo atbalstu komunikācijā vai palīglīdzekļus.80
VIEGLĀ VALODA
Vieglā valoda ir valodas forma, kura nodrošina veiksmīgu rakstisko komunikāciju ar personām ar GRT. Šī metode ietver īpašas gramatiskās formas, ilustrācijas, vārdu izvēli u. c. Rakstiskās informācijas pieejamību nodrošina rūpīgi rakstītie teksti, pareizi izvēlētie attēli un materiāla dizains.
Ir dažādi modeļi, taču Latvijā tradicionāli tiek izmantots organizācijas “Vieglās valodas aģentūra” izstrādātais vieglās valodas modelis. Šajā modelī ņemta vērā latviešu valodas specifika.
Vieglās valodas teksta veidošanas pamatprincipi:
• rakstiet konkrēti, neizmantojot abstraktu, tēlainu valodu;
• rakstiet tekstu loģiskā secībā;
• izmantojiet tikai dažus tēlus, bez gara ievada par katru no tiem;
• rakstiet par tiešām un vienkāršām darbībām – nav vajadzīgi gari paskaidrojumi vai sarežģītu paskaidrojumu ķēde;
• neizmantojiet metaforas;
• viena rinda – viens teikums;
• izvairieties no sarežģītiem vārdiem vai arī paskaidrojiet tos;
• sāciet teikumu ar vissvarīgāko;
79 Xxxxxxxxxx, X. 2017. Alternatīvā un augumentatīvā komunikācija – labākai saziņai no Senās Romas līdz mūsdienām. SOS113. xxxx://xxx.xxx000.xx/xxxxxxxxxxx-xx-xxxxxxxxxxxxx-xxxxxxxxxxxx-xxxxxxx-xxxxxxx-xx-xxxxx-xxxxx-xxxx- musdienam/
80 Sk.: Latvijas Audiologopēdu asociācija. xxxx://xxx.xxxxxxxxxxxxx.xx/xxxxx.xxx?xxxxxxxxxx_xxxxxxx&xxxxxxxxx&
id=14&Itemid=20
• neizmantojiet darbības vārdu ciešamo kārtu;
• izvairieties no nolieguma formām;
• izvairieties no skaitļiem vai arī paskaidrojiet tos.81
KOMUNIKĀCIJA AR CILVĒKIEM AR DAŽĀDIEM GARĪGA RAKSTURA TRAUCĒJUMIEM
Jāievēro dažas svarīgas nianses, kuras var palīdzēt veidot efektīvu komunikāciju, ja sociālais darbinieks ir informēts par klienta veselības traucējumiem.
Personām ar depresiju ir nepieciešams ilgāks laiks izrunāties, nekā uzklausīt profesionālus padomus un spriedumus. Tomēr, ja visu laiku runāsiet tikai par problēmām, tad atbalstīsiet izkropļotu negatīvu domāšanu. Sociālajam darbiniekam jāatrod īstais brīdis, lai pārietu no sarunas par problēmu uz sarunu par risinājumiem un turpmākajām darbībām. Personas ar depresiju var izraisīt dažādas jūtas sociālajos darbiniekos, piemēram, kaitināt vai radīt bezpalīdzību. Profesionālim jāapzinās, ka pastāvīgs zema līmeņa garastāvoklis un negatīva domāšana ir depresijas simptomi, nevis cilvēka īpašības, tādēļ jāizvairās no apgalvojumiem, kuri rodas automātiski: “Mēs visi cīnāmies ar grūtībām”, “Jums jābūt daudz pozitīvākam!”, “Jums ir tik daudz iemeslu, lai dzīvotu, kāpēc jūs gribat nomirt?”
Darbā ar personām ar šizofrēniju nav jādiskutē par kaut ko svarīgu, ja sociālais darbinieks ir dusmīgs vai satraukts. Vispirms sociālajam darbiniekam jānomierinās, lai spētu skaidri domāt un koncentrēties uz konstruktīviem risinājumiem. Sociālajam darbiniekam nevajadzētu komunicēt vairāk, nekā par vienu problēmu. Vienlaikus runājot par vairākām problēmām, klientu var pārslogot. Izvēlieties vienu problēmu, kura ir patiešām svarīga, tad koncentrējieties uz konkrētu darbību, kuru vēlaties mainīt. Piemēram, “Xxxx, lūdzu, samaksājiet rēķinu par elektrību!”, nevis “Ieva, jūs vienmēr aizmirstat samaksāt rēķinus!”
IETEIKUMI KOMUNIKĀCIJAI AR CILVĒKIEM AR ŠIZOFRĒNIJU
Neverbāla komunikācija 82
Atrodieties tuvu klientam, bet neieejiet viņa / viņas personiskajā telpā!
Izrādiet interesi, rūpes un modrību, izmantojot ķermeņa valodu un sejas izteiksmi! Xxxxxxxxxxx acu kontaktu ar klientu!
Runājiet mierīgi un skaidri! Pozitīvu emociju izteikšana Skatieties uz personu!
Pasakiet tieši to, ko persona izdarīja, kas jums patika!
Pastāstiet cilvēkam, kā viņa uzvedība lika jums justies (nevis “Jūs esat labs saimnieks”, bet “Man patīk, kā jūs ļoti labi iztīrījāt virtuvi”)!
Pozitīva pieprasījuma izteikšana
Skatieties uz personu!
Sakiet tieši to, ko jūs vēlētos, lai persona darītu! Pastāstiet, kā tas liek jums justies!
Izmantojiet frāzes, piemēram, “Es gribētu, lai jūs...”, “Es tiešām novērtētu, ja jūs...”!
81 Sagatavots pēc Vieglās valodas aģentūras izdales materiāliem.
82 Tips for Effectively Communicating with a Person Who has Schizophrenia. Schizophrenia. com xxxx://xxxxxxxxxxxxx. com/pdfs/communicate.pdf
Negatīvu emociju izteikšana
Skatieties uz personu!
Sakiet precīzi to, ko persona izdarīja, kas jūs apbēdina! Pastāstiet personai, kā tas liek jums justies!
Iesakiet, kā persona varētu to novērst nākotnē (nevis “Jūs esat biedējoša persona”, bet “Es kļūstu nervoza, kad jūs staigājat apkārt istabai. Vai jūs varētu pasēdēt šeit?”)!
Dažas personas ar paranoju var būt nobijušās, tāpēc jāapzinās, ka viņām ir nepieciešams vairāk telpas nekā sociālajiem darbiniekiem.
Personām ar trauksmi ir vajadzība tikt uzklausītām, tādēļ komunikācijas sākumā jālieto atvērti jautājumi, piemēram, “Kā jūs jūtaties?”, “Ko es varu darīt, lai jūs justos ērtāk?” Ilgāks laiks jāpavada izskaidrošanai – kas notiks, kā, kur u. tml. Svarīgi nevis ieteikt personai atpūsties vai nomierināties, bet gan atrast praktiskus veidus, kā atpūsties / nomierināties. Sazinoties ar trauksmes pārņemtu cilvēku, sociālajam darbiniekam jāapzinās arī savas emocijas, jo arī sociālais darbinieks var būt satraukts. Ieteicams pirms komunikācijas sākuma dziļi ieelpot un nomierināties. Arī labs humors var palīdzēt mazināt stresu sarunas laikā.
Daudzi klienti ar autisma spektra traucējumiem izvēlas izvairīties no acu kontakta, un sociālajam darbiniekam jāpieņem šī izvēle.
Ja persona ar intelektuālās attīstības traucējumiem un īpašām komunikācijas vajadzībām brīvi verbāli sazinās, jāievēro dažas nianses.
IETEIKUMI VERBĀLAI KOMUNIKĀCIJAI AR PERSONĀM AR INTELEKTUĀLAS ATTĪSTĪBAS TRAUCĒJUMIEM83
Izmantojiet vienkāršu valodu! Izvairieties no žargona! Izmantojiet īsus, vienkāršus teikumus!
Izmantojiet konkrētu, nevis abstraktu valodu, piemēram, “Parādiet man...”, “Pasakiet man...”, “Dariet (to)...”, ar žestu “Nāciet ar mani”!
Jautājiet “Vai jūs esat dusmīgs? Vai jūs esat noskumis? Vai jūs esat laimīgs?, nevis “Kā jūs jūtaties?”
Konkretizējiet laiku, izmantojot piemērus no ikdienas un pazīstamām rutīnām (piemēram, brokastu laiks, pusdienu laiks, pirms gulētiešanas)!
Sazinoties neverbālajā līmenī, sociālajam darbiniekam jāsaprot, ka ir iespējamas grūtības izprast klientu ķermeņa valodu vai sejas izteiksmi klienta muskuļu tonusa dēļ. Sociālajam darbiniekam jāizvaicā tie cilvēki, kuri klientu labi pazīst un zina par klienta ķermeņa valodas īpatnībām.
83 Health care for adults with intellectual and developmental disabilities. Toolkit for Primary Care Providers. Communicating effectively. Vanderbilt University Medical Center. xxxxx://xxx.xx.xxxxxxxxxx.xxx/xxxxxxxx/xxxxxxx- issues/communicating-effectively/
4.4. KONSULTĒŠANAS PRASMES DARBĀ AR PILNGADĪGĀM PERSONĀM AR GRT
Klientu konsultēšanas loma sociālajā darbā ir grūti definējama, un tā ir nepārtrauktas diskusijas temats pētniecības literatūrā.84 Konsultēšana nav nejaušs, bet ir mērķtiecīgs process. Tas ir attīstības process, kurā viens indivīds (sociālā darba konsultants) nodod citai personai vai grupai (klientiem) vadlīnijas un iedrošinājumu, kā arī izaicinājumus un iedvesmu, radoši pārvaldot un risinot praktiskās, personiskās un attiecību problēmas mērķu sasniegšanā un pašrealizācijā.85
Tādēļ konsultēšana ir specifiskāks un sarežģītāks process nekā vienkārši komunikācija ar klientu. Lai gan sociālajā dienestā sociālā darbinieka funkcijās bieži vien netiek dota iespēja pilnvērtīgai konsultēšanai, nevar ignorēt šo sociālā darba jomu, jo īpaši darbā ar pilngadīgu klientu ar GRT – konsultēšanas prasmes ir būtiskas krīzes situācijās vai pārejas periodos.
Bieži vien sociālais darbinieks izmanto konsultēšanas elementus visā sava darba laikā – pirmreizējā izvērtēšanā, kā arī piešķirot vai sniedzot pakalpojumu. Iepazīstinot klientu ar sevi, ir svarīgi ne tikai pateikt savu vārdu, bet arī pateikt, ko jūs varat piedāvāt, jo tas palīdz klientam iegūt reālu priekšstatu par to, ko var un ko nevar sagaidīt no sociālā darbinieka, un izvirzīt darba uzdevumu un virzienu.
4.4.1. Aktīvā un konstruktīvā klausīšanās
Klausīšanās pati par sevi ir ļoti terapeitisks process, jo tas palīdz klientam justies pieņemtam, nozīmīgam un cienītam, sadzirdētam un saprastam, saistītam ar citiem cilvēkiem. Klausīšanās veido uzticības sajūtu, pateicoties kurai, persona ir spējīga lūgt palīdzību un sniegt atgriezenisko saiti par saņemtajiem pakalpojumiem, izteikt emocijas, pilnvērtīgi piedalīties sociālā darba procesā.
Tieši tādēļ dažreiz cilvēki nāk pie sociālā darbinieka, lai vienkārši parunātos.
Aktīvā klausīšanās ir process, kura laikā speciālists aktīvi izmanto domāšanu, ķermeņa valodu un sajūtas, lai pilnībā pievērstu uzmanību tam, ko saka persona. Aktīvā klausīšanās ir prasme, kas jāapgūst, un tā sastāv no dažādām darbībām:
• atrast laiku, lai klients izstāstītu savu stāstu klusā un privātā telpā;
• klausīties, lai saprastu personas ziņu vai viedokli;
• pievērst pilnu uzmanību tam, ko persona saka, zinot, kā rīkoties ar ārējiem satricinājumiem, piemēram, ar trokšņiem, un ar iekšējiem satricinājumiem, piemēram, domām par to, ko teikt tālāk;
• sniegt verbālus un neverbālus norādījumus par to, ka sociālo darbinieku interesē stāsta turpinājums, piemēram, apliecinot ar “Jā!”, “Hmm...”, “Noteikti!”, “Es redzu!”, “Lūdzu, turpiniet!” u. tml.
Aktīvās klausīšanās procesā ļoti svarīgs ir klusums. Klusums nodrošina “telpu” klienta “iekšējam darbam” – padomāt un sajust sevi. Sociālajam darbiniekam jābūt spējīgam uzturēt klusumu un būt mierīgam šādos brīžos.
Komunikācijā ar personām ar GRT klusums var būt daudz ilgāks nekā komunikācijā ar citām klientu grupām. Ja sociālais darbinieks zina, kā konsultēšanā pareizi izmantot klusumu, klients sajutīs, ka viņš sociālajam darbiniekam ir svarīgs, jo sociālajam darbiniekam ir laiks, lai paklusētu kopā ar klientu, kā arī klientam ir “telpa”, lai vienkārši būtu, bez nepieciešamības kaut ko steidzami darīt.86
84 Xxxx, X., Ford, J., Xxxxxxx, X. 1990. The place of counselling in social work. Practice. 4, 156–172. xxxxx://xxx. xxxxxxxxxxxx.xxx/xxxxxxxxxxx/000000000_Xxx_xxxxx_xx_xxxxxxxxxxx_xx_xxxxxx_xxxx
85 Xxxxxxx, X. 1993. What is Counselling? No: Counselling in General Practice. London: Routledge, 17–30.
86 Xxxxxxxxx, X., Xxxxxxxxx, X. 2011. Core communication skills in mental health nursing. McGrow-Hill. xxxxx://xxx. xxxxxxxxxxx.xx.xx/xxxxxx/xxxxxxxx/0000000000000.xxx
4.4.2. Jautājumu formulēšana (atvērtie un slēgtie jautājumi), pārfrāzēšana
Pārfrāzēšanu biežāk izmanto profesionālajās konsultācijās nekā regulārajās, neformālajās sarunās. Precīza pārfrāzēšana liecina, ka sociālais darbinieks klausās uzmanīgi, jo pārfrāzēšana fokusējas uz klientu un klienta situāciju.
