Tēmas aktualitāte. Noziedzības pieauguma problēma ir viena no asākajām Latvijā. Cietumos atrodas 6 – 7 reizes vairāk ieslodzīto (attiecībā pret iedzīvotāju skaitu) nekā Rietumeiropas valstīs. Pēc Eiropas Padomes ziņām, pēc šī rādītāja Eiropas valstu vidū mēs atpaliekam tikai no Krievijas un Baltkrievijas. Recidīvisma līmenis (atkārtotas atgriešanās cietumā) Latvijā ir katastrofāli augsts un sasniedz 70%. No ieslodzījuma vietām Latvijā katru gadu atgriežas vidēji ap 2500 cilvēku. Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma vietu pārvaldes veiktā statistika liecina, ka vidējais brīvības atņemšanas termiņš valstī vīriešiem ir 4, 5 gadi un sievietēm 3,5 gadi. Šos gadus ieslodzītais ir bijis izolēts no sabiedrības, atrauts no politiskās, ekonomiskās un sociālās attīstības procesiem. Brīvības atņemšanas svarīgākais mērķis ir stingri pasargāt sabiedrību no nozieguma. Taču šo mērķi var sasniegt vienīgi tad, ja pēc atgriešanās sabiedrībā likumpārkāpējs ne tikai vēlas, bet arī spēj dzīvot paša nodrošinātu dzīvi, ievērojot likumu. Lai to sasniegtu ir svarīgas sekojošas lietas. Sabiedrības gatavība pieņemt bijušo ieslodzīto savā vidū un atbalstīt viņa pozitīvos centienus no kuras cilvēks ir nācis un tagad atgriežas. Tas ir atkarīgs no bijušā ieslodzītā, ja viņam ieslodzījuma laikā ir mainījusies vērtību sistēma un viņš vēlas iekļauties sabiedrības dzīvē, kā arī, ja viņam atjaunotas ieslodzījuma laikā zudušās sociālās prasmes un ir apgūtas zināšanas, kas veicina indivīda integrāciju jaunajā sociālajā vidē. Tas arī ir atkarīgs no valsts, kas ar savas likumdošanas un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sistēmas palīdzību rada apstākļus, lai nodrošinātu bijušā ieslodzītā pamatvajadzības un sociālo iemaņu atjaunošanu.
Tēmas aktualitāte