Neefektīva komunikācija
Klients: “Biju pie ārsta, un viņa attieksme pret mani bija pretīga! Esmu tik dusmīgs!”
Sociālais darbinieks: “Es arī dažkārt esmu dusmīga uz ārstiem, bet es kontrolēju savas sajūtas.”
Pārfrāzēšana
Klients: “Biju pie ārsta, un viņa attieksme pret mani bija pretīga! Esmu tik dusmīgs!” Sociālais darbinieks: “Izklausās, ka jūs esat ļoti neapmierināts ar vizīti pie šī ārsta!”
Pārfrāzēšana dod speciālistam iespēju pārbaudīt, vai viņa izpratne ir pareiza, bet klientam – iespēju mainīt sociālā darbinieka izpratni.
Pārfrāzēšanai var būt dažādi veidi:
• īss paziņojums, kas atspoguļo mūsu izpratni par faktiem vai jūtām, par ko klients tikko mums stāstījis, piemēram, “Vakar bija brīnišķīga diena, jo es devos pie savas tantes un viņas ģimenes.” / “Jums bija prieks apmeklēt radus.”;
• atkārtojums, piemēram, “Es vispār nesaprotu, ko darīt!” / “Jūs nesaprotat, ko darīt.”;
• noskaidrošana, piemēram, “Tad Xxxxx ir jūsu labākais draugs?” vai “Vai es pareizi saprotu, ka sociālais dienests nepiedāvāja jums šo pakalpojumu?”
Svarīgi ir neizmantot pārāk daudz noskaidrošanas jautājumu, jo tie klientam var radīt iespaidu, ka sociālais darbinieks neklausās uzmanīgi, ka klientu ir grūti saprast.
Darbā ar cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem un tiem, kuriem ir īpašas saziņas vaja- dzības, sociālajam darbiniekam jāsaka gan tas, ko viņš saprot, gan tas, ko nesaprot klienta teiktajā. Vien- laikus svarīgi ir pārbaudīt klienta izpratni. Klientiem, kuri brīvi runā, sociālais darbinieks var uzdot šādus jautājumus: “Vai jūs varat man atkārtot to, ko es tikko teicu?”, “Vai varat pateikt, ko es darīšu un kāpēc?”
Konsultācijas beigās jūs varat apkopot to, ko esat dzirdējuši, izmantojot klienta frāzes un vārdus. Šim kopsavilkumam ir gandrīz tāda pati funkcija kā pārfrāzēšanai, bet tas ir garāks, jo tajā minēti visi svarīgie temati un detaļas, un kopsavilkums var būt veids, kā sākt turpmāko darbību plānošanu. Konsultācijās pārāk daudzi kopsavilkumi pārorientē uzmanību no klienta stāsta uz speciālista interpretāciju.
Jautājumu uzdošana ir galvenā un visefektīvākā konsultāciju metode. Jautājumi koncentrē klientu uzmanību uz lietām, kas varētu būt noderīgas viņu situācijās. Tomēr ne visi jautājumi ir noderīgi. Tādēļ sociālajam darbiniekam jāzina, kuri jautājumi varētu būt noderīgi un kā veidot šos jautājumus.
Jautājumu veidi
Kognitīvie, afektīvie, uz uzvedību un laiku orientētie jautājumi.87
• Kognitīvie jautājumi koncentrējas uz cilvēka domām vai uzskatiem: Par ko jūs domājat, kad jums ir panikas lēkmes?
Kā jūs domājat, kāpēc balsis saka šīs lietas?
• Afektīvie jautājumi koncentrējas uz cilvēka jūtām, garastāvokli: Kā jūs jutāties, kad jums pateica par dēla diagnozi?
Kā jūs jūtaties, kad balsis jūs aizskar?
Kā jūs jutāties pēc tam, kad sagraizījāt sevi?
87 Xxxxxxxxx, X., Xxxxxxxxx, X. 2011. Core communication skills in mental health nursing. McGrow-Hill. xxxxx://xxx. xxxxxxxxxxx.xx.xx/xxxxxx/xxxxxxxx/0000000000000.xxx
• Uzvedības jautājumi koncentrējas uz personas uzvedību vai rīcību: Ko jūs darījāt, kad bija panikas lēkme?
Ko dara jūsu dēls, kad viņš dusmojas?
Ko jūs varat darīt, lai mazinātu stresu, kuru izraisa balsis?
• Uz laiku orientētie jautājumi koncentrējas uz tēmām, kas ir saistītas ar laiku, piemēram, pagātni, tagadni un nākotni:
Ko jūs agrāk darījāt, lai palīdzētu sev tikt galā ar balsīm? Ko jūs varat darīt tagad, lai samazinātu vēlmi sagriezt sevi?
Ko jūs varētu darīt nākamo divu stundu laikā, lai justos droši?
Slēgtie jautājumi un atklātie jautājumi. Slēgtie jautājumi ir noderīgi, apkopojot informāciju, bet tiem ir ierobežota vērtība – ja tos izmanto pārāk daudz, tie rada iespaidu, ka klients tiek pratināts. Piemēram, “Vai jūs esat lietojis zāles? Vai jūs bijāt pie ārsta? Vai jūs dzirdat balsis? Vai jūs bijāt slimnīcā? Vai jums patīk dzīvot institūcijā?”
Atklātie jautājumi var nebūt noderīgi, ja nepieciešama konkrētas informācijas iegūšana, vai tad, kad persona ir pārāk nomākta, lai atbildētu uz atvērto jautājumu (viņa ir šokā vai akūtā sērošanā), ja sociālajam darbiniekam nav īsti laika, lai klausītos ilgu atbildi. Pārējās situācijās jādod iespēja klientam izstāstīt savu stāstu, nevis tikai atbildēt ar “jā” vai “nē”. Atklātie jautājumi palīdz veidot sadarbības attiecības ar klientu, jo, uzdodot šādus jautājumus, parādām, ka klienti spēj paši novērtēt informāciju, ar kuru viņi vēlas dalīties, un ka sociā- lais darbinieks ir ieinteresēts viņu pieredzē. Šie jautājumi sākas ar vārdiem “kas”, “kā”, “kad” vai arī ar ierosi- nošām frāzēm, piemēram, “Vai jūs varat man pastāstīt mazliet vairāk par to, kas ietekmē jūsu noskaņojumu?”
Atklāto jautājumu piemēri88
• Kad jūs pirmo reizi dzirdējāt balsis?
• Cik balsis jūs dzirdat?
• Ko balsis jums saka?
• Kad balsis ir visskaļākās?
• Kas zina, ka jūs dzirdat balsis?
• Kā jūs jūtaties, kad balsis saka...?
• Ko jūs darījāt, kad balsis kļuva skaļākas?
• Kas palīdz jums tikt galā ar balsīm?
Papildu slēgtajiem jautājumiem ir vēl daži jautājumu veidi, kas var nebūt noderīgi.
Starp tiem ir ierosinājumu jautājumi, tie ietver sociālā darbinieka perspektīvas noteikšanu vai ierosinājumus un nepalīdz veidot efektīvu aliansi ar klientu, piemēram, “Es nedomāju, ka jūs esat apmierināts ar savu dzīvesveidu, vai ne?”
Uzdodot vairākus jautājumus reizē, rodas neskaidrības gan klientam, gan sociālajam darbiniekam, jo nevar saprast, uz kuru jautājumu klients atbildēja, piemēram, “Ko teica ārsts, kad teicāt viņam par savām panikas lēkmēm? Vai viņš runāja ar jums par zālēm un vai viņš nosūtīja jūs uz atbalsta grupu?”
Ar “vai nu” / “vai” jautājumi ir gan ierosinoši, gan ierobežojoši, jo piedāvātās iespējas ir tādas, kādas izvē- lējies speciālists, nevis klients, piemēram, “Ko jūs vēlaties darīt, doties pastaigā vai apmeklēt atbalsta grupu?”
Jautājums ar “kāpēc” var izraisīt personas pašaizsardzības atbildi, jo neprasa aprakstu, bet paskaidrojumu, piemēram, “Kāpēc jūs negājāt uz NVA?”, “Kāpēc jūs turpināt tikties ar šo personu?” Šos jautājumus klients var uztvert tā, it kā sociālais darbinieks neticētu klientam vai arī sociālais darbinieks nejustu empātiju. Labāk izmantot citus formulējumus vārda “kāpēc” vietā, piemēram, “Kas jūs apturēja?”, “Kas notika, kas lika jums to izdarīt?”, “Kurš tā lika jums teikt?”
Daudziem klientiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem uztveres (izpratnes) komunikācijas
88 Xxxxxxxxx, X., Xxxxxxxxx, X. 2011. Core communication skills in mental health nursing. McGrow-Hill. xxxxx://xxx. xxxxxxxxxxx.xx.xx/xxxxxx/xxxxxxxx/0000000000000.xxx
prasmes ir spēcīgākas, nekā izteiksmes prasmes. Un otrādi, cilvēka izteiksme reizēm var radīt iespaidu par labāku izpratni nekā patiesībā ir, tādēļ ir svarīgi pārbaudīt klienta izpratni – jāpārfrāzē un jāatkārto jautājums, var to pat pierakstīt, ja klients māk lasīt. Ir arī jāņem vērā, ka daži klienti mēdz ilgi klusēt, pirms atbild uz jautājumu.
4.4.3. Informācijas izvēle un analīze konsultēšanā
Konsultācijas laikā sociālajam darbiniekam jāzina, kura informācija būs noderīga, kura nebūs noderīga turpmākajam darbam.
Lai gan tradicionālās konsultēšanas pieejas ir vairāk orientētas uz problēmām un ierobežojumiem, pašreizējās sociālā darba perspektīvas (piemēram, spēka perspektīva) ir vairāk orientētas uz klientu resursu, stipro pušu, pārvarēšanas stratēģiju un izņēmumu vai “unikālo rezultātu”89 (momentu, kad klients spēj tikt galā ar problēmu) un vērtību meklēšanu. Darbā ar personām ar GRT, kuru problēmas galvenokārt ir saistītas ar viņu veselības stāvokli, koncentrēšanās tikai uz veselības stāvokli var novest strupceļā.
Sociālais darbinieks gan respektē un atzīst personas ciešanas, ir gatavs uzklausīt klienta stāsta problemātisko daļu, gan aktīvi mēģina identificēt cita veida informāciju no klienta teiktā.
Jautājumi, kas var palīdzēt:
• Kā jūs to izdarījāt? Piemēram, kliente, kura cieš no trauksmes vai depresijas, izgāja no mājām, lai pavadītu kādu laiku kopā ar bērniem.
• Kā jums izdevās to izdarīt?
• Kad bija pēdējā reize, kad jums ir izdevies izdarīt to pašu? Kā jums izdevās to izdarīt?
• Ko jūs darījāt citādāk nekā parasti?
• Kas jums palīdzēja?
• Kurš nebūs pārsteigts, uzzinot, ko esat sasniedzis?
• Ko šie cilvēki zina par jums – par jūsu vērtībām, nodomiem, stiprām pusēm, spējām?
Klienta atbildes svarīgi ir apkopot un konsultācijas beigās sniegt klientam atgriezenisko saiti, izmantojot personas vārdus un formulējumus. Piemēram, “Jūs teicāt, ka jūsu māte zina, ka jūs spējat to izdarīt, jo viņa zina, ka bērni ir kā Dieva dāvana jums.” Informācijas kopsavilkumu var apvienot ar nelielu nākamo soli, ko klients varētu veikt uzreiz pēc konsultācijas virzienā uz savu mērķi vai vēlamo nākotni.
4.4.4. Izpratne par klienta problēmām, motivācijas veicināšana, sadarbības veidošana: modernās pieejas konsultēšanā 89
Izpratne par klienta problēmām, motivācijas veicināšana, sadarbības veidošana ir savstarpēji sais- tītas, tās tiek izmantotas modernajās konsultēšanas pieejās – naratīvajā pieejā un uz risinājumu orientētajā pieejā.90
Garīga rakstura traucējumu stigmatizācija izpaužas tā, ka cilvēku identificē, vadoties pēc viņa problēmas, viņa diagnozes – viņš ir “psihs”, “šizofrēniķis” vai “garīgi atpalicis”. Lielākā daļa cilvēka dzīves notikumu tiek izskaidrota, balstoties uz šo identifikāciju. Šķiet, ka diagnoze un persona kļūst par vienu un to pašu. Kļūst neiespējami virzīties uz jebkādām pārmaiņām, jo cilvēks pats par sevi ir problēma.
Naratīvajā pieejā ir īpaša metode, ar kuras palīdzību tiek risināta šī problēma konsultēšanas laikā, – eksternalizācija91 jeb problēmas atšķiršana un izvirzīšana ārpus klienta robežām.
89 Xxxxxxxx, X. 2009. Уникальные эпизоды. Narrlibrus. xxxxx://xxxxxxxxxx.xxxxxxxxx.xxx/0000/00/00/xxxxxx- outcomes/
90 Rokasgrāmata: Metodes un pieejas sociālā darba jomā. Kuldīga: Kuldīgas novada aģentūra “Sociālais dienests”, 2011.
xxxx://xxx.xxx.xxx.xx/xxxxxxxx/xxxxxxxx/0000/xxxxxxxxxxxx.xxx, xxxx://xxx.xxxx-xxxxxx.xx/xxxxxxxxx/
91 Turpat.
Eksternalizācijas jautājumi92
• Šķiet, ka šī problēma ir daļa no jūsu dzīves. Vai jūs varētu to nosaukt saviem vārdiem / kā jūs to nosauktu? Kā šī problēma varētu izskatīties?
• Piemēram, cilvēks sauc depresiju par “skumjām”, un, kad tiek lūgts iedomāties, kā šīs skumjas izskatās, tās apraksta kā mazu melnu kaķi.
• Cik ilgi skumjas ir jūsu dzīvē?
• Kā skumjas ietekmē jūsu dzīvi?
• Kā skumjas ietekmē jūsu enerģiju ikdienas darbiem?
• Vai skumjas ietekmē jūsu attiecības ar citiem ģimenes locekļiem? Kā?
• Kā skumjas ietekmē jūsu bērna dzīvi?
• Vai jūs pieņemat to, ko skumjas dara?
• Vai šīs sekas ir pieņemamas jums vai nē?
• Kādēļ tā ir? Kāpēc jūs tā domājat par skumjām?
• Kā jūs vēlētos, lai būtu?
• Atceroties visu, ko tikko teicāt, kā varētu izskatīties nākamais mazais solis?
Naratīvajā pieejā un uz risinājumu orientētajā pieejā svarīgi ir runāt par vēlamo nākotni. Tas ir būtiski, lai veicinātu cilvēka motivāciju un virzību uz priekšu no problēmu radītā strupceļa. Uz risinājumu orientētā pieeja sniedz padomus, kā iegūt detalizētu un pilnīgu aprakstu par cilvēka iecerēto nākotni. Apraksts ir vizualizējams un ir tieši saistīts ar cilvēka individuālās dzīves realitāti.
Šos jautājumus ir būtiski uzdot pašā konsultācijas sākumā, lai motivētu klientu strādāt pie pārmaiņām un sadarboties ar sociālo darbinieku.
Jautājumi par vēlamo nākotni93
• Kā jūs sapratīsiet, vai mūsu sadarbība bija noderīga?
• Kurp pēc jūsu cerībām (par sadarbību ar sociālo darbinieku) mūsu sadarbība aizvedīs?
• Kādas izmaiņas pēc jūsu cerībām (par sadarbību ar sociālo darbinieku) sadarbība radīs?
• Kā jūs pamanītu, kas jums liktu saprast, ka bija vērts nākt uz konsultācijām?
Vēlamā nākotne raksturojas kā nākotne, kurā klients ir sasniedzis to, ko viņš vēlas no sadarbības ar konsultantu, nevis nākotne, kurā viss kaut kādā veidā kļuvis pilnīgs, ideāls.
Konsultants aicina klientu ienākt šajā hipotētiskajā nākotnē un aprakstīt:
• kā cilvēks uzzinātu, ka viņa cerības no sadarbības ir attaisnojušās;
• ko ir ietekmējusi cerību īstenošanās.
Parasti klientu lūdz sākt izmaiņas aprakstīt ar brīdi, kad viņš otrā dienā no rīta pamostas, piemēram, “Pieņemsim, jūs rīt pamostaties un uzzināt, ka jūs spējat tikt galā ar savu dzīvi tā, kā jums ir nepieciešams...”
Klientu var motivēt, izmantojot skalas jautājumus. Tos var uzdot gan konsultēšanas sākumā, gan nākamajās tikšanās reizēs. Klientam lūdz nosaukt vietu uz skalas, kur viņš atrodas šobrīd attiecībā pret sasniegtajām cerībām par sadarbību ar sociālo darbinieku. Tālāk sociālais darbinieks var interesēties par atšķirībām starp klienta šī brīža vērtējumu un “0”:
• Kas norāda uz to, ka esat šajā pozīcijā, bet ne uz “0”?
• Ko jūs esat izdarījis, kas jums ir palīdzējis sasniegt šo pozīciju?
Būs brīdis, kad sociālais darbinieks vēlēsies sākt sarunu par pavirzīšanos pa skalu uz augšu, palīdzēt klientam fokusēties uz nelielām tālāka progresa pazīmēm. Tomēr vispirms jāmeklē detalizētas pazīmes, kas saistītas ar progresu, kuru klients jau ir sasniedzis. Lai izzinātu šīs detaļas, sociālais darbinieks vairākas reizes uzdod jautājumu: “Un kas vēl?” Visas klienta nosauktās atbildes ir klienta resursi, klienta spēcīgās puses un iespējamais atbalsts.
Pēc tam klients var identificēt nākamo soli, ko viņš veiks. Sociālajam darbiniekam jāapzinās, ka šis solis patiešām ir kaut kas mazs, sasniedzams, kaut kas, ko klients var saskatīt.
92 Pielāgots no: Externalising Conversations. The Statement of Position Map – Version 1. Re-authoring Teaching. xxxxx://xxxxxxxxxxxxxxxxxxx.xxx/xxxxx-xxx-xx-xxx/xxxxxxxxxxxxx-xxxxxxxxxxxxx-xxxxxxx/
93 Xxxxxxx, X. 2014. Solution – Focused Practice. Effective Communication to Facilitate Change. London: Palgrave
Macmillan, 49–74.
Sociālais darbs ar pilngadīgām personām ar GRT
5.1. SOCIĀLĀ DARBA SPECIFIKA, STRĀDĀJOT AR PILNGADĪGĀM PERSONĀM AR GRT:
KAS SOCIĀLAJAM DARBINIEKAM JĀZINA NO PAŠA DARBA SĀKUMA
Kad sociālais darbinieks sāk strādāt ar personām ar GRT, viņam jārīkojas saskaņā ar mūsdienīgām teorijām un izpratni par GRT.
Mūsdienīgs sociālā darba viedoklis par invaliditāti, tostarp invaliditāti, kuras pamats ir GRT, balstīts uz invaliditātes sociālo modeli (sk. 4.1.3.). Zināms, ka invaliditāti rada mijiedarbība starp cilvēkiem ar traucējumiem un vidi ar fiziskiem, attieksmes, saziņas un sociāliem šķēršļiem. Lai cilvēki ar invaliditāti varētu piedalīties sabiedrībā vienlīdzīgi ar citiem, jāmaina fiziskā, attieksmes, saziņas un sociālā vide. Sociālais modelis oficiāli atzīts Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām.94
Sociālajā modelī invaliditāte nav katra konkrētā cilvēka problēma, bet gan sabiedrības problēma, kas atbilst arī sociālā darba vispārējai perspektīvai. Sociālais darbs ir vienīgais, kurā var pilnībā izmantot un īstenot šo principu praksē, un sociālo darbinieku šajā jomā nevar aizstāt ar psihologu vai psihiatru, vai ar politikas jomu.
Tādēļ, uzsākot darbu ar personām ar GRT, sociālais darbinieks nekad nedrīkst zaudēt šo perspektīvu un domāt, ka medicīniskais modelis ir pietiekams, lai izskaidrotu visu, kas notiek ar personu un risinātu viņas problēmas.
94 Xxxxxx, X. 2015. The Development of Disability Rights under International Law. From Charity to Human Rights.
London: Routledge, 7–8.
5.2. PAŠREIZĒJĀS TENDENCES SOCIĀLAJĀ DARBĀ AR KLIENTIEM, TOSTARP PERSONĀM AR GRT:
VISPĀRĪGS APRAKSTS
5.2.1. Spēka perspektīva
Laika gaitā ir mainījusies izpratne par to, kas ir garīgā veselība, kā arī izpratne par to, kādi pakalpojumi ir vajadzīgi personām ar GRT – tas viss ir jāanalizē, izmantojot kritiskās refleksijas prasmes.
Kritiskais sociālais darbs ir moderna sociālā darba teorija, kurā valda uzskats, ka individuālie klienti saistīti ar plašāku sociālo un politisko sfēru, mērķis ir dziļāk izprast klientu situācijas un veicināt sociālās pārmaiņas. Kritiskais sociālais darbs vērsts uz sociālo taisnību, nevis koncentrēts uz atsevišķu personu problēmām.95 Šāda pieeja ir ļoti svarīga, strādājot ar mazaizsargātām grupām, to skaitā personām ar GRT, jo tā liek kritiski reflektēt un palīdz mainīt sabiedrību, mazinot diskrimināciju.
Pret apspiešanu un diskrimināciju vērsta sociālā darba prakse ir starpnozaru pieeja, kas galvenokārt sakņojas kritiskā sociālā darba praksē un ir vērsta uz sociālekonomiskās apspiešanas pārtraukšanu.96 Praktizētājam kritiski jāizpēta varas attiecības saistībā ar sociokulturālo un politisko kontekstu. Lai izstrādātu stratēģijas un izveidotu vidi, kurā nav apspiestības, rasisma un citu diskriminācijas formu, ir jāsaistās juridiskā un politiskā līmeņa aktivitātēs. Vispārējā kopienas praksē tas nozīmē, ka ir jāreaģē uz apspiešanu no dominējošo grupu un indivīdu puses. Sociālajos dienestos pret apspiešanu un diskrimināciju vērsta sociālā darba pieeja regulē jebkuru iespējamo apspiešanas praksi un palīdz nodrošināt labklājības pakalpojumus iekļaujošā veidā.
Cilvēktiesībās balstīta prakse ir vēl viena no mūsdienu sociālā darba prakses pieejām, kas nodrošina, ka tiek izmantoti cilvēktiesību principi un standarti, kā arī tiek pārveidotas tradicionālās attiecības starp speciālistiem, t. sk. sociālajiem darbiniekiem, un personām, kas izmanto pakalpojumus. Prakses pamatprincipi ir: iekļaut cilvēktiesību principus un standartus politikas un plānošanas pamatā, nodrošinot atbildību, līdzdalību un iesaistīšanos, nediskrimināciju un uzmanību mazāk aizsargātām grupām.97
Spēka perspektīva98 ir mūsdienīga alternatīva uz patoloģiju un problēmu orientētai pieejai. Lai nepievērstu pārāk daudz uzmanības klientu problēmām un trūkumiem, spēka perspektīva koncentrējas uz klientu spējām, talantiem un resursiem, indivīdu, ģimeņu, grupu un organizāciju raksturīgajām stiprajām pusēm, izceļot personiskās priekšrocības, lai palīdzētu klientam un saskatītu lielākas iespējas.
Spēka perspektīvā balstītās pieejas ir:
• uz risinājumu orientēta pieeja;
• uz stiprajām pusēm balstīta gadījuma vadība;
• naratīvā prakse;
• ģimenes atbalsta pakalpojumi.
95 Xxxxx, X. 2016. Critical Consciousness in Critical Social Work: Learning from the Theatre of the Oppressed.
The British Journal of Social Work. 46, 1776–1792. xxxxx://xxxxxxxx.xxx.xxx/xxxx/xxxxxxx/00/0/0000/0000000; Herz,
M. 2011. Critical Social Work – Considerations and Suggestions. Critical Social Work. 12, 1. xxxx://xxx0.xxxxxxxx. ca/criticalsocialwork/critical-social-work-%E2%80%93-considerations-and-suggestions
96 Okitikpi, T., Xxxxx, C. 2010. Key Concepts in Anti-Discriminatory Social Work. London: Sage, 184.
97 Xxxxxxx, X., Xxxx, X. 2010. Understanding Social Work Practice in Mental Health. London: Sage, 170.
98 Xxxxxxx, X., Xxxxxxxxx, R. A. Strengths-Based Perspective. Evergreen School Division. xxxxx://xxx.xxx.xx/ Programs/Resiliency/Documents/RSL_STRENGTH_BASED_PERSPECTIVE.pdf
99 Xxxxxxxx, X., Xxxxx, X. 2013. Social Work with People with Learning Difficulties. London: Learning Matters, 2010.;
Kopienas iesaistīšanās: veselības un labklājības uzlabošana un nevienlīdzības mazināšana veselības jomā. Projekts apspriešanai. NICE vadlīnijas. 2015. xxxxx://xxx.xxxx.xxx.xx/xxxxxxxx/xx00/xxxxxxxxx/xxxxx-xxxxxxxxx; A Guide to Community-centred Approaches for Health and Wellbeing. Public Health England. 2015. xxxxx://xxx. xxx.xx/xxxxxxxxxx/xxxxxxx/xxxxxx/xxxxxxx/xxxxxxxxxx_xxxx/xxxx/000000/X_xxxxx_xx_xxxxxxxxx-xxxxxxx_ approaches_for_health_and_wellbeing full_report_.pdf
Kopienas iesaistīšanās / uz kopienu vērsta pieeja99 sniedz iespēju klientiem pašiem kontrolēt savu dzīvi un piedalīties lēmumu pieņemšanā, uzlabojot klientu veselību un labklājību. Pieejas mērķis ir maksimāli palielināt sabiedrības līdzdalību vietējo iniciatīvu plānošanā, izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā, jo sabiedrības dzīves kvalitāte, sociālais atbalsts un sociālie tīkli būtiski ietekmē klientu fizisko un garīgo veselību. Labas sociālās attiecības un klientu iesaistīšanās kopienas dzīvē veicina garīgās veselības uzlabošanos un var nodrošināt aizsardzību pret grūtībām vai stresa izraisītājiem.
5.2.2. Klients ir savas dzīves eksperts
Mūsdienās noris lielas pārmaiņas, kā sociālajā darbā redz un uztver klientu. Ideja par to, ka klients ir savas dzīves eksperts, radusies Xxxxx Xxxxxxxx izstrādātajā terapijā, kas ir uz klientu orientēta pieeja. Ideja ilgstoši attīstījās dažādās sociālā darba jomās, tostarp sociālajā darbā ar personām ar GRT. Šo ideju dažkārt formulē šādi: sociālais darbinieks ir sociālā darba procesa un metožu eksperts, un klients ir savas dzīves pieredzes eksperts. Praksē tas nozīmē, ka sociālais darbinieks jautā klientam:
• Ko klients vēlas, kam xxxxxxxx viņa dzīvē? Pēc tam sociālais darbinieks pieņem paša klienta problēmas definīciju.
• Kas būs atšķirīgs klienta dzīvē, ja problēma atrisināsies? Sociālais darbinieks pieņem un ievēro paša klienta mērķus, kurus klients vēlas sasniegt savā dzīvē, un veidu, kā klients formulē šos mērķus (paša klienta vārdi).
• Sociālais darbinieks aicina klientu pastāstīt par gadījumiem, kad ir izdevies tikt galā ar problēmām. Sociālais darbinieks uzskata šos mirkļus par klienta iekšējiem resursiem (stiprajām pusēm) un par informācijas avotiem par personai pieejamiem ārējiem resursiem (atbalstu no citiem).100
Ideja par to, ka klients ir savas dzīves eksperts, kļuvusi tik populāra, ka daži praktiķi un teorētiķi ierosinājuši aizstāt klasiskos terminus “klienti” vai “pakalpojumu lietotāji” ar terminu “eksperti pēc pieredzes”. Šis jēdziens tiek uzskatīts par pagrieziena punktu sociālā darba praksē (sk.10. tab.).
10. tabula. Galvenie principi un šķēršļi uz klientu orientētā praksē.101
UZ KLIENTU ORIENTĒTĀ PRAKSE | |
Galvenie principi | Šķēršļi |
Iespēju nodrošināšana – sadarbība ar klientiem, nevis darīšana klienta vietā. Izvairīšanās no paternālisma. Partnerība – klienti tiek uzskatīti par “ekspertiem pēc pieredzes”. Klientiem ir tiesības definēt savu pieredzi un atrast savus risinājumus, nevis profesionāļi zina, kā ir labāk. | Patstāvīga klienta perspektīvas nepietiekama novērtēšana vai ignorēšana. Nespēja atzīt daudzveidību. |
Tabulas turpinājumu sk. 88. lpp.
100 Xx Xxxx, P., Xxxx, I. 2002. Interviewing for solutions. Pacific Grove: Xxxxxx/Xxxx, 18–19.
101 Coppock, V., Xxxx, X. 2010. Understanding Social Work Practice in Mental Health. London: Sage, 21.
Tabulas turpinājums no 87. lpp. | |
UZ KLIENTU ORIENTĒTĀ PRAKSE | |
Galvenie principi | Šķēršļi |
Empātiska pieeja – vēlme aplūkot situācijas no klientu skatpunkta. Klientu un aprūpētāju iesaistīšana pakalpojumu izstrādē un sniegšanā. | Uzmanības trūkums, cilvēku pieredze un GRT izpausmes Šaura medicīniskā modeļa nostiprināšana. |
Dzīvesspēks 102 (angļu val. resilience) ir vēl viena jauna koncepcija sociālajā darbā. Kas attiecas uz klientu – neprognozējams, īpaši veiksmīgi pielāgojams negatīviem dzīves notikumiem, traumām, stresam un citiem riska veidiem. Atbilstoši šai perspektīvai, ja sociālais darbinieks var saprast, kas ir tas, kas palīdz dažām personām ar invaliditāti labi funkcionēt paaugstināta stresa kontekstā, viņš var iekļaut šīs zināšanas praksē ar šīm personām.
Atlabšana,103 runājot par garīga rakstura traucējumiem, šī ir moderna koncepcija, kurā uzsvērts un atbalstīts cilvēka atlabšanas potenciāls. Atlabšana parasti tiek uzskatīta par personīgo ceļojumu, nevis noteiktu rezultātu. Atlabšana var būt saistīta ar cerībām un drošības sajūtu, atbalstošām attiecībām, sociālo iekļaušanu. Atlabšanā simptomus uzskata par dažādiem normas veidiem, kuros vairs nav nošķīruma – “normāls” un “nenormāls”.
Atlabšanas process var ietvert:
• dzīves jēgas un mērķa atrašanu;
• pilna potenciāla sasniegšanu un sociālo saišu izveidošanu;
• pozitīvas personiskās un sociālās identitātes atklāšanu;
• kontroles par savu dzīvi atgūšanu;
• stratēģijas, lai pārvaldītu visas notiekošās grūtības.
Interešu aizstāvība invaliditātes jomā104 ir process, kurš vērsts uz sociālo taisnīgumu un ir balstīts uz noteiktām vērtībām. Interešu aizstāvības kustības pamatā ir invaliditātes sociālais modelis, un šī kustība ir vērsta uz sabiedrības struktūras maiņu, uz sabiedrības pieejamību. Interešu aizstāvības kustība sociālajā jomā kļūst aizvien izplatītāka, pārstāvot tos indivīdus un grupas, kuri bieži ir neaizsargāti, apdraudēti un piedzīvo sociālo nevienlīdzību un apspiestību. Galvenie interešu aizstāvības principi ir šādi: ikvienam ir tiesības būt cienītam un uzklausītam, iesaistīties lēmumu pieņemšanā, kas ietekmē viņu dzīvi, sapņot par savu nākotni un izplānot to. Interešu aizstāvību nodrošina interešu aizstāvis, kas var runāt citu vārdā un pārstāvēt personas vai grupas intereses, bet pašaizstāvība nozīmē, ka persona pārstāv sevi kā grupas locekli vai indivīdu.
102 Xxxxxxxxx, X. 2013. Resiliency Theory: A Strengths-Based Approach to Research and Practice for Adolescent Health. Health Education & Behavior: the Official Publication of the Society for Public Health Education. 40(4). https:// xxx.xxxx.xxx.xxx.xxx/xxx/xxxxxxxx/XXX0000000/; Xxxxxx, X., Xxxxxxxx, X., Xxxxxxx, X. 1999. Risk, protection, and resilience: Toward a conceptual framework for social work practice. xxxxx://xxxxxxxx.xx/xxxx0/xx-xxxxxxx/xxxxxxx/ sites/21370/2016/06/Xxxxxx-Xxxxxxxx-Richman-1999.pdf; Resiliences jeb dzīvesspēka pieeja. Sociālo pakalpojumu aģentūra. 2019. xxxx://xxx.xxxxx.xx/xxxxxxxx-xxxxxxxx-xxxxxxxx-xxxxxx/xxxxxxxxxxx-xxx-xxxxxxxxxxx-xxxxxx/
103 Xxx, X. 2011. Social approaches to mental distress. Basingstoke: Palgrave Macmillan, 198; WHO Quality
Rights. Promoting recovery in mental health and related services. WHO. 2017. xxxx://xxxx.xxx.xxx/xxxx/ bitstream/10665/254810/1/WHO-MSD-MHP-17.10-eng.pdf?ua=1
104 Bigby, C., Xxxxxxx, P. 2010. Social Work Practice and Intellectual Disability. Basingstoke: Palgrave Macmillan, 238;
Xxxxxxxxx, X., Xxxxx, X. 2013. Effective Advocacy in Social Work. London: Sage, 208; Xxxxxxxx, P., Xxxxx, M. 2013.
Social Work with People with Learning Difficulties. London: Learning Matters, 210.
Sociālais darbinieks, kurš strādā ar personām ar GRT, izmantojot modernas sociālā darba metodes un koncepcijas:
• neapsver katru gadījumu tikai individuāli, bet ņem vērā sociālās un politiskās situācijas, kurās persona ar GRT dzīvo, un visus sociālā netaisnīguma jautājumus, ar kuriem persona ar GRT saskaras;
• pārliecināti un aktīvi darbojas pret stigmatizāciju un diskrimināciju pret personām ar GRT sabiedrībā un sociālās aprūpes un pakalpojumu sistēmā;
• veic savu darbu saskaņā ar cilvēktiesību principiem, īpašu uzmanību pievēršot personu ar invaliditāti tiesībām;
• aktīvi meklē un koncentrējas uz personas stiprajām pusēm, resursiem un talantiem, nevis problēmām vai traucējumiem;
• aktīvi iesaista sabiedrību, atbalstot personas ar GRT un attīstot personas sociālos sakarus vietējā kopienā. Palīdz personai ar GRT apgūt aktīvu lomu lēmumu pieņemšanā par savu dzīvi.
Sociālais darbinieks redz personu ar GRT:
• kā savas dzīves ekspertu, kurš ir vienlīdzīgs sociālā darba procesa dalībnieks ar savām stiprajām pusēm un resursiem (nevis speciālists ir cilvēka ar GRT eksperts);
• kam var būt savi veidi, kā saglabāt dzīvesspēku un tikt galā ar grūtībām un traumatisku dzīves pieredzi, un šie veidi ir jāatklāj un jāatbalsta;
• kuram ir tiesības uz atlabšanu un pilnvērtīgu dzīvi (un personas diagnoze neizslēdz šo iespēju);
• kam ir tiesības uz pašaizstāvību un aizstāvību, aizstāvot savas un citu personu ar GRT intereses un tiesības un neesot tikai pasīvam pakalpojumu lietotājam bez balss tiesībām.
5.3. STARPTAUTISKĀ PRAKSE: DAŽĀDU METOŽU LIETOJUMS UN LIETDERĪBA DARBĀ
AR PILNGADĪGĀM PERSONĀM AR GRT
5.3.1. Citu valstu pieredze deinstitucionalizācijas procesa īstenošanā un sabiedrībā balstītu pakalpojumu nodrošināšanā
pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem
Pirmās institūcijas daudzviet pasaulē tika izveidotas 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā kā terapeitiskas patversmes. Vairāk nekā gadsimtu vēlāk Eiropas Koalīcija dzīvei sabiedrībā institūciju definēja kā “vietu, kurā personas ar traucējumiem tiek izolētas, nošķirtas un / vai kurā tām liek dzīvot kopā. Sociālās aprūpes institūcija ir arī jebkura vieta, kurā personām nav kontroles pār savu dzīvi un ikdienas lēmumiem vai nav atļauts izmantot šādu kontroli.”105
Par deinstitucionalizācijas katalizatoriem citās valstīs ir kalpojuši dažādi iemesli – gan ideoloģijas maiņa (normalizācija, cilvēktiesības), gan plašsaziņas līdzekļos publiskoti skandāli. 20. gadsimta 70. un
80. gados vairākās valstīs, piemēram, ASV,106 Skandināvijā un Lielbritānijā sabiedrību satrauca skandāli par apstākļiem institūcijās. Tāpat deinstitucionalizāciju rosināja jaunu, efektīvus rezultātus uzrādošu alternatīvu aprūpes modeļu veidošanās un pētījumi, kuros tika pierādīts, ka institucionālā aprūpe ir dārga,
105 Eiropas Koalīcijas dzīvei sabiedrībā sociālās aprūpes institūcijas definīcija. European Coalition for Community Living. xxxx://xxx.xxxxxxxxx-xxxxxx.xxxx/?xxxxx000.
106 Piemēram, Ņujorkā (ASV) izveidotās Viloubrukas (Willowbrook) valsts skolas bērnu vecāki 1972. gadā vērsās
tiesā, pievēršot plašu mediju un sabiedrības uzmanību necilvēcīgiem un pazemojošiem apstākļiem skolā, kurā bija izmitināti 5000 bērnu ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Tiesvedības rezultātā tika uzsākta institucionālās aprūpes aizvietošana ar sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem. Skola tika slēgta 1987. gadā, un līdz 1992. gadam visi tās iemītnieki bija uzsākuši dzīvi sabiedrībā.
un turklāt tā nenodrošina iemītniekiem pilnvērtīgu dzīves kvalitāti. Vairākās valstīs deinstitucionalizācija tika uzsākta jau 20. gadsimta 60.–70. gados, citviet – 90. gados, bet Austrumeiropā un Centrāleiropā galvenokārt tikai pēdējo 15–20 gadu laikā.
Nenoliedzami, ANO Konvencija par personu ar invaliditāti tiesībām ir devusi jaunu impulsu ikvienai dalībvalstij, kas tai pievienojas, pārskatīt esošo sociālās aprūpes politiku un virzīties uz neatkarīgas dzīves iespēju nodrošināšanu visām personām ar invaliditāti. Konvencijas 19. pantā paredzēts, ka ikvienam cilvēkam ar invaliditāti ir tiesības dzīvot patstāvīgi un iekļauties sabiedrībā uz vienlīdzīgiem pamatiem.107 Nepieciešams radīt mehānismu, ar kura palīdzību personas ar invaliditāti varētu dzīvot neatkarīgi, pašām izvēloties savu dzīves modeli un pilnvērtīgi iesaistoties sabiedriskajā dzīvē. Šis jautājums ir plašāks nekā tikai deinstitucionalizācija. Tas nozīmē, ka cilvēkam jādod izvēles brīvība un kontrole pār savu dzīvi.108
ANO Konvencijas 19. pantā ir ietvertas trīs skaidri definētas prasības. Valstij ir pienākums:
• atzīt, ka visām personām ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā;
• veikt efektīvus un atbilstošus pasākumus, lai atvieglotu personām ar invaliditāti pilnīgu šo tiesību izmantošanu un nodrošinātu tādas pašas izvēles iespējas kā citiem;
• veikt efektīvus un atbilstošus pasākumus, lai atvieglotu personu ar invaliditāti pilnīgu integrāciju sabiedrībā.109
Īstenojot deinstitucionalizāciju un plānojot pāreju no institucionālās aprūpes modeļa uz sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem, svarīgi ņemt vērā ikvienu, kuram ir vajadzība pēc attiecīgajiem pakalpojumiem. Daži cilvēki varēs dzīvot patstāvīgi ar ļoti nelielu atbalstu, citiem būs nepieciešama pastāvīga personāla palīdzība, lai veiktu ikdienas darbus mājās un sabiedrībā. Tas nozīmē, ka nepieciešams veidot pakalpojumus cilvēkiem ar ļoti atšķirīgām vajadzībām. Laika gaitā mainās arī cilvēku vajadzības – dažreiz nepieciešams lielāks atbalsts, dažreiz mazāks.110 Tāpēc deinstitucionalizācijas procesā svarīgi ir izstrādāt tādu sabiedrībā balstītu pakalpojumu sistēmu, kura apmierinātu dažādas vajadzības.
Igaunija. Saskaņā ar DECLOC (Deinstitutionalisation and Community Living: Outcomes and Costs, latviešu val. “Deinstitucionalizācija un kopienas dzīve: rezultāti un izmaksas”) pētījumu 2005. gadā Igaunijā institūcijās dzīvoja 7243 personas. Pirmais deinstitucionalizācijas plāns tika izveidots 2006. gadā, tā īstenošanas gaitā ar ES struktūrfondu finansiālo atbalstu tika slēgtas piecas sociālās aprūpes institūcijas, kā arī izveidoti 550 jauni sociālie pakalpojumi visā Igaunijā. Liels uzsvars tika likts uz ģimenes tipa mājokļu un kopienas māju (ciematos) izveidi. Ciematos tika izveidotas vairākas ģimenes mājas, darbnīcas, dažādas saimniecības ēkas un citas koplietošanas telpas. Lai gan šis pakalpojums bieži tiek aprakstīts kā labās prakses piemērs, 2017. gada oktobrī Eiropas Neatkarīgās dzīves sadarbības tīkls (ENIL) publicēja kritisku ziņojumu, kas pamatots uz veikto izpēti trīs ciematos. Ziņojumā norādīts, ka ciemati parasti atrodas ģeogrāfiski diezgan izolētās vietās un var apšaubīt, ka ciematu iedzīvotājiem ir iespēja izvēlēties, kur un ar ko kopā viņi dzīvos. Arī citi pētnieki, piemēram, Z. Bugarszkis, izteikuši bažas, ka šie ciemati, lai arī veidoti, lai veicinātu deinstitucionalizāciju, ir visai nošķirtas (segreģētas) institūcijas, kurās iemītniekiem nav īstenu izvēles iespēju, un ir tikai daži jautājumi, kuros viņi lēmumus var pieņemt paši.
Šobrīd, līdzīgi kaimiņvalstīm, Igaunija ar Eiropas struktūrfondu finansiālo atbalstu īsteno deinstitucionalizācijas (DI) stratēģiju no 2014. līdz 2020. gadam. Stratēģijas ietvaros šobrīd ir “iesaldēts” vietu skaits institūcijās, kuras nodrošina ilgtermiņa (24/7) aprūpi. Saskaņā ar minēto DI stratēģiju pašreizējā ES struktūrfondu plānošanas periodā Igaunija līdz 2023. gadam plāno reorganizēt institūcijas, kuras nodrošina 24 stundu aprūpi un kurās ir vairāk nekā 30 vietas.111
107 Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra. Choice and Control: The Right to Independent Living, 2012, 7.
108 Turpat.
109 Atvērtās sabiedrības fonda (Open Society Foundations) vadlīnijas ANO Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 19. panta ieviešanai – A Community for All Checklist, Implementing Article 19th of the Convention of Persons with Disabilities, 2011.
110 Xxxxxxx, X., Xxxxx, M., Xxxxxx-Xxxxx, X., Xxxxxxx, X. 2007. Ziņojums par Eiropas pētījumu Deinstitutionalisation and community living – outcomes and costs: report of a European Study. Vol. 2, Main Report. Canterbury: Tizard Centre, University of Kent, 43.
111 Ministry of Social Affairs of Estonia, Special Care and Welfare Development Plan for 2014–2020. Tallinn, 2014,
36. xxxxx://xxx.xx.xx/xxxxx/xxxxxxx/xxxxx/xxxxxxx-xxxxxxx/xxxxxxxxx_xx_xxxxxxxxx/Xxxxxxxxxxxxxxxxxx/Xxxxxxx_ inimetele/special_care_2014-2020.pdf
Lietuva. Lietuvā sociālās aprūpes institūcijās mīt aptuveni 6000112 cilvēku ar invaliditāti. Lai gan deinstitucionalizācija kā mērķis pirmo reizi politikas dokumentos (piemēram, Lietuvas Valsts garīgās veselības stratēģijā) minēta 2012. gadā, tomēr saskaņā ar nevalstisko organizāciju datiem – Lietuvas forumu personām ar invaliditāti – nekādas reālas darbības tālāk nav sekojušas. 2012. gadā Lietuvas Sociālo lietu un darba ministrija sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām sagatavoja deinstitucionalizācijas vadlīnijas, kuras tika apstiprinātas 2012. gada novembrī, savukārt 2013. gadā tika sagatavots pārejas plāns no institucionālās aprūpes uz sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem personām ar invaliditāti un bērniem. Plāns tika apstiprināts 2014. gada februārī. Līdzīgi kā Latvija un Igaunija, arī Lietuva plāno izmantot pašreizējo ES struktūrfondu finansējumu deinstitucionalizācijas īstenošanai.113 Lietuvas forums personām ar invaliditāti savā ziņojumā ANO Personu ar invaliditāti tiesību komitejai kritizējis pašreizējo procesu kā necaurspīdīgu un neskaidru, norādot uz uzraudzības trūkumiem, piemēram, informējot, ka deinstitucionaliazācijas procesa ietvaros 27 institūcijas ir izvēlētas pārveidei, taču nav skaidrs, vai tās tiks slēgtas vai tikai tiks samazināts iemītnieku skaits šajās institūcijās.114
Horvātija.115 Deinstitucionalizācijas procesu sākotnēji rosināja pilsoniskās sabiedrības organizācijas kopā ar pašvaldībām, izveidojot vairākus sabiedrībā balstītus pakalpojumus. Liela uzmanība tika pievērsta tam, kā persona tiek sagatavota pārejai no institūcijas uz patstāvīgu dzīvi sabiedrībā, izveidojot programmas, kuru ietvaros institūciju iemītnieki tika sagatavoti patstāvīgai dzīvei, apgūstot arī to, kā sevi aizstāvēt un kā īstenot pašnoteikšanos. Laika gaitā institūciju iemītnieki veidoja grupas, kuru dalībnieki regulāri tiekas, lai apgūtu un apspriestu savas tiesības, pienākumus un to, kādu atbalstu viņi vēlētos saņemt, lai varētu dzīvot sabiedrībā.116 Turklāt darbiniekiem un vecākiem tika mācītas uz personu vērstās domāšanas un plānošanas metodes.
Personai, atstājot institūciju, ir pieejamas dažādas valdības piedāvātas sabiedrībā balstītas alternatīvas.
Tās ir šādas:
• patstāvīga dzīve sabiedrībā ar atbalstu – tiek piedāvāts mājoklis, atbalsts un aprūpe sabiedrībā ārpus iestādēm. Tiek nodrošināta uz individuālajām vajadzībām balstīta palīdzība – tā var būt palīdzība pārtikas iegādē, ēdiena pagatavošanā, mājas uzkopšanā, personīgajā aprūpē un darba atrašanā. Personām ar garīga rakstura traucējumiem šī palīdzība var ietvert arī pieeju garīgās veselības aprūpei, ja tā tiek pieprasīta;
• dienas centri un pagaidu mītnes – šīs programmas nodrošina dienas izmitināšanu vai naktsmītni un atbalstu ārpus personas mājām, bieži vien, lai sniegtu atelpu personas primārajiem aprūpētājiem. Dalība šajās programmās paredz, ka personai ir sava pastāvīga dzīvesvieta vai ir iespēja dzīvot kopā ar ģimeni;
• ģimenē balstīts atbalsts – personas var dzīvot ar savu ģimeni, un primārie aprūpētāji ģimenē var saņemt pabalstu, lai sniegtu nepieciešamo palīdzību.117
112 Lietuvas foruma personām ar invaliditāti sniegtie dati ziņojumā ANO personu ar invaliditāti tiesību komitejai: 03.08.2015. United Nations Human Rights Office of the Hight Commissioner, 9. xxxx://xxxxxxxxxx.xxxxx.xxx/_xxxxxxx/ treatybodyexternal/Download.aspx?symbolno=INT%2fCRPD%2fICO%2fLTU%2f21462&Lang=en
113 Turpat.
114 Lietuvas foruma personām ar invaliditāti sniegtie dati ziņojumā ANO personu ar invaliditāti tiesību komitejai: 16.03.2016. United Nations Human Rights Office of the Hight Commissioner, 16. xxxx://xxxxxxxxxx.xxxxx.xxx/_ layouts/treatybodyexternal/Download.aspx?symbolno=INT%2fCRPD%2fCSS%2fLTU%2f23330&Lang=en
115 Horvātijas apraksts sagatavots pēc RC “ZELDA” veiktā pētījuma. Xxxxx, F. M. 2016. Analysis of De-
institutionalization Experiences: Good Practice Examples and Failures. Riga: RC “ZELDA”. xxxx://xxxxx.xxx.xx/xx- content/uploads/Deinst_research_FMMburu.pdf
116 Xxxxx, X. X. 2014. Ziņojums par deinstitucionalizāciju Horvātijā: Deinstitutionalization in Croatia: A Summary of
Open Society Support.
117 Organizācijas “Human Rights Watch” ziņojums par deinstitucionalizāciju Horvātijā: Once you Enter you never leave: Deinstitutionalization in Croatia. 2010, 23.
Saskaņā ar Pasaules Bankas 2014. gada ziņojumu par deinstitucionalizāciju Horvātijā no 2011. līdz 2016. gadam bija plānots:
• mainīt attiecību starp institucionālo un sabiedrībā balstīto aprūpi tā, lai 20 % bērnu un jauniešu bez pienācīgas vecāku gādības saņemtu institucionālo aprūpi un 80 % saņemtu sabiedrībā balstītus mājokļa pakalpojumus;
• deinstitucionalizēt 40 % bērnu un jauniešu ar uzvedības traucējumiem;
• par 30 % samazināt kopējo institūcijās mītošo pieaugušo personu ar invaliditāti skaitu.118
Zviedrija.119 Par deinstitucionalizācijas sākumu Zviedrijā var uzkatīt 20. gadsimta 60.–70. gadus, kad 1967. gadā tika reformēta valsts psihiatrisko slimnīcu sistēma, integrējot psihiatrisko palīdzību vispārēja profila slimnīcās.120
Vēlāk – 80. gados – cilvēku ar invaliditāti tiesību aizstāvji panāca pakāpenisku pāreju no institucionālās aprūpes uz sabiedrībā balstītu aprūpi. 20. gadsimta 90. gadu sākumā Zviedrijas valdība veica pētījumu, lai izmeklētu apstākļus, kādos tiek nodrošināta ārstēšana cilvēkiem ar ilgstošiem garīgās veselības traucējumiem. Tika konstatēti būtiski trūkumi aprūpes un sociālā atbalsta kvalitātē.121 Pētījuma rezultātā 1995. gadā tika pieņemts Zviedrijas Garīgās veselības aprūpes reformas likums, un rezultātā tika ieviestas strukturālas izmaiņas garīgās veselības aprūpes sistēmā. Tika veikta reforma, kuras mērķis bija nodrošināt ilgtermiņa psihiatrijas pacientiem iespēju dzīvot ārpus institūcijām, kā arī integrēt šos pacientus sabiedrībā.122
Reformas gaitā tika paplašinātas un decentralizētas ambulatorās un stacionārās iestādes. Pašreizējā sistēma nodrošina integrētu ambulatoro un stacionāro aprūpi, kas tiek sniegta sabiedrībā balstītās psihiatriskās palīdzības vienībās ar nelielu gultasvietu skaitu. Pakalpojumi tiek organizēti tādā veidā, kas veicina pakalpojumu pieejamību, aprūpes nepārtrauktību, integrētu aprūpi un ģimeņu un galveno organizāciju iesaistīšanos. Nav tādu vienību, kas būtu tieši saistītas ar psihiatrisko slimnīcu, un visas vienības atrodas dzīvojamos rajonos. Ir tikai neliels stacionārās aprūpes gultasvietu skaits (75 gultas uz 270 000 iedzīvotājiem). Galvenais uzsvars tiek likts uz ambulatoro aprūpi. Dienas aktivitātes, nodarbības grupās un uz ģimeni un tīkla veidošanu orientētas darba metodes ir svarīga ambulatorās aprūpes daļa. Garīgās veselības aprūpes personālam ir plaša sadarbība ar katra dzīvojamā rajona sociālajiem dienestiem. Dežurējošajos un atvērtajos aprūpes centros tiek nodrošināta ilgtermiņa sadarbība ar primārās veselības aprūpes centriem, kas atrodas dzīvojamos rajonos. Lai sniegtu dažām specifiskām vajadzībām pielāgotu aprūpi, darbojas specializētas vienības / programmas tiesātajiem pacientiem, cilvēkiem ar ēšanas traucējumiem, vecākiem pacientiem, kā arī ir pieejami psihoterapijas pakalpojumi. Kā daļu no reformas pašvaldībām jānodrošina pieņemams mājoklis un atbalsts, kas būtu saistīts ar mājokli, nodarbinātību, kā arī atbalsts brīvā laika aktivitātēs.123
Zviedrijā ir noteikts, kurām sabiedrības grupām pašvaldību pienākums ir nodrošināt aprūpi, cik lielu samaksu pašvaldības var prasīt par šiem pakalpojumiem un kāda veida organizācijām atļauts piedāvāt pakalpojumus. Cilvēki ar invaliditāti, kuri atbilst 1993. gada Invaliditātes likumā noteiktajiem pakalpojumu saņemšanas kritērijiem un kuriem nepieciešama nozīmīga palīdzība pamatvajadzību nodrošināšanai, var saņemt arī personīgo palīdzību, un šādā gadījumā valsts sedz pašvaldības izdevumus par palīdzības nodrošināšanu līdz pat 20 stundām nedēļā. Savukārt 1982. gada Sociālo pakalpojumu likums nodrošina vispārējas tiesības pieprasīt atbalstu, “ja vajadzības nevar apmierināt citādā veidā”. Cilvēkam ir jānodrošina
118 Xxxxxxxxxx, X., Xxxxxxx, D. 2015. Deinstitutionalization of children and adults Social Protection System Modernization Project: Component IV.
119 Zviedrijas apraksts sagatavots pēc RC “ZELDA” veiktā pētījuma. Xxxxx, F. M. 2016. Analysis of De-institutionalization
Experiences: Good Practice Examples and Failures. Riga: RC “ZELDA”. xxxx://xxxxx.xxx.xx/xx-xxxxxxx/xxxxxxx/ Deinst_research_FMMburu.pdf
120 Silfverhielm, H., Xxxxx-Xxxxx, X. 2000. The Swedish mental health system. Past, present, and future. International
Journal of Law and Psychiatry. 23(3–4), 293–307.
121 Xxxxx, X., Xxxxxxx, X., Xxxxxxxx, X. 2007. &(Nordic reference group). Mental health in the Nordic Countries.;
NOMESCO: Health Statistics in the Nordic Countries, 2005, 149–211; NOMESCO: Kopenhāgena.
122 Xxxxxx, X. OECD darba dokuments Nr. 82: Mental Health Analysis Profiles (MhAPs). Zviedrija, 2015. gada 3. jūlijs, 10.
123 Caldas J. M., Xxxxxxxx, X. 2011. Long term mental health care for people with severe mental disorders.
“saprātīgs dzīves līmenis”. Likumā šīs “vajadzības” nav definētas, bet pastāv tiesības vērsties tiesā gadījumā, ja persona nav apmierināta ar lēmumu. Tomēr ir problēma: ja Invaliditātes likumā ir skaidri definēts, kam šīs tiesības pienākas, tad Sociālo pakalpojumu likums atstāj šo jautājumu pašvaldību ziņā.124 Turklāt Zviedrija 1994. gadā pieņēma arī Personīgās palīdzības likumu,125 saskaņā ar kuru tiek sniegti pakalpojumi un veikta personu izvērtēšana. Veiktie pētījumi liecina, ka šī likuma īstenošanas rezultātā panākti būtiski uzlabojumi palīdzības saņēmēju un viņu ģimenes locekļu dzīves kvalitātē, cilvēki ar smagu invaliditāti kļuvuši redzamāki sabiedrībā, samazinājusies nepieciešamība pēc tādiem pakalpojumiem kā mājas palīgs, periodiska aprūpe, speciālais transports u. tml., pakalpojumu saņēmējiem ir labāka dzīves kvalitāte par zemākām izmaksām nekā pašvaldības mājas palīga pakalpojumu gadījumā.
Personīgās palīdzības likums garantē, ka katrai personai ir tiesības uz individuālu palīdzību neatkarīgi no ienākumiem. Personīgās palīdzības budžeti tiek sagatavoti, pamatojoties uz vajadzību izvērtējumu. Vajadzību pēc palīdzības nepieciešamo stundu izteiksmē izvērtē Sociālās apdrošināšanas fonda darbinieki. Katru mēnesi saņēmējiem tiek piešķirta summa, kas atbilst šo stundu izmaksām. Budžets nav atkarīgs ne no finanšu situācijas valstī, ne no saņēmēju un viņu ģimenes ienākumiem vai īpašuma, ne arī no tā, vai persona pērk pakalpojumus no pakalpojumu sniedzēja vai pati nodarbina palīgus.126
Lielbritānija.127 Anglijā un Velsā 1962. gada Slimnīcu plānā bija paredzēts līdz 1975. gadam slēgt vismaz pusi no visām psihiatriskajām slimnīcām. 1971. gadā tika ierosināts pilnībā atteikties no psihiatrisko slimnīcu modeļa un nodrošināt, ka visus pakalpojumus sniedz vispārēja profila slimnīcās ciešā sadarbībā ar primārās aprūpes un sociālajiem dienestiem. Vienlaikus notika arī pāreja uz citiem sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem, piemēram, atbalstīto dzīvošanu, dienas aprūpes pakalpojumiem un starpdisciplinārām garīgās veselības komandām.
Laika gaitā atbalstītās dzīvošanas modeļi ir apliecinājuši pakalpojumu lietotāju reālo potenciālu iegūt un atgūt patstāvīgas dzīves prasmes, tāpat pieaug ieguldījumi mazāk “institucionālos” modeļos un laika ziņā ierobežotākos atbalstītās izmitināšanas pakalpojumos, nodrošinot informatīvu atbalstu cilvēkiem, kas tiek pastāvīgi izmitināti.128
Apvienotajā Karalistē 1996. gadā ieviestais Sabiedrībā balstītās aprūpes likums (Tiešo maksājumu likums) ļāva vietējām varas iestādēm sniegt tiešos maksājumus cilvēkiem ar invaliditāti, lai viņi paši varētu pirkt sev nepieciešamos pakalpojumus. Ar 2009. gada Labklājības jomas reformas likumu tika ieviestas tiesības uz kontroli, bet ar 2009. gada Veselības likumu – personīgās veselības budžeti. Abi šie likumi paplašina personu ar invaliditāti tiesības uz izvēles brīvību un kontroli pār saņemtajiem atbalsta pakalpojumiem.129
Lai gan pakalpojumu sniegšanu nodrošina decentralizētas valdības struktūras,130 patstāvīgas dzīves stratēģija (Independent Living Strategy) nosaka, kā dažādos valdības līmeņos īstenot visus projektus Apvienotajā Karalistē, tomēr ļaujot brīvi izstrādāt savas ieviešanas stratēģijas.131 Aplūkojot Sabiedrībā
124 Turpat.
125 Turpat.
126 Xxxxxx, X. 2012. Personal Assistance: Key to Independent Living as illustrated by the Swedish Personal Assistance Act. Prezentēts KPIT un ES struktūrfondiem veltītā kolokvijā CRPD and EU Structural Funds: The way ahead for Independent Living. ANO augstā komisāra cilvēktiesību jautājumos Eiropas reģionālais birojs, Brisele, 2012. gada 7. maijs.
127 Lielbritānijas apraksts sagatavots pēc RC “ZELDA” veiktā pētījuma. Xxxxx, F. M. 2016. Analysis of De- institutionalization Experiences: Good Practice Examples and Failures. Riga: RC “ZELDA. xxxx://xxxxx.xxx.xx/xx- content/uploads/Deinst_research_FMMburu.pdf
000 Xxxxxxxxxxx, X. 2013. Long Term Care Reform in England: A long and Unfinished Story.
129 Lordu palātas ziņojums par patstāvīgu dzīvi. House of Lords Joint Committee on Human Rights, Report on Implementation of the Right of Disabled People to Independent Living: 23rd Report of Session 2010–2012. https:// xxxxxxxxxxxx.xxxxxxxxxx.xx/xx/xx000000/xxxxxxxx/xxxxxxxx/000/000.xxx
130 Apvienotā Karaliste sastāv no vairākām daļām, kas veido decentralizētu struktūru. Šajā dokumentā termins “vietējā varas iestāde” attiecas uz Skotijas valdību, Velsas valdību, Anglijas valdību un Ziemeļīrijas valdību.
131 Lordu palātas ziņojums par pastāvīgu dzīvi. House of Lords Joint Committee on Human Rights, Report on Implementation of the Right of Disabled People to Independent Living: 23rd Report of Session 2010–2012, 32. xxxxx://xxxxxxxxxxxx.xxxxxxxxxx.xx/xx/xx000000/xxxxxxxx/xxxxxxxx/000/000.xxx
balstītās aprūpes likumu (Tiešo maksājumu likumu), Labklājības jomas reformu likumu un Veselības likumu, var secināt, ka pieejami dažādi personīgo budžetu modeļi, lai palīdzētu personām ar invaliditāti veidot patstāvīgu dzīvi sabiedrībā. Ir neliela atšķirība terminu lietojumā dažādos likumos. Personīgais budžets galvenokārt attiecas uz fondiem, kuru mērķis ir nodrošināt sociālos pakalpojumus saskaņā ar Tiešo maksājumu likumu (Direct Payments Act). Individuālie budžeti galvenokārt skar līdzekļu plūsmu, kas noteikta Labklājības jomas reformas likumā un Veselības likumā, kas attiecas uz sociālajiem pakalpojumiem, izglītības un veselības aprūpes vajadzībām. Tātad šie divi tiesību akti ļauj izveidot trīs veidu personisko budžetu: tiešo maksājumu, pašvaldības pārvaldītu budžetu un individuālo pakalpojumu fondu. Sociālos pakalpojumus finansē vietējās varas iestādes, tāpēc personu saņemto līdzekļu lielums ir atkarīgs no vajadzībām un ienākumu līmeņa. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja personai ir finanšu līdzekļi, tas tiks ņemts vērā, nosakot no pašvaldības saņemtā personīgā budžeta apmēru.132
Vairumā gadījumu līdzekļu saņēmējiem jāveic vajadzību izvērtējums, jānodrošina plānošanas process, kurā tiek iekļauts gan personas, gan aprūpētāju viedoklis, un pēc personīgā budžeta apstiprināšanas tiek nodrošināta nepārtraukta uzraudzība un jāievēro atskaitīšanās kārtība. Apvienotajā Karalistē personīgie budžeti tiek izmantoti gan veselības aprūpes, gan sociālās labklājības un izglītības vajadzībām. Personām ar invaliditāti ir jāstrādā kopā ar savu atbalstītāju, aprūpētāju / ģimeni vai ar pašvaldības ieceltām personām, lai pārvaldītu un uzraudzītu sava personīgā budžeta izmantošanu. Tiek izvērtētas vajadzības, lai noteiktu, cik liels naudas daudzums būs pieejams personai. Nākamais solis ir personai kopā ar atbalstītājiem plānot un noteikt, kā šie līdzekļi tiks izmantoti. Personīgos budžetus var izmantot dažādos veidos. Pirmkārt, persona var izmantot līdzekļus, lai samaksātu par personīgo asistentu, par atbalstu, kas saistīts ar mājokli, aprīkojumu un pielāgojumiem un mājas aprūpi. Pašvaldība tomēr nosaka to, kas iekļaujas šajās prasībās. Otra alternatīva ir, ka persona varētu atmaksāt līdzekļus atpakaļ vietējai varas iestādei, lai tā iegādātos pakalpojumus lietotāja vārdā un saskaņā ar plānošanas procesā nolemto.
Itālija. Deinstitucionalizāciju Itālijā ietekmēja psihiatra Xxxxxx Xxxxxxxxx (Xxxxxx Xxxxxxxx) radikālās idejas. Viņam bija liela ietekme uz 1978. gada Itālijas Garīgās veselības likuma izstrādi (Itālijas likums Nr. 180). Basaglia pētīja deinstitucionalizācijas neveiksmes Amerikā 20. gadsimta 50.–60. gados, kas noveda pie personu ar GRT piespiedu reinstitucionalizācijas, un viņš izveidoja savu skatījumu uz sabiedrībā balstītu aprūpi Itālijā.133 Basaglia uzskatīja, ka garīgās slimības izraisa sociāli faktori, un tieši nepietiekama atbildes reakcija uz šiem sociālajiem faktoriem izraisa “trakumu”.134 Tādējādi, pēc viņa domām, risinot personu ar garīgās veselības traucējumiem sociālās vajadzības, varētu ārstēt garīgās slimības.
Itālijas 1978. gada likums Nr. 180 iezīmēja pāreju no slimnīcās balstītas aprūpes sistēmas uz sabiedrībā balstītu psihiatriskās aprūpes modeli. Likumā psihiskie traucējumi aplūkoti ārpus medicīniskā aspekta, pievēršoties sociālajiem jautājumiem, kas skar traucējumu izcelsmi, gan no racionālās, gan ekonomiskās un politiskās puses.135 Jaunā sistēma bija paredzēta, lai sniegtu aprūpi un atbalstu visu veidu pacientiem. Pēc vairāk nekā 30 gadu īstenošanas procesa likums Nr. 180 joprojām ir unikāls, ņemot vērā to, ka Itālija ir vienīgā valsts pasaulē, kurā tradicionālās psihiatriskās slimnīcās tiek uzskatītas par nelikumīgām.136
Basaglias 1978. gada psihiatriskā reforma noteica četrus galvenos virzienus:137
1) pakāpenisku psihiatrisko slimnīcu slēgšanu, pārtraucot jaunu pacientu uzņemšanu;
2) vispārēja profila slimnīcu psihiatrisko nodaļu izveidi akūtu pacientu uzņemšanai, kurās var būt ne vairāk kā 15 gultasvietas katrā;
000 Xxxxxxxxxxx, X. 2013. Long Term Care Reform in England: A long and Unfinished Story. 181.
133 Palelrmo, G. B. 1991. Italian Mental Health Law – a Personal Evaluation. Journal of the Royal Society of Medicine. 84.
134 Szasz, T. S. 1974. The myth of mental illness. New York: Harper & Row
135 Xxxxxxx, X. 2009. The Italian Law “180” thirty years after: from the unmet needs of sick peopleand families the duty of a critical reflection.
136 Amaddeo, A., Xxxxxx, C., Xxxxxxxx, M. 2012. State of psychiatry in Italy 35 years after psychiatric reform. A critical appraisal of national and local data.
137 Turpat, 87.
3) ierobežojošākus kritērijus un administratīvās procedūras ievietošanai slimnīcā bez pacienta piekrišanas;138
4) sabiedrībā balstītu garīgās veselības centru izveidi, kas sniegtu psihiatrisko aprūpi ģeogrāfiski noteiktās vietās.
Deinstitucionalizācija Itālijā bija veiksmīga, jo likumā Nr. 180 paredzēta starpdisciplināra pieeja problēmas risināšanai. Likums piešķīra jēgu katrai profesionālo aprūpētāju lomai. Garīgās veselības speciālisti ne tikai pārņēma vadību, informējot par reformu procesu, bet arī virzīja attieksmes maiņu attiecībā uz sabiedrībā balstītu aprūpi.139
ASV.140 Pārņemot Eiropas modeli, ASV institūcijas tika ieviestas ap 1860. gadu, un to izdarīja Xxxxxxx Xxxx (Xxxxxx Xxxx). 141 Tomēr 1866. gadā Hovs, kas bija viens no tā laika galvenajām un ietekmīgākajām personām, ieviešot institucionālās aprūpes modeli, sāka bažīties, ka tas neatbilst viņa redzējumam un ka šīs iestādes iegūst vairākas ļoti nevēlamas pazīmes. Savā runā, ieliekot pamatakmeni jaunai iestādei 1866. gadā, Xxxx brīdināja: “Kritiskas kļūdas tika pieļautas mūsu iestāžu pašos pamatos... kas padara tās pārāk līdzīgas patversmēm; kas draud ar to, ka tās ar laiku pārvērtīsies par īstām patversmēm un radīs citu ļaunumu.” “Visas šādas iestādes ir nedabiskas, nevēlamas un var tikt izmantotas ļaunprātīgi.” “Tādu iestāžu ir jābūt tik maz, cik vien iespējams, un šīm dažām palikušajām ir jābūt tik mazām, cik vien iespējams.” “Šīs personas (ar invaliditāti) [..] būtu jātur izkliedētā veidā starp veseliem un normāliem cilvēkiem.”142
Tomēr aizvien lielākā ātrumā tika būvētas jaunas institūcijas, sasniedzot maksimumu 1970. gadā, kad ASV darbojās aptuveni 280 institūcijas. Ģimenes tika pārliecinātas, ka institūcija ir piemērotākā vieta personām ar intelektuālās attīstības traucējumiem. 80. gados aktīvisti pret personu ar intelektuālās attīstības traucējumiem institucionalizāciju savienojumā ar stratēģisko tiesvedību143 rosināja pakāpenisku institūciju slēgšanas procesu.144 Šobrīd deviņās ASV pavalstīs un Kolumbijas apgabalā ir slēgtas visas valsts aprūpes institūcijas.
138 Ievietošanas bez piekrišanas kritēriji: ir nepieciešama ārkārtas iejaukšanās; pacients atsakās no ārstēšanas; alternatīva ārstēšana sabiedrībā nav iespējama.
139 Xxxxxxx, X., Xxxxxx, C., Xxxxxxxx, M. 2012. State of psychiatry in Italy 35 years after psychiatric reform. A critical appraisal of national and local data. 49.
140 ASV apraksts sagatavots pēc RC “ZELDA” veiktā pētījuma. Xxxxx, F. M. 2016. Analysis of De-institutionalization Experiences: Good Practice Examples and Failures. Riga: RC “ZELDA”. xxxx://xxxxx.xxx.xx/xx-xxxxxxx/xxxxxxx/ Deinst_research_FMMburu. pdf
141 Xxxxxx, X. X. Outcomes of the Xxxxxx Xxxx Xxxxxxx Foundation’s National Initiative on Self-Determination for Persons with Developmental Disabilities. Gala ziņojums par trīs gadus ilgušo pētījumu un analīzi: Narberth, P. A. Rezultātu analīzes centrs (Center for Outcome Analysis). 2002.
142 Xxxxxx, X. X. Outcomes of the Xxxxxx Xxxx Xxxxxxx Foundation’s National Initiative on Self-Determination for Persons with Developmental Disabilities. Gala ziņojums par trīs gadus ilgušo pētījumu un analīzi: Narberth, P. A. Rezultātu analīzes centrs (Center for Outcome Analysis). 2002., 3.
143 Deinstitucionalizāciju un piekļuvi sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem būtiski ietekmējusi arī tiesvedība pret piespiedu institucionalizāciju. Vēsturiski nozīmīga ir lieta Xxxxxxxx pret L. C. (Olmstead v. L. C.), kurā bija iesaistītas divas sievietes, Xxxxx Xxxxxxx (Xxxx Xxxxxx) un Xxxxxx Xxxxxxx (Xxxxxx Xxxxxx), viņām abām bija psihiska saslimšana, un viņas brīvprātīgi tika uzņemtas valsts psihiatriskajā slimnīcā. Pēc ārstēšanas veselības aprūpes speciālisti viņām ieteica pāriet uz sabiedrībā balstītām programmām, bet viņas palika institucionalizētas vēl vairākus gadus pēc ieteikuma saņemšanas. Viņas iesniedza sūdzību saskaņā ar Amerikas Invaliditātes likumu, lai tiktu atbrīvotas no slimnīcas. 1999. gada 22. jūnijā ASV Augstākā tiesa atzina, ka nepamatota personu ar invaliditāti segregācija ir uzskatāma par diskrimināciju un ir pretrunā ar Amerikas Invaliditātes likuma otro nodaļu. Tiesa nosprieda, ka valsts iestādēm ir jānodrošina sabiedrībā balstīti pakalpojumi personām ar invaliditāti, ja šādi pakalpojumi ir piemēroti; skartās personas neiebilst pret sabiedrībā balstītu ārstēšanu; sabiedrībā balstītus pakalpojumus var saprātīgi nodrošināt, ņemot vērā valsts iestādei pieejamos resursus un citu cilvēku, kas saņem šīs valsts iestādes pakalpojumus, vajadzības. Xxxxxxxx lieta ielika pamatu invaliditātes jautājumu aktīvistiem un štatu valdībām, lai izveidotu sabiedrībā balstītu pakalpojumu sistēmu (Olmstead v. L. C.: History and Current Status. xxxx://xxx.xxxxxxxxxxxxxx.xxx/xxxxx-xxxxxxxx/).
144 Piemēram, Ņujorkā (ASV) izveidotās Viloubrukas (Willowbrook) valsts skolas bērnu vecāki 1972. gadā vērsās tiesā, pievēršot plašu mediju un sabiedrības uzmanību necilvēcīgiem un pazemojošiem apstākļiem skolā, kurā bija izmitināts 5000 bērnu ar intelektuālās attīstības traucējumiem. Tiesvedības rezultātā tika uzsākta institucionālās aprūpes aizvietošana ar sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem. Skola tika slēgta 1987. gadā, un līdz 1992. gadam visi tās atlikušie iemītnieki bija uzsākuši dzīvi sabiedrībā.
Diemžēl ASV145 ir viena no tām valstīm, kurās sākotnēji deinstitucionalizācijas procesā tika pieļautas būtiskas kļūdas. Piemēram, tika slēgtas institūcijas, bet netika pievērsta pietiekama uzmanība sabiedrībā balstītu pakalpojumu veidošanai. Rezultātā daudzi cilvēki ar GRT kļuva par bezpajumtniekiem vai arī kļuva par likumpārkāpējiem un nonāca ieslodzījuma vietās. Transinstitucionalizācija ir kļuvusi par diezgan izplatītu problēmu ASV, kur krimināltiesību nodrošinājuma sistēmā ir pieaudzis personu ar GRT skaits.146 Tas ir saistīts ar nepietiekamu piekļuvi finansiāli pieejamai veselības aprūpei vai sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem, un tādēļ cilvēki meklē alternatīvu aprūpi cietumu sistēmā.147
Kanāda.148 Kanāda ir viena no pirmajām valstīm, kas uzsāka deinstitucionalizāciju un sabiedrībā balstītas aprūpes nodrošināšanu personām ar invaliditāti. Deinstitucionalizācija Kanādā sākās 20. gadsmita 50. un 60. gados, kad tika likvidēts gandrīz 80 % gultasvietu psihiatriskajās slimnīcās. Tomēr nebija nodrošināta atbilstoša pāreja uz sabiedrībā balstītu aprūpi, kas, līdzīgi kā ASV, noveda pie bezpajumtniecības un transinstitucionalizācijas. Pārmaiņas sāka parādīties 20. gadsimta 80. gados, publicējot vairākus ziņojumus kā, piemēram, Xxxxxxx ziņojumu, kas mainīja pieeju no medicīniskā modeļa uz sabiedrībā balstītu aprūpi. Ziņojumā tika uzsvērta individualizētu pakalpojumu nepieciešamība, nodrošinot sabiedrībā balstītu aprūpi, lai pārvietotu personas no iestādēm uz dzīvi sabiedrībā. Tāpat nāca klajā 1993. gada ziņojums “Cilvēks pirmajā vietā” (Putting People First Report), kas iezīmēja 10 gadu plānu, kurā prioritarizētas tika cilvēku ar smagām garīgām slimībām vajadzības un ieteikts līdz 2003. gadam Veselības un ilgtermiņa aprūpes ministrijai novirzīt 60 % garīgās veselības finansējuma sabiedrībā balstītu pakalpojumu sniegšanai un atlikušos 40 % – stacionārajai aprūpei.
Līdzās finansējuma jautājumam aktuāls bija arī jautājums par mājokli un nodarbinātību. Bezpajumtniecība un transinstitucionalizācija bija saistīta ar atbalstīto mājokļu trūkumu un nabadzību. Tādējādi Kanādas provincēm bija jāizstrādā deinstitucionalizācijas plāni par atbalstītu dzīvošanu un nodarbinātību personām ar GRT, lai nodrošinātu to, ka šie cilvēki var dzīvot sabiedrībā un sevi aprūpēt.
Piemēram, Kanādas Nacionālajā stratēģijā vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanai personām ar invaliditāti 2007.–2015. gadam un Deinstitucionalizācijas un sociālās labklājības pansionātu transformēšanas plānā paredzēts nodrošināt dažādas alternatīvas personām ar invaliditāti. Valsts līmenī tās ietver atbalstītās dzīvošanas, grupu māju iespēju, nodarbinātības kvotas, atbalstītās lēmumu pieņemšanas modeļus, invaliditātes pabalstus, tādus kā, piemēram, periodiska aprūpe. Lai gan finanšu krīze draudēja ietekmēt pakalpojumu sniegšanu, valdība nesamazināja deinstitucionalizācijas projektu finansējumu. Turklāt valdība piešķir līdzekļus nevalstiskajām organizācijām, lai tās sniegtu sabiedrībā balstītus pakalpojumus un īstenotu deinstitucionalizācijas programmas, lai personām ar invaliditāti tiktu nodrošinātas plašas izvēles iespējas.149
Šobrīd Kanādā vēl pastāv šķēršļi pilnīgai deinstitucionalizācijas īstenošanai un dzīvei sabiedrībā. Aptuveni 900 cilvēki ar intelektuālās attīstības traucējumiem joprojām dzīvo institūcijās, 12 000 dzīvo veselības aprūpes institūcijās, bet lielākā daļa cilvēku ar intelektuālās attīstības traucējumiem dzīvo grupu mājās.150
145 Xxxxxx, X. X. Outcomes of the Xxxxxx Xxxx Xxxxxxx Foundation’s National Initiative on Self-Determination for Persons with Developmental Disabilities. Gala ziņojums par trīs gadus ilgušo pētījumu un analīzi: Narberth, P. A. Rezultātu analīzes centrs (Center for Outcome Analysis). 2002.
146 Krimināltiesības / Garīgās veselības vienprātības projekts (Criminal Justice / Mental Health Consensus Project):
Does transinstitutionalization explain the overrepresentation of people with serious mental illnesses in the criminal justice system? Valsts pārvaldes Tieslietu centrs (Council of State Governments Justice Center), Ņujorka, 2011.
147 Xxxx, X. X. 2015. Clinical Psychologist to head Cook County Jail, the nation’s largest Mental health institution. 2015.
gada 20. maijs. xxxx://xxx.xxxxxxxxxxxxxxxxxx.xxx/xxxx/xxxxxxxx-xxxxxxxxxxxx-xx-xxxx-xxxx-xxxxxx-xxxx-xxx- nations-largest-mental-health-institution/
148 Kanādas apraksts sagatavots pēc RC “ZELDA” veiktā pētījuma. Xxxxx, F. M. 2016. Analysis of De-institutionalization
Experiences: Good Practice Examples and Failures. Riga: RC “ZELDA”. xxxx://xxxxx.xxx.xx/xx-xxxxxxx/xxxxxxx/ Deinst_research_FMMburu.pdf
149 Kanādas valdība: Federālā rokasgrāmata jautājumos, kas skar invaliditāti. Canadian Government, Federal Disability Reference Guide, 2013. xxxxx://xxx.xxxxxx.xx/xxxxxxx/xxx/xxxx-xxxx/xxxxxxxxx/xxxxxxxxx/xxx/xxxxxxxxxx/xxx/ reference_guide.pdf
5.3.2. Citu valstu pieredze pilngadīgu personu ar GRT spēju, prasmju un nepieciešamā atbalsta izvērtēšanā
Intelekta koeficienta noteikšana
Intelekta koeficienta testi galvenokārt tiek izmantoti, lai personai diagnosticētu intelektuālās attīstības traucējumus. Visplašāk pazīstamie ir Vekslera intelekta tests (WWISC-IV) un Vudkoka–Džonsona spēju tests. Citviet pasaulē Vekslera intelekta tests tiek izmantots gan bērniem no sešu līdz 16 gadu vecumam, gan pieaugušajiem. Testu 20. gadsimta 50. gados izveidoja psihologs Xxxxxxx Xxxxxxxx (Xxxxx Xxxxxxxx).151 Šis tests ļauj noteikt bērna kopējo intelektuālo koeficientu (IQ). Tests, kuru izmanto bērniem, ir adaptēts lietošanai Latvijā. Tas tiek izmantots gan bērna intelektuālo spēju noteikšanai, gan uzmanības, aktivitātes traucējumu, runas un valodas traucējumu izvērtēšanai.
Testu veic klīniskais psihologs, kurš psiholoģiskās izpētes laikā lūdz bērnam izpildīt dažādus uzdevumus. Testa veikšanai nepieciešamas aptuveni 2,5 stundas, taču, ja bērnam ir grūtības koncentrēt uzmanību, testu var sadalīt un veikt divos posmos.
Testa rezultātā noteiktais intelekta koeficients ļauj secināt, vai bērnam ir intelektuālās attīstības traucējumi. Ja IQ ir 69–50, tad bērnam ir viegli intelektuālās attīstības traucējumi, ja IQ ir 49–35, bērnam ir vidēji intelektuālās attīstības traucējumi, ja IQ ir starp 34 un 20, bērnam ir smagi intelektuālās attīstības traucējumi, ja IQ ir 19 un mazāk, bērnam ir dziļi intelektuālās attīstības traucējumi.
Savukārt Vudkoka–Džonsona kognitīvo spēju tests tiek izmantots, lai noteiktu bērna vai pieaugušā intelekta līmeni un kognitīvo spēju attīstību. Tests tiek izmantots, lai noteiktu bērnam piemērotāko mācību programmu vai pieaugušajam piemērotāko profesiju. Testa ietvaros tiek vērtētas verbālās spējas, domāšanas spēja un kognitīvās produktivitātes spēja.
Atbalsta intensitātes skala (AIS) un adaptēšanās spēju līmeņa mērījums
Atbalsta intensitātes skala ir ASV izveidots izvērtēšanas instruments, kas primāri tika veidots un paredzēts personu ar intelektuālās attīstības traucējumiem vērtēšanai. Izmantojot AIS, tiek aptaujātas gan personas, kuru vajadzības tiek vērtētas, gan arī vērtējamo personu tuvinieki vai atbalsta sniedzēji. Izvērtējums tiek veikts šādās dzīves jomās: dzīve mājās, dzīve kopienā, mūžizglītība, nodarbinātība, veselība un drošība, sociālās aktivitātes, interešu aizstāvība, uzvedība un medicīniskā aprūpe. Vērtēšanas procesā tiek analizēts nepieciešamais atbalsts, tā apjoms un ilgums 57 ikdienas aktivitātēs un 28 ar uzvedību un medicīnisko aprūpi saistītās jomās. AIS, līdzīgi citiem šajā metodikas nodaļā aprakstītajiem instrumentiem, koncentrējas uz to, ko cilvēks spēj un kā viņu labāk atbalstīt tajā, ko viņš spēj, nevis kā viņam trūkst vai ko viņš nespēj. Izvērtēšana tiek veikta intervijas veidā 2,5–3 stundu laikā, intervējot gan personu ar GRT, gan divus respondentus, kuri vērtējamo personu labi pazīst.
Latvijā AIS tika izmantota deinstitucionalizācijas procesā, vērtējot gan personas ar intelektuālās attīstības traucējumiem, gan personas ar psihiskām saslimšanām. Metodes izstrādātāji uzsver, ka AIS būtu jāizmanto kopā ar uz personu vērsto plānošanu.152 Tas ir nepieciešams, jo uz personu vērstā plānošana palīdz identificēt jebkādas pretrunas starp vērtējamās personas pašreizējo dzīves pieredzi un apstākļiem un to dzīves pieredzi un apstākļiem, ko persona vēlas sasniegt.153
150 Organizācijas “First of Canada” un Kanādas Asociācijas dzīvei sabiedrībā darba grupa. Institution Watch. http:// xxx.xxxxxxxxxxxxxxxx.xx/xxxxx
151 Wechsler Intelligence Scale. xxxxx://xxxxxxxxxxx.xxx/xxxxx-xxxxxxxx/xxxxxxxx-xxxxxxxxxxxx-xxxxx
152 Xxxxxxxx, X. X. 2008. Using the Four-component Assessment and Planning Process in ISP Development and Monitoring. AAIDD WhitePaper. June.
153 Diemžēl Latvijā, izmantojot AIS deinstitucionalizācijas procesā iesaistīto personu vērtēšanā, uz personu vērstā plānošana netika izmantota, jo vērtēšanā iesaistītie speciālisti nebija šajās metodēs apmācīti.
Uz personu vērstās domāšanas un plānošanas metodes
Uz personu vērstā domāšana ir vērtību, prasmju un instrumentu komplekts, kas tiek izmantots uz personu vērstajā plānošanā, sniedzot atbalstu cilvēkiem veselības un sociālās aprūpes sektorā. Tā palīdz atbalstīt, nevis “izlabot” kaut ko, kas ir nepareizs.
Uz personu vērstā domāšana ir balstīta uz šādām vērtībām: neatkarību, tiesībām, kopproduktu, izvēli un kontroli, iekļaujošām un zinošām kopienām.154 Uz personu vērstā domāšana ir balstīta uz dziļu ieklausīšanos, lai atklātu, kas cilvēkiem ir svarīgi, kāds atbalsts viņiem ir nepieciešams, kādi ir viņu sapņi un cerības nākotnē.
Uz personu vērstā domāšana un plānošana ir strukturētu metožu kopums, kas paredzēts atbalsta sniedzējiem, lai palīdzētu personai nodrošināt dzīves kvalitāti no viņas perspektīvas – lai plānotu kopā ar personu, nevis personas vietā. Šīs metodes var tikt izmantotas, lai palīdzētu personai domāt par to, kas šobrīd ir svarīgs personas dzīvē un ko persona vēlas sasniegt nākotnē. Plānojot tiek veidots personas atbalsta tīkls, ietverot visus cilvēkus, kas personas dzīvē ir nozīmīgi. Šī pieeja skata personu kā vienu veselumu un nefokusējas uz medicīnisko vai funkcionālo modeli, kuri “izlabo to, kas ir “nepareizs””. Tas ir veids, kā atklāt, aprakstīt un nodrošināt tādu dzīvi, kādu vēlas pati persona, nevis personas ģimenes locekļi vai sociālo pakalpojumu sniedzēji.155
Uz personu vērstās plānošanas pamatprincipi
Persona ir centrā – tas nozīmē, ka persona pati izvēlas, kas būs iesaistīts (-i) plānošanā, un, ja iespējams, nosaka plānošanas sanāksmes vietu un laiku.
Personas izvēlētie tuvinieki un draugi ir partneri plānošanas procesā.
Plāns parāda, kas personai ir svarīgi šobrīd un nākotnē un kāds atbalsts ir nepieciešams. Plāns palīdz cilvēkam veidot viņa vietu vietējā kopienā.
Plāns rezultējas regulārā uzklausīšanā, izpētē un turpmākās darbībās. Plānu īstenot nozīmē palīdzēt personai sasniegt dzīvē to, ko tā vēlas.156
Apkārtējās vides nozīme
Uz personu vērstās domāšanas un plānošanas gadījumā liela uzmanība tiek pievērsta videi, kurā persona dzīvo. Saskaņā ar Xxxxxx Xxxxxx un Marijas Lū Bornas atziņām daudzām personām ar GRT nav kontroles pār lietām, kas tām ļautu justies komfortabli un būt apmierinātām un laimīgām, un vienīgais veids, kā reaģēt uz šo vidi, ir ar vārdiem vai attiecīgu uzvedību.157 Uz personu vērstās domāšanas un plānošanas procesā tiek identificētas lietas, kas ir “toksiskas” jeb kaitīgas personai, un svarīgi ir palīdzēt personai virzīties no “toksiskas” vides uz “dziedējošu” vidi.
Ja persona dzīvo toksiskā vidē, tā var izrādīt neapmierinātību, reaģējot uz šo vidi ar uzvedības traucējumiem, depresiju vai agresiju. Pētījumi rāda, ka 70–80 % gadījumu agresija ir atbildes reakcija uz toksisku vidi. Savukārt paciešamā vidē persona biežāk būs depresīva nekā agresīva (piemēram, t. s. iemācītā bezpalīdzība, motivācijas trūkums). Atbalstoša vide ļauj cilvēkam attīstīties un ceļ pašapziņu, bet dziedējoša vide ir gan atbalstoša, gan tajā pastāv personu dziedinoši elementi (piemēram, attiecības un paradumi).158
154 Xxxxxxxxx, X., Xxxxx, X. 2012. A Practical Guide to Delivering Personalisation: Person-Centred Practice in Health and Social Care. Lodon: Xxxxxxx Xxxxxxxx Publisher, 24.
155 Xxxxxxx-Xxxxxxxxxxx, I., Xxxxxxx, X., Xxxxxxxxx, X., Xxxxxxxxx, S. 2016. Rokasgrāmata: Pirmie soļi atbalstītās lemtspējas ieviešanā Latvijā. Rīga: RC “ZELDA”, 3. lpp. xxxx://xxxxx.xxx.xx/xx-xxxxxxx/xxxxxxx/XXXXX_XX_.xxx
156 Smalls, M. RC “ZELDA” apmācību prezentācijas materiāli.
157 Xxxxx, M., Xxxxx, M. L. 2012. The Importance of Environment: From Toxic to Healing. xxxx://xxxxxxxxx.xxx/xx- content/uploads/2016/10/importance-of-the-environment-final.pdf
158 Vairāk par vides nozīmi sk.: Xxxxxxx-Xxxxxxxxxxx, I., Xxxxxxx, X., Xxxxxxxxx, X., Xxxxxxxxx, S. 2016. Rokasgrāmata: Pirmie soļi atbalstītās lemtspējas ieviešanā Latvijā. Rīga: RC “ZELDA”, 51.–52. lpp. xxxx://xxxxx.xxx.xx/xx-xxxxxxx/ uploads/ZELDA_LV_.pdf
Zināmākās un visbiežāk izmantotās uz personu vērstās domāšanas un plānošanas metodes:159
• kas ir svarīgi personai / kas ir svarīgi personas interesēs;
• rituāli;
• laba diena / slikta diena;
• attiecību aplis;
• komunikācijas tabula;
• virtulis;
• izzināšanas žurnāls, vienas lapas profili;
• piemērota atbalsta sniedzēja atrašana;
• kas darbojas / kas nedarbojas;
• 4+1 jautājums.
1. metode: attiecību karte. Šī metode palīdz uzsākt plānošanu un tuvāk iepazīt personu un viņas atbalsta loku. Metode detalizētāk ir aprakstīta šīs metodikas apakšnodaļā “Klienta sociālās situācijas izvērtējums”. Attiecību kartes aizpildīšana ļauj gūt skaidru priekšstatu par to, kuri cilvēki atbalsta personu, kuras personas dzīves jomas viņi pārstāv un cik tuvas ir viņu attiecības ar personu. Šis aplis darbojas kā uzaicinājums uz sarunu par to, kā iespējams uzlabot personas dzīves kvalitāti. Izmantojot šo apli, uzzinām, kurus cilvēkus uzaicināt uz plānošanas tikšanos.160
2. metode: kas ir svarīgi pašai personai un kas ir svarīgi personas interesēs no drošības un veselības viedokļa, – izšķiršana un līdzsvara atrašana.
Šī ir viena no svarīgākajāmm uz personu vērstās domāšanas un plānošanas metodēm, un tā palīdz noteikt līdzsvaru starp to, kas ir svarīgi pašai personai, un to, kas ir svarīgi šīs personas interesēs drošības un veselības kontekstā.
1.attēls. Kas ir svarīgi pašai personai un kas ir svarīgi personas interesēs
Kas ir SVARĪGI personai? | Kas ir SVARĪGI personas interesēs? |
“Kas ir svarīgi” – viss, kam, pēc personas domām, ir kāda vērtība, ko viņš / viņa uzskata par svarīgu savā dzīvē, kas dara laimīgu vai apmierinātu un, visbeidzot, kuri cilvēki ir viņam / viņai svarīgi. Tādējādi uz to, kas cilvēkam svarīgi norāda viss, kas ikdienā palīdz justies apmierinātam un laimīgam, – tie var būt līdzcilvēki vai attiecības; tas, ar ko cilvēks nodarbojas; vietas, kur cilvēks dodas; ikdienas rituāli; dzīves ritms; lietas, kas cilvēkam pieder.161 Kas ir svarīgi personai, to viņa izsaka ar vārdiem un savu rīcību. Ja vārdi ir pretrunā ar rīcību, jāpievērš uzmanība rīcībai.
159 Uz personu vērstās domāšanas un plānošanas metožu apraksts sagatavots pēc M. Xxxxxx, X. Sandersones un X. Xxxxxx 2005. gada rokasgrāmatas “Uz personu vērstā domāšana” un B. Satlera un M. Smalla 2008. gada rokasgrāmatas “Uz personu vērsta apraksta lietošanas pamācība”. Abas rokasgrāmatas angļu valodā un latviešu valodā pieejamas RC “ZELDA” bibliotēkā.
160 Xxxxxxx-Xxxxxxxxxxx, I., Xxxxxxx, X., Xxxxxxxxx, X., Xxxxxxxxx, S. 2016. Rokasgrāmata: Pirmie soļi atbalstītās lemtspējas ieviešanā Latvijā. Rīga: RC “ZELDA”, 53. lpp. xxxx://xxxxx.xxx.xx/xx-xxxxxxx/xxxxxxx/XXXXX_XX_.xxx
161 Xxxxx, M., Xxxxx, M. L. The Importance of Environment: From Toxic to Healing. xxxx://xxxxxxxxx.xxx/xx-xxxxxxx/ uploads/2016/10/importance-of-the-environment-final.pdf